—

Taser International Inc. vārdā – S. Olaru, C. Radbâță un E. Bondalici, advokāti,

—

Rumānijas valdības vārdā – R. H. Radu un D. M. Bulancea, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – J. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Gheorghiu un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.3.2011., 18. lpp.) 22. panta 4. punkta, 23. panta 5. punkta un 24. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Taser International Inc. (turpmāk tekstā – “Taser International”), Amerikas Savienotajās Valstīs dibinātu sabiedrību, un SC Gate 4 Business SRL (turpmāk tekstā – “Gate 4”), Rumānijā dibinātu sabiedrību, un Cristian Mircea Anastasiu, Gate 4 administratoru, jautājumā par šīs Rumānijas sabiedrības līgumisko saistību, preču zīmju nodošanu Taser International, izpildi.

3

Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta teksts ir šāds:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām.”

4

Minētās regulas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

5

Šīs regulas 22. pantā ar nosaukumu “Izņēmuma jurisdikcija” ir paredzēts:

“Šādām tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila:

[..]

[..]”

6

Atbilstoši tās pašas regulas 23. pantam:

“1.   Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. [..]

[..]

5.   Vienošanās vai trasta dibināšanas akta noteikumiem, ar ko piešķir jurisdikciju, nav spēkā, ja tie ir pretrunā ar 13., 17. vai 21. pantu vai ja tiesām, kuru jurisdikciju tie izslēdz, ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu.”

7

Regulas Nr. 44/2001 24. pantā ir noteikts:

“Papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs vēršas. Šo normu nepiemēro, ja atbildētājs ieradies tiesā, lai apstrīdētu jurisdikciju, vai ja citai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 22. pantu.”

8

Likuma Nr. 84/1998 par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm 41. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Tiesības saistībā ar preču zīmi var nodot, tās cedējot, neatkarīgi no uzņēmuma, kura daļa tās ir, fondu nodošanas. Nodošana jāveic rakstveidā un dokumenti jāparaksta visām darījuma pusēm, pretējā gadījumā tas nav spēkā. [..]”

9

Saskaņā ar minētā likuma 42. pantu:

“(1)   Tiesību nodošanas reģistrācijas pieteikumam jāpievieno dokuments, kas pierāda preču zīmes īpašnieka maiņu.

(2)   [Preču zīmju un patentu valsts birojs (OSIM)] atsaka tiesību nodošanas reģistrāciju, ja ir acīmredzami, ka tās dēļ sabiedrība tiks maldināta par preču vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem preču zīme ir reģistrēta, raksturu, kvalitāti vai ģeogrāfisko izcelsmi, izņemot gadījumu, kad tiesību saņēmējs piekrīt preču zīmes ierobežotai nodošanai tikai attiecībā uz tām precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kurām preču zīme nekļūst maldinoša.

(3)   Pēc ieinteresētās personas lūguma un pēc likumā paredzētā nodokļa samaksas OSIM reģistrē tiesību nodošanu Preču zīmju reģistrā un to publicē Intelektuālā Īpašuma Oficiālajā Vēstnesī. Tiesību nodošana ir spēkā attiecībā uz trešajām personām no tās publicēšanas brīža”.

10

Likuma Nr. 105/1992 par privāto starptautisko tiesību attiecību tiesisko regulējumu 154. pantā ir noteikts:

“Ja puses, izmantojot īpašu līguma klauzulu, ir noteikušas, ka strīdus starp tām vai strīdus, kas izriet no to noslēgtā dokumenta, izskata konkrēta tiesa, tad jurisdikciju piešķir šai pēdējai minētajai tiesai, izņemot gadījumus, ja:

11

Šī likuma 157. pantā ir paredzēts:

“Tiesa, kurā celta prasība, pārbauda savu jurisdikciju izskatīt strīdu par starptautisko privāttiesību attiecībām, un, kad tā ir pārliecinājusies par to, ka ne tai pašai, ne citai Rumānijas tiesai nav jurisdikcijas, tā noraida lūgumu kā tādu, kura izskatīšana nav Rumānijas tiesu jurisdikcijā.”

12

Taser International Inc., kuras juridiskā adrese ir Amerikas Savienotajās Valstīs, 2008. gada 4. aprīlī un 12. septembrī noslēdza ar Gate 4 divus neekskluzīvas izplatīšanas līgumus. Saskaņā ar šiem līgumiem Gate 4 un tās administrators C. M. Anastasiu apņēmās nodot otrai līgumslēdzējai pusei Taser International preču zīmes, kuras tie ir reģistrējuši vai kuru reģistrācija ir pieprasīta Rumānijā.

13

Tā kā Gate 4 un C. M. Anastasiu atteicās izpildīt šo līgumā noteikto pienākumu, Taser International vērsās Tribunale di Bucarest (Bukarestes apgabaltiesa). Lai gan šajos līgumos bija Amerikas Savienoto Valstu tiesas piekritības atzīšanas noteikums, Gate 4 un C. M. Anastasiu ieradās šajā Rumānijas tiesā, neapstrīdot tās jurisdikciju. Ar 2011. gada 31. maija spriedumu Tribunale di Bucarest (Bukarestes apgabaltiesa) tiem izdeva rīkojumu veikt visas nepieciešamās formalitātes cesijas reģistrēšanai.

14

Pēc šī sprieduma apstiprināšanas Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes Apelācijas tiesa) Gate 4 un C. M. Anastasiu iesniedza kasācijas sūdzību Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā kasācijas tiesa). Tā kā lietas dalībnieki nav apstrīdējuši Rumānijas tiesu jurisdikciju šīs lietas izskatīšanā, iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir jāspriež lietā par šo jautājumu pēc savas ierosmes.

15

Šajā kontekstā šī tiesa uzdod jautājumu par to, vai Regula Nr. 44/2001 ir piemērojama lietā, kuru tā izskata, ja lietas dalībnieki savu strīdu izšķiršanai ir izvēlējušies trešās valsts tiesu, nevis tiesu Eiropas Savienībā un tā nav neviena no dalībvalsts tiesām, kā tas ir paredzēts šīs regulas 23. panta 1. punktā. Tā uzskata, ka jau šāds trešās valsts tiesas piekritības atzīšanas noteikums vien varētu būt šķērslis vārdos neizteiktai vienošanās norunai par jurisdikcijas noteikšanu, kas paredzēta šīs pašas regulas 24. pantā.

16

Katrā ziņā pat tad, ja šī norma būtu piemērojama, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai tai tomēr būtu jāatsaka sava jurisdikcija citu iemeslu dēļ.

17

Turklāt ir jāpārbauda Regulas Nr. 44/2001 22. panta piemērojamība, lai uzzinātu, vai uz strīdu par pienākumu nodot preču zīmi, kas var būt reģistrēšanas pamats atbilstoši valsts tiesību aktiem, attiecas šī panta 4. punkts.

18

Šajos apstākļos Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Ar savu pirmo jautājumu un otrā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 23. panta 5. punkts un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka strīdā par līgumiska pienākuma neizpildi, kurā prasītājs ir vērsies tās dalībvalsts tiesās, kuras teritorijā atbildētājam ir juridiskā adrese, šo tiesu jurisdikcija var izrietēt no šīs regulas 24. panta, ja atbildētājs neapstrīd to jurisdikciju, pat ja līgumā starp šiem diviem lietas dalībniekiem ir ietverts trešās valsts tiesu piekritības atzīšanas noteikums.

20

Jāatgādina, ka Regula Nr. 44/2001 ir piemērojama strīdā starp atbildētāju, kura dzīvesvieta ir dalībvalstī, un prasītāju trešajā valstī (skat. pēc analoģijas spriedumu Owusu, C‑281/02, EU:C:2005:120, 27. punkts).

21

Turklāt Regulas Nr. 44/2001 24. panta pirmajā teikumā ir paredzēts noteikums par jurisdikciju, kurš ir pamatots ar atbildētāja ierašanos tiesā, attiecībā uz visiem strīdiem, kuros tiesas, kas izskata lietu, jurisdikcija neizriet no citām šīs regulas tiesību normām. Šī tiesību norma ir tajā skaitā piemērojama gadījumos, kad tiesā ir celta prasība, pārkāpjot minētās regulas tiesību normas, un nozīmē, ka atbildētāja ierašanos tiesā var uzskatīt par vārdos neizteiktu tiesas, kas izskata lietu, jurisdikcijas atzīšanu un līdz ar to par tās jurisdikcijas noteikšanu (spriedums Cartier parfums‑lunettes un Axa Corporate Solutions assurances, C‑1/13, EU:C:2014:109, 34. punkts).

22

Regulas Nr. 44/2001 24. panta otrajā teikumā ir paredzēti izņēmumi no šī vispārējā noteikuma. Tajā ir noteikts, ka saistībā ar strīdiem, uz kuriem attiecas minētās regulas 22. pantā paredzētie noteikumi par izņēmuma jurisdikciju, vārdos neizteiktas vienošanās par tiesas, kas izskata lietu, jurisdikcijas noteikšanu nav, ja atbildētājs izvirza iebildi par kompetences neesamību, tādējādi paužot savu vēlmi nepieņemt šīs tiesas jurisdikciju (spriedums Cartier parfums‑lunettes un Axa Corporate Solutions assurances, C‑1/13, EU:C:2014:109, 35. punkts).

23

Tādējādi ir piemērojama vispārējā norma par vārdos neizteiktu tiesas, kurā celta prasība, jurisdikcijas noteikšanu, izņemot gadījumus, kas tieši paredzēti starp 24. panta otrajā teikumā uzskaitītajiem izņēmumiem. Tā kā jurisdikcijas noteikšana ar vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu Regulas Nr. 44/2001 23. panta izpratnē nav ietverta starp šiem izņēmumiem, Tiesa jau ir nospriedusi, ka ne šīs regulas vispārējā sistēma, ne tās mērķi nav pamatojums uzskatīt, ka pusēm būtu liegts pēc savas gribas nodot strīdu izskatīšanai citā tiesā, nevis tajā, kas ir noteikta ar šo vienošanos (šajā ziņā skat. spriedumu ČPP Vienna Insurance Group, C‑111/09, EU:C:2010:290, 25. punkts).

24

Šī argumentācija ir piemērojama gan tad, ja ir noslēgtas vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu kādai dalībvalstij, gan tad, ja tā ir noslēgta par labu trešās valsts tiesām, jo klusējot izteikta vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 24. panta pirmo teikumu balstās uz lietas dalībnieku izteikto šīs jurisdikcijas izvēli (skat. spriedumu A, C‑112/13, EU:C:2014:2195, 54. punkts). Tādējādi, kā tas izriet no šī sprieduma iepriekšējā punkta, jautājumam par šīs regulas 23. panta nepiemērošanu nav nozīmes.

25

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu un otrā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 23. panta 5. punkts un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka strīdā par līgumiska pienākuma neizpildi, kurā prasītājs ir vērsies tās dalībvalsts tiesās, kuras teritorijā atbildētājam ir juridiskā adrese, šo tiesu jurisdikcija var izrietēt no šīs regulas 24. panta, ja atbildētājs neapstrīd to jurisdikciju, pat ja līgumā starp šiem diviem lietas dalībniekiem ir ietverta klauzula par jurisdikcijas piešķiršanu trešās valsts tiesām.

26

Ar sava otrā jautājuma b) daļu iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkts un 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka strīdam par līgumā noteiktā pienākuma nodot preču zīmes neizpildi, kā tas ir pamatlietā, ir piemērojams šis 22. panta 4. punkts un tādēļ tas pieder pie izņēmumiem no vispārējās normas par klusējot izteiktu vienošanos par jurisdikcijas noteikšanu tiesai, kurā ir celta prasība, kā paredzēts šīs regulas 24. panta otrajā teikumā.

27

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punktu jautājumā par preču zīmju reģistrēšanu vai spēkā esamību jurisdikcija ir tikai tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā tika pieprasīta preču zīmes reģistrēšana vai deponēšana. Tādējādi šīs normas piemērošana pamatlietā radītu Rumānijas tiesu izņēmuma jurisdikciju.

28

Tomēr pamatlietu raksturojošajos apstākļos nav jānosaka, vai uz prasību par līgumisko pienākuma – preču zīmes nodošanu – izpildi faktiski attiecas Regulas Nr. 44/2001 22. panta 4. punkts, jo Rumānijas tiesām jebkurā gadījumā ir jurisdikcija izskatīt šo lietu. Faktiski gadījumā, ja šajā lietā būtu piemērojams šīs regulas 22. panta 4. punkts, tiesas, kuru jurisdikcija izrietētu no šīs normas, būtu tās pašas, kuru jurisdikcija tika noteikta, piemērojot šīs regulas 24. panta pirmo teikumu, jo atbildētājs pamatlietā ieradās Rumānijas tiesās, neapstrīdot to jurisdikciju.

29

No iepriekš minētā izriet, ka nav jāatbild uz trešā jautājuma b) daļu.

30

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz atbildēt, vai Regulas Nr. 44/2001 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, kas tas nepieļauj strīdā starp līguma, kurā ir ietverts trešās valsts tiesas piekritības atzīšanas noteikums, slēdzējām pusēm tās dalībvalsts tiesai, kuras teritorijā ir atbildētājā juridiskā adrese un kurā ir celta prasība, sevi atzīt par nekompetentu pēc savas ierosmes, pat ja šis atbildētājs neapstrīd šīs pēdējās minētās jurisdikciju.

31

Kā izriet no atbildes, kas sniegta uz pirmo un otro jautājumu, trešās valsts tiesas piekritības atzīšanas noteikuma esamība nav pretrunā Regulas Nr. 44/2001 24. panta piemērošanai.

32

Turklāt no Regulas Nr. 44/2001 preambulas otrā un vienpadsmitā apsvēruma izriet, ka šī regula ir paredzēta jurisdikciju kolīziju normu vienādošanai civillietās un komerclietās ar ļoti skaidri nosakāmu jurisdikcijas noteikumu palīdzību. Regulas Nr. 44/2001 mērķis līdz ar to ir tiesiskās drošības nodrošināšana, kas nozīmē Savienībā reģistrēto personu tiesiskās aizsardzības pastiprināšanu, vienlaikus ļaujot prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam – saprātīgi paredzēt tiesu, kurā to var iesūdzēt (spriedums Falco Privatstiftung un Rabitsch, C‑533/07, EU:C:2009:257, 21. un 22. punkts).

33

Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ciktāl izņēmuma jurisdikcijas normas Regulas Nr. 44/2001 22. panta izpratnē nav piemērojamas, tiesai, kas izskata lietu, ir jāatzīst sava jurisdikcija, ja atbildētājs ierodas tiesā un neceļ iebildi par kompetences neesamību, jo šāda ierašanās tiesā ir vārdos neizteikta vienošanās par jurisdikcijas noteikšanu šīs regulas 24. panta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu ČPP Vienna Insurance Group, C‑111/09, EU:C:2010:290, 26. un 33. punkts).

34

Turklāt tas nav citādi arī tad, ja tiesas, kurā celta prasība, jurisdikcija izriet no Regulas Nr. 44/2001 22. panta.

35

Faktiski, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu šīs regulas sistēmā un ar to izvirzīto mērķi, minētajā tiesību normā ietvertajiem noteikumiem par jurisdikciju ir izslēdzošs un obligāts raksturs, kas ar īpašu ietekmi ir piemērojams gan lietas dalībniekiem, gan tiesām (šajā ziņā skat. spriedumu Solvay, C‑616/10, EU:C:2012:445, 44. punkts).

36

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, kas tas nepieļauj strīdā starp līguma, kurā ir ietverts trešās valsts tiesas piekritības atzīšanas noteikums, slēdzējām pusēm tās dalībvalsts tiesai, kuras teritorijā ir atbildētāja juridiskā adrese un kurā ir celta prasība, sevi atzīt par nekompetentu pēc savas ierosmes, pat ja šis atbildētājs neapstrīd šīs pēdējās minētās jurisdikciju.

37

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: