—

M. Ghezelbash vārdā – Y. G. F. M. Coenders, P. J. Schüller un A. Eikelboom, advocaten,

—

Nīderlandes valdības vārdā – K. Bulterman, H. Stergiou un B. Koopman, pārstāves,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Grieķijas Republikas valdības vārdā – M. Michelogiannaki, pārstāve,

—

Francijas valdības vārdā – F. X. Bréchot un D. Colas, pārstāvji,

—

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou-Durande, kā arī R. Troosters un K. Simonsson, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par 27. panta Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulā (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 31. lpp.), interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Mehrdad Ghezelbash, Irānas pilsoni, un Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (drošības un tieslietu valsts sekretārs, Nīderlande) (turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) par pēdējā minētā lēmumu noraidīt pieteikumu par termiņuzturēšanās atļauju, ko M. Ghezelbash bija iesniedzis atbilstoši patvēruma tiesībām.

3

Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 50, 1. lpp.), 19. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, akceptē, ka tai jāuzņem patvēruma meklētājs, tad dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, paziņo patvēruma meklētājam par lēmumu neizskatīt viņa pieteikumu un par pienākumu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti.

2.   Šā panta 1. punktā norādītajā lēmumā izklāsta tā pamatojumu. [..] Šis lēmums var būt pārsūdzams vai pārskatāms. Šā lēmuma pārsūdzēšana vai pārskatīšana neaptur pārsūtīšanas izpildi, ja vien tiesa vai kompetentās iestādes katrā atsevišķā gadījumā nenolemj citādi un ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti.”

4

Regulas Nr. 604/2013 preambulas 1., 4., 5., 9., 19. un 40. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

5

Šīs regulas 3. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.

2.   Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.

Ja saskaņā ar šo punktu nav iespējama pārsūtīšana uz nevienu dalībvalsti, kas izraudzīta, balstoties uz III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, vai uz pirmo dalībvalsti, kurā pieteikums iesniegts, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, kļūst par atbildīgo dalībvalsti.”

6

Minētās regulas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Tiklīdz kādā dalībvalstī ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums 20. panta 2. punkta nozīmē, tās kompetentās iestādes informē pieteikuma iesniedzēju par šīs regulas piemērošanu un jo īpaši par:

[..]

[..].”

7

Šīs pašas regulas 5. panta 1.–3. un 6. punktā ir noteikts:

“1.   Lai atvieglotu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesu, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, rīko personisku sarunu ar pieteikuma iesniedzēju. Saruna arī ļauj pareizi izprast informāciju, kas pieteikuma iesniedzējam sniegta saskaņā ar 4. pantu.

2.   Personisko sarunu var nerīkot, ja:

3.   Personiskā saruna notiek savlaicīgi un, jebkurā gadījumā, pirms tiek pieņemts jebkāds lēmums par pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar 26. panta 1. punktu.

[..]

6.   Dalībvalsts, kas vada personisko sarunu, sastāda tās rakstisku kopsavilkumu, kurā iekļauj vismaz galveno informāciju, ko pieteikuma iesniedzējs sniedzis sarunā. Šis kopsavilkums var būt ziņojuma vai standarta veidlapas formā. Dalībvalsts nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējam un/vai juridiskajam padomniekam vai citam padomdevējam, kas pārstāv pieteikuma iesniedzēju, tiek savlaicīgi nodrošināta pieeja kopsavilkumam.”

8

Lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti Regulas Nr. 604/2013 3. panta 1. punkta izpratnē, tās III nodaļā ir noteikts objektīvu un hierarhisku kritēriju saraksts.

9

Šīs regulas 7. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai piemēro tādā kārtībā, kādā tie izklāstīti šajā nodaļā.”

10

Minētās regulas 12. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir derīga uzturēšanās atļauja, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kas izdevusi šo atļauju.

[..]

4.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir tikai viena vai vairākas tādas uzturēšanās atļaujas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms mazāk nekā diviem gadiem, vai viena vai vairākas vīzas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms mazāk nekā sešiem mēnešiem un kuras ir ļāvušas viņam faktiski ieceļot kādas dalībvalsts teritorijā, šā panta 1., 2. un 3. punktu piemēro tik ilgi, kamēr pieteikuma iesniedzējs nav atstājis dalībvalstu teritorijas.

[..]”

11

Šīs pašas regulas IV nodaļā ir noteiktas tiesību normas par apgādājamo personu apvienošanu un diskrecionārajām klauzulām.

12

Regulas Nr. 604/2013 21. pants ir izteikts šādi:

“1.   Ja dalībvalsts, kurai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 20. panta 2. punkta nozīmē var pieprasīt minētajai otrajai dalībvalstij uzņemt attiecīgo pieteikuma iesniedzēju.

[..]

3.   Šā panta 1. un 2. punktā minētajos gadījumos pieprasījumu citai dalībvalstij uzņemt personu iesniedz, izmantojot standarta veidlapu un iekļaujot tiešus vai netiešus pierādījumus, kas aprakstīti abos 22. panta 3. punktā minētajos sarakstos, un/vai būtiskas ziņas no pieteikuma iesniedzēja sniegtās informācijas, lai iestādes dalībvalstī, kas saņem pieprasījumu, var pārbaudīt, vai, pamatojoties uz šajā regulā izklāstītajiem kritērijiem, šī dalībvalsts ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu.

[..]”

13

Šīs regulas 22. panta 2.–5. punktā ir paredzēts:

“2.   Procedūrā, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, izmanto tiešos un netiešos pierādījumus.

[..]

4.   Prasībai par pierādījumiem nebūtu jāpārsniedz šās regulas pareizai piemērošanai vajadzīgais.

5.   Ja nav formālu pierādījumu, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts atzīst savu atbildību, ja netiešie pierādījumi ir saskanīgi, pamatoti un pietiekami detalizēti, lai noteiktu atbildību.”

14

Šīs regulas 26. pantā ir noteikts:

“1.   Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, piekrīt uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju [..], tad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts paziņo attiecīgajai personai par lēmumu pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti un attiecīgi par lēmumu neizskatīt viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu. [..]

2.   Šā panta 1. punktā minētajā lēmumā ietver informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tostarp attiecīgos gadījumos par tiesībām lūgt apturēt lēmuma izpildi, un par šādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanai un pārsūtīšanai piemērojamajiem termiņiem [..]

Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajai personai kopā ar 1. punktā minēto lēmumu tiek paziņota informācija par personām vai vienībām, kas attiecīgajai personai var sniegt juridisku palīdzību, ja minētā informācija nav jau tikusi sniegta.

3.   Ja attiecīgajai personai nepalīdz vai viņu nepārstāv juridiskais konsultants vai cits padomdevējs, dalībvalstis viņu informē par galvenajiem lēmuma elementiem, tajā vienmēr ietverot informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un šādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanai piemērojamiem termiņiem un informāciju sniedzot valodā, ko attiecīgā persona saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par viņai saprotamu.”

15

Tās pašas regulas 27. pants ir formulēts šādi:

“1.   Pieteikuma iesniedzējam [..] ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

2.   Dalībvalstis nodrošina saprātīgu termiņu, kurā attiecīgā persona var īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesisku aizsardzības līdzekli saskaņā ar 1. punktu.

3.   Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt rīkoties ex officio, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajai personai ir pieejama juridiskā palīdzība un vajadzības gadījumā lingvistiska palīdzība.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskā palīdzība pēc pieprasījuma tiek piešķirta bez maksas, ja attiecīgā persona nevar atļauties segt ar to saistītās izmaksas [..]”

16

Regulas Nr. 604/2013 29. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pieteikuma iesniedzēja [..] pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic [..] cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

[..]”

17

Šīs regulas 36. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis, divpusēji vienojoties, var noteikt savstarpējus administratīvus pasākumus attiecībā uz šīs regulas īstenošanas praktiskajiem jautājumiem, lai veicinātu tās piemērošanu un paaugstinātu tās efektivitāti. Šādi pasākumi var attiekties uz:

[..]

4.   Ja Komisija uzskata, ka 1. punkta b) apakšpunktā minētie pasākumi neatbilst šai regulai, tā saprātīgā laikposmā par to paziņo attiecīgajām dalībvalstīm. Dalībvalstis veic visus piemērotos pasākumus, lai saprātīgā laikā grozītu attiecīgo pasākumu un novērstu konstatētās neatbilstības.”

18

Šīs regulas 37. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var izmantot samierināšanas procedūru, ja tās nevar izšķirt strīdu par jebkādu jautājumu saistībā ar šīs pašas regulas piemērošanu.

19

Pēc tam, kad 2014. gada 3. martāM. Ghezelbash bija uzklausījušas Nīderlandes iestādes, viņš 2014. gada 4. martā iesniedza šīm iestādēm pieteikumu termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai atbilstoši patvēruma tiesībām.

20

Tā kā, veicot meklēšanu Eiropas Savienības Vīzu informācijas sistēmā (VIS), izrādījās, ka Francijas Republikas Ārējā pārstāvniecība Irānā ir izsniegusi M. Ghezelbash vīzu laikposmam no 2013. gada 17. decembra līdz 2014. gada 11. janvārim, valsts sekretārs 2014. gada 7. martā lūdza Francijas iestādēm, pamatojoties uz Regulu Nr. 604/2013, uzņemt attiecīgo personu.

21

Francijas iestādes 2014. gada 5. maijā piekrita šim lūgumam veikt uzņemšanu.

22

Nīderlandes iestādes 2014. gada 15. maijā no jauna uzklausīja M. Ghezelbash, un šajā reizē viņš tika pamatīgāk iztaujāts. 2014. gada 20. maija apsvērumos viņš lūdza valsts sekretāru izskatīt viņa patvēruma pieteikumu pagarinātā patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūrā, lai dotu viņam iespēju iesniegt oriģinālos dokumentus, kas pierādītu, ka viņš bija atgriezies Irānā no 2013. gada 19. decembra līdz 2014. gada 20. februārim, proti, pēc viņa došanās uz Franciju, kas, viņaprāt, nozīmē, ka pēdējā minētā dalībvalsts nav atbildīga par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

23

Ar 2014. gada 21. maija lēmumu valsts sekretārs noraidīja termiņuzturēšanās atļaujas pieteikumu, ko atbilstoši patvēruma tiesībām bija iesniedzis M. Ghezelbash.

24

2014. gada 22. maijā pēdējais minētais cēla prasību par šo lēmumu un lūdza Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) pagaidu noregulējuma tiesnesim noteikt pagaidu pasākumus. Turklāt 2014. gada 28. maijā viņš iesniedza dažādus netiešos pierādījumus, lai pierādītu, ka pēc uzturēšanās Francijā viņš bija atgriezies Irānā, proti, darba devēja izziņu, medicīnisku izziņu un vienošanos par nekustamā īpašuma pārdošanu.

25

Ar 2014. gada 13. jūnija nolēmumu Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) pagaidu noregulējuma tiesnesis apmierināja M. Ghezelbash pieteikumu par pagaidu pasākumiem un izdeva rīkojumu par valsts sekretāra 2014. gada 21. maija lēmuma tiesisko seku apturēšanu.

26

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis nolēmums liek atcelt lēmumu iestādes rūpības trūkuma un pamatojuma trūkumu dēļ, jo valsts sekretāram esot bijis jāizskata M. Ghezelbash patvēruma pieteikums pagarinātā patvēruma izskatīšanas procedūrā, lai pilnībā ņemtu vērā viņa iesniegtos dokumentus. Tomēr, lai noteiktu, vai ir saglabājamas atceltā lēmuma tiesiskās sekas, šī tiesa uzskata, ka tai ir arī jānosaka, vai M. Ghezelbash ir tiesības apstrīdēt Francijas Republikas atbildību par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu pēc tam, kad šī dalībvalsts ir uzņēmusies šādu atbildību.

27

Turklāt šī tiesa uzsver, ka 2014. gada 3. marta sarunā M. Ghezelbash par viņa pienākumu uzrādīt pierādījumus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai esot ticis informēts tik vispārīgi, ka viņam nevarot pārmest dokumentu, ko viņš uzrādīja vēlāk, neuzrādīšanu šajā procedūras posmā. Francijas iestādēm nosūtītais pieteikums par uzņemšanu tādējādi esot bijis priekšlaicīgs vai vismaz nepilnīgs, un šīs iestādes esot tādējādi lēmušas par šo pieteikumu, nezinot par patvēruma meklētāja iesniegtajiem dokumentiem.

28

Šajos apstākļos Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šās regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz šīs regulas III nodaļā noteiktā atbildības kritērija, proti, kritērija par vīzas izdošanu, kas minēts šīs pašas regulas 12. pantā, kļūdainu piemērošanu.

30

Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punktā ir precizēts, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

31

No šīs regulas II pielikumā esošās atbilstības tabulas izriet, ka šis noteikums atbilst Regulas Nr. 343/2003 19. panta 2. punktam.

32

Taču 2013. gada 10. decembra spriedumā Abdullahi (C‑394/12, EU:C:2013:813) Tiesa nosprieda, ka pēdējais minētais noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka patvēruma meklētājs var apšaubīt dalībvalsts, kurā notikusi patvēruma meklētāja pirmā ieceļošana Eiropas Savienības teritorijā, atbildību, vienīgi atsaukdamies uz sistēmiskiem trūkumiem patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos šajā dalībvalstī, kas rada nopietnus iemeslus uzskatīt, ka šim patvēruma meklētājam radīsies reāls risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta izpratnē.

33

Iesniedzējtiesai ir šaubas par šī sprieduma nozīmi, nosakot Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punkta tvērumu, tādā situācijā, kāda ir pamatlietā.

34

Vispirms ir jākonstatē, ka attiecībā uz patvēruma meklētājam piešķirtajām tiesībām Regula Nr. 604/2013 būtiskos jautājumos atšķiras no Regulas Nr. 343/2003, kas bija piemērojama lietā, kurā tika pasludināts 2013. gada 10. decembra spriedums Abdullahi (C‑394/12, EU:C:2013:813).

35

Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punktā paredzētās pārsūdzības apjoms tādējādi ir jānosaka, ņemot vērā šīs regulas noteikumu formulējumu, tās vispārējo sistēmu, mērķus un kontekstu, tostarp tās attīstību sistēmā, kurā tā ietilpst (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 10. decembris, Abdullahi, C‑394/12, EU:C:2013:813, 51. punkts).

36

No šīs regulas 27. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka šajā noteikumā paredzētajam tiesību aizsardzības līdzeklim ir jābūt efektīvam un tam ir jāattiecas gan uz faktiem, gan uz tiesību jautājumiem. Turklāt šajā formulējumā nav nekādi ierobežoti argumenti, kurus patvēruma meklētājs var norādīt attiecībā uz šo tiesību aizsardzības līdzekli. Tas pats attiecas uz šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu par informāciju, kas kompetentajām iestādēm jāsniedz pieteikuma iesniedzējam par iespēju apstrīdēt lēmumu par pārsūtīšanu.

37

Konkrētāk, ir jākonstatē, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis īpašu vai a fortiori izņēmuma saikni starp Regulas Nr. 604/2013 27. pantā noteiktajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un normu, kas kopš tā brīža ir noteikta šīs regulas 3. panta 2. punktā un kas ierobežo pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kura sākotnēji noteikta kā atbildīgā, sistēmisku problēmu patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī dēļ, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks Pamattiesību hartas 4. panta nozīmē.

38

Turklāt tiesību aizsardzības līdzekļa, kas ir pieejams patvēruma meklētājam pret lēmumu par pārsūtīšanu, kurš pieņemts attiecībā uz viņu, tvērums ir precizēts Regulas Nr. 604/2013 preambulas 19. apsvērumā, kura saturs nebija ietverts Regulā Nr. 343/2003.

39

Šajā apsvērumā ir norādīts, ka, lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, ar Regulu Nr. 604/2013 izveidotie efektīvie aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina, pirmkārt, uz šīs regulas piemērošanas un, otrkārt, uz juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju.

40

Lai gan otrā šajā apsvērumā minētā pārbaude ir vienīgi par prevalējošās situācijas dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju, pārbaudi un tās mērķis ir pārliecināties, ka nav iespējams pārsūtīt šo pieteikuma iesniedzēju šīs regulas 3. panta 2. punktā minēto iemeslu dēļ, šajā pašā apsvērumā minētās pārbaudes mērķis vispārīgāk ir pārbaudīt pareizu šīs regulas piemērošanu.

41

No Regulas Nr. 604/2013 vispārējās sistēmas izriet, ka tās piemērošana galvenokārt ir balstīta uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa veikšanu atbilstoši šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem.

42

Tā atbilstoši Regulas Nr. 604/2013 preambulas 4., 5. un 40. apsvērumam tās mērķis ir skaidras un praktiski realizējamas metodes izveidošana, kas balstīta uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. It īpaši no šīs regulas 3. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta izriet, ka atbildīgā dalībvalsts ir tā, kas par tādu ir noteikta saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem. Šīs pēdējās minētās regulas IV nodaļā turklāt precīzi ir identificētas situācijas, kurās dalībvalsts var tikt uzskatīta par atbildīgu par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, atkāpjoties no šiem kritērijiem.

43

To, ka Regulas Nr. 604/2013 piemērošanā galvenais ir atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process, pamatojoties uz šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem, apstiprina fakts, ka minētās regulas 21. panta 1. punktā dalībvalstij, kurai ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir paredzēta iespēja lūgt citu dalībvalsti uzņemt patvēruma meklētāju tikai tad, ja pirmā dalībvalsts uzskata, ka otrā dalībvalsts ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu. Turklāt, piemērojot šīs regulas 21. panta 3. punktu, uzņemšanas pieprasījumā ir jābūt pierādījumiem, kas ļauj pieprasījumu saņēmušajai dalībvalstij pārbaudīt, vai tā ir atbildīga, ņemot vērā šajā pašā regulā definētos kritērijus. Tāpat no Regulas Nr. 604/2013 22. panta izriet, ka uz šādu pieprasījumu sniedzamajai atbildei ir jābūt balstītai uz pierādījumu un netiešu pierādījumu pārbaudi, kas ļauj piemērot šīs regulas III nodaļā noteiktos kritērijus.

44

Šādos apstākļos Regulas Nr. 604/2013 preambulas 19. apsvērumā esošā atsauce uz šīs regulas piemērošanas pārbaudi tiesību aizsardzības līdzekļu pret pārsūtīšanas lēmumu atbilstoši tās 27. panta 1. punktam ietvaros ir jāsaprot kā tāda, kura attiecas uz šīs regulas III nodaļā norādīto atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritēriju – tajā skaitā šīs pašas regulas 12. pantā minētā atbildības kritērija – pareizas piemērošanas pārbaudi.

45

Šādu secinājumu apstiprina vispārējā attīstība, kāda ir bijusi par kādā dalībvalstī iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas sistēmai (turpmāk tekstā – “Dublinas sistēma”) tādēļ, ka ir tikusi pieņemta Regula Nr. 604/2013, un šīs regulas mērķi.

46

Tā, kas attiecas, pirmkārt, uz šo attīstību, ir jākonstatē, ka, tā kā Savienības likumdevējs ir izveidojis vai stiprinājis dažādas tiesības un mehānismus, kas nodrošina patvēruma meklētāju iesaistīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesā, Regula Nr. 604/2013 lielā mērā atšķiras no Regulas Nr. 343/2003, ka bija piemērojama lietā, kurā tika pasludināts 2013. gada 10. decembra spriedums Abdullahi (C‑394/12, EU:C:2013:813).

47

Pirmkārt, Regulas Nr. 604/2013 4. pantā ir nostiprinātas pieteikuma iesniedzēja tiesības uz informāciju, kas tostarp attiecas uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritērijiem un šo kritēriju hierarhiju, tajā skaitā to, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas dalībvalstī dēļ šī dalībvalsts var tikt noteikta par atbildīgo dalībvalsti, pat ja šī atbildība nav pamatota ar šiem kritērijiem.

48

Otrkārt, šīs regulas 5. panta 1., 3. un 6. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts, nosakot atbildīgo dalībvalsti, savlaicīgi un, jebkurā gadījumā, pirms tiek pieņemts lēmums par pārsūtīšanu, rīko personisku sarunu, pieteikuma iesniedzējam vai padomdevējam, kas pārstāv pieteikuma iesniedzēju, nodrošinot pieeju šīs sarunas kopsavilkumam. Piemērojot šīs regulas 5. panta 2. punktu, šo sarunu var nerīkot, ja pieteikuma iesniedzējs jau ir sniedzis informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, un šādā gadījumā attiecīgā dalībvalsts dod iespēju pieteikuma iesniedzējam iesniegt visu papildu informāciju, kas ir nozīmīga, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, pirms tiek pieņemts lēmums par pārsūtīšanu.

49

Treškārt, Regulas Nr. 604/2013 VI nodaļas IV iedaļā “Procesuālās garantijas” ir plaši izklāstīta pārsūtīšanas lēmumu paziņošanas kārtība un normas, kas piemērojamas attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kuri ir pieejami pret šiem lēmumiem, kamēr Regulā Nr. 343/2003 šie aspekti netika aplūkoti tik sīki.

50

No Regulas Nr. 604/2013 27. panta 3.–6. punkta izriet, ka, lai nodrošinātu šo tiesību aizsardzības līdzekļu efektivitāti, patvēruma meklētājam ir jābūt tostarp iespējai saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts, un viņam ir jābūt pieejamai juridiskai palīdzībai.

51

No iepriekš minētā izriet, ka Savienības likumdevējs Regulā Nr. 604/2013 nav aprobežojies ar organizatorisku normu izveidošanu, kas regulē vienīgi attiecības starp dalībvalstīm atbildīgās dalībvalsts noteikšanā, bet ir nolēmis iesaistīt šajā procesā patvēruma meklētājus, liekot dalībvalstīm viņus informēt par atbildības kritērijiem un piedāvāt viņiem iespēju iesniegt informāciju, kas ļautu piemērot šos kritērijus pienācīgi, kā arī nodrošināt viņiem tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli pret lēmumu par pārsūtīšanu, kas, iespējams, tiek pieņemts procesa iznākumā.

52

Kas attiecas, otrkārt, uz Regulas Nr. 604/2013 mērķiem, no tās preambulas 9. apsvēruma izriet, ka šās regulas mērķis, vienlaicīgi apstiprinot principus, uz kuriem balstās Regula Nr. 343/2003, ir atbilstoši pieredzei veikt vajadzīgos uzlabojumus ne tikai Dublinas sistēmas efektivitātē, bet arīdzan pieteikuma iesniedzējiem sniegtajā aizsardzībā, kas tostarp tiek nodrošināta ar viņiem pieejamo tiesas aizsardzību.

53

Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punktā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu apjoma šaura interpretācija varētu traucēt īstenot šo mērķi, liedzot lietderīgu iedarbību pārējām patvēruma meklētāja tiesībām, kas piešķirtas ar Regulu Nr. 604/2013. Tā šīs regulas 5. pantā noteiktajiem pienākumiem dot iespēju patvēruma meklētājiem iesniegt informāciju, kas ļauj pareizi piemērot minētajā regulā noteiktos atbildības kritērijus, un nodrošināt piekļuvi šiem patvēruma meklētājiem kopsavilkumiem par šajā nolūkā veiktajām sarunām varētu tikt liegta lietderīgā iedarbība, ja tiktu izslēgts, ka šo kritēriju kļūdaina piemērošana, attiecīgā gadījumā neņemot vērā šo patvēruma meklētāju sniegto informāciju, varētu tikt pārbaudīta tiesā.

54

Šādā kontekstā prasības celšana atbilstoši Regulai Nr. 604/2013, kā to secinājumu 74. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, nebūtu pielīdzināma forum shopping, no kā Dublinas sistēmā ir paredzēts izvairīties (spriedums, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 79. punkts). Proti, šādu prasību saņēmušajai tiesai nav jānosaka atbildība par patvēruma pieteikuma izskatīšanu noteiktai dalībvalstij atbilstoši tam, kas tīk prasītājam, bet gan jāpārbauda, vai Savienības likumdevēja noteiktie atbildības kritēriji ir tikuši piemēroti pareizi.

55

Šajā ziņā ir jānorāda, ka iespējamā kļūdas konstatēšana šādā pārbaudē neskar dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principu, uz kuru balstās Eiropas kopējā patvēruma sistēma (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 10. decembris, Abdullahi, C‑394/12, EU:C:1992:813, 52. un 53. punkts), un šāds konstatējums nozīmē vienīgi to, ka dalībvalsts, uz kuru pārsūtāms patvēruma meklētājs, nav atbildīgā dalībvalsts atbilstoši Regulas Nr. 604/2013 III nodaļas kritērijiem.

56

Turklāt, kas attiecas uz mērķi izveidot metodi, kura ļautu ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, neskarot ātruma mērķi patvēruma pieteikumu izskatīšanā, kas minēts šīs regulas preambulas 5. apsvērumā, noteikti ir jānorāda, ka vēršanās tiesā, iespējams, var grozīt atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa galīgo iznākumu.

57

Tomēr Tiesa Regulas Nr. 343/2003 kontekstā jau ir nospriedusi, ka Savienības likumdevējs nebija paredzējis upurēt patvēruma meklētāju tiesisko aizsardzību par labu prasībai ātri izskatīt patvēruma pieteikumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 29. janvāris, Petrosian, C‑19/08, EU:C:2009:41, 48. punkts). Šis konstatējums ir piemērojams a fortiori Regulai Nr. 604/2013, ciktāl Savienības likumdevējs ar šo regulu ir būtiski attīstījis patvēruma meklētājiem Dublinas sistēmā piešķirtās procesuālās garantijas.

58

Šajā ziņā ir jānorāda, ka risks, ka atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras noslēgums var tikt būtiski kavēts ar atbildības kritēriju pareizu piemērošanu, ir ierobežots ar faktu, ka šī pārbaude ir veicama atbilstoši tam, kā tas ir definēts Regulā Nr. 604/2013, proti, tās 22. panta 4. un 5. punktā, kuros paredzēts, pirmkārt, ka prasībai par pierādījumiem nebūtu jāpārsniedz šās regulas pareizai piemērošanai vajadzīgais un, otrkārt, ka, ja nav formālu pierādījumu, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts atzīst savu atbildību, ja netiešie pierādījumi ir saskanīgi, pamatoti un pietiekami detalizēti, lai noteiktu atbildību.

59

Turklāt, kas attiecas uz kavēšanās risku pārsūtīšanas lēmumu izpildē, no Regulas Nr. 604/2013 27. panta 3. punkta c) apakšpunkta izriet, ka Savienības likumdevējs, precizējot, ka dalībvalstis dod iespēju attiecīgajai personai saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts, atzīst, ka dalībvalstis varētu nolemt, ka ar prasības par pārsūtīšanas lēmumu celšanu vien nepietiek, lai apturētu pārsūtīšanu, kas tādējādi var norisināties, negaidot šīs pārsūdzības iznākumu, ciktāl apturēšana nav tikusi lūgta vai ja lūgums apturēt nav ticis apmierināts.

60

Visbeidzot, ņemot vērā no Regulas Nr. 604/2013 izrietošo Dublinas sistēmas attīstību, tas, ka patvēruma pieteikumiem piemērojamās normas ir tikušas saskaņotas, gan minimāli (skat. šajā ziņā spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 114. punkts), pats par sevi neliek interpretēt šīs regulas 27. pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekļu apjomu šauri.

61

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz šīs regulas III nodaļā noteiktā atbildības kritērija, proti, šīs pašas regulas 12. pantā minētā kritērija par vīzas izdošanu, kļūdainu piemērošanu.

62

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz šīs regulas III nodaļā noteiktā atbildības kritērija, proti, šīs pašas regulas 12. pantā minētā kritērija par vīzas izdošanu, kļūdainu piemērošanu.