–

Achmea Schadeverzekeringen NV un Stichting Achmea Rechtsbijstand vārdā – F. E. Vermeulen, P. R. van der Vorst un A. I. M. van Mierlo, advocaten,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Eberhard, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Wilman un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1987. gada 22. jūnija Direktīvas 87/344/EEK par normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu (OV L 185, 77. lpp.) 4. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā starp AK, no vienas puses, un Achmea Schadeverzekeringen NV un Stichting Achmea Rechtsbijstand (turpmāk tekstā kopā – “Achmea sabiedrības”), no otras puses, saistībā ar atteikumu segt advokāta izdevumus, kas radušies valsts pārvaldes iestādē notiekošā iebildumu celšanas procesā attiecībā uz pieteikumu par norīkojumu īpašu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai.

3

Direktīvas 87/344 preambulas vienpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā juridisko izdevumu apdrošināšanā apdrošināto intereses nozīmē, ka apdrošinātajam jebkurā izziņas [administratīvajā] vai tiesvedības procesā un jebkurā interešu konflikta gadījumā jābūt iespējai izvēlēties advokātu vai citu atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktiem pienācīgi kvalificētu personu.”

4

Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz juridisko izdevumu apdrošināšanu. Tā izpaužas saistībā pēc prēmijas maksājuma saņemšanas segt tiesvedības izdevumus un sniegt citus pakalpojumus, kas tieši saistīti ar apdrošināšanas segumu, jo īpaši, lai:

5

Minētās direktīvas 3. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka tās teritorijā reģistrēti uzņēmumi saskaņā ar dalībvalsts noteikto iespēju vai pēc savas izvēles, ja dalībvalsts tam piekrīt, izvēlas vismaz vienu no šādiem alternatīviem risinājumiem:

6

Šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Katrā juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumā skaidri atzīst, ka:

7

Finanšu uzraudzības likuma (Wet op het financieel toezicht) 4:67. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Juridisko izdevumu apdrošinātāja pienākums ir līgumā par juridisko izdevumu apdrošināšanas segumu skaidri paredzēt, ka apdrošinātais var brīvi izvēlēties advokātu vai citu atbilstīgi kvalificētu personu, ja:

8

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka AK ir noslēdzis juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumu ar Achmea Schadeverzekeringen NV, kas ar šo apdrošināšanas līgumu saistīto apdrošināšanas gadījumu pārvaldību ir uzticējusi Stichting Achmea Rechtsbijstand.

9

AK, kurš cieš no dažādām psihiskām un fiziskām problēmām, 2013. gada novembrī Aprūpes norīkojumu izsniegšanas centram (Centrum Indicatiestelling Zorg, turpmāk tekstā – “CIZ”) pieprasīja norīkojumu aprūpes saņemšanai atbilstoši Vispārējam likumam par īpašām ar slimību saistītām izmaksām (Algemene wet bijzondere ziektekosten).

10

Ar 2013. gada 12. decembra lēmumu CIZ noraidīja AK pieteikumu par norīkojumu aprūpes saņemšanai. Tā kā AK bija nolēmis CIZ celt iebildumus pret šo lēmumu, viņš vērsās Achmea sabiedrībās un lūdza tām segt izdevumus, kas saistīti ar viņa izvēlēta advokāta iesaistīšanos, kurš ir specializējies lietās par norīkojumiem aprūpes saņemšanai uz minētā likuma pamata.

11

Pēc tam, kad Achmea sabiedrības noraidīja AK iesniegto pieteikumu par izdevumu segšanu, viņš par šo atteikumu cēla prasību tiesā.

12

Lieta nonāca Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa), kurai ir jāizšķir jautājums, vai pret CIZ lēmumu neizsniegt norīkojumu aprūpes saņemšanai celtie iebildumi ir jākvalificē kā tiesvedības vai administratīvais process atbilstoši Finanšu uzraudzības likuma 4:67. panta 1. punktam, kurā ir pārņemts Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkts, un vai tādējādi AK ir tiesības brīvi izvēlēties advokātu, kura izdevumi ir jāsedz Achmea sabiedrībām.

13

Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka pret CIZ pieņemto lēmumu, ar ko tiek noraidīts pieteikums par norīkojumu aprūpes saņemšanai, var celt iebildumus CIZ un ka lēmumu, kas tiek pieņemts attiecībā uz iebildumiem, var savukārt pārsūdzēt kompetentajā tiesā, kā arī par to iesniegt apelācijas sūdzību Centrale Raad van Beroep (Apelācijas tiesa sociālā nodrošinājuma un civildienesta lietās).

14

Šādos apstākļos Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 87/344/EEK 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais jēdziens “administratīvais process” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams iebildumu celšanas CIZ posmam, kura ietvaros persona, par kuras pieteikumu izsniegt norīkojumu CIZ ir pieņēmis noraidošu lēmumu, iesniedz CIZ iebildumu rakstu ar lūgumu pārskatīt lēmumu?”

15

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais “administratīvā procesa” jēdziens ietver iebildumu celšanas posmu valsts pārvaldes iestādē, kura gaitā šī iestāde pieņem lēmumu, ko var pārsūdzēt tiesās.

16

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pirmkārt, atbilstoši Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunktam katrā juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumā tiek skaidri atzīts, ka jebkurā administratīvajā vai tiesvedības procesā, ja apdrošinātā interešu aizstāvības, pārstāvības vai nodrošināšanas nolūkā tiek izmantots pārstāvis, apdrošinātais var brīvi izvēlēties šo pārstāvi.

17

Tādējādi no paša minētās tiesību normas formulējuma izriet, ka jēdziens “administratīvais process” ir jāsaprot kā pretmets jēdzienam “tiesvedība”.

18

Tāda “administratīvā procesa” jēdziena Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē interpretācija, kuru ierosina atbildētājas pamatlietā un kura ir vērsta uz to, lai ierobežotu šā jēdziena tvērumu, attiecinot to tikai uz tiesvedību administratīvajās lietās – proti, tiesvedību, kura notiek “tiesā” parastā nozīmē, kuras mērķis ir pārsūdzētā lēmuma tiesiskuma kontrole un kurā galīgi tiek noteikts ieinteresētās personas tiesiskais stāvoklis, – atņemtu jēgu Eiropas Savienības likumdevēja skaidri lietotajiem vārdiem “administratīvais process”.

19

Turklāt ir jākonstatē, ka, pat ja tiesvedības vai administratīvā procesa sagatavošanas posma un lēmuma pieņemšanas posma nošķiršana varēja būt diskusiju priekšmets Direktīvas 87/344 izstrādes gaitā, tās 4. panta 1. punkta redakcijā šajā ziņā nav nekāda nošķīruma, tādējādi “administratīvā procesa” jēdziena interpretācija nevar tikt šādi ierobežota.

20

Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus St. Nikolaus Brennerei und Likörfabrik, 337/82, EU:C:1984:69, 10. punkts; VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts, kā arī Eschig, C‑199/08, EU:C:2009:538, 38. punkts).

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 87/344, it īpaši tās 4. panta, mērķis saistībā ar advokāta vai pārstāvja brīvu izvēli ir apdrošināto personu interešu plaša aizsardzība. Attiecībā uz tiesībām izvēlēties savu advokātu vai pārstāvi atzītā vispārējā piemērojamība un saistošais spēks liedz šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu interpretēt šauri (šajā ziņā skat. spriedumus Eschig, C‑199/08, EU:C:2009:538, 45. un 47. punkts, kā arī Sneller, C‑442/12, EU:C:2013:717, 24. punkts).

22

Šajā gadījumā no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka apdrošinātās personas tiesības ietekmē gan sākotnējais CIZ lēmums, gan lēmums, kas pieņemts par celtajiem iebildumiem, ciktāl šajā administratīvajā posmā tiek veikts faktisko apstākļu izvērtējums un ciktāl tas veido lēmuma pieņemšanas pamatu pēc tam notiekošajā administratīvajā tiesvedībā.

23

Šajos apstākļos nav apstrīdams, ka apdrošinātajam ir nepieciešama juridiska aizsardzība procesā, kas ir obligāts priekšnoteikums pārsūdzībai administratīvajā tiesā.

24

Šādu interpretāciju nevar likt apšaubīt atbildētāju pamatlietā izvirzītais arguments, ka tiesību brīvi izvēlēties advokātu vai pārstāvi plaša interpretācija izraisītu to, ka jebkura juridisko izdevumu apdrošināšana tiktu pārvērsta par apdrošināšanu, kas ir balstīta uz “izmaksu segšanas” principu Direktīvas 87/344 3. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 87/344 3. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzēto pasākumu piemērošanas joma saglabājas pat tad, ja personai, kuras juridiskie izdevumi ir apdrošināti, no šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izriet patstāvīgas tiesības brīvi izvēlēties savu pārstāvi (šajā ziņā skat. spriedumu Eschig, C‑199/08, EU:C:2009:538, 49. punkts).

25

Turklāt, runājot par eventuālajām finansiālajām sekām attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanas sistēmām, ir jāatgādina, ka, pat pieņemot, ka šādas finansiālas sekas var rasties, tās nevar būt par pamatu Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta šaurai interpretācijai. Proti, Direktīvā 87/344 nav paredzēts veikt pilnīgu juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumiem piemērojamo noteikumu saskaņošanu un Savienības tiesību pašreizējā attīstības posmā dalībvalstis var brīvi noteikt minētajiem līgumiem piemērojamo regulējumu, ciktāl šajā direktīvā paredzētie principi nezaudē savu jēgu (šajā ziņā skat. spriedumu Stark, C‑293/10, EU:C:2011:355, 31. punkts). Tādējādi apdrošinātā tiesību brīvi izvēlēties savu pārstāvi īstenošana neizslēdz to, ka dažos gadījumos var tikt noteikti to izdevumu ierobežojumi, kas jāsedz apdrošinātājiem (skat. spriedumu Sneller, C‑442/12, EU:C:2013:717, 26. punkts).

26

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais “administratīvā procesa” jēdziens ietver iebildumu celšanas posmu valsts pārvaldes iestādē, kura gaitā šī iestāde pieņem lēmumu, ko var pārsūdzēt tiesās.

27

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Padomes 1987. gada 22. jūnija Direktīvas 87/344/EEK par normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais “administratīvā procesa” jēdziens ietver iebildumu celšanas posmu valsts pārvaldes iestādē, kura gaitā šī iestāde pieņem lēmumu, ko var pārsūdzēt tiesās.