1. 

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas (EK) Nr. 44/2001 ( 2 ) (saukta par “Briseles I Regulu”) 5. panta 3. punkta interpretāciju tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Concurrence SARL, kas ir Francijā reģistrēta sabiedrība, Samsung SAS, kas arī reģistrēta Francijā, un sabiedrību Amazon Services Europe Sàrl, kas ir Luksemburgā reģistrēta sabiedrība, par apgalvotu aizlieguma pārdot ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla un tiešsaistes pārdošanas vietnē (market place) pārkāpumu, piedāvājot pārdošanu tiešsaistē vairākās Interneta vietnēs, kas izmantotas dažādās dalībvalstīs, proti, Amazon.fr, Amazon.de, Amazon.co.uk, Amazon.es un Amazon.it.

2. 

Ar internetā izdarītiem noziegumiem (turpmāk tekstā – “kibernoziegumi”) saistītās problēmas ir sarežģītas, jo, tā kā runa ir par hipotētiski universālu tīklu, ir īpaši grūti lokalizēt šos noziegumus neatkarīgi no tā, vai runa ir par to izraisītāju vai par nodarīto kaitējumu. Turklāt kibernoziegumi ir ne tikai tie noziegumi, kas parādās presē, radio vai televīzijā (neslavas celšana, privātās dzīves aizskaršana), bet arī – kā to parāda šajos secinājumos minētā Tiesas judikatūra – citi noziedzīgu nodarījumu veidi, piemēram, viltotu preču pārdošanu internetā vai pārdošanas ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla aizlieguma pārkāpums, kā tas ir pamatlietā. Daži uzskata, ka pozitīvās tiesības vēl ir slikti noteiktas attiecībā uz internetā izdarītiem kibernoziegumiem ( 3 ).

3.

Šīs regulas Nr. 44/2001 preambulas 11., 12. un 15. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4.

Jurisdikcijas normas ir ietvertas minētās Regulas Nr. 44/2001 II nodaļā. Tās 2. panta 1. punkts, kas ir ietverts II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”, ir izteikts šādi:

“Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

5.

Šīs regulas 3. panta 1. punktā, kas ietilpst tajā pašā 1. iedaļā, ir noteikts:

“Personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā noteiktās normas.”

6.

Minētās regulas 5. panta 3. punktā, kurš ietverts tās II nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija”, ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

7.

Regula Nr. 44/2001 ir atcelta ar Regulas (ES) Nr. 1215/2012 ( 4 ) (saukta par “Briseles Ia Regulu”) 80. pantu. Tomēr saskaņā ar tās 81. panta otro daļu šī pēdējā minētā regula ir piemērojama tikai no 2015. gada 10. janvāra. Tā kā pamattiesvedība ir norisinājusies pirms šī datuma, šajā lietā ir piemērojama Regula Nr. 44/2001.

8.

Regulas (EK) Nr. 864/2007 ( 5 ) 6. pants “Negodīga konkurence un darbības, kas ierobežo brīvu konkurenci” ir izteikts šādi:

“1.   Tiesību akti, ko piemēro negodīgas konkurences darbību radītām ārpuslīgumiskām saistībām, ir tās valsts tiesību akti, kurā ir vai varētu tikt ietekmētas konkurences attiecības vai patērētāju kolektīvās intereses.

2.   Ja negodīgas konkurences darbības ietekmē vienīgi konkrēta konkurenta intereses, piemēro 4. pantu.

[..]”

9.

Faktisko apstākļu rašanās laikā code de commerce [Komerckodeksa] L. 442‑6. panta 1. punkta 6.° apakšpunktā bija paredzēts, ka “ikvienam ražotājam, komersantam, rūpniekam vai profesiju reģistrā reģistrētai personai iestājas atbildība un rodas pienākums atlīdzināt radītus zaudējumus, kuri radušies, tieši vai netieši pārkāpjot tālākpārdošanas ārpus tīkla aizliegumu, kas noteikts izplatītājam, kuram ir saistošs selektīvās vai ekskluzīvās izplatīšanas līgums, kam piemērojams atbrīvojums saskaņā ar piemērojamajiem konkurences tiesību noteikumiem”.

10.

No lietas materiāliem izriet, ka Concurrence nodarbojas ar plaša patēriņa elektronisko preču mazumtirdzniecību, izmantojot veikalu, kas atrodas place de la Madeleine Parīzē (Francija), un pārdošanas tiešsaistē vietnē “concurrence.fr”. Tā 2012. gada 16. martā noslēdza ar Samsung selektīvas izplatīšanas līgumu ar nosaukumu “Détaillant Spécialiste ELITE” par preču zīmes Samsung augstākās kvalitātes segmenta preču selektīvu izplatīšanu (segments ELITE). Šajā līgumā tostarp bija paredzēts aizliegums attiecīgās preces pārdot internetā.

11.

Tas izraisīja strīdu starp pusēm. Samsung pārmeta Concurrence, ka tā, pārdodot ELITE segmenta preces savā interneta vietnē, ir pārkāpusi selektīvās izplatīšanas līgumu. Savukārt Concurrence apstrīdēja līguma noteikumu likumību, tostarp apgalvojot, ka šie noteikumi netiekot piemēroti vienādi visiem izplatītājiem, no kuriem daži attiecīgās preces pārdodot Amazon vietnēs, uz ko Samsung nereaģē.

12.

Ar 2012. gada 20. marta vēstuli Samsung paziņoja Concurrence par darījumu attiecību pārtraukšanu no 2013. gada 30. jūnija.

13.

2012. gada aprīlī, atsaucoties uz sabiedrības Samsung atteikumu tai piegādāt ELITE segmenta preces, pretēji tās saistībām, Concurrence vērsās pret Samsung pie tribunal de commerce de Paris [Parīzes Komerctiesas] (Francija) pagaidu noregulējuma tiesneša.

14.

Ar 2012. gada 18. aprīļa rīkojumu viņš noraidīja Concurrence prasījumus. Šo rīkojumu cour d’appel de Paris [Parīzes Apelācijas tiesa] (Francija) apstiprināja ar 2012. gada 25. oktobra pagaidu spriedumu.

15.

Ar 2012. gada 3. decembra procesuālo dokumentu Concurrence vērsās pret Samsung un Amazon pie tribunal de commerce de Paris pagaidu noregulējuma tiesneša, lai aizliegumu tirgot ELITE segmenta preces internetā, kas noteikts ar selektīvās izplatīšanas līgumu, pasludinātu par spēkā neesošu un tādējādi uzdotu Samsung turpināt piegādāt tai preces, kuras attiecas uz šo līgumu, un uzdotu Amazon izņemt no vietnēm Amazon.fr, Amazon.de, Amazon.co.uk, Amazon.es un Amazon.it jebkādus Samsung dažu preču paraugu piedāvājumus.

16.

Pretrunīgajā 2013. gada 8. februāra rīkojumā tribunal de commerce de Paris pagaidu noregulējuma tiesnesis norādīja, ka viņa kompetencē nav tas, kas attiecas uz Amazon vietnēm ārvalstīs, un izteicās, ka nav pamata pagaidu noregulējumam attiecībā uz Concurrence prasījumiem pret Samsung, un noraidīja Concurrence prasījumus pret Amazon France.

17.

Concurrence2013. gada 27. jūnijā šo nolēmumu pārsūdzēja cour d’appel de Paris [Parīzes Apelācijas tiesā]. Ar 2014. gada 6. februāra spriedumu šī tiesa daļēji grozīja tribunal de commerce de Paris rīkojumu, atstājot spēkā Concurrence prasījumu pret Samsung nepieņemamību un Concurrence prasījumu pret Amazon Services Europe noraidījumu.

18.

Tad Concurrence iesniedzējtiesā iesniedza kasācijas sūdzību par šo pēdējo minēto spriedumu.

19.

Savā kasācijas sūdzībā Concurrence it īpaši uzsver, ka apstrīdētajā apstiprinošajā spriedumā kļūdaini esot norādīts, ka Francijas tiesai nav jurisdikcijas attiecībā uz Amazon vietnēm ārvalstīs, jo tās neattiecās uz mērķauditoriju Francijā. Proti, pat ja pieņem, ka interneta vietnes pieejamības kritērijs nav pietiekams, cour d’appel de Paris esot prettiesiski atturējusies noskaidrot, vai pārdošanas sistēma Amazon interneta vietnēs ļāva pārdošanai piedāvātās preces piegādāt ne tikai vietnes izcelsmes valstī, bet arī citās Eiropas valstīs, it īpaši Francijā, kas ļautu pamatot Francijas tiesas jurisdikciju.

20.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka strīdam, kas tai jāizskata, ir tāda raksturīga iezīme, ka tas neatbilst nevienam no gadījumiem, kas Tiesas judikatūrā skatīti attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu. Uzsāktās tiesvedības mērķis esot izbeigt pilnvarotā izplatītāja, kurš ir reģistrēts Francijā un izmanto tiešsaistes tirdzniecības vietni, apgalvoto kaitējumu, kas izriet no tā, ka piegādātājs ir pārkāpis to selektīvās izplatīšanas līgumā ietverto aizliegumu pārdot preces ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla, pie kura tas pieder, un no pārdošanas piedāvājumu izmantošanas tirdzniecības vietās tiešsaistē dažādās interneta vietnēs Francijā un citās dalībvalstīs.

21.

Šādos apstākļos Cour de cassation [Kasācijas tiesa] nolēma pārtraukt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja tiek apgalvots, ka noteiktais aizliegums pārdot preces ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla un tirdzniecības vietā ir pārkāpts, ievietojot tiešsaistes tirdzniecības piedāvājumus vairākās vietnēs, ko izmanto dažādās dalībvalstīs, pilnvarotais izplatītājs, kurš savas tiesības uzskata par aizskartām, ir tiesīgs iesniegt prasību par prettiesiska aizlieguma, kas no tā izriet, pārtraukšanu tās teritorijas, kurā tiešsaistē ievietotais saturs ir vai bija pieejams, tiesā vai arī ir nepieciešams, lai būtu uzskatāmi parādīts kāds cits piesaistes aspekts?”

22.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Concurrence, Amazon Services Europe, Francijas, Itālijas un Luksemburgas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Lietas dalībnieki nepieprasīja un arī Tiesa pēc savas iniciatīvas tiesas sēdi neorganizēja.

23.

Concurrence apgalvo, ka tai ir tiesības iesniegt prasību par prettiesiska aizlieguma, kas izriet no apgalvotā pārkāpuma, pārtraukšanu tās teritorijas, kurā tiešsaistē ievietotais saturs ir vai bija pieejams, tiesā un nav nepieciešams uzskatāmi parādīt kādu citu piesaisti. Lai kaitējums no ārvalstu vietnēs ievietotiem piedāvājumiem būtu nodarīts Francijā, pietiktu ar to, ka šie piedāvājumi varētu interesēt iespējamo klientu Francijā, proti, ka preci varētu nopirkt Francijā. Šajā konkrētajā gadījumā attiecīgo televizoru pārdošana varētu notikt no vienas valsts uz citu valsti un tirdzniecības vieta nebūtu vienīgi Francija.

24.

Concurrence uzskata, ka selektīvs līgums parasti attiecas uz tirgu, ko veido Eiropas Savienības dalībvalstis un bieži vien Šveice, kas piešķir tiesības vai aizliedz pārdošanu visu šo valstu teritorijā. Francijas pārdevējam Samsung televizoru tirgus esot Eiropas tirgus. Tas tur varētu pārdot, taču tam konkurenci varētu radīt ārvalstu tālākpārdevēji, kuri piegādā no savām valstīm, ievietojot sludinājumus savās vietnēs, kuras izvietotas ārvalstīs un redzamas Francijā (piemēram, Amazon.it), vai arī izvietojot sludinājumus vietnē Francijā (Amazon.fr), ja šiem tālākpārdevējiem ir tiesības pārdot. Šajā konkrētajā gadījumā Samsung ELITE televizorus varētu pirkt un piegādāt no jebkuras valsts.

25.

Savukārt Amazon Services Europe uzskata, ka vienlaikus ar tā pieejamību tās tiesas teritorijā, kurā izskata lietu, tiešsaistē ievietoto saturu vajadzētu orientēt uz mērķauditoriju, kura dzīvo šajā teritorijā, kas nozīmē vairāku pazīmju kumulatīvu raksturojumu, piemēram, pirmkārt, tiesību aktu specifiku, pārdošanai izlikto preču piegādes vietu, sludinājumu valodu, valūtu, kurā noteikta pārdošanas cena, vai arī vēl izmantotās reklāmas noteikumus.

26.

Atšķirībā no personisko tiesību vai autortiesību aizkāruma – attiecībā uz kurām kaitējums rodas tikai no strīdīgā satura izplatīšanas – kaitējumu, kas izriet no selektīvās izplatīšanas tīkla necaurlaidības pārkāpuma, var radīt dažiem pilnvarotiem izplatītājiem tikai tad, ja to eventuālajiem klientiem ir iespēja iegādāties šajās vietnēs pārdošanai piedāvātās preces. Tiesa, kura vislabāk spēj novērtēt šo kaitējumu, būtu tā tiesa, kuras jurisdikcijā atrodas tā mērķauditorija, uz kuru tiek vērsti sludinājumi, ar kuriem minētās preces tiek izliktas pārdošanai.

27.

Francijas valdība uzskata, ka strīda izšķiršana par tādu pārkāpumu kā šajā tiesvedībā ir jānodod Francijas tiesām, ciktāl citā dalībvalstī noticis fakts ir radījis vai var radīt kaitējumu tās tiesas jurisdikcijā, kurā lieta iesniegta.

28.

Šī valdība apgalvo, ka strīdā par to preču zīmes preču pārdošanas piedāvājumu tirdzniecības vietā tiešsaistē, kas domāts patērētajiem Savienībā, kuras preču zīmes īpašnieks paredzējis pārdošanai trešajās valstīs, Tiesa uzskatīja, ka tikai interneta vietnes vienkārša pieejamība teritorijā, uz kuru attiecas preču zīme, nav pietiekama, lai secinātu, ka šajā vietnē parādītie pārdošanas piedāvājumi ir domāti patērētājiem, kuri atrodas šajā teritorijā. Tādējādi valsts tiesām katrā atsevišķā gadījumā ir jānovērtē, vai pastāv atbilstošas pazīmes, lai secinātu, ka tirdzniecības vietā tiešsaistē, kura pieejama teritorijā, uz kuru attiecas preču zīme, parādītais pārdošanas piedāvājums ir vērsts uz patērētājiem šajā teritorijā, it īpaši ņemot vērā to, ka pārdošanas piedāvājumā ir norādītas ģeogrāfiskās zonas, uz kurām pārdevējs ir gatavs preci nosūtīt ( 6 ).

29.

Itālijas valdība galvenokārt apgalvo, ka lieta, kas bija pamats 2013. gada 3. oktobra spriedumam Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:635), atšķiroties no šīs lietas, kurā, ņemot vērā apgalvoto kaitējumu, prasītāja pamatlietā uzsāka tiesvedību par prettiesiskā aizlieguma izbeigšanu, pieprasot, lai apstrīdētais piedāvājums tiktu izņemts no tirdzniecības vietas. Šī valdība uzskata, ka šādā gadījumā saskaņā ar Tiesas iedibinātajiem principiem attiecībā uz to pārkāpumu izplatības kapacitāti, kuri izdarīti, izmantojot internetu, uz pārkāpto tiesību dabu un to aizsardzības līdzekļiem, kā arī ņemot vērā tiesiskās paredzamības un pareizas tiesvedības mērķus, kas pamato aplūkotajai jurisdikcijai alternatīvas jurisdikcijas izmantošanu, jāuzskata, ka lietas var skatīt gan tās dalībvalsts tiesas, kurā apstrīdētais piedāvājums ir ievietots tirdzniecības vietā, izmantojot interneta vietni, kura tur atrodas, gan arī tās dalībvalsts tiesas, kurā attiecīgais piedāvājums katrā gadījumā ir pieejams un kura veids ļauj preci iegādāties.

30.

Luksemburgas valdība uzskata, ka pamatlietā, kurā iesaistīts pilnvarots izplatītājs, kurš apgalvo, ka tam nodarīts kaitējums, pārkāpjot aizliegumu pārdot ārpus selektīvā tīkla, kuram tas ir piederīgs, apgalvotais kaitējums izpaužoties kā viņam piederošo tirgus daļu samazinājums, tādējādi, lai noteiktu jurisdikcijas teritoriju, būtu jāņem vērā šā pilnvarotā izplatītāja attiecīgais tirgus. Īpaši nozīmīgs būtu kritērijs, kas saistīts ar iespēju iegādāties preci tās tiesas jurisdikcijā, kas izskata lietu.

31.

Šī valdība atgādina, ka atšķirībā no Tiesas spriedumiem personisko tiesību aizsardzības jomā (spriedums, 2011. gada 25. oktobris, eDate Advertising u.c., C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685) preču zīmju tiesību jomā (spriedums, Wintersteiger, C‑523/10, EU:C:2012:220) vai autortiesību jomā (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Pinckney, C‑170/12, EU:C:2013:635) pamatlietā apgalvotais pārkāpums izpaužas kā dažu preču “tālākpārdošana” ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla. Tādējādi pārkāpums neesot tikai satura izplatīšana internetā, jo tas nozīmētu dažu papildu darbību veikšanu, kas radītu kaitējumu.

32.

Komisija iesaka atbildēt, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apgalvotā aizlieguma pārdot ārpus ekskluzīvās izplatīšanas tīkla pārkāpuma gadījumā, kas noticis, internetā piedāvājot preces, kuras ir ekskluzīvo tiesību objekts, vietnēs, kuras darbojas dažādās dalībvalstīs, par vietu, kurā noticis kaitējums, jāuzskata vieta, kurā ekskluzīvās izplatīšanas tiesību turētājs piedzīvojis pārdošanas apjomu samazināšanos, vieta, kas atbilst teritorijai, kurā viņam ir šādas tiesības.

33.

Vispirms jānorāda – un tas pats par sevi ir interesanti –, ka minētajos tiesību aktos nav nekādas speciālas tiesību normas attiecībā uz kibernoziegumiem – ne Regulā Nr. 1215/2012, ne arī Regulā (EK) Nr. 593/2008 ( 7 ) vai Romas II Regulā (un, ņemot to vērā, neaizmirsīsim, ka internets pastāv ne mazāk kā aptuveni 25 gadus). Šai klusēšanai ir divi iespējamie skaidrojumi, proti, vai nu Eiropas likumdevējs ir uzskatījis, ka šie noziegumi nav tik īpaši, lai tiem veltītu speciālas tiesību normas, vai arī jautājums ir izrādījies pārāk sarežģīts un ir šķitis lietderīgāk sagaidīt Tiesas judikatūru ( 8 ) (it īpaši norādu uz spriedumiem, 2011. gada 25. oktobris, eDate Advertising u.c. (C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685); 2012. gada 19. aprīlis, Wintersteiger (C‑523/10, EU:C:2012:220); 2013. gada 3. oktobris, Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:635), vai 2015. gada 22. janvāris, (C‑441/13, EU:C:2015:28)).

34.

Uzreiz jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 normas ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties uz tās sistēmu un mērķiem ( 9 ).

35.

Jāuzsver, ka, “tikai atkāpjoties no Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā ietvertā pamatprincipa par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju, šīs regulas II nodaļas 2. iedaļā ir paredzēta virkne īpašās jurisdikcijas piešķiršanas gadījumu, starp kuriem ir arī minētās regulas 5. panta 3. punktā paredzētais” ( 10 ).

36.

Tā kā tās vietas tiesas jurisdikcija, kurā tika radīts kaitējums vai varēja tikt radīts kaitējums, ir uzskatāma par īpašās jurisdikcijas noteikumu, šis noteikums ir jāinterpretē šauri, nepieļaujot interpretāciju, kas pārsniegtu Regulā Nr. 44/2001 tieši paredzēto gadījumu robežas ( 11 ).

37.

Tieši ievērojot šīs robežas, ir jāinterpretē frāze “vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”, kura norādīta Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā, kas attiecas gan uz vietu, kur kaitējums ir materializējies, gan uz vietu, kur iestājies šo kaitējumu radījušais notikums, tādējādi atbildētājs atkarībā no prasītāja izvēles var tikt iesūdzēts vienā vai otrā no šo vietu tiesām” ( 12 ).

38.

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā paredzētais īpašās jurisdikcijas noteikums ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas tiesu, kur tika radīts vai varēja tikt radīts kaitējums, kas pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šai pēdējai minētajai tiesai ( 13 ).

39.

Tā kā viena no piesaistes faktoriem, kādi ir atzīti iepriekšējos punktos atgādinātajā judikatūrā, identificēšanai ir jāļauj noteikt kompetento tiesu, kura objektīvi vislabāk var novērtēt, vai ir izpildīti personas, pret kuru celta prasība, atbildību veidojošie nosacījumi, tad atbilstošajam piesaistes faktoram ir jābūt tikai tās tiesas, kurā ir celta prasība, jurisdikcijā ( 14 ).

40.

Šajā gadījumā rodas jautājums, vai iesniedzējtiesai ir jurisdikcija tikai apgalvotā kaitējuma materializācijas vietas dēļ. Kā norādīja Komisija, no lietas materiāliem Tiesā izriet, ka prejudiciālais jautājums attiecas uz vietu, kur kaitējums noticis, nevis uz kaitējumu izraisošo notikumu, kas ir tā pamatā. Es (tāpat kā Francijas valdība) domāju, ka kaitējumu izraisošo notikumu, kas ir tālākpārdošanas ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla pārkāpuma pamatā, var radīt ikvienas vietnes pārvaldītāja rīcība. No tā izriet, ka šādu notikumu, kas izraisījis kaitējumu, var lokalizēt dažādās vietās atkarībā no tās vai tās pārvaldītāju atrašanās vietas. Tādējādi notikums, kas izraisa kaitējumu šajā pamatlietā, neļauj noteikt tās tiesas jurisdikciju, kurā prasība iesniegta.

41.

Atbilstīgi judikatūrai šī vieta ir tā, kurā notikums, kas var izraisīt atbildību par neatļautu darbību vai kvazideliktu, ir radījis kaitējumu ( 15 ).

42.

Tiesa jau ir interpretējusi Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, tiešsaistē interneta vietnē ievietotā satura radītā apgalvotā kaitējuma gadījumā, kas tādēļ var rasties vairākās vietās ( 16 ).

43.

Īpaši attiecībā uz apgalvotajiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem Tiesa vairākos spriedumos ( 17 ) ir norādījusi, ka tiesu jurisdikciju galvenokārt nosaka attiecīgo tiesību aizsardzības teritorija. Aizsardzības dalībvalsts tiesas tiešām var labāk izskatīt apgalvotu aizsargāto tiesību pārkāpumu.

44.

2012. gada 19. aprīļa spriedumā Wintersteiger (C‑523/10, EU:C:2012:220) par apgalvotu valsts preču zīmes pārkāpumu Tiesa uzskatīja, ka gan paredzamības, gan pareizas tiesvedības mērķis ir par labu tam, ka jurisdikcija, ņemot vērā kaitējuma materializēšanos, tiek piešķirta tās dalībvalsts tiesām, kurā attiecīgās tiesības ir aizsargātas, jo šīs tiesas vislabāk var novērtēt, vai minētās tiesības tik tiešām ir pārkāptas, un atbilstīgi Romas II regulas 8. pantam var piemērot savas valsts tiesību aktus.

45.

Tiesa nosprieda, ka “Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība attiecībā uz kādā dalībvalstī reģistrētas preču zīmes pārkāpumu sakarā ar to, ka reklāmas devējs meklētājprogrammas interneta vietnē, kas darbojas citas dalībvalsts pirmā līmeņa domēnā, izmanto minētajai preču zīmei identisku atslēgvārdu, var tikt celta vai nu dalībvalsts, kurā ir reģistrēta preču zīme, tiesās, vai dalībvalsts, kurā ir reģistrēts reklāmas devējs, tiesās” ( 18 ).

46.

2013. gada 3. oktobra spriedumā Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:635) Tiesa pamatoti atzina, ka saistībā ar apgalvoto autora mantisko tiesību pārkāpumu jurisdikcija izskatīt prasību par neatļautu darbību vai kvazideliktu jau tika noteikta tiesai, kurā prasība celta, ja dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas šī tiesa, aizsargā mantiskās tiesības, uz kurām prasītājs atsaucas, un ja apgalvotais kaitējums var rasties tiesas, kurā celta prasība, jurisdikcijā. Šīs tiesas atbilstīgi Romas II regulas 8. pantam var piemērot savu valstu tiesības. 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Hi Hotel HCF (C‑387/12, EU:C:2014:215) Tiesa attiecināja minēto Pinckney judikatūru uz apgalvotajiem tiesību pārkāpumiem ārpus interneta.

47.

It īpaši 2013. gada 3. oktobra sprieduma Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:635) 41. un 42. punktā Tiesa nosprieda, ka, “pārbaudot tiesas jurisdikciju izskatīt kaitējumu, tā iestāšanās vietas noteikšana [Regulas Nr. 44/2001] 5. panta 3. punkta izpratnē nav atkarīga no kritērijiem šādai pārbaudei pēc būtības un šajā normā to nav. Vienīgais kritērijs, kas tajā norādīts, ir fakts, ka kaitējums ir noticis vai varējis notikt.[..]. Tādējādi pretēji [šīs] regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktam, kurš tika interpretēts [2010. gada 7. decembra spriedumā Pammer un Hotel Alpenhof (C‑585/08 un C‑144/09, EU:C:2010:740)], šīs regulas 5. panta 3. punktā nav prasīts, lai attiecīgā darbība būtu “vērsta uz” lietu izskatošās tiesas dalībvalsti” (mans izcēlums).

48.

Tiešām, Tiesa, nosakot “vietas, kur notikums radījis kaitējumu un izraisījis atbildību par neatļautu darbību vai kvazideliktu, nav uzskatījusi par būtisku to apstākli, kad rīcība, kas izraisījusi kaitējumu, būtu īpaši vērsta uz attiecīgo vietu ( 19 ).

49.

Visbeidzot no 2015. gada 22. janvāra sprieduma Hejduk (C‑441/13, EU:C:2015:28, 38. punkts) izriet, ka apgalvota autortiesību blakustiesību, kuras nodrošina tā dalībvalsts, kuras tiesā celta prasība, pārkāpuma gadījumā tai ir jurisdikcija atbilstoši kaitējuma rašanās vietai izskatīt prasību par atbildību par šo tiesību aizskārumu saistībā ar aizsargātu fotogrāfiju izvietošanu tiešsaistē interneta vietnē, kas ir pieejama tās teritorijā. Šai tiesai ir jurisdikcija, tikai noteikt kaitējumu, kas radīts šīs tiesas dalībvalsts teritorijā. Atbilstīgi Romas II regulas 8. pantam šī tiesa var piemērot savas valsts tiesības.

50.

Lai gan 2013. gada 3. oktobra spriedums Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:635) attiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzību sakarā ar autora mantisko tiesību aizskaršanu internetā, tā 42. punktā, kas minēts šo secinājumu 47. punktā, iekļauts vispārīgāks formulējums.

51.

Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka jēdziens “vietā, kurā ir iestājies notikums, kas rada kaitējumu” nevar tikt interpretēts paplašināti – tā, lai ietvertu ikvienu vietu, kur var izjust negatīvas tāda fakta sekas, kas ir izraisījis kaitējumu, kurš faktiski ir iestājies citā vietā ( 20 ).

52.

Uzreiz pēc šīs judikatūras Tiesa arī ir precizējusi, ka minētais jēdziens neattiecas uz prasītāja domicila vietu, kur atrodas viņa mantisko attiecību centrs, tikai tāpēc, ka viņš tajā ir cietis finansiālu kaitējumu, kas izriet no mantas daļas zaudēšanas, kura notikusi un tikusi ciesta citā dalībvalstī ( 21 ).

53.

Tiesa 2015. gada 28. janvāra spriedumā Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37, 49. punkts) atgādināja, ka “tas vien, ka prasītāju ietekmē finansiālas sekas, nav pamats piešķirt jurisdikciju viņa domicila vietas tiesām, ja, kā tas ir lietā, kurā tika pasludināts [2004. gada 10. jūnija spriedums Kronhofer, (C‑168/02, EU:C:2004:364)], gan kaitējumu radījušais notikums, gan vieta, kur kaitējums ir materializējies, atrodas citas dalībvalsts teritorijā (šajā ziņā skat. spriedumu [2004. gada 10. jūnijs, Kronhofer, C‑168/02,] EU:C:2004:364, 20. punkts)”.

54.

Toties 2015. gada 28. janvāra sprieduma Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37) 50. punktā tā precizēja, ka “savukārt šāda jurisdikcijas piešķiršana ir pamatota, ciktāl prasītāja domicils patiešām ir kaitējumu radījušā notikuma vai kaitējuma materializēšanās vieta”.

55.

Turpinot savus apsvērumus, Tiesa minētā sprieduma 55. punktā atzina prasītāja domicila vietas tiesu jurisdikciju izskatīt šādu prasību, pamatojoties uz kaitējuma materializēšanās vietu, it īpaši tad, ja šis kaitējums rodas tieši prasītāja bankas kontā tādā bankā, kas reģistrēta šo tiesu jurisdikcijā.

56.

Lietās, kurās jāizskata intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums vai konkurences tiesību pārkāpums, izmantojot internetu, kaitējuma materializācijas vieta principā ir katra vieta, kurā pieejams internets. Interneta visuresamības dēļ ( 22 ) pastāv daudz materializācijas vietu.

57.

Lai izvairītos no vispasaules jurisdikcijas, pat “Minimum Contacts” ( 23 ), judikatūrā un doktrīnā jau sen ir mēģinājumi izstrādāt kritērijus iespējamo kaitējuma materializācijas vietu noteikšanai (ierobežošanai) saistībā ar internetā pastrādātiem noziegumiem. Tādējādi, lai piešķirtu tiesai jurisdikciju kaitējuma materializācijas vietā, attiecīgajam konkurences tiesību pārkāpumam jābūt zināmām sekām ( 24 ). Var izslēgt kaitējumu, ja prasītāja apgalvotajai konkurencei nav bijusi nekāda saimnieciska rakstura seku attiecīgajā(‑ajos) tirgū(‑os). No tā izriet, piemēram, ka reklāma internetā attiecībā uz tāda piegādātāja pakalpojumiem, kurš ir zināms tikai vietējā līmenī, var radīt kaitējumu tikai vietējā tirgū ( 25 ).

58.

Mēs varam vilkt paralēles ar apgalvotiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem. Tiešām “viltojumu lietās tiešā kaitējošā ietekme galvenokārt būs finanšu zaudējumi, kas nodarīti intelektuālā īpašuma tiesību turētājam vietā(‑ās), kur viltotā prece ir izlikta pārdošanai, kur ir veikta šīs preces reklāma vai arī kur šī prece ir izmantota. Profesori J. Fawcett un P. Torremans savā mācību grāmatā tostarp ir norādījuši, ka “daudzās lietās viltošanas darbība rada prasītājam tiešus saimnieciska rakstura zaudējumus [..]. Parasti nav grūti identificēt attiecīgos zaudējumus. Ja, piemēram, atbildētājs pārdod viltotu preci, tas izraisīs pārdošanas zudumu [prasītājam]. Tādējādi kaitējums nodarīts vietā, kur zaudēta pārdošana. Tā būs vieta, kur pārdota viltotā prece”. [..] Jānorāda, ka šis vērtējums pilnīgi atbilst Tiesas judikatūrai un ka to varētu attiecināt arī uz cita veida celtajām prasībām par pārkāpumu. Tātad attiecībā uz autortiesībām finanšu zudumi parasti rodas tur, kur viltoto preču kopijas tiek pārdotas un izplatītas publikai; attiecībā uz preču zīmēm tā ir vieta, kur zīmols tiek izmantots, lai atbalstītu preču pārdošanu vai piedāvājumu” ( 26 ).

59.

No Tiesas judikatūras nepārprotami izriet, ka internetā izdarīta nozieguma gadījumā “vieta, kurā radies vai var rasties kaitējums”, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē “var būt mainīga atkarībā no tiesību, kuru pārkāpums tiek apgalvots, dabas” ( 27 ).

60.

Es (tāpat kā Komisija) domāju, ka šajā lietā, lai noteiktu vietu, kurā iestājies notikums, kas var radīt kaitējumu, vispirms jānoskaidro kaitējuma raksturs, ko Concurrence varēja radīt strīdīgo preču pārdošana ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla. Šajā nolūkā jāatgādina, ka saistībā ar ekskluzīvās izplatīšanas līgumiem piegādātājs piešķir izplatītājam ekskluzīvas tiesības izplatīt savas preces noteiktā teritorijā un apņemas neizplatīt attiecīgās preces ārpus izplatītāja pārdošanas tīkla. Savukārt izplatītājs apņemas attīstīt un veicināt piegādātāja preču pārdošanu attiecīgajā teritorijā. Gadījumā, ja interneta vietnē tiek pārkāptas ar līgumu piešķirtās ekskluzīvās tiesības – kā šajā lietā –, kaitējums, uz kuru var atsaukties prasītājs, ir pārdošanas apjoma samazinājums, ko izraisa tā pārdošana, kas notikusi, pārkāpjot viņa ekskluzīvās tiesības, un no tā izrietošais peļņas zaudējums. Ņemot vērā ekskluzīvo izplatīšanas tiesību teritoriāli ierobežoto piemērošanas jomu, vieta, kur samazinājusies pārdošana un noticis attiecīgais peļņas samazinājums, var atbilst tai dalībvalsts teritorijai, attiecībā uz kuru izplatītājam ir piešķirta ekskluzivitāte.

61.

No lietas materiāliem, šķiet, izriet, ka konkrētajā gadījumā izplatītājam, kura ekskluzīvās tiesības attiecas tikai uz Francijas teritoriju, tieši Francijā var rasties pārdošanas samazinājums un peļņas zudums. No tā izriet, ka vieta, kur iestājies notikums, kas var radīt kaitējumu, ir Francija un ka kompetentā tiesa atbilstīgi Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktam ir Francijas tiesa.

62.

Tā kā vietnes Amazon.de, Amazon.co.uk, Amazon.es un Amazon.it principā ir pieejamas Francijā, Concurrence apgalvoto kaitējumu veido tirgus daļu zudums saistībā ar tās ELITE segmenta preču pārdošanu gan tās veikalā, kas atrodas Parīzē, gan tās interneta vietnē, kuras pārvaldīšanu tā nodrošina no sava galvenā biroja Parīzē. No tā izriet, ka tai nodarītā kaitējuma materializācija var notikt tikai Francijā. Tas ir iemesls, kādēļ Francijas tiesai vajadzētu būt jurisdikcijai arī attiecībā uz Amazon interneta vietnēm ārvalstīs, par kurām ir runa šajā pamatlietā ( 28 ).

63.

Kaitējuma materializācijas vietai jānorāda forum delicti, kas apstiprina “īpaši ciešas saiknes pastāvēšanu” un “pamato jurisdikcijas piešķiršanu tiesām[, proti, tām, kuras nav atbildētāja domicila tiesas,] pareizas tiesvedības un tiesvedības lietderīgas īstenošanas dēļ” ( 29 ).

64.

Jānorāda, ka “tie, kuri informāciju padara pieejamu, izmantojot noteiktu metodi, to dara, pilnībā apzinoties to nozīmi, kāda var būt šai informācijai. It īpaši tie, kuri ievieto informāciju [internetā], to dara, zinot, ka informācija, kuru tie dara pieejamu, ir pieejama visiem bez nekādiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem” ( 30 ).

65.

Tāpēc šajā gadījumā tieši Francijas tiesa vislabāk var izvērtēt jautājumu par sabiedrības Concurrence tirgus daļu zaudēšanu saistībā ar tās darbību ELITE segmenta preču pārdošanā vienlaikus gan tās veikalā, kas atrodas Parīzē, gan savā interneta vietnē, kuras pārvaldību tā nodrošina no sava galvenā biroja Parīzē.

66.

Turklāt jāpatur prātā, ka tās vietas noteikšanai, kur noticis notikums, kas izraisījis kaitējumu, jāatbilst tiesas jurisdikcijas paredzamības mērķim, kas ir viens no Regulas Nr. 44/2001 pamatprincipiem (kas atspoguļots regulas preambulas 11. apsvērumā). Līdzīgi tam, kā Tiesa nolēma 2012. gada 19. aprīļa spriedumā Wintersteiger (C‑523/10, EU:C:2012:220), ka paredzamības mērķis kaitējuma materializēšanās kontekstā liek piešķirt jurisdikciju tām dalībvalsts tiesām, kurā attiecīgās tiesības (in casu – izplatītāja ekskluzīvās tiesības) ir aizsargātas.

67.

Visbeidzot Amazon Services Europe apgalvo, ka pieejamības teoriju nevajadzētu pieņemt, jo tā veicinot forum shopping, kas, ņemot vērā valsts tiesību specifiku, var ietekmējoties radīt law shopping. Pietiek ar konstatējumu, pirmkārt, ka Tiesa spriedumā minētajā lietā nav ņēmusi vērā šo argumentu, kuru izvirzījis ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen] savos secinājumos lietā Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:400, 68. punkts), un, otrkārt, es uzskatu, ka šīs bažas ir pārspīlētas, it īpaši tāpēc, ka valsts tiesa varēs piespriest zaudējumu atlīdzību tikai attiecībā uz kaitējumiem, kas radīti savas dalībvalsts teritorijā ( 31 ).

68.

Manuprāt, šajos secinājumos piedāvātais risinājums ir pamatots, pirmkārt, tāpēc, ka tas atbilst Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta mērķiem (it īpaši mērķim piešķirt jurisdikciju tiesai, kura vislabāk spēj izskatīt apgalvoto [pārkāpumu]), un, otrkārt, tas ir pamatots, pat ja šī lieta neattiecas uz intelektuālā īpašuma tiesībām.

69.

Turklāt es uzskatu, ka šīs lietas kontekstā ekskluzīvas izplatīšanas tiesības kādā teritorijā ir tiesības, kas līdzinās intelektuālā īpašuma tiesībām.

70.

Līdzīga argumentācija tai, kāda izmantota 2014. gada 5. jūnija spriedumā Coty Germany (C‑360/12, EU:C:2014:1318), ir pamatota, ņemot vērā to, ka piešķirtās palīdzības teritorialitāte apstākļos, kādi ir minētajā lietā, arī nebija saistīti arī ar aizsargāto intelektuālā īpašuma tiesību darbības jomu, ņemot vērā to, ka šis gadījums attiecās uz Kopienas preču zīmi.

71.

Lai gan 2014. gada 5. jūnija spriedums Coty Germany (C‑360/12, EU:C:2014:1318) īpaši neattiecās uz internetu, tajā precizēts, ka gadījumā, kad tiek apgalvota prettiesiska salīdzinošā reklāma vai neatļauta aizsargātas Kopienas preču zīmes atdarināšana, kas aizliegta ar tās dalībvalsts Likumu par negodīgas konkurences novēršanu, kurā celta attiecīgā prasība, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts, pamatojoties uz kaitējuma rašanās vietu, ļauj noteikt tiesas jurisdikciju, lai izskatītu prasību par civiltiesisko atbildību atbilstoši minētajam valsts tiesiskajam regulējumam, kas vērsta pret citā dalībvalstī reģistrētu personu, par kuru tiek apgalvots, ka tā šajā citā dalībvalstī ir veikusi darbības, kas radījušas vai draud radīt kaitējumu attiecīgās tiesas jurisdikcijā. Turklāt atbilstīgi gan Romas II regulas 6. panta 1. punktam, gan 6. panta 2. punktam un 4. pantam šī tiesa piemēro savas valsts tiesības.

72.

Es uzskatu, ka to vietņu izcelsme, kurās ir piedāvātas attiecīgās preces, nav būtiska, lai noteiktu kompetento tiesu.

73.

Kā norādīja Komisija, kompetentā tiesa ir jānosaka, par pamatu ņemot tirgu, kurā preces, kas ir ekskluzīvas izplatīšanas objekts, tiek pārdotas vai kur radīts kaitējums. Šajā gadījumā – kā jau norādīts – izplatītājam ekskluzīvas tiesības ir tikai Francijas teritorijā un tādējādi tieši Francijā ir samazinājusies pārdošana un tātad ir radies peļņas zudums. Tas, ka šo samazinājumu un zaudējumu ir radījušas vietnes, kas reģistrētas Francijā vai citur, ir būtiski tikai, lai noteiktu maksājuma izplatītājam rīkojuma jomu, proti, to interneta vietņu identificēšanai, kuras varētu būt šā pieprasījuma objekts.

74.

Citiem vārdiem, kompetentās tiesas noteikšana ir viena lieta, tā maksājuma rīkojuma apjoms, kurš var tikt piespriests atbildētājam pamattiesvedībā, proti, to interneta vietņu noteikšana, kurās tas vairs nevarēs rādīt strīdīgo preču pārdošanas piedāvājumus, – cita lieta. Protams, ja prasītājs pamattiesvedībā var prima facie pierādīt, ka pārdošanas samazinājumu un peļņas zudumus, kas tam radušies Francijā, izraisījusi ne vien Amazon.fr vietnes darbība, bet arī Amazon vietnes ārvalstīs, viņam vajadzētu spēt Francijas tiesās panākt maksājuma rīkojumu attiecībā uz šīm interneta vietnēm. Tomēr šis jautājums attiecas uz lietas būtību un neattiecas uz kompetentās tiesas identificēšanu. Kā iepriekš norādīts, var prezumēt, ka ekskluzīvās izplatīšanas tiesību, kādas ir Concurrence, piemērošanas jomas robežas ir Francijas tirgus ( 32 ). Tātad Francijas tiesai ir jānosaka, ciktāl preču, uz kurām attiecas šīs tiesības, piedāvājums ārvalstu vietnēs, varēja ietekmēt Concurrence tiesības Francijas tirgū.

75.

Ņemot vērā iepriekš teikto, jānorāda, ka tas, vai patiešām ir pārkāptas ekskluzīvās izplatīšanas tiesības tādā kontekstā, kāds ir pamatlietā, ir jautājums pēc būtības, kas Tiesai šajā tiesvedībā nav jāizskata. Tās vietas identificēšana, kur kaitējums nodarīts, nevar būt atkarīga no elementiem, kas jāizskata turpmākā stadijā, piemēram, lietas izskatīšanā pēc būtības.

76.

Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai uz Cour de cassation (Francija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizlieguma pārdot ārpus ekskluzīvas izplatīšanas tīkla apgalvots pārkāpums, kas noticis, piedāvājot internetā preces, kuras ir ekskluzīvo tiesību objekts, vietnēs, kuras darbojas dažādās dalībvalstīs, vieta, kurā nodarīts kaitējums, ir vieta, kurā ekskluzīvās izplatīšanas tiesību turētājam noticis pārdošanas samazinājums, kas atbilst tai teritorijai, kurā viņa tiesības ir aizsargātas. To vietņu izcelsme, kurās attiecīgās preces ir piedāvātas, nav būtiska, lai noteiktu kompetento tiesu.