1.

Tiesai steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā ceturto reizi ( 2 ) ir jāaplūko jautājums par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 98. lpp.), ko parasti pazīst ar nosaukumu “Atgriešanas direktīva”, noteikumus.

2.

Šajā viedoklī es vairākkārt atsaukšos uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru. Tas ir tāpēc, ka Direktīvā 2008/115 tieši ir paredzēts ņemt vērā ECT judikatūru attiecībā uz aizturēšanu ( 3 ). Šī judikatūra attiecas uz Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 5. pantu, kas atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 6. pantam. Hartas 52. panta 3. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kas atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, to nozīme un apjoms ir tāds pats kā ECPAK noteiktajām tiesībām. Attiecībā uz Hartas 7. pantu un ECPAK 8. panta 1. punktu Tiesa ir apstiprinājusi, ka “Hartas 7. pantam ir jāpiešķir tāda pati nozīme un apjoms kā ECPAK 8. panta 1. punktam, kas interpretēts [ECT] judikatūrā” ( 4 ).

3.

Manuprāt, tas pats ir attiecināms uz Hartas 6. pantu un ECPAK 5. pantu ( 5 ).

4.

Saskaņā ar Hartas 6. pantu “ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību”.

5.

Hartas 47. pantā “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” ir paredzēts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

Juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu.”

6.

Direktīvas 2008/115 preambulas 6., 12. un 16. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

7.

Direktīvas 2008/115 mērķis tās 1. pantā ir definēts šādi:

“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”

8.

Direktīvas 2008/115 3. panta 7. punktā “bēgšanas iespējamība” nozīmē “to, ka attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, uz ko attiecas atgriešanās procedūras, varētu aizbēgt”.

9.

Direktīvas 2008/115 15. pantā ar virsrakstu “Turēšana apsardzībā” ir noteikts:

“1.   Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja

Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa, un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.

2.   Rīkojumu par turēšanu apsardzībā izdod administratīvās vai tiesas iestādes.

Rīkojumu par turēšanu apsardzībā izdod rakstiski un norāda faktiskos un juridiskos iemeslus.

Ja rīkojumu par turēšanu apsardzībā ir izdevušas administratīvas iestādes, dalībvalstis

Attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nekavējoties atbrīvo, ja turēšana apsardzībā nav likumīga.

3.   Visos gadījumos turēšanu apsardzībā pārskata ar pamatotu regularitāti vai nu pēc attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pieteikuma saņemšanas, vai ex officio. Pagarinātas turēšanas apsardzībā gadījumā tiesu iestāde uzrauga minēto pārskatīšanu.

4.   Ja izrādās, ka tiesisku vai citu apsvērumu dēļ izraidīšanai vairs nav pamatota iemesla, vai ja 1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv, turēšanu apsardzībā vairs neuzskata par pamatotu un attiecīgo personu nekavējoties atbrīvo.

5.   Turēšana apsardzībā ir spēkā tik ilgi, kamēr saglabājas 1. punktā noteiktie apstākļi un kamēr tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu sekmīgu izraidīšanu. Katra dalībvalsts nosaka ierobežotu turēšanas apsardzībā laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.

6.   Dalībvalstis nedrīkst pagarināt 5. punktā minēto termiņu, izņemot pagarinājumu uz ierobežotu laikposmu, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepārsniedz papildu divpadsmit mēnešus gadījumos, ja neatkarīgi no to pamatotiem centieniem izraidīšanas procedūra varētu ieilgt šādu iemeslu dēļ:

10.

ECPAK 5. pantā, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, ir noteikts:

“1.   Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību:

[..]

[..]

4.   Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska.

[..]”

11.

Likuma par ārvalstniekiem Bulgārijas Republikā (Zakon za chuzhdentsite v Republika Bălgaria, 1998. gada 23. decembraDV Nr. 153) 41. panta 1. punktā, redakcijā, kas ir piemērojama lietas faktiem (2013. gada 17. decembraDV Nr. 108; turpmāk tekstā – “Likums par ārvalstniekiem”), ir paredzēts, ka, ja “ārvalstnieks nevar pierādīt, ka [Bulgārijas] teritorijā viņš ir ieceļojis likumīgi”, viņam var tikt piemērots administratīvs piespiedu pasākums –“atgriešana līdz robežai”.

12.

Likuma par ārvalstniekiem 42.h panta 1., 3. un 4. punktā, redakcijā, kas ir piemērojama situācijai pamatlietā, lasot tos kopā ar šā likuma 10. panta 1. punkta 22. apakšpunktu, ir paredzēts, ka “ieceļošanas aizlieguma” administratīvo piespiedu pasākumu var piemērot, ja izrādās, ka ārvalstnieks [Bulgārijas] teritorijā ir ieceļojis ar mērķi izmantot šo valsti kā tranzītvalsti, lai emigrētu uz citu trešo valsti.

13.

Saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem 44. panta 5. punktu, “ja ir šķēršļi, kas liedz ārvalstniekam nekavējoties izceļot no [Bulgārijas] teritorijas vai ieceļot citā valstī, saskaņā ar iestādes, kas noteica administratīvo piespiedu pasākumu, rīkojumu minētajam ārvalstniekam ir pienākums vienreiz nedēļā ierasties Iekšlietu ministrijas vietējā nodaļā, ievērojot šā likuma īstenošanas noteikumos paredzēto kārtību, ja vien vairs nav šķēršļu īstenot atgriešanas līdz robežai vai izraidīšanas pasākumu un ja ir noteikti pasākumi, lai viņu nekavējoties izraidītu”.

14.

Saskaņā ar šā likuma 44. panta 6. punktu:

“Ja saskaņā ar 39.a panta 1. punkta 2. un 3. apakšpunktu administratīvais piespiedu pasākums ir noteikts ārvalstu pilsonim, kuru nebija iespējams identificēt, ja šis pēdējais kavē rīkojuma par minētā pasākuma īstenošanu izpildi vai arī ja pastāv bēgšanas iespējamība, iestāde, kas ir izdevusi attiecīgo rīkojumu, arī var izdot rīkojumu par ārvalstnieka aizturēšanu aizturēto ārvalstnieku izmitināšanas centrā, lai sagatavotu viņa atgriešanu uz Bulgārijas Republikas robežas vai viņa izraidīšanu.”

15.

Saskaņā ar šā likuma 44. panta 8. punktu:

“Administratīvā aizturēšana tiek piemērota, ciktāl ir izpildīti 6. punktā minētie nosacījumi, tomēr tās ilgums nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus. Saskaņā ar 1. punktu kompetentās iestādes kopā ar “Migratsia” pārvaldes direktoru vienreiz mēnesī pēc savas ierosmes pārbauda, vai tiek ievēroti aizturēšanas nosacījumi. Izņēmuma kārtā, ja persona atsakās sadarboties ar kompetentajām iestādēm, ja kavējas atgriešanai līdz robežai vai izraidīšanai vajadzīgo dokumentu saņemšana, aizturēšanas termiņu var pagarināt par laikposmu, kas nepārsniedz 12 mēnešus. Ja, ņemot vērā attiecīgā gadījuma konkrētos apstākļus, konstatē, ka juridisku vai tehnisku iemeslu dēļ ārvalstnieka izraidīšanai vairs nav pamatota iemesla, attiecīgā persona nekavējoties ir jāatbrīvo.”

16.

Saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem 46.a panta 1. punktu “rīkojumu par ievietošanu administratīvās aizturēšanas centrā var pārsūdzēt Administratīvā procesa kodeksā [Administrativnoprotsesualen kodeks, turpmāk tekstā – “APK”)] noteiktajā kārtībā 14 dienu laikā no aizturēšanas veikšanas.”

17.

Šā likuma 46.a panta 2. punktā ir noteikts, ka tiesa lietu izlemj atklātā tiesas sēdē, attiecīgajai personai tajā nav obligāti jāpiedalās un šo tiesas nolēmumu var pārsūdzēt.

18.

Saskaņā ar šā likuma 46.a panta 3. punktu “ik pēc sešiem mēnešiem aizturēto ārvalstnieku izmitināšanas centra vadītājs iesniedz to ārzemnieku sarakstu, kuri tajā ir uzturējušies ilgāk par sešiem mēnešiem, jo to izraidīšanai no [Bulgārijas] teritorijas ir šķēršļi. Minēto sarakstu paziņo administratīvajai tiesai, kuras pakļautībā ir administratīvās aizturēšanas centrs”.

19.

Likuma par ārvalstniekiem 46.a panta 4. punktā ir noteikts šādi:

“Beidzoties sešu mēnešu uzturēšanās termiņam administratīvās aizturēšanas centrā, tiesa pēc savas ierosmes vai pēc attiecīgā ārvalstnieka pieteikuma slēgtā tiesas sēdē izdod rīkojumu par aizturēšanas termiņa pagarināšanu, citiem pasākumiem minētā pasākuma aizstāšanai vai arī atbrīvošanu. Tiesas rīkojumu var pārsūdzēt [APK] paredzētajā kārtībā.”

20.

Saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem papildu noteikumu 1. punkta 4.c apakšpunktu “ārvalstnieka bēgšanas iespējamība, kuras dēļ ticis piemērots administratīvais piespiedu pasākums,” ir pierādīta, ja, ņemot vērā faktiskos pierādījumus, ir ticams iemesls aizdomām, ka šī persona var izvairīties no piespriestā pasākuma izpildes. Šajā ziņā pierādījumi var būt apstāklis, ka persona nav atrodama savā deklarētajā dzīvesvietā, agrāk izdarīti sabiedriskās kārtības pārkāpumi, iepriekšējas sodāmības neatkarīgi no reabilitācijas, neizceļošana no valsts brīvprātīgai izceļošanai paredzētajā termiņā, skaidrs apliecinājums nodomam neīstenot tai noteikto pasākumu, viltoti dokumenti vai arī jebkādu dokumentu trūkums, nepatiesas informācijas sniegšana, iepriekšējas bēgšanas un ieceļošanas aizlieguma neievērošana.

21.

APK 128. panta “Ratione materiae pilnvaras” 1. punktā ir paredzēts:

“Administratīvajām tiesām ir piekritīgas lietas par:

1.   administratīvo aktu izdošanu, grozīšanu, atcelšanu vai spēkā neesamības pasludināšanu;

[..]

3.   Tiesiskā aizsardzība pret tādām pārvaldes iestādes darbībām un bezdarbību, kurām nav juridiska pamata.”

22.

Saskaņā ar APK 168. panta “Pārbaudes tiesā priekšmets” 1. punktu:

“Tiesa ne tikai pārbauda prasītāja minētos iemeslus, bet, pamatojoties uz lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem, tai ir pienākums pārbaudīt apstrīdētā administratīvā akta likumību atbilstoši katram no 146. pantā minētajiem iemesliem.”

23.

Saskaņā ar APK 170. panta “Pierādīšanas pienākums” 1. punktu “administratīvajai iestādei un personām, kurām apstrīdētais administratīvais akts ir labvēlīgs, ir jāpierāda, ka pastāv aktā norādītie faktiskie iemesli un ka ir izpildītas likumiskās prasības tā pieņemšanai”.

24.

APK 173. panta “Tiesas pilnvaras, atzīstot administratīvo aktu par spēkā neesošu vai to atceļot” 1. punktā ir noteikts:

“Ja lieta nav nodota izskatīšanai administratīvajā iestādē, tiesa, kurā celta prasība, pēc administratīvā akta pasludināšanas par spēkā neesošu vai tā atcelšanas lemj par lietas būtību.”

25.

2013. gada 9. augustāB. Mahdi tika aizturēts Bregovas (Bulgārija) robežkontroles punktā, kad viņš mēģināja izceļot no Bulgārijas, lai dotos uz Serbiju. Viņam nebija personu apliecinošu dokumentu, un viņš stādījās priekšā kā Bashir Mohamed Ali Mahdi, dzimis 1974. gada 5. novembrī Sudānā, un kā šīs valsts valstspiederīgais.

26.

Tajā pašā dienā Bulgārijas robežkontroles punkta direktors B. Mahdi piemēroja trīs administratīvus pasākumus, proti, noteica “ārvalstnieka atgriešanas līdz robežai” pasākumu, “ieceļošanas Bulgārijā aizlieguma ārvalstniekam” pasākumu un, lai izpildītu pirmos divus pasākumus, izdeva rīkojumu par administratīvo aizturēšanu.

27.

2013. gada 10. augustā saskaņā ar rīkojumu par administratīvo aizturēšanu B. Mahdi tika ievietots Direktsia “Migratsia” pri Ministerstvo na vătreshnite raboti (Iekšlietu ministrijas Migrācijas lietu pārvalde) īpašā ārvalstnieku pagaidu izmitināšanas centrā Busmanci [Busmantsi] (Bulgārija), kas atrodas Sofijas rajonā.

28.

2013. gada 12. augustāB. Mahdi Bulgārijas administratīvajās iestādēs parakstīja deklarāciju par brīvprātīgu atgriešanos Sudānā.

29.

2013. gada 13. augustāDirektor na Direktsia “Migratsia” pri Ministerstvo na vatreshnite raboti (Iekšlietu ministrijas Migrācijas lietu pārvaldes direktors, turpmāk tekstā – “direktors”) nosūtīja vēstuli Sudānas Republikas vēstniecībai, informējot to par B. Mahdi piemērotajiem pasākumiem un viņa aizturēšanu. Viņš arī norādīja, ka minētajam vēstniecības konsulārajam dienestam ir jāapliecina B. Mahdi identitāte un jāizsniedz apliecinošs notariāls akts, kas aizstāj pasi, lai viņš varētu izceļot no Bulgārijas un atgriezties Sudānā.

30.

Laikposmā no 2013. gada 13. līdz 16. augustam – iesniedzējtiesa nav precīzi norādījusi datumu – B. Mahdi Bulgārijas administratīvām iestādēm mutvārdos paziņoja, ka nevēlas brīvprātīgi atgriezties Sudānā. No lietas materiāliem izriet, ka šis paziņojums tika veikts pēc tikšanās ar Sudānas Republikas vēstniecības pārstāvi, kurš apstiprināja B. Mahdi identitāti un vienlaikus atteicās viņam izsniegt personu apliecinošu dokumentu, kas viņam ļautu izceļot uz ārzemēm. Šī atteikuma pamatā, šķiet, bija B. Mahdi nevēlēšanās atgriezties Sudānā. Tiesas sēdē Tiesā Bulgārijas Republika apstiprināja, ka pēc šī atteikuma tā nebija veikusi nekādus pasākumus.

31.

2013. gada 16. augustāM. Ruseva, Bulgārijas pilsone, kuras saikne ar B. Mahdi nav precizēta, lūdza direktoram atbrīvot B. Mahdi pret personīgo galvojumu un parakstīja notariāli apliecinātu dokumentu, ka nodrošinās B. Mahdi izmitināšanu un uzturēšanu. Viņa arī norādīja adresi.

32.

Pēc šī pieteikuma saņemšanas 2013. gada 26. augustā Bulgārijas iestādes veica pārbaudi M. Ruseva dzīvesvietā. Tās konstatēja, ka runa bija par četristabu dzīvokli, kurā B. Mahdi bija sava istaba.

33.

2013. gada 27. augustā direktors pēc sava priekšnieka ierosinājuma un pamatojoties uz M. Ruseva paziņojumu un veikto pārbaudi, atcēla rīkojumu par administratīvo aizturēšanu. Direktors arī ierosināja noteikt B. Mahdi vājāku piespiedu pasākumu, proti, izdot rīkojumu par “ikmēneša ierašanos Iekšlietu ministrijas vietējā nodaļā”, līdz tiks novērsti šķēršļi, lai izpildītu attiecībā uz viņu pieņemto lēmumu par viņa atgriešanu.

34.

2013. gada 9. septembrī robežkontroles punkta direktors iepriekš minētajam priekšniekam adresētajā vēstulē norādīja, ka rīkojums nav jāatceļ šādu iemeslu dēļ: proti, B. Mahdi Bulgārijā bija ieceļojis nelikumīgi, viņam nav uzturēšanās atļaujas Bulgārijā, Valsts Bēgļu aģentūra 2012. gada 29. decembrī viņam bija atteikusi piešķirt bēgļa statusu un viņš bija izdarījis pārkāpumu, šķērsojot Bulgārijas un Serbijas robežu vietā, kas tam nav paredzēta.

35.

Iesniedzējtiesa apgalvo, ka ne rīkojums par administratīvo aizturēšanu, ne atteikums atcelt šo aizturēšanu un aizstāt ar vājāku piespiedu pasākumu, ne lēmums par bēgļa statusa nepiešķiršanu netika pārsūdzēti.

36.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlieta iesniedzējtiesā tika ierosināta ar direktora vēstuli. Viņš lūdza iesniedzējtiesai pēc savas ierosmes pieņemt lēmumu par B. Mahdi paturēšanu aizturēšanā, pamatojoties uz Likuma par ārvalstniekiem 46.a panta 3. un 4. punktu.

37.

Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas Administratīvā tiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus četrus prejudiciālus jautājumus:

38.

Ar 2014. gada 28. marta atsevišķu rīkojumu Administrativen sad Sofia‑grad lūdza piemērot lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.

39.

Tiesas trešā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma un ģenerāladvokāta uzklausīšanas 2014. gada 8. aprīlī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību.

40.

Ņemot vērā uzdoto jautājumu formulējumu un būtību, sākumā ir jāatgādina, ka tad, kad Tiesā ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, saskaņā ar LESD 267. pantu tai nav kompetences piemērot Savienības tiesību normas konkrētai lietai un tādējādi izvērtēt šo valsts tiesību noteikumu saistībā ar šo normu ( 6 ).

41.

Tomēr Tiesa tiesu sadarbības ietvaros, kas ir ieviesta ar LESD 267. pantu, var, pamatojoties uz tai iesniegtajiem lietas materiāliem, sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju, kas tai varētu būt lietderīga Savienības tiesību normu seku vērtējumā ( 7 ). Tieši tādā veidā es aplūkošu iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus.

42.

Visi jautājumi, manuprāt, ir pieņemami, tostarp arī pēdējais par B. Mahdi atbrīvošanas iespējamību. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šis jautājums nav hipotētisks ( 8 ). Tieši pretēji, tas atbilst iepriekšējo jautājumu loģikai un izriet no tiem. Iesniedzējtiesai ir jāspēj palīdzēt pārvaldes iestādei gadījumā, ja B. Mahdi tiktu atbrīvots. Ņemot vērā iepriekš minēto, es aplūkošu jautājumus tādā secībā, kādā tie ir uzdoti.

43.

Iesniedzējtiesa uzdod virkni procesuālo jautājumu un jautājumu pēc būtības par to, kā interpretēt Direktīvas 2008/115 15. pantu.

44.

Lai sniegtu noderīgu atbildi uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, īsumā ir jāizklāsta ar Direktīvas 2008/115 15. pantu izveidotā aizturēšanas sistēma, kā arī tās pārskatīšana un pārbaude tiesā.

45.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 preambulas 2. apsvērumu tās mērķis ir izstrādāt ar kopīgiem standartiem pamatotu efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, lai attiecīgās personas atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot tās pamattiesības un cieņas neaizskaramību. Tās mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp dalībvalstu tiesībām un interesēm attiecībā uz ārvalstnieku ieceļošanas, uzturēšanās un izraidīšanas kontroli ( 9 ) un attiecīgo personu individuālajām tiesībām. Attiecībā uz pēdējiem Direktīvā 2008/115 ir paredzēts ņemt vērā ECT judikatūru tiesību uz brīvību jomā ( 10 ). Tas arī ir attiecināms uz Eiropas Padomes Ministru komitejas 2005. gada 4. maijā pieņemtajām “Divdesmit pamatnostādnēm piespiedu atgriešanai” ( 11 ), uz kurām ir atsauce Direktīvas 2008/115 preambulas 3. apsvērumā. Likumdošanas procesā šīs direktīvas 15. pants ( 12 ) bija viens no pantiem, kuru Savienības politiskās iestādes visplašāk apsprieda ( 13 ).

46.

Direktīvas 2008/115 15. panta pamatā ir princips, ka brīvības atņemšanu attaisno tikai atgriešanas un izraidīšanas procedūras un, ja procedūras netiek veiktas ar pienācīgu rūpību, aizturēšanu vairs neuzskata par pamatotu saskaņā ar šo noteikumu ( 14 ).

47.

No Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkta izriet, ka aizturēšana var būt tikai ultima ratio, ja nav iespējams piemērot vājākus piespiedu pasākumus, un ka katrā ziņā lēmumu par aizturēšanu var pieņemt tikai tad, ja pastāv bēgšanas iespējamība vai attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu. Aizturēšana izraidīšanas nolūkā nav ne sods ( 15 ), ne kriminālsods, ne arī cietumsods ( 16 ). Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē šauri, jo piespiedu aizturēšana kā brīvības atņemšana ir izņēmums pamattiesībām uz personas brīvību ( 17 ).

48.

Saskaņā ar samērīguma principu tās personas aizturēšanas termiņu, pret kuru ir uzsākta izraidīšanas procedūra, nedrīkst pagarināt par nepamatoti ilgu laikposmu, proti, tas nedrīkst pārsniegt laikposmu, kas vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgo mērķi ( 18 ). Šis princips ir iekļauts Direktīvas 2008/115 15. panta 5. punktā, kurā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts nosaka ierobežotu aizturēšanas laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus ( 19 ).

49.

Ja Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktā paredzētie apstākļi saistībā ar sākotnēji noteikto aizturēšanu joprojām saglabājas, dalībvalsts izņēmuma kārtā var pagarināt maksimālo sākotnēji noteikto aizturēšanas termiņu, ja, veicot pamatotus centienus, izraidīšanas pasākums tomēr, iespējams, ieilgst un ja ir izpildīts viens no šīs direktīvas 15. panta 6. punktā paredzētajiem papildu nosacījumiem, proti, trešās valsts valstspiederīgais atsakās sadarboties vai kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešās valsts. Šie papildu nosacījumi ir izsmeļoši. Direktīvas 2008/115 15. panta 6. punkts tāpat kā šīs direktīvas 15. panta 1. punkts arī ir jāinterpretē šauri.

50.

Ja Direktīvas 2008/115 15. panta 4. punktā paredzētie aizturēšanas nosacījumi vairs nepastāv, attiecīgā persona nekavējoties ir jāatbrīvo.

51.

Direktīvas 2008/115 15. panta 2. punktā ir paredzēta administratīvo iestāžu izdoto rīkojumu par aizturēšanu pārbaude tiesā. Tāpēc dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt paātrinātu aizturēšanas pārbaudi tiesā, to veicot pēc iespējas ātrākā laikā pēc aizturēšanas veikšanas, vai arī nodrošināt attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam tiesības vērsties tiesā, lai tā iespējami īsā laikā lemtu par viņa aizturēšanas likumību un pieņemtu attiecīgu nolēmumu pēc iespējas ātri, skaitot no attiecīgā tiesas procesa sākšanas brīža. Ar šādu prasību Savienības likumdevējs ir vēlējies ņemt vērā arī ECT pastāvīgo judikatūru attiecībā uz turēšanu ieslodzījumā izraidīšanas nolūkā ( 20 ), kā arī 9. pamatnostādni par piespiedu izraidīšanu ( 21 ).

52.

Savos rakstveida apsvērumos Bulgārijas Republika ir precizējusi, ka Direktīvas 2008/115 15. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto iespēju tā ir izmantojusi ar Likuma par ārvalstniekiem 46.a panta 1. un 2. punkta starpniecību.

53.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 15. panta 3. punkta pirmo teikumu katrā konkrētā gadījumā aizturēšana tiek pārskatīta “ar pamatotu regularitāti” pēc attiecīgās personas pieteikuma saņemšanas vai arī pēc savas ierosmes.

54.

Bulgārijas Republika apgalvo, ka Direktīvas 2008/115 prasības ir transponētas ar Likuma par ārvalstniekiem 44. panta 8. punktu un 46.a panta 3. un 4. punktu.

55.

Visbeidzot saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta 3. punkta otro teikumu “pagarinātas turēšanas apsardzībā [aizturēšanas] gadījumā” pārskatīšanu obligāti veic tiesu iestāde.

56.

No lietas materiāliem izriet, ka Bulgārijas Republika šo pienākumu ir transponējusi ar Likuma par ārvalstniekiem 46.a panta 3. un 4. punktu.

57.

Ar sava pirmā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 15. panta 3. punktā ir noteikts, ka, veicot aizturēšanas pārskatīšanu, ir jānosaka konkrēts pasākums, proti, vai šādas pārskatīšanas beigās ir jāizdod konkrēts akts, ja attiecīgās personas aizturēšana tiek pagarināta vai arī šī persona tiek atbrīvota. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot tās valsts pārvaldes iestādes pienākumus, kas veic regulāru aizturēšanas likumības pārbaudi.

58.

No lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesībām administratīvai iestādei, kas veic pārbaudi, nav pienākuma izdot konkrētu rakstveida aktu par pasākuma pagarināšanu, nedz katru mēnesi veicot obligāto pārbaudi ( 22 ), nedz nosūtot lietas materiālus tiesai ar lūgumu pagarināt pasākumu par laikposmu, kas pārsniedz sešus mēnešus ( 23 ).

59.

Direktīvas 2008/115 15. panta 2. punkta otrajā teikumā ir precizēts, ka rīkojumu par aizturēšanu izdod rakstveidā, norādot faktiskos un juridiskos iemeslus. Turpretī tajā nav precizēts, kādai iestādei ir jāveic pārskatīšana, ne arī kā šī pārskatīšana ir jāīsteno.

60.

Manuprāt, jēdziens “pārskatīšana” nozīmē, ka iestādei, kas veic pārskatīšanu, ir jāanalizē, vai Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktā paredzētie sākotnēji noteiktās aizturēšanas iemesli joprojām ir spēkā. Katrā atsevišķā gadījumā tai rūpīgi ir jāpārbauda, vai (joprojām) ir bēgšanas iespējamība, vai attiecīgā persona izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu. Tai arī ir jāpārbauda, vai ir jāīsteno vājāki piespiedu pasākumi.

61.

Attiecībā uz ārkārtas termiņa pagarināšanu par laikposmu, kas pārsniedz Direktīvas 2008/115 15. panta 5. punktā noteikto, iestādei, kas veic pārskatīšanu, arī ir jāpārliecinās, ka ir izpildīti Direktīvas 2008/115 15. panta 6. punktā noteiktie papildu nosacījumi.

62.

Saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta 2. vai 3. punktu tiesu iestādei ir jābūt iespējai veikt ikviena pārskatīšanas [akta] pārbaudi tiesā, lai nodrošinātu attiecīgajai personai tiesības vērsties tiesā saskaņā ar Hartas 47. pantu ( 24 ).

63.

Kā šī prasība ietekmē pārskatīšanas formu?

64.

Šajā ziņā es ierosinu nošķirt, no vienas puses, Direktīvas 2008/115 15. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzēto pārskatīšanu “ar pamatotu regularitāti” un, no otras puses, šīs direktīvas 15. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzētās pārskatīšanas “pagarinātas turēšanas apsardzībā [aizturēšanas] gadījumā”.

65.

Direktīvas 2008/115 15. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētās pārskatīšanas “ar pamatotu regularitāti” tiek veiktas laikposmā, kas ir paredzēts, pieņemot lēmumu par sākotnēji noteikto aizturēšanu. Jauns akts, šķiet, nav jāizdod, ja aizturēšanas termiņš netiek pagarināts par sākotnēji noteikto termiņu un ja iemesli nav mainījušies.

66.

Šīs direktīvas 15. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzētās pārskatīšanas “pagarinātas turēšanas apsardzībā [aizturēšanas] gadījumā” saskaņā ar manu šā noteikuma izpratni tiek veiktas, lai pagarinātu sākotnēji noteiktās aizturēšanas termiņu, [neatkarīgi no tā, vai] šī pagarināšana sākas Direktīvas 2008/115 15. panta 5. punktā paredzētajā laikposmā ( 25 ) vai pēc šī laikposma beigām ( 26 ). Šajos gadījumos ir jāpieņem jauns lēmums, kuram ir tāda pati forma kā sākotnējam lēmumam, un tātad tam ir jāatbilst šīs direktīvas 15. panta 2. punkta otrajā teikumā noteiktajām formālajām prasībām. Šī formas prasība ir jāizpilda, lai vēlāk būtu iespējams veikt pārbaudi tiesā.

67.

No tā izriet, ka uz pirmā jautājuma a) daļu būtu jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 15. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kurā sākotnēji noteiktas aizturēšanas laikposms ir beidzies, kompetentai iestādei ir jālemj par sākotnēji noteiktā aizturēšanas termiņa pagarināšanu, pieņemot rakstveida nolēmumu un norādot faktiskos un juridiskos iemeslus.

68.

Ar sava pirmā jautājuma b) un c) daļu – abas šā jautājuma daļas ir jāizskata kopā – iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, vai tai ir jāpieņem nolēmums pēc būtības, ja tā pārbauda pārskatīšanas aktu vai arī ja tā nolemj pagarināt aizturēšanas termiņu, un uz kādiem faktiskiem pierādījumiem tā var balstīties. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot obligātas pārbaudes tiesā būtību un apjomu, lai pagarinātu pasākumu, ja maksimālais sākotnēji noteiktais aizturēšanas termiņš ir beidzies.

69.

No šī prejudiciālā jautājuma izriet, ka iesniedzējtiesa, šķiet, nav droša par tās pienākumiem, veicot Direktīvas 2008/115 15. panta 3. punkta otrajā teikumā minēto pārskatīšanu.

70.

Pārbaudes tiesā būtība ietver to, ka tiesu iestādei ir jāspēj pārbaudīt, vai iemesli, kas bija lēmuma par aizturēšanu pamatā, joprojām ir spēkā un vai vajadzības gadījumā aizturēšanas termiņa pagarināšanas nosacījumi ir izpildīti. Lai ievērotu Hartas 47. pantu, valsts tiesai, kad tā pieņem nolēmumu pēc būtības, ir jābūt neierobežotai kompetencei. Tāpēc tai ir jāspēj lemt par aizturēšanas termiņa pagarināšanu, aizturēšanas aizstāšanu ar vājāku piespiedu pasākumu vai par attiecīgās personas atbrīvošanu.

71.

Manuprāt, Direktīvai 2008/115 pašai par sevi nav pretrunā situācija, kurā tiesu iestāde pati lemj par aizturēšanas termiņa pagarināšanu, ja tās rīcībā ir visi iepriekš minētie pierādījumi.

72.

Tiesa ir apstiprinājusi, ka Direktīvas 2008/115 15. pants ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzs, lai nebūtu nepieciešami nekādi konkrēti papildu elementi tā ieviešanai dalībvalstīs ( 27 ). Tātad iesniedzējtiesa to var piemērot tieši par labu privātpersonai.

73.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 15. panta 2. un 3. punktu, interpretējot tos saskaņā ar Hartas 47. pantu, tiesu iestādei vajadzības gadījumā ir jābūt kompetencei pieprasīt, lai administratīvā iestāde tai iesniegtu visus pierādījumus attiecībā uz atsevišķiem lietu materiāliem un lai attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais iesniegtu savus apsvērumus.

74.

Savukārt daži tādi pasākumi kā sadarbība ar pārvadātājiem un sarakste ar trešo valstu iestādēm ir administratīvās iestādes, nevis iesniedzējtiesas ziņā.

75.

Līdz ar to valsts tiesai, izskatot lietu pēc būtības, ir jābūt neierobežotai kompetencei. Tādējādi, tā kā tā var tieši piemērot Direktīvas 2008/115 15. pantu, tai, iespējams, ir jāatceļ valsts tiesību normas, kas liedz tai īstenot šādu neierobežotu kompetenci. Šajā ziņā atgādināšu Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru valsts tiesai ir pienākums pilnībā piemērot Savienības tiesības un aizsargāt tiesības, kuras tā piešķir privātpersonām, nepiemērojot nevienu valsts tiesību normu, kas varētu būt tām pretrunā ( 28 ).

76.

Piemēram, ja saskaņā ar valsts tiesībām Likuma par ārvalstniekiem 46.a panta 4. punktā noteiktajā procedūrā attiecīgajai personai būtu liegts iesniegt savus apsvērumus saistībā ar lēmumu par aizturēšanu, iesniedzējtiesai būtu jānovērš šāds šķērslis un jāprasa personai iesniegt savus apsvērumus.

77.

Tādējādi uz pirmā jautājuma b) un c) daļu es ierosinu atbildēt, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 15. panta 2. un 3. punktu ikviens valsts pārvaldes iestādes lēmums par aizturēšanas termiņa pagarināšanu ir jāpārbauda tiesā un šī pārbaude ir jāveic, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas attiecīgās personas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir paredzētas Hartas 47. pantā. Jebkurai tiesu iestādei, kas veic šādu pārbaudi tiesā vai lemj par aizturēšanas termiņa pagarināšanu, ir jābūt neierobežotai kompetencei un jālemj pēc būtības, ņemot vērā visus pamatlietā izvirzītos apsvērumus un konkrētos apstākļus, un jāpieņem nolēmums, novērtējot gan administratīvās iestādes minētos faktus un pierādījumus, gan trešās valsts valstspiederīgā iebildumus. Tai ir jābūt iespējai lemt par aizturēšanas aizstāšanu ar vājāku piespiedu pasākumu vai par attiecīgās personas atbrīvošanu.

78.

Ar otro un trešo jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 15. panta 1. un 6. pantam ir pretrunā valsts prakse, ar kuru sākotnēji noteiktais aizturēšanas sešu mēnešu termiņš var tikt pagarināts, norādot atsevišķu pamatojumu, ka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nav personu apliecinošu dokumentu, un vai, ņemot vērā tādus faktus kā pamatlietā, pastāv bēgšanas iespējamība saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta 1. un 6. punktu.

79.

Sākumā ir jānorāda, ka iemesls, kāpēc attiecīgajai personai nav personu apliecinošu dokumentu, nav viens no iemesliem, kas ir minēts Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktā attiecībā uz sākotnēji pieņemto lēmumu par aizturēšanu, ne arī viens no iemesliem, kas ir minēts šīs direktīvas 15. panta 6. punktā attiecībā uz aizturēšanas termiņa pagarināšanu.

80.

Šajā ziņā atgādināšu, ka tikai tad, ja pastāv risks, ka trešās valsts valstspiederīgā rīcība varētu apdraudēt atgriešanas lēmuma izpildi izraidīšanas formā, dalībvalsts var piemērot attiecīgās personas personiskās brīvības atņemšanas pasākumus, īstenojot aizturēšanu ( 29 ).

81.

Tas, ka šai personai nav [personu apliecinošu] dokumentu, acīmredzami ir viens no pierādījumiem, kas iesniedzējtiesai ir jāņem vērā, nosakot, vai pastāv bēgšanas iespējamība un vai attiecīgā persona izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā sagatavošanu. Likuma par ārvalstniekiem papildu noteikumu 1. punkta 4.c apakšpunktā, manuprāt, arī ir noteikta šī prasība.

82.

Turklāt atgādināšu, ka Direktīvas 2008/115 3. panta 7. punktā “bēgšanas iespējamība” nozīmē “to, ka attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, uz ko attiecas atgriešanās procedūras, varētu aizbēgt”.

83.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 7. panta 4. punktu ( 30 ) Tiesa ir nospriedusi, ka jebkādam vērtējumam ir jābūt pamatotam ar attiecīgās personas gadījuma individuālu pārbaudi ( 31 ). Šāda individuāla pārbaude, vai personai ir jāatņem brīvība, lai nodrošinātu lēmuma par izraidīšanu izpildi, attiecas arī uz plašāku aizsardzību pret patvaļību ( 32 ).

84.

Tādēļ uz otro un trešo jautājumu es ierosinu atbildēt tādējādi, ka ar Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punktu nav atļauta aizturēšana, pamatojoties tikai uz to, ka trešās valsts valstspiederīgajam nav personu apliecinošu dokumentu. Tomēr šādu faktu var ņemt vērā kā vienu no būtiskajiem faktoriem, lai konstatētu bēgšanas iespējamību šī punkta izpratnē.

85.

Ar sava ceturtā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, vai tādos lietas apstākļos kā pamatlietā Bulgārijas iestādes var pagarināt trešās valsts valstspiederīgā turēšanas apsardzībā termiņu, ja šis pēdējais ir apliecinājis, ka “atsakās sadarboties”, un/vai ja “kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm” atbilstoši Direktīvas 2008/115 15. panta 6. punkta noteikumiem.

86.

Manuprāt, atbilde uz ceturtā jautājuma a) daļu tieši izriet no Direktīvas 2008/115 15. panta 6. punkta. Šajā punktā ir paredzēts risināt situācijas, kādās dalībvalstīm, īstenojot izraidīšanas pasākumu, ir jāveic pamatoti centieni, proti, visas darbības, kuras tām ir jāveic, pirms tās lemj par aizturēšanas termiņa pagarināšanu. Ja ar visu to izraidīšanas pasākums var ieilgt (ņemot vērā trešās valsts valstspiederīgā atteikumu sadarboties vai to, ka kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešās valsts), izņēmuma kārtā tā var pagarināt aizturēšanas termiņu par laikposmu, kas pārsniedz Direktīvas 2008/115 15. panta 5. punktā noteikto.

87.

Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē pamatlietas fakti, ņemot vērā šo noteikumu.

88.

Šajā ziņā, pat ja pieņem, ka iesniedzējtiesas aprakstītie fakti pamatlietā liecina par B. Mahdi attiekšanos sadarboties un/vai par kavēšanos vajadzīgo dokumentu saņemšanā no Sudānas, Bulgārijas iestādēm ir jāturpina veikt “pamatotus centienus”, kā tas ir noteikts Direktīvas 2008/115 15. panta 6. punktā.

89.

Visā aizturēšanas laikposmā tām aktīvi, pastāvīgi un nepārtraukti ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai panāktu, ka vēstniecības izsniedz ceļošanas dokumentus, un pēc iespējas īsākā laikā vienotos par B. Mahdi uzņemšanu Sudānā. Vēlos atkārtot, ka aizturēšanu pamato tikai izraidīšana un ka tā nav sods.

90.

Šāda analīze ir apstiprināta ECT judikatūrā. Tiesa ir konstatējusi, ka Bulgārijas Republika bija pārkāpusi tiesības uz brīvību lietā, kurā 18 mēnešu laikā Bulgārijas iestādes attiecīgajai trešās valsts vēstniecībai bija nosūtījušas tikai trīs vēstules ar lūgumu izsniegt prasītājam ceļošanas dokumentu. Saskaņā ar ECT viedokli šo triju vēstuļu nosūtīšana nebija pietiekama, lai pierādītu, ka Bulgārijas iestādes aktīvi izskatīja lietu vai ka tās mēģināja vienoties par prasītāja ātru nogādāšanu vai uzņemšanu trešajā valstī ( 33 ).

91.

Visbeidzot, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, izriet, ka Bulgārijas Republika ir transponējusi noteikumu par maksimālo aizturēšanas termiņu ar Likuma par ārvalstniekiem 44. panta 8. punktu tādējādi, ka “aizturēšanas termiņš var tikt pagarināts par laikposmu, kas nepārsniedz 12 mēnešus” ( 34 ). Ja tas nozīmētu, ka tā tādējādi ir izvēlējusies ierobežot aizturēšanas termiņu uz divpadsmit mēnešiem un neizmantot Direktīvas 2008/115 15. panta 5. un 6. punktā atļauto maksimālo laikposmu ( 35 ), šo noteikumu tā nevarētu piemērot tādējādi, ka tā drīkstētu pagarināt aizturēšanas termiņu par laikposmu, kas kopumā pārsniedz divpadsmit mēnešus. Dalībvalsts nevarētu atsaukties uz direktīvas noteikumu [lietā] pret privātpersonu ( 36 ).

92.

Tāpēc uz ceturtā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 15. panta 6. punktu dalībvalsts iestādes var noteikt, ka aizturēšanas termiņš pārsniedz šīs direktīvas 15. panta 5. punktā paredzēto termiņu tikai tad, ja izraidīšanas pasākums ieilgst no tām neatkarīgu faktisku iemeslu dēļ. Pat ja pieņem, ka fakti pamatlietā norāda uz trešās valsts valstspiederīgā atteikšanos sadarboties un/vai kavēšanos vajadzīgo dokumentu saņemšanā no trešās valsts, dalībvalstīm aktīvi, pastāvīgi un nepārtraukti ir jāveic savi centieni, lai īstenotu izraidīšanas pasākumu.

93.

Ar savu pēdējo jautājumu iesniedzējtiesa Tiesai jautā, vai gadījumā, ja trešās valsts valstspiederīgais tiek atbrīvots un ja šīs valsts iestādes joprojām neizsniedz apliecinošu dokumentu, dalībvalstij ir pienākums izsniegt pagaidu dokumentu par minētā valstspiederīgā statusu.

94.

Kā savos apsvērumos ir norādījusi Komisija, nav neviena saskaņošanas [pasākuma] attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās dalībvalstu teritorijā nosacījumiem, kuri [dalībvalstī] uzturas nelikumīgi un kuriem nevar piemērot izraidīšanas noteikumus. Padomes 2002. gada 13. jūnija Regula (EK) Nr. 1030/2002, ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (OV L 157, 1. lpp.), saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu attiecas tikai uz likumīgu uzturēšanos.

95.

Ja Bulgārijas iestādes nolemtu, ka B. Mahdi vairs nebūtu jāatgriežas Sudānā, saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktu tās varētu brīvi piešķirt viņam uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas viņam dod uzturēšanās tiesības labdarības, humanitāru vai citu iemeslu dēļ.

96.

Tā kā šāds lēmums nav pieņemts, es uzskatu, ka dalībvalstu pienākums izsniegt attiecīgajai personai rakstisku apstiprinājumu par tās statusu izriet no pašas Direktīvas 2008/115 sistēmas. Šāds dokuments ļautu novērst to, ka šo personu atkārtoti aizturētu Bulgārijas iestādes, ja administratīvās kontroles vai pārbaudes gadījumā tai vēlāk tiktu prasīts pierādīt savu īpašo stāvokli.

97.

Tāpēc uz ceturtā jautājuma b) daļu es ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2008/115 15. panta 4. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas preambulas 12. apsvērumu, tādējādi, ka, ja attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais tiek atbrīvots, dalībvalstij ir jāizsniedz rakstisks apstiprinājums par viņa statusu, lai administratīvās kontroles vai pārbaudes gadījumā viņš varētu pierādīt savu īpašo stāvokli.

98.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Administrativen sad Sofia‑grad uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: