—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un A. Fonseca Santos, pārstāvji,

—

Šveices valdības vārdā – M. Jametti, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A.‑M. Rouchaud‑Joët un W. Bogensberger, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, to skatot kopsakarā ar šīs regulas 16. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts R. Hobohm, kura dzīvesvieta ir Vācijā, tiesvedībā pret Benedikt Kampik Ltd & Co. KG, B. Kampik un Mar Mediterraneo Werbe‑ und Vertriebsgesellschaft für Immobilien SL, kas ir reģistrēti Spānijā, par tādu naudas summu atmaksāšanu, kuras R. Hobohm ir nodevis B. Kampik rīcībā.

3

No Regulas Nr. 44/2001 preambulas 2. apsvēruma izriet, ka tās mērķis pareizas iekšējā tirgus darbības interesēs ir ieviest “noteikumus, lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai vienkāršotu formalitātes spriedumu ātrai un vienkāršai atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula”.

4

Šīs regulas preambulas 11.–13., 15. un 19. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

5

Šajā regulā paredzētie noteikumi par jurisdikcijas noteikšanu ir ietverti tās II nodaļā. Šīs nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi” ietilpst tostarp 2. un 3. pants, savukārt tās 4. iedaļa attiecas uz jurisdikciju attiecībā uz patērētāju līgumiem un ietver 15.–17. pantu.

6

Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka saskaņā ar šo regulu “personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.

7

Šīs regulas 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”

8

Šīs pašas regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts:

“Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:

[..]

9

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu:

“Patērētājs var celt prasību pret otru līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai arī patērētāja domicila vietas tiesās.”

10

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka B. Kampik, kas veic savu profesionālo darbību Spānijā, 2005. gadā darbojās kā starpnieks starp R. Hobohm un sabiedrību Kampik Immobilien KG dzīvokļa iegādei (turpmāk tekstā – “māklera līgums”) atpūtas kompleksā, kas Denjā [Denia] (Spānija) bija jāuzceļ Vācijas projekta īstenotājam.

11

Dzīvokļi, kas ietilpa šajā atpūtas kompleksā, tika tirgoti tostarp Vācijā, izplatot reklāmas bukletu vācu valodā.

12

2006. gada 17. jūnijā šī atpūtas kompleksa īstenotājs kā pārdevējs un prasītājs un R. Hobohm, kā arī viņa laulātā draudzene (turpmāk tekstā – “laulātie Hobohm”) kā pircēji noslēdza pirkuma līgumu par māklera līgumā paredzētā dzīvokļa Denjā pirkšanu (turpmāk tekstā – “pirkuma līgums”).

13

Pēc tam, kad laulātie Hobohm bija samaksājuši divas pirmās sava dzīvokļa iegādes iemaksas par summu EUR 62490, projekta īstenotājs 2008. gadā nokļuva finansiālās grūtībās, kas apdraudēja atpūtas kompleksa celtniecības pabeigšanu.

14

B. Kampik tad piedāvāja R. Hobohm veikt viņa dzīvokļa apdares darbus. Laulātie Hobohm devās uz Spāniju, kur viņi parakstīja notariāli apliecinātu pilnvaru, ar kuru B. Kampik tika uzticēta viņu interešu aizstāvība saistībā ar pirkuma līgumu (turpmāk tekstā – “pilnvarojuma līgums”).

15

R. Hobohm izsniedza B. Kampik čeku par EUR 27647, kas atbilda daļai no dzīvokļa pirkuma summas trešās iemaksas. B. Kampik to iemaksāja Mar Mediterraneo Werbe‑ und Vertriebsgesellschaft für Immobilien SL Mar Mediterraneo bankas kontā. 2009. gadā R. Hobohm pārskaitīja B. Kampik papildu summu EUR 1448,72 apmērā.

16

Tā kā starp pilnvarojuma līguma pusēm pēc projekta īstenotāja maksātnespējas radās virkne nesaskaņu, laulātie Hobohm atsauca B. Kampik izdoto pilnvaru.

17

R. Hobohm vērsās Landgericht Stade (Štādes apgabaltiesa), kuras jurisdikcijā ir viņa domicils, ar prasību par summu, kuras viņš bija samaksājis B. Kampik, atmaksāšanu. Šī tiesa 2011. gada 21. septembrī noraidīja viņa prasību kā nepieņemamu teritoriālās jurisdikcijas neesamības dēļ.

18

Apelācijas sūdzība, ko R. Hobohm par Landgericht Stade (Štādes apgabaltiesa) spriedumu cēla Oberlandesgericht Celle (Federālās zemes Augstākā tiesa Cellē), tika noraidīta ar 2012. gada 18. jūlija lēmumu. Apelācijas instances tiesa noraidīja Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērojamību un līdz ar to R. Hobohm domicila vietas jurisdikciju ar pamatojumu, ka pilnvarojuma līgums nevarēja būt tieši saistīts ar starpniecības darbību nekustamā īpašuma jomā, kuru B. Kampik“vērsis uz” Vāciju šīs tiesību normas izpratnē.

19

R. Hobohm par šo apelācijas tiesas lēmumu iesniedza “Revision” [kasācijas] sūdzību iesniedzējtiesā. Tā uzskata, ka B. Kampik starpniecības darbība nekustamā īpašuma jomā, kuru viņš veica Spānijā, bija “vērsta uz” Vāciju minētās tiesību normas izpratnē, jo šajā lietā pastāv zināmas norādes, kas liecina par darbību, kas “vērsta uz” patērētāja domicila dalībvalsti, kuras Tiesa ir atzinusi savā spriedumā Pammer un Hotel Alpenhof (C‑585/08 un C‑144/09, EU:C:2010:740), it īpaši apstāklis, pirmkārt, ka B. Kampik piedāvāja savus pakalpojumus internetā, izmantojot mājas lapu vācu valodā, kas reģistrēta ar pirmā līmeņa domēna vārdu “.com”, otrkārt, ka šajā mājas lapā bija norādīta elektroniskā kontaktadrese, kura atrodas uz servera, kas izmanto pirmā līmeņa domēna vārdu “.de”, treškārt, ka B. Kampik profesionālās darbības atbalsta dienests bija sasniedzams, izmantojot tālruņa numuru Berlīnē, un, ceturtkārt, ka B. Kampik savas darbības mērķiem izmantoja bukletus vācu valodā. Māklera līgums tādējādi atbilda Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nosacījumiem, jo tas bija noslēgts tādas B. Kampik darbības jomā, kas bija “vērsta uz”R. Hobohm domicila dalībvalsti. Savukārt, kā uzskata iesniedzējtiesa, pilnvarojuma līgums, uz kuru R. Hobohm balsta savus prasījumus, ja to aplūko atsevišķi, neatbilst šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumiem, jo tas neietilpst šādas darbības jomā.

20

Tomēr šī tiesa norāda, ka pastāv noteicoša materiāla saikne starp starpniecības darbību nekustamā īpašuma jomā, kuru B. Kampik“vērsis uz” Vāciju, un pilnvarojuma līguma noslēgšanu. Šīs darbības rezultātā 2005. un 2006. gadā laulātie Hobohm noslēdza māklera līgumu un pirkuma līgumu. Ja šie līgumi nepastāvētu, pilnvarojuma līgums, kas ir R. Hobohm prasījumu pamatā un kas bija domāts, lai ļautu atrisināt pirkuma līguma izpildes problēmas, nebūtu ticis noslēgts. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pat ja saistības, kas līgumslēdzējām pusēm bija saskaņā ar māklera līgumu, ir tikušas izpildītas ar pirkuma līguma noslēgšanu, māklera līguma ekonomiskais mērķis, proti, panākt, ka laulātie Hobohm var faktiski izmantot dzīvokli, kuru viņi ir ieguvuši, pateicoties starpniecības darbībai, tomēr nav sasniegts.

21

Šajos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai patērētājs saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta otro alternatīvu savienojumā ar 16. panta 1. punkta otro alternatīvu var celt prasību tiesā tajā vietā, kur atrodas tā domicils, pret līgumpartneri, kas veic profesionālu darbību vai komercdarbību citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ja, lai arī prasības pamatā esošais līgums tieši neietilpst šādas līgumpartnera darbības jomā, kas ir vērsta uz patērētāja domicila dalībvalsti, tomēr līgums kalpo ekonomiskā labuma gūšanai, ko līgumslēdzējas puses jau ir vēlējušās sasniegt ar iepriekš noslēgta un izpildīta līguma palīdzību, kas ietilpa sākotnēji minēto tiesību normu piemērošanas jomā?”

22

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts, ciktāl tas attiecas uz līgumu, kas noslēgts komercdarbības vai profesionālas darbības ietvaros, kuru profesionālis “vērsis uz” patērēja domicila dalībvalsti, to lasot kopā ar šīs regulas 16. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas var būt piemērojams starp patērētāju un profesionāli noslēgtam līgumam, kurš kā tāds neietilpst uz patērētāja domicila dalībvalsti “vērstas” šī profesionāļa komercdarbības vai profesionālas darbības jomā, bet kuram ir saikne ar līgumu, kas iepriekš starp šīm pašām pusēm noslēgts šādas darbības ietvaros.

23

Ievadam jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā paredzētā patērētāja domicila vietas jurisdikcija prasa, lai būtu izpildīti šīs regulas 15. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi.

24

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts ir piemērojams gadījumā, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, pirmkārt, līgumslēdzēja puse ir patērētājs, kurš rīkojas kontekstā, kas var tikt uzskatīts par nesaistītu ar viņa profesionālo darbību, otrkārt, starp šo patērētāju un profesionāli ir faktiski noslēgts līgums un, treškārt, šāds līgums ietilpst kādā no minētā 15. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā paredzētajām kategorijām. Šie nosacījumi ir jāizpilda kumulatīvi; tas nozīmē, ka, ja kāds no šiem trim nosacījumiem nav izpildīts, jurisdikcija nevar tikt noteikta saskaņā ar patērētāju līgumus regulējošiem noteikumiem (spriedums Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šī sprieduma iepriekšējā punktā minētais pirmais nosacījums šajā gadījumā ir izpildīts, jo laulātie Hobohm nerīkojās ar mērķi, kas varētu tikt uzskatīts par tādu, kas saistīts ar viņu komercdarbību vai profesionālo darbību, bet gan kā gala patērētāji – privātpersonas (šajā ziņā skat. spriedumu Vapenik, C‑508/12, EU:C:2013:790, 28. punkts).

26

Attiecībā uz otro no šiem nosacījumiem nav strīda, ka laulātie Hobohm un B. Kampik 2008. gadā faktiski ir noslēguši pilnvarojuma līgumu.

27

Kas attiecas uz trešo nosacījumu, no Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējuma izriet, ka, lai tādos apstākļos kā pamatlietā uz attiecīgo līgumu varētu attiekties šī tiesību norma, jābūt izpildītiem diviem apstākļiem. Tādējādi, pirmkārt, ir nepieciešams, lai profesionālis veic savu komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā veidā vērš šādu darbību uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp attiecīgo dalībvalsti, un, otrkārt, lai attiecīgais līgums ietilpst šādas darbības jomā. Šajā ziņā jāprecizē, ka iesniedzējtiesas jautājumi ir par to šīs tiesību normas daļu, kura attiecas uz līgumu, kas noslēgts komercdarbības vai profesionālas darbības ietvaros, kuru profesionālis “vērsis uz” patērēja domicila dalībvalsti.

28

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, lai gan pamatlietas apstākļos māklera līgums ietilpa starpniecības darbībā nekustamā īpašuma jomā, kuru B. Kampik“vērsis uz” Vāciju, tas tā nebija attiecībā uz pilnvarojuma līgumu, to aplūkojot atsevišķi. Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka starp māklera līgumu un pilnvarojuma līgumu pastāv saikne, kas izriet no tā, ka tiem ir tas pats ekonomiskais mērķis, kas pamato to, ka šis pēdējais līgums tomēr ietilpst Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā, tāpat kā māklera līgums.

29

Tādējādi, ņemot vērā Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu un šīs regulas mērķus, jāpārbauda, vai saiknes pastāvēšana starp tādiem līgumiem kā pamatlietā ļauj uzskatīt, ka pilnvarojuma līgums ietilpst B. Kampik darbības, kas “vērsta uz” Vāciju, jomā, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kādam jābūt šīs saiknes raksturam.

30

Kā izriet no Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11., 13. un 15. apsvēruma, šādi mērķi ir tostarp jurisdikcijas normu paredzamība, patērētāju aizsardzība un paralēlas tiesvedības iespēju maksimāla samazināšana, lai izvairītos no nesavienojamu spriedumu pieņemšanas divās dalībvalstīs.

31

Attiecībā uz patērētāju aizsardzību no Tiesas judikatūras izriet, ka ar īpašo režīmu, kas ieviests ar Briseles konvencijas noteikumiem un ir transponējams ekvivalentajiem Regulas Nr. 44/2001 noteikumiem, ir paredzēts nodrošināt adekvātu aizsardzību patērētājam, kurš ir ekonomiski vājāka un juridiski mazāk pieredzējusi puse nekā otra profesionālā līgumslēdzēja puse (šajā ziņā skat. spriedumus Česká spořitelna, C‑419/11, EU:C:2013:165, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 21. punkts tajā minētā judikatūra).

32

Tomēr jāatgādina arī, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts ir atkāpe gan no vispārējās normas par jurisdikciju, kas paredzēta šīs regulas 2. panta 1. punktā, kurā kompetence ir piešķirta tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir atbildētāja domicils, gan no īpašās jurisdikcijas normas saistībā ar līgumiem, kas ir paredzēta šīs pašas regulas 5. panta 1. punktā un saskaņā ar kuru kompetentā tiesa ir tā, kura atrodas vietā, kurā prasības pamatā esošā saistība ir izpildīta vai ir jāizpilda. Tādējādi šī tiesību norma katrā ziņā ir jāinterpretē šauri (spriedums Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 28. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka, kaut arī Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķis ir aizsargāt patērētājus, tas nenozīmē, ka šī aizsardzība ir absolūta (skat. spriedumu Mühlleitner, C‑190/11, EU:C:2012:542, 33. punkts).

33

Ņemot vērā šī sprieduma 30. punktā atgādinātos mērķus un Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā paredzētās patērētāja domicila vietas jurisdikcijas atkāpes raksturu, jāuzskata, ka šīs regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts var tikt piemērots tādam līgumam kā pilnvarojuma līgums, par kuru ir runa pamatlietā, ciktāl šim līgumam ir cieša saikne ar tādu līgumu kā māklera līgums.

34

Attiecībā uz šādu ciešu saikni veidojošo faktoru pastāvēšanas pārbaudi šajā gadījumā šķiet – kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu –, ka pēc projekta īstenotāja maksātnespējas māklera līguma ekonomiskais mērķis, proti, dzīvokļa, ko laulātie Hobohm iegādājušies, pateicoties starpniecības darbībai nekustamā īpašuma jomā, kuru B. Kampik“vērsis uz” viņu domicila dalībvalsti, faktiska izmantošana, nav sasniegts. Tieši tāpēc, lai labotu šo izvirzītā ekonomiskā mērķa nesasniegšanas situāciju un laulātie Hobohm kā patērētāji saņemtu pakalpojumu, kas attiecas uz šo darbību, profesionālis, proti, B. Kampik, viņiem piedāvāja noslēgt pilnvarojuma līgumu. Tādējādi pilnvarojuma līguma mērķis bija ar māklera līgumu sasniedzamā konkrētā ekonomiskā mērķa sasniegšana.

35

No tā izriet, ka pilnvarojuma līgums, pat ja tas pats par sevi neietilpst uz patērētāja dalībvalsti “vērstas” profesionāļa komercdarbības vai profesionālas darbības jēdzienā, tomēr ir noslēgts kā šīs darbības tiešs pagarinājums un papildina māklera līgumu, jo tas ir domāts, lai ļautu sasniegt ar šo pēdējo līgumu sasniedzamo ekonomisko mērķi.

36

Tādējādi, lai gan ir taisnība, ka starp māklera līgumu un pilnvarojuma līgumu nepastāv juridiska savstarpēja atkarība, jāatzīst, ka starp pirmo un otro līgumu pastāv ekonomiska saikne. Šī saikne meklējama māklera līguma izvirzītā ekonomiskā mērķa – proti, dzīvokļa, kura pabeigšanu apdraudēja projekta īstenotāja maksātnespēja, faktiskas izmantošanas – sasniegšana. Ja nepastāvētu apdares darbi, par kuriem puses vienojās atbilstoši pilnvarojuma līgumam, šī faktiskā izmantošana nebūtu iespējama.

37

Vispārējā vērtējuma par apstākļiem, kādos tika noslēgts pilnvarojuma līgums, ietvaros pārbaudot, vai pastāv cieša saikne starp māklera līgumu un minēto pilnvarojuma līgumu, valsts tiesai jāņem vērā šo saikni veidojošie faktori, it īpaši tas, vai abu līgumu puses ir juridiski un faktiski identiskas, vai to ekonomiskais mērķis ir tāds pats un attiecas uz to pašu priekšmetu un vai pilnvarojuma līgums papildina māklera līgumu tādā ziņā, ka tas ir domāts, lai ļautu sasniegt šī pēdējā līguma sasniedzamo ekonomisko mērķi.

38

Šie faktori valsts tiesai ir jāņem vērā, lai nolemtu, vai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir piemērojams pilnvarojuma līgumam (pēc analoģijas skat. spriedumu Emrek, C‑218/12, EU:C:2013:666, 31. punkts).

39

Turklāt attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11. apsvēruma izteikto tiesas jurisdikcijas normu paredzamības garantiju jānorāda, ka tādos apstākļos kā pamatlietā patērētāja domicila vietas tiesai ir jurisdikcija attiecībā uz strīdu par māklera līgumu, kas ietilpst uz patērētāja domicila dalībvalsti “vērstas” profesionāļa darbības jomā. Ja profesionālis pēc tam piedāvā noslēgt un, iespējams, noslēdz ar šo pašu patērētāju līgumu, kas ir domāts, lai sasniegtu būtisku ar pirmo līgumu sasniedzamu mērķi, šis profesionālis var saprātīgi sagaidīt, ka uz abiem šiem līgumiem atteiksies tas pats jurisdikcijas režīms.

40

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts, ciktāl tas attiecas uz līgumu, kas noslēgts tādas komercdarbības vai profesionālas darbības ietvaros, kuru profesionālis “vērsis uz” patērēja domicila dalībvalsti, to lasot kopā ar šīs regulas 16. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas var būt piemērojams starp patērētāju un profesionāli noslēgtam līgumam, kurš kā tāds neietilpst uz patērētāja domicila dalībvalsti “vērstas” šī profesionāļa komercdarbības vai profesionālas darbības jomā, bet kuram ir cieša saikne ar līgumu, kas iepriekš starp šīm pašām pusēm noslēgts šādas darbības ietvaros. Valsts tiesai jāpārliecinās, vai ir izpildīti šo saikni veidojošie faktori, proti, vai šo abu līgumu puses ir juridiski un faktiski identiskas, vai to sasniedzamais ekonomiskais mērķis ir tāds pats un attiecas uz to pašu priekšmetu un vai otrais līgums papildina pirmo līgumu tādā ziņā, ka tas ir domāts, lai ļautu sasniegt šī pēdējā līguma sasniedzamo ekonomisko mērķi.

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts, ciktāl tas attiecas uz līgumu, kas noslēgts tādas komercdarbības vai profesionālas darbības ietvaros, kuru profesionālis “vērsis uz” patērēja domicila dalībvalsti, to lasot kopā ar šīs regulas 16. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas var būt piemērojams starp patērētāju un profesionāli noslēgtam līgumam, kurš kā tāds neietilpst uz patērētāja domicila dalībvalsti “vērstas” šī profesionāļa komercdarbības vai profesionālas darbības jomā, bet kuram ir cieša saikne ar līgumu, kas iepriekš starp šīm pašām pusēm noslēgts šādas darbības ietvaros. Valsts tiesai jāpārliecinās, vai ir izpildīti šo saikni veidojošie faktori, proti, vai šo abu līgumu puses ir juridiski un faktiski identiskas, vai to sasniedzamais ekonomiskais mērķis ir tāds pats un attiecas uz to pašu priekšmetu un vai otrais līgums papildina pirmo līgumu tādā ziņā, ka tas ir domāts, lai ļautu sasniegt šī pēdējā līguma sasniedzamo ekonomisko mērķi.