Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta T‑96/13

Rot Front OAO , Maskava (Krievija), ko sākotnēji pārstāvēja B. Tērauda, vēlāk – O. Spuhler un M. Geitz , advokāti,

prasītāja,

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) , ko pārstāv D. Walicka , pārstāve,

atbildētājs,

otra procesa ITSB Apelācijas padomē dalībniece –

Rakhat AO , Almati (Kazahstāna),

par prasību atcelt ITSB Apelācijas otrās padomes 2012. gada 28. novembra lēmumu lietā R 893/2012‑2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Rot Front OAO un Rakhat AO .

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [ H. Kanninen ], tiesneši I. Pelikānova [ I. Pelikánová ] un E. Butidžidžs [ E. Buttigieg ] (referents),

sekretārs J. Dragans [ I. Dragan ], administrators,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 22. februārī,

ņemot vērā ITSB atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 31. maijā,

ņemot vērā replikas rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 2. augustā,

pēc 2015. gada 20. marta tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

Tiesvedības priekšvēsture

1. 2010. gada 26. novembrī prasītāja Rakhat AO Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).

2. Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:

>image>1

3. Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 29. un 30. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

– 29. klase: “uzkodas uz augļu bāzes, marmelādes, ievārījumi, kristalizētie augļi, želejas, augļu mīkstumi, augļu želejas, augļu šķēlītes, it īpaši kaltētas vai kristalizētas, kaltēti vai kristalizēti augļi, alkoholā konservēti augļi, grauzdētas mandeles, grauzdēti lazdu rieksti, kraukšķīgas uzkodas, riekstu vai kokosriekstu skaidiņas”;

– 30. klase: “konfektes, saldumi, arī kā dekorācijas Ziemassvētku eglītēm, pralinē konfektes, saldējumi, sorbeti, grauzdēta kukurūza un popkorns, pudiņi, šokolādes, arī ar šķidro pildījumu, it īpaši uz spirtoto dzērienu bāzes, saldumi ledeņu formā, marcipāns, konfektes uz mandeļu bāzes, konfektes augļu želejas veidā, kūstošās konfektes, konfektes, kas satur riekstus, ledenes, karameles (ledenes), šokolāde, augļu glazūra, šokolādes plāksnes, tāfeles vai bumbiņas, it īpaši viegli kūstoša šokolāde, pildītās šokolādes, šokolādes vai pralinē ar riekstiem vai augļiem, liķieri vai sīrupu; karameles, dražejas, košļājamās gumijas, kas nav paredzētas medicīniskam nolūkam; želejas konfektes; alteja, lakricas sula; lakrica; riekstu krēms; nuga”.

4. Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2011. gada 28. janvāra Bulletin des marques communautaires [ Kopienas Preču Zīmju Biļetenā ] Nr. 2011/019.

5. 2011. gada 14. aprīlī prasītāja Rot Front OAO , pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 41. pantu, iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz iepriekš 3. punktā norādītajām precēm.

6. Iebildumi tika balstīti uz nereģistrētu grafisku preču zīmi, kas izmantota komercdarbībā saistībā ar konfektēm Grieķijā un Vācijā un attēlota šādi:

>image>2

7. Iebilduma pamatojumam tika izvirzīts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzētais pamats.

8. Ar 2012. gada 12. aprīļa lēmumu Iebildumu nodaļa iebildumus noraidīja. Tā būtībā uzskatīja, ka prasītāja nav pierādījusi, ka atbilstoši Vācijas tiesībām, ar kurām bija aizsargāta agrākā nereģistrētā preču zīme, tā ir ieguvusi tiesības aizliegt reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanu. It īpaši relatīvi ierobežotais attiecīgo preču pārdošanas apjoms, salīdzinot ar Vācijas konfekšu tirgus apjomu, neļāva konstatēt, ka agrākā preču zīme konkrētās sabiedrības daļas, ko veido visi Vācijas iedzīvotāji, uztverē bija ieguvusi pietiekamu atpazīstamību (“Verkehrsgeltung”) 1994. gada 25. oktobra Gesetz über den Schutz von Marken und sonstigen Kennzeichen (Likums par preču zīmju un citu apzīmējumu aizsardzību, BGBl.  I, 3082. lpp.; turpmāk tekstā – “ Markengesetz ”) 4. panta 2. punkta izpratnē.

9. 2012. gada 7. maijā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu par Iebildumu nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību ITSB.

10. ITSB Apelācijas otrā padome ar 2012. gada 28. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) atstāja spēkā Iebildumu nodaļas lēmumu. Vispirms tā uzskatīja, ka, tā kā prasītāja nav sniegusi pierādījumus par tās agrākās Grieķijā nereģistrētās preču zīmes izmantošanu plašākā nekā tikai vietējas nozīmes komercdarbībā Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta izpratnē, iebildumi ir nepieņemami vai vismaz nepamatoti, ciktāl to pamatojumam tika izvirzītas šīs agrākās tiesības. Visbeidzot Apelācijas padome norādīja, ka, lai varētu iebilst pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, prasītājai bija jāpierāda, ka tā atbilstoši Vācijas tiesību aktiem bija ieguvusi tiesības aizliegt šīs preču zīmes izmantošanu pirms tās reģistrācijas, jo agrākā nereģistrētā preču zīme tika izmantota Vācijā. Šajā ziņā tai bija jāpierāda, ka būtiska konkrētās sabiedrības daļa atpazina preču zīmi kā tādu, kas pieder prasītājai Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē. Apelācijas padome tāpat kā Iebildumu nodaļa secināja, ka attiecībā uz konkrētajām precēm, kas ir ikdienas patēriņa preces un kuras pērk plaša sabiedrība, konkrēto sabiedrības daļu veido visi Vācijas iedzīvotāji. Tas, ka preču zīme bija uzrakstīta ar kirilicas alfabēta burtiem vai ka konkrētās preces Vācijā tika izplatītas ar tādu veikalu starpniecību, kuru apmeklētāji bija galvenokārt krievu valodā runājošie patērētāji, Apelācijas padomes ieskatā, neļāva konstatēt, ka konkrēto sabiedrības daļu veido vienīgi šie krievu valodā runājošie patērētāji. Visbeidzot Apelācijas padome secināja, ka, pat ja tiktu atzīti prasītājas iesniegtie pierādījumi attiecībā uz konfekšu, kas aptvertas ar agrāko preču zīmi, pārdošanas apjomu, citas informācijas neesamības dēļ katrā ziņā nebūtu iespējams izvērtēt šīs pārdošanas intensitāti, lai noteiktu preču zīmes ietekmi uz Vācijas konkrēto sabiedrības daļu. Līdz ar to Apelācijas padome konstatēja, ka prasītāja nav pierādījusi, ka būtiska šīs sabiedrības daļa atpazina agrāko nereģistrēto preču zīmi kā tai piederošu preču zīmi Vācijas tiesību izpratnē, un tātad tā nav izpildījusi vienu no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta nosacījumiem, proti, pamatojoties uz šo preču zīmi un saskaņā ar šim apzīmējumam piemērojamajiem dalībvalsts tiesību aktiem, ieguvusi tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu.

Lietas dalībnieku prasījumi

11. Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– atcelt apstrīdēto lēmumu;

– piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12. ITSB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– prasību noraidīt;

– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Juridiskais pamatojums

Par pieņemamību

13. ITSB atbildes rakstā apstrīd, pirmkārt, atsevišķu prasības pieteikuma pielikumā pievienoto pierādījumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka šie pierādījumi pirmoreiz iesniegti Vispārējā tiesā, un, otrkārt, atsevišķu prasības pieteikumā norādīto atsauču uz valsts judikatūru un tiesību doktrīnu kā tādām, kas uzskatāmas par jauniem faktiem, pieņemamību.

14. Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdoto jautājumu, kā arī uz tiesas sēdes laikā uzdoto jautājumu, ITSB atsauca daļu no saviem iebildumiem attiecībā uz pirmoreiz Vispārējā tiesā iesniegto valsts tiesu nolēmumu un tiesību doktrīnas, kā arī prasītājas piezīmju par tām pieņemamību.

15. Jebkurā gadījumā šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan prasītāja vairākus valsts tiesu nolēmumus un tiesību doktrīnas rakstus pirmoreiz iesniedza Vispārējā tiesā, tā var uz tiem atsaukties, ciktāl runa ir par dokumentiem un argumentiem attiecībā uz valsts tiesību aktiem, kā arī valsts tiesu praksi. Proti, no judikatūras izriet, ka ne lietas dalībniekiem, ne pašai Vispārējai tiesai, interpretējot valsts tiesības, uz kurām, kā tas ir šajā lietā, ir atsauce Eiropas Savienības tiesībās (skat. tālāk 19. punktu), nevar tikt liegts iedvesmoties no valsts tiesību aktu, judikatūras vai tiesību doktrīnas fragmentiem, jo Apelācijas padomei netiek pārmests, ka tā nav ņēmusi vērā kāda konkrēta valsts tiesas sprieduma faktiskos apstākļus, bet tiek veikta atsauce uz spriedumiem vai doktrīnu, lai argumentētu pamatu saistībā ar to, ka Apelācijas padome nepareizi piemērojusi valsts tiesību normu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 12. jūlijs, Vitakraft‑Werke Wührmann /ITSB – Johnson’s Veterinary Products (“VITACOAT”), T‑277/04, Krājums, EU:T:2006:202, 70. un 71. punkts).

16. Ir jāizskata vienīgi jautājums par prasības pieteikuma A.5. pielikumā iesniegto pierādījumu pieņemamību. Prasītāja apgalvo, ka šie pierādījumi esot jāatzīst par pieņemamiem, jo ar tiem netiek sniegti jauni argumenti salīdzinājumā ar tiem, kas jau izriet no pārējiem ITSB iesniegtajiem pierādījumiem.

17. Prasības pieteikuma A.5. pielikumā pievienotie pierādījumi ir raksts krievu valodā ar virsrakstu “Krievu lielveikali Vācijā”: krievu patvāris – nebraucot uz Tulu”, kam pievienots tulkojums angļu valodā un kas publicēts interneta vietnē “www.dw.de”. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, konkrētais raksts, kas pirmoreiz iesniegts Vispārējā tiesā, ir uzskatāms par jaunu faktisko apstākli ITSB jau izvirzīto argumentu pamatojumam un nevar tikt ņemts vērā saistībā ar šo prasību. Proti, prasības izskatīšana Vispārējā tiesā ir vērsta uz to, lai pārbaudītu ITSB Apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu Regulas Nr. 207/2009 65. panta izpratnē, tāpēc Vispārējai tiesai nav atkārtoti jāpārbauda faktiskie apstākļi, pamatojoties uz dokumentiem, kuri tai iesniegti pirmoreiz. Tādējādi ir jānoraida prasības pieteikuma A.5. pielikumā pievienotie dokumenti, nevērtējot to pierādošo spēku (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Sadas /ITSB – LTJ Diffusion (“ARTHUR ET FELICIE”), T‑346/04, Krājums, EU:T:2005:420, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

Par lietas būtību

18. Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta pārkāpumu, jo Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu, interpretējot Markengesetz 4. panta 2. punktu, uz kuru pamatojoties prasītāja lūdz piešķirt aizsardzību tās agrākai nereģistrētai preču zīmei, ciktāl tā tikusi izmantota Vācijā. Savukārt prasītāja neapšauba Apelācijas padomes konstatējumu, saskaņā ar kuru iebildumi nebija pamatoti, ciktāl to pamatojumam tika izvirzītas agrākās Grieķijā izmantotās tiesības.

19. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, ja nereģistrētas preču zīmes vai cita apzīmējuma, kas izmantots plašākā nekā tikai vietējas nozīmes komercdarbībā, īpašnieks iebilst, pieteikto preču zīmi nereģistrē, ja saskaņā ar attiecīgajam apzīmējumam piemērojamiem dalībvalsts tiesību aktiem tiesības uz šo apzīmējumu ir iegūtas pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas un šis apzīmējums piešķir īpašniekam tiesības aizliegt kādas vēlākas preču zīmes izmantošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Peek & Cloppenburg /ITSB – Peek & Cloppenburg (“Peek & Cloppenburg”), T‑507/11, EU:T:2013:198, 18. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī pēc analoģijas spriedumu, 2010. gada 9. decembris, Tresplain Investments /ITSB – Hoo Hing (“Golden Elephant Brand”), T‑303/08, Krājums, EU:T:2010:505, 89. un 90. punkts).

20. Šie nosacījumi ir kumulatīvi. Tātad, ja preču zīme neatbilst kādam no šiem nosacījumiem, nevar apmierināt iebildumus, kas balstīti uz komercdarbībā izmantotas nereģistrētas preču zīmes vai citu apzīmējumu esamību Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta izpratnē (spriedums, 2009. gada 30. jūnijs, Danjaq /ITSB – Mission Productions (“Dr. No”), T‑435/05, Krājums, EU:T:2009:226, 35. punkts).

21. Attiecībā uz agrāku nereģistrētu preču zīmi, ciktāl tā ir izmantota Vācijā, Apelācijas padome uzsāka iebildumu vērtējumu, pārbaudot, vai prasītāja pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienas saskaņā ar šajā lietā piemērojamām Vācijas tiesībām bija ieguvusi tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

22. Prasītāja norāda, ka Markengesetz 4. panta 2. punktā ir atzīta preču zīmes tiesību iegūšana izmantošanas rezultātā, kādēļ arī konkrētā sabiedrības daļa, proti, konkrēto preču mērķauditorija, atpazīst, ka apzīmējums pieder īpašniekam. Prasītāja uzskata, ka Apelācijas padome šajā lietā esot pieļāvusi kļūdu šīs tiesību normas interpretācijā un līdz ar to esot kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, jo tā, novērtējot, vai konkrētā sabiedrības daļa atpazīst agrāko preču zīmi, esot ņēmusi vērā visu Vācijas sabiedrību, lai gan Vācijas tiesībās noteiktos apstākļos ir atļauts sašaurināt konkrēto sabiedrības daļu, ņemot vērā tikai tos patērētājus, kuri pārvalda kādu konkrētu svešvalodu, vai atkarībā no preču, kuras aptvertas ar konkrēto preču zīmi, izplatīšanas kanāliem. Šajā lietā esot izpildīti nosacījumi, lai konkrēto sabiedrības daļu attiecinātu tikai uz krievu valodā runājošajiem patērētājiem Vācijā. Tā savu Vācijas tiesību interpretāciju balsta uz vairākiem Vācijas augstāko tiesu spriedumiem, Markengesetz komentāra izvilkumu un Šveices Federālās tiesas spriedumu.

23. ITSB būtībā pievienojas Apelācijas padomes vērtējumam un uzskata, ka prasītāja nav pienācīgi pierādījusi, ka agrāko preču zīmi atpazīst būtiska Vācijas sabiedrības daļa, kā tas paredzēts Markengesetz 4. panta 2. punktā, tādējādi tā nevar iebilst pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju. Tā norāda, ka, ņemot vērā pierādījumus, ko prasītāja iesniedza Apelācijas padomē attiecībā uz Vācijas tiesību saturu, ne tas, ka ar agrāko preču zīmi aptvertās preces tika pārdotas tikai atsevišķos specializētajos veikalos, kuru mērķauditorija ir galvenokārt Vācijā dzīvojošie krievi, ne kirilicas alfabēta burtu izmantošana agrākajā preču zīmē nepamato konkrētās sabiedrības daļas sašaurināšanu, attiecinot tikai uz krievu valodā runājošajiem patērētājiem.

24. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jautājums par to, cik lielā mērā dalībvalstī aizsargātais apzīmējums piešķir tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu, ir jāvērtē, ņemot vērā piemērojamās valsts tiesības (skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Peek & Cloppenburg /ITSB, C‑325/13 P un C‑326/13 P, EU:C:2014:2059, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā nolūkā ir jāņem vērā tostarp norādītie valsts tiesību akti un attiecīgās dalībvalsts tiesu spriedumi (spriedums, 2011. gada 29. marts, Anheuser-Busch / Budějovický Budvar , C‑96/09 P, Krājums, EU:C:2011:189, 190. punkts), kā arī tiesību doktrīnas raksti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin /ITSB, C‑263/09 P, Krājums, EU:C:2011:452, 53. punkts).

25. Vācijas tiesībās, kas piemērojamas šajā lietā, nereģistrētas preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret vēlākas preču zīmes izmantošanu ir reglamentētas Markengesetz 4. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar 14. panta 2. punktu.

26. Markengesetz 8. pantā ir noteikts:

“Preču zīmju aizsardzība izriet [..]

2. no apzīmējuma izmantošanas komercdarbībā, ja vien apzīmējums attiecīgajās uzņēmējdarbības aprindās ir ieguvis atpazīstamību kā preču zīme

[..].”

27. Ar Markengesetz 14. panta 2. punkta 2. apakšpunktu trešajām personām ir aizliegts bez apzīmējuma īpašnieka piekrišanas komercdarbībā izmantot tādu apzīmējumu kā Kopienas preču zīme, kas varētu radīt sajaukšanas iespēju ar aizsargāto apzīmējumu.

28. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka saskaņā ar Markengesetz 4. panta 2. punktu tiesības uz nereģistrētu preču zīmi var tikt iegūtas izmantošanas rezultātā vienīgi, ja šī izmantošana rada šīs preču zīmes atpazīstamību būtiskā konkrētās sabiedrības daļā. Savukārt lietas dalībniekiem nav vienprātības par konkrētās sabiedrības daļas (“beteiligte Verkehrskreise”) definīciju, kas ir jāņem vērā šīs atpazīšanas vērtējumā Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē.

29. Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsaucoties uz Vispārējās tiesas judikatūru attiecībā uz Regulu Nr. 207/2009, kad tā noraidīja prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru šajā lietā vērā ņemamā konkrētā sabiedrības daļa ir jāattiecina tikai uz Vācijas krievu tautības vai krievu valodā runājošiem patērētājiem tāpēc, ka ar agrāko preču zīmi aptvertās preces tika pārdotas tikai viņiem īpaši paredzētos veikalos. Proti, kā norādīts iepriekš 24. punktā, jautājums par to, kādā mērā agrāka nereģistrēta dalībvalstī aizsargāta preču zīme tā īpašniekam dod tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu, ir jāvērtē, ņemot vērā kritērijus, kas noteikti tās dalībvalsts, kurā attiecīgais apzīmējums ticis izmantots, tiesībās, proti, šajā lietā – Vācijas tiesībās, tostarp valsts judikatūrā un tiesību doktrīnā, nevis ņemot vērā Vispārējās tiesas judikatūru attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 piemērošanu.

30. Otrkārt, izvērtējot valsts tiesības, saskaņā ar kurām prasītāja apgalvo, ka tā ir ieguvusi tiesības iebilst pret reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, pamatojoties uz tās nereģistrēto preču zīmi, proti, Markengesetz 4. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar 14. panta 2. punktu, ir jānorāda, ka no judikatūras, protams, izriet, ka iebildumu iesniedzējam ir jāpierāda, ka iebildumu pamatojumam norādītais agrākais apzīmējums ietilpst attiecīgās dalībvalsts tiesību piemērošanas jomā un ka tas ļauj aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu (spriedums Anheuser-Busch / Budějovický Budvar , minēts 24. punktā, EU:C:2011:189, 190. punkts). Šī norma pieteikuma iesniedzējam nosaka pienākumu iesniegt ITSB ne vien pierādījumus, kuri apliecina, ka tas atbilst nosacījumiem, kas valsts tiesību aktos, kurus tas lūdz piemērot, ir paredzēti, lai varētu aizliegt Kopienas preču zīmes izmantošanu agrāku tiesību dēļ, bet arī pierādījumus, kas pierāda šo tiesību aktu saturu (skat. pēc analoģijas spriedumu Edwin /ITSB, minēts 24. punktā, EU:C:2011:452, 50. punkts).

31. Tomēr no judikatūras izriet arī, ka apstākļos, kad ITSB var nākties ņemt vērā tās dalībvalsts iekšējās tiesības, kurā ir aizsargātas iebildumu pamatā esošās agrākās tiesības, tam pēc savas ierosmes, izmantojot, tā ieskatā, šim nolūkam piemērotus līdzekļus, ir jāiegūst informācija par šīs valsts tiesībām, ja šāda informācija vajadzīga, vērtējot attiecīgā reģistrācijas atteikuma pamatojuma piemērošanas nosacījumus, kas nozīmē, ka tam papildus faktiem, kurus lietas dalībnieki tieši iesnieguši iebildumu procesā, jāņem vērā vispārzināmi fakti, proti, fakti, kuri var būt zināmi jebkurai personai vai kurus var uzzināt no vispārēji pieejamiem avotiem (skat. spriedumu, 2005. gada 20. aprīlis, Atomic Austria /ITSB – Fabricas Agrupadas de Muñecas de Onil (“ATOMIC BLITZ“), T‑318/03, Krājums, EU:T:2005:136, 35. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī pēc analoģijas spriedumu, 2012. gada 13. septembris, National Lottery Commission /ITSB – Mediatek Italia un De Gregorio (Plaukstas attēls), T‑404/10, EU:T:2012:423, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, ko šajā ziņā arī apstiprina spriedums, 2014. gada 27. marts, ITSB/ National Lottery Commission , C‑530/12 P, Krājums, EU:C:2014:186, 45. punkts). Šis pienākums pēc savas ierosmes iegūt informāciju par attiecīgās dalībvalsts iekšējām tiesībām attiecīgā gadījumā gulstas uz ITSB tad, kad tā rīcībā jau ir norādes attiecībā uz valsts tiesībām – vai nu kā apgalvojumi attiecībā uz to saturu, vai kā procesā iesniegtie pierādījumi, par kuriem tiek apgalvots, ka tiem ir pierādošs spēks (spriedums, 2013. gada 20. marts, El Corte Inglés /ITSB – Chez Gerard (“CLUB GOURMET”), T‑571/11, Krājums, EU:T:2013:145, 41. punkts).

32. Šāds pienākums būtībā ir pārņemts pamatnostādnēs attiecībā uz ITSB veicamajām pārbaudēm, uz kurām ITSB norādīja tiesas sēdē un kurās, atsaucoties uz spriedumu ITSB/ National Lottery Commission , minēts 31. punktā (EU:C:2014:186), norādītas tā rīcībā esošās pilnvaras pārbaudīt, izmantojot līdzekļus, ko tas uzskata par piemērotiem, iebildumu iesniedzēja izvirzīto piemērojamo tiesību normu saturu, piemērošanas nosacījumus un apjomu (pamatnostādņu attiecībā uz ITSB veicamajām pārbaudēm C daļas 4. iedaļas 4.1. punkts). ITSB tiesas sēdē uzstāja, ka šīs pārbaudes pilnvaras nozīmē tikai garantēt pareizu to tiesību aktu piemērošanu, uz kuriem atsaucas iebildumu iesniedzējs, bet neatbrīvo iebildumu iesniedzēju no pierādīšanas pienākuma. Šīs pārbaudes pilnvaras turklāt nevar ļaut ITSB aizstāt iebildumu iesniedzēju attiecībā uz tā pienākumu norādīt šai lietai atbilstošos tiesību aktus.

33. Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka šajā lietā prasītāja atsaucās uz piemērojamajām valsts tiesību normām un to saturu. Tā arī procesā ITSB apgalvoja, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 11. punkta trešā ievilkuma, ka konkrēto sabiedrības daļu, lai novērtētu agrākās nereģistrētās preču zīmes atpazīstamību Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē, veido Vācijā dzīvojošie krievu valodā runājošie patērētāji, ņemot vērā gan to, ka agrāko preču zīmi veidoja kirilicas alfabēta burti, gan to, ka ar to aptvertās preces tika izplatītas ar veikalu starpniecību, kuru lielākā apmeklētāju daļa bija krievu valodā runājošie patērētāji.

34. Otrkārt, ir jānorāda, ka konkrētās sabiedrības daļas definīcija bija noteicošā šī strīda risinājumam. Proti, lai gan prasītāja nav apstrīdējusi Apelācijas padomes konstatēto faktu, ka agrākā preču zīme nav ieguvusi atpazīstamību sabiedrības daļā, ko plašā nozīmē veido visi Vācijas vidusmēra patērētāji, nešķiet izslēgts, ka gadījumā, ja konkrētā sabiedrības daļa Markengesetz 4. panta 2. punktā būtu jādefinē kā tāda, kas ietver tikai krievu valodā runājošos patērētājus Vācijā, kā to apgalvo prasītāja, šāda atpazīstamība varētu tikt iegūta.

35. Šajos apstākļos ITSB, ņemot vērā iepriekš 31. punktā atgādināto judikatūru, bija jāizmanto visi tā rīcībā saistībā ar tā pārbaudes pilnvarām esošie līdzekļi, lai iegūtu informāciju par piemērojamajām valsts tiesībām un veiktu padziļinātu izpēti par attiecīgo valsts tiesību normu saturu un apjomu prasītājas norādīto argumentu gaismā, vai nu pēc savas ierosmes, vai aicinot prasītāju apstiprināt tās apgalvojumus attiecībā uz konkrētās sabiedrības daļas definīciju Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē (attiecībā uz šo iepriekš minēto punktu skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota [ Y. Bot ] secinājumus lietā ITSB/ National Lottery Commission , C‑530/12 P, Krājums, EU:C:2013:782, 66. un 87. punkts).

36. Ne no apstrīdētā lēmuma, ne no procesa ITSB lietas materiāliem, kas nosūtīti Vispārējai tiesai, neizriet, ka ITSB būtu veikusi padziļinātu izpēti par attiecīgo valsts tiesību normu saturu un apjomu prasītājas norādīto argumentu gaismā, vai nu pēc savas ierosmes, vai aicinot prasītāju apstiprināt tās apgalvojumus attiecībā uz konkrētās sabiedrības daļas definīciju Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē, ko ITSB atzina tiesas sēdē.

37. Šāda Apelācijas padomes veikta Vācijas tiesību analīze visticamāk būtu ļāvusi iegūt tādus pierādījumus, kurus prasītāja pirmoreiz ir iesniegusi Vispārējā tiesā un no kuriem daži pirmšķietami nešķiet tādi, kuriem nav nozīmes attiecībā uz tās apgalvojumu par konkrēto sabiedrības daļu Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē vērtējumu. Tā tas tostarp ir attiecībā uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru, kurā ir atzīts, ka noteiktos apstākļos pat plaša patēriņa preču gadījumā konkrētā sabiedrības daļa var tikt definēta šaurāk, ņemot vērā specifisku preču galamērķi un komerciālās iespējas ( BGH , I ZR 90/58, DB 1959, 1368, ( amtl. Leitsatz ) – Sunpearl II ) vai šo preču pircējus un ieinteresētās personas, no kurām dažas var atteikties no atsevišķām precēm vai tās neatzīt ( BGH , I ZR 94/80, GRUR 1982, 672 – Aufmachung von Qualitätsseifen ). Tāpat no Bundespatentgericht (Federālā Patentu tiesa) sprieduma lietā Бepёзкa (28 W ( pat ) 40/10) izriet, ka noteiktos apstākļos konkrēto sabiedrības daļu attiecībā uz precēm, kuras, kā šajā lietā, ietilpst 29. un 30. klasē, var veidot tikai patērētāji, kuri pārvalda krievu valodu, tostarp ņemot vērā preču izskatu, iesaiņojumu un uzrakstus uz tām ar kirilicas alfabēta burtiem.

38. Šādos apstākļos nevar tikt izslēgts, ka tam, ka Apelācijas padome nav veikusi pārbaudi, ir bijusi izšķiroša ietekme uz tās veikto Markengesetz 4. panta 2. punkta interpretāciju.

39. No tā izriet, ka vienīgais pamats ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums ir jāatceļ. Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punktam ITSB ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi Vispārējās tiesas sprieduma izpildei. Šajā ziņā pēc tam, kad ITSB būs izmantojusi savas pilnvaras pārbaudīt Vācijas tiesības, tam ir jānosaka, vai tās prasītājai dod tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

Par tiesāšanās izdevumiem

40. Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā ITSB spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1) atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) 2012. gada 28. novembra lēmumu lietā R 893/2012‑2;

2) ITSB sedz savus, kā arī atlīdzina Rot Front OAO tiesāšanās izdevumus.


VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2015. gada 28. oktobrī ( *1 )

“Kopienas preču zīme — Iebildumu process — Kopienas grafiskas preču zīmes “Маcка” reģistrācijas pieteikums — Agrāka nereģistrēta valsts grafiska preču zīme “Маcка” — Relatīvs atteikuma pamats — Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts — ITSB veikta valsts tiesību piemērošana”

Lieta T‑96/13

Rot Front OAO , Maskava (Krievija), ko sākotnēji pārstāvēja B. Tērauda, vēlāk – O. Spuhler un M. Geitz, advokāti,

prasītāja,

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv D. Walicka, pārstāve,

atbildētājs,

otra procesa ITSB Apelācijas padomē dalībniece –

Rakhat AO , Almati (Kazahstāna),

par prasību atcelt ITSB Apelācijas otrās padomes 2012. gada 28. novembra lēmumu lietā R 893/2012‑2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Rot Front OAO un Rakhat AO.

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents),

sekretārs J. Dragans [I. Dragan], administrators,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 22. februārī,

ņemot vērā ITSB atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 31. maijā,

ņemot vērā replikas rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 2. augustā,

pēc 2015. gada 20. marta tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Tiesvedības priekšvēsture

1

2010. gada 26. novembrī prasītāja Rakhat AO Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).

2

Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:

Image

3

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 29. un 30. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

29. klase: “uzkodas uz augļu bāzes, marmelādes, ievārījumi, kristalizētie augļi, želejas, augļu mīkstumi, augļu želejas, augļu šķēlītes, it īpaši kaltētas vai kristalizētas, kaltēti vai kristalizēti augļi, alkoholā konservēti augļi, grauzdētas mandeles, grauzdēti lazdu rieksti, kraukšķīgas uzkodas, riekstu vai kokosriekstu skaidiņas”;

30. klase: “konfektes, saldumi, arī kā dekorācijas Ziemassvētku eglītēm, pralinē konfektes, saldējumi, sorbeti, grauzdēta kukurūza un popkorns, pudiņi, šokolādes, arī ar šķidro pildījumu, it īpaši uz spirtoto dzērienu bāzes, saldumi ledeņu formā, marcipāns, konfektes uz mandeļu bāzes, konfektes augļu želejas veidā, kūstošās konfektes, konfektes, kas satur riekstus, ledenes, karameles (ledenes), šokolāde, augļu glazūra, šokolādes plāksnes, tāfeles vai bumbiņas, it īpaši viegli kūstoša šokolāde, pildītās šokolādes, šokolādes vai pralinē ar riekstiem vai augļiem, liķieri vai sīrupu; karameles, dražejas, košļājamās gumijas, kas nav paredzētas medicīniskam nolūkam; želejas konfektes; alteja, lakricas sula; lakrica; riekstu krēms; nuga”.

4

Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2011. gada 28. janvāraBulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 2011/019.

5

2011. gada 14. aprīlī prasītāja Rot Front OAO, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 41. pantu, iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz iepriekš 3. punktā norādītajām precēm.

6

Iebildumi tika balstīti uz nereģistrētu grafisku preču zīmi, kas izmantota komercdarbībā saistībā ar konfektēm Grieķijā un Vācijā un attēlota šādi:

Image

7

Iebilduma pamatojumam tika izvirzīts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzētais pamats.

8

Ar 2012. gada 12. aprīļa lēmumu Iebildumu nodaļa iebildumus noraidīja. Tā būtībā uzskatīja, ka prasītāja nav pierādījusi, ka atbilstoši Vācijas tiesībām, ar kurām bija aizsargāta agrākā nereģistrētā preču zīme, tā ir ieguvusi tiesības aizliegt reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanu. It īpaši relatīvi ierobežotais attiecīgo preču pārdošanas apjoms, salīdzinot ar Vācijas konfekšu tirgus apjomu, neļāva konstatēt, ka agrākā preču zīme konkrētās sabiedrības daļas, ko veido visi Vācijas iedzīvotāji, uztverē bija ieguvusi pietiekamu atpazīstamību (“Verkehrsgeltung”) 1994. gada 25. oktobraGesetz über den Schutz von Marken und sonstigen Kennzeichen (Likums par preču zīmju un citu apzīmējumu aizsardzību, BGBl. I, 3082. lpp.; turpmāk tekstā – “Markengesetz”) 4. panta 2. punkta izpratnē.

9

2012. gada 7. maijā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu par Iebildumu nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību ITSB.

10

ITSB Apelācijas otrā padome ar 2012. gada 28. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) atstāja spēkā Iebildumu nodaļas lēmumu. Vispirms tā uzskatīja, ka, tā kā prasītāja nav sniegusi pierādījumus par tās agrākās Grieķijā nereģistrētās preču zīmes izmantošanu plašākā nekā tikai vietējas nozīmes komercdarbībā Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta izpratnē, iebildumi ir nepieņemami vai vismaz nepamatoti, ciktāl to pamatojumam tika izvirzītas šīs agrākās tiesības. Visbeidzot Apelācijas padome norādīja, ka, lai varētu iebilst pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, prasītājai bija jāpierāda, ka tā atbilstoši Vācijas tiesību aktiem bija ieguvusi tiesības aizliegt šīs preču zīmes izmantošanu pirms tās reģistrācijas, jo agrākā nereģistrētā preču zīme tika izmantota Vācijā. Šajā ziņā tai bija jāpierāda, ka būtiska konkrētās sabiedrības daļa atpazina preču zīmi kā tādu, kas pieder prasītājai Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē. Apelācijas padome tāpat kā Iebildumu nodaļa secināja, ka attiecībā uz konkrētajām precēm, kas ir ikdienas patēriņa preces un kuras pērk plaša sabiedrība, konkrēto sabiedrības daļu veido visi Vācijas iedzīvotāji. Tas, ka preču zīme bija uzrakstīta ar kirilicas alfabēta burtiem vai ka konkrētās preces Vācijā tika izplatītas ar tādu veikalu starpniecību, kuru apmeklētāji bija galvenokārt krievu valodā runājošie patērētāji, Apelācijas padomes ieskatā, neļāva konstatēt, ka konkrēto sabiedrības daļu veido vienīgi šie krievu valodā runājošie patērētāji. Visbeidzot Apelācijas padome secināja, ka, pat ja tiktu atzīti prasītājas iesniegtie pierādījumi attiecībā uz konfekšu, kas aptvertas ar agrāko preču zīmi, pārdošanas apjomu, citas informācijas neesamības dēļ katrā ziņā nebūtu iespējams izvērtēt šīs pārdošanas intensitāti, lai noteiktu preču zīmes ietekmi uz Vācijas konkrēto sabiedrības daļu. Līdz ar to Apelācijas padome konstatēja, ka prasītāja nav pierādījusi, ka būtiska šīs sabiedrības daļa atpazina agrāko nereģistrēto preču zīmi kā tai piederošu preču zīmi Vācijas tiesību izpratnē, un tātad tā nav izpildījusi vienu no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta nosacījumiem, proti, pamatojoties uz šo preču zīmi un saskaņā ar šim apzīmējumam piemērojamajiem dalībvalsts tiesību aktiem, ieguvusi tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu.

Lietas dalībnieku prasījumi

11

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt apstrīdēto lēmumu;

piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

12

ITSB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

prasību noraidīt;

piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Juridiskais pamatojums

Par pieņemamību

13

ITSB atbildes rakstā apstrīd, pirmkārt, atsevišķu prasības pieteikuma pielikumā pievienoto pierādījumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka šie pierādījumi pirmoreiz iesniegti Vispārējā tiesā, un, otrkārt, atsevišķu prasības pieteikumā norādīto atsauču uz valsts judikatūru un tiesību doktrīnu kā tādām, kas uzskatāmas par jauniem faktiem, pieņemamību.

14

Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdoto jautājumu, kā arī uz tiesas sēdes laikā uzdoto jautājumu, ITSB atsauca daļu no saviem iebildumiem attiecībā uz pirmoreiz Vispārējā tiesā iesniegto valsts tiesu nolēmumu un tiesību doktrīnas, kā arī prasītājas piezīmju par tām pieņemamību.

15

Jebkurā gadījumā šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan prasītāja vairākus valsts tiesu nolēmumus un tiesību doktrīnas rakstus pirmoreiz iesniedza Vispārējā tiesā, tā var uz tiem atsaukties, ciktāl runa ir par dokumentiem un argumentiem attiecībā uz valsts tiesību aktiem, kā arī valsts tiesu praksi. Proti, no judikatūras izriet, ka ne lietas dalībniekiem, ne pašai Vispārējai tiesai, interpretējot valsts tiesības, uz kurām, kā tas ir šajā lietā, ir atsauce Eiropas Savienības tiesībās (skat. tālāk 19. punktu), nevar tikt liegts iedvesmoties no valsts tiesību aktu, judikatūras vai tiesību doktrīnas fragmentiem, jo Apelācijas padomei netiek pārmests, ka tā nav ņēmusi vērā kāda konkrēta valsts tiesas sprieduma faktiskos apstākļus, bet tiek veikta atsauce uz spriedumiem vai doktrīnu, lai argumentētu pamatu saistībā ar to, ka Apelācijas padome nepareizi piemērojusi valsts tiesību normu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 12. jūlijs, Vitakraft‑Werke Wührmann/ITSB – Johnson’s Veterinary Products (“VITACOAT”), T‑277/04, Krājums, EU:T:2006:202, 70. un 71. punkts).

16

Ir jāizskata vienīgi jautājums par prasības pieteikuma A.5. pielikumā iesniegto pierādījumu pieņemamību. Prasītāja apgalvo, ka šie pierādījumi esot jāatzīst par pieņemamiem, jo ar tiem netiek sniegti jauni argumenti salīdzinājumā ar tiem, kas jau izriet no pārējiem ITSB iesniegtajiem pierādījumiem.

17

Prasības pieteikuma A.5. pielikumā pievienotie pierādījumi ir raksts krievu valodā ar virsrakstu “Krievu lielveikali Vācijā”: krievu patvāris – nebraucot uz Tulu”, kam pievienots tulkojums angļu valodā un kas publicēts interneta vietnē “www.dw.de”. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, konkrētais raksts, kas pirmoreiz iesniegts Vispārējā tiesā, ir uzskatāms par jaunu faktisko apstākli ITSB jau izvirzīto argumentu pamatojumam un nevar tikt ņemts vērā saistībā ar šo prasību. Proti, prasības izskatīšana Vispārējā tiesā ir vērsta uz to, lai pārbaudītu ITSB Apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu Regulas Nr. 207/2009 65. panta izpratnē, tāpēc Vispārējai tiesai nav atkārtoti jāpārbauda faktiskie apstākļi, pamatojoties uz dokumentiem, kuri tai iesniegti pirmoreiz. Tādējādi ir jānoraida prasības pieteikuma A.5. pielikumā pievienotie dokumenti, nevērtējot to pierādošo spēku (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Sadas/ITSB – LTJ Diffusion (“ARTHUR ET FELICIE”), T‑346/04, Krājums, EU:T:2005:420, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

Par lietas būtību

18

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta pārkāpumu, jo Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu, interpretējot Markengesetz 4. panta 2. punktu, uz kuru pamatojoties prasītāja lūdz piešķirt aizsardzību tās agrākai nereģistrētai preču zīmei, ciktāl tā tikusi izmantota Vācijā. Savukārt prasītāja neapšauba Apelācijas padomes konstatējumu, saskaņā ar kuru iebildumi nebija pamatoti, ciktāl to pamatojumam tika izvirzītas agrākās Grieķijā izmantotās tiesības.

19

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, ja nereģistrētas preču zīmes vai cita apzīmējuma, kas izmantots plašākā nekā tikai vietējas nozīmes komercdarbībā, īpašnieks iebilst, pieteikto preču zīmi nereģistrē, ja saskaņā ar attiecīgajam apzīmējumam piemērojamiem dalībvalsts tiesību aktiem tiesības uz šo apzīmējumu ir iegūtas pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas un šis apzīmējums piešķir īpašniekam tiesības aizliegt kādas vēlākas preču zīmes izmantošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Peek & Cloppenburg/ITSB – Peek & Cloppenburg (“Peek & Cloppenburg”), T‑507/11, EU:T:2013:198, 18. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī pēc analoģijas spriedumu, 2010. gada 9. decembris, Tresplain Investments/ITSB – Hoo Hing (“Golden Elephant Brand”), T‑303/08, Krājums, EU:T:2010:505, 89. un 90. punkts).

20

Šie nosacījumi ir kumulatīvi. Tātad, ja preču zīme neatbilst kādam no šiem nosacījumiem, nevar apmierināt iebildumus, kas balstīti uz komercdarbībā izmantotas nereģistrētas preču zīmes vai citu apzīmējumu esamību Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta izpratnē (spriedums, 2009. gada 30. jūnijs, Danjaq/ITSB – Mission Productions (“Dr. No”), T‑435/05, Krājums, EU:T:2009:226, 35. punkts).

21

Attiecībā uz agrāku nereģistrētu preču zīmi, ciktāl tā ir izmantota Vācijā, Apelācijas padome uzsāka iebildumu vērtējumu, pārbaudot, vai prasītāja pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienas saskaņā ar šajā lietā piemērojamām Vācijas tiesībām bija ieguvusi tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

22

Prasītāja norāda, ka Markengesetz 4. panta 2. punktā ir atzīta preču zīmes tiesību iegūšana izmantošanas rezultātā, kādēļ arī konkrētā sabiedrības daļa, proti, konkrēto preču mērķauditorija, atpazīst, ka apzīmējums pieder īpašniekam. Prasītāja uzskata, ka Apelācijas padome šajā lietā esot pieļāvusi kļūdu šīs tiesību normas interpretācijā un līdz ar to esot kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, jo tā, novērtējot, vai konkrētā sabiedrības daļa atpazīst agrāko preču zīmi, esot ņēmusi vērā visu Vācijas sabiedrību, lai gan Vācijas tiesībās noteiktos apstākļos ir atļauts sašaurināt konkrēto sabiedrības daļu, ņemot vērā tikai tos patērētājus, kuri pārvalda kādu konkrētu svešvalodu, vai atkarībā no preču, kuras aptvertas ar konkrēto preču zīmi, izplatīšanas kanāliem. Šajā lietā esot izpildīti nosacījumi, lai konkrēto sabiedrības daļu attiecinātu tikai uz krievu valodā runājošajiem patērētājiem Vācijā. Tā savu Vācijas tiesību interpretāciju balsta uz vairākiem Vācijas augstāko tiesu spriedumiem, Markengesetz komentāra izvilkumu un Šveices Federālās tiesas spriedumu.

23

ITSB būtībā pievienojas Apelācijas padomes vērtējumam un uzskata, ka prasītāja nav pienācīgi pierādījusi, ka agrāko preču zīmi atpazīst būtiska Vācijas sabiedrības daļa, kā tas paredzēts Markengesetz 4. panta 2. punktā, tādējādi tā nevar iebilst pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju. Tā norāda, ka, ņemot vērā pierādījumus, ko prasītāja iesniedza Apelācijas padomē attiecībā uz Vācijas tiesību saturu, ne tas, ka ar agrāko preču zīmi aptvertās preces tika pārdotas tikai atsevišķos specializētajos veikalos, kuru mērķauditorija ir galvenokārt Vācijā dzīvojošie krievi, ne kirilicas alfabēta burtu izmantošana agrākajā preču zīmē nepamato konkrētās sabiedrības daļas sašaurināšanu, attiecinot tikai uz krievu valodā runājošajiem patērētājiem.

24

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jautājums par to, cik lielā mērā dalībvalstī aizsargātais apzīmējums piešķir tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu, ir jāvērtē, ņemot vērā piemērojamās valsts tiesības (skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Peek & Cloppenburg/ITSB, C‑325/13 P un C‑326/13 P, EU:C:2014:2059, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā nolūkā ir jāņem vērā tostarp norādītie valsts tiesību akti un attiecīgās dalībvalsts tiesu spriedumi (spriedums, 2011. gada 29. marts, Anheuser-Busch/Budějovický Budvar, C‑96/09 P, Krājums, EU:C:2011:189, 190. punkts), kā arī tiesību doktrīnas raksti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, Krājums, EU:C:2011:452, 53. punkts).

25

Vācijas tiesībās, kas piemērojamas šajā lietā, nereģistrētas preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret vēlākas preču zīmes izmantošanu ir reglamentētas Markengesetz 4. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar 14. panta 2. punktu.

26

Markengesetz 8. pantā ir noteikts:

“Preču zīmju aizsardzība izriet [..]

2.   no apzīmējuma izmantošanas komercdarbībā, ja vien apzīmējums attiecīgajās uzņēmējdarbības aprindās ir ieguvis atpazīstamību kā preču zīme

[..].”

27

Ar Markengesetz 14. panta 2. punkta 2. apakšpunktu trešajām personām ir aizliegts bez apzīmējuma īpašnieka piekrišanas komercdarbībā izmantot tādu apzīmējumu kā Kopienas preču zīme, kas varētu radīt sajaukšanas iespēju ar aizsargāto apzīmējumu.

28

Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka saskaņā ar Markengesetz 4. panta 2. punktu tiesības uz nereģistrētu preču zīmi var tikt iegūtas izmantošanas rezultātā vienīgi, ja šī izmantošana rada šīs preču zīmes atpazīstamību būtiskā konkrētās sabiedrības daļā. Savukārt lietas dalībniekiem nav vienprātības par konkrētās sabiedrības daļas (“beteiligte Verkehrskreise”) definīciju, kas ir jāņem vērā šīs atpazīšanas vērtējumā Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē.

29

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsaucoties uz Vispārējās tiesas judikatūru attiecībā uz Regulu Nr. 207/2009, kad tā noraidīja prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru šajā lietā vērā ņemamā konkrētā sabiedrības daļa ir jāattiecina tikai uz Vācijas krievu tautības vai krievu valodā runājošiem patērētājiem tāpēc, ka ar agrāko preču zīmi aptvertās preces tika pārdotas tikai viņiem īpaši paredzētos veikalos. Proti, kā norādīts iepriekš 24. punktā, jautājums par to, kādā mērā agrāka nereģistrēta dalībvalstī aizsargāta preču zīme tā īpašniekam dod tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu, ir jāvērtē, ņemot vērā kritērijus, kas noteikti tās dalībvalsts, kurā attiecīgais apzīmējums ticis izmantots, tiesībās, proti, šajā lietā – Vācijas tiesībās, tostarp valsts judikatūrā un tiesību doktrīnā, nevis ņemot vērā Vispārējās tiesas judikatūru attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 piemērošanu.

30

Otrkārt, izvērtējot valsts tiesības, saskaņā ar kurām prasītāja apgalvo, ka tā ir ieguvusi tiesības iebilst pret reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, pamatojoties uz tās nereģistrēto preču zīmi, proti, Markengesetz 4. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar 14. panta 2. punktu, ir jānorāda, ka no judikatūras, protams, izriet, ka iebildumu iesniedzējam ir jāpierāda, ka iebildumu pamatojumam norādītais agrākais apzīmējums ietilpst attiecīgās dalībvalsts tiesību piemērošanas jomā un ka tas ļauj aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu (spriedums Anheuser-Busch/Budějovický Budvar, minēts 24. punktā, EU:C:2011:189, 190. punkts). Šī norma pieteikuma iesniedzējam nosaka pienākumu iesniegt ITSB ne vien pierādījumus, kuri apliecina, ka tas atbilst nosacījumiem, kas valsts tiesību aktos, kurus tas lūdz piemērot, ir paredzēti, lai varētu aizliegt Kopienas preču zīmes izmantošanu agrāku tiesību dēļ, bet arī pierādījumus, kas pierāda šo tiesību aktu saturu (skat. pēc analoģijas spriedumu Edwin/ITSB, minēts 24. punktā, EU:C:2011:452, 50. punkts).

31

Tomēr no judikatūras izriet arī, ka apstākļos, kad ITSB var nākties ņemt vērā tās dalībvalsts iekšējās tiesības, kurā ir aizsargātas iebildumu pamatā esošās agrākās tiesības, tam pēc savas ierosmes, izmantojot, tā ieskatā, šim nolūkam piemērotus līdzekļus, ir jāiegūst informācija par šīs valsts tiesībām, ja šāda informācija vajadzīga, vērtējot attiecīgā reģistrācijas atteikuma pamatojuma piemērošanas nosacījumus, kas nozīmē, ka tam papildus faktiem, kurus lietas dalībnieki tieši iesnieguši iebildumu procesā, jāņem vērā vispārzināmi fakti, proti, fakti, kuri var būt zināmi jebkurai personai vai kurus var uzzināt no vispārēji pieejamiem avotiem (skat. spriedumu, 2005. gada 20. aprīlis, Atomic Austria/ITSB – Fabricas Agrupadas de Muñecas de Onil (“ATOMIC BLITZ”), T‑318/03, Krājums, EU:T:2005:136, 35. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī pēc analoģijas spriedumu, 2012. gada 13. septembris, National Lottery Commission/ITSB – Mediatek Italia un De Gregorio (Plaukstas attēls), T‑404/10, EU:T:2012:423, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, ko šajā ziņā arī apstiprina spriedums, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, Krājums, EU:C:2014:186, 45. punkts). Šis pienākums pēc savas ierosmes iegūt informāciju par attiecīgās dalībvalsts iekšējām tiesībām attiecīgā gadījumā gulstas uz ITSB tad, kad tā rīcībā jau ir norādes attiecībā uz valsts tiesībām – vai nu kā apgalvojumi attiecībā uz to saturu, vai kā procesā iesniegtie pierādījumi, par kuriem tiek apgalvots, ka tiem ir pierādošs spēks (spriedums, 2013. gada 20. marts, El Corte Inglés/ITSB – Chez Gerard (“CLUB GOURMET”), T‑571/11, Krājums, EU:T:2013:145, 41. punkts).

32

Šāds pienākums būtībā ir pārņemts pamatnostādnēs attiecībā uz ITSB veicamajām pārbaudēm, uz kurām ITSB norādīja tiesas sēdē un kurās, atsaucoties uz spriedumu ITSB/National Lottery Commission, minēts 31. punktā (EU:C:2014:186), norādītas tā rīcībā esošās pilnvaras pārbaudīt, izmantojot līdzekļus, ko tas uzskata par piemērotiem, iebildumu iesniedzēja izvirzīto piemērojamo tiesību normu saturu, piemērošanas nosacījumus un apjomu (pamatnostādņu attiecībā uz ITSB veicamajām pārbaudēm C daļas 4. iedaļas 4.1. punkts). ITSB tiesas sēdē uzstāja, ka šīs pārbaudes pilnvaras nozīmē tikai garantēt pareizu to tiesību aktu piemērošanu, uz kuriem atsaucas iebildumu iesniedzējs, bet neatbrīvo iebildumu iesniedzēju no pierādīšanas pienākuma. Šīs pārbaudes pilnvaras turklāt nevar ļaut ITSB aizstāt iebildumu iesniedzēju attiecībā uz tā pienākumu norādīt šai lietai atbilstošos tiesību aktus.

33

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka šajā lietā prasītāja atsaucās uz piemērojamajām valsts tiesību normām un to saturu. Tā arī procesā ITSB apgalvoja, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 11. punkta trešā ievilkuma, ka konkrēto sabiedrības daļu, lai novērtētu agrākās nereģistrētās preču zīmes atpazīstamību Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē, veido Vācijā dzīvojošie krievu valodā runājošie patērētāji, ņemot vērā gan to, ka agrāko preču zīmi veidoja kirilicas alfabēta burti, gan to, ka ar to aptvertās preces tika izplatītas ar veikalu starpniecību, kuru lielākā apmeklētāju daļa bija krievu valodā runājošie patērētāji.

34

Otrkārt, ir jānorāda, ka konkrētās sabiedrības daļas definīcija bija noteicošā šī strīda risinājumam. Proti, lai gan prasītāja nav apstrīdējusi Apelācijas padomes konstatēto faktu, ka agrākā preču zīme nav ieguvusi atpazīstamību sabiedrības daļā, ko plašā nozīmē veido visi Vācijas vidusmēra patērētāji, nešķiet izslēgts, ka gadījumā, ja konkrētā sabiedrības daļa Markengesetz 4. panta 2. punktā būtu jādefinē kā tāda, kas ietver tikai krievu valodā runājošos patērētājus Vācijā, kā to apgalvo prasītāja, šāda atpazīstamība varētu tikt iegūta.

35

Šajos apstākļos ITSB, ņemot vērā iepriekš 31. punktā atgādināto judikatūru, bija jāizmanto visi tā rīcībā saistībā ar tā pārbaudes pilnvarām esošie līdzekļi, lai iegūtu informāciju par piemērojamajām valsts tiesībām un veiktu padziļinātu izpēti par attiecīgo valsts tiesību normu saturu un apjomu prasītājas norādīto argumentu gaismā, vai nu pēc savas ierosmes, vai aicinot prasītāju apstiprināt tās apgalvojumus attiecībā uz konkrētās sabiedrības daļas definīciju Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē (attiecībā uz šo iepriekš minēto punktu skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus lietā ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, Krājums, EU:C:2013:782, 66. un 87. punkts).

36

Ne no apstrīdētā lēmuma, ne no procesa ITSB lietas materiāliem, kas nosūtīti Vispārējai tiesai, neizriet, ka ITSB būtu veikusi padziļinātu izpēti par attiecīgo valsts tiesību normu saturu un apjomu prasītājas norādīto argumentu gaismā, vai nu pēc savas ierosmes, vai aicinot prasītāju apstiprināt tās apgalvojumus attiecībā uz konkrētās sabiedrības daļas definīciju Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē, ko ITSB atzina tiesas sēdē.

37

Šāda Apelācijas padomes veikta Vācijas tiesību analīze visticamāk būtu ļāvusi iegūt tādus pierādījumus, kurus prasītāja pirmoreiz ir iesniegusi Vispārējā tiesā un no kuriem daži pirmšķietami nešķiet tādi, kuriem nav nozīmes attiecībā uz tās apgalvojumu par konkrēto sabiedrības daļu Markengesetz 4. panta 2. punkta izpratnē vērtējumu. Tā tas tostarp ir attiecībā uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru, kurā ir atzīts, ka noteiktos apstākļos pat plaša patēriņa preču gadījumā konkrētā sabiedrības daļa var tikt definēta šaurāk, ņemot vērā specifisku preču galamērķi un komerciālās iespējas (BGH, I ZR 90/58, DB 1959, 1368, (amtl. Leitsatz) – Sunpearl II) vai šo preču pircējus un ieinteresētās personas, no kurām dažas var atteikties no atsevišķām precēm vai tās neatzīt (BGH, I ZR 94/80, GRUR 1982, 672 – Aufmachung von Qualitätsseifen). Tāpat no Bundespatentgericht (Federālā Patentu tiesa) sprieduma lietā Бepёзкa (28 W (pat) 40/10) izriet, ka noteiktos apstākļos konkrēto sabiedrības daļu attiecībā uz precēm, kuras, kā šajā lietā, ietilpst 29. un 30. klasē, var veidot tikai patērētāji, kuri pārvalda krievu valodu, tostarp ņemot vērā preču izskatu, iesaiņojumu un uzrakstus uz tām ar kirilicas alfabēta burtiem.

38

Šādos apstākļos nevar tikt izslēgts, ka tam, ka Apelācijas padome nav veikusi pārbaudi, ir bijusi izšķiroša ietekme uz tās veikto Markengesetz 4. panta 2. punkta interpretāciju.

39

No tā izriet, ka vienīgais pamats ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums ir jāatceļ. Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punktam ITSB ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi Vispārējās tiesas sprieduma izpildei. Šajā ziņā pēc tam, kad ITSB būs izmantojusi savas pilnvaras pārbaudīt Vācijas tiesības, tam ir jānosaka, vai tās prasītājai dod tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

Par tiesāšanās izdevumiem

40

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā ITSB spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

 

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

 

1)

atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) 2012. gada 28. novembra lēmumu lietā R 893/2012‑2;

 

2)

ITSB sedz savus, kā arī atlīdzina Rot Front OAO tiesāšanās izdevumus.

 

Kanninen

Pelikánová

Buttigieg

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 28. oktobrī.

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – angļu.