TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)

2014. gada 5. jūnijā ( *1 )

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Regula (EK) Nr. 44/2001 — Pagaidu un aizsardzības pasākumu atzīšana un izpilde — Sākotnējā nolēmuma atcelšana — Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu uzturēšana spēkā — Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas”

Lieta C‑350/13

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākās tiesas Senāts (Latvija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 12. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 25. jūnijā, tiesvedībā

Antonio Gramsci Shipping Corp.,

Apollo Holdings Corp.,

Arctic Seal Shipping Co. Ltd,

Atlantic Leader Shipping Co. Ltd,

Cape Wind Trading Co. Ltd,

Clipstone Navigation SA,

Dawnlight Shipping Co. Ltd,

Dzons Rids Shipping Co.,

Faroship Navigation Co. Ltd,

Gaida Shipping Co.,

Gevostar Shipping Co. Ltd,

Hose Marti Shipping Co.,

Imanta Shipping Co. Ltd,

Kemeri Navigation Co.,

Klements Gotvalds Shipping Co.,

Latgale Shipping Co. Ltd,

Limetree Shipping Co. Ltd,

Majori Shipping Co. Ltd,

Noella Marītime Co. Ltd,

Razna Shipping Co.,

Sagewood Trading Inc.,

Samburga Shipping Co. Ltd,

Saturn Trading Co.,

Taganroga Shipping Co.,

Talava Shipping Co. Ltd,

Tangent Shipping Co. Ltd,

Viktorio Shipping Co.,

Wilcox Holding Ltd,

Zemgale Shipping Co. Ltd ,

Zoja Shipping Co. Ltd

pret

Aivaru Lembergu.

TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], tiesneši A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un K. Toadere [C. Toader] (referente),

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – J. Beeko, pārstāve, kurai palīdz B. Kennelly, barrister,

Eiropas Komisija vārdā – A. Sauka un A.‑M. Rouchaud‑Joët, pārstāvji,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 34. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Antonio Gramsci Shipping Corp. un 29 citiem prasītājiem un A. Lembergu par High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Commercial Court) (Apvienotā Karaliste) pasludinātā tiesas nolēmuma atzīšanu un izpildi, ar kuru tika noteikts uzlikt arestu atbildētājam pamatlietā piederošai vai viņa kontrolētai mantai.

3

Iesniedzējtiesa izklāsta, ka nolēmums par aresta uzlikšanu, ko paražu tiesībās (“Common law”) apzīmē kā “Mareva rīkojumu”, iedarbojas in personam, jo ar to konkrētām personām aizliedz nodot citām personām atsevišķus aktīvus. Tādējādi tas apgrūtina nevis pašus aktīvus, bet personu.

4

Kā uzskata iesniedzējtiesa, ir svarīgi noskaidrot, vai citas dalībvalsts tiesas nolēmuma atzīšanas procedūras ietvaros pamatlietā neiesaistītu personu pamattiesību aizskārums var būt par pamatu Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā paredzētās sabiedriskās kārtības klauzulas piemērošanai. Šādos apstākļos Augstākās tiesas Senāts nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Vai Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka citas dalībvalsts tiesas nolēmuma atzīšanas procedūras ietvaros pamatlietā neiesaistītu personu tiesību aizskārums var būt par pamatu šī 34. panta 1. punktā paredzētās sabiedriskās kārtības klauzulas piemērošanai un dalībvalsts nolēmuma atzīšanas noraidīšanai daļā, kas attiecas uz pamatlietā neiesaistītu personu?

2)   Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā ietvertie taisnīgas tiesas principi pieļauj pagaidu aizsardzības pasākumu noteikšanas kārtībā ierobežot personas īpašuma tiesības tādā tiesvedības procesā, kurā persona nav iesaistīta par lietas dalībnieku, bet kurā paredzēts, ka ikvienam, kuru ietekmē nolēmums par pagaidu aizsardzības pasākumiem, ir tiesības jebkurā laikā vērsties tiesā, lai grozītu vai atceltu tiesas nolēmumu, un kurā nolēmuma paziņošana ieinteresētajām personām ir nodota pieteicēju ziņā?”

5

Rakstveida procesa laikā Apvienotās Karalistes valdība norādīja, ka aresta rīkojums ir ticis atcelts. Konkrētāk, no visiem Tiesai pieejamajiem lietas materiāliem izriet, ka to ar 2012. gada 12. jūlija nolēmumu par spēkā neesošu atzina rīkojumu izdevusī tiesa citā sastāvā, izskatot lietu pēc būtības. Apelācijas instancē šis nolēmums tika atstāts spēkā ar Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division)2013. gada 19. jūnija nolēmumu. Supreme Court of the United Kingdom2013. gada 26. jūlijā par šo pēdējo minēto nolēmumu celto prasību noraidīja, tādēļ rīkojuma par aresta uzlikšanu atcelšana ieguva res judicata spēku.

6

Pēc minētās informācijas saņemšanas Tiesas kanceleja ar 2013. gada 8. novembra vēstuli aicināja iesniedzējtiesu norādīt tai, vai iesniedzējtiesa uztur spēkā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ar 2014. gada 3. februāra vēstuli šī tiesa izklāstīja, ka 2014. gada 22. janvāra tiesas sēdē atbildētāja A. Lemberga pārstāve pauda viedokli, ka, lai gan Tiesas atbildēm uz iesniedzējtiesas jautājumiem vairs nav nozīmes šajā lietā, jo rīkojums par aresta uzlikšanu ir ticis atcelts, tomēr esot derīgi saņemt šīs atbildes, ņemot vērā to, ka šajā tiesā ir iesniegta analoga lieta. Tādējādi iesniedzējtiesa nolēma uzturēt spēkā savus prejudiciālos jautājumus.

7

Vispirms ir jānorāda, ka atbilstīgi Tiesas Ieteikumu valsts tiesām saistībā ar prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2012, C 338, 1. lpp.) 30. punktam, “lai nodrošinātu efektīvu prejudiciālā nolēmuma tiesvedības norisi Tiesā un saglabātu tās lietderīgo iedarbību, iesniedzējtiesai ir jāpaziņo Tiesai par jebkādiem procesa jautājumiem, kas varētu ietekmēt tai iesniegto lietu”.

8

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka sadarbībā starp Tiesu un valsts tiesām atbilstoši LESD 267. pantam tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi (skat. spriedumu Di Donna, C‑492/11, EU:C:2013:428, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

9

Tomēr Tiesa ir norādījusi arī to, ka izņēmuma situācijā tai ir jāpārbauda apstākļi, kādos pie tās ir vērsusies valsts tiesa, lai pārbaudītu savu pašas kompetenci. Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska, vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. spriedumu Di Donna, EU:C:2013:428, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

10

Tā ir jāatgādina, ka atbilstīgi pastāvīgai judikatūrai no LESD 267. panta formulējuma un sistēmas vienlaicīgi izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums (skat. spriedumu Di Donna, EU:C:2013:428, 26. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu Pohotovosť, C‑470/12, EU:C:2014:101, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

11

Šajā lietā iesniedzējtiesa pati konstatē, ka rīkojums par aresta uzlikšanu, kuru tika lūgts atzīt un izpildīt, ir ticis atcelts. Tādējādi šī tiesa vairs neizskata tai iesniegto strīdu, un tādēļ šajā lietā uzdotie jautājumi ir kļuvuši hipotētiski. Tas, ka iesniedzējtiesā tiek izskatīti analogi strīdi, šo secinājumu neskar.

12

Katrā ziņā gadījumā, ja Savienības tiesību interpretācija būtu nepieciešama cita strīda atrisināšanai, iesniedzējtiesai attiecīgā gadījumā, īstenojot savas pilnvaras, atbilstīgi LESD 267. pantam ir iespēja uzdot jautājumu Tiesai.

13

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jālemj.

14

Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) izdod rīkojumu:

 

Par Augstākās tiesas Senāta lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas iesniegts ar 2013. gada 12. jūnija nolēmumu, nav jālemj.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – latviešu.