1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, piemērojot samazinātu pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) likmi digitālo (vai elektronisko) grāmatu piegādei, Francijas Republika nav izpildījusi Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2010. gada 7. decembra Direktīvu 2010/88/ES (OV L 326, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), 96. un 98. pantā, skatot tos kopsakarā ar minētās direktīvas II un III pielikumu, kā arī Padomes 2011. gada 15. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112[..] par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 77, 1. lpp.), paredzētos pienākumus.

2

PVN direktīvas 14. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Preču piegāde” ir tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.”

3

Saskaņā ar šīs direktīvas 24. panta 1. punktu:

““Pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.”

4

Minētās direktīvas 96. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis piemēro PVN pamatlikmi, ko katra dalībvalsts nosaka procentos no summas, kurai uzliek nodokli; preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai pamatlikme ir vienāda.”

5

Šīs direktīvas 98. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var piemērot vienu vai divas samazinātas likmes.

2.   Samazinātas likmes piemēro tikai tādu kategoriju preču piegādei vai tādu kategoriju pakalpojumu sniegšanai, kas minēti III pielikumā.

Samazinātas likmes nepiemēro elektroniski sniegtajiem pakalpojumiem.”

6

PVN direktīvas II pielikuma, kurā ir ietverts “58. pantā un 59. panta pirmās daļas k) punktā minēto elektroniski sniegto pakalpojumu indikatīvs saraksts”, jo abi šie panti attiecas uz personām, kuras nav nodokļa maksātājas, sniegto pakalpojumu vietas noteikšanu, 3. punktā ir paredzēts:

“attēlu, teksta un informācijas piegāde un piekļuves nodrošināšana datubāzēm.”

7

Direktīvas 2006/112 sākotnējā redakcijā tās III pielikuma, kurā ietverts to preču piegāžu un to pakalpojumu sniegšanas saraksts, kam var piemērot 98. pantā minētās samazinātās likmes, 6. punktā bija paredzēts:

“grāmatu piegāde, tostarp bibliotēku izsniegtas grāmatas (ieskaitot brošūras, lapiņas un tamlīdzīgus iespieddarbus, bilžu, zīmējamās un krāsojamās grāmatas bērniem, iespiestas notis vai nošu rokrakstus, kartes un hidrogrāfiskas vai tamlīdzīgas shēmas), laikraksti un periodiski izdevumi, izņemot materiālus, kas pilnīgi vai galvenokārt veltīti reklāmai.”

8

Direktīva 2006/112 tika grozīta ar Padomes 2009. gada 5. maija Direktīvu 2009/47/EK (OV L 116, 18. lpp.). Direktīvas 2009/47 preambulas 4. apsvērumā ir noteikts:

“Turklāt Direktīva 2006/112/EK būtu jāgroza arī, lai ierobežotā skaitā īpašu situāciju dotu iespēju piemērot, attiecīgi, samazinātas likmes vai atbrīvojumus sociālu vai veselības aizsardzības apsvērumu dēļ un lai izskaidrotu un pielāgotu tehnikas progresam tās III pielikumā doto atsauci uz grāmatām.”

9

Kopš 2009. gada 1. jūnija, kad Direktīva 2009/47 stājās spēkā, PVN direktīvas III pielikuma 6. punkts ir izteikts šādi:

“visa veida fiziskā formātā (ietverot brošūras, bukletus un tamlīdzīgus iespieddarbus, bilžu, zīmējamās un krāsojamās grāmatas bērniem, iespiestas notis vai nošu rokrakstus, kartes un hidrogrāfiskas vai tamlīdzīgas shēmas) izdotu grāmatu piegāde, tostarp bibliotēku izsniegtas grāmatas, laikrakstus un periodiskus izdevumus, izņemot materiālus, kas pilnīgi vai galvenokārt veltīti reklāmai”.

10

Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 7. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   “Elektroniski sniegtie pakalpojumi”, kas minēti [PVN direktīvā], ietver pakalpojumus, kas ir sniegti ar interneta vai elektroniskā tīkla palīdzību un kas pēc savas būtības tiek sniegti pārsvarā automātiski un ar minimālu cilvēka iejaukšanos, un ko nav iespējams nodrošināt bez informācijas tehnoloģijām.

2.   Panta 1. punkts jo īpaši attiecas uz:

[..]

11

Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 I pielikuma “Šīs regulas 7. pants” 3. punktā ir paredzēts:

“[PVN direktīvas] II pielikuma 3. punkts:

[..]

[..].”

12

Code général des impôts [Vispārējā nodokļu kodeksa] 278‑0.a pantā, tā redakcijā, kas bija spēkā, kad beidzās 2012. gada 25. oktobrī Francijas Republikai nosūtītajā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš (turpmāk tekstā – “CGI”), bija paredzēts:

“[PVN], piemērojot samazinātu likmi 5,5 % apmērā, iekasē par:

[..]

[..]”

13

Komisija uzskata, ka tiesību piešķirt PVN samazinātu likmi paplašināšana, šo likmi piemērojot grāmatām, kas tiek piegādātas, tās lejupielādējot, fakts, kas ir pierādīts, sākot no 2012. gada 1. janvāra, ir pretrunā PVN direktīvai. Līdz ar to Komisija 2012. gada 4. jūlijā nosūtīja Francijas Republikai brīdinājuma vēstuli. Šī dalībvalsts uz to atbildēja 2012. gada 3. augustā.

14

2012. gada 25. oktobrī Komisija nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot Francijas Republiku veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai mēneša laikā no šī atzinuma saņemšanas brīža izpildītu tajā noteiktās prasības. Šī dalībvalsts uz to atbildēja ar 2012. gada 23. novembra vēstuli.

15

Tā kā Komisija nebija apmierināta ar Francijas Republikas sniegtajiem paskaidrojumiem, tā nolēma celt šo prasību.

16

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 6. februāra rīkojumu Beļģijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Francijas Republikas prasījumu atbalstam.

17

Komisija norāda, ka ar digitālo vai elektronisko grāmatu piegādi ir jāsaprot piegāde par atlīdzību, izmantojot tādu grāmatu elektroniskā formātā lejupielādēšanu vai straumēšanu (“streaming”) interneta vietnē, kuras var lasīt datorā, viedtālrunī, elektronisko grāmatu lasītājā vai jebkurā citā nolasīšanas sistēmā (turpmāk tekstā – “elektronisko grāmatu piegāde”).

18

Francijas Republika apgalvo, ka digitālo un elektronisko grāmatu, kurām saskaņā ar CGI 278‑0.a pantu var piemērot PVN samazināto likmi, definīcija ir daudz šaurāka par to, kādu atzīst Komisija. Saskaņā ar šīs dalībvalsts viedokli PVN samazinātā likme atbilstoši šai tiesību normai ir piemērojama tikai tā sauktajām “homotētiskajām” grāmatām – proti, grāmatām, kas ir identiskas iespiestajām grāmatām vai citā fiziskā formātā piegādātām grāmatām –, kurām no pēdējām minētajām atšķirīgi ir tikai daži ar formātu nesaistīti elementi.

19

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstāklis vien, ka CGI 278‑0.a pants, runājot par digitālām vai elektroniskām grāmatām, esot piemērojams vienīgi “homotētiskajām” grāmatām, neļauj uzskatīt, ka Komisija savu prasību ir attiecinājusi uz plašāku digitālo vai elektronisko grāmatu kategoriju par to, kurai atbilstoši šai tiesību normai būtu jāpiemēro PVN samazinātā likme. Faktiski Komisijas prasībā norādītās digitālās vai elektroniskās grāmatas ir jādefinē, ņemot vērā to piegādes veidu. Francijas Republika neapstrīd, ka, ņemot vērā šo kritēriju, tā sauktās “homotētiskās” grāmatas ir tās, kuras Komisija ir domājusi savā prasībā.

20

Turklāt, lai arī CGI 278‑0.a pantā ir lietots jēdziens “lejupielādēšana”, šī dalībvalsts neapgalvo, ka grāmatu piegāde, izmantojot straumēšanu (“streaming”), būtu izslēgta no šīs tiesību normas piemērošanas jomas.

21

Šādos apstākļos prasības izvērtēšana nebūtu jāierobežo, attiecinot to uz šaurāku elektronisko grāmatu kategoriju par to, kādu Komisija ir norādījusi savā prasības pieteikumā.

22

Komisija apgalvo, ka tas, ka Francijas Republika elektronisko grāmatu piegādei piemēro PVN samazināto likmi, ir pretrunā PVN direktīvas 96. un 98. pantam, skatot tos kopsakarā ar tās II un III pielikumu, kā arī Īstenošanas regulu Nr. 282/2011.

23

Šī iestāde norāda, ka saskaņā ar PVN direktīvas 98. panta 2. punkta pirmo daļu samazinātās likmes var tikt piemērotas tikai tādu preču piegādei vai tādu pakalpojumu sniegšanai, kas minēti šīs direktīvas III pielikumā. Elektronisko grāmatu piegāde neietilpstot minētā pielikuma piemērošanas jomā, un līdz ar to tai nevarot tikt piemērota PVN samazinātā likme. Šāda interpretācija esot apstiprināta PVN direktīvas 98. panta 2. punkta otrajā daļā, kurā ir izslēgta samazinātas likmes piemērošana elektroniski sniegtajiem pakalpojumiem.

24

Francijas Republika, ko atbalsta Beļģijas Karaliste, apstrīd Komisijas veikto to tiesību normu interpretāciju, kas attiecas uz PVN direktīvu. Saskaņā ar šo dalībvalstu viedokli uz elektronisko grāmatu piegādi attiecas PVN direktīvas III pielikuma 6. punkts un arī minētā pielikuma 9. punkts un līdz ar to šādai piegādei var tikt piemērota PVN samazinātā likme.

25

Šajā ziņā ir jānorāda, ka PVN direktīvas 96. pantā ir paredzēts, ka preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai ir piemērojama tā pati PVN likme, proti, pamatlikme. Atkāpjoties no šī principa, šīs direktīvas 98. panta 1. punktā ir atzītas tiesības dalībvalstīm piemērot vienu vai divas samazinātas PVN likmes. Atbilstoši šī panta 2. punkta pirmajai daļai samazinātas PVN likmes var tikt piemērotas tikai tām preču piegādēm un to pakalpojumu sniegšanai, kas ietilpst PVN direktīvas III pielikumā norādītajās kategorijās (spriedums K, C‑219/13, EU:C:2014:2207, 21. un 22. punkts).

26

Attiecībā uz Francijas Republikas un Beļģijas Karalistes izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru uz elektronisko grāmatu piegādi attiecas PVN direktīvas III pielikuma 6. punkts, ir jānorāda, ka, lai noteiktu Savienības tiesību normas piemērošanas jomu, ir jāņem vērā gan tās formulējums, gan konteksts, gan arī tās mērķi (tostarp skat. spriedumu NCC Construction Danmark, C‑174/08, EU:C:2009:669, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Ir jānorāda, ka šī III pielikuma 6. punktā to pakalpojumu kategorijā, kuriem var tikt piemērotas samazinātas PVN likmes, ir minēta “visa veida fiziskā formātā izdotu grāmatu piegāde”. Tādējādi no šī punkta noteikumiem izriet, ka PVN samazinātā likme ir piemērojama darījumiem, ko veido grāmatu fiziskā formātā piegāde. Kā to pamatoti norādījusi Komisija, jebkāda citāda interpretācija atņemtu minētajā punktā ietvertā noteikuma “visa veida fiziskā formātā” jēgu.

28

Lai arī elektroniskai grāmatai, lai to varētu lasīt, protams, ir nepieciešama tāda fiziska palīgierīce kā, piemēram dators, šāda fiziska palīgierīce tomēr neietilpst elektronisko grāmatu piegādē.

29

No tā izriet, ka, ņemot vērā šī 6. punkta noteikumus, šīs tiesību normas piemērošanas jomā neietilpst elektronisko grāmatu piegāde.

30

Šādu interpretāciju pastiprina minētās tiesību normas konteksts. Faktiski šī tiesību norma ir atkāpe no principa, saskaņā ar kuru dalībvalstis piemēro PVN pamatlikmi darījumiem, kurus apliek ar šo nodokli, un tātad tā ir jāinterpretē šauri (šajā ziņā tostarp skat. spriedumu Komisija/Spānija, C‑360/11, EU:C:2013:17, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Ir skaidrs, kā to pamatoti norāda Francijas Republika un Beļģijas Karaliste, ka pēc tam, kad ar Direktīvā 2009/47 ieviestajiem grozījumiem tika paplašināta PVN direktīvas III pielikuma 6. punkta piemērošanas joma, attiecinot to uz “visa veida fiziskā formātā izdotu grāmatu piegādi”, Savienības likumdevēja mērķis, kā tas izriet no Direktīvas 2009/47 preambulas 4. apsvēruma, bija izskaidrot un pielāgot tehnikas progresam šajā punktā ietverto atsauci uz jēdzienu “grāmatas”.

32

Tāpat arī, kā norāda Francijas Republika, minētā likumdevēja mērķis, izstrādājot Direktīvas 2006/112 III pielikumu, bija panākt, lai samazinātu PVN likmi varētu piemērot attiecībā uz visnepieciešamākajām precēm, kā arī precēm un pakalpojumiem ar sociāliem un kultūras mērķiem, ja vien tie nerada vai rada nelielu konkurences izkropļošanas risku (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Nīderlande, C‑41/09, EU:C:2011:108, 52. punkts).

33

Tomēr nemainīgs paliek tas, ka likumdevējs – kā tas arī izriet no PVN direktīvas 98. panta 2. punkta otrās daļas – ir arī vēlējies izslēgt jebkādu iespēju piemērot PVN samazināto likmi “elektroniski sniegtajiem pakalpojumiem”.

34

Elektronisko grāmatu piegāde ir “elektroniski sniegts pakalpojums” 98. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē.

35

Faktiski, pirmkārt, saskaņā ar PVN direktīvas 24. panta 1. punktu “pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde, bet saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 1. punktu “preču piegāde” ir tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam. Pretēji tam, ko apgalvo Francijas Republika, elektronisko grāmatu piegāde nebūtu uzskatāma par preču piegādi šīs tiesību normas izpratnē, jo elektronisku grāmatu nevar uzskatīt par materiālu īpašumu. Faktiski, kā izriet no šī sprieduma 28. punkta, piegādes laikā netiek nodota fiziska papildierīce, kas ļautu lasīt šo grāmatu un kas varētu tikt uzskatīta par “materiālu īpašumu”. No tā izriet, ka, piemērojot 24. panta 1. punktu, elektronisko grāmatu piegāde ir jāuzskata par pakalpojumu sniegšanu.

36

Otrkārt, saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 7. panta 1. punktu elektroniski sniegti pakalpojumi PVN direktīvas izpratnē “ietver pakalpojumus, kas ir sniegti ar interneta vai elektroniskā tīkla palīdzību un kas pēc savas būtības tiek sniegti pārsvarā automātiski un ar minimālu cilvēka iejaukšanos, un ko nav iespējams nodrošināt bez informācijas tehnoloģijām”. Ir jākonstatē, ka elektronisko grāmatu piegāde atbilst šai definīcijai.

37

Šāda interpretācija ir apstiprināta PVN direktīvas II pielikuma 3. punktā, skatot to kopsakarā ar minētās Īstenošanas regulas 7. panta 1. un 2. punktu, kā arī tās I pielikuma 3. punktu, no kura izriet, ka digitalizēta grāmatu satura piegāde ir šāds pakalpojums.

38

Tam nav pretrunā tas, ka PVN direktīvas II pielikumā ir ietverts indikatīvs 58. pantā un 59. panta pirmās daļas k) punktā minēto elektroniski sniegto pakalpojumu saraksts. Faktiski apstāklim, ka šajā pielikumā ir uzskaitīti tikai elektroniski sniegti pakalpojumi, kas ir piemēroti šo divu pēdējo minēto tiesību normu piemērošanai, nav nozīmes attiecībā uz šo pakalpojumu raksturu.

39

Turklāt, kā tas izriet arī no Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 7. panta 1. punkta formulējuma, šīs tiesību normas kontekstā izdarītā atsauce uz PVN direktīvas II pielikuma 3. punktā uzskaitītajiem pakalpojumiem ir domāta, lai noteiktu elektroniski sniegtos pakalpojumus, kuri šajā direktīvā ir minēti vispārīgi, nevis tikai dažās konkrētās šīs direktīvas normās.

40

Līdz ar to, tā kā elektronisko grāmatu piegāde ir “elektroniski sniegts pakalpojums” PVN direktīvas 98. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē un no šīs tiesību normas ir izslēgta jebkāda iespēja šādiem pakalpojumiem piemērot PVN samazināto likmi, PVN direktīvas III pielikuma 6. punkts, nepārkāpjot Savienības likumdevēja nodomu nepieļaut PVN samazinātas likmes piemērošanu šādiem pakalpojumiem, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tā piemērošanas jomā ir iekļauta elektronisko grāmatu piegāde.

41

No tā izriet, ka, ņemot vērā gan PVN direktīvas III pielikuma 6. punkta noteikumus, gan tā kontekstu un tiesiskā regulējuma, kurā šī tiesību norma ietilpst, mērķi, šis punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tā piemērošanas jomā ir ietverta elektronisko grāmatu piegāde.

42

Pretēji tam, ko apgalvo Francijas Republika un Beļģijas Karaliste, šī interpretācija nevar tikt apšaubīta ar nodokļu neitralitātes principu, kas ir veids, kādā Savienības likumdevējs ir pārnesis vienlīdzīgas attieksmes principu uz PVN jomu (spriedums NCC Construction Danmark, EU:C:2009:669, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Faktiski nodokļu neitralitātes princips neļauj paplašināt PVN samazinātas likmes piemērošanas jomu, ja nav nepārprotamas tiesību normas (šajā ziņā skat. spriedumu Zimmermann, C‑174/11, EU:C:2012:716, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). PVN direktīvas III pielikuma 6. punkts nav tiesību norma, kurā nepārprotami būtu paplašināta PVN samazinātas likmes piemērošanas joma, attiecinot to uz elektroniskajām grāmatām. Turpretī, kā tas izriet arī no šī sprieduma 41. punkta, šī piegāde neietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.

44

Tā kā ir arī jākonstatē, ka elektronisko grāmatu piegāde neietilpst nevienā citā PVN direktīvas III pielikumā minētajā kategorijā, PVN samazinātas likmes piemērošana šādai piegādei nav saderīga ar PVN direktīvas 98. panta 2. punktu.

45

No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas prasība ir pieņemama.

46

Līdz ar to ir jākonstatē, ka, piemērojot PVN samazināto likmi elektronisko grāmatu piegādei, Francijas Republika nav izpildījusi PVN direktīvas 98. un 98. pantā, skatot tos kopsakarā ar minētās direktīvas II un III pielikumu, kā arī Īstenošanas regulu Nr. 282/2011, paredzētos pienākumus.

47

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un Francijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tā sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.

48

Saskaņā ar šī reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Beļģijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: