TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2015. gada 12. februārī ( *1 )

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — LESD 56. un 57. pants — Direktīva 96/71/EK — 3., 5. un 6. pants — Sabiedrības, kuras juridiskā adrese ir A dalībvalstī, darba ņēmēji, kuri ir norīkoti darbā B dalībvalstī — B dalībvalsts kolektīvajos līgumos paredzētā minimālā alga — Arodbiedrības, kuras juridiskā adrese ir B dalībvalstī, tiesības celt prasību — A dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar ko prasījumus saistībā ar darba samaksu aizliegts nodot trešajām personām”

Lieta C‑396/13

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Satakunnan käräjäoikeus (Somija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 12. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 15. jūlijā, tiesvedībā

Sähköalojen ammattiliitto ry

pret

Elektrobudowa Spółka Akcyjna .

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: sestās palātas priekšsēdētājs, kas pilda pirmās palātas priekšsēdētāja pienākumus, S. Rodins [S. Rodin], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits (referents), M. Bergere [M. Berger] un F. Biltšens [F. Biltgen],

ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],

sekretārs I. Illēši [I. Illessy], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 11. jūnija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Sähköalojen ammattiliitto ry vārdā – J. Kailiala, asianajaja, un J. Hellsten,

Elektrobudowa Spółka Akcyjna vārdā – V.‑M. Lanne, asianajaja, un W. Popiołek, adwokat,

Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski, pārstāvis,

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves,

Dānijas valdības vārdā – M. Wolff un C. Thorning, pārstāvji,

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un B. Beutler, pārstāvji,

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Arciszewski, kā arī J. Fałdyga un D. Lutostańska, pārstāvji,

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk un C. Hagerman, pārstāvji,

Norvēģijas valdības vārdā – P. Wennerås, pārstāvis,

Eiropas Komisijas vārdā – E. Paasivirta un J. Enegren, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 18. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 56. un 57. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 12. un 47. pantu, Protokolu Nr. 30 par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei, kas pievienots LESD, Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp., un labojumi OV 2007, L 301, 28. lpp., un L 310, 22. lpp.) 3. pantu, 5. panta otro daļu un 6. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp., un labojumi OV 2009, L 309, 87. lpp.), 14. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Sähköalojen ammattiliitto ry, Somijas arodbiedrību elektroenerģijas nozarē (turpmāk tekstā – “Sähköalojen ammattiliitto”), un Elektrobudowa Spółka Akcyjna, Polijā dibinātu sabiedrību (turpmāk tekstā – “ESA”), saistībā ar prasījumiem par darba algu, kuri izriet no darba attiecībām.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Direktīvas 96/71 1. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:

“1.   Šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī saskaņā ar 3. punktu.

[..]

3.   Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:

[..]

b)

norīko darba ņēmējus darbā iestādē vai uzņēmumā, kas pieder kādai asociācijai dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības

[..].”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu “Darba noteikumi un nosacījumi”:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus [un nosacījumus], kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:

ar normatīviem vai administratīviem aktiem

un/vai

ar kolektīviem līgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem 8. punkta nozīmē, ciktāl tie attiecas uz pielikumā minētajām darbībām:

[..]

b)

minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu;

c)

minimālajām algas likmēm, to skaitā likm[ēm] par virsstundām [..]

[..]

Šīs direktīvas 1. punkta c) apakšpunktā minēto minimālās algas likmes jēdzienu definē valsts tiesību aktos un/vai tās dalībvalsts praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā.

[..]

7.   Panta 1. līdz 6. punkta noteikumi nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem.

Komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, uzskata par minimālās algas daļu, ja vien to neizmaksā, atlīdzinot tādus faktiskos izdevumus saistībā ar norīkojumu darbā kā ceļa, dzīvokļa un uzturēšanās izdevumi.

8.   “Kolektīvi līgumi vai šķīrējtiesas nolēmumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem” nozīmē kolektīvus līgumus vai šķīrējtiesas nolēmumus, kas jāievēro visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē.

[..]”

5

Minētās direktīvas 5. pantā “Pasākumi” ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus gadījumā, ja neizpilda šīs direktīvas prasības.

Tās jo īpaši nodrošina, lai darba ņēmējiem un/vai to pārstāvjiem būtu pieejamas atbilstīgas procedūras šīs direktīvas noteikto saistību izpildei.”

6

Šīs pašas direktīvas 6. pants “Jurisdikcija” ir formulēts šādi:

“Lai īstenotu tiesības uz darba noteikumiem un nosacījumiem, ko nodrošina ar 3. pantu, var sākt tiesvedību dalībvalstī, kurā darba ņēmējs ir vai ir bijis norīkots darbā, neierobežojot, ja vajadzīgs, tiesības sākt tiesvedību citā valstī saskaņā ar starptautiskajām konvencijām par jurisdikciju.”

7

Direktīvas 96/71 pielikumā ir izveidots to darbību saraksts, kas minētas tās 3. panta 1. punkta otrajā ievilkumā. Šo darbību skaitā ir visi būvdarbi, kas saistīti ar ēku celtniecību, remontēšanu, apkopi, pārveidošanu vai nojaukšanu, kā tas norādīts šajā pielikumā.

Somijas tiesības

8

Likuma par darba līgumiem [Työsopimuslaki (55/2001)] 2. nodaļas 7. pantā ir noteikts:

“Valsts kolektīvā līguma, kas ir raksturīgs attiecīgajai nozarei (vispārpiemērojams kolektīvais līgums), ietvaros darba devējam ir jāievēro vismaz tās tiesību normas, kas attiecas uz darba noteikumiem un nosacījumiem, kuras ir piemērojamas darba ņēmēja veiktajiem darbiem vai tiem pielīdzināmākajiem darbiem.

Darba līguma noteikums, kas ir pretrunā vispārpiemērojamā kolektīvā līguma attiecīgajam noteikumam, nav spēkā, un tā vietā ir piemērojams vispārpiemērojamā kolektīvā līgumā ietvertais noteikums.

[..]”

9

Likuma par darbā norīkotajiem darba ņēmējiem [Laki lähetetyistä työntekijöistä (1146/1999)] 2. panta ceturtajā daļā ir paredzēts:

“Darbā norīkots darba ņēmējs saņem minimālo algu, proti, darba samaksu, kas noteikta, pamatojoties uz kolektīvo līgumu Somijas Likuma par darba līgumiem 2. nodaļas 7. panta izpratnē [..].”

10

Attiecīgie darba kolektīvie līgumi Likuma par darba līgumiem 2. nodaļas 7. panta izpratnē ir līgumi, kas ir piemērojami elektroenerģijas nozarē un elektroinstalāciju nozarē ēku tehnisko instalāciju jomā, un tie attiecas uz Direktīvas 96/71 pielikumā minētajām darbībām. Šie kolektīvie līgumi ir vispārpiemērojami Direktīvas 96/71 3. panta 8. punkta izpratnē. Tajos ir ietverti noteikumi, kuros ir paredzēta darba ņēmēju iedalīšana darba samaksas grupās, atvaļinājuma naudas, dienas naudas un kompensācijas par ceļā pavadīto laiku piešķiršana darba ņēmējiem, kā arī noteikumi attiecībā uz izmitināšanas izdevumiem.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

11

ESA, Polijā dibināta sabiedrība, darbojas elektroenerģijas jomā. Tai Somijā ir filiāle.

12

Lai Olkiluoto atomelektrostacijas būvlaukumā Eurajoki kopienā (Somija) veiktu elektroinstalācijas darbus, ESA Polijā saskaņā ar Polijas tiesībām noslēdza darba līgumus ar 186 darba ņēmējiem. Minētie darba ņēmēji tika norīkoti darbā šīs sabiedrības Somijas filiālē. Viņi tika nosūtīti darbā Olkiluoto būvlaukumā un tika izmitināti dzīvokļos, kas atrodas Eurajoki, apmēram 15 km no būvlaukuma. Pamatlietas dalībniekiem ir domstarpības par laiku, ko minētie darba ņēmēji katru dienu pavada ceļā no sava mitekļa līdz minētajam būvlaukumam un atpakaļ.

13

Apgalvodami, ka ESA viņiem nav piešķīrusi minimālo darba samaksu, kas viņiem pienācās saskaņā ar Somijas kolektīvajiem līgumiem elektroenerģijas nozarē un ēku tehnisko instalāciju nozarē, kuri ir piemērojami saskaņā ar Savienības tiesībām, attiecīgie darba ņēmēji individuāli cedēja savus prasījumus Sähköalojen ammattiliitto, lai tā nodrošinātu to piedziņu.

14

Iesniedzējtiesā Sähköalojen ammattiliitto apgalvoja, ka minētajos kolektīvajos līgumos paredzētais darba ņēmēju minimālās darba samaksas aprēķins ir balstīts uz darba ņēmējiem labvēlīgākiem kritērijiem par tiem, ko piemēro ESA. Šie kritēriji tostarp attiecas uz to, kā darba ņēmēji tiek iedalīti darba samaksas grupās, kā darba samaksai tiek piemērota stundas likme vai akorda alga, kā darba ņēmējiem tiek piešķirta atvaļinājuma nauda, dienas nauda un ceļa izdevumu kompensācija, kā arī segti viņu izmitināšanas izdevumi.

15

Līdz ar to ar divām prasībām, kas tika celtas attiecīgi 2011. gada 8. augustā un 2012. gada 3. janvārī, Sähköalojen ammattiliitto lūdza noteikt, lai ESA tai izmaksā kopējo summu EUR 6 648 383,15 apmērā, pieskaitot nokavējuma procentus, kura atbilst tai cedētajiem prasījumiem.

16

ESA lūdza šīs prasības noraidīt. Tā it īpaši apgalvo, ka Sähköalojen ammattiliitto nav tiesību celt prasību darbā norīkoto darba ņēmēju vārdā, jo Polijas tiesībās ir aizliegts cedēt prasījumus, kas izriet no darba attiecībām.

17

Pēc Sähköalojen ammattiliitto lūguma iesniedzējtiesa piesprieda apķīlāt ESA īpašumu, ciktāl tas vajadzīgs šīs arodbiedrības prasījumu nodrošināšanai, kas šajā gadījumā nepārsniedz EUR 2 900 000. Tā kā lēmums, ar ko tika noteikts šis aizsardzības pasākums, kļuva galīgs, ESA kompetentajai iestādei šīs summas apmērā nodrošināja bankas garantiju, kas ir spēkā līdz 2015. gada 30. septembrim.

18

Tā kā Satakunnan käräjäoikeus (Satakuntas pirmās instances tiesa) radās šaubas par Savienības tiesību, it īpaši Direktīvas 96/71 3. panta, skatot to LESD 56. un 57. panta gaismā, interpretāciju, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Vai arodbiedrība, kas darbojas darba ņēmēju interesēs, var tieši atsaukties uz Hartas 47. pantu kā tiešu tiesību avotu pret pakalpojumu sniedzēju no citas dalībvalsts, ja tiesību norma (Polijas Darba kodeksa 84. pants), par kuru tiek apgalvots, ka tā ir pretēja 47. pantam, ir vienīgi valsts tiesību norma?

2)   Vai tiesvedībā par prasījumiem, kuriem nodarbinātības valstī ir iestājies termiņš Direktīvas 96/71 izpratnē, no Savienības tiesībām, it īpaši no Hartas 47. panta, kā arī no minētās direktīvas 5. panta otrās daļas un 6. panta izrietošā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa, skatot to kopsakarā ar Hartas 12. pantā garantēto biedrošanās arodbiedrību jomā brīvību, izriet, ka valsts tiesām ir jāatstāj nepiemērota darba ņēmēja izcelsmes valsts darba tiesību norma, kas liedz cedēt darba algas prasījumu nodarbinātības valsts arodbiedrībai, lai tā nodrošinātu tā piedziņu, ja atbilstošā nodarbinātības valsts tiesību norma pieļauj darba algas prasījuma, kam ir iestājies termiņš, un līdz ar to prasītāja statusa cedēšanu piedziņai arodbiedrībai, kuras biedri ir visi darba ņēmēji, kas ir cedējuši savus prasījumus piedziņai?

3)   Vai LESD pievienotā (30.) protokola noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka arī citām tiesām, kas nav Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesas, tie ir jāņem vērā, ja izskatāmais strīds ir cieši saistīts ar Poliju un, it īpaši, ja darba līgumiem ir piemērojamas Polijas tiesības? Citiem vārdiem, vai šis protokols ir šķērslis tam, lai Somijas tiesa konstatētu, ka Polijas tiesību vai administratīvās normas, administratīvā prakse vai administratīvie pasākumi ir pretrunā Hartā noteiktajiem principiem, brīvībām un pamattiesībām?

4)   Vai Regulas Nr. 593/2008 14. panta 2. punkts, ņemot vērā Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz piemērot dalībvalsts tiesību normu, atbilstoši kurai ir aizliegts cedēt prasījumus un tiesības, kas izriet no darba attiecībām?

5)   Vai Regulas Nr. 593/2008 14. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasījumu no darba līgumiem cedēšanai ir piemērojamas tiesības, kas atbilstoši Regulai Nr. 593/2008 ir piemērojamas attiecīgajam darba līgumam, neatkarīgi no tā, vai uz izvirzīto individuālo tiesību saturu ietekme ir arī citām tiesību normām?

6)   Vai Direktīvas 96/71 3. pants, skatot to LESD 56. un 57. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka minimālās algas likmes jēdziens ietver stundas likmes pamatalgu atkarībā no darba samaksas grupas, garantēto akorda algu, atvaļinājuma naudu, iepriekš noteiktu dienas naudu un ikdienas ceļa izdevumu kompensāciju atbilstoši tam, kā šie darba nosacījumi ir noteikti vispārpiemērojamā kolektīvajā līgumā, kas ietilpst direktīvas pielikuma piemērošanas jomā?

a)

Vai LESD 56. un 57. pants un/vai Direktīvas 96/71 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalstīm kā tā dēvētajām “uzņemošajām valstīm” savās valsts tiesību normās (vispārpiemērojamā kolektīvā līgumā) paredzēt pakalpojumu sniedzējiem no citas dalībvalsts pienākumu darba ņēmējam, kas ir norīkots darbā tās teritorijā, maksāt ceļa izdevumu kompensāciju un dienas naudu, ņemot vērā, ka atbilstoši attiecīgajām valsts tiesību normām darba ņēmējs, kas norīkots darbā, visa norīkojuma laikā tiek uzskatīts par tādu, kas ir komandējumā, un līdz ar to viņam ir tiesības uz ceļa izdevumu kompensāciju un dienas naudu?

b)

Vai LESD 56. un 57. pants un/vai Direktīvas 96/71 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz valsts tiesai atteikties atzīt uzņēmuma no citas dalībvalsts tā izcelsmes valstī radītu un piemērotu darba ņēmēju iedalījumu darba samaksas grupās, ja šāds iedalījums jau ir veikts?

c)

Vai LESD 56. un 57. pants un/vai Direktīvas 96/71 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir atļauts darba devējam no citas dalībvalsts tiesiski un nodarbinātības valsts tiesai saistoši noteikt darba ņēmēju iedalījumu algas grupās, ja nodarbinātības valsts vispārpiemērojamā kolektīvā līgumā ir paredzēts pēc rezultāta atšķirīgs iedalījums algas grupās, vai arī uzņemošā dalībvalsts, uz kuru tiek norīkots no citas dalībvalsts nākoša pakalpojumu sniedzēja darba ņēmējs, var noteikt pakalpojumu sniedzējam pienākumu ievērot noteikumus, kuros paredzēti kritēriji attiecībā uz darba ņēmēju iedalījumu algas grupās?

d)

Vai interpretējot Direktīvas 96/71 3. pantu, skatot to LESD 56. un 57. panta gaismā, izmitināšanas izdevumu, kas darba devējam ir jāsedz, pamatojoties uz sestajā jautājumā minēto kolektīvo līgumu, atlīdzināšana un ēdināšanas talonu, ko nodrošina no citas dalībvalsts nākošs pakalpojumu sniedzējs saskaņā ar darba līgumu, izsniegšana ir jāuzskata par tādu izdevumu kompensāciju, kas radušies darbā norīkošanas dēļ, vai arī tā ietilpst minimālās algas likmes jēdzienā Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta izpratnē?

e)

Vai Direktīvas 96/71 3. pants, skatot to kopsakarā ar LESD 56. un 57. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka nodarbinātības valsts vispārpiemērojams kolektīvais līgums, interpretējot jautājumu par akorda algu, ceļa izdevumu kompensāciju un dienas naudu, ir jāuzskata par pamatotu ar sabiedriskās kārtības prasībām?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmajiem pieciem jautājumiem

19

Ar pirmajiem pieciem jautājumiem, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tādos apstākļos kā pamatlietā Direktīva 96/71, skatot to Hartas 47. panta gaismā, nepieļauj, ka ar dalībvalsts – kurā atrodas tā uzņēmuma juridiskā adrese, kurš ir norīkojis darba ņēmējus darbā citā dalībvalstī, – tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ir aizliegta no darba attiecībām izrietošo prasījumu cedēšana, var tikt radīts šķērslis tam, lai tāda arodbiedrība kā Sähköalojen ammattiliitto celtu prasību otrās no šīm dalībvalstīm, kurā tiek veikts darbs, tiesā, lai piedzītu darbā norīkoto darba ņēmēju algas prasījumus, kas šai arodbiedrībai tikuši cedēti.

20

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ne tikai no informācijas, ko Tiesā iesniegusi iesniedzējtiesa, bet arī no atbildēm uz Tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, izriet, ka Sähköalojen ammattiliitto tiesības celt prasību iesniedzējtiesā regulē Somijas procesuālās tiesības, kas ir piemērojamas atbilstoši lex fori principam. Turklāt ir skaidrs, ka saskaņā ar minētajām Somijas tiesībām prasītājai ir tiesības celt prasību darbā norīkoto darba ņēmēju vārdā.

21

Līdz ar to Polijas darba kodeksā ietvertajam tiesiskajam regulējumam, uz ko norāda ESA, nav nozīmes attiecībā uz Sähköalojen ammattiliitto tiesībām celt prasību iesniedzējtiesā un tas nerada šķērsli šīs arodbiedrības tiesībām celt prasību Satakunnan käräjäoikeus.

22

Turklāt ir jānorāda, ka pamatlietas priekšmets attiecas uz “minimālās algas likmes”, uz ko ir tiesības Polijas darba ņēmējiem, kuri ir norīkoti darbā Somijā, jēdziena Direktīvas 96/71 izpratnē apjoma noteikšanu.

23

No minētās direktīvas 3. panta 1. punkta otrās daļas nepārprotami izriet, ka jautājumus par minimālās algas likmi šīs direktīvas izpratnē neatkarīgi no darba attiecībām piemērojamā tiesību akta regulē tās dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā darba ņēmēji ir norīkoti darbā, lai veiktu savus pienākumus, proti, šajā gadījumā – Somijas Republikas tiesiskais regulējums.

24

Turklāt no iesniedzējtiesas uzdotā otrā jautājuma formulējuma it īpaši izriet, ka algas prasījumu cedēšana Sähköalojen ammattiliitto, lai nodrošinātu to piedziņu darbā norīkoto darba ņēmēju vārdā, ir saskaņā ar Somijas tiesībām un ka Polijas uzņēmumam, kurš šos darba ņēmējus ir pieņēmis darbā, Somijā ir filiāle, kurā minētie darba ņēmēji ir norīkoti darbā.

25

Šādos apstākļos pretēji tam, ko ESA apgalvoja iesniedzējtiesā, šajā gadījumā nav neviena iemesla, lai apšaubītu prasību, ko Sähköalojen ammattiliitto cēlusi Satakunnan käräjäoikeus.

26

Līdz ar to uz pirmajiem pieciem jautājumiem ir jāatbild tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā Direktīva 96/71, skatot to Hartas 47. panta gaismā, nepieļauj, ka ar dalībvalsts – kurā atrodas tā uzņēmuma juridiskā adrese, kurš ir norīkojis darba ņēmējus darbā citā dalībvalstī, – tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ir aizliegta no darba attiecībām izrietošo prasījumu cedēšana, var tikt radīts šķērslis tam, lai tāda arodbiedrība kā Sähköalojen ammattiliitto celtu prasību otrās no šīm dalībvalstīm, kurā tiek veikts darbs, tiesā, lai darbā norīkoto darba ņēmēju vārdā piedzītu algas prasījumus, kas attiecas uz minimālo algu un kuri šai arodbiedrībai tikuši cedēti, jo šāda cedēšana ir saskaņā ar pēdējā minētajā dalībvalstī spēkā esošajām tiesībām.

Par sesto jautājumu

27

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 96/71 3. pants, skatot to LESD 56. un 57. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka no minimālās algas tiek izslēgti tādi darba samaksas elementi kā pamatlietā, kuri izriet no stundas likmes pamatalgas vai garantētās akorda algas – atbilstoši iedalījumam darba samaksas grupās – jēdziena, atvaļinājuma naudas, dienas naudas un ikdienas ceļa izdevumu kompensācijas piešķiršanas, kā arī izmitināšanas izdevumu atlīdzības un kuri ir definēti kolektīvajā līgumā, kas ietilpst šīs direktīvas pielikuma piemērošanas jomā un ir vispārpiemērojams dalībvalstī, kurā attiecīgie darba ņēmēji ir norīkoti darbā, vai, runājot par ēdināšanas talonu piešķiršanu, ir paredzēti darba līgumā starp darbā norīkotajiem darba ņēmējiem un viņu darba devēju izcelsmes dalībvalstī.

28

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības likumdevējs pieņēma Direktīvu 96/71, lai – kā izriet no tās preambulas sestā apsvēruma – darba devēju un to darbinieku interesēs paredzētu darba noteikumus un nosacījumus, kas piemērojami darba attiecībām gadījumos, kad uzņēmums, kas ir reģistrēts kādā konkrētā dalībvalstī, uz laiku norīko darba ņēmējus darbā citas dalībvalsts teritorijā saistībā ar pakalpojumu sniegšanu (spriedumi Laval un Partneri, C‑341/05, EU:C:2007:809, 58. punkts, un Isbir, C‑522/12, EU:C:2013:711, 33. punkts).

29

Lai nodrošinātu obligāto minimālās aizsardzības pamatnoteikumu ievērošanu, Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no likuma, ko piemēro darba attiecībām saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu, uzņēmumi to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem nodrošinātu darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz šajā normā uzskaitītajiem jautājumiem (spriedums Laval un Partneri, EU:C:2007:809, 73. punkts).

30

Šādā kontekstā ir jānorāda, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajai daļai ir dubults mērķis. Pirmkārt, tā ir vērsta uz to, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp vietējiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas sniedz starptautiskus pakalpojumus, jo ar to šiem pēdējiem minētajiem uzņēmumiem tiek uzlikts pienākums nodrošināt saviem darba ņēmējiem – ciktāl tas attiecas uz ierobežotu jautājumu sarakstu – darba noteikumus un nosacījumus, kas noteikti uzņemošajā valstī. Otrkārt, šīs normas mērķis ir nodrošināt darbā norīkotajiem darba ņēmējiem uzņemošajā dalībvalstī spēkā esošo minimālās aizsardzības noteikumu piemērošanu saistībā ar darba noteikumiem un nosacījumiem, kas attiecas uz minētajiem jautājumiem, kamēr viņi veic pagaidu darbu šīs dalībvalsts teritorijā (spriedums Laval un Partneri, EU:C:2007:809, 74. un 76. punkts).

31

Tomēr ir jānorāda, ka ar minēto direktīvu nav saskaņots šo obligāto minimālās aizsardzības noteikumu materiāli tiesiskais saturs, lai arī tajā attiecībā uz šo jautājumu ir sniegta noteikta informācija.

32

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta otrajā daļā šīs direktīvas mērķiem ir veikta skaidra atsauce uz tās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi, kuras teritorijā darba ņēmējs ir norīkots darbā, lai noteiktu šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēto minimālās algas likmi (spriedums Isbir, EU:C:2013:711, 36. punkts).

33

Otrkārt, minētās direktīvas 3. panta 7. punkta otrajā daļā attiecībā uz komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, ir precizēts, kādā mērā šis darba samaksas elements ir uzskatāms par minimālās algas daļu šīs pašas direktīvas 3. pantā paredzēto darba noteikumu un nosacījumu kontekstā.

34

Tādējādi, ievērojot Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkta otrajā daļā ietvertās norādes, saskaņā ar šo direktīvu tas, kādi ir minimālās algas jēdziena pamatelementi, ir jādefinē tās dalībvalsts tiesībās, kurā darba ņēmēji ir norīkoti darbā, tomēr ar nosacījumu, lai šī definīcija, kāda tā izriet no valsts tiesību aktiem vai attiecīgajiem kolektīvajiem līgumiem, vai interpretācijas, ko tai sniedz valsts tiesas, neradītu šķēršļus brīvai pakalpojumu sniegšanai starp dalībvalstīm (spriedums Isbir, EU:C:2013:711, 37. punkts).

35

Šādā kontekstā ir jānorāda, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja noteikt dažus darba samaksas elementus, kas nav uzskatāmi par minimālās algas daļu.

36

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prēmijas un piemaksas, kas tās dalībvalsts tiesību aktos vai praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā, nav definētas kā minimālās darba algas elementi un kas izjauc attiecību starp darba ņēmēja darbu, no vienas puses, un par to saņemto atlīdzību, no otras puses, atbilstoši Direktīvas 96/71 noteikumiem nav uzskatāmas par šādiem elementiem (spriedumi Komisija/Vācija, C‑341/02, EU:C:2005:220, 39. punkts, un Isbir, EU:C:2013:711, 38. punkts).

37

Iepriekš minēto apsvērumu gaismā ir jāizvērtē iesniedzējtiesas izvirzītie dažādie darba samaksas elementi, lai noteiktu, vai tie ietilpst minimālās algas daļā Direktīvas 96/71 3. panta izpratnē.

Garantētā stundas likmes un/vai akorda alga atbilstoši darba ņēmēju iedalījumam darba samaksas grupās

38

Lai iesniedzējtiesa varētu izskatīt tajā iesniegto strīdu, tā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts, skatot to LESD 56. un 57. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu minimālās stundas likmes un/vai akorda algas aprēķinu, kas balstīts uz darba ņēmēju iedalījumu darba samaksas grupās, kāds ir paredzēts uzņemošās dalībvalsts attiecīgajos kolektīvajos līgumos.

39

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta otrās daļas formulējuma skaidri izriet, ka minimālās algas likmes jēdziens ir definēts tās dalībvalsts tiesību aktos un/vai tās praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā. Šis formulējums nozīmē, ka arī minētās likmes aprēķina veidu un ar to saistītos kritērijus nosaka uzņemošā dalībvalsts.

40

No iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, uzņemošās dalībvalsts spēkā esošajos noteikumos var noteikt, vai minimālās algas aprēķins ir jāveic, piemērojot stundas likmi vai akorda algu. Tomēr, lai šos noteikumus varētu piemērot attiecībā pret darba devēju, kurš savus darba ņēmējus norīko darbā šajā dalībvalstī, tiem ir jābūt saistošiem un jāatbilst pārskatāmības nosacījumiem, kas it īpaši nozīmē, ka tiem ir jābūt saprotamiem un skaidriem.

41

Līdz ar to saskaņā ar šiem kritērijiem minimālā alga, kas aprēķināta, atsaucoties uz kolektīvajiem līgumiem, nevar būt atkarīga no darba devēja, kurš norīko darbā darbiniekus, brīvas izvēles tikai tādēļ, lai piedāvātu zemākas darbaspēka izmaksas par tām, kādas tās ir vietējo darba ņēmēju gadījumā.

42

Pamatlietā valsts tiesai ir jāpārbauda minimālās algas aprēķina noteikumu, kas tiek piemēroti saskaņā ar attiecīgajiem kolektīvajiem līgumiem, saistošais un pārskatāmais raksturs.

43

No iepriekš minētā, otrkārt, izriet, ka noteikumi par darba ņēmēju iedalīšanu darba samaksas grupās, kurus uzņemošā dalībvalsts piemēro, balstoties uz tādiem dažādiem kritērijiem kā, piemēram, darba ņēmēju kvalifikācija, izglītība, pieredze un/vai to veicamā darba raksturs, ir piemērojami to noteikumu vietā, kas attiecas uz izcelsmes dalībvalstī darbā norīkotajiem darba ņēmējiem. Izcelsmes dalībvalstī veiktais iedalījums grupās ir jāņem vērā, tikai salīdzinot tos Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkta pirmajā daļā paredzētos darba noteikumus un nosacījumus, kas ir piemērojami izcelsmes dalībvalstī, ar tiem, kas ir spēkā uzņemošajā dalībvalstī, ja šis iedalījums darba ņēmējiem ir labvēlīgāks.

44

Tomēr, lai pret darba devēju, kurš norīko darbā darba ņēmējus, varētu piemērot uzņemošajā dalībvalstī piemērojamos noteikumus par šo darba ņēmēju iedalīšanu darba samaksas grupās, arī tiem ir jābūt saistošiem un jāatbilst pārskatāmības nosacījumiem, kas it īpaši nozīmē, ka tiem ir jābūt saprotamiem un skaidriem. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šie nosacījumi pamatlietā ir izpildīti.

45

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts, skatot to LESD 56. un 57. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu minimālās stundas likmes un/vai akorda algas aprēķinu, kas balstīts uz darba ņēmēju iedalījumu darba samaksas grupās, kāds ir paredzēts uzņemošās dalībvalsts attiecīgajos kolektīvajos līgumos, ar nosacījumu, ka šis aprēķins un iedalījums tiek veikts saskaņā ar saistošiem un pārskatāmiem noteikumiem, bet tas ir jāpārbauda valsts tiesai.

Dienas nauda

46

Attiecībā uz jautājumu, vai tāda dienas nauda kā pamatlietā aplūkotā ir minimālās algas daļa Direktīvas 96/71 3. panta izpratnē, ir jānorāda, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka attiecīgajos Somijas kolektīvajos darba līgumos darbā norīkotajiem darba ņēmējiem ir paredzēts piešķirt dienas naudu. Saskaņā ar šiem līgumiem minētā dienas nauda izpaužas kā tādas noteiktas summas maksājums par katru dienu, kuras apmērs attiecīgajā laikposmā bija no EUR 34 līdz EUR 36.

47

Ņemot vērā lietas materiālus, šķiet, ka šī dienas nauda darba ņēmējiem netika izmaksāta kā atlīdzība par faktiskajiem izdevumiem saistībā ar norīkojumu darbā Direktīvas 96/71 3. panta 7. panta otrās daļas izpratnē.

48

Faktiski minētās dienas naudas mērķis ir nodrošināt attiecīgo darba ņēmēju sociālo aizsardzību, kompensējot neērtības, kas radušās norīkojuma darbā dēļ un kas saistītas ar ieinteresēto personu attālināšanos no ierastās vides.

49

No tā izriet, ka šāda dienas nauda ir jāuzskata par “komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu” Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkta otrās daļas izpratnē.

50

Saskaņā ar šo tiesību normu komandējuma naudu uzskata par minimālās algas daļu.

51

Šādos apstākļos minētā dienas nauda tādiem darbā norīkotiem darba ņēmējiem kā pamatlietā ir jāizmaksā tādā pašā apmērā, kādā to saņem vietējie darba ņēmēji, kad viņi ir norīkoti darbā Somijā.

52

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka tāda dienas nauda kā pamatlietā ir jāuzskata par minimālās algas daļu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kurus piemēro šīs dienas naudas iekļaušanai minimālajā algā, ko izmaksā vietējiem darba ņēmējiem, kad viņi tiek norīkoti darbā attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

Ikdienas ceļa izdevumu kompensācija

53

Vispirms ir jānorāda, ka, ciktāl runa ir par ikdienas ceļa izdevumu kompensāciju, uzdotais jautājums neattiecas uz to izdevumu kompensāciju, kas attiecīgajiem darba ņēmējiem radušies ceļā uz darba vietu un atpakaļ, bet gan tikai uz to, vai Direktīvas 96/71 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka kompensācija par ik dienu ceļā pavadīto laiku ir jāuzskata par šo darba ņēmēju minimālās algas elementu.

54

Saskaņā ar Somijas kolektīvo līgumu attiecīgajiem noteikumiem darba ņēmējiem tiek izmaksāta ceļa izdevumu kompensācija, ja viņu ikdienas brauciens uz darba vietu un atpakaļ ir ilgāks par vienu stundu.

55

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai aprēķinātu šo ilgumu, ir jānosaka laiks, ko katras lietas apstākļos attiecīgie darbā norīkotie darba ņēmēji faktiski pavada ceļā no vietas, kur tie Somijā ir izmitināti, līdz to darba vietai apbūves laukumā, kas atrodas šajā dalībvalstī. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, ir jāizlemj, vai attiecīgie darba ņēmēji ir izpildījuši nosacījumu par ilgumu, kas paredzēts Somijas tiesiskajā regulējumā attiecībā uz ceļa izdevumu kompensācijas izmaksu.

56

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka, ja šāda ceļa izdevumu kompensācija netiek izmaksāta kā atlīdzība par darba ņēmēja faktiskajiem izdevumiem saistībā ar norīkojumu darbā, tad saskaņā ar Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkta otro daļu tā ir jāuzskata par komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, un tātad par minimālās algas daļu.

57

Līdz ar to ir jāuzskata, ka tāda ceļa izdevumu kompensācija kā pamatlietā, kas darba ņēmējiem tiek izmaksāta ar nosacījumu, ka laiks, ko viņi ik dienu pavada ceļā, lai nokļūtu darba vietā un no tās atgrieztos, ir ilgāks par vienu stundu, ir darbā norīkoto darba ņēmēju minimālās algas daļa, ja vien šis nosacījums ir izpildīts, bet tas ir jāpārbauda valsts tiesai.

Izmitināšanas izdevumu segšana

58

Attiecībā uz jautājumu, vai Direktīvas 96/71 3. pants, skatot to LESD 56. un 57. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecīgo darba ņēmēju izmitināšanas izdevumu segšana ir jāuzskata par viņu minimālās algas elementu, ir jākonstatē, ka no šīs direktīvas 3. panta 7. punkta formulējuma tas neizriet.

59

Faktiski, lai arī no šī formulējuma ir izslēgta tikai faktisko izmitināšanas izdevumu saistībā ar norīkojumu darbā atlīdzināšana un lai arī no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka ESA attiecīgo darba ņēmēju izdevumus sedza, nepastāvot vajadzībai šiem darba ņēmējiem tos apmaksāt iepriekš un lūgt to atlīdzību, veidam, kādā ESA ir izvēlējusies segt šos izdevumus, nav nozīmes attiecībā uz to juridisko kvalifikāciju.

60

Turklāt, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 111. punktā, pats Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkta mērķis neļauj darbā norīkoto darba ņēmēju minimālās algas aprēķinā iekļaut izdevumus, kas saistīti ar šo personu izmitināšanu.

Ēdināšanas taloni

61

Runājot par Direktīvas 96/71 3. panta, skatot to LESD 56. un 57. panta gaismā, interpretāciju attiecībā uz minimālās algas jēdzienu saistībā ar ēdināšanas talonu, ko ESA izsniedza attiecīgajiem darba ņēmējiem, ņemšanu vērā, ir jānorāda, ka šo talonu izsniegšana nav balstīta ne uz uzņemošās dalībvalsts normatīvo un administratīvo aktu noteikumiem, ne arī uz Sähköalojen ammattiliitto izvirzītajiem attiecīgajiem kolektīvajiem līgumiem, bet gan izriet no darba attiecībām, kas Polijā izveidojušās starp darbā norīkotajiem darba ņēmējiem un to darba devēju ESA.

62

Turklāt līdzīgi kā atlīdzība, kas piešķirta, lai kompensētu izmitināšanas izdevumus, šie ēdināšanas taloni tika izsniegti, lai kompensētu faktiskos dzīvošanas izdevumus, kas darba ņēmējiem radušies saistībā ar norīkojumu darbā.

63

Tādējādi no paša Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 7. punkta formulējuma skaidri izriet, ka minētā atlīdzība nav uzskatāma par minimālās algas daļu šīs direktīvas 3. panta izpratnē.

Samaksa par atvaļinājuma laiku

64

Attiecībā uz samaksas par atvaļinājuma laiku piešķiršanu vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 31. panta 2. punktu visiem darba ņēmējiem ir tiesības uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

65

Šīs tiesības, kas ir precizētas Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.) 7. pantā un no kurām šī direktīva nepieļauj atkāpties, ļauj jebkuram darba ņēmējam saņemt apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu. Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāuzskata par īpaši svarīgu Eiropas Savienības sociālo tiesību principu, tātad ir jāpiešķir jebkuram darba ņēmējam, neraugoties uz viņa nodarbinātības vietu Savienībā (šajā ziņā skat. spriedumus Schultz-Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 54. punkts, kā arī Lock, C‑539/12, EU:C:2014:351, 14. punkts).

66

Turklāt no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka Hartas 31. pantā un Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “apmaksāts ikgadējais atvaļinājums” nozīmē, ka “ikgadējā atvaļinājuma” šo noteikumu izpratnē laikā ir saglabājama darba samaksa un ka, citiem vārdiem, darba ņēmējam ir jāsaņem parastā darba samaksa par šo atpūtas laikposmu (skat. spriedumus Robinson-Steele u.c., C‑131/04 un C‑257/04, EU:C:2006:177, 50. punkts, kā arī Lock, EU:C:2014:351, 16. punkts).

67

Faktiski saskaņā ar šo judikatūru tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu un tiesības tā laikā saņemt atalgojumu Direktīvā 2003/88 tiek aplūkotas kā vienu tiesību divi aspekti. Prasības apmaksāt atvaļinājumu mērķis ir šī atvaļinājuma laikā nodrošināt darba ņēmējam situāciju, kas algas ziņā ir pielīdzināma darba laikposmiem (skat. spriedumu Lock, EU:C:2014:351, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Tādējādi, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 89. punktā, samaksa par atvaļinājuma laiku ir nesaraujami saistīta ar samaksu, ko darba ņēmējs saņem par padarīto darbu.

69

No tā izriet, ka Direktīvas 96/71 3. pants, skatot to LESD 56. un 57. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka minimālā samaksa par atvaļinājuma laiku, kas saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punkta otrā ievilkuma b) apakšpunktu ir jāpiešķir darba ņēmējam uz minimālo apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laiku, atbilst minimālajai algai, uz ko šiem darba ņēmējam ir tiesības attiecīgajā laikposmā.

70

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 7. punkts, skatot tos LESD 56. un 57. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tie pieļauj tādu minimālās stundas likmes un/vai akorda algas aprēķinu, kas balstīts uz darba ņēmēju iedalījumu darba samaksas grupās, kāds ir paredzēts uzņemošās dalībvalsts attiecīgajos kolektīvajos līgumos, ar nosacījumu, ka šis aprēķins un iedalījums tiek veikts saskaņā ar saistošiem un pārskatāmiem noteikumiem, bet tas ir jāpārbauda valsts tiesai;

tāda dienas nauda kā pamatlietā ir jāuzskata par minimālās algas daļu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kurus piemēro dienas naudas iekļaušanai minimālajā algā, ko izmaksā vietējiem darba ņēmējiem, kad viņi tiek norīkoti darbā attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

ikdienas ceļa izdevumu kompensācija, kas darba ņēmējiem tiek izmaksāta ar nosacījumu, ka laiks, ko viņi ik dienu pavada ceļā, lai nokļūtu darba vietā un no tās atgrieztos, ir ilgāks par vienu stundu, ir darbā norīkoto darba ņēmēju minimālās algas daļa, ja vien šis nosacījums ir izpildīts, bet tas ir jāpārbauda valsts tiesai;

šo darba ņēmēju izmitināšanas izdevumu segšana nevar tikt uzskatīta par viņu minimālās algas elementu;

atlīdzība, kas izpaužas kā ēdināšanas talonu izsniegšana minētajiem darba ņēmējiem, nevar tikt uzskatīta par viņu minimālās algas daļu, un

samaksa par atvaļinājuma laiku, kas ir jāpiešķir darba ņēmējiem uz minimālo apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laiku, atbilst minimālajai algai, uz ko šiem darba ņēmējiem ir tiesības attiecīgajā laikposmā.

Par tiesāšanās izdevumiem

71

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

1)

tādos apstākļos kā pamatlietā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, skatot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, nepieļauj, ka ar dalībvalsts – kurā atrodas tā uzņēmuma juridiskā adrese, kurš ir norīkojis darba ņēmējus darbā citā dalībvalstī, – tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ir aizliegta no darba attiecībām izrietošo prasījumu cedēšana, var tikt radīts šķērslis tam, lai tāda arodbiedrība kā Sähköalojen ammattiliitto ry celtu prasību otrās no šīm dalībvalstīm, kurā tiek veikts darbs, tiesā, lai darbā norīkoto darba ņēmēju vārdā piedzītu algas prasījumus, kas attiecas uz minimālo algu Direktīvas 96/71 izpratnē un kuri šai arodbiedrībai tikuši cedēti, jo šāda cedēšana ir saskaņā ar pēdējā minētajā dalībvalstī spēkā esošajām tiesībām;

 

2)

Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 7. punkts, skatot tos LESD 56. un 57. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tie pieļauj tādu minimālās stundas likmes un/vai akorda algas aprēķinu, kas balstīts uz darba ņēmēju iedalījumu darba samaksas grupās, kāds ir paredzēts uzņemošās dalībvalsts attiecīgajos kolektīvajos līgumos, ar nosacījumu, ka šis aprēķins un iedalījums tiek veikts saskaņā ar saistošiem un pārskatāmiem noteikumiem, bet tas ir jāpārbauda valsts tiesai;

tāda dienas nauda kā pamatlietā ir jāuzskata par minimālās algas daļu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kurus piemēro dienas naudas iekļaušanai minimālajā algā, ko izmaksā vietējiem darba ņēmējiem, kad viņi tiek norīkoti darbā attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

ikdienas ceļa izdevumu kompensācija, kas darba ņēmējiem tiek izmaksāta ar nosacījumu, ka laiks, ko viņi ik dienu pavada ceļā, lai nokļūtu darba vietā un no tās atgrieztos, ir ilgāks par vienu stundu, ir darbā norīkoto darba ņēmēju minimālās algas daļa, ja vien šis nosacījums ir izpildīts, bet tas ir jāpārbauda valsts tiesai;

šo darba ņēmēju izmitināšanas izdevumu segšana nevar tikt uzskatīta par viņu minimālās algas elementu;

atlīdzība, kas izpaužas kā ēdināšanas talonu izsniegšana minētajiem darba ņēmējiem, nevar tikt uzskatīta par viņu minimālās algas daļu, un

samaksa par atvaļinājuma laiku, kas ir jāpiešķir darba ņēmējiem uz minimālo apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laiku, atbilst minimālajai algai, uz ko šiem darba ņēmējiem ir tiesības attiecīgajā laikposmā.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – somu.