—

Nickel & Goeldner Spedition GmbH vārdā – F. Heemann, advokatas,

—

“Kintra” UAB vārdā – V. Onačko, advokatas,

—

Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas un G. Taluntytė, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, kā arī J. Kemper, pārstāvji,

—

Šveices valdības vārdā – M. Jametti, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Steiblytė un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (OV L 160, 1. lpp.) 3. panta 1. punktu un 44. panta 3. punktu, kā arī Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 71. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Nickel & Goeldner Spedition GmbH (turpmāk tekstā – Nickel & Goeldner Spedition), saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātu sabiedrību, un “Kintra” UAB (turpmāk tekstā – “Kintra”), saskaņā ar Lietuvas tiesībām dibinātu sabiedrību, kura atrodas likvidācijas procesā, galvenokārt, par summu 194077,76 Lietuvas litu (LTL) apmērā, kas bija jāsamaksā saistībā ar kravu starptautisko pārvadājumu pakalpojumiem.

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 preambulas sesto apsvērumu tā aprobežojas “tikai ar noteikumiem, kas regulē piekritību maksātnespējas procedūru sākšanai un nolēmumus, ko taisa, tieši pamatojoties uz maksātnespējas procedūrām, un kas ir cieši saistīti ar šādām procedūrām”.

4

Šīs regulas 3. panta 1. punktā, kas attiecas uz starptautisko piekritību, ir noteikts šāds piekritības princips:

“Tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras. Sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā juridisko adresi uzskata par galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam.”

5

Minētās regulas 44. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Šo regulu nepiemēro:

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 preambulas septīto apsvērumu “[š]īs regulas darbības jomā jāietver galvenie civilie un komerciālie jautājumi, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus”.

7

Šīs regulas 1. pantā tās piemērošanas joma ir noteikta šādi:

“1.   Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas iestādes būtības. To, cita starpā, nepiemēro ieņēmumu, muitas vai ar administratīviem jautājumiem saistītās lietās.

2.   Šī regula neattiecas uz:

[..]

[..].”

8

Attiecībā uz noteikumiem par jurisdikciju minētās regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts šāds princips:

“Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

9

Lietās, kas attiecas uz līgumiem, šīs pašas regulas 5. panta 1. punktā ir paredzēts šāds īpašais noteikums:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

10

Regulas Nr. 44/2001 71. panta 1. punktā par saistību ar konvencijām attiecībā uz konkrētiem jautājumiem (turpmāk tekstā – “speciālās konvencijas”), kurām dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses, ir noteikts:

“Šī regula neietekmē konvencijas, kurās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses un kuras saistībā ar konkrētiem jautājumiem reglamentē jurisdikciju vai spriedumu atzīšanu vai izpildīšanu.”

11

1956. gada 19. maijā Ženēvā parakstītā un ar 1978. gada 5. jūlijā parakstīto protokolu grozītā Konvencija par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (turpmāk tekstā – “CMR”) saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu ir piemērojama “katram līgumam par kravu pārvadājumiem ar autotransportu par atlīdzību, kad līgumā norādītās kravas nosūtīšanas un saņemšanas vietas atrodas divās dažādās valstīs, no kurām vismaz viena ir Līgumslēdzēja valsts neatkarīgi no Līgumslēdzējas Puses dzīves vietas un nacionalitātes”.

12

Vairāk nekā 50 valstis, tostarp Lietuvas Republika, Vācijas Federatīvā Republika un Francijas Republika, ir pievienojušās CMR.

13

Saskaņā ar CMR 31. panta 1. punktu:

“Par strīdīgiem jautājumiem, kas rodas, veicot pārvadājumus pēc šīs Konvencijas, prasītājs var ierosināt prāvu jebkurā Līgumslēdzēju Valstu norādītajā tiesā, kā arī tās valsts tiesā, kur atrodas:

14

2009. gada 28. maijāVilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa) uzsāka maksātnespējas procesu pret Kintra, kuras juridiskā adrese ir Lietuvā.

15

Kintra maksātnespējas administrators vērsās Vilniaus apygardos teismas ar prasību piespriest Nickel & Goeldner Spedition, kura juridiskā adrese ir Vācijā, samaksāt, galvenokārt, summu LTL 194 077,76 apmērā par kravu starptautisko pārvadājumu pakalpojumiem, kurus Kintra bija sniegusi Nickel & Goeldner Spedition, tostarp Vācijā un Francijā.

16

Pēc Kintra maksātnespējas administratora domām, Vilniaus apygardos teismas jurisdikciju pamato Lietuvas likuma par uzņēmumu maksātnespēju 14. panta 3. punkts. Nickel & Goeldner Spedition šādu jurisdikciju apstrīd, norādot, ka strīds ietilpst CMR 31. panta un Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā.

17

Vilniaus apygardos teismas ar 2011. gada 29. augusta spriedumu apmierināja Kintra maksātnespējas administratora prasību, uzskatot, ka tās jurisdikcija izriet no Lietuvas Likuma par uzņēmumu maksātnespēju tiesību normām un Regulas Nr. 1346/2000.

18

Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas apelācijas tiesa) ar 2012. gada 6. jūnija nolēmumu atstāja spēka pirmās instances tiesas spriedumu. Tā uzskatīja, ka uz strīdu attiecas Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecībā uz bankrotu un ka šajā ziņā tiesa, kuras jurisdikcijā ir izskatīt strīdu, ir jānosaka saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktu un Lietuvas Likuma par uzņēmumu maksātnespēju tiesību normām.

19

Šādos apstākļos Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai prasība samaksāt parādu, pamatojoties uz sniegtajiem pārvadājumu pakalpojumiem, ko ir cēlis maksātnespējas procesā esošā uzņēmuma maksātnespējas administrators, kurš ir iecelts dalībvalstī uzsāktajā maksātnespējas procesā, un kas ir vērsta pret šo pakalpojumu saņēmēju, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī, ietilpst Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomā vai arī Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā.

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, it īpaši pamatojoties uz 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kuras teksts ir pārņemts Regulā Nr. 44/2001, izstrādes vēsturi, Tiesa ir nospriedusi, ka Regula Nr. 44/2001 un Regula Nr. 1346/2000 ir jāinterpretē, novēršot jebkādu šajos tiesību aktos paredzēto tiesību normu dublēšanos un juridiskās nepilnības. Tādējādi prasības, kas saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas, ciktāl tās attiecas uz “bankrotu, uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidācijas sakarā dotiem tiesas rīkojumiem, mierizlīgumiem vai tamlīdzīgām procedūrām”, ietilpst Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomā. Attiecīgi prasības, kas neietilpst Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā (spriedums F‑Tex, C‑213/10, EU:C:2012:215, 21., 29. un 48. punkts).

22

Tiesa ir arī norādījusi, ka Savienības likumdevēja nodoms, kā it īpaši izriet no Regulas Nr. 44/2001 preambulas septītā apsvēruma, ir bijis izmantot plašu šīs regulas 1. panta 1. punktā norādītā jēdziena “civillietas un komerclietas” izpratni un attiecīgi plašu šīs regulas piemērošanas jomu. Turpretī Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas joma saskaņā ar tās preambulas sesto apsvērumu nebūtu interpretējama plaši (spriedums German Graphics Graphische Maschinen, C‑292/08, EU:C:2009:544, 23.–25. punkts).

23

Otrkārt, no šiem pašiem apsvērumiem izriet, ka no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas ir izslēgtas tikai tās prasības, kas izriet tieši no maksātnespējas procesa un ir ar to cieši saistītas. Līdz ar to tikai šādas prasības ietilpst Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomā (spriedums F‑Tex, EU:C:2012:215, 23. un 29. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

24

Attiecībā uz šīs nošķiršanas ieviešanu Tiesa ir nospriedusi, ka prasība par sabiedrības saistību kompensēšanu, ko saskaņā ar Francijas tiesībām maksātnespējas administrators var celt pret uzņēmuma vadītājiem, lai tos sauktu pie atbildības, ir jāuzskata par prasību, kura tieši izriet no maksātnespējas procesa vai ir cieši ar to saistīta. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Tiesa būtībā balstījās uz apsvērumu, ka šīs prasības juridiskais pamats izriet no tiesību normas, kurā ietvertas atkāpes no vispārējām civiltiesību normām (saistībā ar 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās skat. spriedumu Gourdain, 133/78, EU:C:1979:49, 4.–6. punkts). Līdzīgu vērtējumu Tiesa ir sniegusi attiecībā uz atcelšanas prasību, kuru saskaņā ar Vācijas tiesībām var celt maksātnespējas administrators, lai apstrīdētu darbības, kas veiktas pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas un kuras kaitē kreditoriem. Šajā kontekstā tā ir norādījusi, ka prasības juridiskais pamats izriet no valsts tiesību normām attiecībā uz maksātnespējas procesu (spriedums Seagon, C‑339/07, EU:C:2009:83, 16. punkts).

25

Turpretī Tiesa ir nospriedusi, ka prasībai, kas celta, pamatojoties uz īpašumtiesību saglabāšanas klauzulu pret maksātnespējas administratoru, ir tikai nepietiekami tieša un nepietiekami cieša saikne ar maksātnespējas procesu būtībā tādēļ, ka tiesību jautājums, kas radies saistībā ar šādu prasību, nav atkarīgs no maksātnespējas procesa uzsākšanas (spriedums German Graphics Graphische Maschinen, EU:C:2009:544, 30. un 31. punkts). Tāpat arī prasība, ko cēlis prasītājs, kurš rīkojas, pamatojoties uz maksātnespējas administratora cedētu prasījumu, un kas attiecas uz darījuma atcelšanas tiesībām, kuras šim maksātnespējas administratoram ir paredzētas Vācijas tiesībās attiecībā uz maksātnespēju, ir tikusi atzīta par prasību, kas nav cieši saistīta ar maksātnespējas procesu. Tiesa šajā ziņā ir norādījusi, ka cesionāra iegūto tiesību īstenošanai tomēr ir piemērojami citi noteikumi, nevis maksātnespējas procesam piemērojamie (spriedums F‑Tex, EU:C:2012:215, 41. un 42. punkts).

26

No šīs judikatūras izriet, ka Tiesa savā vērtējumā noteikti ir ņēmusi vērā apstākli, ka dažāda veida prasības, kuras tai bija jāizskata, bija celtas maksātnespējas procesa gadījumā. Tomēr tā katrā ziņā galvenokārt centās noteikt, vai attiecīgā prasība izriet no maksātnespējas procesa tiesībām vai citiem noteikumiem.

27

No tā var tikt secināts, ka noteicošais kritērijs, kuru Tiesa ņēmusi vērā, lai noteiktu jomu, uz kuru attiecas prasība, ir nevis procesuālais konteksts, kurā tā ietilpst, bet gan tās juridiskais pamats. Saskaņā ar šādu pieeju ir jāizvērtē, vai šīs prasības pamatā esošās tiesības vai saistības izriet no kopīgiem civiltiesību un komerctiesību noteikumiem vai arī no atkāpes ietverošiem noteikumiem, kas ir raksturīgi maksātnespējas procesam.

28

Pamatlietā ir skaidrs, ka aplūkotā prasība ir prasība samaksāt parādu, kas radies, sniedzot pakalpojumus saskaņā ar pārvadājuma līgumu. Šo prasību būtu varējis celt arī pats kreditors, pirms viņam šādas tiesības tika atņemtas ar maksātnespējas procesa, ar kuru viņš saistīts, uzsākšanu, un šādā gadījumā prasību regulētu civillietās un komerclietās piemērojamie noteikumi par jurisdikciju.

29

Tas, ka pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas pret pakalpojumu sniedzēju prasību ceļ šajā procesā ieceltais maksātnespējas administrators un ka pēdējais minētais rīkojas kreditoru interesēs, būtiski nemaina izvirzītā parāda raksturu, kas pēc būtības turpina būt pakļauts tiesību normām, kuras paliek nemainīgas.

30

Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasībai pamatlietā nav tiešas saiknes ar maksātnespējas procesu, kas uzsākts pret prasītāju.

31

Tādējādi un neesot nepieciešamībai izvērtēt, vai tā ir cieši saistīta ar maksātnespējas procesu, ir jāuzskata, ka minētā prasība neietilpst Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkta piemērošanas jomā un, attiecīgi, ka uz to neattiecas bankrots Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

32

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz prasību samaksāt parādu, pamatojoties uz sniegtajiem pārvadājumu pakalpojumiem, ko ir cēlis maksātnespējas procesā esošā uzņēmuma maksātnespējas administrators, kurš ir iecelts dalībvalstī uzsāktā maksātnespējas procesā, un kas ir vērsta pret šo pakalpojumu saņēmēju, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī, attiecas “civillietu un komerclietu” jēdziens šīs tiesību normas izpratnē.

33

Otrais jautājums ir ticis uzdots tikai tādā gadījumā, ja strīds pamatlietā ietilptu Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomā.

34

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, atbilde uz šo jautājumu nav jāsniedz.

35

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai gadījumā, ja strīds ietilpst gan Regulas Nr. 44/2001, gan CMR piemērošanas jomā, dalībvalsts saskaņā ar šīs regulas 71. panta 1. punktu var piemērot CMR paredzētos noteikumus par jurisdikciju, nevis minētajā regulā noteiktos.

36

Lai arī no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka strīds pamatlietā ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, iesniedzējtiesai – kas vienīgā ir kompetenta izvērtēt faktus – ir jāpārbauda, vai pārvadājuma pakalpojumi, uz kuriem attiecas tajā izskatāmais samaksas pieprasījums, atbilst tādiem CMR piemērošanas nosacījumiem, kādi ir paredzēti tās 1. pantā.

37

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa nonāktu pie šāda secinājuma, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas sniegto Regulas Nr. 44/2001 71. panta interpretāciju noteikumu par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi, kas paredzēti speciālās konvencijās, kuru līgumslēdzējas puses dalībvalstis jau bija brīdī, kad šī regula stājās spēkā, iedarbība principā ir tāda, ka šīs regulas tiesību normu piemērošana attiecībā uz to pašu jautājumu ir izslēgta (spriedums TNT Express Nederland, C‑533/08, EU:C:2010:243, 39. un 45.–48. punkts). CMR attiecībā uz kravu starptautiskajiem autopārvadājumiem, kurai Lietuvas Republika pievienojās 1993. gadā, ir viena no šajā tiesību normā minētajām speciālajām konvencijām.

38

Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka speciālajās konvencijās paredzēto noteikumu piemērošana jomās, ko tās regulē, nevar apdraudēt principus, kas jāievēro tiesu sadarbībā civillietās un komerclietās Eiropas Savienībā, kā, piemēram, Regulas Nr. 44/2001 preambulas 6., 11., 12. un 15.–17. apsvērumā minēto nolēmumu civiltiesību un komerctiesību jomā brīvas aprites principu, kompetento tiesu paredzamības principu un attiecīgi personu tiesiskās noteiktības principu, pareizu tiesvedības interešu principu, vienlaicīgu tiesvedību riska maksimālas samazināšanas principu, kā arī tiesu savstarpējas uzticēšanās Savienībā principu (spriedumi TNT Express Nederland, EU:C:2010:243, 49. punkts, un Nipponkoa Insurance Co. (Europe), C‑452/12, EU:C:2013:858, 36. punkts).

39

Attiecībā uz noteikumiem, kas ir trešā jautājuma priekšmets, proti, CMR 31. panta 1. punktā paredzētajiem noteikumiem par jurisdikciju, no šīs tiesību normas it īpaši izriet, ka prasītājs var izvēlēties vai nu tās valsts tiesas, kurā ir tā pastāvīgā dzīvesvieta, tās valsts tiesas, kurā atrodas kravas nosūtīšanas vieta, vai arī tās valsts tiesas, kurā atrodas kravas piegādāšanas vieta.

40

Šāda prasītājam atvēlētā iespēja būtībā atbilst arī Regulā Nr. 44/2001 paredzētajai. Faktiski lietās, kas attiecas uz līgumiem, prasītājs saskaņā ar šīs regulas 2. panta 1. punktu un 5. panta 1. punktu var izvēlēties vai nu tās dalībvalsts tiesas, kurā ir prasītāja domicils, vai arī attiecīgās saistības izpildes valsts tiesas. Attiecībā uz pārvadājuma līgumu, kas ietilpst pakalpojumu sniegšanas līgumu kategorijā (šajā ziņā skat. spriedumu Rehder, C‑204/08, EU:C:2009:439, 29. un 30. punkts), šī vieta saskaņā ar minētās regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu ir vieta kādā dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu ir sniegts vai tas būtu bijis jāsniedz.

41

Protams, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums, kura formulējumā ir minēta tikai viena izpildes vieta, sniedz prasītājam šaurāku izvēli nekā CMR 31. panta 1. punkts, kurā tam ļauts izvēlēties starp kravas nosūtīšanas un kravas piegādāšanas vietu. Tomēr šis apstāklis neļauj apšaubīt CMR 31. panta 1. punkta saderību ar principiem, kas jāievēro tiesu sadarbībā civillietās un komerclietās Savienībā. Tiesa faktiski pārvadājuma līgumu jomā ir atzinusi, ka noteiktos gadījumos prasītājam var būt izvēle starp tiesām, kuras atrodas kravas nosūtīšanas valstī, un tām, kuras atrodas kravas piegādāšanas valstī. Šajā ziņā tā ir uzsvērusi, ka šāda prasītājam piešķirtā izvēles iespēja atbilst ne tikai tuvuma esamības kritērijam, bet arī paredzamības prasībai, jo tā ļauj gan prasītājam, gan atbildētājam viegli noteikt tiesas, kurās var vērsties. Turklāt tā atbilst tiesiskās noteiktības mērķim, jo prasītājs atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajam ievilkumam var izvēlēties vienu no divām tiesām (spriedums Rehder, EU:C:2009:439, 45. punkts).

42

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 71. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja strīds ietilpst gan šīs regulas, gan CMR piemērošanas jomā, dalībvalsts saskaņā ar minētās regulas 71. panta 1. punktu var piemērot CMR 31. panta 1. punktā paredzētos noteikumus par jurisdikciju.

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: