1. 

Ar Bayerisches Verwaltungsgericht München (Bavārijas administratīvā tiesa, Minhene (Vācija)) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts izskatīt īpašu un neparastu gadījumu.

2. 

Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk tekstā – “ASV”) valstspiederīgais A. Shepherd 2003. gada decembrī iestājās ASV bruņoto spēku dienestā. Viņš tika apmācīts par Apache helikopteru apkopes mehāniķi. 2004. gada septembrī viņu nosūtīja uz Vāciju. Viņa vienība attiecīgajā laikā bija izvietota Irākā kopš 2004. gada februāra un tādējādi viņš tika nosūtīts tai pievienoties. Irākā viņš veica, galvenokārt, helikopteru apkopi no 2004. gada septembra līdz 2005. gada februārim. Viņš nepiedalījās tiešā militārā darbībā vai kaujas operācijās. 2005. gada februārī viņš kopā ar savu vienību atgriezās tās bāzē Vācijā. Tad viņam radās šaubas par kara likumību un viņš sāka tām pievērst lielāku uzmanību.

3. 

2007. gada sākumā kļuva zināms, ka A. Shepherd vienība drīzumā tiks izvietota Irākā. 2007. gada 1. aprīlī viņš saņēma pavēli par izvietošanu. Līdz šim brīdim viņš bija secinājis, ka karš Irākā ir pretrunā starptautiskajām tiesībām un ar to tiek pārkāpts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta 4. punkts. Viņš uzskatīja, ka militārās operācijas Irākā ietvēra sistemātisku, neprognozējamu un nesamērīgu ieroču izmantošanu, neņemot vērā civiliedzīvotājus. Palielināta Apache helikopteru izmantošanas apjoma rezultātā tika kaitēts aizvien lielākam civiliedzīvotāju skaitam un tika pārkāptas starptautiskās kara tiesības. Viņš uzskatīja, ka šos helikopteri netiktu izmantoti karā, ja viņš un citi apkopes mehāniķi tos nebūtu sagatavojuši kaujai. (Laikā no 2007. līdz 2008. gadam, kad A. Shepherd vienība atkal darbojās Irākā, notika turpmāka bombardēšana. Ir pieejami vairāki ziņojumi, kuros ir apgalvots, ka ASV armija Irākā izdarīja kara noziegumus, lai gan A. Shepherd nezina, vai attiecīgajās operācijās bija iesaistīti tieši tie helikopteri, kuriem viņš bija veicis apkopi).

4. 

A. Shepherd negribēja riskēt un piedalīties kara noziegumu izdarīšanā saistībā ar viņa vienības izvietošanu Irākā. Viņš neapsvēra iespēju lūgt ASV atbildīgajām iestādēm viņu neizvietot pārliecības dēļ ( 2 ), jo viņš pilnībā nenoliedz kara un spēka izmantošanu. Viņš pat bija atkārtoti iestājies dienestā sākotnējā dienesta laika beigās. Viņš uzskatīja, ka pieteikums par atteikšanos veikt militāro dienestu viņu nepasargātu no turpmākas izvietošanas Irākā. Tāpēc viņš nolēma atstāt ASV armiju pirms otrā dienesta laika uzsākšanas tajā un 2007. gada 11. aprīlī dezertēja. Atteikšanās veikt militāro dienestu Irākā rada viņam risku tikt apsūdzētam par dezertēšanu. No ASV skatu punkta notiesāšana par minēto pārkāpumu turpmāk ierobežo personas dzīvi. Tāpēc 2008. gada augustā A. Shepherd lūdza patvērumu Vācijā ( 3 ).

5.

Saskaņā ar Ženēvas Konvenciju ( 4 ), uz kuru ir balstīta Kvalifikācijas direktīva ( 5 ), jēdziens “bēglis” attiecas uz jebkuru personu, kura “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību ( 6 )”.

6.

Saskaņā ar Ženēvas Konvencijas 1. panta F punkta a) apakšpunktu Ženēvas Konvencijas noteikumi neattiecas uz personu, par kuru ir nopietni iemesli uzskatīt, ka tā ir izdarījusi “noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā definēts starptautiskajos dokumentos, kas ir sastādīti, lai veidotu noteikumus attiecībā uz šādiem noziegumiem” ( 7 ).

7.

Ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( 8 ) 9. panta 1. punktu tiek garantētas tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, ieskaitot arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību.

8.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) ( 9 ) 10. panta 1. punkts atbilst ECPAK 9. panta 1. punktam. Saskaņā ar 10. panta 2. punktu uz pārliecību balstītas atteikšanās tiesības atzīst saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu. 52. panta 3. punktā ir noteikts, ka Hartā ietvertās tiesības ir jāinterpretē saskaņā ar atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām.

9.

Kvalifikācijas direktīva ir viens no pasākumiem, kas veido kopēju Eiropas Patvēruma sistēmu. Tā balstās uz pilnīgu un visietverošu Ženēvas konvencijas, kas veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam, piemērošanu ( 10 ). Kvalifikācijas direktīvas mērķis ir visās dalībvalstīs noteikt minimālos standartus un kopīgos kritērijus personu atzīšanai par bēgļiem un bēgļu statusa saturam, lai identificētu personas, kam patiesi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un nodrošinātu godīgu un efektīvu patvēruma procedūru ( 11 ). Tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Hartā ( 12 ). Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas Kvalifikācijas direktīva, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi to pieņemtiem starptautisko tiesību aktiem ( 13 ).

10.

Atainojot Ženēvas Konvencijas 1. panta A punkta 2. apakšpunktu, Kvalifikācijas direktīvā bēglis ir definēts, kā “[..] trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras piederīgais šī persona ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzībai, vai bezvalstnieks, kas, būdams ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ, kā minēts iepriekš, nevar vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties un uz kuru neattiecas 12. pants” ( 14 ).

11.

Ar bēgļa statusa piešķiršanas iesniegumiem saistīto faktu un apstākļu novērtēšanu regulē 4. pants. Dalībvalstis var uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu viņa pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas ( 15 ).

12.

Saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu “vajāšanas vai smaga kaitējuma dalībnieki” ir valsts, partijas vai organizācijas, kas kontrolē valsti, un nevalstiski dalībnieki ( 16 ).

13.

Aizsardzību no vajāšanas, cita starpā, var piešķirt valsts ( 17 ). Šādu aizsardzību parasti nodrošina, piemēram, valstij veicot pamatotus pasākumus, lai novērstu vajāšanu vai smaga kaitējuma ciešanu, uzturot efektīvu tiesību sistēmu, lai atklātu, apsūdzētu un sodītu par šādām darbībām, un pieteikuma iesniedzējam ir pieeja šādai aizsardzībai ( 18 ).

14.

Persona, kas atbilst Kvalifikācijas direktīvas II nodaļā paredzētajiem nosacījumiem par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izvērtēšanu, ir kvalificējama par bēgli, ja tā var pierādīt, ka ir tikusi pakļauta, vai tai ir iemesls baidīties, ka pret to īstenos vajāšanas darbības 9. panta izpratnē. Šādām darbībām ir jābūt pietiekami nopietnām pēc savas būtības, lai tās radītu nopietnu cilvēka pamattiesību pārkāpumu, it īpaši ECPAK 15. panta 2. punktā izklāstīto neatņemamo tiesību pārkāpumu ( 19 ), vai tām ir jāietver dažādu pasākumu apkopojums, kas ir pietiekami nopietni, lai radītu šādu cilvēka pamattiesību pārkāpumu ( 20 ). Darbības, uz kurām var attiecināt vajāšanas definīciju, ietver: “tiesiskus, administratīvus, policijas un/vai tiesu iestāžu pasākumus, kas paši par sevi ir diskriminējoši vai kas tiek īstenoti diskriminējošā veidā” ( 21 ); “apsūdzību vai sodu, kas ir nesamērīgs vai diskriminējošs” ( 22 ) un “apsūdzību vai sodu par atteikšanos veikt militāro dienestu konflikta laikā, ja militāra dienesta veikšana ietvertu noziegumu vai tādu darbību izdarīšanu, uz ko attiecas 12. panta 2. punktā minētie izslēgšanas noteikumi” ( 23 ). Ir jābūt saiknei starp Kvalifikācijas direktīvas 10. pantā minētajiem vajāšanas iemesliem un 9. pantā minētajām vajāšanas darbībām ( 24 ).

15.

10. panta 1. punktā izklāstītie iemesli ietver:

16.

Trešās valsts valstspiederīgo izslēdz no Kvalifikācijas direktīvas piemērošanas jomas, ja viņam ir piemērojams tās 12. pants. Konkrētajiem nolūkiem attiecīgais izņēmums ir 12. panta 2. punkts, kurā ir atainots Ženēvas Konvencijas 1. panta F punkta formulējums. Tādējādi persona tiek izslēgta no direktīvā paredzētās aizsardzības, ja pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka tā ir izdarījusi “noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā noteikts starptautiskos dokumentos, kas sastādīti, lai paredzētu noteikumus pret šādiem noziegumiem” ( 25 ). 12. panta 2. punktu “piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tur minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā” ( 26 ).

17.

Dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam, kurš tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvas II un III nodaļu ( 27 ).

18.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto paskaidrojumu valsts tiesību normas, ar kurām tiek noteikta bēgļa definīcija, ir atvasinātas no Ženēvas Konvencijas 1. panta A punkta 2. apakšpunkta. Personas tiek izslēgtas no šīs definīcijas, ja pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka ir piemērojams kāds no minētās konvencijas 1. panta F punktā noteiktajiem pamatiem ( 28 ).

19.

Valsts tiesībās ir noteikts izraidīšanas aizliegums uz valsti, kurā ir apdraudēta personas dzīvība vai brīvība tās rases, reliģiskās pārliecības, valstspiederības, piederības īpašai sociālajai grupai vai politisko uzskatu dēļ. Ja šādi draudi rodas no valsts, tad tie rada vajāšanu attiecīgo valsts tiesību normu izpratnē ( 29 ).

20.

Šo secinājumu ievadā es esmu izklāstījusi tādus faktus par A. Shepherd, ko var uzzināt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu.

21.

Ar 2011. gada 31. marta paziņojumu Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā Migrācijas un bēgļu pārvalde; turpmāk tekstā – “Bundesamt”) noraidīja A. Shepherd pieteikumu par patvēruma piešķiršanu. Tā sniedza šādu pamatojumu: i) nepastāv pamattiesības saistībā ar uz pārliecību balstītu atteikšanos; ii) A. Shepherd varēja likumīgi aiziet no militārā dienesta; iii) viņam nav piemērojams Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkts, lasot to kopā ar 12. pantu. Minētā direktīva paredz priekšnosacījumu, ka attiecīgajā konfliktā ir jābūt veiktām darbībām, kas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām. ASV bruņotie spēki nepieļauj šādus pārkāpumus, vēl jo mazāk tie veicina to izdarīšanu. A. Shepherd bija tikai helikoptera mehāniķis; viņš personīgi nepiedalījās kaujā. Nav norādes, ka viņš netieši būtu piedalījies kara noziegumu izdarīšanā un/vai ka “viņa” helikopteri būtu iesaistīti šādos noziegumos. Pat tad, ja viņš netieši būtu piedalījies šādos noziegumos, ar to nepietiktu, lai konstatētu viņa kriminālatbildību par tiem Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūtu 25. panta izpratnē ( 30 ). Turklāt attiecībā uz iespējamo noziegumu pret mieru, neatkarīgi no tā, vai iebrukums Irākā bija vai nebija pretrunā starptautiskajām tiesībām, A. Shepherd nevar uzskatīt par “nozieguma veicēju”, jo viņš nav viens no augsta ranga militārām amatpersonām. Koalīcijas spēku izvietošana Irākā turklāt jau bija padarīta likumīga atbilstoši starptautiskajām tiesībām A. Shepherd pirmajā pienākumu pildīšanas reizē Irākā.

22.

Visbeidzot Bundesamt uzskatīja, ka ciktāl A. Shepherd ASV atbildīgās iestādes varētu apsūdzēt par viņa militāro pienākumu pārkāpumu, proti, par dezertēšanu, šāda iespēja tikai ataino viņa piederības valsts likumīgās intereses veikt šādu darbību.

23.

2011. gada 7. aprīlīA. Shepherd apstrīdēja Bundesamt lēmumu iesniedzējtiesā. Viņš uzskata, ka Bundesamt nepareizi koncentrējās uz vajāšanas darbības jēdzienu, pametot novārtā vajāšanas iemeslus. Bundesamt esot nepareizi piemērojusi starptautisko krimināltiesību principus patvēruma pieteikumam. Tāpēc tā kļūdaini secināja, ka personai, kas atsakās pildīt militāro dienestu, bēgļa statusu var piešķirt tikai tad, ja tā var pierādīt “bez pamatotām šaubām”, ka tad, ja viņš būtu palicis bruņotajos spēkos, viņš būtu padarījis sevi vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā saskaņā ar starptautiskajām krimināltiesībām. Iesniedzējtiesa izskaidro, ka A. Shepherd prasība ir balstīta uz bailēm no vajāšanas Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē, apgalvojot, ka pastāv divi vajāšanas iemesli: i) ka viņš pieder sociālai grupai 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē un/vai ii) viņa politisko uzskatu dēļ 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē. Tiesas sēdes laikā Tiesa tika informēta, ka A. Shepherd balstās tikai uz 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu ( 31 ).

24.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Verwaltungsgericht uzdod šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza A. Shepherd, Vācija, Grieķija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un Eiropas Komisija. Izņemot Nīderlandi, visi lietas dalībnieki sniedza mutvārdu apsvērumus 2014. gada 25. jūnija tiesas sēdē.

26.

Apstākļi, kas radīja to, ka A. Shepherd iesniedza patvēruma pieteikumu, varētu tikt uzskatīti par tādiem, kas radīs plašākus jautājumus, kā piemēram, attiecībā uz mijiedarbību starp ES tiesībām un starptautiskajām tiesībām. Tomēr iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir koncentrējusies uz šaurākiem jautājumiem. Būtībā tā vēlas uzzināt, vai Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams izskatāmajā gadījumā un ja tas tā ir, kā būtu jānovērtē patvēruma pieteikums. 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā ir noteikts, ka tāda darbība, ko var kvalificēt par “vajāšanas” darbību, ir situācijā, kad personai ir apsūdzības vai sodīšanas risks par atteikšanos veikt militāro dienestu konflikta laikā, ja tā ietvertu noteiktu darbību izdarīšanu, ieskaitot noziegumus pret mieru, kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci minētās direktīvas 12. panta 2. punkta izpratnē. Manuprāt, Tiesai, sniedzot atbildes iesniedzējtiesai, būtu jāatturas no minēto plašāko jautājumu izskatīšanas, kuri nav atbilstoši izklāstīti tai iesniegtajā strīdā, un arī es šajos secinājumos attiecīgi neapskatīšu minētos plašākos jautājumus.

27.

Ženēvas Konvencija ir dzīvs instruments, kas interpretējams, ievērojot mūsdienu apstākļus un saskaņā ar starptautisko tiesību attīstību ( 32 ). ANO augstajam komisāram bēgļu lietās (turpmāk tekstā – “UNHCR”) saskaņā ar Konvenciju ir īpaša loma, sniedzot dalībvalstīm vērtīgas vadlīnijas bēgļa statusa noteikšanas procesā ( 33 ). Ženēvas Konvencija veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam, un Kvalifikācijas direktīva ir jātulko, ņemot vērā šīs konvencijas vispārējo sistēmu un mērķi ( 34 ). Turklāt, kā izskaidrots LESD 78. panta 1. punktā, jebkādai Kvalifikācijas direktīvas interpretācijai ir jābūt saderīgai ar Ženēvas Konvenciju un citiem būtiskajiem līgumiem, kā arī ar Hartā paredzētajām tiesībām ( 35 ).

28.

Vēl jo vairāk, veicot atsevišķu Kvalifikācijas direktīvas normu interpretāciju, ir jāņem vērā parastā izmantotās valodas nozīme, tās mērķis un normatīvā sistēma. Attiecībā uz pēdējo minēto, ar 4. pantu (minētās direktīvas II nodaļā) tiek regulēta starptautiskās aizsardzības piešķiršanas lūgumu izvērtēšana ( 36 ). Ar šo novērtēšanas procesu tiek mēģināts izveidot līdzsvaru. Patiesiem bēgļiem ir nepieciešams un viņi ir pelnījuši aizsardzību, bet dalībvalstīm ir jāļauj veikt procedūras, kas nošķir patiesus pieteikuma iesniedzējus no fiktīviem prasītājiem. Neapšaubāmi ir jāņem vērā fakts, ka patiesie pieteikuma iesniedzēji ir cilvēki, kam ir bijusi traumatiska pieredze. Tomēr individuālam prasītājam savā lūgumā piešķirt patvērumu ir jānorāda skaidrs un ticams pamats.

29.

A. Shepherd gadījumā iesniedzējtiesa ir uzdevusi astoņus savstarpēji saistītus, daļēji pārklājošos jautājumus. Galvenais jautājums ir, vai persona, kura atrodas A. Shepherd situācijā, var balstīties uz vajāšanas darbības pastāvēšanu, kā izklāstīts 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā, lai pamatotu savu pieteikumu bēgļa statusa saņemšanai saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvu. Tāpēc es galvenokārt koncentrēšos uz šīs normas piemērošanas jomu un tās saistību ar 10. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā ietvertajiem “vajāšanas iemesliem”.

30.

Ar 1. jautājumu iesniedzējtiesa lūdz sniegt skaidrojumu par Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomu, it īpaši par vārdu “[..] ja militāra dienesta veikšana ietvertu noziegumu vai tādu darbību izdarīšanu, uz ko attiecas 12. panta 2. punktā minētie izslēgšanas noteikumi” ( 37 ). Vai šis noteikums ir attiecināms tikai uz personām, kas tieši ir iesaistītas kaujā, vai arī tas attiecas uz visu dienestā esošo militāro personālu, ieskaitot personas, kas nodrošina loģistikas un tehnisko atbalstu, kā helikopteru apkopes mehāniķis?

31.

A. Shepherd, Vācija, Apvienotā Karaliste un Komisija uzskata, ka visam militārajam personālam ir piemērojams Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta a) apakšpunkts. Grieķijas viedoklis ir atšķirīgs. Tā uzskata, ka iesniedzējtiesa jautā, cik lielā mērā personai, kura iesniedz iesniegumu par bēgļa statusa piešķiršanu, jābūt iesaistītai tādu darbību, kā, piemēram, kara noziegumu izdarīšanā, lai varētu konstatēt, ka tā ir personīgi atbildīga par šo darbību veikšanu. Nīderlande uzsver, ka atbalsta personāls parasti nepiedalās militārajās darbībās vai kaujās. Nav pilnībā skaidrs, vai tā uzskata, ka šāds personāls tomēr var atrasties 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomā.

32.

Man šķiet, ka Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkts attiecas uz visu militāro personālu, ieskaitot loģistikas un atbalsta personālu, kāds ir helikoptera mehāniķis.

33.

Definējot noteiktu “vajāšanas darbību” kategoriju, 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā ir iekļauta skaidra atsauce uz Kvalifikācijas direktīvas 12. panta 2. punktu, ko vajadzētu lasīt kopā ar 12. panta 3. punktu ( 38 ). Kvalifikācijas direktīvas tekstā nav nekā, kas norādītu, ka frāze “ja militāra dienesta veikšana ietvertu” attiektos tikai uz kaujas personālu. Tikai 12. panta 3. punkta formulējums (“citādi piedalās izdarīšanā”) vien apstiprina, ka personas, kuras nav tieši iesaistītas to faktisko darbību veikšanā, kam piemērojams 12. panta 2. punkts, tomēr atbilstoši šim noteikumam var tikt izslēgtas no Kvalifikācijas direktīvas sniegtās aizsardzības. Ja 9. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir jālasa kopā ar 12. panta 2. un 3. punktu, tas nozīmē, ka konkrētais attiecīgās personas funkcijas, titula vai darba apraksts nevar noteikt, vai to apdraud vajāšanas darbība Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē.

34.

Atbalsta personāla iekļaušana 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomā turklāt ir saderīga ar Kvalifikācijas direktīvas galveno mērķi identificēt tās personas, kuras konkrētu apstākļu dēļ ir spiestas lūgt aizsardzību Eiropas Savienībā un kam tā patiesi ir nepieciešama ( 39 ). Ja persona var pierādīt, ka tad, ja tā veiktu militāro dienestu, tā būtu iesaistīta vienas no darbību, kuras šīs direktīvas 12. panta 2. punktā norādītas kā izslēgšanas iemesli, īstenošanā, nav ticama iemesla, lai izslēgtu šo personu no Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomas (patiesi, pastāv pamatots iemesls domāt, ka tai tiešām varētu būt vajadzīga aizsardzība).

35.

Turklāt es nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc persona tiek atturēta vai to vajadzētu atturēt no balstīšanās uz attiecīgās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu, jo tā drīzāk ir reģistrēts rekrūtis nevis iesaucamā persona. Formulējums “[..] atteikšanās pildīt militāro dienestu [..]” ir pietiekami plašs, lai ietvertu jebkuru militārajā dienestā esošu personu. Nav veikts nošķīrums, atsaucoties uz veidu, kā attiecīgā persona tika savervēta, kas tādējādi nav būtiski.

36.

Nākamā analīzes daļa ir smalkāka. Vai attiecīgā persona tiktu iesaistīta konkrētu darbību veikšanā, kā Kvalifikācijas direktīvas 12. panta 2. punktā minētie kara noziegumi? Minētais ietver 12. panta 2. punkta prasību izvērtēšanu caur 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta prizmu. Ar 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu tiek pieprasīts ex ante izvērtēt pieteikuma iesniedzēja situāciju un tādējādi iespējamību, ka notiks konkrētā darbība. 12. panta 2. punkts ir saistīts ar ex post jau notikušu darbību novērtēšanu.

37.

Pirmkārt, man šķiet, ka nosakot, “[..] [ja militāra dienesta veikšana] ietvertu noziegumu vai tādu darbību izdarīšanu, uz ko attiecas 12. panta 2. punktā minētie izslēgšanas noteikumi”, 9. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir jāsaprot kā tāds, kas nozīmē, ka attiecīgā persona, veicot militāro dienestu, provocētu, vai citādi piedalītos šādu darbību izdarīšanā. Šī interpretācija ir saderīga un to atbalsta konkrētās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta redakcija franču valodā “[..] en cas de conflit lorsque le service militaire supposerait de commettre des crimes ou d’accomplir des actes [..]” ( 40 ). Uzsvars tiek likts uz to, kādas darbības konkrētais militārais dienests ietvertu vai varētu ietvert. Otrkārt, vārds “varētu” norāda, ka tādu darbību kā 12. panta 2. punktā minētās veikšanas nosacījums ir, lai attiecīgā persona veiktu savu militāro dienestu ( 41 ). Treškārt, “varētu” arī norāda, ka attiecīgā persona vēl nav veikusi šādas darbības. Tāpēc tas drīzāk attiecas uz iespējamām darbībām nākotnē, nekā uz darbībām, kas notikušas pagātnē.

38.

Tādējādi šis novērtējums būtiski atšķiras no ex post izmeklēšanas, kas tiek veikta vai nu gadījumā, kad tiek uzsākts kriminālprocess, vai tad, ja dalībvalsts vēlas pierādīt, ka konkrēta persona būtu jāizslēdz no Kvalifikācijas direktīvas sniegtās aizsardzības, jo uz to attiecas izslēgtā kategorija, kas izklāstīta 12. panta 2. punktā. 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu saprātīgi nav iespējams tulkot kā tādu, ar ko bēgļa statusa lūdzējam tiek prasīts pierādīt, ka uz viņu attiecas 12. panta 2. punkts. Ja viņš to varētu izdarīt, viņš, pats par sevi saprotams, neatbilstu aizsardzības saņemšanai.

39.

Kvalifikācijas direktīvas 12. panta 2. punkts ir atvasināts no Ženēvas Konvencijas 1. panta F punkta. Tikai 12. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir attiecināms uz A. Shepherd gadījumu. Es īsumā izskaidrošu, kāpēc es tā uzskatu.

40.

Konkrētās direktīvas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir minētas personas, kuras ir izdarījušas “smagu nepolitisku noziegumu”. Nekas šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nerosina domāt, ka A. Shepherd ir minētajā kategorijā. Tāpēc nav nepieciešamības tālāk apskatīt 12. panta 2. punkta b) apakšpunktu. 12. panta 2. punkta c) apakšpunkts attiecas uz personām, kuras ir vainīgas darbībās, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem ( 42 ). Tikai personas, kuras ir varas amatos valstī vai valstij līdzīgā struktūrā, manuprāt, var veikt šādas darbības. A. Shepherd nebija šādā amatā.

41.

Tāpēc atkal pievēršoties 12. panta 2. punkta a) apakšpunktam: šajā noteikumā un Ženēvas Konvencijas 1. panta F punkta a) apakšpunktā minētās darbības ir identiskas. Tās ietver noziegumus pret mieru, kara noziegumu un noziegumus pret cilvēci, kā definēts starptautiskajos dokumentos, kas izstrādāti, lai paredzētu normas attiecībā uz šādiem noziegumiem (konkrētajā direktīvā nav ietverta atsevišķa definīcija).

42.

Starptautiskā militārā tribunāla hartā ( 43 )“noziegums pret mieru” ir definēts kā tāds, kas ietver agresīva kara, vai kara, kura laikā tiek pārkāpti starptautiski līgumi vai citi nolīgumi, plānošanu, sagatavošanu, uzsākšanu vai veikšanu. Šādu noziegumu pēc savas būtības var izdarīt tikai tāda persona, kura ir augstā amatā, kura pārstāv valstī vai valstij līdzīgu struktūru ( 44 ). A. Shepherd nekad nav bijis šādā amatā. Tāpēc maz iespējams, ka viņš būtu varējis īstenot šādu darbību. “Noziegumi pret cilvēci” ietver tādas darbības kā genocīds, slepkavības, izvarošanas un spīdzināšana, kas tiek veikta kā daļa no plaša un sistemātiska uzbrukuma civiliedzīvotājiem ( 45 ). Tā kā attiecībā uz minēto lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav konstatēti nekādi fakti, es šo jautājumu plašāk neizskatīšu ( 46 ).

43.

“Kara noziegumi” ir definēti vairākos starptautiskos dokumentos ( 47 ). Šādi noziegumi ietver būtiskus starptautisko kara tiesību pārkāpumus, kuru mērķis ir aizsargāt personas, kuras nepiedalās vai vairs nepiedalās karadarbībā un ierobežot izmantotās karadarbības metodes un līdzekļus. Ir atzīts, ka kara noziegumi ietver tīšu civiliedzīvotāju nogalināšanu un spīdzināšanu ( 48 ). Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertie dokumenti rosina domāt, ka šī (un tikai šī) apgalvoto kara noziegumu kategorija attiecas uz A. Shepherd gadījumu.

44.

Es jau secināju, ka militārais personāls, kas tieši nepiedalās kaujā, nav izslēgts no Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomas. Tas, vai šādas personas izdarītu kara noziegumus, ja tās pildītu savus dienesta pienākumus, ir fakts, kas jāizvērtē kompetentajām valsts iestādēm. Šo izvērtējumu ir sarežģīti veikt, jo tam ir nepieciešams, lai atbildīgās iestādes izvērtētu darbības un tādas rīcības sekas, kas vēl nav notikušas. Tādējādi jautājums ir, vai ir ticams, ka attiecīgās personas darbības varētu radīt iespēju izdarīt kara noziegumus ( 49 )?

45.

Tiesa nevar saprātīgi ierosināt vispusīgus kritērijus, ko varētu piemērot valsts atbildīgās iestādes. Piemēram, ASV armijas bāzes frizētavā strādājošais militārais personāls, kas nodrošina, ka visam dienējošajam personālam ir noteikts matu griezums, ir nošķirts no kara darbībām un tāpēc visdrīzāk nevarēs tikt pierādīta šāda tieša saikne. Tomēr persona, kura aprīko gaisa kuģi ar bumbām vai kura veic kara lidmašīnu tehnisko apkopi, drīzāk varēs pierādīt, ka tās loma ir tieši saistīta ar šādām darbībām un tāpēc ar iespēju izdarīt kara noziegumus. Saistībā ar minēto militārpersona, kura vada vai apkalpo gaisa kuģi vai helikopteru, kurš mērķē raķeti vai šauj ar ložmetēju uz civiliedzīvotājiem bēgļiem, acīmredzami notikumu virknē ir tuvāk kara nozieguma izdarīšanai, nekā persona, kura apbruņojusi gaisa kuģi vai helikopteru un nodrošinājusi, ka tas ir gatavs kaujai. Tomēr nevar secināt, ka apkopes mehāniķis nevar būt “iesaistīts” (vai, ka nav iespējamības, ka viņš varētu būt iesaistīts) šī nozieguma izdarīšanā.

46.

Būtībā, man šķiet, ka valsts atbildīgajām iestādēm ir jāapsver, vai pastāv tāda tieša saikne starp attiecīgās personas darbībām un saprātīgu iespējamību, ka varētu tikt izdarīti kara noziegumi, ka šī persona varētu tikt iesaistīta kara noziegumu izdarīšanā, jo tās darbības ietver nepieciešamu šo noziegumu sastāvdaļu. Būtībā jāpārbauda ir tas, vai bez šī ieguldījuma vai visiem privātpersonu veiktajiem ieguldījumiem attiecīgās personas situācijā, kara noziegumi vai darbības nebūtu iespējamas.

47.

Personai, kurai ir pamatotas bailes no vajāšanas tādu iemeslu dēļ, kā piederība īpašai sociālai grupai (10. panta 1. punkta d) apakšpunkts) vai tās politisko uzskatu dēļ (10. panta 1. punkta e) apakšpunkts), un kas atbilst Kvalifikācijas direktīvas 2. panta c) punkta nosacījumiem, ir jāpiešķir bēgļa statuss ( 50 ). Ir jāpastāv saiknei starp Kvalifikācijas direktīvas 10. pantā minētajiem iemesliem un 9. pantā definētajām vajāšanas darbībām. Saskaņā ar iesniedzējiesas teikto A. Shepherd pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu ir balstīts uz 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu, lasot to kopā gan ar 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu, gan 10. panta 1. punkta e) apakšpunktu. Tomēr tiesas sēdē Tiesā A. Shepherd pārstāvis norādīja, ka viņa lieta balstās tikai uz 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu un 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu (citiem vārdiem sakot, ka nebija pamatošanās uz 10. panta 1. punkta e) apakšpunktu). Iesniedzējtiesa nav lūgusi Tiesai interpretēt Kvalifikācijas direktīvas 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu. Tomēr es uzskatu, ka ir nepieciešams apskatīt arī šo noteikumu, ņemot vērā A. Shepherd mutvārdu apsvērumus.

48.

Man šķiet, ka A. Shepherd acīmredzami būtu piemērojams Kvalifikācijas direktīvas 10. panta 1. punkta e) apakšpunkts. Politiskā uzskata esamība ietver to, ka pastāv tāds uzskats, doma vai ticība attiecībā uz jautājumu, kas ir saistīts ar valsti un tās politiku vai metodēm. Minētajam jāietver ticība, ka persona nevar veikt militāro dienestu konfliktā, ja tā veikšana, iespējams, varētu ietvert kara noziegumu izdarīšanu.

49.

Tomēr nostāja ir mazāk skaidra attiecībā uz 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu (piederība īpašai sociālai grupai).

50.

A. Shepherd apgalvo, ka viņa uzskats, ka piedalīšanās karā Irākā nozīmēja, ka viņš riskētu veikt tādas darbības, kas minētas 12. panta 2. punktā, ir tik būtiska viņa pārliecībai, ka viņu nevajadzētu spiest rīkoties pretēji tai (tādējādi uz viņu ir attiecināms 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmais ievilkums); un ka tāpēc viņš ir tādas grupas biedrs, kurai ir īpatna identitāte ASV, jo apkārtējā sabiedrība uzskata to par atšķirīgu (10. panta 1. punkta d) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē).

51.

Tas, vai tā tiešām ir, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem.

52.

Frāze “uz pārliecību balstīta atteikšanās” nav ietverta Hartas 10. panta 1. punktā, kas ir ļoti līdzīgs ECPAK 9. panta 1. punktam. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir lēmusi, ka iebildumi pret militārā dienesta veikšanu, – ja tie ir pamatoti ar nopietnu un nepārvaramu konfliktu starp pienākumu dienēt armijā un personas sirdsapziņu, – ir pietiekami neapstrīdama, nopietna, vienota un būtiska pārliecība, lai to aizsargātu ar ECPAK 9. panta 1. punktu ( 51 ). Tāpēc Hartas 10. panta 1. punkts būtu jāinterpretē līdzīgi. Hartas 10. panta 2. punktā ir noteiktas un atzītas uz pārliecību balstītas atteikšanās tiesības saskaņā ar valstu tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu ( 52 ).

53.

Tomēr jēdzienam “uz pārliecību balstīta atteikšanās” ir vairāk kā viena nozīme. To saprot kā tādu, kas attiecas uz pacifistiem (kā kvēkeri [Quakers]), kad iebilde pret militāru darbību ir absolūta ( 53 ). Tāpat tas var attiekties uz personām, kuras iebilst pret konkrētu konfliktu, balstoties uz tiesiskiem, morāliem vai politiskiem apsvērumiem, vai kas iebilst pret līdzekļiem un metodēm, kas tiek izmantotas šī konflikta ietvaros.

54.

Es uzskatu, kas tās personas, kas absolūti iebilst pret militāru darbību, pilnībā varētu tikt uzskatītas par tādām, “kam piemīt kopējas pazīmes vai pārliecība, kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevar spiest no tās atteikties” 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē. To nostāja ir skaidra un nepārprotama. Tās nav gatavas nekādos apstākļos apsvērt spēka izmantošanu. Tā kā to nostāja ir tik skaidra, tas ir pilnībā pašsaprotami.

55.

Tās personas, kuru iebildumi pret spēka izmantošanu ir niansētāki, atrodas sarežģītākā situācijā. Konkrēti tas, pret ko šīm personām ir iebildumi, balstoties uz pārliecību, ir katrai atšķirīgs. Viena var iebilst pret konkrētu karu, otra pret attiecīgā konfliktā izmantotajiem līdzekļiem un metodēm, trešā var atteikties, pamatojoties uz personīgiem apstākļiem, jo tai tiek pieprasīts cīnīties pret paša etnisko grupu. Tā kā šajā gadījumā nav absolūtu iebildumu pret spēka izmantošanu, bet tikai daļēji iebildumi, šādiem indivīdiem attiecīgi var būt sarežģītāk pierādīt, ka viņu atsevišķā nostāja ir ticama, ka viņu individuālais iebildums ir balstīts uz pārliecību un principiem, nevis uz izdevīgumu. Tādējādi viņiem var būt sarežģītāk uz sevi attiecināt 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmo ievilkumu.

56.

Es saskatu mazāk sarežģījumu saistībā ar 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta otro ievilkumu. Konceptuāli ir pilnībā ticams, ka gan tās personas, kuru iebildumi pret spēka izmantošanu ir absolūti, gan tās, kuru iebildumi ir niansētāki, varētu (atsevišķi vai kopā) izveidot grupu, kurai “attiecīgajā valstī ir īpatna identitāte” (šajā gadījumā ASV), “jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu”. Par to, vai šis ir tieši tāds gadījums, ir jālemj atbildīgajām iestādēm, ņemot vērā tām sniegtos pierādījumus, ko pārbauda valsts tiesas.

57.

Ņemot vērā šos kritērijus, vai A. Shepherd ir piemērojami divi minētie (kumulatīvie) 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta ievilkumi?

58.

Iesniedzējtiesa ir izskaidrojusi, ka A. Shepherd iebildumi pret militāru darbību nav absolūti. Viņš bija reģistrēts ASV armijas loceklis. Viņš bruņoto spēku izmantošanu nenoraida pilnībā. Viņa arguments drīzāk ir tāds, ka viņš iebilst konkrēta kara īstenošanai konkrētā veidā (tādā, par kuru viņš uzskata, ka tas ir ietvēris vai var nākotnē ietvert kara noziegumu izdarīšanu), un ka viņš uztraucas, ka viņš varētu atrasties šādas darbības veikšanas procesā, ja viņš būtu turpinājis savu militāro dienestu un pakļāvies pavēlei atkārtoti tikt izvietotam Irākā.

59.

Pirmkārt, valsts atbildīgajām iestādēm ir jānosaka, vai A. Shepherd klasificēt kā personu, kas iebilst, balstoties uz pārliecību, vai dezertieri. Nosakot šo jautājumu, tām būtu jāņem vērā tas, vai A. Shepherd pārliecība attiecībā uz konkrēto konfliktu ir pietiekami neapstrīdama, nopietna, vienota un būtiska, lai viņam varētu piemērot 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmo ievilkumu. Citiem vārdiem sakot: vai A. Shepherd ir vienkārši dezertieris, vai arī viņam bija, kā viņš to aizrautīgi apgalvo, uz pārliecību balstīti iebildumi pret turpmāku dienestu Irākā? Ja valsts atbildīgās iestādes nolemj, ka viņš ir vienkārši dezertieris, ir ļoti maz iespējams, ka viņam varētu piemērot 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmo ievilkumu. Tā kā ir jāizpilda abi 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta ievilkumi, tad nebūtu svarīgi tas, vai personas, kuras dezertē no militārā dienesta, sabiedrība uzskata par vienu vienotu grupu.

60.

Ja tomēr valsts atbildīgās iestādes nolemtu, ka A. Shepherd atteicās turpmāk pildīt militāro dienestu Irākā, jo pastāvēja nopietns, nepārvarams konflikts starp to, ko, kā viņš saprātīgi sagaidīja, šie dienesta pienākumi ietvers un viņa pārliecību, uz viņu attiektos 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pirmais ievilkums. Tad valsts atbildīgajām iestādēm vajadzētu apsvērt, vai pamatojoties uz tām pieejamiem materiāliem, ir saprātīgi uzskatīt, ka ASV personas, kuras atrodas īpašajā A. Shepherd situācijā, tiek uztvertas savādāk un sabiedrība kopumā pret tām izturas savādāk. Ja tas tā ir, tad būtu izpildīts arī 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta otrais ievilkums. Es neuzskatu, ka Tiesai ir pietiekami daudz informācijas, lai tā varētu sniegt plašāku padomu par šo jautājumu.

61.

Iesniedzējtiesa uzdod savu jautājumu, norādot divas izvēles iespējas. Lai varētu piemērot Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu, vai konkrētajam konfliktam galvenokārt, vai sistemātiski ir jāietver tās 12. panta 2. punktā paredzēto noziegumu vai darbību izdarīšana, vai arī ir pietiekami, ka pieteikuma iesniedzējs parāda, ka atsevišķos gadījumos, šādas darbības veica bruņotie spēki, pie kuriem viņš pieder?

62.

Manuprāt, neviena no izvēles iespējām nenosaka, vai Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir piemērojams. Nozīme ir iespējamībai, ka pieteikuma iesniedzējs riskē izdarīt kara noziegumus. Attiecīgajai personai ir jāparāda, kāpēc tā uzskata, ka tā varētu izdarīt šādus noziegumus, ja tā veiktu savus militāros pienākumus.

63.

Konfliktā, kura laikā, kā apgalvots, šādas darbības jau ir sistemātiski notikušas, un kad pierādošais materiāls ir publiski pieejams, pieteikuma iesniedzējam var būt (nosacīti) vieglāk izpildīt minēto pārbaudi. Ja nebūtu notikusi politikas maiņa pirms viņa izvietošanas karadarbības zonā, viņam būtu saprātīgs pamats apgalvot, ka šādas darbības varētu ticami notikt nākotnē un viņš varētu būt tajās iesaistīts. Ja tiek apgalvots, ka šādas darbības konflikta laikā ir notikušas kā individuāli vai atsevišķi gadījumi, pieteikuma iesniedzējam ir sarežģītāks uzdevums. Viņam būs jāpierāda, kāpēc viņš uzskata, ka iespējams viņa darbības, ja viņš pildītu savu militāro dienestu, radītu viņam risku iesaistīties kara noziegumu izdarīšanā (subjektīvais elements). Tādējādi (piemēram) viņam būtu jāizskaidro, kāpēc, ņemot vērā vietu, kurā viņu bija plānots izvietot, un darbības, kuras viņam būtu jādara, viņš ticami varētu domāt, ka viņš varētu piedalīties šādu noziegumu izdarīšanā. Pastāv arī objektīvs elements: ņemot vērā pieejamo informāciju, vai ir saprātīgi secināt, ka pieteikuma iesniedzējs varētu nokļūt šādā situācijā? Tādējādi ir nepieciešams novērtēt, vai pastāv objektīvs pamatojums uzskatīt, ka attiecīgā persona varētu tikt iesaistīta kara noziegumu izdarīšanā.

64.

Man šķiet, ka atbildi uz 3. jautājumu ietver atbilde, ko es esmu ierosinājusi sniegt uz 2. jautājumu. Nav nepieciešams neapšaubāmi noteikt, ka var sagaidīt, ka notiks starptautisko kara tiesību pārkāpums.

65.

Tālāk ir ērti izskatīt 6. jautājumu, ar kuru iesniedzējtiesa jautā, vai ir būtiski ņemt vērā Romas Starptautiskās Krimināltiesas (turpmāk tekstā – “ICC”) Statūtu noteikumus, apskatot Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu.

66.

Es neuzskatu, ka ICC statūtu noteikumiem būtu nozīme. Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkts nav paredzēts tiem, kas varētu tikt apsūdzēti par starptautisku noziegumu izdarīšanu. Tieši pretēji – tā mērķis ir sniegt aizsardzību personām, kuras vēlas izvairīties no šādu darbību veikšanas, pildot militāro dienestu. Iespējamības, ka kareivis X tiktu sekmīgi apsūdzēts par kara nozieguma izdarīšanu, izmantošana par kritēriju tam, lai nolemtu, vai kareivis X būtu jāaizsargā kā bēglis, jo viņš vēlas izvairīties no tā, ka viņu izvieto pozīcijā, kur viņu sekmīgi varētu apsūdzēt, ir pilnībā pretrunā minētajam mērķim. Kvalifikācijas direktīvas 4. pants izklāsta to faktu un apstākļu, kas nepieciešami, lai novērtētu pieteikuma iesniedzēja bēgļa statusa pieteikumu, izvērtēšanu. Visbeidzot, pārbaude attiecas uz to, vai katrā konkrētā gadījumā pieteikuma iesniedzēja prasība ir ticama. Starptautisko krimināltiesību noteiktie standarti sekmīgai apsūdzībai par kara noziegumiem ir pilnībā savādāki (tie ir daudz augstāki) un šajā novērtējumā netiek izmantoti ( 54 ).

67.

Šajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai bēgļa statusa piešķiršana noteiktos apstākļos ir liegta. It īpaši, a) vai fakts, ka atbildīgās iestādes pieteikuma iesniedzēja pilsonības valstī īsteno apsūdzību par kara noziegumiem, liedz viņam balstīties uz Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu; un b) vai nozīme ir apsūdzībai ICC? Savos komentāros iesniedzējtiesa ierosina, ka gadījumos, kad pastāv mehānisms personu, kas izdarījušas kara noziegumus, apsūdzībai un sodīšanai, varētu uzskatīt, ka kara noziegumi netiks veikti, jo tos nepieļauj attiecīgā valsts. Pats fakts, ka tiek veikta apsūdzība par kara noziegumiem – tā minēts apgalvojumā – nozīmē, ka valsts nodrošina aizsardzību pret vajāšanu Kvalifikācijas direktīvas 7. panta izpratnē.

68.

Manuprāt, īsa atbilde uz abiem jautājumiem ir “nē”. Valsts vai starptautiska mehānisma pastāvēšana apsūdzēšanai par kara noziegumiem principā var būt to izdarīšanu atturošs faktors. Tomēr tas ir skumjš, bet nenoliedzams fakts, ka kaut arī šāds mehānisms var pastāvēt, kara noziegumi dažreiz tiek izdarīti konflikta karstumā ( 55 ) (tāpat kā civilizētu tiesību sistēmās esošie likumi, ar ko paredz kriminālatbildību un sodu par izvarošanu un slepkavību, diemžēl, negarantē, ka cilvēki nekad netiks izvaroti vai noslepkavoti). Ja Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktam ir kāda vērtība kā līdzeklim, kas sniedz iespēju atrast drošu patvērumu tiem, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka viņiem varētu piespiest piedalīties kara noziegumu izdarīšanā, tam ir jādarbojas neatkarīgi no tā, vai pastāv un tiek izmantots valsts vai starptautiskais mehānisms apsūdzībai un sodīšanai par kara noziegumiem.

69.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu var piemērot, kaut arī militāro darbību ir sankcionējusi starptautiskā sabiedrība, vai iesaistīšanās tajā ir notikusi saskaņā ar ANO DP mandātu.

70.

Es neesmu pārliecināta, ka es precīzi saprotu, kas no tiesību viedokļa ir domāts ar frāzi “starptautiskās sabiedrības sankcionēts”. ANO Hartā nav definēts, kas ir likumīgs karš; tāpat es nezinu nevienu citu starptautisku instrumentu, ar ko būtu novērsta šī nepilnība (ja tā ir nepilnība) ( 56 ). Es nesaredzu, ka cenšanās definēt Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomu, atsaucoties uz nedefinētu jēdzienu, palīdzētu lietas risināšanā. Tā kā ANO DP mandāta pastāvēšana nav priekšnosacījums kara uzsākšanai vai aizsardzībai pret agresiju, tā esamība vai neesamība nevar būt noteicoša attiecībā uz to, vai tiek veiktas Kvalifikācijas direktīvas 12. panta 2. punktā izklāstītās darbības. Tādējādi pat tad, ja pirms konflikta ir pieņemta ANO DP rezolūcija, ar ko tiek atļauts noteiktos apstākļos un ar konkrētiem nosacījumiem izmantot spēku, tas nevar nozīmēt, ka “atbilstoši definīcijai” kara noziegums nevar tikt un tas netiks veikts.

71.

Tāpēc es, atbildot uz šo jautājumu, secinu, ka ANO DP mandāta esamība attiecībā uz konkrēto konfliktu nenovērš nepieciešamību pēc atbilstoši Kvalifikācijas direktīvas 4. pantam veikta novērtējuma, vai neietekmē tā rezultātu. Tāpat tas pats par sevi neizslēdz iespējamību, ka Kvalifikācijas direktīvas 12. pantā paredzētās darbības ir vai varētu tikt veiktas.

72.

Pēdējā no saviem jautājumiem par Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta interpretāciju iesniedzējtiesa jautā, vai, pirms viņš var balstīties uz šo normu, pieteikuma iesniedzējam ir savas valsts atbildīgajās iestādēs jāizmanto parastā procedūra, kas saistīta ar iebildumiem pārliecības dēļ.

73.

Vispirms man vajadzētu atgādināt, ka apsūdzība vai sods, ko varētu piemērot A. Shepherd, ja viņu aizsūtītu atpakaļ uz ASV, drīzāk būtu par dezertēšanu, nevis iebildumiem pārliecības dēļ.

74.

Nav skaidrs, ko iesniedzējtiesa domā ar “parastu procedūru, kas saistīta ar iebildumiem pārliecības dēļ”. Ciktāl šī frāze var attiekties uz procedūrām, kas ir pieejamas saskaņā ar ASV tiesību aktiem par šādas prasības veikšanu, šai Tiesai nav informācijas par to, vai A. Shepherd varētu izmantot šādu procedūru saskaņā ar ASV tiesību aktiem, vai arī viņam ir liegts to darīt, jo (kā to norāda iesniedzējtiesa) viņa iebildumi pret bruņota spēka izmantošanu nav absolūti. Šeit es vēršu uzmanību uz Armijas noteikumu Nr. 600–43 1.–5. punkta a) apakšpunkta 4) daļu, kurā ir paredzēts, ka “personāla iesniegtie lūgumi to kvalificēt kā personu, kas iebilst pārliecības dēļ, pēc militārā dienesta uzsākšanas, netiks apstiprinoši izskatīti, ja šie lūgumi ir [..] balstīti uz iebildumiem pret konkrētu karu”. Es, protams, nezinu kā šo normu praksē ir interpretējušas kara tiesas ASV.

75.

Atbildīgajām valsts iestādēm ir jāpārbauda (ja nepieciešams, saņemot ekspertu liecības), vai A. Shepherd pareizi uzskata, ka viņš saskaņā ar ASV tiesībām nebūtu varējis kvalificēties kā persona, kas iebilst pārliecības dēļ. Ja viņš būtu varējis ierosināt šo procedūru, ar saprātīgu labvēlīga iznākuma iespēju, bet to nedarīja, es nesaredzu pamatotu iemeslu, kāpēc viņam būtu jākvalificējas bēgļa statusā, pamatojoties uz vajāšanu, no kuras (ar šādu pieņēmumu) viņš būtu varējis izvairīties, neapdraudot savus uzskatus. Turpretī, ja kā dienošai personai viņam būtu liegts lūgt personas, kas iebilst pārliecības dēļ, statusu, pamatojoties uz viņa atkārtotu izvietošanu Irākā, fakts, ka viņš neiesniedza šādu lūgumu, nekādi nevar ietekmēt viņa lūgumu piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar Kvalifikācijas direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktu.

76.

8. jautājumā iesniedzējtiesa jautā par Kvalifikācijas direktīvā paredzētajiem diviem “vajāšanas darbību” veidiem, proti, kas notiek kā “tiesiski, administratīvi, policijas un/vai tiesu iestāžu pasākumi, kas paši par sevi ir diskriminējoši vai kas tiek īstenoti diskriminējošā veidā” (9. panta 2. punkta b) apakšpunkts) un kas ir kā “apsūdzība vai sods, kas ir nesamērīgs vai diskriminējošs” (9. panta 2. punkta c) apakšpunkts). Iesniedzējtiesa jautā, vai saskaņā ar šīm tiesību normām necienīga attieksme pēc cietumsoda un sociālā izolācija un traucēkļi, kas saistīti ar šādu sodu, ir vajāšana.

77.

8. jautājums ir patstāvīgs. Pievēršoties tam, es atgādinu, ka tiesības saņemt bēgļa statusu rodas tikai tad, ja 9. pantā paredzēta vajāšanas darbība ir saistīta ar 10. pantā paredzētu vajāšanas iemeslu ( 57 ). Visi lietas dalībnieki, kuri iesniedz savus apsvērumus Tiesai, ieskaitot A. Shepherd, atzīst, ka valsts var piemērot sodus militārajam personālam, kas atsakās turpmāk pildīt militāro dienestu, ja tā dezertēšana nav balstīta uz atbilstošiem uz pārliecību balstītiem iemesliem un ar nosacījumu, ka jebkādi sodi un ar tiem saistītās procedūras atbilst starptautiskajiem standartiem. Kā es to saprotu, tāpēc 8. jautājums ir būtisks tikai tad, ja valsts atbildīgās iestādes nolemj, ka A. Shepherd patiešām neticēja, ka viņš riskēja izdarīt kara noziegumus, ja viņš atkārtoti atgrieztos dienestā Irākā (tā ka tādējādi uz viņu nav attiecināms 9. panta 2. punkta e) apakšpunkts); bet uzskata, ka viņš tomēr vai nu atbilst abiem 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta ievilkumiem (īpašas sociālās grupas loceklis), vai viņam ir piemērojams 10. panta 1. punkta e) apakšpunkts, ņemot vērā viņa politiskos uzskatus par Irākas kara īstenošanu. Šādu A. Shepherd viedokli, iespējams, varētu uzskatīt par tādu, ka viņš ir “dezertieris ar pārliecību”.

78.

Vai lietas izskatīšana kara tiesā un šādas personas sodīšana ir diskriminējoša vai nesamērīga tā, ka tai ir piemērojams 9. panta 2. punkta b) vai c) apakšpunkts.

79.

Uz tiesvedību kara tiesā un/vai negodīgu rīcību noteikti ir attiecināma 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietvertā frāze “tiesiski, administratīvi, policijas un/vai tiesu iestāžu pasākumi”. Tomēr pieteikuma iesniedzējam ir jāpierāda, ka šādi pasākumi paši par sevi ir diskriminējoši vai tiek piemēroti diskriminējošā veidā. Tā kā A. Shepherd balstās uz konkrētās direktīvas 10. panta 1. punkta d) apakšpunktu (piederība īpašai sociālai grupai), veicot šo novērtējumu, ir nepieciešams izvērtēt, vai ASV pastāv tādas sociālās grupas, kas ir salīdzināmas ar to, kurai, kā A. Shepherd apgalvo, viņš pieder, ciktāl šādas grupas atrodas līdzīgā stāvoklī un vai viņa grupa drīzāk nekā salīdzināmā grupa saskarsies ar diskrimināciju un vai varētu būt pamatota jebkāda acīm redzama atšķirīga attieksme. Tā kā lietas dokumentos nav neviena pierādījuma, kas norādītu uz to, ka šajā lietā tiek īstenota šāda diskriminācija, valsts atbildīgajām iestādēm ir jāveic nepieciešamais detalizētais faktu un apstākļu izvērtējums, lai noteiktu patieso stāvokli.

80.

Tāpat īsumā nevar pateikt, vai iespējamā apsūdzība ir nesamērīga vai diskriminējoša, vai arī A. Shepherd iespējamais sods, ja viņš tiktu notiesāts par dezertēšanu ( 58 ), būtu nesamērīgs, un tādējādi vai būtu piemērojams 9. panta 2. punkta c) apakšpunkts. Vispārīgi, novērtējot vai apsūdzība vai sods par dezertēšanu ir nesamērīgs, ir nepieciešams izvērtēt, vai šādas darbības ir vairāk nekā nepieciešams attiecīgajai valstij, lai tā varētu īstenot savas likumīgās tiesības uzturēt bruņotos spēkus. Iesniedzējtiesas izklāstītie sodi nešķiet acīmredzami nesamērīgi. Visbeidzot, šādi jautājumi arī ir jautājumi, kas jāizvērtē valsts atbildīgajām iestādēm, ņemot vērā lietas apstākļus.

81.

Pilnības labā es piebilstu, ka kritēriji būtu tie paši, ja kā vajāšanas iemesls tiktu minēts 10. panta 1. punkta e) apakšpunkts (politiskie uzskati). Tomēr tā kā sociālās grupas jēdziens uz šo pamatu neattiecas, personai tādā situācijā, kādā atrodas A. Shepherd, būtu ļoti sarežģīti pierādīt diskriminācijas esamību, tikai pamatojoties uz savu individuālo nostāju. Viņam var rasties sarežģījumi arī, nosakot atbilstošu grupu, lai veidotu pamatu nepieciešamajam salīdzinājumam.

82.

Sociālā izolācija pati par sevi 9. panta 2. punktā nav definēta kā “vajāšanas darbība” un, manuprāt, tā arī ļoti dabiski neiekļaujas 9. panta 2. punkta b) vai c) apakšpunktā. Ņemot to vērā, protams, ir taisnība, ka 9. panta 2. punktā ietvertais uzskaitījums nav pilnīgs. Fakts, ka sociālā izolācija ir “nevalstisku dalībnieku” darbības rezultāts (kā tas definēts konkrētās direktīvas 6. panta c) apakšpunktā), pats par sevi neizslēdz to, ka to var uzskatīt par (papildus) vajāšanas darbību atbilstoši 9. panta 2. punktam.

83.

Tomēr, lai varētu izveidot pamatu veiksmīgam pieteikumam par bēgļa statusa piešķiršanu, vajāšanas darbībām 9. panta 2. punkta izpratnē ir jābūt vai nu “pietiekami smagām to rakstura vai biežuma dēļ, lai tās veidotu cilvēka pamattiesību smagu pārkāpumu” (9. panta 1. punkta a) apakšpunkts) ( 59 ) vai “vairāku pasākumu, tostarp cilvēktiesību pārkāpumu, [..] akumulācijai, kas ir pietiekami smagi, lai ietekmētu indivīdu līdzīgā veidā” (9. panta 1. punkta b) apakšpunkts). Tiesas rīcībā nav informācijas, kas norādītu, vai jebkāda iespējama apsūdzība, sods vai sociālā izolācija, ar ko varētu saskarties A. Shepherd, ja viņš tiktu nosūtīts atpakaļ uz ASV, būtu pietiekami nopietna, lai pārkāptu šo robežu. Minētie (atkal) ir jautājumi, kas jāizlemj atbildīgajām valsts iestādēm, ko var pārbaudīt valsts tiesas.

84.

Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Bayerisches Verwaltungsgericht München (Vācija) uzdotajiem jautājumiem sniegt šādas atbildes: