1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru 2013. gada 3. aprīlī Tiesas kancelejā iesniedza Tribunal administratif de Melun [Melēnas Administratīvā tiesa] (Francija), attiecas uz tiesību tikt uzklausītam, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi ( 2 ), būtību un piemērošanas jomu.

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar strīdu starp S. Mukarubega, [no vienas puses], un policijas prefektu un préfet de la Seine‑Saint‑Denis [Sēnas‑Sendenī prefektu], [no otras puses]. S. Mukarubega prasa atcelt 2012. gada 26. oktobra lēmumus, ar kuriem policijas prefekts atteica viņai izsniegt uzturēšanās atļauju un līdztekus noraidījumam vēl noteica pienākumu atstāt teritoriju, un atcelt 2013. gada 5. marta lēmumus, ar kuriem préfet de la Seine‑Saint‑Denis noteica viņai pienākumu atstāt Francijas teritoriju, atteica viņai piešķirt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, noteica galamērķa valsti, uz kuru viņa var tikt izraidīta, un noteica viņai administratīvu aizturēšanu.

3.

Šajos secinājumos būs jārod pareizais līdzsvars starp tiesībām tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas un nepieciešamību novērst nelietderīgu vai pat ļaunprātīgu atgriešanas procedūras pagarināšanu, kas var apdraudēt cīņu ar nelegālo imigrāciju.

4.

Direktīvas 2008/115 3. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

[..]

[..].”

5.

Direktīvas 2008/115 5. pantā ar nosaukumu “Neizdošana, bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis” ir noteikts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

un ievēro neizdošanas principu.”

6.

Šīs direktīvas 6. pantā ar nosaukumu “Atgriešanas lēmums” ir noteikts:

“1.   Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

[..]

4.   Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.

[..]

6.   Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai izraidīšanas lēmumu, [un/vai ieceļošanas aizliegumu] [..].”

7.

Code de l’entrée et du séjour des étrangers et du droit d’asile [Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos un tiesībām uz patvērumu] (turpmāk tekstā – “Ceseda”) L. 313‑11. pantā ir noteikts:

“Izņemot gadījumus, kad ārvalstnieka uzturēšanās apdraud sabiedrisko kārtību, pagaidu uzturēšanās atļauja ar norādi “privātā un ģimenes dzīve” var tikt izsniegta:

[..]

[..]

8.

Ceseda L. 313‑14. pantā ir noteikts:

“Pagaidu uzturēšanās atļauju, kas minēta L. 313‑11. pantā [..], var izsniegt, izņemot gadījumus, kad viņa klātbūtne apdraud sabiedrisko kārtību, ārvalstniekam, kurš nepiekopj daudzsievību, kuram izsniegtā uzturēšanās atļauja atbilst humāniem apsvērumiem vai arī to pamato, ņemot vērā īpašus motīvus, kurus viņš norāda, nepiemērojot L. 311‑7. pantā norādīto nosacījumu.

[..]”

9.

Ceseda L. 511‑1. pantā ir noteikts:

10.

Ceseda L. 742‑7. pantā ir noteikts:

“Ārvalstniekam, kuram galīgi atteikts bēgļa statuss vai pagaidu aizsardzības izmantošana un kuram nevar atļaut palikt teritorijā citā statusā, jāatstāj Francijas teritorija, pretējā gadījumā viņu var izraidīt no valsts, kā paredzēts V grāmatas I sadaļā, un attiecīgā gadījumā viņam var piemērot VI grāmatas II sadaļas I nodaļā paredzētās sankcijas.”

11.

S. Mukarubega ir Ruandas valstspiederīgā, dzimusi 1986. gada 12. martā, ieradusies Francijā 2009. gada 10. septembrī ar pasi, kurā bija ielīmēta vīza.

12.

2009. gada 4. decembrī viņa lūdza policijas prefektam atļauju uzturēties Francijā kā patvēruma meklētājai. Patvēruma meklēšanas procedūras laikā S. Mukarubega bija piešķirta pagaidu uzturēšanās atļauja Francijā.

13.

Ar 2011. gada 21. marta lēmumu Office français de protection des réfugiés et apatrides [Francijas bēgļu un bezvalstnieku aizsardzības biroja] (turpmāk tekstā – “OFPRA”) direktors atteica S. Mukarubega piešķirt bēgļa statusu. Šis lēmums tika apstiprināts ar Cour nationale du droit d’asile [Valsts tiesas patvēruma tiesību jautājumos] (turpmāk tekstā – “CNDA”) 2012. gada 30. augusta nolēmumu, kurš viņai tika paziņots 2012. gada 10. septembrī.

14.

Ar 2012. gada 26. oktobra lēmumu policijas prefekts atteica viņai atļauju uzturēties valstī kā patvēruma meklētājai, papildinot savu atteikumu ar pienākumu atstāt Francijas teritoriju (turpmāk tekstā – “pirmais atgriešanas lēmums”). Viņai par galamērķa valsti noteica Ruandu un piešķīra trīsdesmit dienu laikposmu brīvprātīgai izceļošanai.

15.

Neievērojot šo atgriešanas lēmumu, S. Mukarubega līdz 2013. gada martam turpināja nelikumīgi uzturēties Francijā un tad mēģināja doties uz Kanādu ar viltotu Beļģijas pasi. Tad viņu notvēra Francijas policija, un 2013. gada 4. martā viņa tika aizturēta par administratīva dokumenta krāpniecisku izmantošanu.

16.

Šīs īslaicīgās aizturēšanas laikā S. Mukarubega tika iztaujāta un uzklausīta par viņas personisko un ģimenes situāciju, viņas gaitām, viņas pieteikumu par uzturēšanās atļaujas Francijā saņemšanu un viņas iespējamo atgriešanos Ruandā.

17.

Préfet de la Seine‑Saint‑Denis ar 2013. gada 5. marta rīkojumu noteica viņai pienākumu atstāt Francijas teritoriju, atteica viņai piešķirt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, noteica Ruandu par galamērķa valsti (turpmāk tekstā – “otrais atgriešanas lēmums”). Turklāt ar rīkojumu, izdotu tajā pašā dienā, viņš nolēma viņu aizturēt.

18.

2013. gada 6. martāS. Mukarubega Tribunal administratif de Paris [Parīzes administratīvajā tiesā] iesniedza prasības pieteikumu par pirmā atgriešanas lēmuma atcelšanu. Vienlaikus viņa Tribunal administratif de Melun iesniedza prasības pieteikumu par otrā atgriešanas lēmuma atcelšanu. Ar 2013. gada 7. marta rīkojumu Tribunal administratif de Paris nosūtīja S. Mukarubega iesniegto prasības pieteikumu Tribunal administratif de Melun.

19.

Ar 2013. gada 8. marta lēmumu Tribunal administratif de Melun priekšsēdētāja norīkotais tiesnesis atcēla lēmumu, ar kuru S. Mukarubega tika aizturēta, pamatojot ar to, ka minētais lēmums viņai ir paziņots pirms otrā atgriešanas lēmuma un tāpēc tam nebija juridiska pamata.

20.

S. Mukarubega Tribunal administratif de Melun izvirza pamatu par viņas tiesību tikt uzklausītai neievērošanu visa procesa laikā, jo viņai pat neesot bijusi iespēja iesniegt īpašus apsvērumus par savu personisko situāciju pirms pirmā atgriešanas lēmuma pieņemšanas, kas notika vienlaicīgi ar atteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju, kas viņai tika paziņots. Viņa uzskata, ka šis pats princips netika ievērots otrajā atgriešanas lēmumā, proti, préfet de la Seine‑Saint‑Denis2013. gada 5. marta lēmumā.

21.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, piemērojot Ceseda L. 511‑1. pantu, ārvalstniekam, kas ir iesniedzis uzturēšanās atļaujas pieteikumu, vienlaikus ar atteikumu izsniegt uzturēšanās atļauju var noteikt pienākumu atstāt Francijas teritoriju. Šī tiesa uzskata, ka ārvalstnieks var izmantot visus elementus attiecībā uz viņa personisko situāciju administratīvajā iestādē, kurai nav jāpieņem viņa izraidīšanas lēmums.

22.

Tā tomēr piebilst, ka lēmums atteikt uzturēšanās atļauju var tikt pieņemts, kā šajā gadījumā, bez ieinteresētās personas brīdināšanas un ilgu laiku pēc uzturēšanās atļaujas pieteikuma iesniegšanas, jo ārvalstnieka personiskā situācija kopš šīs pieteikuma iesniegšanas varēja izmainīties.

23.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilde uz S. Mukarubega iesniegtajiem pamatiem ir atkarīga no jautājuma, vai tiesības tikt uzklausītam visā procedūrā ir jāinterpretē tā, ka šīs tiesības uzliek iestādei pienākumu tad, kad tā ir nodomājusi pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz ārvalstnieku, kurš nelikumīgi uzturas valstī, neatkarīgi no tā, vai šis atgriešanas lēmums ir vai nav pieņemts pēc uzturēšanās atļaujas atteikuma, un it īpaši, ja pastāv bēgšanas risks, dot ieinteresētajai personai iespēju sniegt savus apsvērumus. Šī tiesa uzskata, ka ārvalstnieks, kurš nelikumīgi uzturas valstī un kuram noteikts pienākums atstāt Francijas teritoriju, var vērsties administratīvajā tiesā ar prasības pieteikumu par pilnvaru pārsniegšanu, kuras iesniegšanas mērķis ir apturēt izraidīšanas pasākuma izpildi. Tā uzskata, ka atbilde uz iepriekš minētajiem pamatiem ir atkarīga arī no jautājuma, vai strīda procedūras administratīvajā tiesā apturošais raksturs ļauj atkāpties no prasības par iepriekšēju iespēju, kas sniegta ārvalstniekam, kurš nelikumīgi uzturas valstī, darīt zināmu savu viedokli par attiecībā uz viņu paredzētu nelabvēlīgu izraidīšanas rīkojumu pirms šāda rīkojuma izdošanas.

24.

Šādos apstākļos Tribunal administratif de Melun, lai atrisinātu šo strīdu, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza S. Mukarubega, Francijas valdība, Grieķijas valdība, Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija. 2014. gada 8. maija tiesas sēdē S. Mukarubega, Francijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

26.

S. Mukarubega uzskata, ka Tiesai attiecībā uz atgriešanas lēmumiem jāpiemēro Hartas 41. pants, jo atbilstīgi spriedumam Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 19.–21. punkts) Hartas garantētās pamattiesības ir jāievēro, kad valsts tiesiskais regulējums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Pēc S. Mukurabega domām atgriešanas lēmumi, kas pieņemti attiecībā uz ārvalstniekiem, kuri nelikumīgi uzturas valstī, ir Savienības tiesību “īstenošana”, ko veic prefektūras iestāde.

27.

S. Mukarubega uzskata, ka tiesības tikt uzklausītam vispirms nozīmē iepriekšēju, skaidru un atbilstošu informāciju par paredzētajiem pasākumiem, lai administratīvais lēmums nebūtu pavisam negaidīts. Viņa uzskata, ka tiesības tikt uzklausītam nav tikai pienākums informēt, tiesības tikt uzklausītam nozīmējot arī noteikt administratīvajai iestādei pienākumu pārbaudīt visu attiecīgo informāciju par ārvalstnieka situāciju pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas.

28.

Šajā ziņā S. Mukarubega norāda, ka pirmais atgriešanas lēmums tika pieņemts tikai, pamatojoties uz konstatējumu, ka CNDA noraidīja viņas pieteikumu par patvērumu 33 mēnešus pēc dokumentu iesniegšanas, neizskatot viņas personisko situāciju, kas bija mainījusies lēmuma pieņemšanas dienā.

29.

Pēc ieinteresētās personas domām, lēmums atteikt piešķirt uzturēšanās atļauju tika pieņemts, ņemot vērā tikai tos elementus, kas bija iekļauti uzturēšanās atļaujas pieprasījuma dokumentos, un atgriešanas lēmums nebija saistīts ar šiem dokumentiem, lai gan policijas prefekts to varēja pieņemt tikai saistībā ar šiem elementiem, kurus administratīvā iestāde nebija pieprasījusi un ārvalstnieks nebija spontāni paziņojis. S. Mukarubega tāpēc uzskata, ka atgriešanas lēmums nav loģiskas, noteiktas un obligātas uzturēšanās atteikuma sekas.

30.

Šajā ziņā viņa norāda, ka, tā kā Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktā principā ir noteikts, ka “dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā”, šo noteikumu piemēro, “neskarot 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus”. Šie izņēmumi sniegtu dalībvalstīm ļoti plašas tiesības izvērtēt atgriešanas lēmuma piemērotību.

31.

S. Mukarubega vēl norāda, ka otrais atgriešanas lēmums tika pieņemts pēc 50 minūšu ilgas nopratināšanas policijā un galvenokārt attiecās uz viņas “ceļojumiem”, viltošanas nodarījumiem un viltota administratīva dokumenta izmantošanu, un – vispārīgāk – viņas situāciju administratīvajā aspektā. Viņa paskaidro, ka ne vienu brīdi viņas aizturēšanas laikā viņa netika informēta, ka attiecībā uz viņu varētu tikt pieņemts jauns atgriešanas lēmums. Viņa arī a fortiori netika uzaicināta izteikt savus apsvērumus šajā jautājumā.

32.

Visbeidzot S. Mukarubega uzskata, ka ir iespējas īstenot tiesības tikt uzklausītam, tostarp arī tad, kad pastāv bēgšanas iespējamība. Atkāpi no šāda principa varētu pieņemt tikai īpaša riska gadījumā, kas skartu iekšējo drošību vai valsts pamatintereses. Tiesvedības administratīvajā tiesā apturošais raksturs neļautu atkāpties no prasības par to, ka ārvalstniekam, kurš nelikumīgi uzturas valstī, ir jāsniedz iespēja paust savu viedokli par nelabvēlīgu izraidīšanas rīkojumu attiecībā uz viņu pirms šāda rīkojuma izdošanas.

33.

Francijas valdība uzskata, ka no Hartas 41. panta formulējuma izriet, ka tas ir adresēts nevis dalībvalstīm, bet vienīgi Savienības iestādēm un struktūrām ( 3 ). Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīs tiesības esot vispārējs Savienības tiesību princips, kas attiecoties ne vien uz tiesībām uz labu pārvaldību, kas nostiprinātas Hartas 41. pantā, bet arī uz Hartas 47. un 48. pantā garantēto tiesību uz aizstāvību un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošanu. Pēc šīs pašas valdības domām, pienākums ievērot šīs tiesības ir ne tikai Savienības iestādēm atbilstoši Hartas 41. pantam, bet, tā kā šīs tiesības ir vispārējs Savienības tiesību princips, arī ikvienas dalībvalsts iestādēm tad, kad tās pieņem lēmumus, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, pat ja piemērojamie tiesību akti skaidri neparedz šādu prasību ( 4 ).

34.

Francijas valdība uzskata, ka atbilstoši Direktīvai 2008/115 atgriešanas lēmums tieši un obligāti izriet no konstatējuma, ka ieinteresētā persona valstī uzturas nelikumīgi. Tiklīdz ir noteikts, ka uzturēšanās ir nelikumīga, dalībvalstīm esot pienākums izdot atgriešanas lēmumu. Šī pati valdība uzskata, ka ar Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktu dalībvalstīm ir noteikts pienākums attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kas to teritorijā uzturas nelikumīgi, pieņemt atgriešanas lēmumu, izņemot īpašus gadījumus, kas noteikti šā panta 2. līdz 5. punktā. Pēc šīs valdības domām, no tā izriet, ka, ja trešās valsts valstspiederīgais ir uzklausīts saistībā ar viņa uzturēšanās tiesību pārbaudes procedūru, viņš pirms lēmuma pieņemšanas vairs nav jāuzklausa.

35.

Francijas valdība piebilst, ka, ņemot vērā uzturēšanās atļauju pieprasījumu skaitu, ko katru gadu izskata administratīvās iestādes, slodze, kas izrietētu no atkārtotas attiecīgās personas uzklausīšanas pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas, varētu vēl vairāk apgrūtināt šā lēmuma sagatavošanu, pienācīgi pārzinot lietas apstākļus, tas jūtami nepalielinātu attiecīgā ārvalstnieka drošību un arī netraucētu veikt atgriešanas procedūru, nostādot dalībvalstis situācijā, kad nav iespējams izvairīties no personas, kura valstī uzturas nelikumīgi, bēgšanas iespējamības.

36.

Francijas valdība norāda, ka pamatlietā S. Mukarubega, kuras lūgums piešķirt patvērumu tika galīgi noraidīts, bija ļoti labi informēta par to, ka viņas uzturēšanās Francija teritorijā ir nelikumīga un ka viņai var tikt piemērots izraidīšanas pasākums. Tā norāda, ka no uzklausīšanas protokola aizturēšanas laikā cita starpā izriet, ka viņa pilnībā apzinājās šo iespējamību.

37.

Tā uzsver arī, ka trešās valsts valstspiederīgais, kuram atteikts izdot uzturēšanās atļauju, var jebkurā laikā vērsties prefektūrā, lai to vēlreiz uzklausītu, nolūkā izvirzīt jaunus elementus šīs personas situācijas noregulēšanai.

38.

Attiecībā uz otro atgriešanas lēmumu Francijas valdība norāda, ka S. Mukarubega tika aizturēta, pamatojoties uz Code de procédure pénale [Francijas Kriminālprocesa kodeksa] 62.‑2. pantu. Saistībā ar to policijas dienesti viņu esot uzklausījuši par viņas situāciju, it īpaši attiecībā uz viņas uzturēšanās tiesībām. Šī valdība uzskata, ka ārvalstnieks saistībā ar aizturēšanu var izmantot procesuālas garantijas un it īpaši tiesības uz advokāta un tulka palīdzību.

39.

Pakārtoti Francijas valdība iesaka uz otro jautājumu atbildēt, ka Direktīva 2008/115 jāinterpretē tādējādi, ka iespēja trešās valsts valstspiederīgajam tiesā pārsūdzēt spriedumu, lai panāktu attiecībā uz šo personu pieņemta atgriešanas lēmuma izpildes atlikšanu, un tiesā izklāstīt visus elementus par viņas personisko situāciju, ļauj kompensēt iespējamos tiesību tikt uzklausītam ierobežojumus, kas konstatēti pirms šā lēmuma pieņemšanas.

40.

Nīderlandes valdība uzskata, ka tiesību uz aizstāvību princips, kā tas pašlaik ir pārņemts Hartas 41. pantā, it īpaši iekļauj katra tiesības tikt uzklausītam pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas varētu būt šai personai nelabvēlīgs. Šī valdība uzskata, ka to, vai ir pārkāpts tiesību uz aizstāvību princips, var konstatēt tikai pēc visu procedūras aspektu un posmu analīzes, jo šāds pārkāpums principā nevar izrietēt no formāliem pārkāpumiem, ja tos “labo” visā procedūrā kopumā, faktiski neskarot ieinteresēto personu.

41.

Attiecībā uz pirmo atgriešanas lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz S. Mukarubega, Nīderlandes valdība uzskata, ka nav pārkāpts tiesību uz aizsardzību princips. Tā uzskata, ka tiesības tikt uzklausītam var novērtēt tikai, ņemot vērā atgriešanas lēmuma nelabvēlīgos elementus. Pēc Nīderlandes valdības domām, ne nelikumīgas uzturēšanās konstatējums, kas jau konstatēts ar to, ka nav derīgas uzturēšanās atļaujas, ne pienākums atstāt teritoriju, kas izriet no tā, ka ārvalstniekam nav derīgas uzturēšanās atļaujas, nav nelabvēlīgi. Turpretī tas, ka ir noteikts termiņš, kurā ārvalstniekam jāatstāj dalībvalsts teritorija, esot nelabvēlīgs elements, kas nosaka pienākumu uzklausīt ieinteresēto personu par šo atgriešanas lēmuma elementu, it īpaši, kad maksimālais 30 dienu termiņš varētu tikt samazināts. Tomēr, pēc Nīderlandes valdības domām, tā kā ieinteresētajai personai ir iespēja iesniegt administratīvajā tiesā prasību ar apturošu iedarbību par atgriešanas lēmuma likumību, tas, ka administratīvā iestāde nav viņu iepriekš uzklausījusi, ieinteresētajai personai nerada nesamērīgu vai nelabvēlīgu trūkumu. Turklāt tā uzskata, ka tiesību uz aizstāvību principu nevar neierobežoti piemērot, pretējā gadījumā tas var apdraudēt Direktīvas 2008/115 mērķi.

42.

Visbeidzot, šī valdība uzskata, ka otrais atgriešanas lēmums nav uzskatāms par atgriešanas lēmumu Direktīvas 2008/115 izpratnē un tāpēc tas nav jāizskata no tiesību uz aizstāvību principa skatpunkta, jo pirmajā atgriešanas lēmumā jau esot konstatēts, ka S. Mukarubega nelegāli uzturējās Francijā, un esot viņai noteikts termiņš, lai atstātu Franciju. Tādējādi atgriešanas procedūra Direktīvas 2008/115 izpratnē esot uzsākta ar pirmo atgriešanas lēmumu un iespējami turpmāki ierobežojoši pasākumi, piemēram, otrais atgriešanas lēmums, būtu jāuzskata par pasākumiem, kas notiek saistībā ar jau pieņemto pirmo atgriešanas lēmumu.

43.

Grieķijas valdība uzskata, ka tiesības tikt iepriekš uzklausītam ir tiesības, kuras nevar ietekmēt administratīva sūdzība vai pārsūdzība tiesā. Tā tomēr norāda, ka daudzos gadījumos, kā šajā lietā, atgriešanas lēmums ir nesaraujami saistīts ar jau esošu procedūru saistībā ar lūgumu iegūt starptautiskās aizsardzības statusu, jo pirmais atgriešanas lēmums šajā lietā bija tiešas patvēruma pieteikuma noraidīšanas sekas gan pirmajā, gan otrajā instancē. Šādos apstākļos tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas esot ievērotas, jo ieinteresētajai personai esot bijusi iespēja lietderīgi izklāstīt savu viedokli saistībā ar viņas patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

44.

Pēc šīs pašas valdības domām, tas, ka pagājis noteikts laiks starp lēmumu, ar kuru noraidīts patvēruma pieteikums, un atgriešanas lēmumu, neko nemaina, jo divu mēnešu un desmit dienu ilgs starplaiks neizmainīja noteicošos lietas elementus. Tā uzskata arī, ka ieinteresētā persona nevar tikai izvirzīt viņas tiesību tikt iepriekš uzklausītai abstraktu pārkāpumu; viņai – gluži otrādi – īpašā un precīzā veidā jāpierāda visu to noteicošo elementu esamība, ko administratīvā iestāde neesot ņēmusi vērā un kuru rezultāts varētu būt citāds.

45.

Komisija norāda, ka tiesības tikt uzklausītam visas procedūras gaitā ir nostiprinātas Hartas 41. pantā. Pēc Komisijas domām, lai gan ir precizēts, ka šis Hartas pants tiek piemērots tikai Savienības iestādēm un struktūrām, Tiesa spriedumā M. (EU:C:2012:744) atzina, ka “jākonstatē, kā izriet no šīs normas formulējuma, ka tai ir vispārēja piemērojamība” ( 5 ). Tā uzskata, ka tad, kad dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu, tās īsteno Savienības tiesības un tāpēc tām ir saistoši no Hartas izrietošie pienākumi ( 6 ).

46.

Komisija uzskata, ka kompetentajām iestādēm jāuzklausa ieinteresētā persona, vienlaikus ņemot vērā Direktīvas 2008/115 mērķi – īstenot efektīvu procedūru, kas nodrošina pēc iespējas ātrāku to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu izcelsmes valstī, kuri valstī atrodas nelikumīgi. Komisija uzskata, ka tiesībām tikt uzklausītam jāļauj iestādei izskatīt lietu, pilnībā pārzinot visus lietas apstākļus, un to atbilstoši pamatot, lai attiecīgā gadījumā ieinteresētā persona varētu sekmīgi īstenot savas pārsūdzības tiesības. Tomēr tā uzskata, ka šīm tiesībām nav jāļauj “nebeidzami atsākt administratīvo procedūru”.

47.

Attiecībā uz pirmo atgriešanas lēmumu šajā lietā Komisija uzskata, ka Francijas tiesībās pastāvošā iespēja pieņemt vienu lēmumu, ar kuru reizē tiek liegts uzturēties valstī kā patvēruma meklētājam un izdots rīkojums ārvalstniekam atstāt valsts teritoriju, atbilst Direktīvai 2008/115. Šī procedūras ekonomija esot pamatota, jo pienākums atstāt teritoriju ir loģiskas uzturēšanās atļaujas atteikuma sekas. Tā uzskata, ka, ciktāl pamatojums, kādēļ ieinteresētā persona ir pieprasījusi uzturēšanās atļauju, ir izskatīts saistībā ar apsvērumiem, kas izteikti par tās pieprasījumu uzturēties valstī kā patvēruma meklētājam un tiesvedības laikā pret pieprasījuma noraidīšanu, var uzskatīt, ka tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma ir ievērotas, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā lietā atgriešanas lēmums, šķiet, tika paziņots ieinteresētajai personai mazāk nekā divus mēnešus pēc atteikuma uzturēties valstī kā patvēruma meklētājam.

48.

Komisija uzskata, ja starp ieinteresētās personas uzklausīšanu viņa lietas izskatīšanas procedūras laikā un lēmuma pieņemšanu ir pagājis daudz laika, valsts tiesai jāpārbauda, vai ieinteresētajai personai ir bijusi iespēja paziņot visus jaunos faktu elementus, kuri nevarēja tikt ņemti vērā tiesvedībā.

49.

Attiecībā uz otro atgriešanas lēmumu Komisija uzskata, ka tiesības tikt uzklausītam nevar neievērot ne iepriekšēja atgriešanas lēmuma esamības, ne bēgšanas iespējamības dēļ, jo ieinteresētā persona attiecīgā gadījumā var tikt uzklausīta tās aizturēšanas laikā, lai pārbaudītu tās uzturēšanās tiesības.

50.

Visbeidzot, tā uzskata, ka vēršanās administratīvajā tiesā par lēmuma izpildes atlikšanu neļauj neievērot ārvalstnieka, kurš nelikumīgi uzturas valstī, tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas.

51.

Hartas piemērošanas joma attiecībā uz dalībvalsts rīcību ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, atbilstīgi kuram Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus.

52.

Kā Tiesa nosprieda, “Hartas 51. pants tātad apstiprina attiecīgo Tiesas judikatūru, ciktāl dalībvalstu rīcībai ir jāatbilst prasībām, kas izriet no Savienības tiesību sistēmā garantētajām pamattiesībām” ( 7 ).

53.

Tiesa sprieduma Åkerberg Fransson (EU:C:2013:105) 19. punktā un sprieduma Pfleger u.c. (EU:C:2014:281) 33. punktā piebilst, ka “būtībā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras regulē ar Savienības tiesībām, taču ne ārpus šādām situācijām. Šajā ziņā Tiesa jau ir atgādinājusi, ka tā attiecībā uz Hartu nevar novērtēt tādu valsts tiesisko regulējumu, kas neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Turpretī, ja šāds regulējums ietilpst šo tiesību piemērošanas jomā, Tiesai, lemjot prejudiciālā kārtībā, ir jāsniedz nepieciešamie interpretācijas elementi, lai valsts tiesa varētu izvērtēt šī regulējuma saderību ar pamattiesībām, kuru ievērošanu tā garantē”.

54.

Tiesa sprieduma Åkerberg Fransson (EU:C:2013:105) 21. punktā un sprieduma Pfleger u.c. (EU:C:2014:281) 34. punktā arī nosprieda, ka, “tā kā Hartā garantētās pamattiesības tātad ir jāievēro, ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, nevar pastāvēt tādi gadījumi, kas šādā veidā attiecas uz Savienības tiesībām, bez iepriekš minēto pamattiesību piemērošanas. Savienības tiesību piemērojamība nozīmē arī Hartā garantēto pamattiesību piemērošanu”.

55.

Patiešām, neskarot Hartas 51. pantu, kura nosaukums ir “Vispārīgi noteikumi, kas attiecas uz Hartas interpretēšanu un piemērošanu”, kurā gan attiecībā uz Savienību, gan dalībvalstīm ir noteikta Hartas piemērošanas joma, Hartas 41. pantā tiesības tikt uzklausītam ir pasludinātas tikai attiecībā uz “Savienības iestādēm un struktūrām ( 8 )”, ko Tiesa norādīja spriedumā Cicala (EU:C:2011:868, 28. punkts), ko minēja Francijas valdība savos rakstveida apsvērumos ( 9 ), tomēr Tiesa to neizmantoja kā noteicošo argumentu risinājumam, ko tā pieņēma šajā pašā spriedumā.

56.

Man šķiet, ka nav konsekventi, ne arī atbilstīgi Tiesas judikatūrai ( 10 ), ka ar Hartas 41. panta formulējumu varētu ieviest izņēmumu normai, kas noteikta ar tās 51. pantu, kas tādējādi ļautu dalībvalstīm nepiemērot kādu Hartas pantu, pat ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Es norādu uz to, ka es skaidri dodu priekšroku Hartas 41. panta piemērojamībai dalībvalstīs, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus, taču katrā ziņā, kā norāda Francijas valdība, tiesības tikt uzklausītam saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir vispārējs Savienības tiesību princips, “uz kuru attiecas ne vien tiesības uz labu pārvaldību, kas nostiprinātas Hartas 41. pantā, bet arī Hartas 47. un 48. pantā garantēto tiesību uz aizstāvību un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošana ( 11 )”. Šīs tiesības katras dalībvalsts iestādēm jāievēro vismaz tad, kad tās pieņem lēmumu, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā ( 12 ).

57.

Kā es jau norādīju 49. punktā savā viedoklī lietā G. un R. (C‑383/13 PPU, EU:C:2013:553, 49. punkts), “lai gan Tiesa pastāvīgajā judikatūrā jau sen ir noteikusi valsts iestāžu pienākumu ievērot tiesības tikt uzklausītam, pirms tiek pieņemts lēmums, kas var nelabvēlīgi ietekmēt kādas personas intereses, Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts apstiprina šo pienākumu un nosaka tam konstitucionālu vērtību”.

58.

Šajā gadījumā tas, ka dalībvalsts ir pieņēmusi atgriešanas lēmumu, ir Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkta – tātad Savienības tiesību akta – īstenošana Tiesas judikatūras un Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. No tā izriet, ka šādā situācijā, ko regulē Savienības tiesības, dalībvalstīm jāpiemēro pamattiesības, ko nodrošina Savienības tiesību sistēma, tostarp tiesības tikt uzklausītam, kad valsts iestāde ir nodomājusi pieņemt personai nelabvēlīgu lēmumu ( 13 ).

59.

Līdzīgs atgriešanas lēmums, kāds definēts Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punktā un noteikts 6. panta 1. punktā, – pretēji Nīderlandes valdības apsvērumiem ( 14 ) – ir lēmums, kas nelabvēlīgi ietekmē adresātu. Ar šo lēmumu dalībvalsts pasludina trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanos par nelikumīgu un nosaka vai paziņo atgriešanās pienākumu ( 15 ).

60.

Direktīvas 2008/115 preambulas 6. apsvērumā ir precizēts, ka tad, kad dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu, tām jāievēro taisnīga un pārskatāma procedūra.

61.

Tomēr Direktīvā 2008/115 nav noteikta īpaša procedūra, lai uzklausītu trešās valsts valstspiederīgo pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas ( 16 ). Procesuālās garantijas, kas paredzētas Direktīvas 2008/115 III nodaļā, attiecas tikai uz atgriešanas lēmuma formu (12. pants) ( 17 ), tiesiskās aizsardzības veidu (13. pants) un garantijām pirms atgriešanas (14. pants).

62.

Tāpēc saskaņā ar Tiesas judikatūru minētās tiesības ir jāievēro pat tad, ja piemērojamā tiesiskajā regulējumā šāda prasība nav skaidri paredzēta ( 18 ).

63.

No tā izriet, ka apstākļi, kādos jānodrošina trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalsts teritorijā atrodas nelikumīgi, tiesību uz aizstāvību ievērošana, un šo tiesību neievērošanas sekas izriet no valsts tiesībām, ja vien pieņemtie pasākumi šajā ziņā nav nelabvēlīgāki par tiem, kurus attiecina uz indivīdiem salīdzināmās valsts tiesību situācijās (līdzvērtības princips), un tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Savienības tiesībās noteikto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) ( 19 ).

64.

Kā Tiesa ir atzinusi spriedumā M. (EU:C:2012:744, 87. punkts un tajā minētā judikatūra), “tiesības tikt uzklausītam garantē ikvienai personai iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas atbilstoši izteikt savu viedokli”. Šajā pašā spriedumā Tiesa piebilst, ka “minētās tiesības nozīmē arī to, ka administrācijai ir jāvelta visa nepieciešamā uzmanība apsvērumiem, kurus ir iesniegusi attiecīgā persona, rūpīgi un objektīvi izvērtējot visus atbilstošos elementus konkrētajā gadījumā un detalizēti pamatojot savu lēmumu” ( 20 ).

65.

Tāpēc dalībvalstu procesuālās autonomijas, kas saistīta ar to, ka Direktīvā 2008/115 nav īpašas procedūras, rezultāts nevar būs tas, ka trešās valsts valstspiederīgajam nav tiesību tikt uzklausītam kompetentajā valsts iestādē pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas.

66.

Tomēr Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauti tajā nostiprināto tiesību ierobežojumi, ciktāl attiecīgais ierobežojums ir paredzēts likumā, ar attiecīgo ierobežojumu tiek ievērota attiecīgo pamattiesību būtība un ja, ievērojot samērīguma principu, tas ir nepieciešams un patiešām atbilst Eiropas Savienības atzītiem vispārīgo interešu mērķiem ( 21 ). No tā izriet, ka tiesības uz aizstāvību nav absolūta priekšrocība, bet tās konkrētos apstākļos var tikt ierobežotas ( 22 ).

67.

Pirms konkrētāk analizēt šo principu piemērošanu pamatlietas apstākļiem, es uzskatu, ka ir lietderīgi atgādināt, ka tiesību tikt uzklausītam mērķis, kas nostiprināts Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ir, pirmkārt, ļaut izskatīt lietu un noteikt pēc iespējas precīzus un pareizus faktus un, otrkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai efektīvu aizsardzību ( 23 ). Šīs tiesību normas mērķis it īpaši ir nodrošināt, ka jebkurš lēmums, kas nelabvēlīgi ietekmē personu, tiek pieņemts pilnībā pārzinot lietu.

68.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīva 2008/115 attiecas tikai uz trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atgriešanu un tādējādi tās mērķis nav pilnībā saskaņot dalībvalstu tiesību normas par ārvalstnieka uzturēšanos ( 24 ). Tomēr, kad ir konstatēta uzturēšanās nelikumība, valsts kompetentajām iestādēm atbilstoši minētās direktīvas 6. panta 1. punktam un neskarot izņēmumus, kas paredzēti 6. panta 2. līdz 5. punktā, jāpieņem atgriešanas lēmums ( 25 ). Turklāt ar Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punktu dalībvalstīm ir atļauts “pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu” ( 26 ).

69.

Kā pamatoti norāda Francijas valdība ( 27 ), Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktā dalībvalstij, kura atteikusies trešās valsts valstspiederīgajam izsniegt uzturēšanās atļauju, noteikts pienākums attiecībā uz šo personu pieņemt atgriešanas lēmumu. Tādēļ un neskarot izņēmumus, kas paredzēti minētās direktīvas 6. panta 2. līdz 5. punktā, es pievienojos Francijas valdības ( 28 ) un Grieķijas valdības ( 29 ), kā arī Komisijas ( 30 ) apgalvojumam, atbilstīgi kuram atgriešanas lēmuma pieņemšana obligāti izriet no lēmuma, ar kuru konstatē ieinteresētās personas nelikumīgo uzturēšanos valstī, un ir tā loģiskas sekas.

70.

Tā kā nav tādu Savienības tiesību normu, ar ko nosaka īpašu procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelegāli atrodas dalībvalsts teritorijā, nodrošinātu tiesības tikt uzklausītiem pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas, es uzskatu, ka Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu nevar interpretēt tādējādi, ka tad, kad valsts kompetentā iestāde nodomājusi pieņemt lēmumu, ar kuru konstatē nelikumīgu uzturēšanos, vienlaikus ar atgriešanas lēmumu ( 31 ), šai iestādei obligāti ( 32 ) vajadzētu iepriekš informēt vai “brīdināt” ( 33 ) ieinteresēto personu, lai tā varētu paust savu viedokli par šo lēmumu ( 34 ).

71.

Tomēr, lai procedūra būtu taisnīga un pārskatāma, Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktā noteiktā pienākuma izpildei, pirmkārt, valsts tiesībās skaidri un nepārprotami ir jāparedz pienākums atstāt dalībvalsts teritoriju nelikumīgas uzturēšanās gadījumā un, otrkārt, kompetentajām valsts iestādēm ir jānodrošina, ka ieinteresētā persona tiek pienācīgi uzklausīta saistībā ar tās uzturēšanās pieprasījuma procedūru vai – attiecīgā gadījumā – par tās uzturēšanās nelikumību. Šajā gadījumā pienākums no jauna uzklausīt ieinteresēto personu būtu lieks un nesamērīgs.

72.

Šajā ziņā es pilnībā piekrītu Komisijas apsvērumam, atbilstīgi kuram tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas nevar izmantot, lai “nebeidzami atsāktu administratīvo procedūru” ( 35 ). Patiešām ir nepieciešams izvairīties no procedūras sarežģīšanas vai tās nevajadzīgas paildzināšanas, nepalielinot ieinteresētās personas juridisko aizsardzību ( 36 ), ar mērķi saglabāt līdzsvaru starp ieinteresētās personas pamattiesībām tikt uzklausītam pirms viņam nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas un dalībvalstu pienākumu apkarot nelegālo imigrāciju.

73.

Šajā gadījumā ar 2012. gada 26. oktobra lēmumu, proti, mazāk nekā divus mēnešus pēc tam, kad S. Mukarubega tika paziņots CNDA lēmums (ar ko tika apstiprināts OFPRA lēmums) par atteikumu piešķirt bēgļa statusu, Francijas iestādes vienlaikus atteica S. Mukarubega uzturēšanos patvēruma meklētāja statusā un noteica viņai pienākumu atstāt Francijas teritoriju. Šajā sakarā jānorāda, ka Ceseda L. 511‑1. panta I daļas 3.opunktā Francijas valsts iestāde var noteikt pienākumu atstāt Francijas teritoriju ārvalstniekam, kas nav Savienības dalībvalsts valstspiederīgais, kādas citas Eiropas Ekonomikas Zonas līguma dalībvalsts valstspiederīgais vai arī Šveices Konfederācijas valstspiederīgais un kurš nav valstspiederīgā ģimenes loceklis, ja ārvalstniekam ir atteikta uzturēšanās atļaujas izsniegšana vai pagarināšana vai ja viņam bija jāatgriež uzturēšanās atļauja ( 37 ).

74.

Turklāt no lietas materiāliem Tiesā izriet, ka Ceseda L. 742‑7. pantā ir precizēts, ka ārvalstniekam, kuram galīgi atteikts atzīt viņa bēgļa statusu vai pakārtoti izmantot aizsardzību un kuram nevar atļaut uzturēties valsts teritorijā kādā citā statusā, jāatstāj Francijas teritorija, pretējā gadījumā viņam var piemērot izraidīšanu.

75.

Jākonstatē, ka pirmais atgriešanas lēmums tika pieņemts pēc tam, kad tika izbeigta S. Mukarubega uzturēšanās tiesību patvēruma meklētāja statusā izskatīšana – šī procedūra viņai ļāva izsmeļoši izklāstīt visus viņas pieprasījuma piešķirt patvērumu motīvus ( 38 ), un pēc tam, kad viņa bija izsmēlusi visas pārsūdzības iespējas, kas paredzētas valsts tiesībās attiecībā uz šā pieprasījuma noraidīšanu ( 39 ). Tostarp S. Mukarubega nav apstrīdējusi, ka viņu saistībā ar pieprasījumu lietderīgi un efektīvi, un apstākļos, kas ļāva viņai izklāstīt visus viņas pieprasījuma motīvus, uzklausīja, pirmkārt, OFPRA un, otrkārt, CNDA.

76.

Tomēr S. Mukarubega kompetentajām valsts iestādēm it īpaši pārmet, ka tās viņu neuzklausīja par viņas personiskās situācijas izmaiņām laikposmā starp patvēruma piešķiršanas pieprasījumu un pirmā atgriešanas lēmuma pieņemšanu, proti, 33 mēnešu laikā. Šis arguments nav atbilstošs, jo CNDA uzklausīja S. Mukarubega otro reizi 2012. gada 17. jūlijā, proti, sešas nedēļas pirms CNDA lēmuma par patvēruma atteikumu un nedaudz vairāk par trim mēnešiem pirms pirmā atgriešanas lēmuma pieņemšanas, ko nevar uzskatīt par nesaprātīgu laikposmu.

77.

Pēc manām domām, tādos apstākļos kā pamatlietā valsts iestādes pieņēma atgriešanas lēmumu atbilstīgi Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktam par tiesībām tikt uzklausītam.

78.

Tāpēc es iesaku uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nenosaka valsts iestādei pienākumu atkārtoti uzklausīt trešās valsts valstspiederīgo, ja tā nodomājusi pieņemt atgriešanas lēmumu, kad ir konstatēta viņa nelikumīgā uzturēšanās, pēc tam, kad pieņemts lēmums, ar kuru viņam atteikts patvērums, beidzoties procedūrai, kurā pilnībā tika ievērotas viņa tiesības tikt uzklausītam.

79.

Šis secinājums šajā lietā attiecas tikai uz materiāliem, kurus S. Mukarubega iesniedza, lai iegūtu bēgļa statusu, – procedūru, kuras rezultātā viņai tika atteikts šis statuss un tādējādi noteikta viņas uzturēšanās nelikumība, kā arī uz atgriešanas lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz viņu, kas ir tās loģisks un obligāts turpinājums, ņemot vērā Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktu.

80.

Šis secinājums, neskarot citus lietas materiālus, nozīmē, ka valsts tiesību aktos būtu atļauts trešās valsts valstspiederīgajam šos materiālus iesniegt, pamatojoties uz citu juridisko pamatu, kā notiek tieši Francijas tiesību aktu gadījumā.

81.

Šajā ziņā Francijas valdība uzsver, ka Francijā trešās valsts valstspiederīgais, kuram atteikta uzturēšanās atļauja, var jebkurā laikā vērsties prefektūrā, lai tur viņu atkārtoti uzklausītu nolūkā ņemt vērā jaunus elementus viņa situācijas noregulēšanai.

82.

It īpaši Ceseda L. 313‑11. panta 7. punktā ir atļauta uzturēšanās atļaujas izsniegšana trešās valsts valstspiederīgajam, kas pamatota ar viņa tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi, neizvirzot pret viņu to, ka viņš valstī uzturas nelikumīgi. Tas pats būtu ar Ceseda L. 313‑11. panta 11. punktu ar viņa veselību saistītu motīvu dēļ. Turklāt, pēc Francijas valdības domām, ar Ceseda L. 313‑14. pantu ir atļauta uzturēšanās atļaujas izsniegšana trešās valsts valstspiederīgajam, ja tā atbilst humāniem apsvērumiem vai to pamato īpaši motīvi, kurus viņš norāda, arī pret viņu neizvirzot to, ka šis trešās valsts valstspiederīgais valstī uzturas nelikumīgi.

83.

Man šķiet, ka šie Francijas noteikumi attiecas uz Direktīvas 2008/115 5. panta b) un c) punkta un Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktā noteiktā izņēmuma piemērošanas jomu, kas paredzēta minētā panta 4. punktā ( 40 ). Atbilstīgi Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktam dalībvalstis var trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi atrodas to teritorijā, piešķirt uzturēšanās atļauju ar līdzjūtību saistītu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.

84.

Ir skaidrs, ka, ja kā Francijā valsts tiesību aktos ir paredzēta iespēja piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam īpašu iemeslu dēļ atbilstīgi Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktam, attiecībā uz personu, kas iesniegusi uzturēšanās atļaujas pieprasījumu, pamatojoties uz kādu no šiem iemesliem, atgriešanas lēmumu nevarētu pieņemt, iepriekš viņu neuzklausot. Pretējā gadījumā atgriešanas lēmums tā vietā, lai tas būtu pamatots ar precīzu un atjauninātu informāciju, varētu būt pieņemts, pamatojoties uz nepilnīgiem vai novecojušiem datiem.

85.

Es uzskatu, ka tādā gadījumā ieinteresētajai personai jāiesniedz pamatots pieteikums, kurš ir balstīts uz iemesliem, kas paredzēti valsts tiesību aktos, un tas jāpapildina ar paredzēto un vajadzīgo informāciju.

86.

Tā tas varētu būt, ņemot vērā iesniedzējtiesas veikto pārbaudi, ar pieprasījumu, ko, pamatojoties uz Ceseda L. 313‑14. pantu, S. Mukarubega esot iesniegusi 2012. gada 28. septembrī, proti, pēc CNDA galīgā atteikuma viņai piešķirt patvērumu (2012. gada 10. septembrī) un pirms pirmā atgriešanas lēmuma paziņošanas (tā paša gada 26. oktobrī).

87.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai izmaiņas personiskajā situācijā kopš patvēruma pieprasījuma iesniegšanas, kas apgalvotas S. Mukarubega otrās lietas materiālos, ir situācijas noregulēšanas iemesls, piemērojot Ceseda L. 313‑14. pantu, un attiecīgā gadījumā kompetentās valsts iestādes to ir ņēmušas vērā pirms pirmā atgriešanas lēmuma pieņemšanas. Šīs pārbaudes laikā iesniedzējtiesai jāpārliecinās, ka attiecīgais pieprasījums iesniegts godprātīgi un nav tikai S. Mukarubega novilcinoša darbība, kuras vienīgais mērķis ir kavēt vai pat traucēt procedūru kompetentajās valsts iestādēs un iespējamo atgriešanas lēmuma pieņemšanu ( 41 ).

88.

Iespējams, varētu kā Nīderlandes valdība ( 42 ) uzdot jautājumu par to, vai otrais atgriešanas lēmums, kas pieņemts attiecībā uz S. Mukarubega, šajā konkrētajā gadījumā bija nepieciešams, ņemot vērā to, ka tajā nebija apstrīdēts ( 43 ) pirmais atgriešanas lēmums pirms 2013. gada 6. marta ( 44 ). Taču attiecībā uz šīs pamatlietas mērķiem tas vairs nav svarīgi. Es uzskatu, ka kompetentajām valsts iestādēm neatkarīgi no iemesliem, kāpēc tās ir izvēlējušās pieņemt otro atgriešanas lēmumu, atbilstīgi Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktam bija pienākums pirms tā pieņemšanas uzklausīt S. Mukarubega.

89.

No lietas materiāliem Tiesā izriet, ka pirms otrā atgriešanas lēmuma pieņemšanas S. Mukarubega tika aizturēta, pamatojoties uz code de procédure pénale français 62.‑2. pantu ( 45 ) saistībā ar krāpniecisku administratīva dokumenta izmantošanu. Tā kā aizturēšanas laikā S. Mukarubega brīvība bija ierobežota, nebija nekādas bēgšanas iespējamības, kas vispārējo interešu vārdā eventuāli varētu, piemērojot Hartas 52. panta 1. punktu, pamatot to, ka šīs tiesības tikt uzklausītam atbilstīgi Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktam tiek ierobežotas.

90.

Uzklausīšanas protokolā ir norādīts, ka S. Mukarubega it īpaši tika uzklausīta par viņas uzturēšanos Francijā. Viņa tika izjautāta par to, vai viņa piekristu atgriezties savā izcelsmes valstī un vai viņa vēlētos palikt Francijā. No šī protokola skaidri izriet, ka viņa ļoti labi zināja, ka viņai nebija nekādu tiesību likumīgi uzturēties Francijā, neskatoties uz daudzajiem pasākumiem, ko viņa uzsākusi šajā sakarā, un ka viņa zināja savas nelikumīgās uzturēšanās sekas. S. Mukarubega norādīja, ka tāpēc, ka viņa bija “bez dokumentiem” un nevarēja “ne strādāt”, ne “palikt Francijā”, viņa bija ieguvusi viltotu Beļģijas pasi, lai dotos uz Kanādu. Es norādu, ka, lai gan uzklausīšana galvenokārt notika jautājumu un atbilžu veidā, šīs uzklausīšanas laikā S. Mukarubega tika uzaicināta pievienot visus citus apsvērumus, kurus viņa uzskatīja par nozīmīgiem.

91.

No tā izriet, ka S. Mukarubega izmantoja iespēju tikt uzklausītai par citiem faktoriem, nevis tikai “nelikumīgas uzturēšanās faktu” ( 46 ). Ņemot vērā visu S. Mukarubega uzklausīšanas kārtību un nosacījumu, ka garantijas, kas īstenotas ar Francijas tiesību aktiem ( 47 ) un Francijas judikatūru ( 48 ), ir ievērotas ( 49 ) (it īpaši par advokāta palīdzību), kas iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, es uzskatu, ka tas, ka šī uzklausīšana ilga 50 minūtes, pats par sevi nav pamats secināt, ka tā būtu bijusi nepietiekama.

92.

Ievērojot iepriekš teikto, es savai atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu pievienoju vienu elementu, proti, ka tas, ka valsts iestāde ir ievērojusi ieinteresētās personas tiesības tikt uzklausītai, kādas noteiktas Savienības tiesību vispārējos principos un nostiprinātas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, saistībā ar noteiktiem lietas materiāliem (piemēram, pieprasījumu piešķirt patvērumu), to neatbrīvo no pienākuma šo personu uzklausīt atkārtoti saistībā ar procedūru, kas uzsākta, izmantojot citu juridisko pamatu (piemēram, uzturēšanās noregulēšanu humānu apsvērumu dēļ), pat ja abu pieteikumu mērķis būtībā ir identisks (konkrētajā gadījumā uzturēšanās likumības atzīšana).

93.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa Tiesai vaicā, vai trešās valsts valstspiederīgā, kura uzturēšanās ir nelikumīga, tiesības, piemērojot valsts tiesības, uzsākt tiesvedību ar apturošu iedarbību valsts tiesā ( 50 ) ļauj kompetentajām pārvaldes iestādēm šo personu neuzklausīt pirms tāda akta – konkrētajā gadījumā atgriešanas lēmuma – pieņemšanas, kas ir viņam nelabvēlīgs.

94.

Šim jautājumam ir jēga tikai tad, ja uzskata, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tiesības tikt uzklausītam nav ievērotas – bet tāds nav mans viedoklis.

95.

Katrā ziņā es uzskatu, ka tiesības, kuras nostiprinātas Hartas 41. un 47. pantā, ir ļoti atšķirīgas un tiek piemērotas dažādos kontekstos, proti, pirmais ir administratīvais pirmstiesas konteksts un otrais – strīdu izšķiršana tiesā ( 51 ). No tā izriet, ka konkrētās tiesības nevar apvienot, pretējā gadījumā var izslēgt privātpersonas tiesības tikt uzklausītai, kad iestāde nodomājusi attiecībā uz to pieņemt tai nelabvēlīgu aktu, un iespēju vērsties tiesā. Savienības likumdevēja vēlme aizstāvēt indivīdus visas procedūras laikā skaidri izriet no Hartas 41. un 47. panta formulējuma. No šīm abām ļoti atšķirīgajām tiesībām nekādi nedrīkst radīt sajaukumu, pretējā gadījumā riskējot ieviest robu Hartas garantēto tiesību uz aizstāvību sistēmas turpinātībā ( 52 ).

96.

Tāpēc un tomēr ar nosacījumu, ka Hartas 52. panta 1. punktā pieļautie izņēmumi ( 53 ) netiek piemēroti, tas, ka ieinteresētajai personai, attiecībā uz kuru ir pieņemts atgriešanas lēmums, piemērojot valsts tiesības, ir tiesības uz tiesvedību tiesā ar apturošu iedarbību pretatgriešanas lēmumu, nevar, pēc manām domām, ar atpakaļejošu spēku noslēpt to, ka valsts administratīvās iestādes nav ievērojušas Hartas 41. pantu.

97.

Tomēr jāatzīmē, ka sprieduma Texdata Software (C‑418/11, EU:C:2013:588) 85. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka “[nešķiet, ka] sākotnējās sankcijas EUR 700 apmērā piemērošana [sabiedrībai, kura kompetentajai tiesai nav iesniegusi gada pārskatus] bez iepriekšēja brīdinājuma un bez iespējas tikt uzklausīta[i] pirms sankcijas noteikšanas, [ietekmētu] attiecīgo pamattiesību galveno saturu, jo pamatotas apelācijas sūdzības par nolēmumu, ar kuru noteikts naudas sods, iesniegšana to nekavējoties padara nepiemērojamu un izraisa parastās procedūras uzsākšanu, kuras ietvaros tiesības tikt uzklausītam var tikt ievērotas”.

98.

Secinājumus, kādus Tiesa izdarījusi spriedumā Texdata Software (EU:C:2013:588), pēc manām domām, nevar attiecināt uz šo konkrēto gadījumu. Minētajā lietā runa bija par naudas sodu, turpretī šie atgriešanas lēmumi pamatlietā var nozīmīgi ietekmēt cilvēka dzīvi. Līdz ar to es nesaskatu – it īpaši tāpēc, ka bēgšanas risks nepastāvēja – iemeslus, uz kuriem varētu atsaukties kā uz vispārējas intereses mērķi, kas pamatotu to, ka pamatlietā nenotika iepriekšēja uzklausīšana ( 54 ).

99.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunal administratif de Melun uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: