—

H. N. vārdā – T. Coughlan, solicitor, J. O’Reilly, SC, un M. McGrath, BL,

—

Minister for Justice Equality and Law Reform vārdā – E. Creedon, pārstāve,

—

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un C. Pochet, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou-Durande un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 304, 12. lpp., un labojums – OV 2005, L 204, 24. lpp.), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir ticis izteikts tiesvedībā starp H. N., Pakistānas pilsoni, un Minister for Justice, Equality and Law Reform (tieslietu, vienlīdzības un likumdošanas reformas ministrs; turpmāk tekstā – “Minister”), Īriju, kā arī Attorney General par Minister atteikumu izskatīt prasītāja pieteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu, jo iepriekš nav ticis iesniegts pieteikums bēgļa statusa piešķiršanai.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2004/83 preambulas 5., 6. un 24. apsvērumu:

[..]

4

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta a), c), e) un f) punktu:

[..]

[..]

5

Direktīvas 2004/83 V nodaļas “Pretendēšana uz alternatīvo aizsardzību” 15. panta “Smags kaitējums” c) punktā ir noteikts:

6

Direktīvas 2004/83 18. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis piešķir alternatīvo aizsardzības statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiesīgs uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar II un V nodaļu.”

7

Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV L 326, 13. lpp., un labojums – OV 2006, L 236, 36. lpp.), 3. panta 3. un 4. punktā ir paredzēts:

“3.   Ja dalībvalstis izmanto vai ievieš procedūru, kurā patvēruma pieteikumi tiek izvērtēti gan kā pieteikumi uz Ženēvas konvencijas pamata, gan kā pieteikumi uz cita veida starptautisko aizsardzību, ko sniedz saskaņā ar apstākļiem, kuri noteikti Direktīvas 2004/83/EK 15. pantā, tās piemēro šo direktīvu, izmantojot savu procedūru.

4.   Turklāt dalībvalstis var pieņemt lēmumu piemērot šo direktīvu procedūrās, lemjot par pieteikumiem saistībā ar jebkāda veida starptautisko aizsardzību.”

8

Atbilstoši šīs direktīvas 23. panta 4. punktam dalībvalstis var nolemt bēgļa statusa piešķiršanai nepieciešamo nosacījumu izpildes izvērtēšanas procedūru paātrināt, tostarp gadījumos, kad pieteicējs acīmredzami nav uzskatāms par bēgli.

9

Īrijā, lai saņemtu starptautisko aizsardzību, ir jānošķir divu veidu pieteikumi, proti:

10

Minētajā dalībvalstī katram no šiem pieteikumiem atbilst īpaša procedūra, un tās seko viena otrai.

11

Procesuālās tiesību normas par bēgļa statusa pieteikumiem ir ietvertas 1996. gada Likumā par bēgļiem (Refugee Act 1996), redakcijā, kas bija spēkā pamata lietas faktu rašanās laikā.

12

Ar 1999. gada Imigrācijas akta (Immigration Act 1999) 3. pantu Minister ir piešķirtas pilnvaras izdot rīkojumus par personu izraidīšanu, tostarp, kā tas noteikts 3. panta 2. punkta f) apakšpunktā, attiecībā uz “personām, kuru patvēruma pieteikumu [Minister] ir noraidījis”.

13

Normas, kas regulē alternatīvās aizsardzības pieteikumus, ir ietvertas 2006. gada Noteikumos Eiropas Kopienām (par nosacījumiem, saskaņā ar kādiem var saņemt aizsardzību) (European Communities (Eligibility for Protection) Regulations 2006 (Statutory Instrument no 518/2006)), kuru mērķis cita starpā ir transponēt Direktīvu 2004/83 (turpmāk tekstā – “2006. gada Noteikumi”).

14

Šo 2006. gada Noteikumu 3. pantā ir noteikts:

“(1)   [..] šos noteikumus piemēro šādiem lēmumiem [..]:

[..]

[..].”

15

Šo noteikumu 4. pantā ir noteikts:

“(1)(a)   [1999. gada Likuma par imigrāciju] 3. panta 3. punktā minētā piedāvājuma paziņojumam ir jāietver norāde, ka tiktāl, ciktāl persona, uz kuru attiecas šī likuma 3. panta 2. punkta f) apakšpunkts, uzskata, ka Likuma izpratnē viņš vai viņa ir persona, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, viņš vai viņa papildus šī likuma 3. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajām darbībām paziņojumā norādīto piecpadsmit dienu laikā var [Minister] iesniegt alternatīvās aizsardzības pieteikumu.

[..]

2)   [Minister] nav pienākuma izskatīt alternatīvās aizsardzības pieteikumu, ko iesniegusi persona, uz kuru neattiecas [1999. gada Likuma par imigrāciju] 3. panta 2. punkta f) apakšpunkts vai kura nav iesniegusi 1. punkta b) apakšpunktā minēto veidlapu.”

16

H. N. ir Pakistānas pilsonis, kurš Īrijas teritorijā ieceļojis 2003. gadā ar vīzu, kurā izdarīta atzīme “students”.

17

Pēc laulībām ar Īrijas pilsoni viņš ieguva atļauju uzturēties Īrijā līdz 2005. gada 31. decembrim.

18

2006. gada 23. februārī Minister informēja H. N., pirmkārt, par to, ka kopdzīves ar laulāto izbeigšanās dēļ viņa uzturēšanās atļauja netiks pagarināta, un, otrkārt, par nodomu pieņemt rīkojumu, kā tas likumā paredzēts, par viņa nogādāšanu atpakaļ līdz robežai.

19

2009. gada 16. jūnijā, iepriekš neiesniedzis pieteikumu par patvēruma piešķiršanu, H. N. lūdza [Minister] izskatīt viņa alternatīvās aizsardzības pieteikumu, pamatā norādot, ka viņam neesot pamata baidīties no vajāšanas, tomēr atgriezties izcelsmes valstī viņam esot bail Direktīvas 2004/83 15. pantā minētā “smagā kaitējuma” riska dēļ.

20

2009. gada 23. jūnijāMinister H. N. informēja, ka viņa alternatīvās aizsardzības pieteikumu izskatīt nav iespējams, norādot, ka alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanai atbilstoši Īrijas tiesībām ir piemērojams nosacījums, ka jābūt iepriekš noraidītam pieteikumam par bēgļa statusa piešķiršanu.

21

Pēc H. N. atkārtotiem mēģinājumiem panākt viņa alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu Minister ar 2009. gada 27. jūlija vēstuli vēlreiz apstiprināja pamatojumu lēmumam atteikt minētā pieteikuma izskatīšanu.

22

2009. gada 12. oktobrīH. N. High Court [Augstā tiesa] cēla prasību atcelt Minister lēmumu, norādot, ka valsts tiesību normās, ar kurām transponēta Direktīva 2004/83, viņam ir jāparedz tiesības iesniegt “atsevišķu” alternatīvās aizsardzības pieteikumu.

23

Tā kā šī prasība atcelt tiesību aktu tika noraidīta, H. N. cēla prasību Supreme Court [Augstākajā tiesā].

24

Šādos apstākļos Supreme Court nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Direktīva 2004/83 [..], interpretējot to kopsakarā ar Eiropas Savienības tiesībās atzīto labas pārvaldības principu un it īpaši, kā tas noteikts [..] Hartas 41. pantā, ļauj dalībvalstij savās tiesību normās noteikt, ka alternatīvās aizsardzības statusa pieteikums var tikt izskatīts vienīgi tad, ja prasītājs ir iesniedzis bēgļa statusa pieteikumu un šis statuss tam saskaņā ar valsts tiesībām ir atteikts?”

25

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2004/83, kā arī tiesības uz labu pārvaldību ir interpretējamas tādējādi, ka tām pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkojams pamatlietā, kuram raksturīgas divas nošķirtas un secīgas pārbaudes procedūras, proti, patvēruma pieteikuma un alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšana, un atbilstoši kuram alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai piemērojams nosacījums, ka iepriekš jābūt noraidītam pieteikumam par bēgļa statusa piešķiršanu.

26

Vispirms jāatgādina, ka Direktīvā 2004/83 “starptautiskās aizsardzības” jēdzienā ir ietverti divi atsevišķi aizsardzības režīmi, proti, bēgļa un alternatīvās aizsardzības statuss.

27

Šai ziņā jānorāda, ka no Direktīvas 2004/83 preambulas 3., 16. un 17. apsvēruma izriet, ka Ženēvas konvencija veido bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskā režīma pamatu un ka šīs direktīvas normas ir pieņemtas, lai palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot šo konvenciju, pamatojoties uz kopīgiem jēdzieniem un kritērijiem (spriedums X u.c., no C‑199/12 līdz C‑201/12, EU:C:2013:720, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Līdz ar to minētās direktīvas noteikumu interpretācija ir jāveic, ņemot vērā tās vispārējo struktūru un mērķi, ievērojot minēto konvenciju un citus atbilstošos līgumus, kas ir paredzēti LESD 78. panta 1. punktā (spriedums Abed El Karem El Kott u.c., C‑364/11, EU:C:2012:826, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šai ziņā jānorāda, ka Direktīvas 2004/83 2. panta e) punktā ir definētas personas, kuras var iegūt alternatīvo aizsardzību, proti, trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kuri nevar tikt kvalificēti kā bēgļi.

30

Termina “alternatīvās” izmantošana, kā arī šī panta teksts norāda, ka alternatīvās aizsardzības statuss attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst nosacījumiem, kas tos ļautu kvalificēt par bēgļiem.

31

Turklāt no Direktīvas 2004/83 preambulas 5., 6. un 24. apsvēruma izriet, ka alternatīvās aizsardzības piešķiršanas minimālajiem kritērijiem ir jāļauj papildināt bēgļu aizsardzību, kāda ir paredzēta Ženēvas konvencijā, identificējot personas, kam patiesi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un tām piešķirot atbilstošu statusu (spriedums Diakité, C‑285/12, EU:C:2014:39, 33. punkts).

32

No šiem elementiem izriet, ka Direktīvā 2004/83 paredzētā alternatīvā aizsardzība ir ietverta papildus bēgļu aizsardzībai, kāda paredzēta Ženēvas konvencijā.

33

Šāda interpretācija turklāt atbilst LESD 78. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta mērķiem; atbilstoši tam Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei jāparedz pasākumi par kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, kurā cita starpā ietilpst “vienots patvēruma statuss trešo valstu pilsoņiem, kas ir derīgs visā Savienībā”.

34

Turklāt, kā savu secinājumu 46. un 49. punktā norādījis ģenerāladvokāts, tā kā starptautiskās aizsardzības pieprasītājs nevar pietiekami labi izvērtēt, uz kādu aizsardzības veidu viņa pieprasījums attiecas, un turklāt bēgļa statuss sniedz plašāku aizsardzību nekā alternatīvās aizsardzības statuss, principā kompetentajai iestādei ir jānosaka pieteicējam visatbilstošākais statuss.

35

No šiem apsvērumiem izriet, ka alternatīvās aizsardzības pieteikums principā nav jāizskata, pirms kompetentā iestāde nav secinājusi, ka starptautiskās aizsardzības pieprasītājs neatbilst bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumiem.

36

No tā izriet, ka Direktīvai 2004/83 nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumu izpildes pārbaude ir paredzēta pirms alternatīvās aizsardzības nosacījumu piešķiršanas pārbaudes.

37

Tomēr vēl ir jāpārbauda, vai tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, kurā paredzētas divas nošķirtas pārbaudes procedūras, proti, patvēruma pieteikuma un alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšana, un atbilstoši kuram otro nevar iesniegt, ja nav noraidīts pirmais, nav pretrunā citām Savienības tiesību normām.

38

Šai ziņā jāatgādina, ka Direktīvā 2004/83 nav procesuālu normu, kas būtu piemērojamas starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai. Obligātie pieteikumu izskatīšanas standarti un patvēruma meklētāju tiesības ir precizētas Direktīvā 2005/85.

39

Direktīva 2005/85 tomēr nav piemērojama attiecībā uz alternatīvās aizsardzības pieteikumiem, izņemot, ja dalībvalsts paredz īpašu procedūru, kurā tā izvērtē pieteikumu, ņemot vērā abus starptautiskās aizsardzības veidus, proti, aizsardzību, kas ir saistīta ar bēgļa statusu, un alternatīvo aizsardzību (spriedums M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 79. punkts).

40

Kā izriet no šā sprieduma 37. punkta, Īrijā šāda situācija nav konstatējama.

41

Tātad, ja nav Savienības tiesību normu par alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrām, atbilstoši procesuālās autonomijas principam dalībvalstu kompetencē ietilpst noteikt šīs procedūras, tomēr nodrošinot pamattiesību ievērošanu un Savienības tiesiskā regulējuma par alternatīvo aizsardzību pilnīgu efektivitāti (šai ziņā skat. spriedumu VEBIC, C‑439/08, EU:C:2010:739, 64. punkts).

42

No tā izriet, ka tādai valsts tiesību procesuālai normai, kāda ir pamatlietā, atbilstoši kurai alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai ir izvirzīts nosacījums par iepriekš iesniegta bēgļa statusa pieteikuma noraidījumu, personām, kuras lūdz piešķirt alternatīvo aizsardzību, ir jāsniedz efektīva iespēja izmantot tām Direktīvā 2004/83 paredzētās tiesības.

43

Šai ziņā un kā izriet no šā sprieduma 29.–35. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, tikai tas vien, ka alternatīvās aizsardzības pieteikumu pārbauda tikai pēc tam, kad noraidīts pieteikums par bēgļa statusu, principā neliedz personām, kuras lūdz piešķirt alternatīvo aizsardzību, iespēju izmantot tām Direktīvā 2004/83 paredzētās tiesības.

44

Tomēr tāda tiesiskā regulējuma, kāds ir pamata lietā, rezultātā trešās valsts pilsonim, kurš vēlas izmantot vienīgi alternatīvo aizsardzību, ir obligāti jāsastopas ar diviem dažādiem procesuālajiem posmiem, turklāt šāda starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūras dubultošana to var padarīt ilgāku un tādējādi aizkavēt alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

45

Lai varētu runāt par efektīvu iespēju iegūt alternatīvo aizsardzību, ir nepieciešams, lai, pirmkārt, pieteikumu piešķirt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības pieteikumu būtu iespējams iesniegt vienlaicīgi un, otrkārt, lai alternatīvās aizsardzības pieteikums tiktu izskatīts samērīgā termiņā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

46

Šai ziņā ir jāņem vērā gan noraidītā bēgļa statusa piešķiršanas pieteikuma izskatīšanas ilgums, gan arī alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas pieteikuma izskatīšanas ilgums.

47

Turklāt ir arī jānorāda, ka gadījumā, kad trešās valsts pilsonis iesniedz starptautiskās aizsardzības piešķiršanas pieteikumu, kurā nav nekādu elementu, kas ļautu secināt, ka viņam būtu pamatoti jābaidās no vajāšanas, kompetentajai iestādei pēc iespējas ātrāk ir jāatzīst, ka šī persona nevar pretendēt uz bēgļa statusu, lai laikus varētu tikt izskatīts pieteikums par alternatīvo aizsardzību.

48

Par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu atbildīgajām iestādēm cita starpā saskaņā ar Direktīvas 2005/85 23. panta 4. punktu ir dota iespēja paātrināt bēgļa statusa piešķiršanai nepieciešamo nosacījumu izpildes izvērtēšanas procedūru, ja pieteikuma iesniedzējs acīmredzami nav uzskatāms par “bēgli” Direktīvas 2004/83 2. panta c) punkta izpratnē.

49

Attiecībā uz Hartas 41. pantā nostiprinātajām tiesībām uz labu pārvaldību ir jāatgādina, ka šīs tiesības atspoguļo Savienības tiesību vispārēju principu.

50

Tādējādi, tā kā pamata lietā dalībvalsts īsteno Savienības tiesības, alternatīvās aizsardzības piešķiršanas procedūrā, kāda apskatāma pamatlietā, kuru vada valsts kompetentā iestāde, ir jāpiemēro no tiesībām uz labu pārvaldību izrietošās prasības, tostarp ikvienas personas tiesības uz objektīvu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu.

51

Tādēļ ir jāpārliecinās, vai labas pārvaldības tiesībām nav pretrunā, ka dalībvalsts savās tiesībās ir paredzējusi procesuālu noteikumu, atbilstoši kuram alternatīvās aizsardzības pieteikumam ir piemērojama atsevišķa procedūra, pirms kuras ir jābūt tikušam noraidītam patvēruma pieteikumam.

52

Objektivitātes prasība konkrēti ietver objektīvo objektivitāti, proti, ka valsts iestādei ir jāsniedz garantijas, kas ļautu izslēgt jebkādas saprātīgas šaubas par iespējamu neobjektivitāti (skat. pēc analoģijas spriedumu Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 155. punkts).

53

Vispirms būtu jānorāda, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, fakts, ka valsts iestāde pirms alternatīvās aizsardzības pieteikuma pārbaudes uzsākšanas šīs aizsardzības pieprasītāju informē par nodomu pieņemt lēmumu par nogādāšanu līdz robežai, pats par sevi neliecina par minētās iestādes objektīvās objektivitātes neesamību.

54

Ir skaidrs, ka šis kompetentās iestādes nodoms ir pamatots ar apstākli, ka trešās valsts pilsonis neatbilst nosacījumiem, kas nepieciešami bēgļa statusa iegūšanai. Šis apstāklis tomēr nenozīmē, ka kompetentā iestāde jau ir ieņēmusi nostāju par to, vai minētais pilsonis atbilst alternatīvās aizsardzības piešķiršanas nosacījumiem.

55

Tādējādi pamatlietā aplūkojamā tiesību norma nav pretrunā no tiesībām uz labu pārvaldību izrietošajai objektivitātes prasībai.

56

Šīs tiesības, kā arī šā sprieduma 41. un 42. punktā norādītās efektivitātes principa prasības savukārt nozīmē, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras kopējais ilgums nedrīkst pārsniegt saprātīgu laikposmu, kas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai.

57

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvai 2004/83, kā arī efektivitātes principam un tiesībām uz labu pārvaldību nav pretrunā tāda valsts tiesību procesuālā norma, kāda ir pamatlietā, atbilstoši kurai alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai ir izvirzīts nosacījums par iepriekš iesniegta bēgļa statusa pieteikuma noraidījumu, ciktāl, pirmkārt, pieteikumu piešķirt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības pieteikumu ir iespējams iesniegt vienlaicīgi un, otrkārt, šīs valsts tiesību procesuālās normas piemērošanas rezultātā alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas termiņš nekļūst nesamērīgs, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

58

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvai 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, kā arī efektivitātes principam un tiesībām uz labu pārvaldību nav pretrunā tāda valsts tiesību procesuālā norma, kāda ir pamatlietā, atbilstoši kurai alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai ir izvirzīts nosacījums par iepriekš iesniegta bēgļa statusa pieteikuma noraidījumu, ciktāl, pirmkārt, pieteikumu piešķirt bēgļa statusu un alternatīvās aizsardzības pieteikumu ir iespējams iesniegt vienlaicīgi un, otrkārt, šīs valsts tiesību procesuālās normas piemērošanas rezultātā alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas termiņš nekļūst nesamērīgs, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.