—

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, pārstāvis,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – W. Bogensberger un A.‑M. Rouchaud‑Joët, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV L 143, 15. lpp.), 6. panta 1. punkta d) apakšpunkta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar prasību, ko W. Vapenik, kura domicils ir Zalcburgā (Austrija), cēlis par lēmumu noraidīt viņa pieprasījumu izsniegt Eiropas izpildes rīkojumu attiecībā uz aizmugurisko nolēmumu, kas pasludināts attiecībā pret J. Thurner, kura domicils ir Ostendē [Ostende] (Beļģija), pamatojoties uz to, ka pret pēdējo minēto personu, kas esot patērētājs, celtā prasība neesot bijusi iesniegta viņa domicila dalībvalstī.

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 805/2004 preambulas 8., 9. un 20. apsvērumu:

[..]

4

Šīs regulas 1. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Šīs regulas mērķis ir izveidot Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, lai, nosakot minimālos standartus, varētu notikt brīva spriedumu [nolēmumu], izlīgumu un publisku aktu aprite visās dalībvalstīs, atsakoties no vajadzības uzsākt sprieduma izpildes dalībvalstī tiesas starpprocesu pirms sprieduma atzīšanas un izpildes.”

5

Minētās regulas 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šī regula attiecas uz spriedumiem [nolēmumiem], izlīgumiem un publiskiem aktiem par neapstrīdētiem prasījumiem.

Prasījumu uzskata par neapstrīdētu, ja:

6

Šīs pašas regulas 6. panta “Prasības sprieduma [nolēmuma] apstiprināšanai par Eiropas izpildes rīkojumu” 1. punktā ir noteikts:

“Spriedumu [nolēmumu] lietā par neapstrīdētu prasījumu, kas pieņemts kādā dalībvalstī, var apstiprināt par Eiropas izpildes rīkojumu, iesniedzot pieprasījumu izcelsmes tiesai, ja:

7

Regulas Nr. 805/2004 III nodaļā ir noteikti minimālie procesuālie standarti procesiem attiecībā uz neapstrīdētiem prasījumiem.

8

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 preambulas 13. apsvērumu:

“Saistībā ar apdrošināšanu, patērētāju līgumiem un nodarbinātību, vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas.”

9

Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 4. iedaļā ietvertā 15. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā [..], ja:

10

Minētās regulas 16. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Patērētājs var celt prasību pret otru līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai arī patērētāja domicila vietas tiesās.

2.   Otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.”

11

Saskaņā ar šīs pašas regulas 35. panta 1. punktu “spriedumu [nolēmumu] neatzīst, ja tas ir pretrunā II nodaļas 3., 4. vai 6. iedaļai”.

12

Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 3., 4. un 6. iedaļā ir ietvertas normas par jurisdikciju attiecīgi lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu, attiecībā uz patērētāju līgumiem un par izņēmuma jurisdikciju.

13

Šīs regulas 43. panta 1. punktā ir noteikts:

“Visas puses var pārsūdzēt lēmumu par pieteikumu pasludināt izpildāmību.”

14

Minētās regulas 45. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta saskaņā ar 43. pantu vai 44. pantu, atsakās pasludināt izpildāmību vai atceļ to, vienīgi pamatojot to ar kādu no 34. un 35. pantā noteiktajiem iemesliem. Lēmumu tā pieņem nekavējoties.”

15

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp.), preambulas 23. un 24. apsvērumā ir paredzēts:

16

Šīs regulas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“[..] Līgumu, ko fiziska persona mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju (“patērētājs”), noslēgusi ar citu personu, kas darbojas, īstenojot savu arodu vai profesiju (“uzņēmējs”), reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta, ja uzņēmējs:

un ja līgums attiecas uz šādu darbību jomu.”

17

No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka ar Bezirksgericht Salzburg [Zalcburgas iecirkņa tiesā] (Austrija) celto prasību W. Vapenik lūdza piespriest J. Thurner samaksāt summu EUR 3158 apmērā, tai pieskaitot procentus un izdevumus, atbilstoši starp viņiem noslēgtajam aizdevuma līgumam. W. Vapenik cēla savu prasību šajā Austrijas tiesā kā starp pusēm noslēgtā līguma izpildes vietas tiesā. Līguma noslēgšanas un prasības celšanas brīdī neviena no pusēm nebija iesaistīta komerciālā vai profesionālā darbībā.

18

Neraugoties uz J. Thurner adresētās pavēstes izsniegšanu un tiesu izpildītāja Beļģijā izdarīto uzaicinājumu, šī persona tiesas sēdē nav ieradusies. Līdz ar to Bezirksgericht Salzburg taisīja aizmugurisku spriedumu. Šis spriedums tika izsniegts J. Thurner pa pastu, un viņš apelācijas sūdzību par šo spriedumu nav iesniedzis; tādējādi minētais spriedums ir kļuvis par galīgu un izpildāmu.

19

Pēc tam W. Vapenik iesniedza Bezirksgericht Salzburg pieprasījumu izsniegt attiecībā uz minēto spriedumu Eiropas izpildes rīkojumu saskaņā ar Regulu Nr. 805/2004. Minētā tiesa šo pieprasījumu ir noraidījusi atbilstoši minētās regulas 6. panta 1. punkta d) apakšpunktam, norādot, ka prasība pret J. Thurner – patērētāju – nebija celta dalībvalstī, kurā ir viņa domicils.

20

W. Vapenik par minēto lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, norādot, ka esot izpildīti Regulas Nr. 805/2004 6. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā paredzētie Eiropas izpildes rīkojuma izsniegšanas nosacījumi, jo aizdevuma līgums esot noslēgts starp divām privātpersonām. Tātad minētās regulas 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kurā paredzēts, ka šis rīkojums tiek izsniegts tostarp tad, ja patērētāja līgumpartneris bija rīkojies savas komerciālās vai profesionālās darbības ietvaros, pamatlietai neesot piemērojams.

21

Šajos apstākļos Landesgericht Salzburg [Zalcburgas apgabaltiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas [..] Nr. 805/2004 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī norma ir piemērojama tikai līgumiem starp uzņēmumiem kā kreditoriem un patērētājiem kā parādniekiem, vai arī pietiek, ka vismaz parādnieks ir patērētājs, tādējādi, ka tas ir piemērojams arī prasījumiem, kuri patērētājam ir pret kādu citu patērētāju?”

22

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 805/2004 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams arī līgumiem, kas noslēgti starp divām personām, kuras nav iesaistītas komerciālā vai profesionālā darbībā.

23

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasībām, gan no vienlīdzības principa izriet, ka tādas Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un tvērumu, parasti visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā regulējuma mērķi (skat. tostarp 2013. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑320/12 Malaysia Dairy Industries, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

No Regulas Nr. 805/2004 6. panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējuma izriet, ka patērētājs ir persona, kas līgumu noslēdz kādam mērķim, kuru var uzskatīt par nesaistītu ar tās arodu vai profesiju [profesionālo darbību]. Šajā tiesību normā nav precizēts, vai faktam, ka šī patērētāja līgumpartnerim ir vai nav profesionāļa statuss, būtu kāda nozīme, lai otro pusi kvalificētu par “patērētāju”. Patērētāja līgumpartnera statuss nav secināms arī no pārējām šīs regulas normām, un, tā kā minētajā normā nav norādes uz dalībvalstu tiesībām, šajā pašā normā ietvertā jēdziena “patērētājs” jēga un tvērums tātad ir jānoskaidro, ņemot vērā tās kontekstu un Regulas Nr. 805/2004 mērķi.

25

Šajā ziņā, lai nodrošinātu Eiropas Savienības likumdevēja mērķu ievērošanu patērētāju līgumu jomā, kā arī Savienības tiesību konsekvenci, it īpaši ir jāņem vērā citos Savienības tiesību aktos ietvertais “patērētāja” jēdziens. Ņemot vērā, ka Regulas Nr. 805/2004 normas papildina Regulas Nr. 44/2001 normas, šīs pēdējās regulas normām ir īpaši liela nozīme.

26

Tādējādi vispirms ir jāatgādina, ka patērētāju aizsardzības sistēmas, kas tostarp ir ieviesta ar Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.), pamatā ir ideja, ka patērētājs salīdzinājumā ar profesionāli atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz spēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni (skat. tostarp 2012. gada 14. jūnija spriedumu lietās C‑618/10 Banco Español de Crédito, 39. punkts; 2013. gada 21. marta spriedumu lietā C‑92/11 RWE Vertrieb, 41. punkts, kā arī 2013. gada 30. maija spriedumu lietā C‑488/11 Asbeek Brusse un de Man Garabito, 31. punkts).

27

Turklāt īpašā režīma, kas ieviests tostarp ar Regulas Nr. 44/2001 normām attiecībā uz jurisdikciju patērētāju līgumu jomā, uzdevums, kā tas izriet no šīs regulas preambulas 13. apsvēruma, ir nodrošināt atbilstošu aizsardzību patērētājam, kurš ir ekonomiski vājāka un juridiski mazāk pieredzējusi puse nekā tā līgumpartneris – profesionālis.

28

Šajā kontekstā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts, kurā ir ietverta norāde uz “patērētāja” jēdzienu, attiecas vienīgi uz gala patērētāju – privātpersonu, kas nav iesaistīta komerciālā vai profesionālā darbībā (šajā ziņā skat. 2013. gada 14. marta spriedumu lietā C‑419/11 Česká spořitelna, 32. punkts).

29

Visbeidzot no Regulas Nr. 593/2008 preambulas 23. un 24. apsvēruma izriet, ka prasība līgumu kontekstā aizsargāt vājākas puses, tostarp patērētājus, ir atzīta arī saistībā ar patērētāju līgumiem piemērojamo tiesību noteikšanu. Šajā ziņā minētās regulas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka līgumus starp patērētāju un profesionāli – ar zināmiem nosacījumiem – reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir patērētāja pastāvīgā dzīvesvieta.

30

Tādējādi šajos tiesību aktos ir atzīta nepieciešamība aizsargāt vājāku līguma slēdzēju pusi, ja līgums ir noslēgts starp personu, kas nav iesaistīta komerciālā vai profesionālā darbībā, un personu, kas ir iesaistīta šādā darbībā.

31

Ņemot vērā minētajās Savienības tiesību normās paredzēto patērētāju aizsardzības mērķi, kas vērsts uz pušu vienlīdzības atjaunošanu līgumos starp patērētāju un profesionāli, to piemērošana nevar tikt attiecināta uz personām, attiecībā uz kurām šī aizsardzība nav attaisnojama.

32

Piemēram, Tiesa ir jau nospriedusi, ka īpašās jurisdikcijas normas patērētāju līgumu jomā nevar tikt piemērotas līgumiem, kas noslēgti starp divām personām, kuras abas ir iesaistītas komerciālā vai profesionālā darbībā (šajā ziņā skat. 1993. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-89/91 Shearson Lehman Hutton, Recueil, I-139. lpp., 11. un 24. punkts).

33

Ir jākonstatē, ka pušu pozīciju nelīdzsvarotība nav novērojama arī tādās līgumattiecībās kā pamatlietā aplūkojamās, proti, attiecībās starp divām personām, kas abas nav iesaistītas komerciālā vai profesionālā darbībā. Tātad uz šīm attiecībām nevar tikt attiecināts aizsardzības režīms, kas piemērojams patērētājiem, kuri noslēguši līgumu ar personām, kuras ir iesaistītas komerciālā vai profesionālā darbībā.

34

Šo interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. un 2. punktā, kuros ir paredzēta patērētāja domicila tiesas jurisdikcija attiecībā uz prasībām, ko ceļ patērētājs, un prasībām, kas celtas pret patērētāju, noteikto īpašo jurisdikcijas normu struktūra un sistēma. No tā izriet, ka minētā tiesību norma ir piemērojama vienīgi līgumiem, kuros pastāv līgumslēdzēju pušu pozīciju nelīdzsvarotība.

35

Turklāt ir jāņem vērā, ka Regulas Nr. 805/2004 normām ir papildinošs raksturs attiecībā pret Regulas Nr. 44/2001 normām par nolēmumu atzīšanu un izpildi.

36

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, lai gan nolēmuma, kas attiecas uz neapstrīdētu prasījumu, apstiprināšana par Eiropas izpildes rīkojumu saskaņā ar Regulu Nr. 805/2004 ļauj neīstenot Regulā Nr. 44/2001 paredzēto eksekvatūras procedūru, šādas apstiprināšanas neesamība neizslēdz iespēju izpildīt minēto nolēmumu atbilstoši pēdējā minētajā regulā noteiktajai eksekvatūras procedūrai.

37

Ja saistībā ar Regulu Nr. 805/2004 tiktu izmantota plašāka “patērētāja” jēdziena definīcija nekā saistībā ar Regulu Nr. 44/2001, tas varētu radīt nekonsekvenci abu šo regulu piemērošanā. Proti, ar pirmo minēto regulu izveidotā atkāpes režīma piemērošanas rezultātā var gadīties, ka nolēmums netiek apstiprināts par Eiropas izpildes rīkojumu, bet nolēmuma izpilde joprojām ir iespējama saskaņā ar Regulā Nr. 44/2001 paredzēto vispārīgo režīmu, jo apstākļi, kuros saskaņā ar šo vispārīgo režīmu atbildētājs var apstrīdēt izpildes dokumenta izsniegšanu, pamatojoties uz patērētāja domicila valsts tiesu jurisdikcijas neievērošanu, nav iestājušies.

38

No visa iepriekš minētā izriet, ka “patērētāja” jēdziens Regulas Nr. 805/2004 6. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē nozīmē personu, kas mērķim, kuru var uzskatīt par nesaistītu ar tās profesionālo darbību, noslēgusi līgumu ar personu, kas rīkojusies, veicot savu komerciālo vai profesionālo darbību.

39

Tādēļ uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 805/2004 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams līgumiem, kas noslēgti starp divām personām, kuras abas nav iesaistītas komerciālā vai profesionālā darbībā.

40

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams līgumiem, kas noslēgti starp divām personām, kuras abas nav iesaistītas komerciālā vai profesionālā darbībā.