—

Dixons Retail plc vārdā – A. Brown, advokāte,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – A. Robinson, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – R. Lyal un A. Cordewener, kā arī – C. Soulay, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.) 14. panta 1. punktu un 73. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Dixons Retail plc (turpmāk tekstā – “Dixons”) un Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs [Viņas Augstības Ienākumu un muitas dienestu] (turpmāk tekstā – “Commissioners”) par Commissioners lēmumu noraidīt Dixons iesniegto atmaksas pieteikumu attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “PVN”), ko šī sabiedrība deklarējusi un samaksājusi par laikposmā no 2005. gada 13. novembra līdz 2008. gada 30. novembrim veiktajiem darījumiem.

3

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem - Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“[PVN] jāmaksā:

4

Šīs direktīvas 5. panta 1. punktā ir noteikts:

““Preču piegāde” nozīmē tiesību nodošanu rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.”

5

Minētās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkts ir formulēts šādi:

“Valsts teritorijā.

1.   Summa, kurai uzliek nodokli, ir:

[..].”

6

Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka PVN uzliek preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

7

Šīs direktīvas 14. panta 1. punktā ir noteikts:

““Preču piegāde” ir tiesību nodošana rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.”

8

Saskaņā ar minētās direktīvas 73. pantu:

“Preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, uz ko neattiecas 74. līdz 77. pants, summa, kurai uzliek nodokli, ir visa summa, kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs par šiem darījumiem ir saņēmis vai saņems no pircēja, pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas, tostarp subsīdijas, kas tieši saistītas ar šo darījumu cenām.”

9

Dixons ir ar PVN apliekamo nodokļu maksātāju grupas, kas pārdod elektropreces, pārstāve.

10

Dixons ar American Express Europe Ltd (turpmāk tekstā – “AmEx”) bija noslēgusi līgumu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja kāds no tās klientiem kā maksāšanas līdzekli izmanto AmEx emitētu karti, Dixons šī karte ir jāpieņem un, ja ievērotas paredzētās procedūras, AmEx apņemas preču, ko šis klients nopircis ar minēto karti, cenu – pēc komisijas maksas atskaitīšanas – samaksāt Dixons.

11

Attiecībā uz darījumiem, kas apmaksāti ar citām, nevis AmEx emitētajām kartēm, Dixons bija noslēgusi analogu līgumu ar National Westminster Bank plc, kura rīkojās, izmantojot nosaukumu Streamline (turpmāk tekstā – “Streamline”).

12

Pēc tam, kad Dixons bija deklarējusi un samaksājusi PVN par darījumiem, kas veikti no 2005. gada 13. novembra līdz 2008. gada 30. novembrim, tā lūdza Commissioners atmaksāt šo nodokli, bet Commissioners tās lūgumu noraidīja.

13

Dixons cēla prasību First‑tier Tribunal (Tax Chamber) [Pirmās instances tiesas Nodokļu palātā] pret šo Commissioners lēmumu ar mērķi panākt minētā PVN atmaksu.

14

Iesniedzējtiesā celtā prasība attiecas uz darījumiem, kuri veikti ar karti un attiecībā uz kuriem – lai gan vēlāk izrādījās, ka šie darījumi tikuši veikti ar krāpnieciski izmantotām kartēm, – Dixons saskaņā ar līgumos, kas noslēgti ar AmEx un Streamline, paredzētajām procedūrām no tām bija saņēmusi maksājumus.

15

Šajā ziņā no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka, neraugoties uz to, ka kartes tika izmantotas krāpnieciski, ne AmEx, ne Streamline attiecīgi nebija cēlušas regresa prasības pret Dixons un nebija pieprasījušas maksājuma atdošanu saskaņā ar minētajos līgumos tām paredzētajām tiesībām gadījumā, ja netiek ievērotas līgumos noteiktās procedūras. Tādējādi Dixons paturēja AmEx un Streamline veiktos maksājumus, kuri ietvēra PVN daļu.

16

Šajos apstākļos First‑tier Tribunal (Tax Chamber) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Ar šiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai fiziska preces nodošana pircējam, kurš krāpnieciski lieto bankas karti kā maksāšanas līdzekli, ir uzskatāma par “preču piegādi” Sestās direktīvas 5. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/112 14. panta 1. punkta izpratnē un vai, piemērojot starp trešo personu un šīs preces piegādātāju noslēgtu līgumu, ar kuru šī trešā persona apņemas šim preču piegādātājam samaksāt par precēm, kuras viņš pārdevis pircējiem, kas lieto šādu karti kā maksāšanas līdzekli, šīs trešās personas veikts maksājums saistībā ar šādu nodošanu ir uzskatāms par “atlīdzību” Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 2006/112 73. panta izpratnē.

18

Vispirms ir jānorāda, ka, tā kā Direktīva 2006/112 ir stājusies spēkā 2007. gada 1. janvārī, šīs direktīvas normas ir piemērojamas vienīgi tiem pamatlietā aplūkotajiem darījumiem, kuri veikti pēc šī datuma. Attiecībā uz darījumiem, kuri veikti pirms šī datuma, ir jāpiemēro Sestās direktīvas normas. Lai atbildētu uz minētajiem jautājumiem, nav jāaplūko atšķirības starp šo direktīvu noteikumiem, jo, sniedzot interpretāciju, kas Tiesai jāveic šajā lietā, ir uzskatāms, ka šie noteikumi būtībā ir identiski.

19

Sākotnēji ir jāatgādina, ka ar Sesto direktīvu un Direktīvu 2006/112 ir izveidota kopēja PVN sistēma, kas tostarp balstīta uz vienotu ar nodokli apliekamo darījumu definīciju (skat. 2006. gada 12. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-354/03, C-355/03 un C-484/03 Optigen u.c., Krājums, I-483. lpp., 36. punkts; 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-255/02 Halifax u.c., Krājums, I-1609. lpp., 48. punkts, kā arī 2013. gada 20. jūnija spriedumu lietā C‑653/11 Newey, 39. punkts).

20

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Sestās direktīvas 5. panta 1. punktā un Direktīvas 2006/112 14. panta 1. punktā paredzētais “preču piegādes” jēdziens neattiecas uz īpašuma nodošanu tādās formās, kas ir paredzētas attiecīgajās valsts tiesībās, bet ietver visus vienas personas darījumus ar ķermenisku lietu nodošanu, ar ko šī persona piešķir tiesības citai personai rīkoties ar šo īpašumu tā, it kā tā būtu īpašniece (skat. 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C-435/03 British American Tobacco un Newman Shipping, Krājums, I-7077. lpp., 35. punkts; iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Optigen u.c., 39. punkts; un lietā Halifax u.c., 51. punkts; 2010. gada 3. jūnija spriedumu lietā C-237/09 De Fruytier, Krājums, I-4985. lpp., 24. punkts, un 2013. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑78/12 Evita‑K, 33. punkts).

21

Tāpat Tiesa jau ir nospriedusi, ka minētais jēdziens ir objektīvs un ka tas ir piemērojams neatkarīgi no attiecīgo darījumu mērķiem un rezultātiem, neesot nodokļu administrācijas pienākumam veikt izmeklēšanu, lai noskaidrotu konkrētā nodokļa maksātāja nodomu, vai arī ņemt vērā uzņēmēja, kas nav šis nodokļa maksātājs, bet kurš iesaistās tajā pašā piegāžu ķēdē, nodomu (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Optigen u.c., 44.–46. punkts, kā arī 51. un 55. punkts; un lietā Halifax u.c., 56. un 57. punkts; 2006. gada 6. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-439/04 un C-440/04 Kittel un Recolta Recycling, Krājums, I-6161. lpp., 41.–44. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Newey, 41. punkts).

22

No minētā izriet, ka Sestās direktīvas 5. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/112 14. panta 1. punkta izpratnē tādi darījumi kā pamatlietā aplūkotie ir uzskatāmi par preču piegādi, ja tie atbilst objektīviem kritērijiem, uz kuriem ir balstīts šis jēdziens, un ja tajos nav pieļauta ar PVN saistītā krāpšana (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Optigen u.c., 51. un 52. punkts, kā arī lietā Halifax u.c., 58. un 59. punkts).

23

Šajā ziņā nav apstrīdēts, ka Dixons attiecībā uz pamatlietā aplūkotajiem darījumiem bija piegādāto preču īpašniece un ka līdz ar to šī sabiedrība varēja šo preču ieguvējam nodot tiesības ar tām rīkoties kā īpašniekam.

24

Tāpat arī neviens no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neļauj apšaubīt, ka Dixons minētās preces ir labprātīgi nodevusi to ieguvējam, lai ļautu tam brīvi rīkoties ar tām tā, it kā viņš būtu to īpašnieks.

25

Turklāt nešķiet, ka saistībā ar pamatlietā aplūkotajiem darījumiem būtu izdarīta kāda nodokļu krāpšana, jo, kā izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, Dixons pienācīgi deklarēja un maksāja PVN saistībā ar šiem darījumiem.

26

Bankas kartes kā maksāšanas līdzekļa krāpnieciska lietošana saistībā ar minētajiem darījumiem neietekmē faktu, ka šie darījumi var tikt kvalificēti kā preču piegāde Sestās direktīvas un Direktīvas 2006/112 izpratnē. Proti, šāda lietošana nepieder pie objektīviem kritērijiem, uz kuriem balstīts šis jēdziens, bet gan norāda uz personas, kura kā ieguvējs piedalījās konkrētajos darījumos, nodomu, kā arī veiktajām darbībām šāda nodoma konkretizēšanai.

27

Tādējādi ir jākonstatē “nodošanas” esamība starp Dixons un tās klientiem Sestās direktīvas 5. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/112 14. panta 1. punkta izpratnē, pat ja šie klienti saistībā ar pamatlietā aplūkotajiem darījumiem, lai samaksātu par Dixons piegādātajām precēm, krāpnieciski lietojuši bankas karti kā maksāšanas līdzekli.

28

Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko apgalvoja Dixons, tāda situācija kā šī pamatlietā aplūkotā ir jānošķir no preču zādzības, kas neietilpst “preču piegādes” jēdzienā, kāda tā izriet no Sestās direktīvas un Direktīvas 2006/112 (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British American Tobacco un Newman Shipping, 33. punkts).

29

Proti, preču zādzības rezultātā tās izdarītājam nerodas tiesības rīkoties ar precēm ar tādiem pašiem nosacījumiem kā to īpašniekam. Sestās direktīvas 5. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/112 14. panta 1. punkta izpratnē zādzība nevar tikt uzskatīta par puses, kura ir tās upuris, veiktu nodošanu pārkāpuma izdarītājam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British American Tobacco un Newman Shipping, 36. punkts).

30

Turklāt preču zādzība pēc definīcijas neietver nekādu finansiālu atlīdzību personai, kura ir tās upuris. Šī zādzība pati par sevi nevar tikt uzskatīta par preču piegādi “par atlīdzību” Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British American Tobacco un Newman Shipping, 32. punkts).

31

Attiecībā uz jautājumu, vai saistībā ar pamatlietā aplūkotajiem darījumiem AmEx un Streamline saskaņā ar līgumiem, ko tās noslēgušas ar Dixons, veiktie maksājumi Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 2006/112 73. panta izpratnē ir uzskatāmi par “atlīdzību”, ir jāatgādina, ka PVN sistēmas ietvaros ar nodokli apliekamo darījumu priekšnoteikums ir tāds, ka starp pusēm pastāv vienošanās, kurā tiek noteikta cena vai atlīdzība. Tādējādi, ja piegādātāja darbību veido vienīgi preču piegāde bez tiešas atlīdzības, nepastāv nodokļa bāze, un tādēļ šīs piegādes netiek apliktas ar PVN (skat. tostarp attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu 1994. gada 3. marta spriedumu lietā C-16/93 Tolsma, Recueil, I-743. lpp., 12. punkts, un 2011. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-93/10 GFKL Financial Services, Krājums, I-10791. lpp., 17. punkts).

32

Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka preču piegāde tiek veikta “par atlīdzību” Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to ir apliekama ar nodokli tikai tad, ja starp piegādātāju un saņēmēju pastāv tiesiskas attiecības, kurās ir savstarpējs izpildījums, un piegādātāja saņemtā samaksa ir faktiska atlīdzība par saņēmējam piegādāto preci (skat. tostarp attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu iepriekš minētos spriedumus lietā Tolsma, 14. punkts, un lietā GFKL Financial Services, 18. punkts).

33

Proti, nodokļa par preces piegādi bāzi veido viss, kas tiek saņemts kā atlīdzība par piegādāto preci (skat. tostarp attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu iepriekš minēto spriedumu lietā Tolsma, 13. punkts, un 2010. gada 29. jūlija spriedumu lietā C-40/09 Astra Zeneca UK, Krājums, I-7505. lpp., 28. punkts), tādēļ šāda piegāde ir veikta “par atlīdzību” Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ja pastāv tieša saikne starp piegādāto preci un saņemto atlīdzību (skat. 2010. gada 7. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-53/09 un C-55/09 Loyalty Management UK un Baxi Group, Krājums, I-9187. lpp., 51. punkts, kā arī 2012. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑165/11 Profitube, 51. punkts).

34

Kad pircējs par preci norēķinās ar kredītkarti, tiek veikti divi darījumi, proti, pirmkārt, šīs preces pārdošana, kuru veic piegādātājs, kurš kopējā pieprasītajā cenā ieskaita arī PVN, ko samaksās minētais pircējs kā gala patērētājs un ko nodokļu administrācijas labā iekasēs šis piegādātājs, un, otrkārt, kartes emitenta pakalpojumu sniegšana minētajam piegādātājam. Šis pēdējais pakalpojums ir vērsts uz to, lai garantētu samaksu par preci, kura nopirkta, lietojot karti, veicinātu piegādātāja uzņēmējdarbību, radot iespēju piesaistīt jaunus klientus, nodrošinātu reklāmu, kas, iespējams, veikta par labu piegādātājam, vai uz kādu citu mērķi (skat. 1993. gada 25. maija spriedumu lietā C-18/92 Bally, Recueil, I-2871. lpp., 9. punkts).

35

Šajā ziņā tas, ka pircējs noteikto cenu piegādātājam samaksājis nevis tieši, bet ar kartes emitenta starpniecību, kā arī attiecībās starp pircēju un piegādātāju pielietotā maksāšanas kārtība nevar ietekmēt nodokļa bāzes apmēru. Lai preču piegāde un pakalpojumu sniegšana tiktu atzītas par veiktām “par atlīdzību”, Sestajā direktīvā un Direktīvā 2006/112 nav prasīts, ka atlīdzība par šo piegādi vai pakalpojumu sniegšanu būtu jāsaņem tieši no tās adresāta. Proti, saskaņā ar Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 2006/112 73. pantu atlīdzības par preču piegādi samaksu var veikt ne tikai pircējs, bet arī trešā persona, konkrētajā gadījumā – kartes emitents (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Bally, 16. un 17. punkts, kā arī apvienotajās lietās Loyalty Management UK un Baxi Group, 56. punkts).

36

Līdz ar to apstāklis, ka par precēm, ko Dixons piegādājusi saistībā ar pamatlietā aplūkotajiem darījumiem, samaksāja trešās personas, konkrētajā gadījumā – AmEx un Streamline, neļauj secināt, ka šis maksājums nav uzskatāms par atlīdzību, ko Dixons saņēmusi par šo preču piegādi.

37

Tāpat, tā kā – kā tas izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem – Dixons ievēroja ar AmEx un Streamline noslēgtajos līgumos paredzētās procedūras un turklāt pamatlietā aplūkotie darījumi atbilst objektīviem kritērijiem, uz kuriem ir balstīts “preču piegādes” jēdziens Sestās direktīvas un Direktīvas 2006/112 izpratnē, apstākļa, ka vēlāk izrādījās, ka par šiem pirkumiem samaksāts, krāpnieciski lietojot kartes, sekas nevar būt tādas, ka minēto pirkumu cenas samaksa nav uzskatāma par atlīdzību, ko Dixons saņēmusi par tiem.

38

Šajos apstākļos uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 2. panta 1. punkts, 5. panta 1. punkts un 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts, kā arī Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 14. panta 1. punkts un 73. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie fiziska preces nodošana pircējam, kurš krāpnieciski lieto bankas karti kā maksāšanas līdzekli, ir uzskatāma par “preču piegādi” Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta, 5. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14. panta 1. punkta izpratnē un ka maksājums, ko saistībā ar šādu nodošanu kāda trešā persona veikusi atbilstoši starp šo trešo personu un šīs preces piegādātāju noslēgtajam līgumam, saskaņā ar kuru šī trešā persona apņēmusies šim piegādātājam samaksāt par precēm, kuras tas pārdevis pircējiem, kuri lieto šādu karti kā maksāšanas līdzekli, ir uzskatāms par “atlīdzību” Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 2006/112 73. panta izpratnē.

39

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 2. panta 1. punkts, 5. panta 1. punkts un 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts, kā arī Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 14. panta 1. punkts un 73. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie fiziska preces nodošana pircējam, kurš krāpnieciski lieto bankas karti kā maksāšanas līdzekli, ir uzskatāma par “preču piegādi” Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta, 5. panta 1. punkta un Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14. panta 1. punkta izpratnē un ka maksājums, ko saistībā ar šādu nodošanu kāda trešā persona veikusi atbilstoši starp šo trešo personu un šīs preces piegādātāju noslēgtajam līgumam, saskaņā ar kuru šī trešā persona apņēmusies šim piegādātājam samaksāt par precēm, kuras tas pārdevis pircējiem, kuri lieto šādu karti kā maksāšanas līdzekli, ir uzskatāms par “atlīdzību” Sestās direktīvas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 2006/112 73. panta izpratnē.