TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2014. gada 11. jūnijā ( *1 )

“Prasība atcelt tiesību aktu — Padomes Lēmums 2012/272/ES par Pamatnolīguma par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un Filipīnu Republiku parakstīšanu Savienības vārdā — Juridiskā pamata izvēle — LESD 79., 91., 100., 191. un 209. pants — Trešo valstu pilsoņu atpakaļuzņemšana — Transports — Vide — Sadarbība attīstības jomā”

Lieta C‑377/12

par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam, ko 2012. gada 6. augustā cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv S. Bartelt, kā arī G. Valero Jordana un F. Erlbacher, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. Vitro un J.‑P. Hix, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek, D. Hadroušek un E. Ruffer, pārstāvji,

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv T. Henze, J. Möller un N. Graf Vitzthum, pārstāvji,

Īrija, ko pārstāv E. Creedon un A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz A. Carroll, barrister, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Grieķijas Republika, ko pārstāv S. Chala un G. Papagianni, pārstāves, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Austrijas Republika, ko pārstāv C. Pesendorfer, pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja A. Robinson, vēlāk – E. Jenkinson un M. Holt, pārstāvji, kuriem palīdz J. Holmes, barrister,

personas, kas iestājušās lietā.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], M. Ilešičs [M. Ilešič] un M. Safjans [M. Safjan], tiesneši A. Ross [A. Rosas], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] (referents),

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 22. oktobra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 23. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz atcelt Padomes 2012. gada 14. maija Lēmumu 2012/272/ES par to, lai Savienības vārdā parakstītu Pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Filipīnu Republiku, no otras puses (OV L 134, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl Eiropas Savienības Padome tajā ir pievienojusi juridiskos pamatus saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu (LESD 79. panta 3. punkts), transportu (LESD 91. un 100. pants), kā arī vidi (LESD 191. panta 4. punkts).

Apstrīdētais lēmums un pamatnolīgums

2	Padome 2004. gada 25. novembrī pilnvaroja Komisiju risināt sarunas ar Filipīnu Republiku par partnerības un sadarbības pamatnolīgumu.

2010. gada 6. septembrī Komisija pieņēma priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai parakstītu Pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Filipīnu Republiku, no otras puses (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kura juridiskie pamati ir LESD 207. un 209. pants par attiecīgi kopējo tirdzniecības politiku un sadarbību attīstības jomā, kopsakarā ar LESD 218. panta 5. punktu.

2012. gada 14. maijā Padome vienprātīgi pieņēma apstrīdēto lēmumu, atļaujot pamatnolīguma parakstīšanu ar nosacījumu, ka tas tiek noslēgts. Kā juridiskos pamatus papildus LESD 207. un 209. pantam, kopsakarā ar LESD 218. panta 5. punktu, Padome norādīja LESD 79. panta 3. punktu, 91. un 100. pantu, kā arī 191. panta 4. punktu.

Šī lēmuma preambulas 2. un 3. apsvērumā ir noteikts šādi:

“(2)

[Pamatnolīguma] noteikumi, uz ko attiecas [LESD] trešās daļas V sadaļa, Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoši kā atsevišķām līgumslēdzējām pusēm un nevis kā Eiropas Savienības daļai, izņemot, ja Eiropas Savienība kopīgi ar Apvienoto Karalisti un/vai Īriju paziņo Filipīnu Republikai, ka Apvienotā Karaliste vai Īrija ir uzņēmusies saistības kā Eiropas Savienības daļa saskaņā ar Protokolu Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurš pievienots [LES] un [LESD]. Ja uz Apvienoto Karalisti un/vai Īriju vairs neattiecas saistības kā uz Eiropas Savienības daļu saskaņā ar Protokola Nr. 21 4.a pantu, Eiropas Savienībai kopīgi ar Apvienoto Karalisti un/vai Īriju nekavējoties jāinformē Filipīnu Republika par izmaiņām to statusā, un šādā gadījumā nolīguma noteikumiem uz tām jāattiecas uz katru atsevišķi. Tas pats attiecas uz Dāniju saskaņā ar Protokolu Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots minētajiem līgumiem.

(3)

Ja Apvienotā Karaliste un/vai Īrija nav sniegušas vajadzīgo paziņojumu atbilstīgi 3. pantam Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, tās nepiedalās šā Padomes lēmuma pieņemšanā, ciktāl tas attiecas uz [LESD] trešās daļas V sadaļas noteikumiem. Tas pats attiecas uz Dāniju atbilstīgi Protokolam Nr. 22 par Dānijas nostāju, kurš pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību.”

Pamatnolīguma preambulā, kā tā ir formulēta Padomes 2011. gada 21. janvāra Dokumentā Nr. 15616/10, līgumslēdzējas puses norāda tostarp uz īpašu nozīmi, kuru tās piešķir visaptverošām savstarpējām attiecībām, kā arī to vēlmi veicināt ilgtspējīgu sociālekonomisko attīstību, nabadzības izskaušanu un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu. Tās atzīst pastāvošo savstarpējo attiecību stiprināšanas nozīmīgumu, lai uzlabotu sadarbību, kā arī to kopējo vēlmi nostiprināt, padziļināt un dažādot to attiecības kopējo interešu jomās. Tās pauž pilnu apņemšanos sekmēt ilgtspējīgu attīstību, tostarp dabas aizsardzību un efektīvu sadarbību cīņā pret klimata pārmaiņām. Turklāt tās atzīst savu apņemšanos veidot kompleksu sadarbību un dialogu migrācijas un attīstības sekmēšanai, precizējot, ka pamatnolīguma noteikumi, kuri izriet no LESD trešās daļas V sadaļas, Dānijas Karalistei, Īrijai un Apvienotajai Karalistei ir saistoši kā atsevišķām pusēm vai kā Savienības dalībvalstīm.

Pamatnolīguma 1. panta “Vispārīgi principi” 3. punktā ir paredzēts:

“Puses apstiprina apņemšanos sekmēt ilgtspējīgu attīstību, sadarboties, lai risinātu ar klimata pārmaiņām saistītos jautājumus un dot savu ieguldījumu starptautiski atzītu mērķu sasniegšanai attīstības jomā, tostarp Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai.”

Pamatnolīguma 2. pantā, kurā definēti Sadarbības mērķi, ir noteikts:

“Lai stiprinātu divpusējās attiecības, Puses apņemas uzturēt kompleksu dialogu un sekmēt turpmāku sadarbību to starpā visās abpusēju interešu jomās saskaņā ar šo [pamatnolīgumu]. Proti, Puses jo īpaši cenšas:

[..]

g)	izveidot sadarbību migrācijas un jūras darbaspēka jomā;

izveidot sadarbību visās pārējās nozarēs, kurās pastāv abpusēja ieinteresētība, īpaši nodarbinātības un sociālo lietu, attīstības sadarbības, ekonomikas politikas, finanšu pakalpojumu, labas nodokļu pārvaldības, rūpniecības politikas un mazo un vidējo uzņēmumu, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT), audiovizuālajā, mediju un multivides, zinātnes un tehnoloģiju, transporta, tūrisma, izglītības, kultūras, [starp]kultūru un starpreliģiju dialoga, enerģētikas, vides un dabas resursu, tostarp klimata pārmaiņu, lauksaimniecības, zivsaimniecības un lauku attīstības, reģionālās attīstības, veselības, statistikas, katastrofu riska vadības (DRM) un valsts pārvaldes jomā;

[..].”

Pamatnolīguma 26. pantā “Sadarbība migrācijas un attīstības jomā” ir paredzēts:

“1. Puses atkārtoti apstiprina vajadzību kopīgi pārvaldīt migrācijas plūsmas starp to teritorijām. Lai stiprinātu sadarbību, Puses izveidos mehānismu visaptveroša dialoga uzturēšanai un apspriedēm par visiem jautājumiem, kas saistīti ar migrāciju. Ar migrāciju saistītos jautājumus iekļaus valstu stratēģijās/valstu attīstības pamatnostādnēs, kas attiecas uz imigrantu izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstu ekonomikas un sociālo attīstību.

2. Sadarbība starp Pusēm ir balstīta uz konkrētu vajadzību novērtējumu, kas veikts, pamatojoties uz savstarpējām apspriedēm un Pušu vienošanos, un tā tiks īstenota saskaņā ar attiecīgajiem spēkā esošajiem Savienības un valsts tiesību aktiem. Sadarbība jo īpaši būs vērsta uz:

[..]

efektīvas un atturošas politikas izstrādi, kurā pievērstos gadījumiem, ja Puses teritorijā ir otras Puses valstspiederīgais, kurš neatbilst vai vairs neatbilst attiecīgās Puses ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem, kā arī pievērstos personu kontrabandai un cilvēku tirdzniecībai, tostarp metodēm cilvēku kontrabandistu un tirgotāju tīklu apkarošanai un šādu darbību upuru aizsardzībai;

personu nosūtīšanu atpakaļ, kā noteikts šā panta 2. punkta e) apakšpunktā, humānos un cieņu nepazemojošos apstākļos, tostarp veicinot viņu brīvprātīgu un pastāvīgu atgriešanos izcelsmes valstīs, kā arī šādu personu uzņemšanu/atpakaļuzņemšanu saskaņā ar šā panta 3. punktu. Šādu personu atpakaļnosūtīšana tiks veikta, pienācīgi ņemot vērā Pušu tiesības izdot pastāvīgu uzturēšanās atļauju vai uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz līdzcietību vai humāniem apsvērumiem, kā arī neizraidīšanas principu.

[..]

h)	migrācijas un attīstības jautājumiem, tostarp cilvēkresursu attīstību, sociālo aizsardzību, migrācijas ieguvumu palielināšanu, dzimumu un attīstību, ētisku pieņemšanu darbā un cirkulāro migrāciju un imigrantu iekļaušanos sabiedrībā.

3. Sadarbojoties šajā jomā un neskarot vajadzību aizsargāt cilvēku tirdzniecības upurus, Puses vienojas arī par turpmāk izklāstīto:

a)	Filipīnas pēc dalībvalsts pieprasījuma un bez nepamatotas kavēšanās pēc tam, kad ir noskaidrota valstspiederība un dalībvalsts ir veikusi visas attiecīgās darbības, uzņem atpakaļ visus savus valstspiederīgos, kas atbilst šā 2. punkta e) apakšpunktam un atrodas dalībvalsts teritorijā;

katra dalībvalsts pēc Filipīnu pieprasījuma un bez nepamatotas kavēšanās pēc tam, kad ir noskaidrota personu valstspiederība un Filipīnas ir veikušas visas attiecīgās darbības, uzņem atpakaļ visus savus valstspiederīgos, kuri atbilst šā panta 2. punkta e) apakšpunktam un atrodas Filipīnu teritorijā;

c)	dalībvalstis un Filipīnas tālab nodrošina saviem valstspiederīgajiem atbilstīgus dokumentus. Jebkuru uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījumu pieprasītāja valsts pārsūtīs tās valsts kompetentajai iestādei, kam pieprasījums paredzēts.

Ja attiecīgajai personai nav piemērotu identitātes dokumentu vai citu valstspiederību apliecinošu dokumentu, Filipīnas vai dalībvalsts nekavējoties lūdz attiecīgai kompetentai diplomātiskai vai konsulārai pārstāvniecībai pārliecināties par personas valstspiederību, vajadzības gadījumā organizējot sarunu; tiklīdz ir gūta pārliecība, ka attiecīgā persona ir Filipīnu vai dalībvalsts valstspiederīgais, Filipīnu vai dalībvalsts kompetentās iestādes izdod piemērotus dokumentus.

4. Puses vienojas pēc iespējas drīzāk noslēgt nolīgumu par savu valstspiederīgo uzņemšanu/atpakaļuzņemšanu, nolīgumā paredzot citu valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku atpakaļuzņemšanu.”

Atbilstoši pamatnolīguma 29. pantam “Sadarbība attīstības jomā”:

“1. Galvenais mērķis sadarbībai attīstības jomā ir ilgtspējīgas attīstības veicināšana, kas dos ieguldījumu nabadzības samazināšanā un starptautiski atzītu attīstības mērķu sasniegšanā, tostarp Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā. Puses iesaistās regulārā dialogā par attīstības sadarbību, ievērojot savas attiecīgās prioritātes un savstarpēji interesējošās jomas.

2. Attīstības sadarbības dialoga mērķi inter alia ir:

a)	cilvēkresursu un sociālās attīstības veicināšana;

b)	noturīgas, integrējošas ekonomiskās izaugsmes sasniegšana;

c)	vides ilgtspējības un pārdomātas dabas resursu pārvaldības sekmēšana, tostarp paraugprakses sekmēšana;

d)	klimata pārmaiņu ietekmes samazināšana un seku pārvaldība;

e)	spēju palielināšanai, lai īstenotu ciešāku integrāciju pasaules ekonomikā un starptautiskajā tirdzniecības sistēmā;

f)	valsts sektora reformu sekmēšana, jo īpaši publisko finanšu pārvaldības jomā, lai uzlabotu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu;

g)	procedūru izveide, lai nodrošinātu atbilstību Parīzes Deklarācijai par palīdzības efektivitāti, Akras rīcības plānam un citiem starptautiskiem dokumentiem, kuru mērķis ir uzlabot palīdzības sniegšanu un tās efektivitāti.”

Attiecībā uz vides un dabas resursu aizsardzību pamatnolīguma 34. pants ir formulēts šādi:

“1. Puses vienojas, ka sadarbībai šajā jomā ir jāveicina vides saglabāšana un uzlabošana ar mērķi nodrošināt ilgtspējīgu attīstību. Vispasaules sanāksmes par ilgtspējīgu attīstību rezultāts un attiecīgie daudzpusējie līgumi par vidi, kam puses ir pievienojušās, tiks ņemti vērā, Pusēm veicot jebkādas no šā nolīguma izrietošas darbības [pamatnolīguma].

2. Puses piekrīt vajadzībai saglabāt un ilgtspējīgā veidā pārvaldīt dabas resursus un bioloģisko daudzveidību visu paaudžu interesēs, ņemot vērā to attīstības vajadzības.

3. Puses vienojas sadarboties, lai stiprinātu abpusējo atbalstu tirdzniecības un vides politikas jomā un veicinātu ar vidi saistītu apsvērumu iekļaušanu visās sadarbības jomās.

4. Puses apņemas turpināt un stiprināt sadarbību reģionālajās programmās par vides aizsardzību saistībā ar:

a)	vides aizsardzības vajadzības apzināšanos un dalības veicināšanu vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības pasākumos vietējā mērogā, tostarp veicinot pamatiedzīvotāju kultūras kopienu/pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu dalību;

b)	spēju palielināšanu attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to mīkstināšanu, kā arī attiecībā uz energoefektivitāti;

c)	spēju palielināšanu dalībai daudzpusējos nolīgumos par vidi un to īstenošanai, tostarp, bet ne tikai saistībā ar bioloģisko daudzveidību un bioloģisko drošību;

d)	videi nekaitīgu tehnoloģiju, izstrādājumu un pakalpojumu popularizēšanu, izmantojot reglamentējošus un uz tirgu vērstus instrumentus;

e)	dabas resursu, tostarp mežu, apsaimniekošanas uzlabošanu un nelikumīgas mežu izciršanas un ar to saistītās tirdzniecības apkarošanu, kā arī dabas resursu, tostarp mežu, ilgtspējīgas apsaimniekošanas sekmēšanu;

f)	nacionālo parku un aizsargāto teritoriju efektīvu pārvaldību, bioloģiskās daudzveidības teritoriju un trauslu ekosistēmu noteikšanu un aizsardzību, pienācīgi ņemot vērā to vietējo un pamatiedzīvotāju kopienu intereses, kuri dzīvo šajās teritorijās vai tuvu tām;

g)	cieto un bīstamo atkritumu, kā arī cita veida atkritumu nelikumīgu pārvietošanu pāri robežām;

h)	piekrastes un jūras vides aizsardzību un ūdens resursu efektīvu apsaimniekošanu;

i)	augsnes aizsardzību un saglabāšanu un ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu, tostarp izsmeltu/pamestu raktuvju teritoriju atjaunošanu;

j)	spēju palielināšanu katastrofu un riska pārvaldībai;

k)	ilgtspējīgu patērēšanas un ražošanas modeļu popularizēšanu to ekonomikas.

5. Puses sekmē savstarpēju piekļuvi programmām šajā jomā, ievērojot šādu programmu konkrētos noteikumus.”

Pamatnolīguma 38. pantā par transportu ir noteikts:

“1. Puses vienojas sadarboties attiecīgās transporta politikas jomās, lai uzlabotu investīciju iespējas un preču un pasažieru pārvadājumus, veicinātu aviācijas un jūras pārvadātāju drošību un drošumu, risinātu jautājumus, kas saistīti ar transporta ietekmi uz vidi, un palielinātu savu transporta sistēmu efektivitāti.

2. Pušu sadarbības mērķis šajā jomā ir veicināt:

informācijas apmaiņu par savu attiecīgo transporta politiku, noteikumiem un praksi, īpaši saistībā ar pilsētu un lauku transportu, jūras transportu, gaisa transportu, transporta loģistiku un vairākveidu transporta tīklu sasvstarpēju saslēgšanu un saderību, kā arī par ceļu, dzelzceļu, ostu un lidostu pārvaldību;

b)	viedokļu apmaiņu par Eiropas satelītnavigācijas sistēmām (jo īpaši Galileo), uzmanību pievēršot abpusēji izdevīgiem reglamentēšanas, rūpniecības un tirgus attīstības jautājumiem;

c)	dialoga turpināšanu gaisa transporta pakalpojumu jomā, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, izvairoties no nevajadzīgas kavēšanās saistībā ar spēkā esošiem divpusējiem gaisa satiksmes pakalpojumu nolīgumiem starp atsevišķām dalībvalstīm un Filipīnām;

dialoga turpināšanu par gaisa satiksmes tīklu uzlabošanu un darbību ātru, efektīvu, ilgtspējīgu un drošu pasažieru un preču pārvadājumu nodrošināšanai, veicinot konkurences tiesību piemērošanu un gaisa pārvadājumu nozares ekonomisku reglamentēšanu, lai atbalstītu normu saskanību un sekmētu uzņēmējdarbību, kā arī, lai pētītu turpmākas attiecību attīstības iespējas gaisa pārvadājumu jomā. Tiks vairāk veicināti sadarbības projekti, kuros ir ieinteresētas abas Puses;

dialogu jūras satiksmes politikas un pakalpojumu jomā, īpašu uzmanību pievēršot jūras satiksmes nozares attīstītības sekmēšanai, tostarp, bet ne tikai:

i)	informācijas apmaiņai par normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz jūras satiksmi un ostām;

ii)

neierobežotas piekļuves veicināšanai starptautiskiem jūras satiksmes tirgiem un darbībām komerciālos nolūkos, atturēšanās no kravas dalīšanas prasību ieviešanas, valsts režīma nodrošināšanas un vislielākā labvēlības režīma (MFN) garantēšanai kuģiem, ko ekspluatē otras Puses valstspiederīgie vai uzņēmumi, un attiecīgiem jautājumiem saistībā ar transporta pakalpojumiem “no durvīm līdz durvīm”, kurā daļa maršruta tiek veikta pa jūru, ņemot vērā Pušu valsts tiesību aktus;

iii)	efektīvai ostu pārvaldībai un jūras satiksmes pakalpojumu efektivitātei un

iv)	sadarbības veicināšanai jūras satiksmes jomās, kurās ir ieinteresētas abas Puses, kā arī sadarbībai jūras darbaspēka, izglītības un apmācību jomā atbilstīgi 27. pantam;

dialogu par efektīvu transporta drošības un piesārņojuma novēršanas standartu īstenošanu saistībā ar jūras satiksmi (īpaši pirātisma apkarošanu), un gaisa pārvadājumiem saskaņā ar attiecīgajām starptautiskajām konvencijām, kurām Puses ir pievienojušās, un standartiem, tostarp sadarbību attiecīgajos starptautiskajos forumos, lai nodrošinātu stingrāku starptautisko noteikumu izpildi. Šim nolūkam Puses veicinās tehnisko sadarbību un palīdzību jautājumos, kas saistīti ar pārvadājumu drošību, drošumu un vides aizsardzības apsvērumiem, tostarp izglītību un mācības jūrniecības un aviācijas jomā, meklēšanu un glābšanu, negadījumu un incidentu izmeklēšanu, bet ne tikai. Puses pievērsīs uzmanību arī videi nekaitīgu transporta veidu popularizēšanai.”

Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

Komisija lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Padome tajā ir pievienojusi juridiskos pamatus saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu (LESD 79. panta 3. punkts), transportu (LESD 91. un 100. pants), kā arī vidi (LESD 191. panta 4. punkts), atstāt spēkā šī lēmuma iedarbību un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14	Padome lūdz Tiesu prasību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar attiecīgi 2012. gada 29. novembra, 2012. gada 18. decembra un 2013. gada 25. janvāra rīkojumiem Tiesas priekšsēdētājs atļāva Īrijai, Apvienotajai Karalistei, Čehijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai un Grieķijas Republikai, kā arī Austrijas Republikai iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

Par prasību

Lietas dalībnieku argumenti

16	Savas prasības pamatojumam Komisija izvirza vienu pamatu, saskaņā ar kuru LESD 79. panta 3. punkta, 91. un 100. panta, kā arī 191. panta 4. punkta kā juridiskā pamata apstrīdētajā lēmumā pievienošana nebija nepieciešama un bija prettiesiska.

Tā izklāsta, ka netiek apstrīdēts, ka pamatnolīguma mērķis ir ieviest sadarbības un attīstības programmu, kā tas izriet it īpaši no šī nolīguma 1. panta 3. punkta, un ka apstrīdētajam lēmumam bija jābūt pamatotam gan ar LESD 207. pantu, gan 209. pantu, jo pamatnolīguma daļa saistībā ar tirdzniecību nevar tikt uzskatīta par tādu, kam, salīdzinot ar to daļu, kas attiecas uz sadarbību attīstības jomā, ir tīri papildinošs raksturs. Turpretī – pretēji Padomei – Komisija uzskata, ka pamatnolīguma noteikumi, ar kuriem ir pamatota LESD 79. panta 3. punkta, 91. un 100. panta, kā arī 191. panta 4. punkta pievienošana, ir pilnībā aptverti ar LESD 209. pantu.

No LES 21. panta, LESD 208. un 209. panta, kā arī no judikatūras – it īpaši no sprieduma Portugāle/Padome (C‑268/94, EU:C:1996:461, 37. un 38. punkts) – izrietot, ka sadarbības attīstības jomā politika tiek īstenota plašā politisko mērķu kontekstā, kuri ir vērsti uz attiecīgo trešo valstu attīstību, un līdz ar to sadarbības attīstības jomā nolīgumi noteikti aptver lielu skaitu specifisku sadarbības jomu, neietekmējot to sadarbības attīstības jomā nolīgumu raksturu.

Kā to apliecinot lielais skaits darbību, par kurām ir tiesības saņemt Savienības finansējumu tāda sadarbības attīstības jomā instrumenta ietvaros, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (OV L 378, 41. lpp.), šī plašā sadarbības attīstības jomā koncepcija atspoguļojoties arī atvasinātajās tiesībās. Tā esot redzama arī Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajā paziņojumā attiecībā uz Eiropas Savienības attīstības politiku: “Eiropas konsenss [attīstības jomā]” (OV 2006, C 46, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Eiropas konsenss”).

Izskatāmajā lietā visi pamatnolīguma noteikumi, izņemot tā daļu saistībā ar tirdzniecību un ieguldījumiem, veicinot Filipīnu kā attīstības valsts attīstības turpināšanos un neparedzot būtiskus atšķirīgus pienākumus no tiem, kas saistīti ar sadarbību attīstības jomā. Tātad tie ietilpstot Savienības sadarbības attīstības jomā politikas mērķos un izrietot no LESD 209. panta.

Tas tā esot arī saskaņā ar pamatnolīguma 38. pantu par transportu, kura tiesību normas nepārsniedzot vispārīgu apņemšanos sadarboties. Tāpat tas esot saskaņā ar pamatnolīguma 26. panta 3. un 4. punktu par līgumslēdzēju pušu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, kura 3. punktā esot paredzēta tikai vienkārša sadarbība šajā jomā un tajā esot tikai atspoguļoti pamatprincipi, kas jau ir noteikti starptautiskajās tiesībās, turpretī šī paša panta 4. punktā ir paredzēta atpakaļuzņemšanas nolīguma noslēgšana vēlākā stadijā. Turklāt tas tā esot arī pamatnolīguma 34. pantā, kurš attiecas uz vides un dabas resursu aizsardzību, kurā esot tikai ieviesti vispārējie tiesību principi un pamatnostādnes par lomu, kāda Savienības sadarbības attīstības jomā ar Filipīnām būtu piešķirama vides aizsardzībai.

Turklāt Komisija apgalvo, ka Padomes veiktā LESD 79. panta 3. punkta pievienošana rada neattaisnotas juridiskas sekas gan iekšējā, gan ārējā līmenī. Protokola (Nr. 21) un Protokola (Nr. 22) dēļ šī pievienošana izraisot vienlaicīgu atšķirīgu un nesaderību balsošanas tiesību piemērošanu, apstrīdētā lēmuma teritoriālās piemērojamības grozījumus, tiesisku neskaidrību attiecībā uz pamatnolīguma noteikumu, kuri izriet no LESD 79. panta 3. punkta, noteikšanu, Eiropas Parlamenta un Tiesas institucionālo tiesību ierobežojumu, kā arī nenoteiktību attiecībā uz Savienības kompetences īstenošanas līmeni saistībā ar LESD 3. panta 2. punktu un 4. panta 2. punktu.

23	Runājot par Komisijas pieteikumu, kurš attiecas uz apstrīdētā lēmuma atcelšanas seku ierobežojumu, tā norāda, ka ir pamatoti saglabāt pēdējā minētā iedarbību, lai izvairītos no jebkādas nelabvēlīgas ietekmes uz Savienības un Filipīnu Republikas attiecībām.

Padome, kuru atbalsta visas dalībvalstis, kas iestājušās lietā, iebilst pret Komisijas argumentiem, norādot, ka nolīgumu, ar kuriem izveido partnerību un sadarbību ar trešajām valstīm un kuri noslēgti nesen, mērķis ir ieviest vispārējas attiecības, kas aptver lielu skaitu sadarbības jomu. Šādu nolīgumu raksturs un saturs esot attīstījies saistībā ar Savienības kompetenču paplašināšanos, un nevar tikt konstatēta neviena joma, kura būtu dominējoša pār citām.

Šādos apstākļos juridiskā pamata izvēle prasot panākto vienošanos rakstura pārbaudi. Konkrēta vai būtiska vienošanās esot pamats atbilstoša juridiskā pamata pievienošanai. Tā kā visnelielākais pienākums varot izraisīt ārējo attiecību ar trešajām valstīm, kas ir pamatnolīguma puses, būtisku attīstību, nevarot tikt atbalstīts Komisijas ierosinātais kritērijs, saskaņā ar kuru pienākumam, lai tas varētu būt no sadarbības attīstības jomā neatkarīgs mērķis, ir jābūt pietiekami plašam.

No sprieduma lietā Portugāle/Padome (EU:C:1996:461) izrietot, ka, ja nolīgumā paredzētais noteikums ietver konkrētu sadarbības specifiskā jomā īstenošanas nosacījumu regulējumu, šis nolīgums ir jāpamato ar atbilstošu juridisko pamatu. Katru šāda veida nolīgumu specifiskā jomā būtu jāaplūko atsevišķi, neatkarīgi no iespējamās atbalsta attīstībai programmas, kura šajā jomā norisinās paralēli, pastāvēšanas, ņemot vērā nolīgto pienākumu tiesisko, saistošo un neatkarīgo raksturu.

27	Padome uzskata, ka pamatnolīguma saturs apstiprina tās nostāju, jo tā preambulas apsvērumos un 2. pantā netiek piešķirta dominējoša loma tādai konkrētai jomai kā sadarbība attīstības jomā un tā struktūra apstiprina, ka runa ir par vispārēju un daudzveidīgu attiecību nodibināšanu.

Attiecībā uz transportu, ņemot vērā atzinumu 1/08 (EU:C:2009:739), kuru Tiesa sniedza par kopējo transporta politiku un tirdzniecības politiku, esot jāatsaucas uz LESD paredzētajiem juridiskajiem pamatiem, kas attiecas tieši uz transportu, šajā gadījumā LESD 91. un 100. pantu. Komisijas arguments, saskaņā ar kuru pamatnolīgumā paredzētie pienākumi esot saistīti vienīgi ar Filipīnu attīstību no ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa, esot kļūdains. Arguments, saskaņā ar kuru noteikumi par transportu atbilst Savienības sadarbības attīstības jomā politikas mērķim, pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu, ka šie noteikumi ietilpst šajā politikā.

Runājot par līgumslēdzēju pušu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, pamatnolīguma 26. panta 3. punktā esot paredzētas skaidras tiesiskas saistības, kurām ir jābūt pamatotām ar LESD paredzēto juridisko pamatu, t.i., LESD 79. panta 3. punktu. Tam, ka šādā nolīgumā ir ietverti pienākumi, kuri ir paredzēti starptautiskajās tiesībās, esot tiešas tiesiskas sekas tostarp šo pienākumu neizpildes gadījumā. Turklāt neesot noliedzams, ka pamatnolīgumā, ciktāl tajā ir paredzēts pēc iespējas drīzāk noslēgt uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas nolīgumu, ir ietverts rīcības pienākums, kurš ir svarīgs līdzeklis, lai Filipīnu Republika sasniegtu rezultātu, ko būtu grūti panākt atsevišķi.

Runājot par vidi, pamatnolīgumā paredzētajām programmām un darbībām esot jābūt pamatotām ar LESD 191. panta 4. punktu, kas Savienībai ļauj sadarboties ar trešajām valstīm un kurā ir precizēts, ka šīs sadarbības nosacījumi var būt nolīgumu priekšmets. Pamatnolīguma 34. panta 2. punktā esot skaidri ietverts pienākums, kura izpilde varētu tikt noteikta ar tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Padome turklāt nepiekrīt Komisijas bažām par sekām, kādas ir LESD 79. panta 3. panta pievienošanai. Tā atgādina, ka ne jau procedūras nosaka tiesību akta juridisko pamatu, jo tiesību akta juridiskais pamats nosaka tā pieņemšanai piemērojamās procedūras. Padome norāda, ka dalībvalstis, kurām ir piemērojams Protokols (Nr. 21), var īstenot savas tiesības piedalīties Padomes lēmumu par pamatnolīguma parakstīšanu un noslēgšanu pieņemšanā un ka, runājot par attiecībām ar Filipīnu Republiku, ja ieinteresētā dalībvalsts nav nolīgusi pienākumu atbilstoši LESD trešās daļas V sadaļai Savienības dalībvalsts statusā, tā to var darīt divpusējā kārtībā.

Attiecībā uz juridisko pamatu saderību Padome piebilst, ka dalībvalstu vienprātīgā vienošanās katrā ziņā bija nepieciešama, jo tās arī bija pamatnolīguma puses, un ka, ja kāds tiesību akts ir balstāms uz vairākiem juridiskiem pamatiem, kuros ir paredzētas atšķirīgas balsošanas kārtības, judikatūra šajā ziņā ir elastīga.

33	Visbeidzot Padome piekrīt Komisijas viedoklim attiecībā uz nepieciešamību saglabāt apstrīdētā lēmuma iedarbību, ja tas tiktu atcelts.

Tiesas vērtējums

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, Savienības tiesību akta, tostarp tā, kas pieņemts starptautiska nolīguma noslēgšanas nolūkā, juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem elementiem, kurus Tiesa var pārbaudīt, tostarp uz tiesību akta mērķi un saturu. Ja no Savienības tiesību akta pārbaudes izriet, ka šim pēdējam minētajam ir divi mērķi vai tas attiecas uz divām jomām, un ja vienu no mērķiem vai jomām var identificēt kā galveno vai dominējošo mērķi vai jomu, bet otru – kā mazāk svarīgu, attiecīgais tiesību akts ir jābalsta uz vienu juridisko pamatu, proti, uz to, kas atbilst galvenajam vai dominējošajam mērķim vai jomai. Ja izņēmuma kārtā ir konstatēts, ka tiesību aktam vienlaicīgi ir vairāki nedalāmi saistīti mērķi un viens no tiem nav uzskatāms par netiešu un pakārtotu otram, šāds tiesību akts ir jābalsta uz dažādiem atbilstīgiem juridiskiem pamatiem. Tomēr divu juridisku pamatu norādīšana nav pieļaujama, ja procedūras, kas ir paredzētas vienam vai otram juridiskajam pamatam, ir nesaderīgas (skat. it īpaši spriedumu Parlaments/Padome, C‑130/10, EU:C:2012:472, 42.–45. punkts un tajos minētā judikatūra).

Izskatāmajā lietā ir jānosaka, vai pamatnolīguma noteikumos tie noteikumi, kas attiecas uz līgumslēdzēju pušu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, transportu un vidi, ietilpst arī sadarbības attīstības jomā politikā vai tie pārsniedz šīs politikas kontekstu un līdz ar to liek apstrīdēto lēmumu pamatot ar papildu juridiskajiem pamatiem.

Saskaņā ar LESD 208. panta 1. punktu Savienības politiku attiecībā uz sadarbību attīstības jomā īsteno saskaņā ar Savienības ārējās darbības principiem un mērķiem, kā tie izriet no LES 21. panta. Šīs politikas galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laikā posmā – tās izskaušana, un politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienībai ir jāievēro mērķi, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā. Šīs politikas īstenošanai LESD 209. panta, ar kuru ir pamatots tostarp apstrīdētais lēmums, 2. punktā ir paredzēts it īpaši, ka Savienība ar trešajām valstīm un kompetentām starptautiskām organizācijām var noslēgt jebkādus nolīgumus, kas palīdz sasniegt LES 21. pantā un LESD 208. pantā minētos mērķus.

No tā izriet, ka Savienības sadarbības attīstības jomā politika aptver ne tikai pasākumus, kuru mērķis ir tieši nabadzības izskaušana, bet tā ir vērsta arī uz LES 21. panta 2. punktā minēto mērķu sasniegšanu, piemēram, šī 2. punkta d) apakšpunktā paredzēto mērķi, kas ir atbalsts ilgtspējīgai attīstībai no ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa attīstības valstīs, kura galvenais mērķis ir nabadzības izskaušana.

Lai pārbaudītu, vai noteikti starp Eiropas Kopienu un trešajām valstīm noslēgto sadarbības nolīgumu noteikumi patiešām ietilpst sadarbības attīstības jomā politikā, Tiesa Komisijas izvirzītā sprieduma Portugāle/Padome (EU:C:1996:461) 37. un 38. punktā norādīja, ka, lai nolīgums tiktu kvalificēts kā nolīgums par sadarbību attīstības jomā, tā mērķiem ir jābūt izvirzītiem šajā politikā, ka tā mērķiem ir jābūt plašiem tādā ziņā, ka to sasniegšanai vajadzīgiem pasākumiem ir jāattiecas uz dažādām specifiskām jomām un ka tas tā ir tostarp tāda nolīguma gadījumā, kurā ir paredzēts šīs sadarbības apjoms. Šajā ziņā tā piebilda, ka prasīt, lai nolīgums par sadarbību attīstības jomā tiktu balstīts arī uz citu tiesību normu kā to, kas saistīta ar šo politiku, ikreiz, kad tas skar specifisku jomu, praktiski varētu atņemt jēgu šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētajai kompetencei un procedūrai.

Šī sprieduma 39. punktā Tiesa secināja, ka ir jāuzskata – tas, ka nolīgumā par sadarbību attīstības jomā ir klauzulas, kas attiecas uz dažādām specifiskām jomām, nevar mainīt šī nolīguma kvalifikāciju, kura ir jāveic, ņemot vērā tā pamatmērķi, nevis ņemot vērā kādas atsevišķas klauzulas, ar nosacījumu, ka specifiskajās jomās šajās klauzulās nav ietverti pienākumi tādā apjomā, ka šie pienākumi būtībā veido no sadarbības attīstības jomā mērķiem nošķirtus mērķus.

Pārbaudot minētā nolīguma noteikumus saistībā ar attiecīgajām specifiskajām jomām, Tiesa tā paša sprieduma 45. punktā konstatēja, ka tajos tikai ir noteiktas jomas, kuras ir sadarbības priekšmets, un precizēti noteikti aspekti vai noteiktas darbības, bet nav reglamentēti konkrēti sadarbības īstenošanas nosacījumi katrā no šīm specifiskajām jomām.

Kā tas izriet no atbildes raksta uz repliku un apspriedēm tiesas sēdē, Padome nav apstrīdējusi Tiesas šī sprieduma 39. un 45. punktā tādējādi ieviestos kritērijus, lai novērtētu, vai ar trešajām valstīm noslēgto nolīgumu noteikumi ietilpst sadarbības attīstības jomā. Tomēr Padome, kuru atbalsta dalībvalstis, kuras iestājušās lietā, uzskata, ka Tiesas attiecībā uz 1994. gada 1. augustā spēkā stājušos Sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Indijas Republiku par partnerību un attīstību (OV 1994, L 223, 24. lpp.) veiktā analīze nav attiecināma uz pamatnolīgumu, kurš, ņemot vērā kopš tā laika starp Savienību un trešajām valstīm noslēgto sadarbības nolīgumu attīstību, kam raksturīga tostarp jomu, kuras ir aptvertas ar šiem nolīgumiem, paplašināšanās Savienības kompetenču paplašināšanās dēļ un panākto vienošanos intensifikācija, esot cita rakstura.

Tomēr šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka šī attīstība, nebūt neatceļot Tiesas veikto vērtējumu spriedumā Portugāle/Padome (EU:C:1996:461), kas atgādināts šī sprieduma 38. punktā, gluži pretēji, veido sadarbības attīstības jomā mērķu un ar to saistīto jomu paplašināšanos, atspoguļojot Savienības vīziju saistībā ar Eiropas konsensā izklāstīto attīstību. Kā savu secinājumu 40. un 41. punktā norāda ģenerāladvokāts un kā izriet it īpaši no Eiropas konsensa 5. un 7. punkta, sadarbības attīstības jomā pamatmērķis ir nabadzības izskaušana kontekstā ar ilgtspējīgu attīstību, tostarp cenšoties sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus. Jēdzienā “ilgtspējīga attīstība” ir ietverti tostarp vides aspekti. Tā kā nabadzības izskaušanai piemīt daudzveidīgi aspekti, saskaņā ar Eiropas konsensa 12. punktu šo mērķu sasniegšana prasa īstenot veselu virkni minētajā punktā norādīto attīstības darbību.

43	Šāds sadarbības attīstības jomā plašais koncepts tika konkretizēts tostarp ar Regulas Nr. 1905/2006 pieņemšanu, kurā, lai atbalstītu šo pašu mērķu sasniegšanu, ir paredzēts īstenot Savienības atbalstu ar ģeogrāfisko un tematisko programmu, kuras aptver lielu skaitu aspektu, palīdzību.

44	Tomēr pasākums pat tad, ja tas veicina attīstības valsts ekonomikas un sociālo attīstību, neietilpst sadarbības attīstības jomā politikā, ja tā galvenais mērķis ir citas politikas īstenošana (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Padome, C‑91/05, EU:C:2008:288, 72. punkts).

Otrkārt, ir jākonstatē, ka jēdziens “attīstība” atšķirībā no sadarbības noīguma, kas noslēgts starp Eiropas Kopienu un Indijas Republiku par partnerību un attīstību, nav ietverts pamatnolīguma nosaukumā. Sadarbība attīstības jomā tā 2. panta h) punktā ir minēta tikai saistībā ar “sadarbību visās pārējās nozarēs, kurās pastāv abpusēja ieinteresētība” tāpat kā saistībā ar transportu un vidi, turpretī sadarbības migrācijas jomā ieviešana tā 2. panta g) punktā ir ietverta kā atsevišķs mērķis. Sadarbība attīstības jomā pati par sevi ir tikai viena panta no pamatnolīguma 58 pantiem, proti, 29. panta, priekšmets.

Tomēr pamatnolīguma preambulā tiek izteikta līgumslēdzēju pušu vēlme veicināt ilgtspējīgu sociālekonomisku attīstību, nabadzības izskaušanu un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu. Apņemšanās sekmēt ilgtspējīgu attīstību, sadarboties, lai risinātu ar klimata pārmaiņām saistītos jautājumus, un dot savu ieguldījumu starptautiski atzītu mērķu sasniegšanai attīstības jomā, tostarp Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai, ietilpst pamatnolīguma 1. pantā uzskaitītajos vispārējos principos. Ilgtspējīgas attīstības un nabadzības samazināšanas mērķis ir minēts ne tikai minētā nolīguma 29. pantā, kurā ir precizēti dialoga par sadarbību attīstības jomā pamati, bet ir minēts arī citos tā noteikumos, tostarp tajos, kas ir veltīti nodarbinātībai un sociālajām lietām, lauksaimniecībai, zivsaimniecībai un lauku attīstībai, kā arī reģionālajai attīstībai.

47	Turklāt no pamatnolīguma kopumā izriet, ka tajā paredzētajā sadarbībā un partnerībā tiek ņemtas vērā it īpaši attīstības valstu vajadzības un līdz ar to sniegts ieguldījums tajā, lai veicinātu tostarp LES 21. panta 2. punkta d) apakšpunktā un LESD 208. panta 1. punktā minēto mērķu sasniegšanu.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, šī sprieduma 35. punktā minēto iemeslu dēļ ir jāpārbauda, vai pamatnolīguma noteikumi par līgumslēdzēju pušu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, transportu un vidi arī sniedz ieguldījumu sadarbības attīstības jomā mērķu sasniegšanā un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šie noteikumi tomēr neietver pienākumus tādā apjomā, ka tie veido atsevišķus mērķus, kuri, salīdzinot ar sadarbības attīstības jomā mērķiem, nav nedz pakārtoti, nedz netieši.

Pirmkārt, attiecībā uz šo noteikumu ieguldījumu sadarbības attīstības jomā mērķu sasniegšanā ir jākonstatē, ka, kā to savu secinājumu 48., 55. un 63. punktā norāda ģenerāladvokāts, migrācija, tostarp cīņa pret nelegālo imigrāciju, transports un vide ietilpst attīstības politikā, kas definēta Eiropas konsensā. Pēdējā minētā 12. punktā – migrācija, tāpat kā vide un ilgtspējīga dabas resursu izmantošana, ietilpst to attīstības darbību gammā, kas paredzētas, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus un ilgtspējīgas attīstības kontekstā ņemtu vērā nabadzības izskaušanas ekonomiskos, sociālos un vides aspektus. Eiropas konsensa 38. punktā migrācija ir ietverta tādējādi, ka tai ir jābūt labvēlīgam attīstības faktoram, kas ļauj samazināt nabadzību un veicināt attīstību, bet 40. punktā – kā visefektīvākā ilgtermiņa atbilde uz piespiedu un nelikumīgo migrāciju. Vide un transports Eiropas konsensa 75. un 77. punktā ir ietverts galveno Savienības darbības jomu vidū, lai sniegtu atbildi uz partnervalstu vajadzībām.

50	Tāpat migrācija, transports un vide Regulā Nr. 1905/2006 ir ietverti kā sadarbības attīstības jomā novirzieni, attiecībā uz kuriem var saņemt Savienības atbalstu ar ģeogrāfisko programmu palīdzību tostarp par labu Āzijas valstīm un attiecībā uz vidi un migrāciju – tematisko programmu palīdzību.

51	Pašā pamatnolīgumā tiek atspoguļota saikne starp sadarbību, kuru ar to ir paredzēts ieviest migrācijas, transporta un vides jomā, no vienas puses, un sadarbības attīstības jomā mērķiem, no otras puses.

Tādējādi, pirmkārt, pamatnolīguma 26. pantā, kura nosaukums turklāt ir “Sadarbība migrācijas un attīstības jomā”, ir norādīts, ka migrācijas jautājumi tiek ietverti valsts sociālekonomiskās attīstības stratēģijās, kas attiecas uz imigrantu izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstu sociālekonomisko attīstību, un ka šī sadarbība tiks balstīta uz migrācijas un attīstības jautājumiem.

Otrkārt, pamatnolīguma 34. pantā puses vienojas, ka sadarbībai vides un dabas resursu jomā ir jāveicina vides saglabāšana un uzlabošana ar mērķi nodrošināt ilgtspējīgu attīstību un sekmēt ar vidi saistītu apsvērumu iekļaušanu visās sadarbības jomās. Šādi apsvērumi ir ietverti arī citos pamatnolīguma noteikumos, it īpaši 29. pantā par sadarbību attīstības jomā, kurā ir paredzēts, ka ar to saistītais dialogs ir jābalsta uz vides ilgtspējas sekmēšanu.

54	Treškārt, pamatnolīguma 38. pantā ir noteikts, ka puses vienojas sadarboties transporta jomā, lai tostarp reaģētu uz to ietekmi uz vidi, un ka tās paredz sekmēt šajā jomā informācijas apmaiņu un dialogu par dažādām tēmām, no kurām dažas ir saistītas ar attīstību.

55	No šiem secinājumiem izriet, ka pamatnolīguma noteikumi par līgumslēdzēju pušu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, transportu un vidi atbilstoši Eiropas konsensam sniedz ieguldījumu sadarbības attīstības jomā mērķu sasniegšanā.

Otrām kārtām, runājot par šajos noteikumos paredzēto pienākumu apjomu, ir jāsecina, ka 34. pantā par vidi un dabas resursiem un 38. pantā par transportu ir tikai izteikti līgumslēdzēju pušu paziņojumi par mērķiem, kuri ir jāsasniedz ar to sadarbību, un tēmām, uz kurām šai sadarbībai būtu jāattiecas, nenosakot konkrētus šīs sadarbības īstenošanas nosacījumus.

Runājot par līgumslēdzēju pušu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, pamatnolīguma 26. panta 3. punktā atšķirībā no šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajiem noteikumiem ir ietverti precīzi pienākumi. Filipīnu Republika un dalībvalstis apņemas pēc otras puses pieprasījuma un saprātīgā termiņā uzņemt atpakaļ savus valstspiederīgos, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas vai uzturēšanās nosacījumiem pēdējās minētās puses teritorijā, tiklīdz ir noskaidrota šo valstspiederīgo pilsonība un ir veiktas procesuālās darbības, kā arī izsniegt saviem valstspiederīgajiem ar to saistītos nepieciešamos dokumentus. Ir jānoslēdz arī pēc iespējas drīzāk nolīgums par savu valstspiederīgo uzņemšanu un atpakaļuzņemšanu.

Lai gan minētā 26. panta 3. punktā, protams, ir ietverti precizējumi attiecībā uz atpakaļuzņemšanas pieteikumu izskatīšanu, tomēr, kā tas izriet no šī paša panta 2. punkta f) apakšpunkta, to personu atpakaļuzņemšana, kuru uzturēšanās ir prettiesiska, šajā pantā ir ietverta kā viens no pamatiem, uz kuriem būtu jābalsta sadarbība migrācijas un attīstības jomā, tomēr šajā stadijā netiek paredzēti detalizēti tās īstenošanas noteikumi, kādi ir ietverti atpakaļuzņemšanas nolīgumā. Līdz ar to nevar tikt uzskatīts, ka pamatnolīguma 26. pantā ir ietverts konkrētu sadarbības līgumslēdzēju pušu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanas jomā īstenošanas nosacījumu regulējums, ko apstiprina šī panta 4. punktā izteiktā vienošanās pēc iespējas drīzāk noslēgt atpakaļuzņemšanas nolīgumu.

Līdz ar to, šķiet, ka pamatnolīguma noteikumi par līgumslēdzēju pušu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, transportu un vidi neietver pienākumus tādā apjomā, ka varētu tikt uzskatīts, ka tie veido no sadarbības attīstības jomā mērķiem nošķirtus mērķus, kuri, salīdzinot ar sadarbības attīstības jomā mērķiem, nav nedz pakārtoti, nedz netieši.

60	No tā izriet, ka Padome kļūdaini kā apstrīdētā lēmuma juridiskos pamatus ir norādījusi LESD 79. panta 3. punktu, 91. un 100. pantu, kā arī 191. panta 4. punktu.

61	Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērums, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl Padome tajā ir pievienojusi juridiskos pamatus par trešo valstu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, transportu un vidi.

62	Šādos apstākļos nav jālemj par Komisijas un Padomes pieteikumu par apstrīdētā lēmuma iedarbības saglabāšanu.

Par tiesāšanās izdevumiem

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

64	Atbilstoši minētā reglamenta 140. panta 1. punktam Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Īrija, Grieķijas Republika, Austrijas Republika un Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

atcelt Padomes 2012. gada 14. maija Lēmumu 2012/272/ES par to, lai Savienības vārdā parakstītu Pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Filipīnu Republiku, no otras puses, ciktāl Eiropas Savienības Padome tajā ir pievienojusi juridiskos pamatus par trešo valstu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu, transportu un vidi;

2)	Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)	Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Īrija, Grieķijas Republika, Austrijas Republika, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – angļu.