1

Ar apelācijas sūdzību Gascogne Sack Deutschland GmbH, agrāk – Sachsa Verpackung GmbH (turpmāk tekstā abos gadījumos – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”), lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑79/06 Sachsa Verpackung/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību daļēji atcelt un grozīt Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmumu C(2005) 4634, galīgā redakcija, par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) vai – pakārtoti – samazināt ar šo lēmumu tai uzlikto naudas sodu.

2

Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL 81. un 82.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), ar kuru tika aizstāta Padomes 1962. gada 6. februāra Regula Nr. 17 – Pirmā regula par [EKL 81. un 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 23. panta 2. un 3. punktā, ar kuriem aizstāts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts, noteikts:

“2.   Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās [tie] tīši vai nolaidības dēļ:

[..]

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda [naudas sods] nepārsniedz 10 % no tās [tā] kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

[..]

3.   Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”

3

Pamatnostādņu sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL 65.] panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”), kuras bija piemērojamas strīdīgā lēmuma pieņemšanas laikā, 1. punktā ir norādīts, ka “[naudas soda] pamatapjomu nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un pārkāpuma ilgumu, kas ir vienīgie kritēriji, kas izklāstīti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā”.

4

Attiecībā uz pārkāpuma smagumu minēto pamatnostādņu 1. punkta A daļas pirmajā daļā ir paredzēts, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā tā raksturs, faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjoms.

5

Saskaņā ar 1998. gada Pamatnostādņu minētā punkta otro daļu pārkāpumi tiek grupēti vienā no trim pārkāpumu kategorijām, proti, sīkāki pārkāpumi, smagi pārkāpumi un sevišķi smagi pārkāpumi. Šie pēdējie it tostarp tādi horizontāli ierobežojumi kā “cenu karteļi” un tirgus sadales kvotas.

6

Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība. 1994. gadā 90 % no tās kapitāla daļām iegādājās Gascogne Deutschland GmbH, kurš ir saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātajai Groupe Gascogne SA (turpmāk tekstā – “Groupe Gascogne”) pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Atlikušos 10 % tās kapitāla daļu Groupe Gascogne iegādājās tieši. 2008. gadā tā mainīja savu nosaukumu un kļuva par Gascogne Sack Deutschland GmbH.

7

2001. gadā British Polythene Industries plc informēja Komisiju par karteļa esamību rūpniecisko maisu nozarē.

8

Komisija 2002. gada jūnijā veica pārbaudes, un 2002. gada jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzēja tai pauda vēlmi sadarboties. Komisija 2004. gada 29. aprīlī uzsāka administratīvo procesu un pieņēma paziņojumu par iebildumiem attiecībā pret vairākām sabiedrībām, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzēju.

9

2005. gada 30. novembrī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, kura 1. panta 1. punkta k) apakšpunktā noteikts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja un Groupe Gascogne ir pārkāpušas EKL 81. pantu, pirmā – no 1988. gada 9. februāra līdz 2002. gada 26. jūnijam un otrā – no 1994. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam, piedalīdamās virknē vienošanos un saskaņotu darbību plastikāta rūpniecisko maisu nozarē Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Luksemburgā un Nīderlandē, nosakot cenas un kopējus modeļus cenu aprēķināšanai, sadalot tirgus daļas un pārdošanas kvotas, sadalot klientus, darījumus un pasūtījumus, saskaņoti iesniedzot piedāvājumus konkursiem un apmainoties ar individualizētu informāciju.

10

Šī iemesla dēļ Komisija strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas i) punktā apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlika naudas sodu EUR 13,2 miljonu apmērā, precizējot, ka no šīs summas Groupe Gascogne ir solidāri un atsevišķi atbildīga par summu EUR 9,90 miljonu apmērā.

11

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 23. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību par strīdīgo lēmumu. Būtībā tā lūdza, lai Vispārējā tiesa šo lēmumu atceļ, ciktāl tas attiecas uz to, vai – pakārtoti – samazina tai uzlikto naudas sodu.

12

Prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja astoņus pamatus. Trīs pirmie pamati, kas izvirzīti galvenokārt, attiecās uz strīdīgā lēmuma atcelšanu un bija, pirmkārt, par acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iesaistīšanās kartelī pakāpi, otrkārt, par strīdīgā lēmuma pamatojuma trūkumu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas dalību karteļa apakšgrupā “Vācija” un, treškārt, EKL 81. panta pārkāpumu, no vienas puses, jo Komisija esot kļūdaini attiecinājusi apelācijas sūdzības iesniedzējas praksi uz tās mātesuzņēmumu, proti, Groupe Gascogne, un, no otras puses, par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu.

13

Pieci pārējie pamati, kas izvirzīti pakārtoti, attiecās uz uzliktā naudas soda apmēra samazinājumu. Ceturtais pamats bija par kļūdu vērtējumā attiecībā uz pārkāpuma smagumu; piektais pamats – par kļūdu vērtējumā attiecībā uz pārkāpuma ilgumu; sestais pamats, kas tika izvirzīts vēl pakārtotāk, – par kļūdu vērtējumā, neņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus; septītais pamats – par kļūdu vērtējumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas sadarbību administratīvajā procesā, un astotais pamats, kas izvirzīts vispakārtotāk, – par samērīguma principa pārkāpumu.

14

2010. gada 20. oktobra vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza atsākt rakstveida procesu saistībā ar tiesvedības laikā iestājušos jaunu tiesību apstākli, proti, Lisabonas līguma, un konkrētāk, LES 6. panta, ar kuru Eiropas Savienības Pamattiesību harta (turpmāk tekstā – “Harta”) tika pielīdzināta primārajām tiesībām, stāšanos spēkā.

15

2011. gada 2. februārī notikušajā tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzēja papildus prasības pieteikumā minētajiem pamatiem apgalvoja, ka ir pārkāpta Hartas 48. pantā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija. Šajā sakarā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 92. un 93. punktā nosprieda šādi:

16

Vispārējā tiesa no tā secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar atsaukties uz grozījumiem, kas Savienības tiesību sistēmā ir izdarīti ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā, lai tiesas sēdes stadijā apgalvotu, ka ir pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips.

17

Kas attiecas uz trim prasības pieteikumā izvirzītajiem atcelšanas pamatiem, tad Vispārējā tiesa tos noraidīja kā nepamatotus. Attiecībā uz trešā pamata pirmo daļu par EKL 81. panta pārkāpumu, jo Komisija esot kļūdaini attiecinājusi apelācijas sūdzības iesniedzējas praksi uz tās mātesuzņēmumu, proti, Groupe Gascogne, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā vispirms atgādināja Tiesas judikatūru, no kuras izriet, ka, ja mātesuzņēmumam pilnībā pieder tā meitasuzņēmuma, kurš ir pārkāpis konkurences tiesību normas, kapitāls, pastāv vienkārša prezumpcija, saskaņā ar kuru šis mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma darbībām. Turpinājumā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 88. punktā konstatēja, ka nav strīda, ka “Groupe Gascogne pilnībā [piederēja] apelācijas sūdzības iesniedzējas kapitāls un tādējādi Komisija varēja prezumēt, ka mātesuzņēmums īstenoja izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmumu”. Vispārējā tiesa piebilda, ka Komisija turklāt tika precizējusi, ka “Groupe Gascogne katru mēnesi saņēma informāciju no [apelācijas sūdzības iesniedzējas], ka šī pēdējā bija funkcionāli iekļauta grupas elastīgā iepakojuma atzarā un ka grupas vadītāji piedalījās Beirat – [apelācijas sūdzības iesniedzējas] uzraudzības un vadības institūcijā”. Šī paša sprieduma 89. punktā atkārtojusi argumentus, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi šo faktu atspēkošanai, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 90. punktā secināja, ka “tomēr jāatzīst, ka šie apstākļi nav tādi, kas varētu apgāzt prezumpciju, saskaņā ar kuru Groupe Gascogne īstenoja izšķirošu ietekmi uz [apelācijas sūdzības iesniedzēju]”.

18

Attiecībā uz trešā pamata otro daļu par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu, jo Komisija, aprēķinot naudas soda daļu par laikā no 1988. gada 9. februāra līdz 1993. gada 31. decembrim izdarīto pārkāpumu, neesot ievērojusi 10 % augšējo robežu no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā nosprieda:

19

Vispārējā tiesa noraidīja arī piecus pakārtoti izvirzītos pamatus par naudas soda samazināšanu. Attiecībā uz it īpaši ceturtā pamata pirmo daļu par to, ka Komisija, aprēķinot naudas soda apmēru, esot ņēmusi vērā pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, lai gan tā neesot bijusi izmērāma, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 117. punktā nosprieda, ka “tādējādi, kā izriet no [1998. gada] pamatnostādņu formulējuma, novērtējot pārkāpuma smagumu, pārkāpuma faktiskā ietekme uz tirgu ir jāņem vērā vienīgi tad, ja to ir iespējams izmērīt”. Minētā sprieduma 118. punktā Vispārējā tiesa šī iemesla dēļ noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka tai būtu jāsamazina Komisijas uzliktā naudas soda summa, ja pārkāpuma ietekme uz tirgu nevar tikt izmērīta. Šajā kontekstā tā nošķīra šo lietu no lietas, kurā tika pasludināts tās 2006. gada 5. aprīļa spriedums T-279/02 (Krājums, II-897. lpp.), uz kuru bija atsaukusies apelācijas sūdzības iesniedzēja. Šajā nolūkā šī paša sprieduma 119. punktā tā konstatēja, ka “izskatāmajā lietā nedz Komisija ir apgalvojusi, ka tā spētu izmērīt pārkāpuma ietekmi uz tirgu, nedz arī [apelācijas sūdzības iesniedzēja] ir izvirzījusi jebkādus argumentus vai iesniegusi jebkādus materiālus, kas varētu liecināt par to, ka kartelis faktiski nedarbojās un ka līdz ar to tam nebija nekādas ietekmes uz tirgu”.

20

Izskatījusi visus apelācijas sūdzības iesniedzējas prasības pamatojumam izvirzītos pamatus, Vispārējā tiesa to noraidīja pilnībā.

21

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

22

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

23

Ar 2012. gada 11. septembra vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatodamās uz Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punkta pirmo daļu tobrīd piemērojamajā redakcijā, lūdza atkārtoti sākt rakstveida procesu sakarā ar jaunu apstākli, proti, būtisko finansiālo iztrūkumu, kuru tā pieredz.

24

Piemērojot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. pantu un sava Reglamenta 61. pantu, Tiesa lūdza lietas dalībniekus, Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi, kā arī dalībvalstis atbildēt uz jautājumiem par kritērijiem, kas ļautu novērtēt tiesvedības ilguma Vispārējā tiesā saprātīgumu, kā arī par pasākumiem, kas spētu labot tās pārmērīgā ilguma radītās sekas.

25

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, neizdarīdama secinājumus no Lisabonas līguma, un it īpaši LES 6. panta, ar kuru Hartai tiek piešķirts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tā neesot ņēmusi vērā, ka runa ir par jaunu apstākli tās Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē un ka šis apstāklis apelācijas sūdzības iesniedzējai ļauj iztiesāšanas laikā atsaukties uz jaunu pamatu saistībā ar Hartas 48. pantā garantēto nevainīguma prezumpciju. Faktiski apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka prezumpcija, kas ļauj uz mātesuzņēmumu, kuram pilnībā pieder meitasuzņēmuma kapitāls, attiecināt šī pēdējā pret konkurenci vērsto rīcību, ir ar Hartu nesaderīga vainojamības prezumpcija.

26

Komisija atbild, ka šis pamats esot pārāk vispārējs, jo tajā nav paskaidrots iemesls, kura dēļ Lisabonas līguma stāšanās spēkā esot jauns tiesību apstāklis, un ka tādējādi šis pamats ir nepamatots.

27

Ievadā jāatzīst, ka apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja neapgalvo, ka tā būtu savā pieteikumā par lietas ierosināšanu jel kādā veidā atsaukusies uz Hartu.

28

Attiecībā uz jautājumu par to, vai Lisabonas līguma stāšanās spēkā būtu uzskatāma – kā to uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja – par apstākli, kas kļuvis zināms iztiesāšanas Vispārējā tiesā laikā un kas saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmo daļu ļautu izvirzīt jaunus pamatus, jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka šī spēkā stāšanās, kas ietver Hartas iekļaušanu Savienības primārajās tiesībās, nevar tikt uzskatīta par jaunu apstākli tās Reglamenta 42. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē. Šajā kontekstā Tiesa ir uzsvērusi, ka vēl pirms šī līguma stāšanās spēkā tā vairākkārt jau bija atzinusi, ka tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kādas tās izriet it īpaši no ECPAK 6. panta, ir pamattiesības, kuras Eiropas Savienība ievēro kā vispārēju principu atbilstoši LES 6. panta 2. punktam (skat. it īpaši 2012. gada 3. maija spriedumu lietā C‑289/11 P Legris Industries/Komisija, 36. punkts).

29

Šī interpretācija, ko Tiesa sniegusi saistībā ar sava Reglamenta piemērošanu, mutatis mutandis attiecas uz atbilstošo Vispārējās tiesas Reglamenta normu piemērošanu.

30

Katrā ziņā judikatūrā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir apstiprināts, ka prezumpcija, saskaņā ar kuru mātesuzņēmums, kuram pilnībā vai gandrīz pilnībā pieder viss tā meitasuzņēmuma kapitāls, faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz šo pēdējo, nav nesaderīga ar nevainīguma prezumpcijas principu (šajā ziņā skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑628/10 P un C‑14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 46., 47., 108. un 113. punkts, kā arī 2013. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑501/11 P Schindler Holding u.c./Komisija, 108.–111. punkts un tajos minētā judikatūra).

31

Šādos apstākļos pirmais pamats, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi savas apelācijas sūdzības atbalstam, ir jānoraida kā nepamatots.

32

Apelācijas sūdzības otrais pamats ir iedalīts divās daļās. Pirmā ir par to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pienākumu pamatot savu spriedumu attiecībā uz argumentu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi, lai pierādītu savu komerciālo pastāvību, noraidīšanu. Otrā daļa ir par Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot sodījusi par strīdīgā lēmuma pamatojuma trūkumu attiecībā uz uzliktā naudas soda augšējās robežas aprēķinu.

33

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 89. punktā Vispārējā tiesa atsaucas uz dažādiem apstākļiem, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja bija norādījusi, lai pierādītu, ka Groupe Gascogne faktiski nekontrolēja tās komerciālo politiku. Taču minētā sprieduma 90. punktā Vispārējā tiesa vienīgi kodolīgi noraidījusi šos apstākļus, izmantojot stereotipisku formulējumu “Tomēr jāatzīst, ka [..]”, nepārbaudot katru no tiem un nenorādot iemeslus, kuru dēļ tiem nav bijis pietiekama pierādījuma spēka. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tai ar iedibinātu judikatūru uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu.

34

Komisija atbild, ka Vispārējās tiesas pienākums pamatot savus nolēmumus nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tai būtu pienākums detalizēti atbildēt uz ikvienu lietas dalībnieka izvirzīto argumentu, it īpaši, ja tas nav formulēts pietiekami skaidri un precīzi – kas tā esot attiecībā uz apsvērumiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi Vispārējā tiesā.

35

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Vispārējās tiesas pienākums spriedumos norādīt pamatojumu, kas izriet no Tiesas statūtu 36. panta un 53. panta pirmās daļas, tai neliek visaptveroši izklāstīt vienu pēc otra lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, uz kuriem balstīts pārsūdzētais spriedums, un Tiesai – gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi apelācijas ietvaros (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 64. punkts).

36

Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78.–82. punktā ir izklāstījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, saskaņā ar kuriem Komisijai, lai tā varētu meitasuzņēmuma praksi attiecināt uz mātesuzņēmumu, bija pienākums pierādīt, ka šis pēdējais faktiski noteica meitasuzņēmuma uzvedību tirgū, ko šajā gadījumā šī iestāde neesot izdarījusi.

37

Atbildot uz šiem argumentiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā vispirms atgādināja Tiesas pastāvīgo judikatūru, no kuras izriet, ka, ja mātesuzņēmumam pilnībā pieder meitasuzņēmums, kurš ir izdarījis konkurences tiesību normu pārkāpumu, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka šis mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz sava meitasuzņēmuma uzvedību.

38

Turpinājumā Vispārējā tiesa konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir Groupe Gascogne pilnībā piederošs meitasuzņēmums, ar ko bija pietiekami, lai pamatotu iepriekš minētās prezumpcijas piemērošanu. Tā arī minēja noteiktas papildu norādes, uz kurām Komisija šajā kontekstā bija atsaukusies.

39

Pārsūdzētā sprieduma 89. punktā uzskaitījusi konkrētus faktorus, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja bija atsaukusies, lai pierādītu savu patstāvību, Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 90. punktā expressis verbis atzina, ka tie nav tādi, kas spētu atspēkot prezumpciju, ka Groupe Gascogne īstenoja izšķirošu ietekmi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju. Vispārējā tiesa šajā ziņā norādīja, ka šī pēdējā bija tikai izteikusi vienkāršus apgalvojumus, nesniedzot nekādus pierādījumus to atbalstam.

40

Kā norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 63. punktā, lai gan Vispārējā tiesa nav expressis verbis norādījusi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas pienākumu atspēkot pārsūdzētā sprieduma 87. punktā atgādināto prezumpciju, tā 88.–90. punktā ietvertā argumentācija skaidri un nepārprotami atklāj Vispārējās tiesas domu gaitas posmus, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus.

41

Šādos apstākļos pārsūdzētā sprieduma 87.–90. punktā Vispārējās tiesas sniegtais pamatojums ir pietiekams, lai apelācijas sūdzības iesniedzējai ļautu uzzināt iemeslus, uz kuriem balstīts šis spriedums, un Tiesai – gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi apelācijas ietvaros.

42

Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir noraidāma kā nepamatota.

43

Apelācijas sūdzības iesniedzēja atgādina, ka Vispārējā tiesā tā bija apstrīdējusi EUR 3,3 miljonu summu, kas tai vienai pašai jāmaksā kā naudas sods par laiku no 1988. gada 9. februāra līdz 1993. gada 31. decembrim, kad tā nepiederēja Groupe Gascogne, apgalvojot, ka šī summa pārsniedzot augšējo robežu – 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, kā minēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā ziņā pamatojas uz Komisijas 2003. gada 10. decembra Lēmumu C(2003) 4570, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL 81. pantu] un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E-2/37.857 - Organiskie peroksīdi), kura kopsavilkums ir publicēts 2005. gada 30. aprīļaEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 110, 44. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par organiskajiem peroksīdiem”) un no kura izrietot, ka, ja Komisija nodala laikposmu, kurā kāda sabiedrība viena pati ir atbildīga par savu praksi, un laikposmu, kurā mātesuzņēmums, kurš pār to ir ieguvis kontroli, kļūst atbildīgs par sava meitasuzņēmuma praksi, augšējā robeža 10 % apmērā no iepriekšējā uzņēmējdarbības gada apgrozījuma ir jānosaka katrai sabiedrībai atsevišķi.

44

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 109. punktā vienīgi nospriezdama, ka Komisiju nesaista tās agrākā lēmumu pieņemšanas prakse, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Patiesībā tai esot bijis jāsoda Komisija par to, ka tā ir mainījusi savu praksi, detalizēti un viennozīmīgi nepamatodama šādu pieejas maiņu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatojas uz 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C-521/09 P Elf Aquitaine/Komisija (Krājums, I-8947. lpp., 167. punkts).

45

Komisija uzskata, ka tas vien, ka agrākā lēmumā tā ir izmantojusi citu pieeju, “neiedibina ierasto praksi”. Situācijai, kas ir šīs tiesvedības pamatā, nav nekāda sakara ar situāciju lietā, kurā tika pasludināts spriedums, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja un kurā Tiesa balstījās uz ārkārtējiem apstākļiem (iepriekš minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija 165. un 167. punkts).

46

Ievadā jānorāda, ka LESD 296. panta otrajā daļā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formāla prasība, kura ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija 146. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā apstrīdēja tās metodes pamatotību, kuru Komisija izmantoja strīdīgajā lēmumā, lai aprēķinātu naudas soda, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai jāmaksā vienai pašai, apmēru. Lai atbalstītu savu argumentāciju, tā atsaucās uz lēmumu par organiskajiem peroksīdiem, neapstrīdēdama strīdīgā lēmuma pamatojuma piemērotību šajā jautājumā.

48

Pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā Vispārējā tiesa Komisijas izmantoto metodi pārbaudīja attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu un noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju pēc būtības.

49

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. punktā vienīgi kā papildu argumentu norādīja, ka apstāklis, ka Komisija savā agrākajā lēmumu pieņemšanas praksē minēto 23. panta 2. punktu ir piemērojusi citādi, kas izrādītos attiecīgajai sabiedrībai izdevīgi, neietekmē interpretāciju, kas, tāsprāt, sniedzama šai tiesību normai.

50

Otrā pamata otrā daļa neietver nekādu kritiku par Vispārējās tiesas juridisko analīzi pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā, bet attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko tā esot pieļāvusi 109. punktā, nesodot par strīdīgā lēmuma pamatojuma nepietiekamību, ņemot vērā atšķirības, kas tam piemīt salīdzinājumā ar lēmumu par organiskajiem peroksīdiem.

51

Ar šo daļu tiek izvirzīts arī jauns arguments, ar kuru tiek apstrīdēta strīdīgā lēmuma pamatojuma atbilstība attiecībā uz metodi, ko Komisija izmantojusi, aprēķinot tiesību normās noteikto 10 % augšējo robežu.

52

No tā izriet, ka šis arguments ir jāatzīst par nepieņemamu, jo apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir tikai novērtēt tiesisko risinājumu, kas sniegts attiecībā uz prasības pamatiem, kuri izvirzīti tiesā, kas lietu izskatīja pēc būtības.

53

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apgalvot – ko tā darīja tiesas sēdē –, ka otrā pamata otrā daļa attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, kuru Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, interpretējot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu.

54

Patiesībā apelācijas sūdzībā šī daļa skaidri attiecas uz “pamatojuma neesamību”. Turklāt savā argumentācijā apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas tikai uz pārsūdzētā sprieduma 109. punktu, kurā vienīgi atgādināts, ka Komisiju nesaista tās agrākā lēmumu pieņemšanas prakse, un nav ietverta nekāda Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta interpretācija.

55

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otro daļu nevar pieņemt. Tāpēc šis pamats ir jānoraida kopumā.

56

Trešā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot konstatējusi pārkāpumu, ko, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, pieļāvusi Komisija attiecībā uz savu pienākumu pamatot strīdīgo lēmumu saistībā ar pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu.

57

Apelācijas sūdzības iesniedzēja atzīst, ka saskaņā ar 1998. gada pamatnostādnēm, kā tās interpretējusi Tiesa, Komisijai nav pienākuma pierādīt pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, ja pārkāpums – kā šajā lietā – atzīts par sevišķi smagu. Tā atgādina, ka šāda papildu faktora ņemšana vērā tomēr var ļaut Komisijai paaugstināt naudas soda pamatsummu.

58

Strīdīgā lēmuma pamatojums šajā ziņā esot neviennozīmīgs. Sīki aprakstīdama pārkāpuma ietekmi, lai gan tai nebija pienākuma to darīt, Komisija esot radījusi šaubas par to, vai šis kritērijs ir vai nav ņemts vērā, lai palielinātu naudas soda pamatsummu. Turklāt šo neskaidrību esot pastiprinājis tas, ka Komisija, no vienas puses, uzskatījusi, ka ietekme uz tirgu nav izmērāma un, no otras puses – ka šī ietekme katrā ziņā var tikt secināta no koluzīvo nolīgumu īstenošanas. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja esot kavēta noderīgi sagatavot savu aizstāvību. Vispārējā tiesa, nepārbaudījusi strīdīgā lēmuma pamatojumu, esot no savas puses sniegusi neloģisku un nepietiekamu pamatojumu.

59

Ar trešā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav noteikusi sodu par kļūdu tiesību piemērošanā, ko pieļāvusi Komisija, secinādama, ka pastāv konkrēta ietekme uz tirgu, no tā vien, ka tika īstenotas koluzīvas darbības, nesniegdama – kā to prasa judikatūra – konkrētas, ticamas un pietiekamas norādes par to.

60

Komisija uzskata, ka abas šī pamata daļas ir nepieņemamas, jo tas netika izvirzīts pirmajā instancē. Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja esot vienīgi apgalvojusi, ka, tā kā tās dalība pārkāpumā bija ierobežota, ierobežota esot bijusi arī tās ietekme.

61

Lai novērtētu apelācijas sūdzības trešā pamata pieņemamību, jāatgādina argumentācija, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja pirmajā instancē attiecībā uz jautājumu par pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu.

62

Šis jautājums Vispārējā tiesā tika aplūkots saistībā ar ceturto pamatu, kurš tika izvirzīts, lai panāktu naudas soda samazināšanu un attiecās uz Komisijas it kā pieļauto kļūdu vērtējumā par pārkāpuma smagumu. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 113.–115. punkta, apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirmkārt, Komisijai pārmeta, ka tā, pārkāpdama 1998. gada pamatnostādnes, uzskatījusi, ka, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, nav nepieciešams, lai tā ietekme būtu izmērāma. Otrkārt, tā apgalvoja, ka Komisija tomēr bija mēģinājusi pierādīt aizliegtās vienošanās konkrētas sekas, norādīdama uz virkni darbību, kurās, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, tā nebija iesaistīta, kas – pēc tās domām – bija jāņem vērā, novērtējot uz to attiecinātā pārkāpuma smagumu. Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Komisija pati atzinusi, ka nav iespējams precīzi izmērīt pārkāpuma konkrēto ietekmi, un tas, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, ir pamats samazināt naudas sodu.

63

Tādējādi šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzības trešā pamata pirmajā daļā izvirzītā argumentācija par apgalvoto strīdīgā lēmuma pamatojuma trūkumu ir jauna, jo pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzēja nav atsaukusies uz grūtībām saprast šo lēmumu vai sagatavot savu aizstāvību.

64

Šī sprieduma 52. punktā atgādināto iemeslu dēļ šī daļa tādējādi jānoraida kā nepieņemama.

65

Attiecībā uz trešā pamata otro daļu par to, ka Vispārējā tiesa neesot konstatējusi kļūdu tiesību piemērošanā, kuru Komisija ir kā esot pieļāvusi, novērtējot ietekmes uz tirgu pastāvēšanu, pietiek norādīt, ka, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā instancē izmantoto argumentāciju, kāda tā atgādināta šī sprieduma 62. punktā, arī tā ir uzskatāma par jaunu. Tāpēc un to pašu iemeslu dēļ, kas minēti šī sprieduma 52. punktā, tā ir nepieņemama.

66

Tā kā neviena no apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītā trešā pamata daļām nav atbalstāma, šis pamats ir jānoraida.

67

Ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka šajā lietā ir tikušas pārkāptas tās pamattiesības uz tās lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, kas garantētas ECPAK 6. pantā.

68

Apelācijas sūdzības iesniedzēja atgādina, ka tiesvedība Vispārējā tiesā sākās 2006. gada 23. februārī un noslēdzās 2011. gada 16. novembrī. Tā uzsver, ka starp rakstveida procesa beigām un pirmo tās saņemto informāciju par stadiju, kādā atrodas lieta, bija ilgs Vispārējās tiesas bezdarbības posms.

69

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka ne lietas materiālu sarežģītība vai apjoms, ne attiecīgais iesaistīto uzņēmumu vai tiesvedības valodu skaits nevar attaisnot absolūtu Vispārējās tiesas nepievēršanos lietai minētajā laikposmā.

70

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tad, kad tā cēla prasību par strīdīgo lēmumu Vispārējā tiesā, tā izlēma uzreiz nemaksāt uzlikto naudas sodu un tādēļ tai bija jāpiekrīt maksāt procentus no naudas soda summas un nodrošināt bankas galvojumu. Tiesvedības pārmērīgā ilguma rezultātā esot pieaugušas ar šādām darbībām saistītās izmaksas.

71

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja Tiesu lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu vai – pakārtoti – samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru, lai ņemtu vērā minētās finansiālās sekas, ievērojot finansiālo slogu, kas tai bija jāuzņemas tās tiesību uz spriedumu saprātīgā termiņā pārkāpuma dēļ.

72

Ievadā Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams, jo tas netika izvirzīts tiesas sēdē Vispārējā tiesā.

73

Attiecībā uz lietas būtību Komisija uzskata, ka gadījumā, ja tiesvedībā par tādu prasību, kas vērsta pret lēmumu, ar kuru uzņēmumam uzlikts naudas sods par konkurences tiesību normu pārkāpumu, būtu pārsniegts saprātīgs termiņš, atbilstošs tiesību aizsardzības līdzeklis būtu nevis uzliktā naudas soda apmēra samazināšana, bet prasība par zaudējumu atlīdzināšanu. Pakārtoti Komisija uzskata, ka, ja Tiesa nolemtu, ka ir pārkāpts saprātīga termiņa princips un ka tas kā tiesību aizsardzības līdzeklis prasa naudas soda samazināšanu, šādam samazinājumam būtu jābūt simboliskam.

74

Kā izriet no Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un tās judikatūras, Tiesai ir kompetence apelācijas ietvaros pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi procedūras pārkāpumus, kas nelabvēlīgi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses (skat. it īpaši 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-385/07 P Der Grüne Punkt - Duales System Deutschland/Komisija, Krājums, I-6155. lpp., 176. punkts).

75

Attiecībā uz šī pamata ietvaros apgalvoto pārkāpumu jāatgādina, ka neatkarīgi no tā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz ECPAK 6. panta 1. punktu, Hartas 47. panta otrajā daļā, kas atbilst minētajai ECPAK normai, noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā”. Kā Tiesa vairākkārtīgi ir nospriedusi, šis pants ir saistīts ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Tādējādi šīs tiesības, kuru pastāvēšana vēl pirms Hartas stāšanās spēkā bija atzīta kā vispārējs Savienības tiesību princips, ir piemērojamas arī Komisijas lēmuma pārsūdzības tiesā gadījumā (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja savu kritiku galvenokārt vērš uz Vispārējās tiesas procesuālās bezdarbības posmu no rakstveida procesa pabeigšanas līdz mutvārdu procesa uzsākšanai, kad lieta tika izskatīta tiesas sēdē Vispārējā tiesā, apelācijas sūdzības iesniedzēja neapgalvoja, ka šīs tiesības būtu pārkāptas.

78

Pretēji Komisijas apgalvotajam no tā, ka tas nav izdarīts, nevar izrietēt ceturtā pamata, kāds tas pirmo reizi ir izvirzīts apelācijas ietvaros, nepieņemamība. Lai gan lietas dalībniekam jāspēj izvirzīt procesuālu pārkāpumu, tiklīdz tas uzskata, ka ir pierādīts piemērojamo tiesību normu pārkāpums, tam nevar prasīt to darīt stadijā, kad vēl pilnībā nav zināma šī pārkāpuma ietekme. It īpaši attiecībā uz Vispārējās tiesas pieļautu saprātīga lietas izskatīšanas termiņa pārsniegšanu apelācijas sūdzības iesniedzējai, kura uzskata, ka šī pārsniegšana Vispārējā tiesā aizskar tās intereses, nav pienākuma nekavējoties norādīt uz šo aizskārumu. Attiecīgā gadījumā tā var nogaidīt tiesvedības beigas, lai uzzinātu kopējo tās ilgumu, un tādējādi tās rīcībā būtu visi nepieciešamie fakti, lai identificētu aizskārumu, kas, tāsprāt, tai nodarīts.

79

Tādējādi apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītais ceturtais pamats ir pieņemams.

80

Ievadā jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu lietas saprātīga izskatīšanas termiņa pārsniegšanai kā procesuālam pārkāpumam, ar kuru tiek pārkāptas pamattiesības, jāsniedz attiecīgajam lietas dalībniekam efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas tam nodrošina pienācīgu atlīdzinājumu (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā Kudla pret Poliju, Recueil des arrêts et décisions 2000 XI, 156. un 157. punkts).

81

Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un pakārtoti – samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru, jānorāda, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, ja nav nekādu norāžu, ka pārmērīgais procesa ilgums Vispārējā tiesā būtu ietekmējis strīda iznākumu, saprātīga termiņa lietas izskatīšanai neievērošana nav pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, 190. un 196. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

82

Šīs judikatūras pamatā ir it īpaši apsvērums, ka, ja lietas savlaicīga neizskatīšana nav ietekmējusi strīda iznākumu, pārsūdzētā sprieduma atcelšana nelabotu Vispārējās tiesas pieļauto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, 193. punkts).

83

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja Tiesai nav sniegusi nekādas norādes par to, ka tas, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu lietas izskatīšanas termiņu, varētu būt ietekmējis tās izskatāmā strīda iznākumu.

84

Turklāt, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt Savienības konkurences tiesību ievērošanu, Tiesa nevar ļaut apelācijas sūdzības iesniedzējai, balstoties tikai uz lietas nesavlaicīgu izskatīšanu, apšaubīt naudas soda pamatotību vai apmēru, ja visi tās pamati par Vispārējās tiesas veiktajiem konstatējumiem par šo naudas sodu un darbībām, kas ar to tiek sodītas, tikuši noraidīti kā nepamatoti (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, 194. punkts).

85

No tā izriet, ka pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas prasītajam ar ceturto pamatu pašu par sevi nevar panākt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.

86

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz samazināt naudas soda apmēru, kas tai tika uzlikts, lai ņemtu vērā finansiālās sekas, kas tai izrietēja no procesa Vispārējā tiesā pārmērīgā ilguma, jāatgādina, ka, pirmo reizi sastopoties ar līdzīgu situāciju, Tiesa šādu lūgumu apmierināja procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ un tāpēc, lai nodrošinātu tūlītēju un efektīvu kompensāciju par šādu procesuālu pārkāpumu, un tādējādi samazināja naudas soda apmēru (1998. gada 17. decembra spriedums lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I-8417. lpp., 48. punkts).

87

Pēc tam Tiesa lietā par Komisijas lēmumu, ar kuru bija tikusi konstatēta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, bet nebija uzlikts naudas sods, nosprieda, ka tas, ka Vispārējā tiesa nav savlaicīgi izskatījusi lietu, var būt pamats prasībai par zaudējumu atlīdzību (iepriekš minētais spriedums lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, 195. punkts).

88

Ir tiesa, ka šī lieta attiecas uz situāciju, kas ir analoģiska situācijai iepriekš minētajā lietā Baustahlgewebe/Komisija. Tomēr prasība par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret Savienību, pamatojoties uz LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu, tā kā tā var aptvert visas procesa saprātīga termiņa pārsniegšanas situācijas, ir efektīvs un vispārpiemērojams tiesību aizsardzības līdzeklis, ar kuru šāds pārkāpums var tikt atzīts un sodīts.

89

Tādējādi Tiesai jānolemj, ka tas, ka Savienības tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. panta otrajā daļā tai uzlikto pienākumu laikus izskatīt tās izskatīšanai nodotās lietas, ir sodāms ar Vispārējā tiesā celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, jo šāda prasība ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis.

90

No tā izriet, ka prasību atlīdzināt kaitējumu, ko radījis tas, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu lietas izskatīšanas termiņu, nevar iesniegt tieši Tiesai apelācijas ietvaros, bet tā jāceļ pašā Vispārējā tiesā.

91

Kas attiecas uz kritērijiem, kas ļautu novērtēt, vai Vispārējā tiesa ir ievērojusi lietas izskatīšanas saprātīgā termiņā principu, jāatgādina, ka lietas izskatīšanas termiņa saprātīgums ir jāvērtē, ņemot vērā tādus katras atsevišķas lietas apstākļus kā lietas sarežģītība un lietas dalībnieku rīcība (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Šajā sakarā Tiesa ir arī precizējusi, ka atbilstošo kritēriju uzskaitījums nav izsmeļošs un ka lietas izskatīšanas ilguma saprātīguma izvērtēšanai nav vajadzīga sistemātiska lietas apstākļu pārbaude, ņemot vērā katru no kritērijiem, ja procesa ilgums šķiet attaisnojams attiecībā uz vienu no tiem. Tā ir iespējams atsaukties uz lietas sarežģītību vai prasītāja laiku novilcinošu rīcību, lai attaisnotu pirmajā brīdī šķietami pārmērīgu izskatīšanas ilgumu (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, 182. punkts un tajā minētā judikatūra).

93

Pārbaudot šos kritērijus, jāņem vērā tas, ka tiesvedībā par konkurences tiesību normu pārkāpumu pamatprasība par tiesisko noteiktību, kurai būtu jābūt saimnieciskās darbības subjektiem, kā arī mērķis nodrošināt, ka iekšējā tirgū netiek izkropļota konkurence, ir būtiski ne tikai prasītājam un tā konkurentiem, bet arī trešām personām, ņemot vērā skarto personu lielo skaitu un ar to saistītās finanšu intereses (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, 186. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Vispārējai tiesai būs arī jānosaka gan apgalvoto zaudējumu faktiskā pastāvēšana, gan tās cēloņsakarība ar strīdīgās tiesvedības pārmērīgo ilgumu, pārbaudot šajā nolūkā sniegtos pierādījumus.

95

Šai ziņā jāuzsver, ka tādas prasības par zaudējumu atlīdzību, kas balstīta uz to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. panta otro daļu, ignorēdama ar saprātīga lietas izskatīšanas termiņa ievērošanu saistītās prasības, ietvaros tai atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai jāņem vērā dalībvalstu tiesību sistēmās prasību par līdzīgiem pārkāpumiem izskatīšanai piemērojamie vispārējie tiesību principi. Šajā kontekstā Vispārējai tiesai tostarp jāpārbauda, vai papildus mantiskajam kaitējumam pastāv arī nemantisks kaitējums, ko cietis lietas dalībnieks, kuru ietekmējusi šī termiņa pārsniegšana, un par ko attiecīgā gadījumā būtu pienācīgi jāatlīdzina.

96

Tādējādi Vispārējai tiesai, kuras kompetencē atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam ietilpst šādu prasību izlemšana, jālemj citā iztiesāšanas sastāvā, kas ir atšķirīgs no tā, kādā tika izskatīta lieta, kuras izskatīšanas ilgums tiek kritizēts, piemērojot šī sprieduma 91.–95. punktā noteiktos kritērijus.

97

Tādējādi jāatzīst, ka tiesvedības ilgumu Vispārējā tiesā, kas sasniedza gandrīz piecus gadus un deviņus mēnešus, nevar attaisnot ne ar vienu no šīs lietas īpašajiem apstākļiem.

98

Ir acīmredzams tostarp, ka laikposms starp rakstveida procesa noslēgšanu, kad 2007. gada februārī tika iesniegts Komisijas atbildes raksts uz repliku, un mutvārdu procesa uzsākšanu 2010. gada decembrī ilga aptuveni trīs gadus un desmit mēnešus. Šī laikposma ilgumu nevar izskaidrot ar lietas apstākļiem, vai tie attiektos uz strīda sarežģītību, lietas dalībnieku rīcību vai procesuāliem jautājumiem, kas pēkšņi radušies.

99

Attiecībā uz strīda sarežģītību no apelācijas sūdzības iesniedzējas celtās prasības pārbaudes, kā tā rezumēta šī sprieduma 12. un 13. punktā, izriet, ka, lai gan prasīdami padziļinātu pārbaudi, izvirzītie pamati nebija sevišķi sarežģīti. Kaut gan ir taisnība, ka aptuveni 15 strīdīgā lēmuma adresātu cēla prasības Vispārējā tiesā to atcelt, šis apstāklis šai tiesai neliedza iepazīties ar lietas materiāliem un sagatavoties mutvārdu procesam laikposmā, kas būtu īsāks par trīs gadiem un desmit mēnešiem.

100

Turklāt jāuzsver, ka šo laikposmu ne pārtrauca, ne arī aizkavēja kādi Vispārējās tiesas noteikti procesa organizatoriskie pasākumi.

101

Kas attiecas uz lietas dalībnieku rīcību un procesuāliem jautājumiem, kuri radušies pēkšņi, tas, ka 2010. gada 20. oktobrī apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza Vispārējo tiesu atkārtoti sākt rakstveida procesu, nevar attaisnot trīs gadus un astoņus mēnešus ilgo laikposmu, kas jau bija pagājis kopš tā slēgšanas. Turklāt, kā norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu 134. punktā, tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai 2010. gada decembrī tika paziņots, ka 2011. gada februārī tiks noturēta tiesas sēde, norāda, ka šim procesuālajam jautājumam bija neliela vai pat nekāda ietekme uz kopējo tiesvedības ilgumu.

102

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāatzīst, ka ar Vispārējā tiesā notikušo tiesvedību tikusi pārkāpta Hartas 47. panta otrā daļa, jo tajā netika ievērotas ar lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā saistītās prasības, kas ir pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kura piešķir tiesības privātpersonām (2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C-352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija (Recueil, I-5291. lpp., 42. punkts).

103

Tomēr no šī sprieduma 81.–90. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

104

Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzēja Tiesai sniedza informāciju par savu pašreizējo finansiālo stāvokli, no kuras izrietot, ka tā nespēj samaksāt ar strīdīgo lēmumu uzlikto naudas sodu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šie argumenti ir pieņemami, jo tie ir saistīti ar jauna apstākļa iestāšanos Reglamenta 127. panta izpratnē, no vienas puses, un tie ir ceturtā pamata par saprātīga termiņa principa pārkāpumu izvērsums, no otras puses.

105

Komisija apgalvo, ka šie argumenti ir nepieņemami, jo tie ir jauni un katrā ziņā ir nepamatoti, jo nav balstīti uz pierādījumiem.

106

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesā iesniegtās apelācijas sūdzības var attiekties vienīgi uz tiesību jautājumiem. Taču, lai novērtētu apelācijas sūdzības iesniedzējas spēju samaksāt tai Komisijas uzlikto naudas sodu, Tiesai būtu jāpievēršas faktu jautājumiem, kas nav piekritīgi Tiesai apelācijas ietvaros.

107

Tāpat, lemjot par apelācijas sūdzību, Tiesa taisnīguma apsvērumu dēļ nedrīkst ar savu novērtējumu aizstāt Vispārējās tiesas novērtējumu, kura, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, lemj par naudas soda apmēru, kas uzlikts uzņēmumam par Savienības tiesību normu pārkāpumu (skat. it īpaši 2007. gada 10. maija spriedumu lietā C-328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I-3921. lpp., 98. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma ekonomisko stāvokli, jo šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā SGL Carbon/Komisija, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Argumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi saistībā ar savu finansiālo stāvokli, tādējādi jānoraida kā nepieņemami un katrā ziņā – kā nepamatoti.

109

Tomēr jāpiebilst, ka, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tās finansiālajām grūtībām ir cēlonisks sakars ar to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi lietas izskatīšanas saprātīgā termiņā principu, tai ir tiesības uz to atsaukties tādas prasības ietvaros, kas Vispārējā tiesā celta atbilstoši LESD 268. pantam un 340. panta otrajai daļai (skat. šā sprieduma 94.–96. punktu).

110

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka neviens no pamatiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam, nevar tikt pieņemts un tādējādi tā ir jānoraida pilnībā.

111

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

112

Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: