1.

Ar Lisabonas līgumu dalībvalstis ir paplašinājušas privātpersonu tiesības celt prasības par Savienības tiesību aktiem. LESD 263. panta ceturtajā daļā šobrīd visām fiziskajām un juridiskajām personām ir piešķirtas tiesības celt prasību arī “par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”. Šobrīd izskatāmā apelācijas sūdzība pirmo reizi sniedz iespēju precizēt nosacījumus, kādos ir īstenojamas šīs jauniegūtās tiesības celt prasību par lēmumiem, kurus Komisija ir pieņēmusi valsts atbalsta jomā.

2.

Turklāt vēlreiz ir jāprecizē formula, kuru Tiesa ir izmantojusi spriedumā lietā Plaumann, kam drīz apritēs 50. gadadiena un kas attiecas uz individuālas skaršanas nosacījumu, kurš ir tradicionālo tiesību celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu pamatā. Šobrīd izskatāmā apelācijas sūdzība šajā ziņā ir radījusi īpašu situāciju: persona, kas ir faktiski guvusi labumu no valsts nodokļu režīma, ir apstrīdējusi valsts atbalsta jomā pieņemtu negatīvu Komisijas lēmumu, kaut arī ir tikusi nodrošināta šīs personas tiesiskās paļāvības aizsardzība un tā var saglabāt no šīs nodokļu shēmas izrietošās priekšrocības.

3.

Spānijas likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli, tā 2004. gada 5. marta redakcijā (turpmāk tekstā – “atbalsta shēma”), 12. panta 5. punktā bija paredzēts, ka kapitāldaļu iegādi ārvalstu uzņēmumā zināmos apstākļos var uzskatīt par tā saukto nemateriālo vērtību, kuru vēlāk, bet ne vairāk kā 20 gadus pēc šīs iegādes, ir iespējams norakstīt. Atbilstošā vērtība šajā ziņā bija starpība starp cenu, kas samaksāta par uzņēmuma kapitāldaļu iegādi, un šim uzņēmumam piederošo aktīvu tirgus vērtību. Norakstīšana samazināja iegādi veikušā uzņēmuma nodokļu slogu.

4.

Tā kā Komisija uzskatīja, ka šī shēma ir atzīstama par valsts atbalstu, jo tā nebija attiecināma uz kapitāldaļu iegādi valsts uzņēmumā un tādēļ tai bija selektīvs raksturs, tā uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru. Lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts 2007. gada 21. decembraOficiālajā Vēstnesī.

5.

Procedūras noslēgumā Komisija pieņēma Lēmumu 2011/5/EK ( 2 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura 1. pantā tostarp ir paredzēts:

“1.   Atbalsta shēma [..] nav saderīga ar kopējo tirgu attiecībā uz atbalstu, ko sniedz saņēmējiem sakarā ar līdzdalības iegādi Kopienas iekšējā tirgū.

2.   Tomēr nodokļu atvieglojum[us], kurus saņēma atbalsta saņēmēji [..], kas bija atbilstoš[i] atbalsta shēmas nepieciešamajiem noteikumiem pirms 2007. gada 21. decembra, [..], var turpināt piemērot atbalsta shēmā paredzētos atbrīvojumus visa šī perioda laikā [var turpināt piemērot visa atbalsta shēmā paredzētā norakstīšanas perioda laikā].

[..]”

6.

Apstrīdētā lēmuma 4. panta 1. punktā Spānijas Karalistei ir uzdots atgūt atbalstu, kas neatbilst šī lēmuma 1. panta 2. punktā minētajiem nosacījumiem. Saskaņā ar šī lēmuma 6. panta 2. punktu Spānija turpina informēt Komisiju “par progresu attiecībā uz valsts pasākumiem šī lēmuma īstenošanai”.

7.

Telefónica S.A. izmantoja atbalsta shēmu divos kapitāldaļu iegādes darījumos un abos šajos gadījumos tas tika izdarīts pirms apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā minētā termiņa beigām. Savā prasībā, kuru tā 2010. gada 21. maijā tomēr bija cēlusi pret Komisiju, tā ir lūgusi atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu.

8.

Ar 2012. gada 21. marta rīkojumu, par kuru Telefónica S.A. tika paziņots 2012. gada 23. martā, Vispārējā tiesa noraidīja lietā T‑228/10 celto prasību kā nepieņemamu (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”). Kā izriet no šī rīkojuma motīvu daļas, apstrīdētais lēmums nav individuāli skāris Telefónica S.A. LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā otrā gadījuma izpratnē, un tas nav arī reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem šajā tiesību normā paredzētā trešā gadījuma izpratnē.

9.

2012. gada 1. jūnijāTelefónica S.A. (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) iesniedza šobrīd izskatāmo apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas rīkojumu, lūdzot:

10.

Komisijas prasījumi:

11.

Tiesa saņēma rakstveida apsvērumus par apelācijas sūdzību un 2013. gada 4. februārī uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus.

12.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības, un savas apelācijas sūdzības pamatojumam ir izvirzījusi trīs pamatus.

13.

Pirmais pamats attiecas uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un otrais un trešais pamats – uz tiesībām celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai. Kamēr otrais pamats ir vispārīgi attiecināms uz tiesībām celt prasību par tiesību aktu, tostarp par Komisijas pieņemtu aktu, trešais pamats ir attiecināms uz konkrētām tiesībām celt prasību par reglamentējošiem aktiem. Tā kā konkrētās tiesības celt prasību ir pārākas pār vispārīgajām tiesībām celt prasību, es izvērtēšu attiecīgos pamatus apgrieztā secībā.

14.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savā trešajā pamatā ir apgalvojusi, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā nosacījumus, kas ir izvirzīti tiesībām celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam trešajam gadījumam. Atbilstoši šim trešajam gadījumam pastāv iespēja celt prasību par reglamentējošiem aktiem, kas tieši skar prasītāju, bet kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem.

15.

Pārsūdzētā rīkojuma 43.–45. punktā Vispārējā tiesa šajā ziņā ir norādījusi, ka par to, vai apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs akts, nav jālemj, jo tas jebkurā gadījumā ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem. Tiesības celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam trešajam gadījumam tādējādi jau sākotnēji esot izslēgtas.

16.

Tā kā Tiesa vajadzības gadījumā var arī aizstāt apstrīdētā lēmuma pamatojumu ar savējo ( 3 ), es uzskatu, ka šajā lietā ir ne vien jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi ar īstenošanas pasākumiem saistīto kritēriju, bet ir arī jāizvērtē visi nosacījumi, kas ir izvirzīti attiecībā uz tiesībām celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam trešajam gadījumam.

17.

Lai apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu tiesības celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam trešajam gadījumam, apstrīdētajam Komisijas lēmumam ir jābūt reglamentējošam aktam.

18.

Kā jau esmu norādījusi kādā citā lietā, reglamentējoši akti aptver visus vispārpiemērojamos aktus, izņemot leģislatīvos aktus LESD 289. panta 3. punkta izpratnē ( 4 ). Arī lēmums ( 5 ) atbilstoši LESD 288. panta ceturtajai daļai var būt viens no šādiem aktiem, it īpaši, ja tas nav adresēts konkrētiem adresātiem ( 6 ).

19.

Apstrīdētais lēmums, kurš tika pieņemts laikā, kad vēl spēkā bija EKL 249. panta ceturtā daļa, nav leģislatīvs akts, jo tas nav ticis pieņemts leģislatīvā procedūrā.

20.

Līdz ar to vēl ir jāizvērtē, vai tas ir vispārpiemērojams.

21.

Saskaņā ar judikatūrā parasti izmantoto definīciju akts ir vispārpiemērojams, ja tas piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un ja tas rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārēji un abstrakti definētām personu kategorijām ( 7 ).

22.

Turklāt tas, ka apstrīdētajā lēmumā ir norādīts tikai viens adresāts, proti, Spānijas Karaliste, kā tas izriet no šī lēmuma 7. panta, liecina par to, ka šajā gadījumā šie kritēriji nav izpildīti. Komisija uzskata, ka šāda veida lēmums nevar būt vispārpiemērojams, jo tas ir saistošs tikai tā adresātam.

23.

Vispirms ir jāprecizē, ka akta saistošais raksturs ir nodalāms no tā vispārējās piemērojamības. Būtībā gan EKL 249. panta otrajā daļā, gan LESD 288. panta otrajā daļā saistībā ar regulām ir nodalīta to vispārpiemērojamība un to saistošā rakstura apjoms.

24.

Komisijas vērtējumu tomēr var pamatot ar to, ka Tiesa attiecībā uz EEK līguma 173. panta otro daļu vairākkārtēji ir norādījusi, ka, lai nošķirtu tiesību aktu no lēmuma EEK līguma 189. panta izpratnē, ir jāņem vērā, vai apskatāmais akts ir vispārpiemērojams ( 8 ). Tiesa tādējādi par lēmuma raksturiezīmi ir atzinusi tieši to, ka tas nav vispārpiemērojams ( 9 ).

25.

Lēmumiem, kas – tāpat kā šajā lietā apstrīdētais lēmums – ir adresēti vienai vai vairākām dalībvalstīm, tomēr piemīt kāda īpatnība. Būtībā katrai valstij ir sava tiesību sistēma. Lēmumi, kas ir adresēti kādai dalībvalstij, ir saistoši arī visām adresātvalsts iestādēm, tostarp tās tiesām ( 10 ). Pat ja tiem ir tikai viens adresāts, lēmumi, kas ir adresēti kādai dalībvalstij, tādējādi var ietekmēt valsts tiesību sistēmu un tādēļ būt vispārpiemērojami. Par to liecina arī judikatūra, saskaņā ar kuru attiecīgās personas var atsaukties uz lēmumu, kas ir adresēts tikai un vienīgi dalībvalstij ( 11 ). Līdz ar to nav brīnums, ka Tiesa atsevišķos gadījumos arī šāda veida lēmumus ir atzinusi par vispārpiemērojamiem ( 12 ).

26.

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas lēmums, ar kuru tāpat kā apstrīdētajā lēmumā ir tikusi aizliegta atbalsta shēma, attiecībā uz personām, kas varbūtēji var gūt labumu no šīs atbalsta shēmas, ir vispārpiemērojams pasākums, kas tiek piemērots objektīvi noteiktās situācijās un kam ir tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti definētu personu kategoriju ( 13 ). Attiecībā uz personām, kas varbūtēji var gūt labumu no atbalsta shēmas, Komisijas lēmumam tādējādi ir “vispārpiemērojama” pasākuma raksturs ( 14 ).

27.

Atbalsta shēmas aizliegums nenoliedzami attiecas tikai un vienīgi uz attiecīgo dalībvalsti. Tajā pašā laikā ar to tomēr tiek ietekmēta valsts tiesību sistēma. Komisijas lēmuma dēļ neviena valsts iestāde būtībā vairs nevar piemērot attiecīgo atbalsta shēmu. Tas rada tiesiskas sekas arī visām personām, kas ietilpst atbalsta shēmas piemērošanas jomā. Ja pati atbalsta shēma ir piemērojama objektīvi noteiktās situācijās un rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti definētu personu kategoriju, tas pats attiecas arī uz Komisijas lēmumu, ar kuru ir aizliegta šī shēma.

28.

Spānijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kas šajā lietā daļēji tika aizliegta ar apstrīdēto lēmumu, bija piemērojama objektīvi noteiktām situācijām sakarā ar līdzdalības iegādi Kopienas iekšējā tirgū un attiecās uz vispārīgi un abstrakti definētu nodokļu maksātāju kategoriju. Vismaz tiktāl, ciktāl apstrīdētajā lēmumā atbalsta shēma ir tikusi atzīta par daļēji nesaderīgu ar kopējo tirgu, šim lēmumam ir vispārpiemērojams raksturs.

29.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja bija apstrīdējusi lēmumu tikai šajā daļā. Tās prasība tādējādi bija vērsta pret reglamentējošu aktu LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā trešā gadījuma izpratnē.

30.

Tiesību celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam trešajam gadījumam priekšnosacījums ir arī tas, ka apstrīdētais akts nedrīkst būt saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

31.

Pārsūdzētā rīkojuma 43.–45. punktā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka šis nosacījums nav izpildīts. Tā ir norādījusi, ka jau no paša apstrīdētā lēmuma 6. panta 2. punkta izriet, ka atbalsta atgūšanai ir jāveic īstenošanas pasākumi. Turklāt bija jāīsteno arī pati atbalsta atzīšana par nesaderīgu ar kopējo tirgu, it īpaši, neļaujot izmantot ar šo shēmu piešķirtās nodokļu priekšrocības.

32.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka atbalsta atzīšanai par nesaderīgu ar kopējo tirgu ir tieša iedarbība un tai nav vajadzīgi īstenošanas pasākumi. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētajā rīkojumā atzīstot, ka apstrīdētais lēmums bija saistīts ar īstenošanas pasākumiem tikai tādēļ, ka tajā tika prasīts veikt šādus pasākumus attiecībā uz atbalsta atgūšanu. Atgūšanai būtībā esot papildraksturs attiecībā pret atbalsta shēmas aizliegumu tās atzīšanas par nesaderīgu ar kopējo tirgu dēļ, kas ir lēmuma pamatpriekšmets.

33.

Ņemot vērā šos apsvērumus, vispirms ir jākonstatē, ka, lai varētu izvērtēt, vai apstrīdētais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir jāņem vērā prasības priekšmets. Prasības vienīgais priekšmets ir atbalsta shēmas atzīšana par daļēji nesaderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktam, un nevis atbalsta atgūšana, ko ir uzdots veikt tā 4. panta 1. punktā. Līdz ar to ir vienīgi jāizvērtē, vai atbalsta shēmas atzīšana par daļēji nesaderīgu ar kopējo tirgu ir saistīta ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā gadījuma izpratnē.

34.

Tomēr nevar arī uzreiz izslēgt, ka atbalsta atgūšana ir pasākums, ar kuru tiek īstenota tā atzīšana par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Tas ir atkarīgs no tā, kā tiek saprastas tiesības celt prasību, kas ir šobrīd izvērtējamais nosacījums.

35.

Ņemot vērā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā trešā gadījuma formulējumu, šo nosacījumu nemaz nav tik viegli izprast.

36.

Varētu uzskatīt – tāpat kā šīs lietas dalībnieki – ka LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie īstenošanas pasākumi ir attiecināmi tikai uz tiesību akta piemērošanu konkrētajam gadījumam. Šis pieņēmums tomēr ir apstrīdams, ņemot vērā, ka jēdziens “īstenošanas pasākumi” ir minēts arī LESD 311. panta ceturtās daļas pirmajā teikumā un šajā tiesību normā tas ir attiecināts uz regulām, kurām atbilstoši LESD 288. panta otrās daļas pirmajam teikumam tieši ir vispārpiemērojams raksturs. Līguma par Eiropas Savienības darbību [LESD] franču valodas redakcijā ir ietverta vēl viena šī jēdziena iespējamā nozīme, izmantojot terminu “mésures d’exécution” [LESD latviešu valodas redakcijā – “izpilde”] arī LESD 299. panta ceturtās daļas otrajā teikumā, ar to saprotot tieši piespiedu izpildi, proti, faktisku tiesību akta izpildi.

37.

Situācija kļūst vēl neskaidrāka, izvērtējot, kad reglamentējošs akts ir “saistīts” ar šādu īstenošanas pasākumu. LESD 263. panta ceturtās daļas vācu un angļu ( 15 ) valodas redakcijās ir aprakstīta šāda loģiska vai hronoloģiska secība: tiesību aktam ir nepieciešami (vēlāki) īstenošanas pasākumi. Tomēr tiesību akts, piemērojot to konkrētajam gadījumam, vienmēr ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, kas ir vai nu faktiska vai juridiska rakstura, kā tas ir, piemēram, piespiedu izpildes gadījumā. Tikai tāds tiesību akts, kuram nav vispār nekādas piemērojamības, tādējādi nekad nebūs saistīts ar tā īstenošanas pasākumiem.

38.

Turklāt LESD 263. panta ceturtās daļas franču ( 16 ) valodas redakciju arī var saprast tādējādi, ka tiesību akts var neietvert nekādus īstenošanas pasākumus. Sagatavošanas darbos var atrast līdzīgu formulējumu arī vācu valodas redakcijā ( 17 ). Tomēr būtu grūti saprotams, kādēļ šī iemesla dēļ tiesību akts, kas jau ietver īstenošanas pasākumus un kam tādējādi nav nepieciešami nekādi vēlāki pasākumi, nebūtu apstrīdams.

39.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ar īstenošanas pasākumiem saistītā nosacījuma nozīme var tikt noteikta tikai ievērojot LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā trešā gadījuma pieņemšanas vēsturi.

40.

Kā jau iepriekš precizēju citā kontekstā, LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētais trešais gadījums sākotnēji bija ietverts Eiropas Konventa pieņemtā Līguma par Konstitūciju Eiropai projektā ( 18 ). Jēdziena “īstenošanas pasākumi” pievienošanas mērķis bija ierobežot privātpersonu tiesību celt prasību paplašināšanu tikai ar tiem gadījumiem, kad privātpersonai “vispirms ir jāpārkāpj likums, lai tā varētu iegūt piekļuvi tiesai” ( 19 ). Šo ideju pirms tam jau bija paudis ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] lietāUnión de Pequeños Agricultores/Padome. Tas, ka privātpersona var apstrīdēt Savienības tiesību akta spēkā esamību valsts tiesās vienīgi pārkāpjot šajā aktā ietvertos noteikumus un atsaucoties uz šī akta prettiesiskumu pret to ierosinātajā kriminālprocesā vai civilprocesā, nenodrošinot tai pienācīgu tiesību aizsardzību tiesā ( 20 ).

41.

Ņemot vērā šo atzīto ( 21 ) LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā trešā gadījuma mērķi, ar reglamentējošā akta īstenošanas pasākumiem saistītais nosacījums ir jāsaprot tādējādi, ka tiesību akts – kā to šajā lietā vienprātīgi ir apgalvojuši arī lietas dalībnieki – rada tiešas sekas privātpersonām, nepastāvot nepieciešamībai veikt īstenošanas pasākumus ( 22 ). Šis nosacījums par īstenošanas pasākumu nepieciešamību atbilst tiesību celt prasību mērķim: tikai tad, ja reglamentējošais akts pats par sevi rada galīgas tiesiskas sekas attiecībā uz privātpersonu, ir vajadzīga arī tieša tiesību aizsardzība tiesā.

42.

Šeit ir jānodala tiesību akta radītās abstraktās un konkrētās tiesiskās sekas. Kā jau minēju, vispārpiemērojams akts pēc definīcijas rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārēji un abstrakti definētu personu kategorijām ( 23 ). Šādas abstraktas tiesiskās sekas, kas izriet no tiesību normas piemērojamības, tomēr nevar radīt pieņēmumu, ka saistībā ar tiesību aktu vairs nav jāveic nekādi īstenošanas pasākumi. Pretējā gadījumā papildu nosacījumam par to, ka reglamentējošais akts nevar būt saistīts ar īstenošanas pasākumiem, vairs nebūtu nekādas nozīmes. Līdz ar to šajā ziņā konstatējamajām tiesiskajām sekām ir jābūt tik konkrētām, lai vairs nebūtu nepieciešams tās individualizēt attiecībā uz konkrētajām privātpersonām. Citiem vārdiem sakot, pašā reglamentējošajā aktā ir jābūt galīgi noteiktām tiesiskajām sekām, ko tas rada attiecībā uz katru konkrēto privātpersonu.

43.

Kaut arī lietas dalībnieces šķietami ir vienisprātis, ciktāl jautājums tiek aplūkots abstrakti, to starpā tomēr pastāv domstarpības par to, vai apstrīdētā lēmuma gadījumā vēl ir nepieciešams veikt kādus īstenošanas pasākumus.

44.

Komisija uzskata, ka apstrīdētā lēmuma gadījumā ir jāveic īstenošanas pasākumi, jo tas ir saistošs tikai tā adresātei – Spānijas Karalistei. Tas it īpaši attiecoties uz tādu atbalsta atgūšanu, saistībā ar kuru Spānijai esot jāpieņem papildu tiesību akti.

45.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savukārt apgalvo, ka apstrīdētais lēmums rada tiešas tiesiskas sekas vairākos aspektos. Tās neesot attiecināmas tikai un vienīgi uz Spānijas Karalisti. Tieši piemērojamais atbalsta shēmas aizliegums, kas ir paredzēts apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā, tāsprāt, tieši liedz faktiskajiem un iespējamajiem tās izmantotājiem turpināt šīs shēmas izmantošanu nākotnē.

46.

Vispirms – pretēji apstrīdētā lēmuma pamatojumam un Komisijas viedoklim – ir jākonstatē, ka atbalsta atgūšana nav tāds īstenošanas pasākums, kas būtu nepieciešams saistībā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā izdarīto secinājumu par atbalsta shēmas daļēju nesaderību ar kopējo tirgu. Šis secinājums nenoliedzami ir nepieciešams – jeb “loģisks” ( 24 ) – nosacījums, lai varētu atgūt atbalstu, tomēr, kā liecina Regulas (EK) Nr. 659/1999 ( 25 ) 14. panta 1. punkts un apelācijas sūdzības iesniedzējas situācija, atgūšana nav automātiskas atzīšanas par nesaderīgu sekas, bet tās pamatā ir atsevišķs Komisijas lēmums. Apstrīdētā lēmuma 4. panta 1. punktā ietvertais rīkojums, saskaņā ar kuru Spānijai ir jāatgūst noteikts atbalsts, tādējādi ir pastāvīga lēmuma sastāvdaļa un tās īstenošanas nepieciešamība, ja tā nav tikusi apstrīdēta, nav saistīta ar šīs prasības priekšmetu.

47.

No tā izriet, ka saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesībām celt prasību vienīgais izšķirošais kritērijs ir tas, vai atbalsta shēmas atzīšanai par daļēji nesaderīgu ar kopējo tirgu kā tādai vēl ir nepieciešams veikt kādus īstenošanas pasākumus.

48.

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja nenoliedzami ir pamatoti apgalvojusi, ka šai atzīšanai ir tūlītējas un konkrētas tiesiskās sekas. Tomēr tas tā ir tikai attiecībā uz dalībvalsti, kura ir šī lēmuma adresāte. Šajā ziņā Komisija ir pamatoti norādījusi, ka šis lēmums atbilstoši EKL 249. panta ceturtajai daļai nav saistošs citām personām.

49.

Tomēr, kā jau iepriekš norādīts, lēmums, kas ir adresēts vienīgi dalībvalstij, ietekmē arī valsts tiesību sistēmu ( 26 ). Tieši tādēļ atbalsta shēmas atzīšana par nepiemērojamu rada tiesiskas sekas arī personām, kuras ietilpst attiecīgās atbalsta shēmas piemērošanas jomā. Līdz ar to arī īstenošanas pasākumu nepieciešamība ir izvērtējama, ņemot vērā šīs sekas.

50.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka attiecībā uz atbalsta shēmas izmantotājiem nepastāv konkrētas un galīgas tiesiskās sekas. Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā nemaz nav norādītas sekas, ko atbalsta shēmas atzīšana par nepiemērojamu radīs attiecībā uz katru konkrēto nodokļu maksātāju. Šīs sekas atspoguļosies tikai paziņojumā par nodokli, jo atbalsta shēmas atzīšana par nepiemērojamu pati par sevi neietver nekādu aizliegumu vai rīkojumu attiecībā uz nodokļu maksātāju. Turklāt atbalsta shēmas atzīšanas par nepiemērojamu ietekme uz paziņojumā par nodokli norādīto summu nebūs vienāda visām personām, kas ietilpst attiecīgās atbalsta shēmas piemērošanas jomā. Vispirms kapitāldaļām ir jābūt bijušām iegūtām noteiktā taksācijas periodā. Tāpat šīs konkrētās sekas attiecībā uz katru abstrakti ietekmēto personu atšķiras atkarībā no nemateriālās vērtības atbilstoši atbalsta shēmai un atkarībā no konstatējamās peļņas vai zaudējumu summas.

51.

Atbalsta shēmas atzīšanas par nepiemērojamu sekas attiecībā uz nodokļu maksātāju tādējādi ir individuāli nosakāmas paziņojumā par nodokli. Paziņojums par nodokli līdz ar to ir īstenošanas pasākums, kas ir “saistīts” ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

52.

Šajā ziņā nozīme nevar būt arī tam, vai runa ir par Savienības vai – kā tas ir šajā lietā – dalībvalsts veiktu īstenošanas pasākumu. Būtībā tiesību aizsardzības tiesā sistēma tāpat kā Savienības administratīvā sistēma ir balstīta uz sadarbību starp Savienības un dalībvalstu iestādēm.

53.

Atbalsta shēmas attiecībā uz Spānijas uzņēmumu ienākuma nodokli daļēja atzīšana par nepiemērojamu nav arī tāds aizliegums, kuru nodokļu maksātājs varētu pārkāpt un par kuru tam tādējādi varētu tikt piemērots sods. No juridiskās tehnikas viedokļa šīs shēmas nepiemērošana nozīmē, ka tiek izslēgta iespēja izmantot nodokļu priekšrocību. Nav saprotams, kādēļ nodokļu maksātājam nebūtu iespējams un nebūtu arī saprātīgi savā nodokļu deklarācijā izmantot norakstīšanu atbalsta shēmas ietvaros un vēlāk valsts tiesā apstrīdēt paziņojumu par nodokli, ar kuru ir atteikta šī norakstīšana. Šādā gadījumā valsts tiesa var netieši izvērtēt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta tiesiskumu un vajadzības gadījumā vērsties Tiesā ar jautājumu par tā spēkā esamību atbilstoši LESD 267. pantam.

54.

Tam, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atteikusies no tiesībām izmantot atbalsta shēmu tās plānu nenoteiktības dēļ, šajā ziņā arī nevar būt nekādas nozīmes. Kā norādījusi pati apelācijas sūdzības iesniedzēja, tā pēc apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā paredzētā tās tiesiskās paļāvības saglabāšanas beigu termiņa piesardzības nolūkā jau bija strukturējusi abus kapitāldaļu iegādes darījumus tādā veidā, ka atbalsta shēma jebkurā gadījumā nebija piemērojama, kā rezultātā nekādi nebūtu iespējams veikt netiešu pārbaudi. Tomēr šis secinājums ir balstīts tikai uz apelācijas sūdzības iesniedzējas vērtējumu attiecībā uz iespējamību, ka apstrīdētais lēmums ir spēkā esošs un uz tās šajā ziņā īstenoto rīcību, nevis uz neiespējamību tieši vērsties Vispārējā tiesā. Pat ja tai būtu šāda iespēja celt prasību, apelācijas sūdzības iesniedzējai tāpat nebūtu bijusi pilnīga tiesiskā noteiktība attiecībā uz tās veiktajiem kapitāldaļu iegādes darījumiem.

55.

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 44. punktā pamatoti konstatēja, ka atteikums piešķirt atbalsta shēmā paredzēto nodokļu priekšrocību ir apstrīdētā lēmuma īstenošanas pasākums.

56.

Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkts līdz ar to ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība nebija celta par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

57.

Apelācijas sūdzības iesniedzējai tādējādi nebija tiesību celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam trešajam gadījumam, jo apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkts nenoliedzami ir reglamentējošs akts, taču tas ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem. Līdz ar to trešais pamats nav pamatots.

58.

Gadījumā, ja Tiesa šajā ziņā nospriestu citādāk, izvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam trešajam gadījumam, vēl būtu jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums ir to tieši skāris.

59.

Tā kā nav nekāda pamata ar tiešu skaršanu saistīto nosacījumu šajā gadījumā interpretēt citādāk nekā otrajā gadījumā ( 27 ), atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir jāatzīst, ka prasītājs ir ticis tieši skarts, ja apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmē indivīda tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepieļauj nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus ( 28 ).

60.

Otrā nosacījuma priekšnoteikums ir tāds, ka apstrīdēto aktu vēl ir nepieciešams īstenot. Tomēr akta, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, gadījumā tas tā pavisam noteikti nav. Šādi akti vienmēr tiek piemēroti automātiski un to tiesiskās sekas izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma.

61.

Tādējādi vienīgais jautājums, kurš vēl ir būtisks, izvērtējot LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto trešo gadījumu, ir tas, vai apstrīdētais akts rada tiešas sekas attiecībā uz prasītāja juridisko stāvokli. Šādi tiek izveidota saikne ar konkrēto prasītāju. Pirmie divi nosacījumi būtībā attiecas vienīgi uz apstrīdēto aktu, nepievēršot nekādu vērību prasītāja stāvoklim. Ja tiktu ņemti vērā tikai šie divi nosacījumi, jebkura persona varētu celt prasību par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, neatkarīgi no tā, vai šī persona faktiski ietilpst šī akta piemērošanas jomā. Prasība par to, ka prasītājam ir jābūt tieši skartam šajā gadījumā, tāpat kā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajā otrajā gadījumā, tādējādi palīdz izslēgt actio popularis.

62.

Tomēr, ja prasītājs ietilpst šāda tiesību akta piemērošanas jomā, tas noteikti skar to tieši. Tā tas ir apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījumā, ja uz to ir attiecināma tās atbalsta shēmas piemērošanas joma, kas ir atzīta par nepiemērojamu ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāja Spānijas Karalistē, tā būtu tieši skarta arī tad, ja Tiesa šajā ziņā atzītu attiecīgo lēmumu par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

63.

Ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot judikatūru par tādu prasību pieņemamību, kas atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam otrajam gadījumam celtas par valsts atbalsta jomā pieņemtiem lēmumiem. Saskaņā ar šo iepriekš minēto otro gadījumu jebkurai personai ir tiesības celt prasību par jebkuru tiesību aktu, kas, lai gan nav tai adresēts, tomēr to skar tieši un individuāli.

64.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā ir atzinusi, ka apstrīdētais lēmums nav individuāli skāris apelācijas sūdzības iesniedzēju. 23.–26. punktā tā norādīja, ka Komisijas lēmums, ar kuru ir aizliegta atbalsta shēma, individuāli skar uzņēmumu tikai tad, ja tas ir faktiski guvis labumu no šīs atbalsta shēmas un ja Komisija ir uzdevusi atgūt attiecīgo atbalstu. Lai arī apelācijas sūdzības iesniedzēja bija faktiski guvusi labumu no attiecīgās atbalsta shēmas, tai atbilstoši apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktam šajā ziņā tomēr bija tiesības uz tiesiskās paļāvības aizsardzību un atbalsta atgūšana uz to nekādā veidā neattiecās.

65.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personas, kas nav lēmuma adresātes, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums ir tās ietekmējis šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tādēļ tās ir individualizējamas analoģiski šāda lēmuma adresātiem ( 29 ). Kā esmu jau norādījusi kādā citā lietā, šī judikatūra ir jāievēro arī izvērtējot tiesības celt prasību atbilstoši jaunajai LESD 263. panta ceturtās daļas redakcijai ( 30 ).

66.

Tiesa ir atzinusi, ka tāda individuāla atbalsta faktiskie saņēmēji, kas ir piešķirts atbilstoši atbalsta shēmai un kuru Komisija ir uzdevusi atgūt, šī iemesla dēļ ir individuāli skarti ( 31 ). Šajā ziņā tā arī precizēja, ka rīkojums atgūt atbalstu radīja atbalsta shēmas izmantotājiem risku, ka tiem tiks likts atmaksāt saņemtās priekšrocības, un tādējādi ietekmēja to juridisko stāvokli. Turklāt iespējamība, kad vēlāk par nelikumīgām atzītās priekšrocības no saņēmējiem netiek atgūtas, neliedz šos saņēmējus uzskatīt par individuāli skartiem ( 32 ).

67.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šī judikatūra ir piemērojama tās situācijai. Kaut arī atbilstoši apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktam tai nav jāatmaksā saņemtais atbalsts, tai tomēr pastāv risks, ka var tikt uzdots to atmaksāt. Šis risks, no vienas puses, ir saistīts ar to, ka kāds tās konkurents jau ir vērsies Vispārējā tiesā ar prasību, kas ir vērsta pret šo noteikumu ( 33 ). No otras puses, pastāv iespējamība, ka trešās personas var celt prasības valsts tiesās attiecībā uz secinājumu par atbalsta shēmas daļēju nesaderību ar kopējo tirgu.

68.

Komisija uzskata, ka tam, kas notiek pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nav nozīmes, izvērtējot prasītāja individuālo skaršanu. Tas it īpaši attiecoties uz tiesas nolēmumiem, kas varbūtēji var tikt pieņemti saistībā ar apstrīdēto lēmumu.

69.

Vispirms, izvērtējot LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto otro gadījumu, arī ir jāņem vērā šīs prasības priekšmets. Savā prasībā apelācijas sūdzības iesniedzēja bija tikai apstrīdējusi apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu, kurā atbalsta shēma bija atzīta par daļēji nesaderīgu ar kopējo tirgu. Šis noteikums līdz ar to ir individuāli skāris apelācijas sūdzības iesniedzēju.

70.

Neņemot vērā rīkojumu atgūt atbalstu, kurš nav šīs prasības priekšmets, apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta vienīgās sekas ir tādas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nākotnē vairs nevarēs gūt labumu no attiecīgās atbalsta shēmas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmums principā nevar apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek aizliegta nozares atbalsta shēma, ja tas to skar tikai tāpēc, ka šis uzņēmums darbojas attiecīgajā nozarē un ir iespējamais atbalsta saņēmējs ( 34 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēja kā iespējamā šīs shēmas izmantotāja līdz ar to nevar būt individuāli skarta. Tāpat arī tas, ka tā iepriekš ir to izmantojusi, nenošķir to no to personu loka, kuras nākotnē vairs nevarēs izmantot attiecīgo priekšrocību.

71.

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja kā faktiskā izmantotāja ir norādījusi uz atbilstoši attiecīgajai atbalsta shēmai jau saņemto priekšrocību atlīdzināšanas risku, ir jākonstatē, ka šādam riskam katrā ziņā ir jāizriet jau no paša apstrīdētā lēmuma. Arī apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītā judikatūra, kuras pamatā ir vienīgi atgūšanas risks pats par sevi, attiecās uz šāda veida risku. Attiecīgajā lietā no Komisijas lēmuma būtībā nebija skaidri noprotams, vai konkrētajā gadījumā pastāvēja nelikumīgs atbalsts un vai šī iemesla dēļ atbalsts tādējādi bija jāatgūst ( 35 ).

72.

No šajā lietā apstrīdētā lēmuma savukārt izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nekādā ziņā netiek prasīts veikt atmaksu. Risks līdz ar to pastāv nevis saistībā ar apstrīdēto lēmumu, bet tikai tad, ja apstrīdēto lēmumu nāktos grozīt trešās personas iniciatīvas dēļ. Apelācijas sūdzības iesniedzēja vajadzības gadījumā var iebilst pret šādi pieņemto jauno lēmumu, un saistībā ar citām procedūrām pastāvošais res judicata nevarētu to liegt.

73.

Apstrīdētajā lēmumā ietvertais secinājums par atbalsta shēmas daļēju nesaderību ar kopējo tirgu, ņemot vērā iespējamās trešo personu valsts līmenī celtās prasības, arī nerada risku, ka varētu tikt zaudētas saņemtās priekšrocības. Komisija šajā ziņā ir pamatoti norādījusi, ka valsts tiesām ir saistošs apstrīdētais lēmums un ar to piešķirtā tiesiskās paļāvības aizsardzība. No apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkta izrietošā tiesiskās paļāvības aizsardzība ir attiecināma arī uz pārējiem prasījumiem, kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja, tāsprāt, varētu tikt pakļauta.

74.

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā rīkojumā ir pamatoti atzinusi, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkts nav individuāli skāris apelācijas sūdzības iesniedzēju LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā otrā gadījuma izpratnē. Līdz ar to arī otrais pamats nav pamatots.

75.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja savā pirmajā pamatā ir apgalvojusi, ka ar pārsūdzēto rīkojumu ir pārkāptas tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šīs tiesības izriet no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. un 13. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta.

76.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 38. punktā šajā ziņā ir norādījusi, ka nekas neliedz prasītājam ierosināt valsts tiesai tajā izskatāmās tiesvedības ietvaros iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, lai vajadzības gadījumā šādā veidā apstrīdētu apstrīdētā lēmuma spēkā esamību.

77.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savukārt neuzskata šo iespēju par efektīvu, jo tā nenodrošina tai piekļuvi Savienības tiesai. Pirmkārt, neesot pilnīgi droši, ka faktiski radīsies iespēja ierosināt tiesvedību valsts līmenī ( 36 ). Otrkārt, prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, tāsprāt, nav pielīdzināma prasības tiesvedībai atbilstoši LESD 263. pantam, ņemot vērā, ka nekad nav pilnīgi droši zināms, ka tiesa nolems iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī šāda veida tiesvedības ilgumu un kārtību.

78.

Savos secinājumos lietā C‑583/11 P es jau detalizēti izskaidroju, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas, ievērojot ECPAK 6. un 13. pantu, ir noteiktas Hartas 47. pantā, neparedz arī tiesības tieši celt prasību par leģislatīviem aktiem ( 37 ). Tas pats attiecas arī uz vispārpiemērojamu lēmumu, kas tiek aplūkots šajā lietā. Ar Līgumiem ieviestā tiesību aizsardzības tiesā sistēma, kuras pamatā ir Savienības un valstu tiesas, šajā gadījuma arī nodrošina efektīvu tiesību aizsardzību tiesā netiešas tiesiskuma pārbaudes veidā ( 38 ).

79.

Saistībā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, protams, nebūtu pietiekami, ka privātpersonai vispirms būtu jārīkojas prettiesiski un tai attiecīgi būtu jābūt piemērotam sodam, lai tā varētu panākt tiesību akta tiesiskuma pārbaudi saistībā ar soda apstrīdēšanu ( 39 ). Šajā lietā, kā šķiet, šāda situācija nav radusies ( 40 ).

80.

Tā kā ar pārsūdzēto rīkojumu nav pārkāpts nedz Hartas 47. pants, nedz ECPAK 6. un 13. pants, arī pirmais pamats nav pamatots.

81.

Tā kā visi trīs apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie pamati nav pamatoti, apelācijas sūdzība ir noraidāma kā nepamatota. Ja Tiesa tomēr atzītu tiesības celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam otrajam vai trešajam gadījumam, tad būtu vēl jāizvērtē apelācijas sūdzības iesniedzējas interese celt prasību.

82.

Arī tiesvedībā Vispārējā tiesā Komisija bija pamatojusi savu iebildi par nepieņemamību ar apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses celt prasību neesamību. Pārsūdzētā rīkojuma 46. punktā Vispārējā tiesa atstāja šo jautājumu neatbildētu.

83.

Šajā tiesvedībā Komisija atkārtoti ir norādījusi uz intereses celt prasību neesamību un ir lūgusi Tiesai apstiprināt rīkojumu, vajadzības gadījumā aizstājot tā pamatojumu ar savējo.

84.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savukārt apgalvo, ka tai ir interese celt prasību par apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta atcelšanu. Pirmkārt, tas novērstu risku, ka tai varētu tikt nodarīts kaitējums, ja tiktu atzīts, ka atbalsta shēma nav saderīga ar kopējo tirgu, liedzot tai tās tiesiskās paļāvības aizsardzību. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja nākotnē atkal varētu izmantot atbalsta shēmu. Kaut arī Spānijas Karaliste šajā laikposmā, saprotams, ir atcēlusi šo shēmu, ņemot vērā apstrīdēto lēmumu, tomēr šī lēmuma 1. panta 1. punkta atcelšana ļautu atjaunot šīs shēmas darbību vai prasīt zaudējumu atlīdzību no Spānijas valsts.

85.

Prasība ir pieņemama tikai tad, ja prasītājam ir interese celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu. Tas nozīmē, ka prasības rezultātam ir jāvar būt labvēlīgam lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību ( 41 ).

86.

Manuprāt, nevajadzētu izvirzīt pārmērīgas prasības attiecībā uz šāda labvēlīga iznākuma esamību. Tas tā ir it īpaši tad, ja ir jau izpildīti LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam otrajam vai trešajam gadījumam izvirzītie stingrie nosacījumi, kas tā šķietami ir saistībā ar šo pakārtoto pārbaudi. Interese celt prasību tiek prasīta, lai aizsargātu visus kādas tiesvedības dalībniekus no tā, ka tie tiek iesaistīti strīdā, kam nevar būt nekādas lietderības attiecībā uz prasītāju. Šajā lietā tas tā tomēr nav.

87.

Es nesaskatu nekādu priekšrocību saistībā ar jau īstenotajiem kapitāldaļu iegādes darījumiem, attiecībā uz kuriem apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā apelācijas sūdzības iesniedzējai ir paredzēta tiesiskās paļāvības aizsardzība. Šajā ziņā apstrīdētā 1. panta 1. punkta atcelšana nekādi neizmainītu tās juridisko stāvokli ( 42 ). Citādāk tomēr būtu tad, ja Tiesa atzītu tiesības celt prasību tikai atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam otrajam gadījumam, pamatojoties uz to, ka ar apstrīdēto lēmumu apelācijas sūdzības iesniedzējai tiek radīts atbalsta atgūšanas risks.

88.

Prasība katrā ziņā varēja dot labumu apelācijas sūdzības iesniedzējai, ciktāl apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta atcelšanas gadījumā Spānijas tiesību sistēmā vairs nebūtu ietverts aizliegums piemērot apelācijas sūdzības iesniedzējai labvēlīgo atbalsta shēmu.

89.

Līdz ar to ir jāatzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai ir interese celt prasību. Tādējādi, ja Tiesa atzītu apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai, prasība būtu atzīstama par pieņemamu. Pārsūdzēto rīkojumu līdz ar to nebūtu iespējams apstiprināt, aizstājot tā pamatojumu, pamatojoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija intereses celt prasību. Apelācijas sūdzība tādējādi būtu pamatota un pārsūdzētais rīkojums – atceļams.

90.

Tā kā visi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie pamati, manuprāt, nav pamatoti, apelācijas sūdzība ir noraidāma atbilstoši Komisijas izvirzītajiem prasījumiem.

91.

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Ņemot vērā Komisijas šajā ziņā izvirzītos prasījumus, apelācijas sūdzības iesniedzējai kā lietas dalībniecei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, skatot to kopā ar 184. panta 1. punktu.

92.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu: