—

Banif Plus Bank Zrt vārdā – E. Héjja, ügyvéd,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – S. Martínez-Lage Sobredo, pārstāvis,

—

Slovākijas valdības vārdā – M. Kianička, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – B. Simon un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 6. un 7. pantu Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvā 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Banif Plus Bank Zrt (turpmāk tekstā – “Banif Plus Bank”) un laulātajiem Csipai par parāda summas atmaksu saskaņā ar aizdevuma līgumu gadījumā, ja kredītiestādes līgums tiek pārtraukts pirms termiņa tādas rīcības dēļ, kurā ir vainojams aizdevuma ņēmējs.

3

Direktīvas 3. panta 1. punktā “negodīgs noteikums” ir definēts šādi:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

4

Attiecībā uz noteikuma negodīguma pārbaudi direktīvas 4. panta 1. punktā ir precizēts:

“Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.”

5

Attiecībā uz sekām, kas saistītas ar noteikuma negodīguma konstatējumu, direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem. Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

6

Direktīvas 7. panta 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

7

Saskaņā ar Civilkodeksa 209. panta 1. punktu “līguma vispārīgie nosacījumi, kā arī tādi patērētāju līguma noteikumi, kas nav tikuši atsevišķi saskaņoti, ir negodīgi gadījumā, ja tie pretēji labticības un godīguma prasībām līdzēju tiesības un pienākumus, kas izriet no līguma, vienpusēji un nepamatoti noteic par sliktu līgumslēdzējam, kurš nav sagatavojis noteikumus”.

8

Civilkodeksa 209/A. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šādi noteikumi nav spēkā.

9

Valdības 1999. gada 5. februāra Dekrēta Nr. 18/1999 par noteikumiem, kuri ir jāuzskata par negodīgiem patērētāju līgumos, 2. panta j) punktā ir paredzēts:

“[..] ja netiek pierādīts pretējais, par negodīgiem tiek uzskatīti līguma noteikumi, ar kuriem

[..]

10

Saskaņā ar 1952. gada Likuma Nr. III par Civilprocesa likumu 3. panta 2. punktu, izņemot likumā atrunātus gadījumus, tiesai ir saistoši lietas dalībnieku izvirzītie prasījumi un argumenti.

11

2006. gada 16. jūnijāCsipai k-gs un Banif Plus Bank noslēdza aizdevuma līgumu, kura beigu termiņš bija 2012. gada 15. jūnijs.

12

Līguma, kuru Banif Plus Bank bija iepriekš sagatavojusi, 29. klauzulā ir paredzēts, ka gadījumā, ja līgums tiek pārtraukts pirms termiņa aizņēmēja līguma noteikumu neizpildes dēļ vai kāda iemesla dēļ, kas ir radies aizņēmēja rīcības rezultātā, aizņēmējam ir jāsamaksā visa atlikušo maksājumu summa, kā arī nokavējuma procenti un izmaksas. Šajās izmaksās papildus pamatsummai ietilpst aizdevuma procenti un apdrošināšanas prēmija.

13

Pēdējo iemaksu Csipai k-gs veica 2008. gada 15. februārī. Banif Plus Bank pārtrauca līgumu un, piemērojot tā 29. klauzulu, pieprasīja aizņēmējam samaksāt atlikušos maksājumus. Tā kā Csipai k-gs šo prasību neizpildīja, Banif Plus Bank cēla prasību pret Csipai k-gu, kā arī, pamatojoties uz ģimenes tiesībām, vērsa prasību pret viņa laulāto.

14

Tiesvedībā Pesti Központi kerületi bíróság (Peštas apgabala centrālā rajona tiesa) kā pirmās instances tiesa informēja lietas dalībniekus, ka tā atzīst, ka šī 29. klauzula ir negodīga, un tos aicināja iesniegt apsvērumus par šo jautājumu. Csipai k-gs norādīja, ka Banif Plus Bank prasījumus viņš uzskata par pārmērīgiem un ka atzīst par pamatotu tikai pamatsummu. Banif Plus Bank apstrīdēja attiecīgās klauzulas negodīgumu.

15

Ar 2010. gada 6. jūlija spriedumu Pesti Központi kerületi bíróság piesprieda Csipai k-gam samaksāt Banif Plus Bank summu, kas aprēķināta, nepiemērojot līguma 29. klauzulu.

16

Banif Plus Bank pārsūdzēja šo lēmumu. Šādos apstākļos Fővárosi Bíróság nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāpārbauda kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai direktīvas 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā vai, gluži pretēji, tie ļauj, ka valsts tiesa, kas pēc savas ierosmes konstatē līguma noteikuma negodīgumu, informē lietas dalībniekus, ka tā ir atzinusi spēkā neesamības pamatu, un šajā ziņā tos aicina iesniegt paziņojumu.

18

No lietas materiāliem izriet, ka šie jautājumi ir saistīti ar valsts tiesībās esošu noteikumu, saskaņā ar kuru tiesai, kas pēc savas ierosmes atzīst spēkā neesamības pamatu, par to ir jāpaziņo lietas dalībniekiem un tiem ir jādod iespēja iesniegt paziņojumu par attiecīgo tiesisko attiecību spēkā neesamības iespējamu konstatējumu; bez šāda paziņojuma tiesa nevar taisīt spriedumu par spēkā neesamību.

19

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāatgādina, ka ar direktīvu ieviestās aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni; tā rezultātā patērētājs pievienojas tirgotāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (it īpaši skat. 2009. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-40/08 Asturcom Telecomunicaciones, Krājums, I-9579. lpp., 29. punkts, un 2012. gada 14. jūnija spriedumu lietā C-618/10 Banco Español de Crédito, 39. punkts).

20

Ņemot vērā šādu vājāku pozīciju, direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājam nav saistoši. Tādējādi, kā izriet no judikatūras, runa ir par imperatīvu normu, kuras mērķis ir aizstāt formālo līdzsvaru, kas izveidots ar līgumu starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (it īpaši skat. 2010. gada 9. novembra spriedumu lietā C-137/08 VB Pénzügyi Lízing, Krājums, I-10847. lpp., 47. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Banco Español de Crédito, 40. punkts).

21

Lai nodrošinātu direktīvā paredzēto aizsardzību, Tiesa jau vairākas reizes ir uzsvērusi, ka nevienlīdzīgu situāciju starp patērētāju un tirgotāju var izlīdzināt tikai ar pozitīvu iejaukšanos no to personu puses, kas pašas nav līguma slēdzējas (it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus lietā VB Pénzügyi Lízing, 48. punkts, un lietā Banco Español de Crédito, 41. punkts).

22

Ņemot vērā šos apsvērumus, ka Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāizvērtē direktīvas piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgais raksturs un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nelīdzsvarotība (it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus lietā VB Pénzügyi Lízing, 49. punkts, un lietā Banco Español de Crédito, 42. punkts).

23

Līdz ar to uzdevums, kas valsts tiesai attiecīgajā jomā dots saskaņā ar Savienības tiesībām, nenozīmē vien pilnvaras lemt par attiecīgo līguma noteikumu negodīgumu, bet arī pienākumu šo jautājumu vērtēt pēc savas ierosmes, ja tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums (it īpaši skat. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā C-243/08 Pannon GSM, Krājums, I-4713. lpp., 32. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Banco Español de Crédito, 43. punkts).

24

Šajā ziņā Tiesa, lemdama par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko bija iesniegusi valsts tiesa, kura lietu izskatīja prasības tiesvedībā, kas bija ierosināta pēc patērētāja celtiem iebildumiem pret maksājuma rīkojumu, ir nospriedusi, ka šai valsts tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāveic pierādījumu savākšana, lai noskaidrotu, vai noteikums līgumā, kas ir noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, un apstiprinošas atbildes gadījumā pēc savas iniciatīvas jānovērtē šāda noteikuma, iespējams, negodīgais raksturs (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā VB Pénzügyi Lízing, 56. punkts, un lietā Banco Español de Crédito, 44. punkts).

25

Attiecībā uz sekām, kas saistītas ar noteikuma negodīguma konstatējumu, direktīvas 6. panta 1. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis noteiktu, ka šāds noteikums “atbilstoši savas valsts tiesību aktiem” nav saistošs patērētājiem.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam, pārsūdzēšanas tiesā procesuālie noteikumi, kas paredzēti, lai nodrošinātu personu tiesību, kas attiecīgajām personām ir paredzētas Savienības tiesībās, aizsardzību, ir nosakāmi dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu. Tomēr šī kārtība nedrīkst būt nelabvēlīgāka par to, kas reglamentē līdzīgas iekšzemes situācijas (līdzvērtības princips), ne arī tāda, kas padara faktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Asturcom Telecomunicaciones, 38. punkts, un lietā Banco Español de Crédito, 46. punkts).

27

Runājot par pienākumu nodrošināt direktīvā paredzētās aizsardzības efektivitāti attiecībā uz sankciju par klauzulas negodīgumu, Tiesa jau ir precizējusi, ka valsts tiesai saskaņā ar valsts tiesībām ir jānosaka visas sekas, kas no attiecīgās klauzulas negodīguma konstatējuma izriet saskaņā ar valsts tiesībām, lai pārliecinātos, ka tā nav saistoša šim patērētājam (skat. tiesas spriedumu iepriekš minētajā lietā Asturcom Telecomunicaciones, 59. punkts). Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka valsts tiesai saskaņā ar direktīvu nav jāizvairās no noteikumu piemērošanas, ja patērētājs pēc šīs tiesas norādījuma nevēlas celt prasību par noteikumu negodīgo un nesaistošo raksturu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pannon GSM, 33. un 35. punkts).

28

No šīs judikatūras izriet, ka direktīvā paredzētās aizsardzības pilnīga efektivitāte nosaka, lai valsts tiesa, kas pēc savas ierosmes konstatējusi noteikuma negodīgumu, izdarītu visus secinājumus no šā konstatējuma, negaidot, ka patērētājs, kurš ir informēts par savām tiesībām, iesniedz pieteikumu, prasot, lai minētā klauzula tiktu atcelta.

29

Tomēr, īstenojot Savienības tiesības, valsts tiesai arī ir jāievēro prasības par personu tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas izriet no Savienības tiesībām un ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Viena no šīm prasībām ir sacīkstes princips, kas ir daļa no tiesībām uz aizstāvību un kurš tiesai ir jāievēro it īpaši gadījumā, kad tā izskata lietu pēc pamata, kuru tā ir izvirzījusi pēc savas ierosmes (šajā ziņā skat. 2009. gada 2. decembra spriedumu lietā C-89/08 P Komisija/Īrija u.c., Krājums, I-11245. lpp., 50. un 54. punkts).

30

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka sacīkstes princips parasti nenozīmē tikai to, ka katram procesa dalībniekam tiek piešķirtas tiesības iepazīties ar pierādījumiem un apsvērumiem, kurus tiesā iesniedzis otrs procesa dalībnieks, un tos apspriest. Tiesa ir uzsvērusi, ka nolūkā izpildīt prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki būtu iepazinušies un varētu diskutēt par tiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas noteiks tiesvedības iznākumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Īrija, 55., kā arī 56. punkts).

31

No tā izriet, ka gadījumā, ja pēc tam, kad valsts tiesa, pamatojoties uz informāciju par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kura ir tās rīcībā vai kura tai ir tikusi paziņota pēc pierādījumu iegūšanas pasākumiem, ko tā pēc savas ierosmes veikusi šajā nolūkā, ir atzinusi, ka klauzula ir direktīvas piemērošanas jomā, tā pēc savas ierosmes veiktas novērtēšanas konstatē, ka šī klauzula ir negodīga, tad tās pienākums parasti ir informēt lietas dalībniekus un aicināt tos atbilstoši sacīkstes principam apspriest šo klauzulu, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā ziņā paredzētās formalitātes.

32

Pamatlietā attiecīgais valsts noteikums, saskaņā ar kuru tiesai, kas pēc savas ierosmes atzīst spēkā neesamības pamatu, par to ir jāpaziņo strīdā iesaistītajām pusēm un tiem ir jādod iespēja iesniegt paziņojumu par attiecīgo tiesisko attiecību spēkā neesamības iespējamu konstatējumu, atbilst šai prasībai.

33

Ja tiesa pēc savas ierosmes konstatē klauzulas negodīgumu, tad pienākums informēt lietas dalībniekus un tiem dot iespēju izteikt apsvērumus, starp citu, nevar tikt pats par sevi uzskatīts par neatbilstošu efektivitātes principam, kas regulē ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto tiesību īstenošanu, ko veic dalībvalstis. Nav strīda par to, ka šis princips ir jāpiemēro, ņemot vērā it īpaši principus, kas ir valsts tiesību sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips, no kuriem viens ir sacīkstes princips (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Asturcom Telecomunicaciones, 39. punkts).

34

Šādos apstākļos ir pamats uzskatīt, ka iesniedzējtiesa, saskaņā ar sacīkstes principu un neskarot direktīvā patērētāja interesēs paredzētās aizsardzības efektivitāti, pamatlietā ir aicinājusi gan finanšu iestādi, kas šajā procedūrā ir prasītāja, gan patērētāju, kas šajā procedūrā ir atbildētājs, iesniegt savus apsvērumus par vērtējumu, kas attiecās uz apstrīdētas klauzulas negodīgumu.

35

Šī patērētājam dotā iespēja izteikties par šo jautājumu arī atbilst valsts tiesai esošajam pienākumam, kā norādīts šā sprieduma 25. punktā, attiecīgā gadījumā ņemt vērā patērētāja pausto gribu, ja, apzinoties, ka negodīga klauzula nav saistoša, patērētājs tomēr norāda uz savu iebildi, ka tā tiek ignorēta, tādējādi dodot brīvu un nepārprotamu piekrišanu attiecīgajai klauzulai.

36

Līdz ar to uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka direktīvas 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas pēc savas ierosmes konstatējusi noteikuma negodīgumu, nav pienākuma, lai izdarītu visus secinājumus no šā konstatējuma, gaidīt, ka patērētājs, kurš ir informēts par savām tiesībām, iesniedz pieteikumu, prasot, lai minētā klauzula tiktu atcelta. Tomēr sacīkstes princips parasti nosaka valsts tiesai, kas pēc savas ierosmes ir konstatējusi līguma noteikuma negodīgumu, pienākumu informēt lietas dalībniekus un dot tiem iespēju atbilstoši sacīkstes principam apspriest šo klauzulu, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā ziņā paredzētās formalitātes.

37

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tā valsts tiesai ļauj vai uzliek pienākumu, pārbaudot negodīgu līguma noteikumu, pārbaudīt visus līguma noteikumus vai arī, gluži pretēji, tai ir jāpārbauda tikai tie līguma noteikumi, ar kuriem tiek pamatota prasība lietā, kuru tā izskata.

38

Vispirms ir jāatgādina, ka no lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā Banif Plus Bank celtā prasība pret laulātajiem Csipai ir pamatota ar pušu starpā noslēgtā aizdevuma līguma 29. klauzulu un ka šīs klauzulas negodīguma vai godīguma noteikšana ir izšķirīga, pieņemot nolēmumu par Banif Plus Bank pieprasīto dažādo izmaksu samaksu.

39

Trešais jautājums ir jāinterpretē tādējādi, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, pārbaudot negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek pamatota prasība lietā, tā var ņemt vērā vai tai ir jāņem vērā pārējie līguma noteikumi.

40

Saskaņā ar direktīvas 3. panta 1. punktu līguma noteikumu uzskata par negodīgu, ja pretēji prasībai pēc godprātības [labticības prasībai] tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam. Atbilstoši tās pašas direktīvas 4. panta 1. punktam šo novērtējumu sniedz, ņemot vērā pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī uz visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

41

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka valsts tiesai, lai sniegtu novērtējumu par, iespējams, negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek pamatota prasība lietā, kuru tā izskata, ir jāņem vērā visi pārējie līguma noteikumi.

42

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: