—

Česká spořitelna, a.s. vārdā – M. Vojáček, advokāts,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Šveices valdības vārdā – D. Klingele, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Šimerdová un A.-M. Rouchaud-Joët, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 12, 1. lpp.) 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 15. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Česká spořitelna, a.s (turpmāk tekstā – “Česká spořitelna”), kuras juridiskā adrese ir Čehijas Republikā, un G. Feichter, kura dzīvesvieta ir Austrijā.

3

Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

4

Šīs regulas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “[p]ersonas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā noteiktās normas”.

5

Atbilstoši minētās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktam, kas ietilpst tās 2. iedaļā ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija”:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

6

Šīs pašas regulas 15. panta 1. punktā, kas ietilpst 4. iedaļā ar nosaukumu “Jurisdikcija patērētāju līgumos”, ir noteikts:

“Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā [..], ja:

7

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 16. panta 2. punktu:

“Cita līgumslēdzēja puse var ierosināt tiesvedību pret patērētāju tikai tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.”

8

Saskaņā ar Likuma Nr. 191/1950 par vekseļiem, parādzīmēm un čekiem 75. pantu dokuments, kurā ir ietverta visa šajā pantā prasītā informācija, ir uzskatāms par derīgu vienkāršo vekseli.

9

Saskaņā ar Likuma Nr. 191/1950 76. panta 1. punktu dokuments, kurā nav kādu no 75. pantā noteiktajām ziņām, nav derīgs kā vienkāršais vekselis, izņemot gadījumus, kas noteikti nākamajos punktos. Saskaņā ar minētā likuma 76. panta 3. punktu, ja vien nav norādīts citādāk, par vienkāršā vekseļa izrakstīšanas vietu tiek uzskatīta samaksas vieta un vienlaikus vieta, kur atrodas tā izrakstītāja domicils.

10

Saskaņā ar Likuma Nr. 191/1950 77. panta 2. punktu šī likuma 10. pants ir piemērojams arī vienkāršajam vekselim. Šajā 10. pantā ir paredzēts, ka gadījumā, ja vienkāršais vekselis tā izsniegšanas brīdī nav bijis noformēts pilnīgi un saskaņā ar vienošanos, nevar vērsties pret vienkāršā vekseļa turētāju, atsaucoties uz šīs vienošanās neievērošanu, ja vien šis turētājs to nav ieguvis ļaunticīgi vai pieļaujot rupju neuzmanību.

11

2004. gada 28. aprīlī sabiedrība Feichter – CZ s.r.o (turpmāk tekstā – “sabiedrība Feichter”), kuras juridiskā adrese ir Brno (Čehijas Republika), izsniedza, tāpat Brno, neaizpildītu vienkāršo vekseli par labu Česká spořitelna, kuras juridiskā adrese ir Prāgā (Čehijas Republika). Vienkāršais vekselis, kuru sabiedrības Feichter vārdā parakstīja tās vadītājs G. Feichter, tika izsniegta, lai garantētu pienākumus, kādi bija šai sabiedrībai saskaņā ar līgumu par automātiski atjaunojamas kredītlīnijas atvēršanu, kas tajā pašā datumā tika noslēgts starp minēto sabiedrību un Česká spořitelna. Tāpat G. Feichter, kura domicils ir Austrijā, kā fiziska persona parakstījās vienkāršā vekseļa priekšpusē ar norādi “kā galvinieks”.

12

Informāciju par maksājamo summu, samaksas datumu un samaksas vietu vienkāršajā vekselī ierakstīja Česká spořitelna saskaņā ar tajā pašā datumā noslēgtu vienošanos par vienkāršā vekseļa aizpildīšanu. Šādi noformēts vienkāršais vekselis ietvēra sabiedrības Feichter beznosacījuma solījumu Prāgā 2008. gada 27. maijā pēc Česká spořitelna rīkojuma samaksāt pēdējai minētajai summu CZK 5 000 000 apmērā.

13

Samaksas termiņa dienā vienkāršais vekselis, kas tika uzrādīts samaksas vietā, proti, Prāgā, netika apmaksāts. Līdz ar to Česká spořitelna ierosināja Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa) maksājuma rīkojuma procedūru, lai no G. Feichter saņemtu maksājuma summu, par ko bija sastādīts vienkāršais vekselis, CZK 5 000 000 apmērā kopā ar 6 % gadā no šīs summas, sākot no 2008. gada 28. maija līdz samaksas brīdim, kā arī ar vienkāršā vekseļa izsniegšanu saistīto komisijas maksu CZK 16 666 apmērā. Šajā procedūrā G. Feichter izvirzīja iebildi par Městský soud v Praze jurisdikcijas neesamību, jo viņš dzīvojot Austrijā.

14

Iesniedzējtiesa vaicā, vai tās jurisdikcija ir jānosaka saskaņā ar tiesību normām par patērētāju līgumiem. Šajā ziņā tā jautā, vai ir izpildīti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta nosacījumi un, it īpaši, vai prasījuma tiesības, kas izriet no vienkāršā vekseļa pamatlietā un kuras vekseļa uzrādītājs vērš pret galvinieku, var tikt kvalificētas par no līguma izrietošām prasījuma tiesībām šī panta izpratnē. Apstiprinošas atbildes gadījumā Austrijas tiesām būtu jurisdikcija izskatīt strīdu pamatlietā, jo saskaņā ar šīs regulas 16. panta 2. punktu tiesvedība pret patērētāju var tikt ierosināta tikai tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.

15

Tāpat iesniedzējtiesa vaicā, vai šajā gadījumā ir iespējams noteikt jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

16

Šajā ziņā tā, pirmkārt, izvirza jautājumu par to, vai no vienkāršā vekseļa pamatlietā izrietošās prasījuma tiesības var tikt kvalificētas kā prasījuma tiesības, kas izriet no līguma, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, neraugoties uz to, ka saskaņā ar Čehijas tiesībām vienkāršais vekselis ir abstrakts vērtspapīrs, kam nav līgumiska rakstura, pat ja tam ir līguma forma.

17

Otrkārt, tā vaicā, vai šajā gadījumā, ņemot vērā, ka ne vienkāršajā vekselī, ne arī vienošanās par vienkāršā vekseļa aizpildīšanu tekstā nebija noteikta precīza samaksas vieta, ir runa par labprātīgi uzņemtu saistību. Kaut arī ar pēdējo minēto vienošanos Česká spořitelna bija piešķirtas tiesības norādīt vekselī informāciju par samaksas vietu, tajā tomēr nebija paredzēti kritēriji, no kuriem varētu secināt, ka runa ir tieši par Prāgu. Iesniedzējtiesa uzsver, ka nevar tikt izslēgts, ka samaksas vietas norādīšanas vienkāršajā vekselī rezultātā netiktu ievērota vienošanās vai šī vienošanās būtu uzskatāma par spēkā neesošu tās neskaidrā rakstura dēļ, un šādā gadījumā būtu grūti konstatēt labprātīgu saistību uzņemšanos.

18

Šādos apstākļos Městský soud v Praze nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Česká spořitelna apgalvo, ka pirmais prejudiciālais jautājums esot nepieņemams, jo tam, ciktāl nav izpildīti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi, esot tīri hipotētisks raksturs un neesot nozīmes šī strīda pamatlietā atrisināšanā.

20

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, vienīgi valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt faktus pamatlietā, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tāpat vienīgi valsts tiesai, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan Tiesai uzdodamo jautājumu nepieciešamība, gan to atbilstība. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. 2012. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-553/11 Rintisch, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Tādēļ valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (cita starpā skat. 2012. gada 14. jūnija spriedumu lietā C-618/10 Banco Español de Crédito, 77. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Rintisch, 16. punkts).

22

Taču šajā gadījumā tas tā nav. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta interpretācija ir nepieciešama, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, jo iebilde par jurisdikcijas neesamību, ko izvirzījis G. Feichter, ir balstīta uz argumentu par to, ka, tā kā viņš vienkāršo vekseli ir parakstījis kā fiziska persona, viņam ir patērētāja statuss minētā panta izpratnē un tāpēc jurisdikcija ir jānosaka saskaņā ar šajā regulā, kurā reglamentēta jurisdikcija patērētāju līgumu jomā, paredzētajiem noteikumiem.

23

Šādos apstākļos pirmais jautājums ir jāuzskata par pieņemamu.

24

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts ir jāpiemēro, lai noteiktu tiesu, kas ir kompetenta izskatīt prasību, ar kuru vienkāršā vekseļa uzrādītājs ar juridisko adresi kādā dalībvalstī pieprasa galviniekam, kura domicils ir citā dalībvalstī, no šī vekseļa, kurš parakstīšanas brīdī bija nepilnīgi noformēts un kuru vēlāk noformēja uzrādītājs, izrietošo prasījuma tiesību izpildi.

25

Turklāt jāatgādina, ka, lai tiktu nodrošināta vienveidīga Regulas Nr. 44/2001 piemērošana visās dalībvalstīs, tajā lietotie jēdzieni, it īpaši tie, kas minēti 15. panta 1. punktā, ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties galvenokārt uz šīs regulas sistēmu un mērķiem (šajā izpratnē skat. 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā C-27/02 Engler, Krājums, I-481. lpp., 33. punkts; 2010. gada 7. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-585/08 un C-144/09 Pammer un Hotel Alpenhof, Krājums, I-12527. lpp., 55. punkts, kā arī 2012. gada 6. septembra spriedumu lietā C-190/11 Mühlleitner, 28. punkts).

26

Turpinājumā jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts ir uzskatāms par atkāpi gan no vispārējās normas par jurisdikciju, kas paredzēta šīs regulas 2. panta 1. punktā, kurā jurisdikcija ir piešķirta tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā ir atbildētāja domicils, gan no īpašās jurisdikcijas normas saistībā ar līgumiem, kas ir paredzēta šīs pašas regulas 5. panta 1. punktā un saskaņā ar kuru kompetentā tiesa ir tā, kas atrodas vietā, kur prasības pamatā esošā saistība ir izpildīta vai ir jāizpilda (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof, 53. punkts, kā arī lietā Mühlleitner, 26. punkts). No tā izriet, ka šis 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē šauri (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Mühlleitner, 27. punkts).

27

Visbeidzot, tā kā ar Regulu Nr. 44/2001 attiecībās ar dalībvalstīm ir aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar vēlākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), Tiesas sniegtā šīs konvencijas noteikumu interpretācija ir piemērojama arī minētās regulas noteikumiem tad, kad šo tiesību aktu noteikumi var tikt kvalificēti kā līdzvērtīgi (cita starpā skat. 2012. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-133/11 Folien Fischer un Fofitec, 31. punkts, un 2013. gada 7. februāra spriedumu lietā C-543/10 Refcomp, 18. punkts).

28

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar Regulu Nr. 44/2001 izveidotajā sistēmā tās 15. panta 1. punktam, kā izriet no šīs pašas regulas preambulas 13. apsvēruma, ir tāda pati vieta un tāds pats uzdevums – aizsargāt patērētāju kā vājāko pusi – kā Briseles konvencijas 13. panta pirmajai daļai (šajā ziņā skat. 2009. gada 14. maija spriedumu lietā C-180/06 Ilsinger, Krājums, I-3961. lpp., 41. punkts, un iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof, 57. punkts, kā arī lietā Mühlleitner, 29. punkts).

29

Uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā izklāstītos apsvērumus.

30

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts ir piemērojams gadījumā, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, pirmkārt, līgumslēdzēja puse ir patērētājs, kurš rīkojas kontekstā, kas var tikt uzskatīts par nesaistītu ar viņa arodu vai profesiju, otrkārt, starp šo patērētāju un profesionāli ir faktiski noslēgts līgums un, treškārt, šāds līgums ietilpst kādā no minētā 15. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā paredzētajām kategorijām. Šie nosacījumi ir jāizpilda kumulatīvi; tas nozīmē, ka, ja kāds no šiem trim nosacījumiem nav izpildīts, jurisdikcija nevar tikt noteikta saskaņā ar patērētāju līgumus regulējošiem noteikumiem.

31

Runājot par pirmo Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumu, pat ja šīs normas formulējums nav identisks Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas formulējumam, šie grozījumi attiecas uz piemērošanas nosacījumiem, kādiem ir jāatbilst patērētāju līgumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Pammer un Hotel Alpenhof, 59. punkts), nevis uz patērētāja jēdziena definīciju; tas nozīmē, ka Regulā Nr. 44/2001 šim jēdzienam ir jābūt tādai pašai piemērošanas jomai kā Briseles konvencijā.

32

Attiecībā uz Briseles konvencijas 13. panta pirmo daļu Tiesa jau ir nospriedusi, ka no šī noteikuma formulējuma un uzdevuma izriet, ka tas attiecas vienīgi uz gala patērētāju, privātpersonu, kas nav iesaistīta komerciālā vai profesionālā darbībā (šajā ziņā skat. 1993. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-89/91 Shearson Lehman Hutton, Recueil, I-139. lpp., 20. un 22. punkts; 1997. gada 3. jūlija spriedumu lietā C-269/95 Benincasa, Recueil, I-3767. lpp., 15. punkts; 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā C-464/01 Gruber, Krājums, I-439. lpp., 35. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Engler, 34. punkts).

33

Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka ar īpašo režīmu, kas ieviests ar Briseles konvencijas par jurisdikciju patērētāju līgumu jomā noteikumiem, ir paredzēts nodrošināt adekvātu aizsardzību patērētājam, kurš ir ekonomiski vājāka un juridiski mazāk pieredzējusi puse nekā otra profesionālā līgumslēdzēja puse (cita starpā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Gruber, 34. punkts, un lietā Engler, 39. punkts). Šī funkcija nozīmē, ka īpašo jurisdikcijas normu piemērošana, kas šajā sakarā ir paredzēta Briseles konvencijā, neattiecas uz personām, attiecībā uz kurām šī aizsardzība nav pamatota (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Shearson Lehman Hutton, 19. punkts).

34

No iepriekš minētā Tiesa secināja, ka tikai uz tiem līgumiem, kas ir noslēgti ārpus un nesaistīti ar profesionālo darbību vai tās mērķi un vienīgi ar mērķi apmierināt indivīda privātās patērētāja vajadzības, attiecas minētajā konvencijā paredzētie īpašie noteikumi patērētāju aizsardzības jomā, savukārt gadījumos, kad runa ir par līgumiem, kuru mērķis ir profesionālā darbība, šāda aizsardzība netiek nodrošināta (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Gruber, 36. punkts, un šajā ziņā – iepriekš minēto spriedumu lietā Benincasa, 17. punkts).

35

Tomēr jākonstatē, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, nosacījums par patērētāja esamību Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta izpratnē nav izpildīts.

36

Ir skaidrs, ka galvinieks pamatlietā ir garantējis sabiedrības, kuru viņš vada un kurā viņam pieder akciju kontrolpakete, saistības.

37

Līdz ar to, pat ja galvinieka saistības ir abstraktas un tāpēc neatkarīgas no vekseļa, kuru viņš garantē, izrakstītāja pienākuma, fiziskas personas galvojums, kas dots par vienkāršo vekseli, kurš izsniegts, lai garantētu komercsabiedrības saistības, kā ģenerāladvokāte atzinusi savu secinājumu 33. punktā, tomēr nevar tikt uzskatīts par esošu ārpus un nesaistītu ar jebkādu profesionālo darbību, ja šai fiziskajai personai ir ciešas profesionālās saiknes ar minēto sabiedrību, tādas kā vadītāja amats vai tās kontrolpakete.

38

Katrā ziņā ar to vien, ka galvinieks ir fiziska persona, nepietiek, lai tiktu konstatēts viņa patērētāja statuss Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta izpratnē.

39

Šādos apstākļos nav vajadzības noskaidrot, vai ir izpildīti divi pārējie nosacījumi minētā panta piemērošanai.

40

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fiziska persona, kurai ir ciešas profesionālās saiknes ar sabiedrību, tādas kā vadītāja amats vai tās kontrolpakete, nevar tikt uzskatīta par patērētāju šīs normas izpratnē gadījumā, kad tā galvo par vienkāršo vekseli, kas izsniegts, lai garantētu šīs sabiedrības saistības saskaņā ar līgumu par kredīta piešķiršanu. Tādējādi šī norma nav piemērojama, lai noteiktu tiesu, kura ir kompetenta izskatīt prasību, ar kuru vienkāršā vekseļa uzrādītājs ar juridisko adresi kādā dalībvalstī pieprasa galviniekam, kura domicils ir citā dalībvalstī, no šī vekseļa, kurš parakstīšanas brīdī bija nepilnīgi noformēts un kuru vēlāk noformēja uzrādītājs, izrietošo prasījuma tiesību izpildi.

41

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams, lai noteiktu tiesu, kura ir kompetenta izskatīt prasību, ar kuru vienkāršā vekseļa uzrādītājs ar juridisko adresi kādā dalībvalstī pieprasa galviniekam, kura domicils ir citā dalībvalstī, no šī vekseļa, kurš parakstīšanas brīdī bija nepilnīgi noformēts un kuru vēlāk noformēja uzrādītājs, izrietošo prasījuma tiesību izpildi.

42

Sākotnēji ir jānorāda, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai tiesiskās attiecības starp vienkāršā vekseļa uzrādītāju un galvinieku ietilpst jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un, otrkārt, šajā normā ietvertā jēdziena “saistības izpildes vieta” piemērošanas jomu tāda vienkāršā vekseļa gadījumā, kurš ir ticis izsniegts nepilnīgi noformēts un ir pilnīgi noformēts vēlāk.

43

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiktāl, ciktāl Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējums, kā minēts šī sprieduma 27. punktā, ir identisks Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta pirmā teikuma formulējumam, pirmajai minētajai normai ir jāatzīst tāda pati piemērošanas joma, kāda ir otrajai (šajā ziņā skat. 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C-533/07 Falco Privatstiftung un Rabitsch, Krājums, I-3327. lpp., 48. un 56. punkts).

44

Līdz ar to, lai, piemērojot Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tiktu noteikta kompetentā tiesa, joprojām ir jāņem vērā no Tiesas judikatūras attiecībā uz Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu izrietošie principi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Falco Privatstiftung un Rabitsch, 57. punkts).

45

Runājot, pirmkārt, par jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē interpretāciju, ir jānorāda, ka, lai tiktu nodrošināta vienveidīga šīs regulas interpretācija visās dalībvalstīs, šis jēdziens ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties uz šīs regulas sistēmu un mērķiem. Līdz ar to šis jēdziens nevar tikt saprasts kā tāds, kurā ir atsauce uz valsts tiesā izvērtējamo tiesisko attiecību kvalifikāciju piemērojamajās valsts tiesībās (pēc analoģijas skat. cita starpā 1992. gada 17. jūnija spriedumu lietā C-26/91 Handte, Recueil, I-3967. lpp., 10. punkts, un 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C-265/02 Frahuil, Recueil, I-1543. lpp., 22. punkts).

46

Kaut arī Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav prasīta līguma noslēgšana, tomēr šīs normas piemērošanai ir jākonstatē pienākums, jo jurisdikcija saskaņā ar šo normu tiek noteikta, ņemot vērā attiecīgā pienākuma izpildes vietu. Tāpēc jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” minētās normas izpratnē nevar tikt saprasts kā tāds, kas attiecas uz situāciju, kurā nepastāv pušu savstarpējas saistības, ko tās brīvprātīgi uzņēmušās (pēc analoģijas skat. 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C-334/00 Tacconi, Recueil, I-7357. lpp., 22. un 23. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Engler, 50. punkts).

47

Tādējādi normas par īpašo jurisdikciju, kas Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēta attiecībā uz lietām, kuras attiecas uz līgumiem, piemērošana prasa paredzēt juridisku pienākumu, kuru brīvprātīgi uzņemas viena persona attiecībā pret otru un uz kuru ir balstīta prasītāja celtā prasība (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Engler, 51. punkts).

48

Runājot par šāda pienākuma esamību tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ir jākonstatē, ka galvinieks, parakstoties vienkāršā vekseļa priekšpusē ar norādi “kā galvinieks”, kā ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 45. punktā, brīvprātīgi ir uzņēmies garantēt minētā vienkāršā vekseļa izrakstītāja saistības. Līdz ar to viņa pienākums garantēt minētās saistības ticis brīvprātīgi pieņemts ar parakstu minētās normas izpratnē.

49

Ar faktu, ka šis paraksts ticis veikts uz neaizpildīta vienkāršā vekseļa, nevar tikt apšaubīts šis secinājums. Ir jāņem vērā, ka galvinieks, parakstot arī vienošanos par vienkāršā vekseļa aizpildīšanu, brīvprātīgi ir piekritis nosacījumiem attiecībā uz veidu, kādā šo vekseli aizpildīs tā uzrādītājs, ievietojot trūkstošo informāciju, pat ja šīs vienošanās parakstīšana pati par sevi nenozīmēja galvojuma došanu.

50

Šajā ziņā jāuzsver, ka jautājums par to, vai, ierakstot vienkāršajā vekselī trūkstošo informāciju, netika ievērota minētā vienošanās, neietilpst jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē interpretācijā, bet drīzāk ir saistīts ar noskaidrošanu, vai puses likumīgi bija vienojušās par attiecīgā vienkāršā vekseļa samaksas vietu, kas nozīmē, ka šie iesniedzējtiesas jautājumi attiecas uz jēdziena “saistības izpildes vieta” minētās normas izpratnē interpretāciju, un šis jēdziens tiks izvērtēts šī sprieduma 52. un nākamajos punktos.

51

No minētā izriet, ka tiesiskās attiecības starp vienkāršā vekseļa, kas tika izsniegts nepilnīgi noformēts un pilnīgi noformēts tika vēlāk, uzrādītāju un galvinieku ietilpst jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

52

Otrkārt, ir jānoskaidro, kā interpretējams jēdziens “saistības izpildes vieta” minētās normas izpratnē.

53

Šajā ziņā iesniedzējtiesa cita starpā jautā, vai tai, lai noteiktu šo vietu, ir jāņem vērā vienīgi vienkāršajā vekselī ietvertā informācija vai arī vienošanās par vienkāršā vekseļa aizpildīšanu tekstā ietvertā informācija.

54

Jāatgādina, pirmkārt, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertais jēdziens “saistības” attiecas uz no līguma izrietošajām saistībām, kuru neizpilde ir pamats prasības celšanai tiesā (pēc analoģijas skat. cita starpā 1976. gada 6. oktobra spriedumu lietā 14/76 De Bloos, Recueil, 1497. lpp., 13. punkts; 1987. gada 15. janvāra spriedumu lietā 266/85 Shenavai, Recueil, 239. lpp., 9. punkts, un 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C-256/00 Besix, Recueil, I-1699. lpp., 44. punkts), un, otrkārt, – vieta, kur šīs saistības ir izpildītas vai tās bija jāizpilda, ir jānosaka saskaņā ar tiesībām, kas reglamentē šīs saistības atbilstoši tiesai, kura izskata prasību, saistošajām kolīziju normām (pēc analoģijas skat. cita starpā 1976. gada 6. oktobra spriedumu lietā 12/76 Industrie Tessili Italiana Como, Recueil, 1473. lpp., 13. punkts; 1999. gada 28. septembra spriedumu lietā C-440/97 GIE Groupe Concorde u.c., Recueil, I-6307. lpp., 32. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Besix, 33. un 36. punkts).

55

Turklāt, ņemot vērā nozīmi, kāda valsts līgumtiesībās parasti tiek piešķirta pušu nolūkam, ja likums līgumslēdzējām pusēm atļauj saskaņā ar šajā likumā paredzētajiem nosacījumiem noteikt saistību izpildes vietu, ar vienošanos par saistību izpildes vietu ir pietiekami, lai tajā pašā vietā noteiktu kompetento tiesu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (pēc analoģijas skat. 1980. gada 17. janvāra spriedumu lietā 56/79 Zelger, Recueil, 89. lpp., 5. punkts; 1997. gada 20. februāra spriedumu lietā C-106/95 MSG, Recueil, I-911. lpp., 30. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā GIE Groupe Concorde u.c., 28. punkts).

56

Taču jānorāda, ka, kaut arī puses var brīvi vienoties par līgumsaistību izpildes vietu, tās tomēr nevar – ar vienu vienīgu mērķi noteikt kompetento tiesu – noteikt tādu izpildes vietu, kurai nav nekādas faktiskas saiknes ar reālajām līgumattiecībām un kur nevar tikt izpildīti no šīm līgumattiecībām izrietošie pienākumi saskaņā ar šo attiecību noteikumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā MSG, 31. punkts).

57

Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka saistību pamatlietā izpildes vieta ir skaidri norādīta vienkāršajā vekselī, iesniedzējtiesai, ciktāl piemērojamās tiesības atļauj izvēlēties saistību izpildes vietu, minētā vieta ir jāņem vērā, nosakot jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

58

Šādos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams, lai noteiktu tiesu, kura ir kompetenta izskatīt prasību, ar kuru vienkāršā vekseļa uzrādītājs ar juridisko adresi kādā dalībvalstī pieprasa galviniekam, kura domicils ir citā dalībvalstī, no šī vekseļa, kurš parakstīšanas brīdī bija nepilnīgi noformēts un kuru vēlāk noformēja uzrādītājs, izrietošo prasījuma tiesību izpildi.

59

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: