I – Atbilstošās tiesību normas

II – Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

III – Prasības Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

IV – Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

V – Par apelācijas sūdzībām

A – Pamatu kopsavilkums

B – Pamatu pārbaude

1. Par pamatiem, kas attiecas uz mātesuzņēmumu vainojamību meitasuzņēmumu pārkāpjošā rīcībā

a) Par pirmo pamatu, ko ir izvirzījušas Alstom grupas sabiedrības un kas attiecas uz Komisijai noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

i) Par Alstom grupas sabiedrību izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Tiesas vērtējums

ii) Par Alstom grupas sabiedrību izvirzītā pirmā pamata otro daļu

b) Par Areva izvirzīto pirmo pamatu un Alstom grupas sabiedrību izvirzīto otro pamatu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi

i) Par Alstom grupas sabiedrību izvirzītā otrā pamata pirmo daļu

ii) Par Areva izvirzīto pirmo pamatu un Alstom grupas sabiedrību izvirzītā otrā pamata otro daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Tiesas vērtējums

iii) Par Alstom grupas sabiedrību izvirzītā otrā pamata ceturto daļu

c) Par Alstom grupas sabiedrību izvirzīto trešo pamatu, kas attiecas uz LESD 101. panta, it īpaši noteikumu par vainojamību pārkāpumā, kā arī principu par tiesībām uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpciju, pārkāpumu

i) Par Alstom grupas sabiedrību izvirzītā trešā pamata pirmo daļu

ii) Par Alstom grupas sabiedrību izvirzītā trešā pamata otro daļu

2. Par pamatiem, kas attiecas uz tiesību normu piemērošanu jautājumā par solidaritāti naudas sodu samaksā

a) Par argumentiem, kas attiecas uz faktisku solidaritāti, kāda tika noteikta mātesuzņēmumiem Areva un Alstom

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Tiesas vērtējums

– Par pieņemamību

– Par lietas būtību

b) Par argumentiem, kas attiecas uz naudas soda iekšēju sadali starp solidārajiem kopparādniekiem

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Tiesas vērtējums

3. Par Areva izvirzīto ceturto pamatu, kas ir balstīts uz samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu tai uzliktā naudas soda noteikšanā

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Tiesas vērtējums

4. Par Alstom izvirzīto piekto pamatu, kas attiecas uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Tiesas vērtējums

VI – Par tiesāšanās izdevumiem

1

Savās apelācijas sūdzībās Areva SA (turpmāk tekstā – “Areva”), Alstom SA (turpmāk tekstā – “Alstom”), T&D Holding SA, Alstom Grid SAS un Alstom Grid AG (turpmāk tekstā šīs četras pēdējās minētās sabiedrības kopā – “grupas Alstom sabiedrības” un šīs piecas sabiedrības kopā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas sabiedrības”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 3. marta spriedumu apvienotajās lietās T-117/07 un T-121/07 Areva u.c./Komisija (Krājums, II-633. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ciktāl ar minēto spriedumu Vispārējā tiesa ir noraidījusi to prasības galvenokārt daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL 81.] panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas), kura kopsavilkums ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2008, C 5, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un pakārtoti samazināt naudas soda apmēru, kas tām bija noteikts minētajā lēmumā.

2

Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. pantā “Soda naudas [Naudas sodi]” ir paredzēts:

“[..]

2.   Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

[..]

3.   Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

[..]”

3

Saskaņā ar šīs regulas 31. pantu “Pārskatīšana Eiropas Kopienu Tiesā”:

“Eiropas Kopienu Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu]. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzliktos naudas sodus vai periodiskos kavējuma maksājumus [kavējuma naudu].”

4

Šīs lietas rašanās faktus, kas ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–35. punktā, var apkopot šādi.

5

Strīds attiecas uz aizliegtu vienošanos par tādu gāzes izolācijas slēgiekārtu (turpmāk tekstā – “GIS”) pārdošanu, ko izmanto, lai kontrolētu enerģijas plūsmu elektrotīklos. Runa ir par smagu elektrisku iekārtu, kas tiek izmantota kā galvenā sastāvdaļa ekspluatācijai gatavās elektriskajās apakšstacijās.

6

Pārsūdzētā sprieduma 6.–9. punktā dažādas šajā strīdā iesaistītās sabiedrības ir aprakstītas šādi:

7

2004. gada 3. martāABB Ltd (turpmāk tekstā – “ABB”) paziņoja Komisijai par aizliegtas vienošanās esamību GIS nozarē un pauda mutvārdu lūgumu par atbrīvošanu no naudas sodiem saskaņā ar Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”). 2004. gada 25. aprīlī Komisija piešķīra ABB nosacītu atbrīvojumu.

8

Pamatojoties uz ABB paziņojumiem, Komisija sāka izmeklēšanu un 2004. gada 11. un 12. maijā veica negaidītas pārbaudes Areva T&D SA telpās. 2006. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas papildus Alstom un Areva grupas sabiedrībām bija adresēts ABB, Fuji Electric Holdings Co. Ltd un Fuji Electric Systems Co. Ltd, Hitachi Ltd un Hitachi Europe Ltd, Japan AE Power Systems Corp., Mitsubishi Electric System Corp., Nuova Magrini Galileo SpA, Schneider Electric SA, Siemens AG, Toshiba Corp., kā arī piecām tās grupas sabiedrībām, kuru mātesuzņēmums bija VA Technologie AG un starp kurām bija pati VA Technologie AG.

9

2007. gada 24. janvārī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas tika paziņots 20 sabiedrībām, kurām bija adresēts paziņojums par iebildumiem.

10

Pārsūdzētā sprieduma 29.–31. punktā attiecīgās aizliegtās vienošanās īpašības, kas bija konstatētas apstrīdētajā lēmumā, īsumā ir izklāstītas šādi:

11

Pēc faktu konstatācijas un juridiskā vērtējuma veikšanas Komisija apstrīdētajā lēmumā secināja, ka iesaistītie uzņēmumi bija pārkāpuši EKL 81. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. pantu, un noteica tiem naudas sodus, kuru apmērs tika aprēķināts, piemērojot metodoloģiju, kas ir izklāstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”), un paziņojumu par sadarbību.

12

Komisija nolēma, ka atbilstoši paziņojumam par sadarbību bija jāapmierina ABB lūgums atbrīvot to no naudas soda, bet pieteikumi iecietības programmas piemērošanai, ko bija iesniegušas citas sabiedrības, kuru vidū bija Areva, bija jānoraida.

13

Apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantā ir noteikts:

“1. pants

Šie uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu], minētajos laikposmos piedaloties nolīgumos un saskaņotās darbībās [GIS] nozarē [Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ)]:

[..]

[..]

2. pants

Par 1. pantā minētajiem pārkāpumiem ir uzlikti šādi naudas sodi:

[..]

[..].”

14

No apelācijas sūdzību iesniedzēju sabiedrību sniegtajām norādēm izriet, ka 2010. gada 7. jūnijāAreva nodeva visas savas darbības P & I nozarē. Alstom pārņēma īpaši pārvades darbības. Pēc tam Areva T&D Holding ieguva nosaukumu T&D Holding SA, Areva T&D SA kļuva par Alstom Grid SAS un Areva T&D AG šobrīd ir pazīstama ar nosaukumu Alstom Grid AG.

15

No pārsūdzētā sprieduma 50. punkta izriet, ka savu prasījumu par tiesību akta atcelšanu pamatojumam Areva grupas sabiedrības ir izvirzījušas septiņus pamatus, ko Vispārējā tiesa ir īsumā izklāstījusi šādi:

“Pirmais pamats izriet no EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes. Otrais pamats būtībā ir saistīts ar noteikumu par atzīšanu par vainojamu pārkāpumā, kuri izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta, pārkāpumu, kā arī tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma vispārējo principu pārkāpumu. Trešais pamats būtībā izriet no noteikumu par atzīšanu par vainojamu pārkāpumā, kuri izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta, pārkāpuma. Ceturtais pamats būtībā izriet no noteikumu par atzīšanu par vainojamu pārkāpumā un par solidaritātes noteikšanu par naudas sodu samaksu, kuri izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta, pārkāpuma, EKL 7. panta pārkāpuma, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās drošības, atpakaļejoša spēka aizlieguma un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā vispārējo principu pārkāpuma. Piektais pamats izriet no solidaritātes par naudas sodu samaksu noteikumu, kuri izriet no EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta, pārkāpuma. Sestais pamats būtībā izriet no 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta pārkāpuma [Regulā Nr. 1/2003] un 2. punkta pārkāpuma [pamatnostādnēs], no kļūdas vērtējumā, kā arī vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma vispārējo principu pārkāpuma. Visbeidzot septītais pamats būtībā ir balstīts uz kļūdu vērtējumā un EKL 81. panta, EEZ līguma 53. panta 1. punkta, kā arī paziņojuma par sadarbību pārkāpumu.”

16

Pārsūdzētā sprieduma 51. punktā Vispārējā tiesa šādi īsumā ir izklāstījusi astoņus pamatus, ko Alstom ir norādījusi savu prasījumu pamatojumam:

“Pirmais pamats izriet no tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpuma. Otrais pamats būtībā ir saistīts solidaritātes par naudas sodu samaksu noteikumu, kuri izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, pārkāpumu, tiesiskās drošības un sodu individuālā rakstura vispārējo principu pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Trešais pamats izriet no EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes. Ceturtais pamats ir saistīts ar prioritāru noteikumu par atzīšanu par vainojamu pārkāpumā, kuri izriet no EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta, pārkāpumu, kā arī kļūdu tiesību piemērošanā un pakārtoti – Regulas Nr. 1/2003 25. panta pārkāpumu. Piektais pamats būtībā ir saistīts ar kļūdu vērtējumā, pamatnostādņu pārkāpumu, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Sestais pamats būtībā ir saistīts ar pārkāpuma turpinātības pierādījumu noteikumu, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un 15. panta 2. punkta grozītajā 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17, Pirmajā regulā par [EKL] 81. un 82. panta īstenošanu (OV Īpašais izdevums latviešu valodā 08/1. sēj., 3. lpp.), pārkāpumu, kā arī tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Septītais pamats ir balstīts uz tiesību uz aizstāvību principa un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta pārkāpumu. Astotais pamats būtībā ir saistīts ar pamatnostādņu pārkāpumu un pakārtoti – ar samērīguma principa pārkāpumu.”

17

Pārsūdzētā sprieduma 317. punktā Vispārējā tiesa apmierināja pamatus, ko apelācijas sūdzību iesniedzējas pamatojušas ar samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, un nolēma atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktu, ciktāl Alstom un Areva grupas sabiedrībām atbilstoši atbildību pastiprinošam apstāklim, ko veido pārkāpuma vadītāja loma, tajā ir noteikts palielinājums 50 % apmērā no naudas sodu pamatsummas, kas ir identisks tam, kāds ir noteikts Siemens AG.

18

Šī sprieduma 323. punktā Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, atbilstoši šim atbildību pastiprinošajam apstāklim pamatsummas palielinājuma likmi ir noteikusi 35 % apmērā attiecībā uz Alstom un Areva T&D SA, kā arī 20 % apmērā attiecībā uz Areva T&D AG, Areva un Areva T&D Holding, un, pamatojoties uz to, tā grozīja naudas sodus, kas bija noteikti apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktā.

19

Vispārējā tiesa noraidīja visus pārējos pamatus, ko bija izvirzījusi Alstom un Areva grupas sabiedrības.

20

Tādējādi pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktā Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 2. panta b) un c) punktu un šī sprieduma rezolutīvās daļas 3) punktā noteica šādas naudas sodu summas:

21

Savā apelācijas sūdzībā Areva lūdz Tiesu:

22

Savā apelācijas sūdzībā Alstom grupas sabiedrības lūdz Tiesu:

23

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 20. jūlija rīkojumu lietas C‑247/11 P un C‑253/11 P rakstveida, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

24

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Areva izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais, kas ir sadalīts trīs daļās, attiecas uz Vispārējai tiesai noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pārbaudot, vai Areva faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz Areva T&D SA un Areva T&D AG laikposmā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam, ciktāl Vispārējā tiesa:

25

Trīs citi Areva izvirzītie pamati attiecīgi ir pamatoti ar to, ka ir pārkāpti:

26

Alstom grupas sabiedrības savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza piecus atcelšanas pamatus, no kuriem daži ir sadalīti vairākās daļās un kuri attiecīgi ir balstīti uz to, ka ir pārkāpts:

27

Ar sava pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 90.–99. punktu, Alstom grupas sabiedrības pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav sodījusi Komisiju par to, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Komisija neesot atbildējusi uz argumentiem, ko Alstom bija izvirzījusi savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 90.–150. punktā un pamatojusi ar šai atbildei pievienotajiem dokumentiem, kuru mērķis bija atspēkot prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu. Šie pierādījumi varot pierādīt, ka, lai gan prezumpcija par Alstom izšķirošas ietekmes īstenošanu pār saviem meitasuzņēmumiem, kuru kapitāls tai pieder pilnā apmērā, tie pārkāpuma izdarīšanas laikā savu uzvedību tirgū noteica autonomi no to mātesuzņēmuma.

28

Alstom grupas sabiedrības arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi apstrīdēto lēmumu it īpaši pārsūdzētā sprieduma 95. punktā, jo minētā lēmuma preambulas 345.–347. apsvērums nekādā ziņā nav atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 90.–150. punkta kopsavilkums.

29

Komisija prasa noraidīt Alstom grupas sabiedrību argumentus.

30

Vispirms ir jāatgādina, ka par konkurences noteikumu pārkāpumu, ko ir izdarījis meitasuzņēmums, var vainot mātesuzņēmumu, ja, lai gan šis meitasuzņēmums ir atsevišķa juridiska persona, tas autonomi nenosaka savu rīcību tirgū, bet gan būtībā izpilda norādījumus, kurus tam ir devis mātesuzņēmums, it īpaši ievērojot ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības (it īpaši skat. 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I-8237. lpp., 58. punkts, kā arī 2012. gada 19. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑628/10 P un C‑14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 43. punkts).

31

Šādā situācijā, tā kā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums ietilpst vienā un tajā pašā ekonomiskajā vienībā un tādējādi veido vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, lēmumu, ar kuru tiek noteikts naudas sods, Komisija var adresēt mātesuzņēmumam, nepierādot pēdējā minētā personisku dalību pārkāpumā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 59. punkts, kā arī apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 44. punkts).

32

Īpašajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder viss tā meitasuzņēmuma, kas ir izdarījis Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāls, Tiesa ir precizējusi, ka, pirmkārt, šis mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētais mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmuma rīcību (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss meitasuzņēmuma pamatkapitāls pieder tā mātesuzņēmumam, lai tiktu prezumēts, ka pēdējais faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komercdarbības politiku. Komisija tad var mātesuzņēmumu uzskatīt par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmumam uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šis mātesuzņēmums – kuram ir pienākums atspēkot šo prezumpciju – nesniedz pietiekamus pierādījumus par to, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojas patstāvīgi (iepriekš minētie spriedumi lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. punkts, kā arī apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 47. punkts).

34

Turklāt, ja lēmums par Savienības konkurences tiesību noteikumu piemērošanu attiecas uz vairākiem adresātiem un ir saistīts ar vainojamību pārkāpumā, tajā ir jābūt ietvertam pietiekamam pamatojumam attiecībā uz katru no tā adresātiem, it īpaši tiem adresātiem, kuriem saskaņā ar šo lēmumu ir jāuzņemas atbildība par šo pārkāpumu. Tādējādi attiecībā uz mātesuzņēmumu, kas ir saukts pie atbildības par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošu rīcību, šādā lēmumā principā ir jābūt ietvertam to iemeslu izklāstam, kas var pamatot šī uzņēmuma vainojamību pārkāpumā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 75. punkts).

35

Runājot it īpaši par Komisijas lēmumu, kurš attiecībā uz dažiem adresātiem balstās tikai un vienīgi uz prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, ir jākonstatē, ka Komisijai – lai šo prezumpciju faktiski nepadarītu par neatspēkojamu – katrā ziņā šiem adresātiem atbilstošā veidā ir jāizklāsta iemesli, pamatojoties uz kuriem minētie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav bijuši pietiekami, lai atspēkotu minēto prezumpciju (2011. gada 29. septembra spriedums lietā C-521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I-8947. lpp., 153. punkts).

36

Komisijai tomēr nekādā ziņā nav pienākuma pamatoties tikai uz minēto prezumpciju. Nekas faktiski šai iestādei neliedz pierādīt, ka mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār savu meitasuzņēmumu, izmantojot citus pierādījumus vai šādus pierādījumus kopā ar minēto prezumpciju (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 49. punkts).

37

Šajā gadījumā, kā Vispārējā tiesa to ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 91. punktā, no apstrīdētā lēmuma, it īpaši no tā preambulas 335., 348.–356. un 358. apsvēruma, izriet, ka, lai Alstom sauktu pie atbildības par pārkāpumiem, ko ir izdarījuši tās meitasuzņēmumi, kuru kapitāls tai pieder pilnā apmērā, Komisija galu galā nav pamatojusies tikai uz prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, bet tā drīzāk ir pamatojusies uz tā saukto “dubultā pamata” metodi, šo prezumpciju apvienojot ar citiem pierādījumiem, šajā gadījumā faktiskiem pierādījumiem, kas tika iesniegti administratīvās procedūras laikā un kas apstiprināja minēto prezumpciju (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 50. punkts).

38

Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 25. un 26. punktā, ņemot vērā šos apstrīdētajā lēmumā paustos apsvērumus, šķiet, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā nav sniegusi sīku pamatojumu, kas atbilstu prasībām, kuras izriet no judikatūras, saistībā ar Alstom saukšanu pie atbildības par attiecīgo pārkāpumu.

39

Šāds pamatojums atbilst mērķim, kāds ir izvirzīts pienākumam norādīt pamatojumu individuālā lēmumā un kas ir ne vien ļaut veikt pārbaudi tiesā, bet arī sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai tā zinātu, vai šajā lēmumā, iespējams, ir pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību (pēc analoģijas skat. 2013. gada 8. maija spriedumu lietā C‑508/11 P ENI/Komisija, 71. punkts).

40

Runājot īpaši par apstākļiem, ko Alstom ir norādījusi savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 90.–150. punktā, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, kaut arī apstrīdētajā lēmumā, šķiet, Komisija nav pa vienam izskatījusi visus šos pierādījumus, tā tomēr ir sniegusi ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, kura tai ļauj uzzināt, vai šis lēmums ir pamatots un vai tajā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību, un kura Vispārējai tiesai ļauj veikt pārbaudi attiecībā uz minētā lēmuma likumību (šajā ziņā it īpaši skat. 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 462. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā ENI/Komisija, 72. punkts).

41

Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 28. punktā, ir jākonstatē, ka, lai sīki pamatotu Alstom saukšanu pie atbildības par attiecīgo pārkāpumu, Komisija saskaņā ar metodi, kas ietver divkāršu pamatu un kas ir izklāstīta apstrīdētajā lēmumā, veica visaptverošu to argumentu vērtējumu, kurus Alstom bija paudusi savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 90.–150. punktā, ar noteikumu, ka tie varēja būt atbilstoši, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu.

42

Runājot par tādu lēmumu kā apstrīdētais lēmums, kurā, kā jau tika norādīts šī sprieduma 37. punktā, mātesuzņēmuma vainojamība tā meitasuzņēmuma izdarītā pārkāpumā ir pamatota ar metodi, kurā ir ietverts divkāršs pamats, prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu apvienojot ar pierādījumiem, kas sīki ir izklāstīti šajā lēmumā, šāds visaptverošs vērtējums principā atbilst pamatojuma pakāpei, kas ir jāsniedz Komisijai, jo tas var ļaut mātesuzņēmumam uzzināt iemeslus, kuru dēļ Komisija nolēma to saukt pie atbildības par tā meitasuzņēmuma izdarītu pārkāpumu.

43

Turklāt Alstom grupas sabiedrības nav izskaidrojušas, cik lielā mērā apstrīdētā lēmuma iespējami nepilnīgais pamatojums ir kavējis tās pienācīgi aizstāvēt savas tiesības Vispārējā tiesā vai arī nav ļāvis tai veikt pārbaudi. Tieši pretēji, sīka pārbaude, ko Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētā sprieduma 93.–97. punktā attiecībā uz Alstom argumentiem, kuru mērķis bija atspēkot prezumpciju par izšķirošu ietekmi, drīzāk pierāda, ka Alstom varēja pienācīgi aizstāvēt savas tiesības Vispārējā tiesā un ka pēdējā minētā varēja veikt pārbaudi (pēc analoģijas skat. 2012. gada 7. februāra rīkojumu lietā C‑421/11 P Total un Elf Aquitaine/Komisija, 57. punkts, un 2012. gada 13. septembra rīkojumu lietā C‑495/11 P Total un Elf Aquitaine/Komisija, 50. punkts).

44

Turklāt, runājot par prasīto pamatojuma pakāpi, vispirms ir jānorāda, ka atšķirībā no situācijas, kāda tika aplūkota lietā, kurā tika taisīts 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija (Krājums, I‑8947. lp.), uz ko atsaucas Alstom grupas sabiedrības, tās šajā gadījumā nav Komisijas pirmā lēmuma adresātes, kurā tā, kaut arī ir grozījusi savu parasto pieeju, ir pamatojusies tikai uz prezumpciju par izšķirošu ietekmi, ko pār meitasuzņēmumu īstenojis mātesuzņēmums, lai pēdējo minēto vainotu pārkāpumā (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto 2012. gada 7. februāra rīkojumu lietā Total un Elf Aquitaine/Komisija, 58. punkts).

45

Visbeidzot pretēji tam, ko apgalvo Alstom grupas sabiedrības, nekas neliedz, ka, pārbaudot, vai Alstom ir vainojama tās meitasuzņēmumu izdarītajā pārkāpumā, Komisija, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 97. punkta, īpaši pamatojas uz pierādījumiem, kurus ir sniegušas trešās personas, šajā gadījumā – Areva grupas sabiedrības.

46

No tā izriet, ka Alstom grupas sabiedrību izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

47

Ar sava pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 200. punktu, Alstom grupas sabiedrības pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav kritizējusi Komisiju par to, ka tā nav īpaši pamatojusi faktu, ka tā Alstom un Areva T&D SA bija noteikusi solidāri maksāt naudas sodu, kaut gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī tās vairs nebija viens uzņēmums.

48

Šī otrā daļa ir jānoraida.

49

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja par meitasuzņēmuma pārkāpjošu rīcību var vainot tā mātesuzņēmumu, var uzskatīt, ka šie uzņēmumi pārkāpuma izdarīšanas laikposmā ietilpst vienā un tajā pašā ekonomiskajā vienībā un ka tādējādi tie veido vienu uzņēmumu Savienības konkurences tiesību normu izpratnē. Šajos apstākļos Komisija drīkst mātesuzņēmumam noteikt solidāru atbildību par tā meitasuzņēmuma pārkāpjošu rīcību minētajā laikposmā un tādējādi likt maksāt pēdējam minētajam noteikto naudas sodu (šajā ziņā it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 44. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

50

Ņemot vērā šo iedibināto principu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 200. punktā pamatoti atzina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija varēja uzskatīt, ka tas vien, ka Komisijas lēmuma, ar ko ir konstatēts pārkāpums, pieņemšanas brīdī meitasuzņēmums, kas ir izdarījis pārkāpumu, un mātesuzņēmums, kuru šajā pārkāpumā var vainot, vairs neietilpa vienā un tajā pašā ekonomiskajā vienībā un tādējādi vienā uzņēmumā EKL 81. panta izpratnē, nevar būt šķērslis tam, lai Komisija izmantotu iespēju noteikt naudas sodu, kas šiem uzņēmumiem ir jāmaksā solidāri, līdz ar to īpašs pamatojums šajā ziņā nebija vajadzīgs.

51

Šajos apstākļos, tā kā no Alstom grupas sabiedrību izvirzītā pirmā pamata pirmās daļas pārbaudes izriet, ka apstrīdētais lēmums ir juridiski pietiekami pamatots, jo Alstom varēja uzzināt iemeslus, kas lika Komisijai to vainot tās meitasuzņēmumu pārkāpjošajā rīcībā, un Vispārējā tiesa varēja veikt pārbaudi, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav sodījusi Komisiju par to, ka tā nav sniegusi īpašu pamatojumu jautājumā par solidāri maksājama naudas soda noteikšanu sabiedrībām, kuras vairs neveido vienu un to pašu uzņēmumu.

52

Tā tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka, tā kā, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 39. un 40. punktā, šāda naudas soda noteikšana sabiedrībām, kas Komisijas lēmuma pieņemšanas brīdī vairs neietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, neatšķiras no Komisijas iepriekšējās prakses, nepieciešamā pamatojuma pakāpe var būt zemāka.

53

No tā izriet, ka Alstom grupas sabiedrību izvirzītā pirmā pamata otrā daļa un tādējādi arī šis pirmais pamats kopumā ir jānoraida.

54

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāparāda tās argumentācija, lai ieinteresētajām personām ļautu saprast pieņemtā lēmuma pamatojumu un Tiesai veikt tiesas kontroli (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ENI/Komisija, 74. punkts).

55

Pienākums norādīt pamatojumu tomēr neliek Vispārējai tiesai sniegt izsmeļošu un sīki izstrādātu visas lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu. Pamatojums līdz ar to var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav apstiprinājusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (it īpaši skat. 2013. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑439/11 P Ziegler/Komisija, 82. punkts).

56

Turklāt, veicot likumības pārbaudi, kas ir paredzēta LESD 263. pantā, Savienības tiesa nekādā ziņā nevar ar savu pamatojumu aizstāt apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu (it īpaši skat. 2013. gada 24. janvāra spriedumu lietā C‑73/11 P Frucona Košice/Komisija, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Tomēr Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ar savu pamatojumu ir aizstājusi Komisijas pamatojumu saistībā ar mātesuzņēmuma vainojamību tā meitasuzņēmuma izdarītajā pārkāpumā, ja attiecīgā sprieduma pamatojums attiecas uz pierādījumiem, kurus apelācijas sūdzību iesniedzējas izvirzījušas Vispārējā tiesā un kuru mērķis ir atspēkot prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, un kuri Vispārējai tiesai ir jāizskata, pārbaudot apstrīdētā lēmuma likumību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2012. gada 7. februāra rīkojumu lietā Total un Elf Aquitaine/Komisija, 65. punkts, un 2012. gada 13. septembra rīkojumu lietā Total un Elf Aquitaine/Komisija, 60. punkts).

58

Otrā pamata pirmajā daļā Alstom grupas sabiedrības pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 102.–110. punktā tā Komisijas argumentāciju ir aizstājusi ar savējo. Minētajos punktos Vispārējā tiesa esot analizējusi pierādījumus, kurus Alstom bija izvirzījusi savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 90.–150. punktā un kuru mērķis bija atspēkot prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu laikposmā no 1992. gada 7. decembra līdz 2004. gada 8. janvārim. Tomēr apstrīdētajā lēmumā neesot nekāda šo pierādījumu vērtējuma, līdz ar to Vispārējā tiesa tādējādi apstrīdētā lēmuma pamatojumu esot papildinājusi ar šo vērtējumu.

59

Šī argumentācija ir balstīta uz pieņēmumu, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav pienācīgi pārbaudījusi pierādījumus, ko Alstom bija izvirzījusi savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 90.–150. punktā.

60

Kā tas izriet no Alstom grupas sabiedrību izvirzītā pirmā pamata pārbaudes, šim pieņēmumam nevar piekrist, jo šī sprieduma 42. punktā tika konstatēts, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverts pietiekams pamatojums jautājumā par Alstom vainojamību tās meitasuzņēmumu izdarītajā pārkāpumā, tostarp visaptveroša nostāja attiecībā uz pierādījumiem, ko Alstom bija izvirzījusi savas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 90.–150. punktā.

61

Kā tas izriet no šī sprieduma 57. punkta, Vispārējai tiesai turklāt nevar pārmest, ka tā pārsūdzētā sprieduma 102.–110. punktā ir paudusi pamatojumu, kas attiecas uz minēto 90.–150. punktu un kas ir norādīts apstrīdētajā lēmumā, jo minētajos pārsūdzētā sprieduma punktos Vispārējā tiesa tikai sīkāk pārbaudīja argumentus un pierādījumus, kurus Alstom bija iesniegusi administratīvā procesa laikā.

62

No tā izriet, ka Alstom grupas sabiedrību izvirzītā otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

63

Savā pirmajā pamatā, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 144.–152. punktu, Areva pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izpildījusi tai noteikto pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī nav ievērojusi tiesības uz aizstāvību.

64

Vispirms pārsūdzētā sprieduma 150. punktā Vispārējā tiesa Komisijas argumentāciju ir aizstājusi ar savējo, iekļaujot apstrīdētajā lēmumā divus jaunus apstākļus, lai noraidītu apgalvojumus, ka laikposmā no 2004. gada 9. janvāra līdz 2004. gada 11. maijamAreva un Areva T&D Holding nebija pietiekamas pieredzes P & I nozarē, lai tās varētu efektīvi īstenot izšķirošu ietekmi uz Areva T&D SA un Areva T&D AG (turpmāk tekstā kopā – “meitasuzņēmumi T & D”) rīcību.

65

Šos jaunos pierādījumus veido apgalvojums, ka nevarēja izslēgt, ka Areva un Areva T&D Holding varēja iegūt zināšanas P & I nozarē laikposmā starp Alstom līguma noslēgšanu par meitasuzņēmumu T & D pārdošanu 2003. gada septembrī un faktisku šo meitasuzņēmumu nodošanu 2004. gada 8. janvārī, kā arī apgalvojums, ka nevarēja arī izslēgt, ka jauna vadītāja pieņemšana darbā tā meitasuzņēmumos ārpus grupas ļāva Areva iegūt pieredzi šajā nozarē.

66

Turklāt Vispārējās tiesas paustie apsvērumi neļauj saprast, kādu iemeslu dēļ tā neapstiprināja Areva izvirzītos argumentus. Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts pamatojums.

67

Visbeidzot Vispārējā tiesa esot arī pārkāpusi arī Areva tiesības uz aizstāvību. Pamatojoties uz apstākļiem, kas patiesībā ir pieņēmumi vai hipotētiski gadījumi, Vispārējā tiesa prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu esot padarījusi neapstrīdamu un esot noteikusi Areva sniegt probatio diabolica, lai pierādītu izšķirošas ietekmes pār meitasuzņēmumiem T & D faktiskas īstenošanas neesamību, pieprasot tai sniegt attaisnojošu pierādījumu par neiejaukšanos to rīcībā. Vispārējā tiesa nav sniegusi Areva iespēju paust savu viedokli par šiem diviem jaunajiem apstākļiem, kas tika ietverti apstrīdētajā lēmumā.

68

Sava otrā pamata otrajā daļā Alstom grupas sabiedrības pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, izvirzot būtībā tādu pašu iebildumu kā tas, ko Areva ir izvirzījusi savā pirmajā pamatā.

69

Komisija nepiekrīt šiem argumentiem. Tā īpaši norāda, ka Areva izvirzītais pamats ir nepieņemams, jo ar to tā patiesībā kritizē Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu.

70

Pirmkārt, kā nepieņemama ir jānoraida argumentācija, ko Areva pirmoreiz ir izvirzījusi, tikai iesniedzot repliku, kurā tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav sodījusi Komisiju par to, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, analizējot to, vai Areva faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi par meitasuzņēmumiem T & D.

71

Šī argumentācija būtiski atšķiras no argumentiem, ko Areva ir norādījusi savā apelācijas sūdzībā un kas attiecas tikai uz Vispārējās tiesas pienākumu norādīt pamatojumu.

72

Jākonstatē, ka minētā argumentācija saskaņā ar Reglamenta 127. un 190. pantā ietverto noteikumu ir jauns pamats, kas ir izvirzīts iztiesāšanas laikā un kas ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas nav pamatots ar tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kuri ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā Tiesā (it īpaši skat. 2013. gada 19. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P Siemens u.c./Komisija, 371. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

73

Otrkārt, ņemot vērā šī sprieduma 54.–57. punktā minētos judikatūras fragmentus, ir jāpārbauda Areva un Alstom grupas sabiedrību izvirzītais arguments, ka pārsūdzētā sprieduma 150. punktā Vispārējā tiesa apstrīdētā lēmuma pamatojumu ir papildinājusi ar diviem iespējami jauniem apstākļiem, kas ir minēti šī sprieduma 64. punktā.

74

Šajā ziņā ir jāpārbauda pārsūdzētā sprieduma 150. punkts, ņemot vērā argumentāciju, ko Vispārējā tiesa ir paudusi minētā sprieduma 144.–152. punktā, atbildot uz prasības trešo pamatu, ar kuru Areva grupas sabiedrības Vispārējā tiesā apgalvoja, ka mātesuzņēmumiem Areva un Areva T&D Holding nav pietiekamas pieredzes P & I nozarē, lai tie varētu faktiski īstenot izšķirošu ietekmi pār meitasuzņēmumu T & D rīcību.

75

Kā to būtībā ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 65.–71. punktā, šāda pārbaude atklāj, ka pārsūdzētā sprieduma 150. punktā Vispārējā tiesa nekādā ziņā apstrīdētā lēmuma pamatojumu nav papildinājusi ar diviem jauniem pierādījumiem, tādējādi ar savu argumentāciju aizstājot apstrīdētajā lēmumā norādīto, bet, pārbaudot šī lēmuma likumību, tikai sīki ir atbildējusi uz tajā paustajiem argumentiem, kuru mērķis bija atspēkot prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, tāpēc ka attiecīgajā pārkāpumā nevarēja vainot mātesuzņēmumus Areva un Areva T&D Holding, jo tiem nebija pietiekamas pieredzes P & I nozarē.

76

Treškārt, ir jānoraida Areva arguments, ka Vispārējās tiesas argumentācija attiecībā uz šiem diviem, iespējams, jauniem apstākļiem, kas ir pievienoti apstrīdētajam lēmumam, neļauj tai saprast, kā tie var pamatot konstatējumu par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu.

77

Šajā ziņā pietiek norādīt, kā tas izriet no šī sprieduma 75. punkta, ka divi Areva minētie apstākļi nepamato konstatējumu par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, bet vienkārši veido argumentus, ko Vispārējā tiesa ir minējusi, atbildot uz argumentāciju, kuru Areva grupas sabiedrības izvirzījušas administratīvajā procesā un pēc tam Vispārējā tiesā un saskaņā ar kuru minētās grupas mātesuzņēmumi nespēja faktiski īstenot izšķirošu ietekmi pār attiecīgajiem meitasuzņēmumiem, jo tiem nebija pieredzes P & I nozarē.

78

Ceturtkārt, ir jānoraida argumentācija, ko Areva ir balstījusi uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo tā neesot varējusi paust nostāju par šiem diviem, iespējams, jauniem apstākļiem. Tiesības uz aizstāvību nekādā ziņā nevarēja tikt pārkāptas, jo no šī sprieduma 75. punkta izriet, ka minētos apstākļus Vispārējā tiesa minēja, atbildot uz argumentiem, kurus bija izvirzījušas pašas Areva grupas sabiedrības.

79

Piektkārt, kā nepamatots ir jānoraida arī Areva arguments, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo Vispārējā tiesa tai esot noteikusi probatio diabolica, kas izpaudās kā pienākums sniegt attaisnojošu pierādījumu par tās neiejaukšanos tās meitasuzņēmumu rīcībā.

80

Nostāja, ko Vispārējā tiesa ieņēma attiecībā uz pierādījumiem, kurus Areva grupas sabiedrības bija iesniegušas, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, kopumā neietilpst probatio diabolica. No judikatūras izriet, ka vienībām, kuras vēlas atspēkot minēto prezumpciju, ir jāsniedz visi pierādījumi par ekonomisko, organizatorisko un juridisko saikni, kas attiecīgo meitasuzņēmumu vieno ar mātesuzņēmumu un ko tās uzskata par tādu, kura var pierādīt, ka tās neveido vienu ekonomisku vienību (iepriekš minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 65. punkts).

81

Tas, ka ir grūti iesniegt pretējus pierādījumus, kas ir vajadzīgi, lai atspēkotu prezumpciju, pats par sevi nenozīmē, ka tā faktiski ir neapstrīdama, it īpaši ja vienībām, pret kurām šī prezumpcija darbojas, ir visvieglāk iegūt šos pierādījumus savas darbības jomā (iepriekš minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 70. punkts).

82

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Areva pirmais pamats un Alstom grupas sabiedrību izvirzītā otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

83

Ar sava otrā pamata ceturto daļu Alstom grupas sabiedrības pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums, jo no tā 206. punkta nav iespējams uzzināt, pirmkārt, kāpēc Komisija varēja uzlikt naudas sodus subjektiem, kas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vairs neietilpa vienā ekonomiskā vienībā, to nepamatojot apstrīdētajā lēmumā, un, otrkārt, kāpēc to minētā judikatūra nebija atbilstoša.

84

Šajā ziņā, ņemot vērā šī sprieduma 49. un 50. punktā ietvertos apsvērumus, pietiek konstatēt, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 200. punktā atzīstot, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā nav īpaši pamatojusi naudas sodu, kas ir jāmaksā solidāri un kas ir noteikts Alstom un Areva T&D SA, ņemot vērā, ka šīs sabiedrības vairs neveidoja vienu ekonomisku vienību apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, un minētā sprieduma 206. punktā atzīstot, ka no judikatūras neizriet, ka solidāri maksājamu naudas sodu var uzlikt tikai tām sabiedrībām, kuras veido ekonomisku vienību dienā, kad ir pieņemts lēmums, ar ko ir noteikts šis naudas sods.

85

Tādējādi Alstom grupas sabiedrību izvirzītā otrā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

86

No tā izriet, ka Areva izvirzītais pirmais pamats, kā arī Alstom grupas sabiedrību izvirzītais otrais pamats, izņemot šī pēdējā minētā pamata trešo daļu, kas tiks izskatīta vēlāk, ir jānoraida.

87

Ar sava trešā pamata pirmo daļu Alstom grupas sabiedrības pārmet Vispārējai tiesai, ka, pārsūdzētā sprieduma 84.–110. punktā piemērojot prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu, tā izvēlējās tādu mātesuzņēmuma izšķirošas ietekmes pār tā meitasuzņēmumu īstenošanas definīciju, kurai nav nekāda sakara ar faktisko rīcību attiecīgajā tirgū, un tādējādi šai prezumpcijai ir piešķīrusi neapstrīdamu raksturu.

88

Tās it īpaši apgalvo, ka Vispārējā tiesa, par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu secinot no tā vien, ka pastāv organizatoriska, ekonomiska un juridiska saikne starp mātesuzņēmumu un vienu no tā meitasuzņēmumiem, nevis no precīziem faktiem, kas ir saistīti ar kādu faktisku rīcību attiecīgajā tirgū, esot pārsniegusi saprātīgas robežas, Alstom nosakot probatio diabolica, jo šī sabiedrība prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu varēja atspēkot, tikai noliedzot minētās saiknes esamību un tādējādi pati savu esamību.

89

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvoja Alstom grupas sabiedrības, Vispārējā tiesa par izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas esamību nav secinājusi no tā vien, ka pastāv organizatoriska, ekonomiska un juridiska saikne starp mātesuzņēmumu un vienu no tā meitasuzņēmumiem.

90

Pārsūdzētā sprieduma 103. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka dokumenti, ko Alstom iesniedza administratīvā procesa laikā, apstiprināja, ka Alstom grupas vadība, par kuru bija atbildīga Alstom, piedalījās tajā, lai noteiktu Alstom grupas darbības virzienu tirgū saistībā ar P & I nozari un dažādus tās darbības atzarus, un ka tā pastāvīgi kontrolēja šis darbības virziena šajā nozarē ievērošanu un dažādus tās darbības atzarus.

91

Pēc tam, kā to pamatoti ir apgalvoja Komisija, tai nevar likt pierādīt, ka situācijā, kad ir piemērojama prezumpcija par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, attiecīgā gadījumā iekļaujot to divkārša pamata metodes piemērošanā, kas ir izmantota šajā gadījumā, mātesuzņēmums faktiski ir izmantojis organizatorisko, ekonomisko un juridisko saikni, kura raksturo tā attiecības ar meitasuzņēmumiem, atsaucoties uz precīziem faktiem, kas ir saistīti ar kādu faktisku rīcību attiecīgajā tirgū, jo šāda pienākuma dēļ šī prezumpcija kļūtu nelietderīga.

92

Turklāt, kā tas izriet no šī sprieduma 80. un 81. punkta, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā faktiski ir piemērojusi šīs prezumpcijas neapšaubāmu versiju, Alstom nosakot probatio diabolica attiecībā uz pierādījumiem, ko tā ir izvirzījusi, lai atspēkotu minēto prezumpciju.

93

Visbeidzot, runājot par prezumpcijas par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu saderību ar principiem par tiesībām uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpciju, Tiesa jau ir atzinusi, ka šī prezumpcija ir samērīga ar izvirzīto leģitīmo mērķi un tādējādi paliek pieņemamās robežās, jo tās mērķis ir panākt līdzsvaru starp, pirmkārt, mērķa noteikt sodu par rīcību, kas ir pretēja konkurences tiesību normām, it īpaši EKL 81. pantam, nozīmīgumu un novērst tās atkārtošanos un, otrkārt prasībām, kas ir saistītas ar atsevišķiem Savienības tiesību vispārējiem principiem, piemēram, it īpaši nevainīguma prezumpcijas, sodu individualitātes un tiesiskās noteiktības principiem, kā arī tiesībām uz aizstāvību, tostarp pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu. Tieši šī iemesla dēļ tā ir apšaubāma (šajā ziņā it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ENI/Komisija, 50. punkts, un 2013. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑501/11 P Schindler Holding u.c./Komisija, 107. un 108. punkts).

94

Tādējādi Alstom grupas sabiedrību izvirzītā trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

95

Ar sava trešā pamata otro daļu Alstom grupas sabiedrības pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 144.–152. punktā apstiprinot apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir konstatēta Areva T&D Holding izšķirošas ietekmes faktiska īstenošana pār Areva T&D SA un Areva T&D AG laikposmā no 2004. gada 9. janvāra līdz 11. maijam. Lai pamatotu Komisijas vērtējumu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 150. punktā pamatojās uz diviem pierādījumiem, ko Areva bija kritizējusi jau savā pirmajā pamatā un kas ir paredzēti šī sprieduma 65. punktā.

96

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka argumenti, ko šajā kontekstā ir minējušas Alstom grupas sabiedrības, lielā mērā saskan ar tiem, kurus Areva savā pirmajā pamatā ir vērsusi pret tiem pašiem pārsūdzētā sprieduma punktiem.

97

Turklāt Tiesa šos argumentus noraidīja jau šī sprieduma 77. punktā, atbildot uz Areva izvirzīto pirmo pamatu, no kura izriet, ka, pārbaudot visus argumentus, ko Areva bija izvirzījusi, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, Vispārējā tiesa analizēja Areva izvirzītos argumentus un, izvēloties piesardzīgu un niansētu pamatojumu, atzina, ka tie nevarēja pierādīt, ka izšķiroša ietekme faktiski netika īstenota.

98

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa, kā tas tika minēts šī sprieduma 80., 81. un 92. punktā, nekādā ziņā nav Alstom noteikusi probatio diabolica, prezumpciju par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu padarot neapstrīdamu.

99

Turklāt Alstom argumentācija, ciktāl tā Vispārējai tiesai arī pārmet, ka tā ir veikusi nepareizu faktisku šo abu pierādījumu vērtējumu, nepierādot jebkādu to sagrozīšanu, ir nepieņemama.

100

No tā izriet, ka, tā kā arī Alstom grupas sabiedrību izvirzītā trešā pamata otrajai daļai nevar piekrist, šis trešais pamats ir pilnībā jānoraida.

101

Areva savā otrajā un trešajā pamatā un Alstom grupas sabiedrības, pirmkārt, sava otrā pamata trešajā daļā un, otrkārt, savā ceturtajā pamatā atsaucas uz vairākām kļūdām tiesību piemērošanā, kas izriet no tā, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi un piemērojusi tiesību normas jautājumā par solidaritāti to naudas sodu samaksā, kurus Komisija ir noteikusi dažādām juridiskajām personām, kas atzītas par solidāri atbildīgam tāpēc, ka tās ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, kurš ir atzīts par vainīgu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma izdarīšanā.

102

Pirmā argumentu grupa, ko tādējādi ir izvirzījušas apelācijas sūdzību iesniedzējas sabiedrības, attiecas uz tā saukto “faktisko” solidaritāti tā naudas soda samaksā, kuru Komisija ir noteikusi Areva un Alstom kā konkurences tiesību normu pārkāpumus izdarījušo meitasuzņēmumu secīgajiem mātesuzņēmumiem, par ko Vispārējā tiesa neesot noteikusi sodu, kaut gan tā esot pretrunā it īpaši tiesiskās noteiktības un sodu individualitātes principiem.

103

Otrā argumentu grupa, kurā minētās apelācijas sūdzību iesniedzējas atsaucas uz to pašu principu, kā arī EKL 7. panta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, attiecas uz atsevišķiem pārsūdzētajā spriedumā ietvertajiem apsvērumiem saistībā ar solidaritātes iekšējām attiecībām, proti, Vispārējās tiesas minēto principu kopumu, kas reglamentē to naudas soda daļu noteikšanu, kuras solidārajiem kopparādniekiem ir jāsedz savās iekšējās attiecības, ja Komisija ir apmierināta, ņemot vērā, ka viens vai vairāki no šiem kopparādniekiem ir samaksājuši visu naudas sodu.

104

Apelācijas sūdzību iesniedzējas sabiedrības pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi tiesiskās noteiktības un sodu individualitātes principus, jo neesot apšaubījusi Komisijas īstenoto tiesību normu piemērošanu jautājumā par solidaritāti naudas sodu samaksā, ciktāl tā esot noteikusi faktisku solidaritāti Alstom un Areva – diviem secīgiem Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumus izdarījušo meitasuzņēmumu mātesuzņēmumiem, kaut gan šie mātesuzņēmumi savā starpā nekad nebija veidojuši ekonomisku vienību.

105

Areva piebilst, ka arī pati Vispārējā tiesa nav ievērojusi minētos principus, atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei nosakot grozītus naudas sodus, kas arī izraisīja faktisku solidaritāti.

106

Alstom grupas sabiedrības apgalvo, ka šī faktiskā solidaritāte izriet, pirmkārt, no tā, ka summa EUR 25 500 000 apmērā, ko Vispārējā tiesa samazināja līdz EUR 20 400 000 un kas tika noteikta solidāri Areva un meitasuzņēmumiem T & D, ir pilnībā ietverta summā EUR 53 550 000 apmērā, kuru Vispārējā tiesa samazināja līdz EUR 48 195 000 un kura noteikta solidāri Alstom un tās bijušajam meitasuzņēmumam Areva T&D SA, un, otrkārt, no tā, ka maksimālo summu, par kurām secīgie mātesuzņēmumi ir saukti pie atbildības, kopējā summa pārsniedz to, kas ir jāmaksā meitasuzņēmumam.

107

Šīs tā sauktās “progresīvās” naudas soda noteikšanas metodes sekas bija faktiskas solidaritātes izveidošana starp Alstom un Areva, jo summa, ko Komisija faktiski atguva no mātesuzņēmuma, tieši ietekmēja summu, kuru Komisija varēja pieprasīt no cita mātesuzņēmuma, kaut gan šie uzņēmumi nekad nav ietilpuši vienā un tajā pašā uzņēmumā Savienības konkurences tiesību normu izpratnē. Turklāt šāda metode neļauj attiecīgajiem mātesuzņēmumiem nepārprotami uzzināt, kāda tieši naudas soda summa katram no tiem būs jāmaksā.

108

2010. gada 13. septembra spriedumā lietā T-40/06 Trioplast Industrier/Komisija (Krājums, II-4893. lpp.) Vispārējā tiesa saistībā ar konkurences tiesību normu pārkāpumus izdarījušo meitasuzņēmumu mātesuzņēmumu secīgu maiņu, kas būtībā bija identiska šajās lietās aplūkotajai, esot apstiprinājusi, ka šāda solidaritātes ārējo attiecību noteikšanas metode ir pretrunā sodu un sankciju individualitātes principam.

109

Komisija galvenokārt uzskata, ka apelācijas sūdzību iesniedzēju sabiedrību izvirzītie pamati ir jauni un tādējādi nepieņemami, ciktāl to mērķis ir pārmest Vispārējai tiesai, ka tā nav sodījusi Komisiju par to, ka tā ir noteikusi faktisku solidaritāti starp mātesuzņēmumiem Areva un Alstom. Runa esot par pamatiem, ko minētie uzņēmumi neesot izvirzījuši pirmajā instancē, kaut gan tie varēja to darīt. Pamati, kas attiecas uz tiesību normām solidaritātes jomā un kas tika izvirzīti Vispārējā tiesā, attiecās tikai uz reālu solidaritāti vai “de jure” solidaritāti starp Areva T&D SA un katru no tā secīgajiem mātesuzņēmumiem Alstom un Areva, kura ir definēta apstrīdētajā lēmumā.

110

Būtībā Komisija pakārtoti apgalvo, ka Areva T&D SA nodošana attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas laikā izraisa šī meitasuzņēmuma divkāršu solidaritāti ar katru no tā secīgajiem mātesuzņēmumiem. Tomēr, kaut arī metode, kas šajā gadījumā ir izvēlēta, lai definētu solidaritāti, ir saistīta ar iespējamu to summu pārklāšanos, kuras var pieprasīt no Areva un Alstom, no tā neizriet, ka šie uzņēmumi ir de jure solidāri atbildīgi. No tiesību viedokļa nozīme ir tikai katra mātesuzņēmuma solidārajai atbildībai ar tam nodoto meitasuzņēmumu.

111

Turklāt gadījumā, ja meitasuzņēmums ir atzīts par solidāri atbildīgu ar tā secīgajiem mātesuzņēmumiem, Savienības tiesībām nekādā ziņā nav pretrunā aprēķināt naudas sodu, kas tiem ir jāmaksā, pamatojoties uz pilnu sākumsummu, kura ir identiska sākumsummai, kas ir noteikta meitasuzņēmumam. Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzību iesniedzējas sabiedrības, Vispārējā tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Trioplast Industrier/Komisija 74. punktā esot apstiprinājusi šīs metodes likumību, kas turklāt esot labvēlīgāka attiecīgajiem mātesuzņēmumiem nekā citas metodes, kuras varētu izmantot šādos gadījumos.

112

Komisija izvirza iebildi par nepieņemamību pret argumentiem, ko apelācijas sūdzību iesniedzējas sabiedrības ir balstījušas uz faktisku solidaritāti, kuru Komisija esot noteikusi starp mātesuzņēmumiem Areva un Alstom, norādot, ka savā prasības pieteikumā pirmajā instancē apelācijas sūdzību iesniedzējas sabiedrības nebija izvirzījušas šādus argumentus. Pirmajā instancē tās tikai kritizēja de jure solidaritāti starp Areva T&D SA un katru no tā secīgajiem mātesuzņēmumiem. Tādējādi runa esot par jauniem pamatiem, kas ir nepieņemami apelācijas tiesvedībā.

113

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja lietas dalībniekam tiktu ļauts Tiesā pirmo reizi izvirzīt tādu pamatu, kuru viņš nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tad tas nozīmētu, ka viņam ir atļauts vērsties Tiesā ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir vienīgi pārbaudīt, kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tajā apspriestos pamatus (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 111. punkts).

114

Tomēr arguments, kas nav ticis izvirzīts pirmajā instancē, nav jauns pamats, kurš ir nepieņemams apelācijas stadijā, ja ar to ir tikai paplašināta argumentācija, kas jau tikusi pausta pamatā, kurš bijis izvirzīts prasības pieteikumā Vispārējā tiesā (šajā ziņā it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Siemens u.c./Komisija, 287. punkts).

115

Kā būtībā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 117.–120. punktā, ir jākonstatē, ka savā prasības pieteikumā pirmajā instancē Alstom savā otrajā pamatā, kas attiecās uz tiesību normu jautājumā par solidaritāti naudas sodu samaksā pārkāpumu, kas it īpaši izriet no tiesiskās noteiktības un sodu individualitātes principiem, bija paudusi argumentāciju, skaidri kritizējot naudas soda noteikšanas metodi, atbilstoši kurai tā naudas soda summa, kas solidāri bija noteikta Areva kopā ar tā agrākajiem meitasuzņēmumiem T & D, tika iekļauta tajā, par kuras samaksu Alstom ir solidāri atbildīga kopā ar Areva T&D SA.

116

Tādējādi, kaut arī Alstom nav pirmajā instancē skaidri izvirzījusi iebildumus, kas vērsti pret Komisijas noteikto “faktisko” solidaritāti, ir jākonstatē, ka, pamatojoties uz to pašu juridisko pamatu, kurš bija izvirzīts apelācijas sūdzībā, tā īpaši kritizēja metodi, ar ko bija pamatota šāda solidaritāte. Līdz ar to argumentācija, ko Alstom ir balstījusi uz šo faktisko solidaritāti, nav jauns pamats, kurš nav pieņemams apelācijas stadijā, jo ar to ir tikai paplašināta argumentācija, kas jau tikusi pausta pamatā, kurš bijis izvirzīts prasības pieteikumā Vispārējā tiesā.

117

Attiecībā uz Areva ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesā tā izvirzīja pamatu, kas bija balstīts uz tiesību normu par solidaritāti pārkāpumu, kurš izriet no tiesiskās noteiktības principa, un kas daļēji sakrīt ar apelācijas sūdzībā izvirzītā pamata, kurā ir kritizēta faktiskā solidaritāte, pamatojumu. Kaut arī šis pirmajā instancē izvirzītais pamats attiecās tikai uz de jure solidaritāti starp Areva T&D SA un Alstom, ir jāsecina, ka Areva tajā bija izvirzījusi jautājumus par divkāršu solidaritāti, kas Areva T&D SA bija noteikta kopā ar katru no tā secīgajiem mātesuzņēmumiem.

118

Turklāt, kā to norāda Areva, Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, noteica naudas sodu, izmantojot to pašu “progresīvo” naudas soda noteikšanas metodi. No tā izriet, ka tādējādi Vispārējā tiesa balstījās uz šo metodi, līdz ar to arguments par faktisku solidaritāti, kas izriet no minētās metodes piemērošanas, izriet no pārsūdzētā sprieduma un tā pamatotību var kritizēt apelācijas sūdzībā (šajā ziņā skat. 2014. gada 10. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

119

Šādos apstākļos Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

120

No judikatūras izriet, ka, ja vairākas juridiskās personas var tikt personiski sauktas pie atbildības par dalību Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumā tāpēc, ka tās pieder vienam un tam pašam uzņēmumam, kurš tiek vainots šajā pārkāpumā, Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu ir pilnvaras tām solidāri piespriest naudas sodu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 39.–51. punkts).

121

Tomēr, ja Komisija nolemj īstenot šīs pilnvaras noteikt sodu, tā nevar brīvi noteikt solidaritātes ārējās attiecības un it īpaši naudas soda summu, ko tā var pilnā apmērā prasīt samaksāt katram no solidārajiem kopparādniekiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 52. un 54. punkts).

122

Tā kā Savienības tiesībās paredzētais naudas soda samaksas solidaritātes jēdziens ir tikai uzņēmuma jēdziena pilnas iedarbības izpausme, tā naudas soda summas noteikšana, kura pilnīgu samaksu Komisija var prasīt no ikviena no solidārajiem kopparādniekiem, izriet no šī uzņēmuma jēdziena piemērošanas šajā gadījumā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 51. un 57. punkts).

123

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Līgumu autori izvēlējās izmantot uzņēmuma jēdzienu, lai apzīmētu personu, kas ir izdarījusi konkurences tiesību normu pārkāpumu, par kuru var tikt noteikts sods saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, nevis citus jēdzienus, piemēram, sabiedrības vai juridiskas personas jēdzienus (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 42. punkts).

124

Turklāt šo pašu uzņēmuma jēdzienu Savienības likumdevējs ir izmantojis Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, lai definētu vienību, kurai Komisija var piespriest naudas sodu, lai noteiktu sodu par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu.

125

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības konkurences tiesību kontekstā “uzņēmuma” jēdziens ietver visas vienības, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Šis jēdziens ir jāsaprot kā tāds, ar ko apzīmē ekonomisku vienību, pat ja no tiesību viedokļa šo vienību veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 43. punkts).

126

Turklāt, nosakot solidaritātes ārējās attiecības, proti, attiecības starp Komisiju un dažādām uzņēmumu veidojošām personām, kurām varētu būt jāmaksā viss šim uzņēmumam noteiktais naudas sods, Komisijai ir jāievēro daži ierobežojumi.

127

Tādējādi tai ir jāievēro sodu un sankciju individualitātes princips, kas prasa, lai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu solidāri maksājamā naudas soda summa tiktu noteikta atkarībā no pārkāpuma, kurā individuāli tiek vainots attiecīgais uzņēmums, smaguma un tā ilguma (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 52. punkts).

128

Šajā pašā kontekstā Komisijai ir jāievēro arī tiesiskās noteiktības princips, kas prasa, lai ikviens Savienības iestāžu pieņemts tiesību akts būtu skaidrs un precīzs, lai attiecīgās personas varētu precīzi uzzināt par tiesībām un pienākumiem, kas no tā izriet, un attiecīgi rīkoties (šajā ziņā it īpaši skat. 2011. gada 29. marta spriedumu apvienotajās lietās C-201/09 P un C-216/09 P ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., Krājums, I-2239. lpp., 68. punkts).

129

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka metode, kuru Komisija bija izvēlējusies un Vispārējā tiesa apstiprinājusi, lai definētu solidaritāti starp Areva T&D SA kā meitasuzņēmumu un tā secīgajiem mātesuzņēmumiem Alstom un Areva, un atbilstoši kurai naudas soda summa, kas solidāri ir jāmaksā Areva un Areva grupas, kurā ietilpa šis meitasuzņēmums, sabiedrībām, tika iekļauta tajā, kas solidāri ir jāmaksā Alstom un minētajam meitasuzņēmumam, kaut arī tā pati par sevi neizveido formālu solidaritātes saikni starp minētajiem mātesuzņēmumiem, faktiski tomēr var radīt tādas pašas sekas kā tās, kuras izriet no šādas saiknes.

130

Šādas solidaritātes ārējo attiecību noteikšanas sekas var būt pienākums kādam no mātesuzņēmumiem sākumā samaksāt Komisijai visus naudas sodus, kas ir jāmaksā tā meitasuzņēmuma secīgajiem mātesuzņēmumiem, kurš ir izdarījis konkurences tiesību pārkāpumu, kaut gan attiecīgie mātesuzņēmumi nekad nav ietilpuši vienā un tajā pašā vienotajā uzņēmumā Savienības konkurences tiesību izpratnē. Pēc tam, ja, ņemot vērā naudas sodu pilnīgu samaksu, Komisija ir apmierināta, minētajam mātesuzņēmumam ir pienākums, attiecīgā gadījumā iesniedzot regresa prasību valsts tiesā, pieprasīt, lai cits mātesuzņēmums tam atlīdzina šos naudas sodus atbilstoši to daļai, par ko tas ir atbildīgs, tādējādi pakļaujot sevi riskam, kurš saistīts ar iespējamu šī cita mātesuzņēmuma maksātnespēju.

131

Šāda solidaritātes konfigurācija ir pretrunā sodu un sankciju individualitātes principam, par ko ir atgādināts šī sprieduma 127. punktā. Tas ļauj Komisijai pieprasīt, lai viens no mātesuzņēmumiem samaksā naudas sodu par pārkāpumiem, kuros atlikušajā pārkāpuma izdarīšanas laikposma daļā tiek vainots uzņēmums, kurā tas nekad nav ietilpis, šajā gadījumā uzņēmums, kurā ietilpst cits mātesuzņēmums, nevis tā uzņēmuma solidārās atbildības daļu, kurā tas ietilpa, kad minētais uzņēmums izdarīja pārkāpumu.

132

Turklāt, kaut arī solidaritātes instruments ļauj Komisijai samazināt risku, kas ir saistīts ar iespējamu viena no uzņēmumiem, kurš ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, maksātnespēju, kas ietilpst efektīvas darbības nodrošināšanas un prevencijas mērķos konkurences tiesību normu pārkāpumu sodīšanas jomā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 59. punkts), šo instrumentu nevar izmantot tādā veidā, lai viena uzņēmuma maksātnespējas risku liktu uzņemties citam uzņēmumam, ja tie nekad nav ietilpuši vienā un tajā pašā uzņēmumā.

133

Ja Komisija ir paredzējusi meitasuzņēmumu, kas ir izdarījis pārkāpumu, sodīt solidāri ar katru no tās mātesuzņēmumiem, ar kuriem tas pārkāpuma izdarīšanas laikposmā secīgi ir veidojis atsevišķu uzņēmumu, šis princips pieprasa, lai šī iestāde katram attiecīgajam uzņēmumam atsevišķi nosaka naudas soda summu, kas solidāri ir jāmaksā tajā ietilpstošajiem uzņēmumiem, atkarībā no pārkāpuma, kurā individuāli tiek vainots katrs attiecīgais uzņēmums, smaguma un tā ilguma.

134

Protams, no sodu un sankciju individualitātes principa neizriet, ka šādā solidaritātes konfigurācijā katram uzņēmumam ir jāspēj no lēmuma, ar ko tam ir noteikts naudas sods, kurš ir jāmaksā solidāri ar vienu vai vairākiem citiem uzņēmumiem, izsecināt daļu, kas tam būs jāsedz savās attiecībās ar solidārajiem kopparādniekiem, ja Komisija būs apmierināta (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 66. punkts).

135

Savukārt šis princips prasa, lai no solidaritātes ārējo attiecību viedokļa šādā solidaritātes konfigurācijā katrs secīgais mātesuzņēmums spētu no šāda lēmuma izsecināt savas solidārās atbildības par naudas soda samaksu daļu, kas atbilst meitasuzņēmuma naudas soda daļai, par kuru to var saukt pie atbildības, un ko Komisija no tā var pieprasīt.

136

Šajā ziņā ir arī jākonstatē, ka kopējā to naudas sodu summa, par kuriem Areva un Alstom tika solidāri sauktas pie atbildības, proti, attiecīgi EUR 25 500 000, ko Vispārējā tiesa samazināja līdz EUR 20 400 000, un EUR 53 550 000, ko Vispārējā tiesa samazināja līdz EUR 48 195 000, pārsniedz tā naudas soda summu, kas minētajiem uzņēmumiem uzlikts solidāri ar meitasuzņēmumu Areva T&D SA, proti, EUR 53 550 000, kurus Vispārējā tiesa samazināja līdz EUR 48 195 000.

137

Tādā situācijā kā šajā lietā Areva un Alstom kā mātesuzņēmumu atbildība par izdarīto pārkāpumu ir pilnībā atvasināta no to meitasuzņēmuma atbildības, kas tiem secīgi piederēja (pēc analoģijas skat. 2013. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑286/11 P Komisija/Tomkins, 43. un 49. punkts).

138

No tā izriet, ka kopējā mātesuzņēmumiem piespriesto naudas sodu summa nevar pārsniegt naudas sodu, kas ir piespriests šim meitasuzņēmumam.

139

Turklāt, ciktāl solidaritātes noteikšana, kas ir veikta apstrīdētajā lēmumā un apstiprināta pārsūdzētajā spriedumā, neļauj attiecīgajiem mātesuzņēmumiem precīzi uzzināt, kāda naudas soda summa tiem ir jāmaksā par laikposmu, par kuru tie ir saukti pie solidāras atbildības par pārkāpumu kopā ar to meitasuzņēmumu, ir jākonstatē arī tiesiskās noteiktības principa pārkāpums.

140

Šo tiesisko nenoteiktību nevar labot automātiski piemērojams noteikums par atbildību līdzīgās daļās, uz ko Vispārējā tiesa ir atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 215. punktā, saskaņā ar kuru, ja Komisijas lēmumā, ar ko vairākiem uzņēmumiem ir noteikts solidāri maksājams naudas sods, nav konstatēts, ka uzņēmuma iekšienē dažas sabiedrības vairāk nekā citas bija atbildīgas par minētā uzņēmuma dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā attiecīgajā laikposmā, ir jāpieņem, ka tām ir vienāda atbildība un ka tādējādi tām ir jāsedz vienāda daļa no summām, kuras tām ir piespriestas solidāri.

141

Savienības tiesības neparedz šādu noteikumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 70. un 71. punkts). Turklāt šis noteikums katrā ziņā attiecas tikai uz naudas soda iekšēju sadali starp kopparādniekiem, ja Komisija ir apmierināta, nevis uz to attiecīgo summu noteikšanu solidaritātes ārējās attiecībās, ko Komisija var pieprasīt no juridiskajām personām, kuras bija daļa no katra no uzņēmumiem, kas secīgi viens otru aizstāja pārkāpuma izdarīšanas laikposmā.

142

Visbeidzot, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 141. punktā, Komisijas arguments, saskaņā ar kuru tā varēja aprēķināt naudas sodu pārkāpumu izdarījušajam meitasuzņēmumam un tā secīgajiem mātesuzņēmumiem, pamatojoties tikai uz meitasuzņēmumam noteikto sākumsummu, nevar atspēkot secinājumu, ka solidaritātes definīcija, ko ir izvēlējusies Komisija un apstiprinājusi Vispārējā tiesa, ir tiesiskās noteiktības un sodu un sankciju individualitātes principu pārkāpumus.

143

Pirmkārt, apelācijas sūdzību iesniedzējas sabiedrības pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības un sodu un sankciju individualitātes principus, pārsūdzētā sprieduma 215. punktā atzīstot, ka, ņemot vērā automātiski piemērojamo noteikumu par atbildību vienādās daļās, kas ir minēts šī sprieduma 140. punktā, ikviena no sodītajām sabiedrībām no apstrīdētā lēmuma varēja izsecināt naudas soda daļu, kāda tai būs jāsedz iekšējās attiecībās ar pārējiem solidārajiem kopparādniekiem, jo šāds automātiski piemērojams noteikums ir pretrunā Savienības tiesībās paredzētajam solidaritātes jēdzienam.

144

Otrkārt, apelācijas sūdzību iesniedzējas sabiedrības apgalvo, ka, pamatojoties uz noteikumu par atbildību vienādās daļās, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 236. punktā konstatējot, ka Komisija nebija deleģējusi valsts tiesai vai šķīrējtiesai pilnvaras noteikt to attiecīgo daļu naudas soda samaksā. Ja Komisija nenosaka katra kopparādnieka daļu, tā netieši šīs pilnvaras deleģē trešajai personai, proti, valsts tiesai vai šķīrējtiesai, tādējādi pārkāpjot EKL 7. pantu.

145

Treškārt, apelācijas sūdzību iesniedzējas sabiedrības apgalvo, ka, noraidot to argumentus par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu un pilnvaru prettiesisku deleģēšanu, pamatojoties uz noteikumu par atbildību vienādās daļās, Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo, šādi rīkojoties, tā grozīja apstrīdētā lēmuma saturu, papildinot to ar pamatojumu, kas turklāt ir pretrunā Komisijas gribai.

146

Komisija uzskata, ka pamats, kas attiecas uz pilnvaru prettiesisku deleģēšanu, ir jauns un tādējādi nepieņemams un ka tas katrā ziņā ir nepamatots, jo tas ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru Komisijai esot pilnvaras noteikt solidāro kopparādnieku daļas to iekšējās attiecībās, kaut gan tās pilnvaras noteikt sodu attiecas tikai uz solidaritātes ārējām attiecībām. Savukārt tā būtībā piekrīt kritikai, kas ir vērsta pret noteikumu par atbildību vienādās daļās, uz kuru Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 215. punktā, bet lūdz Tiesu aizstāt pamatojumu, lai noraidītu iebildumus, kas ir saistīti ar tiesiskās noteiktības un sodu un sankciju individualitātes principu pārkāpumu.

147

Vispirms ir jānoraida iebilde par nepieņemamību, ko Komisija ir izvirzījusi pret argumentāciju, kuru Alstom grupas sabiedrības ir balstījušas uz sodu noteikšanas pilnvaru prettiesisku deleģēšanu.

148

Ņemot vērā, ka lietas dalībniekam ir jāspēj apstrīdēt visus tam nelabvēlīgā sprieduma motīvus, ja Vispārējā tiesa ir apvienojusi divas lietas un pasludinājusi vienotu spriedumu, kurā ir sniegta atbilde uz visiem pamatiem, ko tiesvedībā Vispārējā tiesā ir izvirzījuši lietas dalībnieki, katrs no lietas dalībniekiem var kritizēt argumentāciju attiecībā uz pamatiem, kurus Vispārējā tiesā ir izvirzījis vienīgais prasītājs otrajā no apvienotajām lietām, ja šī argumentācija ir tam nelabvēlīga (2013. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑444/11 P Team Relocations u.c./Komisija, 34. punkts).

149

Pēc būtības vispirms, runājot par apelācijas sūdzību iesniedzēju sabiedrību argumentiem, kas ir vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 215. un 236. punktu, ir jākonstatē, ka tie ir balstīti uz minētā sprieduma 214. punktā izklāstīto pieņēmumu, ka kompetence, kura ir Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, lai uzliktu naudas sodu, kas solidāri ir jāmaksā vairākām juridiskajām personām, kuras ietilpst vienā uzņēmumā, ietver ekskluzīvas pilnvaras noteikt naudas soda daļas, kas solidārajiem kopparādniekiem ir jāsedz savās iekšējās attiecībās pēc tam, kad ir samaksāts viss naudas sods, kā rezultātā Komisija ir apmierināta.

150

Pieņemot šo pieņēmumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

151

Pilnvaras noteikt sodus, kas ir Komisijai, ir ierobežotas ar tā naudas soda summas noteikšanu, par kuru juridiskās personas, kas ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, tai ir solidāri atbildīgas, proti, solidaritātes ārējām attiecībām, un neattiecas uz pilnvarām noteikt šīs summas daļu, kura ir jāsedz solidārajiem kopparādniekiem solidaritātes iekšējās attiecībās (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 58. punkts).

152

Savukārt, ja līgumā nav noteiktas solidāri uzlikta naudas soda kopparādnieku daļas, valsts tiesām, ievērojot Savienības tiesības, ir jānosaka šīs daļas, piemērojot valsts tiesības (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 62. punkts).

153

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 215. punktā būtībā atzīstot, ka, ja Komisijas lēmumā, ar kuru vairākiem uzņēmumiem ir noteikts solidāri maksājams naudas sods, nav konstatēts, ka uzņēmuma iekšienē dažas sabiedrības vairāk nekā citas bija atbildīgas par minētā uzņēmuma dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā attiecīgajā laikposmā, bija jāpieņem, ka tām bija vienāda atbildība un ka tādējādi tām bija jāsedz vienāda daļa no summām, kas tām bija piespriestas solidāri (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 69. punkts).

154

No tā arī izriet, ka Vispārējā tiesa nevarēja balstīties uz šādu automātiski piemērojamu noteikumu par atbildību vienādās daļās, lai pārsūdzētā sprieduma 216. un 236. punktā attiecīgi secinātu, ka sodītās sabiedrības nepārprotami varēja uzzināt par iespējamām finansiālajām sekām, ko radīs solidāri maksājama naudas soda piespriešana, un ka Komisija savas sodu noteikšanas pilnvaras nebija deleģējusi valsts tiesai vai šķīrējtiesai.

155

Taču ir jāatgādina – ja Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet rezolutīvā daļa šķiet balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu un pamatojums ir jāaizstāj (šajā ziņā it īpaši skat. 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-120/06 P un C-121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I-6513. lpp., 187. punkts un tajā minētā judikatūra).

156

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šķiet, ka minētajā 216. un 236. punktā Vispārējā tiesa acīmredzami pamatoti ir secinājusi, ka ir jānoraida argumenti, kas attiecīgi ir balstīti uz tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu un Komisijas pilnvaru prettiesisku deleģēšanu.

157

Pirmkārt, tā kā Komisijai nav pilnvaru iekšēji sadalīt solidāri noteiktā naudas soda summu, nevar prasīt, lai katra sabiedrība no lēmuma, kurā tai ir noteikts solidāri ar vienu vai vairākām citām sabiedrībām maksājams naudas sods, varētu izsecināt daļu, kas tai būs jāsedz attiecībās ar saviem kopparādniekiem, ja Komisija ir apmierināta (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 66. punkts). Šī daļa, ja par to nav panākta līgumiska vienošanās, būs jānosaka valsts tiesai. Tādējādi tas, ka Komisijas lēmumā, ar ko solidāri ir noteikts sods, nav noteikta šī daļa, pats par sevi nevar būt tiesiskās noteiktības principa pārkāpums.

158

Otrkārt, ja pilnvaras iekšēji sadalīt solidāri maksājama naudas soda summu ir valsts tiesai vai šķīrējtiesai, nevis Komisijai, pēdējai minētajai nekādā ziņā nevar pārmest, ka tā šīs pilnvaras būtu deleģējusi prettiesiski, apstrīdētajā lēmumā nenosakot solidāro kopparādnieku daļas to iekšējās attiecībās.

159

No šiem apsvērumiem izriet, ka šādi izvirzītie pamati katrā ziņā ir acīmredzami nepamatoti un ka šī sprieduma 157. un 158. punktā izklāstīto juridisko iemeslu dēļ, ar kuriem ir jāaizstāj tie, ko Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 216. un 236. punktā, apelācijas sūdzības šajā ziņā ir jānoraida.

160

Otrkārt un pēdējokārt, ir jānoraida arī arguments par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa. Faktiski Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumu tā ir aizstājusi ar savējo. Pārbaudot šī lēmuma likumību, Vispārējā tiesa bija pilnībā tiesīga noraidīt attiecīgos pamatus, pamatojoties uz tādiem iemesliem kā tas, kas apstiprina automātiski piemērojamu noteikumu par atbildību vienādās daļās, pat ja būtībā šis iemesls ir izrādījies kļūdains no tiesību viedokļa.

161

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka Areva izvirzītais otrais un trešais pamats, kā arī Alstom grupas sabiedrību izvirzītā otrā pamata trešā daļa un ceturtais pamats ir pamatoti, ciktāl tajos Komisijai un Vispārējais tiesai ir pārmests, ka tās ir noteikušas faktisku solidaritāti starp Areva un Alstom un tādējādi ir pārkāpušas noteikumus par solidaritāti naudas sodu samaksā, kas izriet no tiesiskās noteiktības un sodu un sankciju individualitātes principiem.

162

Areva apgalvo, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējai tiesai būtu bijis jāpārbauda, vai Areva solidāri uzliktā naudas soda apmērs bija samērīgs attiecībā uz pārkāpuma smagumu un ilgumu un vai tas atbilda vienlīdzīgas attieksmes principam. Piemērojot šos principus, Vispārējai tiesai būtu bijis jāsamazina naudas soda maksimālais apmērs, par kura samaksu Areva bija solidāri atbildīga.

163

Minētais samērīguma principa pārkāpums izrietot no tā, ka par pārkāpumu, kas ilga tikai četrus mēnešus, Areva solidāri tika piespriests maksāt aptuveni pusi no naudas soda summas, kura ir solidāri jāmaksā Alstom par pārkāpumu, kas ilga divpadsmit gadus, vai gandrīz dubultu tā naudas soda summu, kurš ir jāmaksā tikai Alstom par tiešu iesaistīšanos attiecīgās aizliegtās vienošanās īstenošanā četru gadu periodā.

164

Arī vienlīdzīgas attieksmes princips esot pārkāpts, jo Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu apstiprināja, lai gan Komisija ar to, ņemot vērā dalības attiecīgajā pārkāpumā ilgumu, sodīja Areva daudz bargāk nekā Alstom, kaut gan pēdējā minētā bija viena no aizliegtu vienošanos dibinātājām sabiedrībām, tās dalības tajā kopējais ilgums 47 reizes pārsniedza Areva dalības ilgumu un Alstom apgrozījums bija lielāks nekā Areva apgrozījums.

165

Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams, jo Areva to nebija izvirzījusi pirmajā instancē un tas arī nav absolūts pamats, kas Vispārējai tiesai būtu bijis jāizvirza pēc savas ierosmes. Būtībā tā norāda, ka Areva uzliktā naudas soda noteikšanu nevar kritizēt, jo tas tika aprēķināts, piemērojot pamatnostādnes.

166

Vispirms, runājot par šī pamata pieņemamību, ir jākonstatē, kā to ģenerāladvokāts ir norādījis arī secinājumu 189. punktā, ka savā prasības pieteikumā pirmajā instancē Areva grupas sabiedrības neizvirzīja nevienu pamatu, kurš attiektos uz samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu un kurā tās apgalvotu, ka naudas sods, kas tika uzlikts Areva par šo principu pārkāpumu, ir prettiesisks. Kaut arī savā prasības pieteikumā minētās sabiedrības apgalvoja, ka ir pieļauts vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpums, šī argumentācija attiecās uz pavisam citu jautājumu, proti, solidāra soda noteikšanu sabiedrībām Alstom un Areva T&D SA.

167

Tādējādi runa ir par jaunu pamatu, kas saskaņā ar šī sprieduma 113. punktā atgādināto judikatūru ir nepieņemams apelācijas tiesvedībā Tiesā.

168

Turklāt, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis arī secinājumu 191. punktā, Areva T&D SA cesija Alstom, kaut arī tā notika laikā starp prasības iesniegšanu pirmajā instancē un apelācijas sūdzības iesniegšanu, nav jauns faktisks apstāklis, kas var pamatot to, ka šis pamats tiek uzskatīts par pieņemamu, jo tas nav balstīts uz šo apstākli.

169

Tomēr Areva izvirzītais ceturtais pamats ir pieņemams, ciktāl ar šo pamatu tā pārmet Vispārējai tiesai, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, tā nav pārbaudījusi tai solidāri ar Areva T&D SA noteiktā naudas soda likumību, ņemot vērā iespējamo samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu vai pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, īstenojot minēto kompetenci.

170

Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 118. punktā, pamats, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma, var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā.

171

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka papildus LESD paredzētajai likumības pārbaudei Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence, kas tai saskaņā ar LESD 261. pantu ir atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā un kas tai ļauj ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Siemens u.c./Komisija, 334. punkts, un 2013. gada 19. decembra spriedumu lietā C‑586/12 P Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

172

Tomēr Tiesa arī ir uzsvērusi, ka šīs neierobežotās kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes un ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principu balstīta tiesvedība. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, prasītājam ir jāizvirza pamati pret apstrīdēto lēmumu un jāiesniedz pierādījumi šo pamatu pamatošanai (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Siemens u.c./Komisija, 335. punkts).

173

Tiesa turklāt norādīja, ka šī procesuālā prasība nav pretrunā normai, saskaņā ar kuru konkurences tiesību normu pārkāpuma gadījumā Komisijai ir jāiesniedz pierādījumi tās konstatētajiem pārkāpumiem un jānorāda pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību. Prasītājam, vēršoties tiesā, tiek prasīts identificēt apstrīdētā lēmuma strīdīgos elementus, izteikt šajā sakarā iebildumus un iesniegt pierādījumus, kas var tikt uzskatīti par nopietnām norādēm par to, ka šie iebildumi ir pamatoti (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Siemens u.c./Komisija, 336. punkts).

174

Nešķiet, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, kā tas ir darīts pārsūdzētā sprieduma 318.–323. punktā, Vispārējā tiesa būtu pārkāpusi šos principus.

175

Minētajos punktos Vispārējā tiesa, minētā sprieduma 317. punktā konstatējusi to apelācijas sūdzību iesniedzēju pamatu pamatotību, kas bija balstīti uz samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem, ciktāl Komisija Alstom un Areva grupas sabiedrībām atbilstoši atbildību pastiprinošam apstāklim, kuru veido pārkāpuma vadītāja loma, noteica palielinājumu 50 % apmērā no to naudas sodu pamatsummas, kas identiska tai, kāda tika noteikta Siemens, grozīja naudas sodus, kuri bija solidāri noteikti Alstom un Areva, samazinot šo palielinājumu attiecīgi uz 35 % un 20 %.

176

Tieši šajā kontekstā Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, nebija pēc savas ierosmes jāpārbauda citi iebildumi, ko, iespējams, varēja izvirzīt pret naudas soda summu, kura tika noteikta Areva, ņemot vērā samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, un ko Areva ir izvirzījusi savā apelācijas sūdzībā.

177

Visbeidzot no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesai, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, taisnīguma apsvērumu dēļ nav ar savu vērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, veikusi, lemjot par to naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem ir piemēroti par Savienības tiesību pārkāpumu. Tādējādi tikai tad, ja Tiesa uzskatītu, ka sankcijas līmenis ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs, tai šajā ziņā būtu jākonstatē kļūda tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, nosakot neatbilstošu naudas soda apmēru (2013. gada 30. maija spriedums lietā C‑70/12 P Quinn Barlo u.c./Komisija, 57. punkts).

178

Šajā ziņā, runājot par iespējami neatbilstošo Areva noteiktā naudas soda summas raksturu, ņemot vērā, ka pēdējās minētās dalība attiecīgajā pārkāpumā bija īslaicīga, nešķiet, ka Areva solidāri noteiktā naudas soda summa būtu tādā mērā pārmērīga, ka tā ir nesamērīga.

179

Kā to norādīja Komisija, šī summa tika aprēķināta, piemērojot pamatnostādnēs izklāstīto metodoloģiju. Šajā ziņā ir skaidrs, ka apstāklis, ka Areva dalība attiecīgās aizliegtās vienošanās īstenošanā bija īslaicīga, izpaudās tajā, ka naudas soda sākumsumma netika palielināta, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, bet attiecībā uz Alstom sākumsumma tika palielināta par 155 %, jo dalības ilgums šīs aizliegtās vienošanās īstenošanā kopumā bija 15 gadi un 8 mēneši.

180

Tomēr tas, ka Areva dalība minētajā pārkāpumā bija īslaicīga, neko nemaina Areva pārmestā pārkāpuma smagumā, kas ir atspoguļots naudas soda aprēķinā, it īpaši sākumsummas noteikšanā.

181

Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu naudas soda apmērs ir jānosaka atkarībā no pārkāpuma, kurā individuāli tiek vainots attiecīgais uzņēmums, smaguma un no tā ilguma (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, 52. punkts).

182

Šajos apstākļos Areva apelācijas sūdzības ceturtais pamats ir jānoraida.

183

Piektajā pamatā Alstom grupas sabiedrības apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 223.–230. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdījusies attiecībā uz Alstom izvirzītā pirmā pamata par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz aizsardzību tiesā pārkāpumu piemērojamību un tātad nav atbildējusi uz šo pamatu.

184

Minētajos punktos Vispārējā tiesa esot lēmusi par prasību veikt pārbaudi tiesā un it īpaši par to, ka Alstom un Areva T&D SA bija izmantojušas tiesības pakļaut apstrīdēto lēmumu tiesas pārbaudei, efektīvi izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus. Areva Vispārējā tiesā izvirzītais pirmais pamats attiecās uz izvēles brīvību celt prasību, kas tika ierobežota sakarā ar Alstom un Areva T&D SA saukšanu pie solidāras atbildības.

185

Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 223.–230. punktā Vispārējā tiesa pienācīgi atbildēja uz argumentāciju, ko Alstom grupas sabiedrības bija paudušas pirmajā instancē.

186

Pretēji tam, ko apgalvo Alstom grupas sabiedrības, no pārsūdzētā sprieduma 223.–230. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa pienācīgi atbildēja uz Alstom izvirzīto pamatu par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu un nekādā ziņā nekļūdījās attiecībā uz tās paustās argumentācijas piemērojamību.

187

Pēc norādes uz attiecīgo judikatūru minētā sprieduma 224.–227. punktā Vispārējā tiesa tā 228. punktā pamatoti atzina, ka tas, ka Komisija pie solidāras atbildības sauca Alstom un Areva T&D SA, nav negatīvā veidā skāris katras šīs sabiedrības kā apstrīdētā lēmuma adresātes tiesības pakļaut šo lēmumu tiesas pārbaudei, efektīvi izmantojot Savienības tiesībās garantētos tiesību aizsardzības līdzekļus.

188

Alstom grupas sabiedrības apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi par brīvības izvēlēties celt prasību ierobežojumiem, kas izriet no solidāras naudas soda noteikšanas Alstom un Areva T&D SA. Tādējādi, ja Areva T&D SA celtu prasību, Alstom būtu jādara tas pats, lai izvairītos no pienākuma maksāt visu noteikto naudas sodu, savukārt, ja Areva T&D SA neceltu prasību, tai būtu jāmaksā šis naudas sods un Alstom prasība vairs nevarētu ietekmēt minētā naudas soda kopējo summu.

189

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šie ierobežojumi ir tikai nenovēršamas sekas tam, ka Alstom un Areva T&D SA tika noteikts naudas sods, kas šīm sabiedrībām ir jāmaksā solidāri. Kaut arī šādas sekas noteikti varēja ietekmēt solidāro kopparādnieku stratēģiju, tās pašas par sevi neradīja nekādu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu. Katrs kopparādnieks saglabāja tiesības un iespēju celt prasību, ko gan Alstom, gan Areva T&D SA turklāt izmantoja, kā Vispārējā tiesa to ir konstatējusi arī pārsūdzētā sprieduma 228. punktā.

190

No tā izriet, ka Alstom grupas sabiedrību piektais pamats ir jānoraida.

191

No visu apelācijas sūdzību iesniedzēju sabiedrību izvirzīto pamatu pārbaudes izriet, ka, pirmkārt, Areva izvirzītais otrais un trešais pamats, kā arī Alstom grupas sabiedrību izvirzītā otrā pamata trešā daļa un ceturtais pamats ir jāapmierina, ciktāl tajos Komisijai un Vispārējai tiesai ir pārmests, ka tās starp Areva un Alstom ir nodibinājušas faktisku solidaritāti un tādējādi ir pārkāpušas noteikumus par solidaritāti naudas sodu samaksā, kas izriet no tiesiskās paļāvības un sodu un sankciju individualitātes principiem, un ka, otrkārt, apelācijas sūdzības pārējā daļā ir jānoraida.

192

Vispirms no tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta otrais ievilkums ir jāatceļ.

193

Pēc tam, tā kā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas izpratnē strīds ir stadijā, kurā tas var tikt izlemts, par to ir jāpieņem galīgais nolēmums.

194

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā izdarītais secinājums par solidaritāti ir identisks tam, ko pēc savas neierobežotās kompetences īstenošanas un naudas soda summu samazināšanas Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta otrajā ievilkumā.

195

Tādējādi, tā kā apelācijas sūdzību iesniedzējas sabiedrības pirmajā instancē lūdza atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktu, tas ir jāatceļ to pašu iemeslu dēļ, kas lika atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta otro ievilkumu un kas ir izklāstīti šī sprieduma 129.–142. punktā.

196

Visbeidzot atbilstoši neierobežotajai kompetencei, kas saskaņā ar LESD 261. pantu Tiesai ir atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā, tā uzskata, ka noteikumi par solidaritāti tiks atbilstoši piemēroti, naudas sodu summas nosakot atbilstoši metodei, kura pretēji Komisijas un Vispārējās tiesas izvēlētajai, atbilst noteikumiem par solidaritāti naudas sodu samaksā, kas izriet no tiesiskās noteiktības un sodu un sankciju individualitātes principiem.

197

No tā izriet, ka, ņemot vērā šī sprieduma 138. punktā norādīto un dažu attiecīgo sabiedrību jaunos nosaukumus, kas ir minēti šī sprieduma 14. punktā, Alstom solidāri ar Alstom Grid SAS ir jānosaka naudas sods EUR 27 795 000 apmērā un Areva, T&D Holding un Alstom Grid AG solidāri ar Alstom Grid SAS ir jānosaka naudas sods EUR 20 400 000 apmērā.

198

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

199

Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

200

Saskaņā ar minētā reglamenta 138. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Saskaņā ar to pašu tiesību normu Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

201

Tā kā Areva un Alstom grupas sabiedrību apelācijas sūdzības tika daļēji apmierinātas, jāpiespriež Komisijai papildus saviem tiesāšanās izdevumiem gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā atlīdzināt vienu piektdaļu no Areva un Alstom grupas sabiedrību tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā. Areva un Alstom grupas sabiedrības sedz četras piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: