TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2012. gada 21. jūnijā ( *1 )

“Direktīva 2003/88/EK — Darba laika organizēšana — Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu — Slimības atvaļinājums — Ikgadējais atvaļinājums, kas laika ziņā sakrīt ar slimības atvaļinājumu — Tiesības izmantot apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu kādā citā laikposmā”

Lieta C-78/11

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Supremo (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 26. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 22. februārī, tiesvedībā

Asociación Nacional de Grandes Empresas de Distribución (ANGED)

pret

Federación de Asociaciones Sindicales (FASGA) ,

Federaciόn de Trabajadores Independientes de Comercio (Fetico) ,

Federaciόn Estatal de Trabajadores de Comercio, Hostelería, Turismo y Juego de UGT un

Federaciόn de Comercio, Hostelería y Turismo de CC.OO .

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Safjans [M. Safjan], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits (referents),

ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 29. marta tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Federación de Asociaciones Sindicales (FASGA) vārdā – J. Caballero Ramos, abogado,

Federación Estatal de Trabajadores de Comercio, Hostelería, Turismo y Juego de UGT vārdā – J. Jiménez de Eugenio, abogado,

Federación de Comercio, Hostelería y Turismo de CC.OO. vārdā – A. Martín Aguado un J. Jiménez de Eugenio, abogados,

Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

Eiropas Komisijas vārdā – S. Pardo Quintillán un M. van Beek, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/88”) 7. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Asociación Nacional de Grandes Empresas de Distribución (turpmāk tekstā –“ANGED”), no vienas puses, un Federación de Asociaciones Sindicales (FASGA), Federaciόn de Trabajadores Independientes de Comercio (Fetico), Federaciόn Estatal de Trabajadores de Comercio, Hostelería, Turismo y Juego de UGT un Federación de Comercio, Hostelería y Turismo de CC.OO. (turpmāk tekstā – “FASGA u.c.”), kas ir darba ņēmējus pārstāvošās arodbiedrības, no otras puses, saistībā ar minēto arodbiedrību celtajām kolektīvajām prasībām, ar kurām tās lūdz atzīt noteiktu darba ņēmēju tiesības izmantot savu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu arī tad, ja tas laika ziņā sakrīt ar pārejošas darbnespējas atvaļinājuma laikposmiem.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesiskais regulējums

3

Direktīvas 2003/88 1. pantā ar virsrakstu “Mērķis un darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2.   Šī direktīva attiecas uz:

a)

obligātiem [minimāliem] [..] ikgadējiem atpūtas laikposmiem [atvaļinājumiem] [..]

[..].”

4

Minētās direktīvas 7. pantā ar virsrakstu “Gadskārtējais atvaļinājums” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto [minimālo] apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

5

Direktīvas 2003/88 17. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atkāpties no atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem. Atkāpes nav pieļaujamas attiecībā uz šīs direktīvas 7. pantu.

Valsts tiesiskais regulējums

6

Karaļa 1995. gada 24. marta Likumdošanas dekrētā 1/1995, ar kuru ir apstiprināts pārstrādātais Darba ņēmēju likuma teksts (Real Decreto Legislativo 1/1995, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores; 1995. gada 29. martaBOE Nr. 75, 9654. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2007. gada 22. marta Pamatlikumu 3/2007 par faktisku sieviešu un vīriešu vienlīdzību (Ley orgánica 3/2007 para la igualdad efectiva de mujeres y hombres; 2007. gada 23. martaBOE Nr. 71, 12611. lpp.; turpmāk tekstā – “Darba ņēmēju likums”), cita starpā ir reglamentēta apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu joma, kā arī pārejošas darbnespējas joma.

7

Darba ņēmēju likuma 38. pantā ir noteikts:

“1.   Apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma laiks, ko nevar aizstāt ar naudas kompensāciju, tiek noteikts koplīgumā vai individuālā līgumā. Tas nekādā gadījumā nedrīkst būt īsāks par 30 kalendārajām dienām.

2.   Laikposms vai laikposmi atvaļinājuma izmantošanai tiek noteikti, darba devējam un darba ņēmējam savstarpēji vienojoties, attiecīgā gadījumā – atbilstoši koplīgumu noteikumiem par ikgadējo atvaļinājumu plānošanu.

Ja pusēm ir domstarpības, kompetentā tiesa nosaka piešķiramā atvaļinājuma datumus, un tās lēmums nav pārsūdzams. Process ir paātrināts un preferenciāls.

3.   Katrā uzņēmumā tiek veidots atvaļinājumu plānošanas grafiks. Darba ņēmējam viņa atvaļinājuma laiki tiek paziņoti vismaz divus mēnešus pirms atvaļinājuma sākuma dienas.

Ja iepriekšējā daļā minētajā uzņēmuma atvaļinājumu grafikā paredzētais atvaļinājuma laikposms laika ziņā sakrīt ar pārejošu darbnespēju grūtniecības, dzemdību vai bērna barošanas ar krūti dēļ vai arī ar šī likuma 48. panta 4. punktā paredzēto darba līguma darbības apturēšanas laiku, attiecīgajai personai ir tiesības izmantot atvaļinājumu citā laikā, kas neietilpst pārejošas darbnespējas laikposmā vai saskaņā ar minēto normu tai piešķirtā atvaļinājuma izmantošanas laikposmā, pēc apturēšanas laikposma, pat ja attiecīgais kalendārais gads jau ir beidzies.”

8

Lielveikalu darba koplīguma 2009.–2010. gadam 37. pantā ir ietverts noteikums, kas ir analogs Darba ņēmēju likuma 38. panta pēdējam punktam.

9

Darba ņēmēju likuma 48. panta 4. punktā ir reglamentēti gadījumi, kad darba līguma darbība tiek apturēta sakarā ar dzemdībām, mātes nāvi dzemdību dēļ, priekšlaicīgām dzemdībām, jaundzimušā hospitalizāciju, adoptēšanu vai pieņemšanu.

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

10

Ar atsevišķām prasībām, kas tikušas apvienotas vienā lietā, FASGA u.c. ir ierosinājuši kolektīva strīda tiesvedību, lūdzot atzīt, ka darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas Lielveikalu darba koplīgums 2009.–2010. gadam, ir tiesības uz savu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu arī tad, ja tas sakrīt ar darbnespējas atvaļinājuma laikposmiem.

11

ANGED uzskata, ka darba ņēmējiem, kuriem iestājas pārejoša darbnespēja pirms iepriekš noteiktā atvaļinājuma laikposma sākuma vai atvaļinājuma laikā, nav tiesību izmantot atvaļinājumu pēc pārejošās darbnespējas beigām, izņemot minētajā koplīgumā tieši paredzētās situācijas, proti, Darba ņēmēju likuma 48. panta 4. punktā paredzētās situācijas.

12

Ar 2009. gada 23. novembra spriedumu Audiencia Nacional pilnībā apmierināja FASGA u.c. prasību.

13

Tādēļ ANGED iesniedza Tribunal Supremo kasācijas sūdzību par minēto spriedumu.

14

Tribunal Supremo atsaucas uz Tiesas judikatūru, bet tomēr uzskata par nepieciešamu – ciktāl šī kasācijas sūdzība attiecas uz gadījumu, kurā pārejoša darbnespēja iestājas pēc apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikposma sākuma, – apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Direktīvas 2003/88 [..] 7. panta 1. punkts liedz valsts tiesību aktus interpretēt tādējādi, ka nav atļauts pārtraukt atvaļinājuma laikposmu, lai šo laikposmu pilnībā vai tā atlikumu varētu izmantot vēlāk, ja pārejoša darbnespēja iestājas minētā atvaļinājuma laikā?

Par prejudiciālo jautājumu

15

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normas, kurās paredzēts, ka darba ņēmējam, kuram pārejoša darbnespēja iestājusies apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikā, minēto ikgadējo atvaļinājumu, kas sakritis ar pārejošas darbnespējas laikposmu, nav tiesību izmantot vēlāk.

16

Šajā sakarā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katra darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot tikai robežās, kas tieši noteiktas ar Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvu 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), kas pati tikusi kodificēta ar Direktīvu 2003/88 (2011. gada 22. novembra spriedums lietā C-214/10 KHS, Krājums, I-11757. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

17

Otrkārt, ir jāatzīmē, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu kā Savienības sociālo tiesību princips ir ne tikai īpaši svarīgas, bet tās arī ir tieši noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kurai LES 6. panta 1. punktā ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 31. panta 2. punktā (iepriekš minētais spriedums lietā KHS, 37. punkts, un 2012. gada 3. maija spriedums lietā C-337/10 Neidel, 40. punkts).

18

Treškārt, tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nedrīkst interpretēt šauri (skat. 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C-486/08 Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, Krājums, I-3527. lpp., 29. punkts).

19

Turklāt ir skaidrs, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķis ir ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku atelpai un brīvā laika nodarbēm. Šis mērķis šajā ziņā atšķiras no tiesību uz slimības atvaļinājumu mērķa. Šis pēdējais darba ņēmējam tiek piešķirts, lai viņš varētu atgūties pēc slimības, kas izraisījusi darbnespēju (skat. 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-277/08 Vicente Pereda, Krājums, I-8405. lpp., 21. punkts).

20

Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka cita starpā no tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķa izriet, ka darba ņēmējam, kas iepriekš noteikta ikgadējā atvaļinājuma laikā ir slimības atvaļinājumā, ir tiesības, izsakot lūgumu, lai viņš patiešām varētu izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu, to izmantot citā laikā, kas nesakrīt ar slimības atvaļinājuma laikposmu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vicente Pereda, 22. punkts).

21

No iepriekš minētās judikatūras, kas attiecas uz darba ņēmēju, kurš bija darbnespējas stāvoklī pirms iepriekš noteikta apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikposma sākuma, izriet, ka brīdim, kurā iestājusies šī darbnespēja, nav nozīmes. Līdz ar to darba ņēmējam savu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, kas laika ziņā sakritis ar slimības atvaļinājuma laikposmu, ir tiesības izmantot vēlāk – neatkarīgi no tā, kurā brīdī ir iestājusies šī darbnespēja.

22

Nosacījums, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir piešķiramas darba ņēmējam tikai tad, ja viņš jau bija darbnespējas stāvoklī apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikposma sākuma brīdī, būtu riskants un pretrunā šā sprieduma 19. punktā norādītajam šo tiesību mērķim.

23

Šajā kontekstā Tiesa jau ir nospriedusi, ka jauns ikgadējā atvaļinājuma laikposms, kas atbilst sākotnēji noteiktā ikgadējā atvaļinājuma laikposma un slimības atvaļinājuma pārklāšanās ilgumam un ko darba ņēmējs ir tiesīgs izmantot pēc atveseļošanās, nepieciešamības gadījumā var tikt noteikts ārpus attiecīgā ikgadējam atvaļinājumam noteiktā references laikposma (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vicente Pereda, 23. punkts un rezolutīvā daļa).

24

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normas, kurās paredzēts, ka darba ņēmējam, kuram pārejoša darbnespēja iestājusies apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikā, minēto ikgadējo atvaļinājumu, kas sakritis ar pārejošas darbnespējas laikposmu, nav tiesību izmantot vēlāk.

Par tiesāšanās izdevumiem

25

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

 

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normas, kurās paredzēts, ka darba ņēmējam, kuram pārejoša darbnespēja iestājusies apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikā, minēto ikgadējo atvaļinājumu, kas sakritis ar pārejošas darbnespējas laikposmu, nav tiesību izmantot vēlāk.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – spāņu.


Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta C-78/11

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Supremo (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 26. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 22. februārī, tiesvedībā

Asociación Nacional de Grandes Empresas de Distribución (ANGED)

pret

Federación de Asociaciones Sindicales (FASGA) ,

Federaciόn de Trabajadores Independientes de Comercio (Fetico) ,

Federaciόn Estatal de Trabajadores de Comercio, Hostelería, Turismo y Juego de UGT un

Federaciόn de Comercio, Hostelería y Turismo de CC.OO .

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Safjans [ M. Safjan ], tiesneši M. Ilešičs [ M. Ilešič ] un E. Levits (referents),

ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [ V. Trstenjak ],

sekretāre M. Ferreira [ M. Ferreira ], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 29. marta tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

– Federación de Asociaciones Sindicales (FASGA) vārdā – J. Caballero Ramos , abogado ,

– Federación Estatal de Trabajadores de Comercio, Hostelería, Turismo y Juego de UGT vārdā – J. Jiménez de Eugenio , abogado ,

– Federación de Comercio, Hostelería y Turismo de CC.OO. vārdā – A. Martín Aguado un J. Jiménez de Eugenio , abogados ,

– Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González , pārstāvis,

– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri , pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello , avvocato dello Stato ,

– Eiropas Komisijas vārdā – S. Pardo Quintillán un M. van Beek , pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/88”) 7. panta 1. punkta interpretāciju.

2. Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Asociación Nacional de Grandes Empresas de Distribución (turpmāk tekstā –“ ANGED ”), no vienas puses, un Federación de Asociaciones Sindicales (FASGA) , Federaciόn de Trabajadores Independientes de Comercio (Fetico) , Federaciόn Estatal de Trabajadores de Comercio, Hostelería, Turismo y Juego de UGT un Federación de Comercio, Hostelería y Turismo de CC.OO. (turpmāk tekstā – “ FASGA u.c.”), kas ir darba ņēmējus pārstāvošās arodbiedrības, no otras puses, saistībā ar minēto arodbiedrību celtajām kolektīvajām prasībām, ar kurām tās lūdz atzīt noteiktu darba ņēmēju tiesības izmantot savu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu arī tad, ja tas laika ziņā sakrīt ar pārejošas darbnespējas atvaļinājuma laikposmiem.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesiskais regulējums

3. Direktīvas 2003/88 1. pantā ar virsrakstu “Mērķis un darbības joma” ir noteikts:

“1. Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2. Šī direktīva attiecas uz:

a) obligātiem [minimāliem] [..] ikgadējiem atpūtas laikposmiem [atvaļinājumiem] [..]

[..].”

4. Minētās direktīvas 7. pantā ar virsrakstu “Gadskārtējais atvaļinājums” ir paredzēts:

“1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2. Obligāto [minimālo] apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

5. Direktīvas 2003/88 17. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atkāpties no atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem. Atkāpes nav pieļaujamas attiecībā uz šīs direktīvas 7. pantu.

Valsts tiesiskais regulējums

6. Karaļa 1995. gada 24. marta Likumdošanas dekrētā 1/1995, ar kuru ir apstiprināts pārstrādātais Darba ņēmēju likuma teksts ( Real Decreto Legislativo 1/1995, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores ; 1995. gada 29. marta BOE Nr. 75, 9654. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2007. gada 22. marta Pamatlikumu 3/2007 par faktisku sieviešu un vīriešu vienlīdzību ( Ley orgánica 3/2007 para la igualdad efectiva de mujeres y hombres ; 2007. gada 23. marta BOE Nr. 71, 12611. lpp.; turpmāk tekstā – “Darba ņēmēju likums”), cita starpā ir reglamentēta apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu joma, kā arī pārejošas darbnespējas joma.

7. Darba ņēmēju likuma 38. pantā ir noteikts:

“1. Apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma laiks, ko nevar aizstāt ar naudas kompensāciju, tiek noteikts koplīgumā vai individuālā līgumā. Tas nekādā gadījumā nedrīkst būt īsāks par 30 kalendārajām dienām.

2. Laikposms vai laikposmi atvaļinājuma izmantošanai tiek noteikti, darba devējam un darba ņēmējam savstarpēji vienojoties, attiecīgā gadījumā – atbilstoši koplīgumu noteikumiem par ikgadējo atvaļinājumu plānošanu.

Ja pusēm ir domstarpības, kompetentā tiesa nosaka piešķiramā atvaļinājuma datumus, un tās lēmums nav pārsūdzams. Process ir paātrināts un preferenciāls.

3. Katrā uzņēmumā tiek veidots atvaļinājumu plānošanas grafiks. Darba ņēmējam viņa atvaļinājuma laiki tiek paziņoti vismaz divus mēnešus pirms atvaļinājuma sākuma dienas.

Ja iepriekšējā daļā minētajā uzņēmuma atvaļinājumu grafikā paredzētais atvaļinājuma laikposms laika ziņā sakrīt ar pārejošu darbnespēju grūtniecības, dzemdību vai bērna barošanas ar krūti dēļ vai arī ar šī likuma 48. panta 4. punktā paredzēto darba līguma darbības apturēšanas laiku, attiecīgajai personai ir tiesības izmantot atvaļinājumu citā laikā, kas neietilpst pārejošas darbnespējas laikposmā vai saskaņā ar minēto normu tai piešķirtā atvaļinājuma izmantošanas laikposmā, pēc apturēšanas laikposma, pat ja attiecīgais kalendārais gads jau ir beidzies.”

8. Lielveikalu darba koplīguma 2009.–2010. gadam 37. pantā ir ietverts noteikums, kas ir analogs Darba ņēmēju likuma 38. panta pēdējam punktam.

9. Darba ņēmēju likuma 48. panta 4. punktā ir reglamentēti gadījumi, kad darba līguma darbība tiek apturēta sakarā ar dzemdībām, mātes nāvi dzemdību dēļ, priekšlaicīgām dzemdībām, jaundzimušā hospitalizāciju, adoptēšanu vai pieņemšanu.

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

10. Ar atsevišķām prasībām, kas tikušas apvienotas vienā lietā, FASGA  u.c. ir ierosinājuši kolektīva strīda tiesvedību, lūdzot atzīt, ka darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas Lielveikalu darba koplīgums 2009.–2010. gadam, ir tiesības uz savu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu arī tad, ja tas sakrīt ar darbnespējas atvaļinājuma laikposmiem.

11. ANGED uzskata, ka darba ņēmējiem, kuriem iestājas pārejoša darbnespēja pirms iepriekš noteiktā atvaļinājuma laikposma sākuma vai atvaļinājuma laikā, nav tiesību izmantot atvaļinājumu pēc pārejošās darbnespējas beigām, izņemot minētajā koplīgumā tieši paredzētās situācijas, proti, Darba ņēmēju likuma 48. panta 4. punktā paredzētās situācijas.

12. Ar 2009. gada 23. novembra spriedumu Audiencia Nacional pilnībā apmierināja FASGA u.c. prasību.

13. Tādēļ ANGED iesniedza Tribunal Supremo kasācijas sūdzību par minēto spriedumu.

14. Tribunal Supremo atsaucas uz Tiesas judikatūru, bet tomēr uzskata par nepieciešamu – ciktāl šī kasācijas sūdzība attiecas uz gadījumu, kurā pārejoša darbnespēja iestājas pēc apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikposma sākuma, – apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Direktīvas 2003/88 [..] 7. panta 1. punkts liedz valsts tiesību aktus interpretēt tādējādi, ka nav atļauts pārtraukt atvaļinājuma laikposmu, lai šo laikposmu pilnībā vai tā atlikumu varētu izmantot vēlāk, ja pārejoša darbnespēja iestājas minētā atvaļinājuma laikā?

Par prejudiciālo jautājumu

15. Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normas, kurās paredzēts, ka darba ņēmējam, kuram pārejoša darbnespēja iestājusies apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikā, minēto ikgadējo atvaļinājumu, kas sakritis ar pārejošas darbnespējas laikposmu, nav tiesību izmantot vēlāk.

16. Šajā sakarā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katra darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot tikai robežās, kas tieši noteiktas ar Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvu 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), kas pati tikusi kodificēta ar Direktīvu 2003/88 (2011. gada 22. novembra spriedums lietā C-214/10 KHS , Krājums, I-11757. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

17. Otrkārt, ir jāatzīmē, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu kā Savienības sociālo tiesību princips ir ne tikai īpaši svarīgas, bet tās arī ir tieši noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kurai LES 6. panta 1. punktā ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 31. panta 2. punktā (iepriekš minētais spriedums lietā KHS , 37. punkts, un 2012. gada 3. maija spriedums lietā C-337/10 Neidel , 40. punkts).

18. Treškārt, tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nedrīkst interpretēt šauri (skat. 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C-486/08 Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols , Krājums, I-3527. lpp., 29. punkts).

19. Turklāt ir skaidrs, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķis ir ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku atelpai un brīvā laika nodarbēm. Šis mērķis šajā ziņā atšķiras no tiesību uz slimības atvaļinājumu mērķa. Šis pēdējais darba ņēmējam tiek piešķirts, lai viņš varētu atgūties pēc slimības, kas izraisījusi darbnespēju (skat. 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-277/08 Vicente Pereda , Krājums, I-8405. lpp., 21. punkts).

20. Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka cita starpā no tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķa izriet, ka darba ņēmējam, kas iepriekš noteikta ikgadējā atvaļinājuma laikā ir slimības atvaļinājumā, ir tiesības, izsakot lūgumu, lai viņš patiešām varētu izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu, to izmantot citā laikā, kas nesakrīt ar slimības atvaļinājuma laikposmu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vicente Pereda , 22. punkts).

21. No iepriekš minētās judikatūras, kas attiecas uz darba ņēmēju, kurš bija darbnespējas stāvoklī pirms iepriekš noteikta apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikposma sākuma, izriet, ka brīdim, kurā iestājusies šī darbnespēja, nav nozīmes. Līdz ar to darba ņēmējam savu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, kas laika ziņā sakritis ar slimības atvaļinājuma laikposmu, ir tiesības izmantot vēlāk – neatkarīgi no tā, kurā brīdī ir iestājusies šī darbnespēja.

22. Nosacījums, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir piešķiramas darba ņēmējam tikai tad, ja viņš jau bija darbnespējas stāvoklī apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikposma sākuma brīdī, būtu riskants un pretrunā šā sprieduma 19. punktā norādītajam šo tiesību mērķim.

23. Šajā kontekstā Tiesa jau ir nospriedusi, ka jauns ikgadējā atvaļinājuma laikposms, kas atbilst sākotnēji noteiktā ikgadējā atvaļinājuma laikposma un slimības atvaļinājuma pārklāšanās ilgumam un ko darba ņēmējs ir tiesīgs izmantot pēc atveseļošanās, nepieciešamības gadījumā var tikt noteikts ārpus attiecīgā ikgadējam atvaļinājumam noteiktā references laikposma (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vicente Pereda , 23. punkts un rezolutīvā daļa).

24. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normas, kurās paredzēts, ka darba ņēmējam, kuram pārejoša darbnespēja iestājusies apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikā, minēto ikgadējo atvaļinājumu, kas sakritis ar pārejošas darbnespējas laikposmu, nav tiesību izmantot vēlāk.

Par tiesāšanās izdevumiem

25. Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normas, kurās paredzēts, ka darba ņēmējam, kuram pārejoša darbnespēja iestājusies apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikā, minēto ikgadējo atvaļinājumu, kas sakritis ar pārejošas darbnespējas laikposmu, nav tiesību izmantot vēlāk.