ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES

[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 16. maijā ( 1 )

Lieta C‑609/11 P Lieta C‑610/11 P

Centrotherm Systemtechnik GmbH

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) un centrotherm Clean Solutions GmbH & Co. KG

“Apelācija — Kopienas preču zīme — Pieteikums par atcelšanu — Pierādījumi, kas iesniegti pēc ITSB noteiktā termiņa beigām — Pierādīšanas pienākuma sadale — Faktu pārbaude, ko ITSB veic pēc savas iniciatīvas — Ar zvērestu apstiprināta paziņojuma pierādījumu spēks”

1. 

2011. gada 15. septembrī Vispārējā tiesa pasludināja divus spriedumus saistībā ar prasībām, kas celtas par vienu un to pašu Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (turpmāk tekstā – “ITSB” vai “Birojs”) Apelāciju ceturtās padomes 2009. gada 25. augusta lēmumu attiecībā uz atcelšanas procesu starp centrotherm Clean Solutions GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Clean Solutions”) un Centrotherm Systemtechnik GmbH (turpmāk tekstā – “Systemtechnik”) ( 2 ). Systemtechnik ir iesniegusi apelācijas sūdzības par abiem spriedumiem.

2. 

Abās apelācijas sūdzībās tiek aplūkots jautājums par pierādīšanas pienākumu atcelšanas procesā ITSB un jautājums par to, kādā apjomā Apelāciju padome var ņemt vērā pierādījumus, kas iesniegti pēc Anulēšanas nodaļas noteiktā termiņa. Manos secinājumos, kas arī tiek sniegti šodien lietā C‑621/11 P New Yorker SHK Jeans/ITSB un apvienotajās lietās C‑120/12 P, C‑121/12 P un C‑122/12 P Rintisch/ITSB, es aplūkoju atšķirīgus, tomēr saistītus jautājumus saistībā ar iebildumu procesu.

Procesuālās tiesību normas

3.

Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Šā panta 1. punktā minētām personām, kas iestājušās lietā [proti, procesa Apelāciju padomē dalībniekiem, kas nav prasītāji] ir tādas pašas procesuālās tiesības kā pusēm.

Tās var atbalstīt puses prasījumus un tās var izvirzīt patstāvīgus prasījumus un pamatus neatkarīgi no pušu prasījumiem un pamatiem.

3.   Persona, kas iestājas lietā, kas minēta šā panta 1. punktā, savā atbildes rakstā uz prasības pieteikumu, kurš iesniegts saskaņā ar 135. panta 1. punktu, var prasīt atcelt vai grozīt Apelāciju padomes lēmumu punktā, kurš nav minēts pieteikumā, un izvirzīt pamatus, kas nav ietverti pieteikumā.

Šādi prasījumi vai pamati personas, kas iestājas lietā, atbildes rakstā uz prasības pieteikumu zaudē priekšmetu, ja prasītājs atsakās no tiesvedības.”

ES preču zīmju tiesības

4.

Brīdī, kad 2007. gada 7. februārī tika iesniegts pieteikums par atcelšanu, Regula Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 40/94) ( 3 ) joprojām bija spēkā. Vēlāk šī regula tika atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 207/2009) ( 4 ), kas stājās spēkā 2009. gada 13. aprīlī (līdz ar to pirms 2009. gada 25. augusta, kad Apelāciju padome pieņēma savu lēmumu, kas bija divu Vispārējā tiesā celto prasību priekšmets). Tāpēc savos secinājumos es atsaukšos uz Regulu Nr. 207/2009.

5.

Regulas Nr. 207/2009 15. panta ar nosaukumu “Kopienas preču zīmju izmantošana” 1. punktā ir noteikts:

“1. Ja piecos gados pēc Kopienas preču zīmes reģistrācijas tās īpašnieks nav sācis šo preču zīmi Kopienā patiesi [faktiski] izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, vai ja tās izmantošana ir pārtraukta uz nepārtrauktu piecu gadu laikposmu, uz Kopienas preču zīmi attiecina šajā regulā paredzētās sankcijas [ ( 5 ) ], ja vien šai neizmantošanai nav pamatotu iemeslu.

[..]”

6.

51. pantā ir noteikti atcelšanas pamati:

“1.   Kopienas preču zīmes īpašnieka tiesības paziņo par atceltām, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesu attiecībā uz pārkāpumu:

a)

ja nepārtrauktā piecu gadu periodā preču zīme nav patiesi [faktiski] izmantota saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta, un nav pamatotu iemeslu tās neizmantošanai; [..]

[..].”

7.

57. pantā tostarp ir paredzēti noteikumi par pieteikuma par atcelšanu izskatīšanu:

“1.   Izskatot pieteikumu par tiesību atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, Birojs tā noteiktā termiņā lūdz puses, cik bieži tas vajadzīgs, iesniegt savus apsvērumus par otras puses vai paša Biroja iesniegtiem materiāliem.

2.   Pēc Kopienas preču zīmes īpašnieka lūguma agrākas Kopienas preču zīmes īpašnieks, kas ir kāda no pusēm lietas izskatīšanas procesā par spēkā neesamību, iesniedz pierādījumus, ka piecu gadu laikā pirms pieteikuma par spēkā neesamības paziņošanu iesniegšanas agrākā Kopienas preču zīme ir Kopienā patiesi [faktiski] izmantota saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta un ko šī persona uzskaita kā sava pieteikuma pamatojumu, vai arī norāda pamatotus tās neizmantošanas iemeslus ar nosacījumu, ka agrākā Kopienas preču zīme tobrīd ir reģistrēta ne mazāk kā piecus gadus. Ja Kopienas preču zīmes pieteikuma publicēšanas brīdī agrākā Kopienas preču zīme ir reģistrēta ne mazāk kā piecus gadus, agrākās Kopienas preču zīmes īpašnieks turklāt iesniedz pierādījumus, ka tobrīd tika izpildīti 42. panta 2. punkta nosacījumi. Ja šāda pierādījuma nav, pieteikumu par spēkā neesamības paziņošanu noraida. Ja agrākā Kopienas preču zīme ir izmantota tikai saistībā ar daļu preču vai pakalpojumu, uz ko tā ir reģistrēta, pieteikuma par spēkā neesamības paziņošanu izskatīšanas nolūkos uzskata, ka tā ir reģistrēta tikai attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem.

[..]”

8.

65. pantā ir paredzēti noteikumi par prasībām Tiesā, kas celtas par Apelāciju padomes lēmumiem:

“1.   Pret Apelācij[u] padomes lēmumiem attiecībā uz apelācijām var celt prasības Tiesā.

[..]

3.   Tiesai ir piekritība anulēt vai grozīt apstrīdēto lēmumu.

4.   Prasību var celt jebkura lietas izskatīšanas procesā Apelācij[u] padomē iesaistīta puse, ko nelabvēlīgi ietekmējis padomes lēmums.

[..]”

9.

Saskaņā ar 76. pantu ar nosaukumu “Faktu pārbaude, ko Birojs veic pēc savas iniciatīvas”:

“1.   Lietas izskatīšanas procesa laikā Birojs izskata faktus pēc savas iniciatīvas, tomēr lietas izskatīšanas procesos, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai [ ( 6 ) ], Birojs aprobežojas ar faktu, pierādījumu un argumentu, ko puses iesniegušas, pārbaudi.

2.   Birojs var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas laicīgi.”

10.

78. pantā ar nosaukumu “Pierādījumu iegūšana” ir noteikts:

“1.   Lietas izskatīšanas procesā Birojā pierādījumus sniedz vai iegūst:

[..]

f)

no rakstveida paziņojumiem, kas apstiprināti ar zvērestu vai ar līdzīgām sekām atbilstoši tās valsts likumiem, kurā paziņojums sastādīts.

[..]”

11.

Regulā Nr. 2868/95 (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”) ( 7 ) ir paredzēti Regulas Nr. 207/2009 ( 8 ) īstenošanas noteikumi. Tajā ir noteikts, ka “[..] šīm normām būtu jānodrošina preču zīmes procedūru vienlaidus un efektīva vadība Birojā” ( 9 ).

12.

Atbilstoši Īstenošanas regulas 22. pantam:

“1.

Lūgumu par izmantošanas pierādījumiem saskaņā ar [Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punktu] [ ( 10 ) ] var pieņemt tikai tad, ja pieteicējs šādu lūgumu iesniedz Biroja noteiktā termiņā saskaņā ar 20. noteikuma 2. punktu.

2.

Ja iebilduma iesniedzējai pusei jāsniedz izmantošanas pierādījumi vai jāparāda, ka ir pienācīgi iemesli neizmantošanai, Birojs uzaicina viņu sniegt nepieciešamos pierādījumus tā noteiktā termiņā. Ja iebilduma iesniedzēja puse neiesniedz šādus pierādījumus norādītajā termiņā, Birojs iebildumu noraida.

3.

Norādes un pierādījumi, ar ko pierāda izmantošanu, ir norādes par pretstatītās preču zīmes izmantošanas vietu, laiku, lietošanas apjomu un veidu attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kuriem tā reģistrēta un kuri ir iebilduma pamatā, kā arī pierādījumi šo norāžu pamatojumam saskaņā ar 4. punktu.

4.

Pierādījumus sniedz saskaņā ar 79. un 79.a noteikumu, un principā iesniedz tikai papildu dokumentus un priekšmetus, tādus kā iepakojumi, uzlīmes, cenrāži, katalogi, faktūrrēķini, fotogrāfijas, laikrakstu sludinājumi un [Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunktā] minētie rakstveida paziņojumi.

[..]”

13.

[Īstenošanas regulas] 37. noteikumā ir aprakstīts, kam ir jābūt ietvertam pieteikumā par atcelšanu vai spēkā neesamības atzīšanu. Attiecībā uz pieteikuma pamatojumu 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktā ir noteikts, ka tajā ir jāiekļauj “norāde par faktiem, pierādījumiem un argumentiem, kas uzrādīti šo iemeslu [šī pamatojuma] atbalstam”.

14.

Atbilstoši 40. noteikumam ar nosaukumu “Pieteikuma par atcelšanu vai spēkā neesamības pasludināšanu [atzīšanu] izskatīšana”:

“1.

Par visiem atcelšanas vai atzīšanas par spēkā neesošu iesniegumiem, ko uzskata par iesniegtiem, paziņo Kopienas preču zīmes īpašniekam. Kad Birojs konstatē, ka iesniegums ir pieļaujams, tas aicina Kopienas preču zīmes īpašnieku termiņā, ko var noteikt Birojs, iesniegt apsvērumus.

2.

Ja Kopienas preču zīmes īpašnieks neiesniedz nekādus apsvērumus, Birojs var lemt par atcelšanu vai spēkā neesamību, pamatojoties uz tā rīcībā esošiem pierādījumiem.

3.

Jebkurus Kopienas preču zīmes īpašnieka iesniegtus apsvērumus paziņo pieteicējam, kuru Birojs vajadzības gadījumā lūdz atbildēt Biroja noteiktajā termiņā.

[..]

5.

Attiecībā uz pieteikumu par atcelšanu, ko iesniedz, pamatojoties uz [Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu] [ ( 11 ) ], Birojs aicina Kopienas preču zīmes īpašnieku termiņā, ko var noteikt Birojs, sniegt pierādījumus par zīmes faktisko izmantošanu. Ja pierādījumi nav iesniegti noteiktajā termiņā, Kopienas preču zīmi atceļ. Šā panta 22. noteikuma 2., 3. un 4. punktu piemēro mutatis mutandis.

6.

Ja iesniedzējam saskaņā ar [Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. un 3. punktu] jāiesniedz izmantošanas pierādījumi vai pierādījumi, ka ir pienācīgi iemesli neizmantošanai, Birojs aicina iesniedzēju termiņā, ko var noteikt Birojs, sniegt pierādījumus par zīmes faktisko izmantošanu. Ja noteiktajā termiņā pierādījumus neiesniedz, pieteikumu par atzīšanu par spēkā neesošu noraida. Šā panta 22. noteikuma 2., 3. un 4. punktu piemēro mutatis mutandis.”

Process ITSB

15.

1999. gada 7. septembrīSystemtechnik iesniedza pieteikumu par vārdiska apzīmējuma “CENTROTHERM” kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 11., 17., 19. un 42. klasē atbilstoši Nicas nolīgumam ( 12 ). Preču zīme tika reģistrēta 2001. gada 19. janvārī.

16.

2007. gada 7. februārī prasītāja Clean Solutions iesniedza pieteikumu par šīs preču zīmes atcelšanu attiecībā uz visām reģistrētajām precēm un pakalpojumiem. Savu pieteikumu tā pamatoja ar apstākli, ka preču zīme nav tikusi izmantota.

17.

Pēc tam, kad Systemtechnik tika darīts zināms pieteikums par atcelšanu, 2007. gada 15. februārī to lūdza trīs mēnešu laikā iesniegt iespējamos apsvērumus un pierādījumus par apstrīdētās preču zīmes faktisko izmantošanu. 2007. gada 11. maijāSystemtechnik apstrīdēja pieteikumu par atcelšanu un, lai pierādītu savas preču zīmes faktisko izmantošanu, iesniedza šādus pierādījumus: 14 digitālās fotogrāfijas, četrus faktūrrēķinus un sava pārvaldnieka 2007. gada 26. aprīļa paziņojumu ar nosaukumu “ar zvērestu apstiprināts paziņojums”. Tā arī paziņoja, ka tās rīcībā ir vairāku citu faktūrrēķinu kopijas, kuras tā nolēma neiesniegt šajā tiesvedības stadijā konfidencialitātes apsvērumu dēļ. Systemtechnik lūdza Anulēšanas nodaļu norādīt, vai tā vēlas, lai lietas materiāliem tiktu pievienoti citi pierādījumi un individuālie dokumenti.

18.

2007. gada 30. oktobrī Anulēšanas nodaļa atcēla Systemtechnik Kopienas preču zīmi attiecībā uz visām reģistrētajām precēm un pakalpojumiem. Atcelšana tika pamatota ar šobrīd Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu – Systemtechnik bija iesniegusi nepietiekamus pierādījumus, lai pierādītu savas preču zīmes faktisko izmantošanu.

19.

Systemtechnik iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu. Kopā ar apelācijas sūdzību tā iesniedza arī citus pierādījumus, tostarp produktu paraugus, sertifikātus, paziņojumus, faktūrrēķinus un attēlus.

20.

2009. gada 25. augustā Apelāciju padome atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu un noraidīja pieteikumu par atcelšanu attiecībā uz atsevišķām 11., 17. un 19. klasē ietilpstošām precēm. Attiecībā uz šīm precēm tā konstatēja, ka ir tikusi pierādīta preču zīmes faktiska izmantošana, jo iesniegtās fotogrāfijas pierāda preču zīmes izmantošanas raksturu, bet faktūrrēķini to, ka minētās preces tika pārdotas ar apstrīdēto preču zīmi. Tomēr pārējā daļā Apelāciju padome apelācijas sūdzību noraidīja. Attiecībā uz pakalpojumiem un pārējām precēm tā konstatēja, ka ar zvērestu apstiprinātais pārvaldnieka paziņojums nav pietiekams pierādījums, ja vien netiek iesniegti papildu pierādījumi par tā saturu. Turklāt Anulēšanas nodaļai nav jālūdz iesniegt citus dokumentus. Tāpat tai nav jāizvērtē materiāli, kas iesniegti citā ITSB notiekošā procesā.

21.

2009. gada 22. oktobrīClean Solutions cēla prasību par Apelāciju padomes lēmumu (lieta T‑427/09). 2009. gada 26. oktobrīSystemtechnik arī cēla prasību (lieta T‑434/09).

Vispārējās tiesas pasludinātie spriedumi

Lieta T‑427/09 (spriedums, par kuru iesniegta apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P)

22.

Vispārējā tiesa apmierināja Clean Solutions prasību, atceļot Apelāciju padomes lēmumu daļā, kurā ir atcelts Anulēšanas nodaļas 2007. gada 30. oktobra lēmums. Tā piesprieda ITSB segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Clean Solutions tiesāšanās izdevumus. Systemtechnik tika piespriests segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

23.

Clean Solutions, pamatojot savu prasību, izvirzīja vienu vienīgu pamatu, proti, tā apgalvoja, ka Apelāciju padome, secinot, ka Systemtechnik iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu preču zīmes faktisko izmantošanu, esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kā arī Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. un 3. punktu un 40. noteikuma 5. punktu.

24.

Vispārējā tiesa sava sprieduma 21.–30. punktā noteica atbilstošās tiesību normas, kuru ietvaros tā izvērtēja šo prasības pamatu. Papildus judikatūras par faktiskās izmantošanas definīciju un šādas izmantošanas pierādījumiem kopsavilkumam Vispārējā tiesa arī uzsvēra atcelšanas sankcijas mērķi un piemērošanas procesu, kā arī principus, kas nosaka pierādījumu iesniegšanu atcelšanas procesā.

25.

Sprieduma 25. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka “preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā izmantota atbilstoši savai pamata funkcijai garantēt to preču vai pakalpojumu identitāti, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču vai pakalpojumu noietu, izslēdzot simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt ar preču zīmi piešķirtās tiesības. Turklāt noteikums attiecībā uz faktisko izmantošanu prasa, lai šī preču zīme, kas ir aizsargāta konkrētajā teritorijā, tiktu izmantota publiski un ārēji”.

26.

Turpmāk sprieduma 26. punktā tā nosprieda, ka, “lai gan faktiskas izmantošanas jēdziens [..] nepieļauj jebkādu minimālu un nepietiekamu izmantošanu, lai varētu uzskatīt, ka preču zīme ir faktiski izmantota konkrētajā tirgū, tomēr prasība par faktisko izmantošanu neparedz ne vērtēt komerciālo veiksmīgumu, ne kontrolēt uzņēmuma ekonomisko stratēģiju, ne arī rezervēt preču zīmju aizsardzību vienīgi kvantitatīvi būtiskai komerciālai izmantošanai”.

27.

Sprieduma 27. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka attiecīgās preču zīmes faktiskās izmantošanas rakstura pārbaude ietver “visaptverošu vērtējumu, ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme izskatāmajā lietā. Šāds vērtējums ir jābalsta kopumā uz visiem faktiem un apstākļiem, kas ir atbilstoši, lai noskaidrotu tās patieso komerciālo izmantošanu, it īpaši izmantošanu, ko attiecīgajā ekonomiskajā sektorā uzskata par pamatotu, lai uzturētu vai radītu tirgus daļas ar preču zīmi aizsargātajām precēm vai pakalpojumiem, šo preču vai pakalpojumu raksturu, tirgus raksturojumu, preču zīmes izmantošanas apjomu un biežumu”. Sprieduma 30. punktā tā piebilda, ka “preču zīmes faktisko izmantošanu nevar pierādīt ar varbūtībām vai pieņēmumiem, bet tā ir jābalsta uz konkrētiem un objektīviem pierādījumiem par efektīvu un pietiekamu preču zīmes izmantošanu attiecīgajā tirgū”.

28.

Sākot ar sprieduma 31. punktu, Vispārējā tiesa vērtēja Clean Solutions argumentu par to, ka Apelāciju padomes secinājumam nav pietiekama faktiskā pamata. Sprieduma punkti, kuriem ir nozīme šajā tiesvedībā, ir šādi:

“32.

Izskatāmajā lietā pierādījumi, ko persona, kas iestājusies lietā, iesniegusi Anulēšanas nodaļai, lai pierādītu tās preču zīmes faktisko izmantošanu, ir tās pārvaldnieka apstiprinātais paziņojums, četri faktūrrēķini un četrpadsmit digitālās fotogrāfijas.

33.

Vispirms ir jākonstatē, ka no Apelāciju padomes argumentācijas neizriet, ka tās secinājums par faktiskās izmantošanas pierādīšanu attiecībā uz [..] precēm būtu pamatots ar personas, kas iestājusies lietā, pārvaldnieka [ar zvērestu] apstiprināto paziņojumu. [..], Apelāciju padomes konstatējumu par to, ka ir pierādīta preču zīmes “CENTROTHERM” faktiskā izmantošana, izraisīja savstarpējā saistība starp fotogrāfiju un četru faktūrrēķinu pierādījumu spēku. Ar atsaucēm, kas [..] veiktas attiecībā uz minēto paziņojumu, ir vienīgi norādīts uz tā trūkumiem un papildu pierādījumu, kas apstiprinātu tā saturu, neesamību.

34.

No tā izriet, ka ir jāpārbauda, vai fotogrāfiju un četru faktūrrēķinu visaptverošs vērtējums ļauj secināt, ka strīdus preču zīme ir tikusi faktiski izmantota atbilstoši judikatūrā iedibinātajiem principiem [..].

[..]

37.

No tā izriet, ka persona, kas iestājusies lietā, procesā ITSB ir sniegusi pierādījumus par relatīvi nelieliem pārdošanas apjomiem salīdzinājumā ar summu, kuru tās pārvaldnieks ir norādījis paziņojumā. Līdz ar to pat gadījumā, ja Apelāciju padome būtu ņēmusi vērā minēto paziņojumu, ir jākonstatē, ka lietas materiālos nav pietiekamu pierādījumu, kas pamatotu tā saturu attiecībā uz pārdošanas vērtību. Turklāt, runājot par preču zīmes izmantošanas laika aspektu, minētie faktūrrēķini attiecas uz ļoti īsu, pat ierobežotu laikposmu, proti, 2006. gada 12., 18. un 21. jūliju un 2007. gada 9. janvāri.

[..]

43

Ir jāsecina, ka [..] pierādījumu visaptverošs vērtējums neļauj spriest vai vismaz izdarīt pieļāvumus vai pieņēmumus, ka strīdus preču zīme atbilstošajā laikposmā ir faktiski izmantota attiecībā uz iepriekš 11. punktā minētajām precēm.

44

No tā izriet, ka Apelāciju padome ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka persona, kas iestājusies lietā, ir sniegusi pierādījumus par preču zīmes “CENTROTHERM” faktisko izmantošanu attiecībā uz minētajām precēm.

45

Personas, kas iestājusies lietā [..], argumenti, saskaņā ar kuriem tirgus specifika būtībā apgrūtinot pierādījumu savākšanu, nevar atspēkot šo secinājumu.

46

Pierādījumu metodes un līdzekļi, lai pierādītu preču zīmes faktisko izmantošanu, nav ierobežoti. Vispārējās tiesas secinājums, saskaņā ar kuru izskatāmajā lietā nav pierādīta faktiskā izmantošana, neizriet no pierādījumu standartam izvirzītas pārmērīgi augstas prasības, bet no fakta, ka persona, kas iestājusies lietā, ir izvēlējusies ierobežot pierādījumu iesniegšanu [..]. Anulēšanas nodaļa ir saņēmusi zemas kvalitātes fotogrāfijas, kurās attēloti priekšmeti, kuru preču numuri neatbilst precēm, kas ir tikušas pārdotas saskaņā ar nedaudzajiem iesniegtajiem faktūrrēķiniem. Turklāt minētie faktūrrēķini aptver īsu laikposmu un atklāj pārdošanas darījumus, kuru vērtība ir minimāla salīdzinājumā ar apjomu, par kādu persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka ir veikusi pārdošanu. Tāpat ir jākonstatē, ka persona, kas iestājusies lietā, tiesas sēdē apgalvoja, ka nav nekādas tiešas saiknes starp faktūrrēķiniem un fotogrāfijām, ko tā ir iesniegusi ITSB.”

Lieta T‑434/09 (spriedums, par kuru iesniegta apelācijas sūdzība lietā C‑610/11 P)

29.

Vispārējā tiesa ar savu spriedumu lietā T‑434/09 noraidīja prasību. Tā piesprieda Systemtechnik atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, bet Clean Solutions segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

30.

Attiecībā uz pirmo pamatu, saskaņā ar kuru ITSB esot kļūdaini novērtējis Anulēšanas nodaļā iesniegtos preču faktiskās izmantošanas pierādījumus, Vispārējā tiesa šajā lietā pasludinātā sprieduma 21.–32. punktā norādīja atbilstošās tiesību normas, kuru ietvaros tā izvērtēja šo pamatu (līdzīgi kā lietā T‑427/09 pasludinātā sprieduma 21.–32. punktā).

31.

Turpmāk minētā sprieduma 32.–34. punktā tā izvērtēja Systemtechnik pārvaldnieka ar zvērestu apstiprinātā paziņojuma pierādījumu spēku:

“32

Ir jāatgādina, ka pierādījumi, ko prasītāja iesniegusi Anulēšanas nodaļai, lai pierādītu tās preču zīmes faktisko izmantošanu, ir tās pārvaldnieka apstiprinātais paziņojums, četri faktūrrēķini un četrpadsmit digitālās fotogrāfijas.

33

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai novērtētu “rakstveida paziņojumu, kas apstiprināti ar zvērestu vai ar līdzīgām sekām atbilstoši tās valsts likumiem, kurā paziņojums sastādīts,” pierādījuma spēku Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē, ir jāpārbauda tajos ietvertās informācijas ticamība un patiesums, ņemot vērā it īpaši dokumenta izcelsmi, tā sagatavošanas apstākļus un adresātu, un jāpārliecinās, vai pēc satura minētais dokuments šķiet saprātīgs un uzticams [..].

34

Tādēļ ir jāuzskata, ka, ņemot vērā acīmredzamās saites, kas vieno paziņojuma sniedzēju un prasītāju, minētajam paziņojumam var piešķirt pierādījumu spēku vienīgi tad, ja to apstiprina iesniegto četrpadsmit fotogrāfiju un četru faktūrrēķinu saturs.”

32.

Pēc tam Vispārējā tiesa pārbaudīja faktūrrēķinus (35.–37. punkts) un fotogrāfijas (38.–43. punkts) un secināja, ka:

“44

No iepriekš minētā izriet, ka ne fotogrāfijas, ne faktūrrēķini neļauj apstiprināt prasītājas pārvaldnieka paziņojumu tiktāl, ciktāl viņš apgalvo, ka atbilstošajā laikposmā ir pārdotas šādas ar preču zīmi “CENTROTHERM” aptvertās preces: gaisa kondicionēšanas, tvaika ražošanas, žāvēšanas un ventilācijas iekārtu mehānisma detaļas; gaisa filtrēšanas aparāti un to detaļas; savienojumi, šuvju aizdarīšanas materiāli; drīvēšanas, blīvēšanas un izolācijas materiāli; daļēji apstrādātas plastmasas; būvmateriāli, būvniecības armatūra; sienu pārseguma materiāli, būvniecības apšuvumi, apšuvumi; dūmvadu plāksnes; dūmvadu caurules, dūmtveri un kamīnu dzegas.

45

Ir jāsecina, ka lietas materiālos esošo pierādījumu visaptverošs vērtējums neļauj spriest vai vismaz izdarīt pieļāvumus vai pieņēmumus, ka preču zīme “CENTROTHERM” atbilstošajā laikposmā ir faktiski izmantota attiecībā uz citām precēm un pakalpojumiem, nevis tiem, kas minēti iepriekš 11. punktā.”

33.

Attiecībā uz otro pamatu, saskaņā ar kuru ITSB esot pārkāpis savu pienākumu pārbaudīt faktus pēc savas iniciatīvas, Vispārējā tiesa nosprieda, ka:

“51

Vispirms ir jāatgādina Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkta formulējums, saskaņā ar kuru “lietas izskatīšanas procesa laikā Birojs izskata faktus pēc savas iniciatīvas, tomēr lietas izskatīšanas procesos, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai, tas aprobežojas ar faktu, pierādījumu un argumentu, ko puses iesniegušas, pārbaudi”.

52

Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka paziņojums par atcelšanu salīdzinājumā ar reģistrācijas atteikumu ir balstīts gan uz absolūtiem, gan relatīviem pamatiem.

53

Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punktu Kopienas preču zīmes īpašnieka tiesības paziņo par atceltām, ja nepārtrauktā piecu gadu ilgā laikā preču zīme nav faktiski izmantota [..], ja īpašnieka darbības vai bezdarbības rezultātā preču zīme ir kļuvusi par vispārēju nosaukumu attiecīgajā tirdzniecības nozarē precei vai pakalpojumam, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta [..], vai ja preču zīmes izmantošanas rezultātā, ko veicis tās īpašnieks vai tas noticis ar tā piekrišanu, preču zīme var maldināt sabiedrību [..].

54

Ja divi pēdējie no iepriekš minētajiem nosacījumiem attiecas uz absolūtiem atteikuma pamatiem, kas izriet no Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b)–d) un g) apakšpunkta, tad pirmais nosacījums attiecas uz pārbaudi saistībā ar relatīviem atteikuma pamatiem, proti, Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktu. Līdz ar to ir jāsecina, ka ITSB pārbaude par Kopienas preču zīmes faktisko izmantošanu atcelšanas procesa ietvaros ir jāveic, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkta in fine [beigu daļu], kurā paredzēts, ka šī pārbaude aprobežojas ar pušu iesniegtajiem faktiem.

55

No tā izriet, ka prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru ITSB, ietverot savā pārbaudē vienīgi tās iesniegtos faktus, ir pieļāvis kļūdu, ir nepamatots.”

34.

Attiecībā uz trešo pamatu, saskaņā ar kuru tiek apgalvots, ka ITSB neesot ņēmis vērā procesā Apelāciju padomē iesniegtos pierādījumus, Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

“61

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka ITSB pārbaude par Kopienas preču zīmes faktisko izmantošanu [..] ir jāveic, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkta beigu daļu. Minētajā normā ir paredzēts, ka ITSB pārbaude aprobežojas ar pušu iesniegtajiem faktiem. No tā izriet, ka prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru ITSB ir pienākums pēc savas iniciatīvas papildināt tā lietas materiālus, ir jānoraida.

62

Otrkārt, procesa ITSB lietas dalībniekiem paredzētā iespēja norādīt faktus un pierādījumus pēc šim nolūkam paredzētā termiņa beigām pastāv nevis beznosacījuma veidā, bet gan, kā tas izriet no judikatūras, ir pakļauta nosacījumam, ka nepastāv pretēji noteikumi. Vienīgi tad, ja šis nosacījums ir izpildīts, ITSB ir rīcības brīvība attiecībā uz novēloti norādīto faktu un pierādījumu ņemšanu vērā [..].

63

Izskatāmajā lietā eksistē noteikums, kas nepieļauj procesā Apelāciju padomē iesniegto pierādījumu ņemšanu vērā, proti, [Īstenošanas regulas] 40. noteikuma 5. punkts.”

35.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa noraidīja iebildi par [Īstenošanas regulas] 40. noteikuma 5. punkta prettiesiskumu, balstoties uz šādiem apsvērumiem:

“67

Vispārējā tiesa konstatē, ka, lai gan ir skaidrs, ka [Īstenošanas regulas] normas nevar būt pretrunā Regulas Nr. 207/2009 noteikumiem un sistēmai, tomēr nav iespējams konstatēt nekādu pretrunu starp [Īstenošanas regulas] 40. noteikuma 5. punktu un Regulā Nr. 207/2009 ietvertajiem noteikumiem attiecībā uz atcelšanu.

68

Lai gan Regulā Nr. 207/2009 ir paredzēta materiālo tiesību norma, proti, Kopienas preču zīmju, kas nav faktiski izmantotas, atcelšana kā sankcija, [Īstenošanas regulā] ir precizētas piemērojamās procesuālās normas, tostarp pierādīšanas pienākuma noteikšana un noteikto termiņu neievērošanas sekas. Turklāt [..] no Regulas Nr. 207/2009 sistēmas izriet, ka attiecībā uz pieteikumu par atcelšanu sakarā ar faktiskas izmantošanas neesamību ITSB pārbaudes apjoms un intensitāte ir ierobežoti ar lietas dalībnieku izvirzīto pamatu un iesniegto faktu pārbaudi.

69

Ir jākonstatē, ka prasītājas izvirzītie argumenti nekādi nepierāda, ka [Īstenošanas regulas] 40. noteikuma 5. punktā ietvertais procesuālais noteikums, kas Kopienas preču zīmes īpašniekam nosaka pierādīšanas pienākumu un paredz, ka pietiekamu pierādījumu neiesniegšanas noteiktajos termiņos rezultātā tiek paziņota [preču zīmes] atcelšana, varētu būt pretrunā Regulai Nr. 207/2009.

70

Attiecībā uz apgalvoto samērīguma principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka par termiņu, kam labā Kopienu sistēmas funkcionēšanā ir fundamentāla nozīme, neievērošanu bez pienācīga attaisnojuma Kopienu tiesiskais regulējums var piemērot sodu – tiesību zaudēšanu, un tas nav nesavienojams ar minēto samērīguma principu [..].

71

Visbeidzot, ir jākonstatē, ka apgalvojums, saskaņā ar kuru ar [Īstenošanas regulas] 40. noteikuma 5. punktu tiek pārkāptas tiesības uz īpašumu un tiesības uz taisnīgu tiesu, nav pamatots. Minētā norma nekādi neietekmē Kopienas preču zīmes īpašnieka tiesības, vismaz tā tiesības izvēlēties, kā to izskatāmajā lietā ir darījusi prasītāja, neiesniegt noteiktajā termiņā ITSB tā rīcībā esošos pierādījumus par tā preču zīmes faktisko izmantošanu.”

Apelācijas sūdzību apkopojums un prasījumu veidi

Lieta C‑609/11 P

36.

Systemtechnik lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑427/09, noraidīt Clean Solutions prasību par Apelāciju padomes 2009. gada 25. augusta lēmumu un piespriest Clean Solutions atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37.

Apelācijas sūdzība ir balstīta uz četriem pamatiem: i) Regulas Nr. 207/2009 65. panta kopsakarā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. un 3. punktu pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa neesot lēmusi par visiem prasības pamatiem, ii) Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 76. panta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot balstījusies uz kļūdainu pieņēmumu, ka atcelšanas procesā preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda šīs preču zīmes faktiska izmantošana, iii) Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa pretēji judikatūrai esot konstatējusi, ka minimāla preču zīmes izmantošana vien nevar būt tās faktiska izmantošana, un iv) Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunkta kopsakarā ar Īstenošanas regulas 22. noteikumu pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa neesot noraidījusi ITSB nostāju, saskaņā ar kuru pārvaldnieka ar zvērestu apstiprināts paziņojums nevar būt pierādījums šo tiesību normu izpratnē.

Lieta C‑610/11 P

38.

Systemtechnik lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑434/09 un atcelt Apelāciju padomes lēmumu daļā, kurā ir apmierināts pieteikums par atcelšanu. Tā arī lūdz piespriest ISTB un Clean Solutions atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39.

Systemtechnik apelācijas sūdzība ir balstīta uz četriem pamatiem: i) Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā ar zvērestu apstiprinātā paziņojuma pierādījumu spēku, ii) Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa neesot interpretējusi šo tiesību normu tādējādi, ka atcelšanas procesā kompetentai iestādei ir pienākums pārbaudīt atbilstošos faktus pēc savas iniciatīvas, iii) Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 76. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa neesot norādījusi, ka ITSB ir rīcības brīvība ņemt vērā dokumentus, ko pieteicējs iesniedzis procesā Apelāciju padomē, un iv) pakārtoti to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, nekonstatējot, ka Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punkta nosacījumi nav piemērojami.

Lietas dalībnieku argumentu apkopojums

Lieta C‑609/11 P

Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 207/2009 65. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. un 3. punktu

40.

Systemtechnik uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, nevērtējot tās apsvērumus par to, ka Apelāciju padome nav ņēmusi vērā i) ar zvērestu apstiprināto paziņojumu, ii) lietā esošos dokumentus un iii) pierādījumus, kas iesniegti, pamatojot tās izskatīšanā esošo apelācijas sūdzību. It īpaši Vispārējai tiesai šie apsvērumi esot bijuši jāinterpretē tādā izpratnē, ka Systemtechnik tai bija lūgusi apstiprināt Apelāciju padomes lēmumu, bet aizstāt tās argumentāciju.

41.

ITSB lūdz Tiesu noraidīt šo apelācijas sūdzības pamatu, jo Systemtechnik lūdza Vispārējai tiesai noraidīt prasību, nelūdzot atcelt vai grozīt Apelāciju padomes lēmumu punktā, kas nav minēts pieteikumā.

42.

Clean Solutions apgalvo, ka apstrīdētā sprieduma 32. punktā Vispārējā tiesa esot aprakstījusi gan lietas materiālos esošos, gan Apelāciju padomei iesniegtos pierādījumus. No šī sprieduma 37. punkta arī izrietot, ka Vispārējā tiesa nav atteikusies lemt par Systemtechnik argumentu attiecībā uz nepieciešamību ņemt vērā ar zvērestu apstiprinātu paziņojumu. Gluži pretēji, tā esot atzinusi, ka katrā ziņā šī paziņojuma saturs nav apstiprināts ar lietas materiāliem. Turklāt no apstrīdētā sprieduma ievaddaļas izrietot, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā visus Systemtechnik apsvērumus. Turpinājumā Clean Solutions apgalvo, ka Vispārējai tiesai tās nolēmuma motīvu daļā nav skaidri jāiztirzā visi lietas dalībnieku apsvērumos minētie punkti. Visbeidzot, Clean Solutions apgalvo, ka pirmais pamats esot jānoraida, jo Systemtechnik lūdz Tiesu noteikt, vai Vispārējā tiesa ir pienācīgi konstatējusi un novērtējusi lietas faktus. Šāda veida pārbaude nav Tiesas kompetencē, izskatot apelācijas sūdzību.

Par otro pamatu – Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 76. pantu

43.

Systemtechnik apgalvo, ka apstrīdētā sprieduma 46. punktā Vispārējā tiesa netieši norāda, ka apstrīdētās preču zīmes īpašniekam ir pienākums pierādīt tās faktisko izmantošanu. Šāda nostāja esot pretēja Regulai Nr. 207/2009 tādēļ, ka, no vienas puses, atcelšanas procesam ir jāpiemēro Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkta pirmajā daļā ietvertais noteikums, saskaņā ar kuru ITSB ir jāpārbauda fakti pēc savas iniciatīvas, turpretim, no otras puses, citās šīs regulas normās ir paredzēts, ka Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta kontekstā pierādīšanas pienākums neattiecas uz preču zīmes īpašnieku. Tāpēc Vispārējai tiesai esot bijis jānolemj, ka ITSB bija jāpārbauda fakti pēc savas iniciatīvas.

44.

Systemtechnik apgalvo, ka saskaņā ar 76. panta 1. punktu ITSB ir jāpārbauda visa tam iesniegtā informācija neatkarīgi no tā, kad tā ir iesniegta. Līdz ar to ITSB nevarot atteikties izvērtēt pierādījumus tikai tāpēc, ka tie ir iesniegti pēc noteiktā termiņa beigām. Pretēji noteikumiem par faktiskās izmantošanas pierādīšanu iebildumu un spēkā neesamības atzīšanas procesā ( 13 ), Regulas Nr. 207/2009 51. pantā attiecībā uz atcelšanas procesu neesot paredzēts ne pienākums pierādīt izmantošanu, ne tiesiskās sekas, kas izriet no šādu pierādījumu neesamības. Līdz ar to preču zīmes īpašniekam nav jāpierāda savas preču zīmes faktiskā izmantošana saistībā ar šādu trešās puses izteiktu lūgumu. Tāpat arī preču zīmi nevar uzreiz atcelt tādēļ, ka tās īpašnieks nav pierādījis tās izmantošanu. Šāda 51. panta interpretācija esot pilnībā saderīga ar pamatprincipiem par pierādīšanas pienākuma sadali un it īpaši principu, ka tam lietas dalībniekam, kurš apgalvo par tiesībām, ir jāpierāda apstākļi, kas pamato šādu apgalvojumu.

45.

Cita interpretācija ietvertu risku, ka preču zīmes īpašniekam būtu pastāvīgi jāaizstāvas pret atcelšanas prasībām, kas nozīmētu ilgus un dārgus procesus. Šajā ziņā atcelšanas process atšķiras no iebildumu un spēkā neesamības atzīšanas procesa, jo iebildumu vai pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu noraidīšana nenozīmē pastāvīgu preču zīmes zaudēšanu.

46.

ITSB uzskata, ka Vispārējā tiesa pareizi ir nolēmusi, ka atcelšanas process ir saistīts ar normu, kas regulē relatīvus atteikuma pamatojumus, proti, Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktu. Atcelšanas process kā process, kas balstīts uz relatīva atteikuma pamatojumiem, ir inter partes process, kura mērķis ir aizsargāt konkurentu intereses, ierobežojot preču zīmju īpašnieku, kas neizmanto savas preču zīmes, monopolstāvokļus. Šim procesam netiek piemērots princips, ka ITSB veic pārbaudi pēc savas iniciatīvas. Tas ir likumsakarīgi, jo īpašnieks ir lietas dalībnieks, kurš, visticamāk, var sniegt vajadzīgos pierādījumus, lai pierādītu preču zīmes esamību konkrētajā tirgū. Turklāt būtu sarežģīti lūgt, lai pieteikuma [par atcelšanu] iesniedzējs pierādītu cita lietas dalībnieka preču zīmes neizmantošanu.

47.

Attiecībā uz argumentu, ka Vispārējai tiesai esot bijuši jāņem vērā pierādījumi, kas iesniegti procesā Apelāciju padomē, ITSB atbalsta Vispārējās tiesas nostāju tādās lietās kā spriedumā lietā New Yorker SHK Jeans/ITSB ( 14 ) un apgalvo, ka, ņemot vērā paralēles starp Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punktu un 40. noteikuma 5. punktu, abām šīm normām ir jāpiemēro vienāda interpretācija.

48.

Clean Solutions neinterpretē Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktu tādā izpratnē, ka atcelšanas procesā ITSB ir jāpārbauda fakti pēc savas iniciatīvas, ja jautājums ir tikai par preču zīmes faktisku izmantošanu. Šajā ziņā Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punktā ir noteiks, ka Kopienas preču zīme ir jāatceļ, ja tās īpašnieks ITSB noteiktajā termiņā nepierāda tās faktisku izmantošanu. Šīs tiesību normas trešajā teikumā ir noteikts, ka 22. noteikuma 2.–4. punkta nosacījumi tiek piemēroti mutatis mutandis. No tā izrietot, ka atcelšanas procesā preču zīmes īpašniekam ir pienākums pierādīt tās faktisku izmantošanu.

Par trešo pamatu – Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu

49.

Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, apstrīdētā sprieduma 26. punktā uzskatot, ka faktiskas izmantošanas jēdziens izslēdz jebkādu minimālu un nepietiekamu izmantošanu. Tai esot bijusi jāpiemēro esošā judikatūra attiecībā uz faktisko izmantošanu, no kuras izriet atšķirīga interpretācija.

50.

ITSB apgalvo, ka šis pamats ir acīmredzami nepamatots, jo tas ir balstīts uz apstrīdētā sprieduma nepilnīgu atspoguļojumu. Konkrēti, Systemtechnik nenorādot, ka Vispārējā tiesa konstatēja, ka minimāla un nepietiekama izmantošana ir izslēgta, lai konstatētu, ka preču zīme ir reāli un faktiski izmantota.

51.

Clean Solutions apgalvo, ka trešais pamats ir nepamatots, atsaucoties uz līdzīgiem iemesliem kā tie, kurus izvirzījis ITSB. Tā uzskata, ka sprieduma 26.–30. punktā minētā argumentācija apliecina, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā visus apstākļus, kas izriet no Tiesas judikatūras par faktiskas izmantošanas jēdzienu. Clean Solutions apgalvo, ka ar trešo apelācijas sūdzības pamatu Systemtechnik patiešām lūdz Tiesu ar savu vērtējumu aizstāt Vispārējās tiesas veikto faktu un pierādījumu vērtējumu.

Par ceturto pamatu – Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunktu, aplūkotu kopsakarā ar Īstenošanas regulas 22. noteikumu

52.

Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, sava sprieduma 37. punktā atbalstot Apelāciju padomes nostāju, saskaņā ar kuru ar zvērestu apstiprināts paziņojums nav pierādīšanas līdzeklis Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē. Agrākās lietās šāds paziņojums esot ticis uzskatīts par pieņemamu pierādījumu ar pietiekamu pierādījumu spēku, pat ja nav iesniegti papildu pierādījumi attiecībā uz tajā ietverto informāciju.

53.

ITSB apgalvo, ka Tiesas kompetencē nav pārbaudīt Vispārējās tiesas sprieduma 34. punktā veikto vērtējumu par ar zvērestu apstiprināta paziņojuma pierādījumu spēku, jo tas ir faktu vērtējums. Katrā ziņā ITSB apgalvo, ka Systemtechnik ir pārpratusi spriedumu šajā daļā. Vispārējā tiesa in abstracto neesot noraidījusi ar zvērestu apstiprināta paziņojuma pierādījuma spēku. Tāpat tā neesot izklāstījusi principus, kas nosaka šāda veida pierādījumu pieņemamību. Gluži pretēji, tā secināja, ka izskatāmajā lietā, ņemot vērā paziņojuma sniedzēja personu, bija jāiesniedz vēl citi pierādījumi.

54.

Clean Solutions uzsver, ka Apelāciju padomes 2009. gada 25. augusta lēmuma 31. punktā ITSB apgalvo, ka ar zvērestu apstiprinātais paziņojums veido daļu no lietas dalībnieka argumentācijas. Šajā daļā lēmums netika apstrīdēts Vispārējā tiesā. Vispārējā tiesa ne apstiprināja Apelāciju padomes nostāju, ne arī nolēma, ka paziņojumā norādītā informācija ir jāpamato ar papildu pierādījumiem. Clean Solutions arī apgalvo, ka Systemtechnik nav atsaukusies uz nesenāko Vispārējās tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru vadītāja paziņojumu nevar uzskatīt par pierādījumu, ja netiek iesniegti papildu pierādījumi.

Lieta C‑610/11 P

Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu

55.

Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, tās sprieduma 34. punktā secinot, ka ar zvērestu apstiprinātam paziņojumam var piešķirt pierādījumu spēku vienīgi tad, ja to apstiprina citi Anulēšanas nodaļā iesniegti pierādījumi. Vispārējā tiesa jau esot lēmusi, ka ar zvērestu apstiprināti paziņojumi ir pieņemami pierādījumi un ka to saturs nav jāapstiprina ar citiem pierādījumiem. Turklāt, neņemot vērā apstākli, ka neviens cits lietas dalībnieks nopietni vai būtiski neapstrīdēja paziņojuma saturu, Vispārējā tiesa esot rīkojusies pretēji principam, saskaņā ar kuru faktiskas izmantošanas noteikšana ir jābalsta uz vispārēju novērtējumu, ņemot vērā apstākļus, kam ir nozīme lietā.

56.

ITSB nostāja attiecībā uz šo apelācijas sūdzības pamatu ir tāda pati kā attiecībā uz apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P ceturto pamatu.

57.

Clean Solutions ir tāda pati nostāja kā ITSB. Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ne secinājusi, ka ar zvērestu apstiprinātam paziņojumam nevar būt pierādījumu spēks, ne arī kļūdījusies, vērtējot attiecīgā paziņojuma faktisko pierādījumu spēku. Tieši pretēji, Vispārējā tiesa esot izvērtējusi saikni starp paziņojuma sniedzēju un preču zīmes īpašnieku un šajā ziņā secinājusi, ka paziņojumam nav pierādījuma spēka, ja nav iesniegti papildu pierādījumi. Šis ar zvērestu apstiprināta paziņojuma pierādījumu spēka vērtējums nav tiesību jautājums, ko Tiesa var pārbaudīt apelācijas tiesvedībā. Turklāt neesot nozīmes tam, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka ar zvērestu apstiprinātā paziņojuma saturs nav apstrīdēts. Pirmkārt, paziņojuma pierādījumu spēks nav atkarīgs tikai no tā, vai ir apstrīdēts tā saturs. Otrkārt, Systemtechnik esot varējusi izvirzīt šo argumentu attiecībā uz apelācijas sūdzības otro pamatu. Visbeidzot, Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktu nevar interpretēt tādā izpratnē, ka ITSB ir pienākums uzskatīt par pierādītu viena lietas dalībnieka norādīto apstākli, ja tas nav apstrīdēts ( 15 ).

Par otro pamatu – Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktu

58.

Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, nepiemērojot Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru ITSB pēc savas iniciatīvas jāpārbauda fakti procesos, kas neattiecas uz relatīviem reģistrācijas atteikuma pamatiem. Līdz ar to ITSB nevarot neņemt vērā pierādījumus, pamatojoties uz to, ka tie tika iesniegti novēloti, kā arī tam jāpieprasa papildu dokumenti, ja tas to uzskata par vajadzīgu.

59.

ITSB nostāja ir tāda pati kā attiecībā uz apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P otrā pamata pirmo daļu

60.

Clean Solutions nepiekrīt Systemtechnik atbalstītajai Regulas Nr. 207/2009 interpretācijai un pamatojas uz Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punktu, apgalvojot, ka atcelšanas procesā preču zīmes īpašniekam ir pienākums pierādīt preču zīmes faktisko izmantošanu. Tāpat Vispārējā tiesa ir pareizi nolēmusi, ka ITSB var izvērtēt tikai tos pierādījumus, kurus iesniedzis preču zīmes īpašnieks. Tiktāl, ciktāl Systemtechnik apgalvo, ka ITSB esot bijuši jāpārbauda fakti pēc savas iniciatīvas un jāpieprasa papildu pierādījumi, Clean Solutions apgalvo, ka šis arguments attiecas uz iespējamo kļūdu faktu konstatējumā un vērtējumā un tāpēc neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

Par trešo pamatu – Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 76. panta 1. un 2. punktu

61.

Trešais pamats šķietami ietver divas daļas.

62.

Pirmkārt, Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdījās, uzskatot, ka novēlota pierādījumu iesniegšana procesā Apelāciju padomē izslēdz iespēju ITSB tos ņemt vērā. Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina, ka pierādījumi nav iesniegti novēloti. Turklāt Systemtechnik arī neesot bijuši jāiesniedz pierādījumi par preču zīmes faktisku izmantošanu. Šajā ziņā atcelšanas procesā nav piemērojami nosacījumi, kas ir līdzīgi Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktam un 57. panta 2. punktam.

63.

Otrkārt (un neņemot vērā līdzīgus argumentus tiem, kas izvirzīti saistībā ar apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P otro pamatu), Systemtechnik apgalvo, ka, pieņemot, ka Tiesa uzskata, ka ITSB atcelšanas procesā nevar pārbaudīt faktus pēc savas iniciatīvas, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, uzskatot, ka ITSB nav rīcības brīvības izvērtēt pierādījumus, kas iesniegti pēc Anulēšanas nodaļas noteiktā termiņa. Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, sprieduma 63. punktā uzskatot, ka Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punkts ir izņēmums no vispārīga noteikuma par rīcības brīvību ņemt vērā novēloti iesniegtus pierādījumus. Vispārējai tiesai esot bijis jānolemj, ka ITSB bija rīcības brīvība un to vajadzēja izmantot.

64.

ITSB nostāja ir tāda pati, kādu tas ir pieņēmis attiecībā uz apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P otrā pamata otro daļu.

65.

Clean Solutions apgalvo, ka preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda faktiskā izmantošana noteiktajā termiņā. Tā uzskata, ka Vispārējās tiesas argumentācija par to, vai ITSB ir rīcības brīvība vērtēt pierādījumus, kas iesniegti pēc noteiktā termiņa beigām, atbilst esošajai judikatūrai.

Par ceturto pamatu – Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punktu

66.

Ja Tiesa nepiekrīt Systemtechnik interpretācijai par Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punktu, Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, neatzīstot, ka šī norma nav piemērojama šajā lietā. Šo normu nevarot piemērot, jo, no vienas puses, tas neatbilst Regulas Nr. 207/2009 formulējumam un mērķim un, no otras puses, tās piemērošana būtu pretrunā samērīguma principam.

67.

Clean Solutions iebilst, jo ne ITSB, ne Vispārējā tiesa nevar atteikties piemērot Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punktu, ja vien šī tiesību norma nav atzīta par spēkā neesošu.

Vērtējums

Sākotnējie apsvērumi

68.

Pirmkārt, es atgādinu, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir tikai tiesību jautājumi ( 16 ). Tiesa nevar pārbaudīt Vispārējās tiesas faktu konstatējumus un vērtējumu, ja vien apstrīdētajā spriedumā nav acīmredzama faktu sagrozīšana. Tiktāl, ciktāl Systemtechnik abās apelācijas sūdzībās lūdz Tiesu pārbaudīt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, šādi apelācijas sūdzības pamati vai argumenti ir jānoraida kā nepieņemami.

69.

Otrkārt, Systemtechnik apgalvo, ka ir pārkāpta Regula Nr. 207/2009 un Īstenošanas regula. Pēdējā ir ietverti noteikumi par pirmās regulas īstenošanu ( 17 ). Tāpēc to nevar interpretēt tādējādi, ka tā būtu pretrunā Regulai Nr. 207/2009. Tomēr šajā regulā var nebūt ietverti noteikumi par tādu noteiktu apstākli kā pierādīšanas pienākuma sadale atcelšanas procesā, kamēr Īstenošanas regulas noteikumi var būt formulēti tā, ka tie regulē šo apstākli. Šādos gadījumos nevar secināt, ka Īstenošanas regula neatbilst Regulai Nr. 207/2009. Šajā ziņā es nesaskatu loģiku Systemtechnik argumentācijā par atsevišķiem apelācijas sūdzības pamatiem, saskaņā ar kuriem Īstenošanas regulā nevar būt paredzēts noteikums, kas nav ne apstiprināts, ne izslēgts Regulas Nr. 207/2009 izpratnē.

70.

Visbeidzot, attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunktu Systemtechnik izvirza vairākus argumentus attiecībā uz pieņemamību atbilstoši Vācijas tiesību normām par tādiem pierādījumiem, kāds ir tās pārvaldnieka ar zvērestu apstiprinātais paziņojums. Ir skaidrs, ka šajā ziņā Vācijas tiesību normām nav nozīmes attiecībā uz pierādījumu pieņemamību saskaņā ar Regulu Nr. 207/2009 un Īstenošanas regulu. Tāpēc es noraidu šos apvērumus bez to turpmāka vērtējuma.

71.

Abu apelācijas sūdzību pamati daļēji sakrīt, un es neesmu pārliecināta, vai ir acīmredzams un skaidrs veids, kādā es varētu sniegt par tiem savu vērtējumu. Pēc papildu pārdomām esmu nolēmusi tos sagrupēt pēc priekšmeta, ietverot mijnorādes uz atsevišķiem apelācijas sūdzības pamatiem.

Visu pamatu neizvērtēšana – Regulas Nr. 207/2009 65. pants un Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. un 3. punkts (apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P pirmais pamats)

72.

Lietā T‑427/09 Systemtechnik bija persona, kas iestājusies lietā. Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 2. punktā ir noteikts, ka personai, kas iestājas lietā, “ir tādas pašas procesuālās tiesības kā pusēm” un “tā var izvirzīt patstāvīgus prasījumus un pamatus neatkarīgi no pušu prasījumiem un pamatiem”. Saskaņā ar šī reglamenta 134. panta 3. punktu “var prasīt atcelt vai grozīt Apelāciju padomes lēmumu punktā, kurš nav minēts pieteikumā, un izvirzīt pamatus, kas nav ietverti pieteikumā”.

73.

No minētā izriet, ka tāpat kā attiecībā uz pušu argumentiem Vispārējai tiesai ir pietiekamā veidā jāatbild uz personas, kas iestājusies lietā, argumentiem, sniedzot motivāciju, kas personai, kas iestājusies lietā, ļauj uzzināt, kāpēc Vispārējā tiesa ir noraidījusi tās argumentus. Šajā apelācijas tiesvedībā Systemtechnik būtībā lūdz Tiesai pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa ir izpildījusi šo pienākumu.

74.

Es uzskatu, ka tā to ir izdarījusi.

75.

Tiesvedībā Vispārējā tiesā Systemtechnik nelūdza atcelt vai grozīt Apelāciju padomes lēmumu. Tieši pretēji, tā atbalstīja ITSB prasību par apelācijas sūdzības noraidīšanu. Tās argumenti koncentrējās uz iemesliem, kuru dēļ Apelāciju padome bija secinājusi, ka iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu faktisko izmantošanu ( 18 ).

76.

Tā kā Systemtechnik nelūdza Vispārējo tiesu grozīt Apelāciju padomes lēmuma argumentāciju, es piekrītu ITSB par to, ka apelācijas tiesvedībā tā nevar lūgt Tiesu konstatēt, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, to nedarot. Līdz ar to Systemtechnik ir pašai jāatbild par savas bezdarbības sekām.

77.

Tādēļ es ierosinu noraidīt šo apelācijas sūdzības pamatu kā nepamatotu.

Secinājums, ka ITSB nav jāpārbauda atbilstošie fakti pēc savas iniciatīvas – Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 76. pants (apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P otrais pamats un apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P otrais pamats un trešā pamata pirmā daļa)

78.

Systemtechnik lietā C‑609/11 P apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nekonstatējot, ka atcelšanas procesā ITSB ir jāpārbauda fakti pēc savas iniciatīvas, nav piemērojusi īpašo principu par pierādīšanas pienākumu sadali šāda veida procesā. Šis arguments balstās uz premisu, ka atcelšana ir absolūts atteikuma pamats. No tā arī izriet, ka ITSB nevar atteikties ņemt vērā pierādījumus, kas tika iesniegti pēc tā noteiktā termiņa. Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, nekonstatējot, ka ITSB var izvērtēt visu tam iesniegto informāciju neatkarīgi no tās iesniegšanas brīža.

79.

Pēc būtības šis apelācijas sūdzības pamats atbilst apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P otrajam pamatam un trešā pamata pirmajai daļai, lai gan pirmais nav balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu. Tas attiecas uz pierādīšanas pienākuma sadali atcelšanas procesā, kas ierosināts, pamatojoties uz pieteikumu, kas balstīts uz pēdējo minēto tiesību normu. Atkarībā no tā, kuram ir šis pierādīšanas pienākums, būs vai nebūs jāvērtē arguments par ITSB rīcību attiecībā uz pierādījumiem, kas iesniegti pēc noteiktā termiņa beigām.

80.

Spriedumā lietā T‑427/09 Vispārējā tiesa skaidri neizvērtēja šo apstākli, lai gan tās argumentācija šajā lietā attiecībā uz šo vienīgo pamatu bija balstīta uz premisu, ka preču zīmes īpašniekam, par kura preču zīmi ir iesniegts pieteikums par atcelšanu, ir jāiesniedz pierādījumi par tās faktisko izmantošanu. Savukārt spriedumā lietā T‑434/09 Vispārējai tiesai tika lūgts novērtēt šo pašu apstākli saistībā ar otro pamatu par ITSB pienākuma pārbaudīt atbilstošos faktus pēc savas iniciatīvas pārkāpumu. Šajā lietā pasludinātā sprieduma 54. punktā tā nosprieda, ka Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz noteikumu par relatīvu atteikuma pamatu pārbaudi un ka “līdz ar to” ITSB pārbaude aprobežojas ar pušu iesniegtajiem faktiem.

81.

Lai arī es nepiekrītu Vispārējās tiesas argumentācijai spriedumā lietā T‑434/09, es neuzskatu, ka tā būtu kļūdījusies savā secinājumā.

82.

Kopienas preču zīmi var paziņot par atceltu, ja ITSB ir iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesu attiecībā uz pārkāpumu ( 19 ). Principā no pieteikuma par atcelšanu vai pretprasības iesniegšanas brīža preču zīmes atcelšana izbeidz īpašnieka tiesības attiecībā uz šo preču zīmi un ar to aptvertajām precēm vai pakalpojumiem ( 20 ). Atcelšana ir viens no sankciju veidiem, kas tiek piemērots attiecībā uz Kopienas preču zīmi, ja tās īpašnieks šo preču zīmi Kopienā nav sācis patiesi izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta ( 21 ).

83.

Atšķirībā no spēkā neesamības atzīšanas vai atteikuma pamatiem, kā arī pretēji Vispārējās tiesas secinājumam sprieduma lietā T‑434/09 52. punktā, ne Regulas Nr. 207/2009 51. pantā, ne citā tiesību normā netiek nošķirti relatīvi un absolūti atcelšanas pamati. Šajā lietā Clean Solutions iesniedza pieteikumu par atcelšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Šajā tiesību normā nav paredzēts procedūras veids. Līdz ar to tas neatrisina jautājumu par to, kuram ir pierādīšanas pienākums šādā procesā.

84.

Atbilstošie procesuālie noteikumi ir paredzēti Regulas Nr. 207/2009 56. un 57. pantā. Abstrahējoties no (56. panta 2. punktā) paredzētā, ka pieteikumu par atcelšanu iesniedz kā “pamatotu rakstveida paziņojumu”, ne 56., ne 57. pantā nav izsmeļoši regulēta pierādīšanas pienākuma sadale. Konkrēti, 57. panta 2. punkts attiecas uz gadījumiem, kad pēc apstrīdētās preču zīmes īpašnieka lūguma agrākas preču zīmes īpašnieks, kas ir kāda no pusēm lietas izskatīšanas procesā par spēkā neesamību, “iesniedz pierādījumus” par tās faktisko izmantošanu. Tas neatrisina jautājumu par to, kuram ir jāpierāda faktiskās izmantošanas neesamība atcelšanas procesā.

85.

Regula Nr. 207/2009 ir jāaplūko kopsakarā ar Īstenošanas regulu.

86.

Īstenošanas regulas 37. noteikumā ir ietvertas prasības attiecībā uz pieteikumu par atcelšanu, proti, Regulas Nr. 207/2009 56. panta 2. punktā minētais pamatotais rakstveida paziņojums. It īpaši 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktā ir paredzēts, ka tajā ir jāietver “norāde par faktiem, pierādījumiem un argumentiem, kas uzrādīti šo [iemeslu, kas ir pieteikuma pamatā], atbalstam” ( 22 ). Šķiet, izmantotais formulējums norāda, ka nav jāiesniedz visi šie fakti un pierādījumi, tomēr es piekrītu, ka citās valodu versijās šo tiesību normu var interpretēt atšķirīgi ( 23 ).

87.

Par šādu pieteikumu paziņo Kopienas preču zīmes īpašniekam, un ITSB to pārbauda, lai noteiktu tā pieņemamību ( 24 ). Ja tas ir pieņemams, tad saskaņā ar 40. noteikuma 1. punktu ITSB “lūdz Kopienas preču zīmes īpašnieku iesniegt savus apsvērumus noteiktajā laikā”. Ja atcelšanas iesniegums ir balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto pamatu, tad saskaņā ar 40. noteikuma 5. punktu ITSB “aicina Kopienas preču zīmes īpašnieku termiņā, ko var noteikt ITSB, sniegt pierādījumus par [preču] zīmes faktisko izmantošanu”.

88.

Līdz ar to prasība, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāpamato savā pieteikumā izteiktais prasījums, ir pieteikuma par atcelšanu pieņemamības elements. Turpretim prasība, ka īpašniekam ir jāsniedz pierādījumi par izmantošanu, ir piemērojama vienīgi tiktāl, ciktāl pieteikums ir pieņemams, un līdz ar to var ietekmēt Kopienas preču zīmes būtisko aizsardzību.

89.

Aplūkojot atbilstošās Regulas Nr. 207/2009 un Īstenošanas regulas normas kopsakarā, ir arī redzams, ka tādos apstākļos kā šajā lietā, pirmkārt, puse, kas iesniedz pieteikumu par atcelšanu, nevar to izdarīt, nesniedzot pamatojumu savam apgalvojumam, ka apstrīdētā preču zīme nav tikusi faktiski izmantota Kopienā, un, otrkārt, pusei, pret kuru ir vērsts pieteikums par atcelšanu, ir jāiesniedz pierādījumi par preču zīmes faktisko izmantošanu ( 25 ).

90.

Pierādījumu sniegšana par preču zīmes faktisko izmantošanu ir acīmredzami daudz apgrūtinošāka nekā tikai faktu, pierādījumu un apgalvojumu norādīšana, pamatojot apgalvojumu par to, ka apstrīdētā preču zīme nav tikusi faktiski izmantota Kopienā.

91.

Manuprāt, pieteikuma iesniedzējam skaidri ir jānorāda savi juridiskie apgalvojumi un jāidentificē atbilstošie fakti un pierādījumi, kas to virza lūgt atcelt attiecīgo preču zīmi. Līdz ar to ir nepietiekami iesniegt paviršu vai nepamatotu pieteikumu par atcelšanu. ITSB ir jāpaziņo, ka šādi pieteikumi nav pieņemami. Citādi es piekrītu Systemtechnik, ka preču zīmes īpašnieks varētu būt pakļauts riskam pastāvīgi aizstāvēties pret pieteikumiem par atcelšanu.

92.

Vienlaikus tiesību iesniegt pieteikumu par atcelšanu izmantošana būtu neiespējama vai pārlieku grūta, ja pieteikuma iesniedzējam būtu jāiesniedz negatīvi pierādījumi, proti, jāpierāda, ka preču zīme faktiski netiek izmantota.

93.

Tāpēc es uzskatu, ka pieteikuma iesniedzējam nav jāiesniedz detalizēti pierādījumi par īpašnieka preču zīmes faktiskās izmantošanas neesamību. Tā vietā tam būtu ticami jāpierāda, ka ir pamatotas bažas par preču zīmes izmantošanu.

94.

Ja pieteikums tiek atzīts par pieņemamu, Īstenošanas regulā ir skaidri noteikts, ka preču zīmes īpašniekam ir jāiesniedz pierādījumi par tās faktisko izmantošanu. Tieši preču zīmes īpašnieks var vislabāk iesniegt detalizētus pierādījumus par to, kā preču zīme ir tikusi izmantota atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punktā paredzētajai vispārējai prasībai par izmantošanu, un pierādīt, kāpēc nav iemeslu tās atcelšanai. Ja preču īpašnieks to nespēj, preču zīmes turpmāka aizsardzība nav pamatota.

95.

Pretēji Systemtechnik viedoklim, es neuzskatu, ka Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkta noteikumi sniedz pamatu citai interpretācijai.

96.

76. panta 1. punkts neattiecas uz pierādīšanas pienākuma sadali atcelšanas procesā starp pieteikuma iesniedzēju un preču zīmes īpašnieku. Drīzāk tajā ir definēts ITSB kompetences apjoms faktu konstatēšanā tajā notiekošajos procesos, kā arī noteikta atbildības sadale šajā ziņā starp kompetento iestādi un procesā iesaistītajām pusēm.

97.

76. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts plašs princips, saskaņā ar kuru “lietas izskatīšanas procesa laikā” ITSB “izskata faktus pēc savas iniciatīvas”. Otrajā daļā ir paredzēts izņēmuma gadījums, kas tiek piemērots procesos attiecībā uz relatīviem reģistrācijas atteikuma pamatiem. Tādējādi, pārbaudot absolūtos atteikuma pamatus, ITSB ir pēc savas iniciatīvas jāpārbauda atbilstošie fakti, kuri varētu likt piemērot šādu pamatu ( 26 ).

98.

Ja ir piemērojama minētā pirmā daļa, jautājums par pierādīšanas pienākuma sadali starp apstrīdētās preču zīmes īpašnieku un lietas dalībnieku, kas iesniedzis pieteikumu par atcelšanu, nav jāuzdod, jo ITSB ir noteikta skaidra prasība aktīvi piedalīties atbilstošo faktu pārbaudē.

99.

Tomēr, manuprāt, tā nav piemērojama.

100.

Ir tiesa, ka minētās pirmās daļas piemērojamība ir plaši aprakstīta kā “lietu izskatīšanas procesa laikā”. Tajā nav noteikts, ka kāds no procesiem būtu pārāks. Savukārt otrās daļas noteikumi tiek piemēroti “lietas izskatīšanas procesos, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai”. Abu daļu strikta gramatiskā interpretācija nozīmētu, ka atcelšanas procesi ietilpst vispārējā noteikuma piemērošanas jomā, jo tie ir procesi, kas notiek ITSB, un tie nav procesi attiecībā uz relatīvu reģistrācijas noraidīšanas pamatu.

101.

Cik man zināms, Tiesa vēl nav vērtējusi 76. panta pirmās vai otrās daļas piemērošanu attiecībā uz šajā lietā minēto atcelšanas procesu. Tā drīzāk ir apstiprinājusi, ka pirmā daļa ir piemērojama procesos par absolūtiem reģistrācijas atteikuma pamatiem, proti, pamatiem, kas nav saistīti ar agrākām tiesībām un nenozīmē ex parte procesa ierosināšanu ITSB. Turpretim atcelšanas process ir inter partes process.

102.

Systemtechnik, Clean Solutions un ITSB katrs cenšas paplašināt vai nu pirmās vai otrās daļas piemērojamību.

103.

Es neuzskatu šos argumentus par veiksmīgiem, jo 76. panta 1. punkta formulējums ir skaidrs: pirmā daļa attiecas uz procesiem ITSB, bet otrā daļa uz procesiem saistībā ar relatīviem preču zīmes reģistrācijas atteikuma pamatiem. Pat ja ir tā, kā Vispārējā tiesa to ir nolēmusi sprieduma lietā T‑434/09 52. punktā, ka var saskatīt analoģiju starp relatīviem un absolūtiem atcelšanas un reģistrācijas atteikuma pamatiem, es uzskatu, ka nepastāv līdzīga analoģija starp pašu atcelšanu un reģistrācijas atteikumu.

104.

Tomēr, aplūkojot 76. panta 1. punktu tā konteksta, objekta un mērķa izpratnē, ir redzams, ka, neskatoties uz formulējumu, ITSB nevar prasīt pārbaudīt faktus pēc savas iniciatīvas tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā.

105.

Pirmkārt, prasību par to, ka reģistrēta Kopienas preču zīme nav tikusi faktiski izmantota, var celt tikai inter partes procesos. ITSB nevar pēc savas iniciatīvas noraidīt iebildumus pret reģistrāciju vai atcelt reģistrētu preču zīmi ar faktiskās izmantošanas neesamību saistītu iemeslu dēļ. Turpretim prasību var celt: i) pieteikuma iesniedzējs, aizstāvoties pret pusi, kas iebilst pret reģistrāciju (Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punkts), ii) kā esošas Kopienas preču zīmes atcelšanas pieteikuma pamatu (Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts) vai iii) kā pamatu pretprasībā pārkāpuma procesā (Regulas Nr. 207/2009 100. pants). Manuprāt, būtu absurdi, ja 76. pants būtu jāinterpretē tādā izpratnē, ka katrā no šiem procesiem pusei ir jāizvirza prasība, un ka pēc tam ITSB ir jāiegūst un jāsniedz pierādījumi šīs prasības pamatojumam vai tās puses labā, kurai tiek pārmesta preču zīmes neizmantošana.

106.

Otrkārt, tas būtu pavisam nepraktiski un neefektīvi, ja ITSB būtu pašam pēc savas iniciatīvas jāpārbauda, vai preču zīme ir vai nav tikusi faktiski izmantota. Nevar sagaidīt, ka ITSB iegūst “vis[us] fakt[us] un apstākļ[us], kam ir nozīme, lai noskaidrotu, vai preču zīmes komerciālā izmantošana tirdzniecībā ir patiesa, it īpaši, vai šāda izmantošana attiecīgajā ekonomiskajā nozarē tiek uzskatīta par pamatotu, lai uzturētu vai radītu tirgus daļas ar preču zīmi aizsargātajām precēm vai pakalpojumiem, šo preču vai pakalpojumu raksturu, tirgus raksturojumu, preču zīmes izmantošanas apjomu un biežumu” ( 27 ).

107.

Šos faktus un apstākļus ITSB var darīt zināmus, izmantojot Regulas Nr. 207/2009 78. pantā paredzētās pierādījumu formas un atsevišķos nosacījumus par faktiskās izmantošanas prasību, lai gan šķiet, ka ir pieņemami arī citi pierādījumu veidi. Tādi pierādījumu veidi kā iepakojums, etiķetes, cenu saraksti, katalogi u.c. ir materiāli pierādījumi, kas ir pieejami pusei, kurai tiek pārmesta savas preču zīmes neizmantošana. Lai arī ITSB var lūgt šai pusei iesniegt šādus pierādījumus, tas nevar tos atrast pats. Ir skaidrs, ka, lai atcelšanas process noritētu raiti un efektīvi, ITSB nebūtu jānosaka pienākums pēc savas iniciatīvas pārbaudīt faktus, ar kuriem var konstatēt, vai preču zīme ir vai nav faktiski tikusi izmantota.

108.

Treškārt, Regulā Nr. 207/2009 un Īstenošanas regulā ir paredzēti īpaši noteikumi par pierādīšanas pienākuma sadali spēkā neesamības atzīšanas vai iebildumu procesā, kuros tiek apgalvots, ka preču zīme nav izmantota ( 28 ). Attiecībā uz katru no šiem procesiem šo regulu tekstā ir skaidri noteikts – gandrīz ar tādiem pašiem vārdiem –, kurai no pusēm ir jāpierāda faktiskā izmantošana. Tomēr, ja 76. panta 1. punkta gramatiskā interpretācija būtu pareiza, tad agrākās preču zīmes īpašniekam būtu pierādīšanas pienākums spēkā neesamības atzīšanas un iebildumu procesā, turpretim atcelšanas procesā (kurā arī var izvirzīt apgalvojumu par neizmantošanu) ITSB būtu jāpārbauda šis pats apstāklis pēc savas iniciatīvas.

109.

No tā izriet, ka Systemtechnik arguments par to, ka ITSB var izvērtēt visu tam iesniegto informāciju neatkarīgi no tās iesniegšanas brīža, nav pamatots.

110.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P otrais pamats un apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P trešā pamata pirmā daļa būtu jānoraida kā nepamatoti. Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sprieduma lietā T‑427/09 46. punktā secinot, ka faktiska izmantošana nav pierādīta, jo Systemtechnik izvēlējās ierobežot pierādījumu iesniegšanu, tādējādi netieši norādot, ka preču zīmes īpašniekam ir pierādīšanas pienākums šādā procesā. Tāpat tā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot šo pašu nostāju tiešākā veidā sprieduma lietā T‑434/09 55. punktā.

ITSB rīcības brīvības ņemt vērā dokumentus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis procesā Apelāciju padomē, nekonstatēšana – Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 76. pants (apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P trešā pamata otrā daļa)

111.

Apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P trešā pamata otrā daļa ir jāvērtē, ja Tiesa noraida argumentu par to, ka ITSB ir jāpārbauda atbilstošie fakti pēc savas iniciatīvas.

112.

Ja tādā atcelšanas procesā, kāds ir šajā lietā, ITSB pārbaude attiecas tikai uz pušu iesniegto faktu, pierādījumu un argumentu pārbaudi, Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu, uzskatot, ka ITSB nav rīcības brīvības šādos apstākļos ņemt vērā pierādījumus, kas iesniegti pēc tā noteiktā termiņa beigām. Šajā ziņā Systemtechnik arī apgalvo, ka Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punktā nav paredzēta atkāpe no vispārējā principa, saskaņā ar kuru ITSB ir rīcības brīvība šajā jautājumā.

113.

Systemtechnik izvirzītais arguments ir līdzīgs tam, ar ko pamatots vienīgais pamats apelācijas sūdzības lietā C‑621/11 P New Yorker SHK Jeans/ITSB – lietā, kurā šodien es arī sniedzu savus secinājumus. Šī lieta attiecas uz iebildumu procesu, kurā, ņemot vērā [preču zīmes] pieteikuma iesniedzēja lūgumu, pretējai pusei ir jāiesniedz pierādījumi par savas preču zīmes faktisko izmantošanu. ITSB ņēma vērā pretējās puses pierādījumus, kas tika iesniegti, atbildot uz ITSB aicinājumu sniegt atbildi uz pieteikuma iesniedzēja argumentu par to, ka līdz šim iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai apliecinātu faktisko izmantošanu. Savos secinājumos šajā lietā es secināju, ka Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punkts un Regulas Nr. 207/2009 42. pants, aplūkoti kopsakarā, neizslēdz ITSB rīcības brīvību izvērtēt pierādījumus, kas iesniegti pēc sākotnēji noteiktā termiņa beigām, ja šo rīcības brīvību izmanto tādējādi, ka tiek nodrošināta labas pārvaldības, procesuālās ekonomijas un tiesību tikt uzklausītam aizsardzības principu ievērošana. Citiem vārdiem sakot, es neuzskatu, ka ITSB nekad nevarētu izmantot rīcības brīvību iebildumu procesā, lai izvērtētu papildu pierādījumus.

114.

Es uzskatu, ka atcelšanas procesā uz līdzīgu jautājumu ir jāatbild atšķirīgi.

115.

Atcelšanas procesā netiek piemērota neviena Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktam līdzīga norma. Lai arī Regulas Nr. 207/2009 57. panta 2. punkts funkcionāli ir ekvivalents 42. panta 2. punktam, tas tiek piemērots tikai procesā par spēkā neesamības atzīšanu.

116.

Kāpēc nav šādas ekvivalentas normas attiecībā uz atcelšanas procesu, ja pieteikums ir balstīts uz apstrīdētās preču zīmes faktiskas izmantošanas neesamību?

117.

Iebildumu un spēkā neesamības atzīšanas procesā faktiskas izmantošanas neesamība tiek izvirzīta kā atbilde attiecīgi uz iebildumiem vai pieteikumu par preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu. 42. panta 2. punktā un 57. panta 2. punktā ir paredzēti procesuālie noteikumi, kas attiecas uz procesuālu jautājumu procesos, kurus regulē citu noteikumu kopums.

118.

Atcelšanas procesā faktiskās izmantošanas neesamība netiek izvirzīta līdzīgā veidā, bet gan tā ir paša pieteikuma pamats. Tāpēc ir loģiski, ka likumdevējs nav paredzējis atsevišķu noteikumu kopumu, kas būtu līdzvērtīgs 42. panta 2. punktā un 57. panta 2. punktā ietvertajiem noteikumiem.

119.

Tomēr, ja tas tā ir, vai kādā citā Regulas Nr. 207/2009 normā ir paredzēts aizliegums ITSB izmantot šādu rīcības brīvību, kas ir noteikta Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā attiecībā uz atcelšanas procesu?

120.

Regulas Nr. 207/2009 57. panta 1. punkts ir vienīgā norma, kas regulē apsvērumu iesniegšanu atcelšanas procesā. Tajā ir paredzēts tāds pats noteikums kā attiecībā uz iebildumu un pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pārbaudi, proti, pārbaudot pieteikumu, “ITSB tā noteiktā termiņā lūdz puses, cik bieži tas vajadzīgs, iesniegt savus apsvērumus par otras puses vai paša Biroja iesniegtiem materiāliem” ( 29 ). Šajā normā nav paredzētas sekas saistībā ar novēlotu pierādījumu iesniegšanu. Tāpat tajā nav paredzēts nekāds noteikums, kas atšķirtos no tā, kas paredzēts Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru, kā tas tiks atgādināts, ITSB “var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas laicīgi”.

121.

Tādējādi šajā lietā ITSB bija rīcības brīvība nepieļaut papildu pierādījumu, lai apstiprinātu pārvaldnieka ar zvērestu apstiprināto paziņojumu, iesniegšanu pēc noteiktā termiņa beigām.

122.

Vai tāda norma kā Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punkts tomēr var izslēgt šādu rīcības brīvību?

123.

Atbilde ir noliedzoša.

124.

Es neuzskatu, ka Īstenošanas regula var izslēgt Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta piemērošanu, ja pašā Regulā Nr. 207/2009 nav paredzēts šādas izslēgšanas pamats.

125.

Kā sākuma punktu es izmantošu Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā paredzēto noteikumu. Spriedumā lietā ITSB/Kaul Tiesa secināja, ka šis vispārējais noteikums ir piemērojams, ja vien šajā ziņā nav skaidri noteikts pretējais, kas izslēdz šādu rīcības brīvību ( 30 ).

126.

Kur varētu būt rodams šāds noteikums?

127.

Regulā Nr. 207/2009 vai Īstenošanas regulā.

128.

Attiecībā uz pēdējo es nošķirtu divas iespējamās noteikumu kategorijas. Pirmkārt, Īstenošanas regulā varētu būt ietverts noteikums, kas apstiprina Regulā Nr. 207/2009 paredzēto noteikumu par rīcības brīvības izslēgšanu. Protams, var apgalvot, ka tā ir pareiza attiecību starp Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punktu un Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punkta otro teikumu interpretācija ( 31 ). Otrkārt, Regulā Nr. 207/2009 var nebūt noteikuma par rīcības brīvības izslēgšanu, lai gan noteikums var būt ietverts Īstenošanas regulā. Tomēr vai šajā gadījumā Īstenošanas regulā ietverts noteikums var būt pietiekams pamats, lai secinātu, ka ITSB nav rīcības brīvības?

129.

Es uzskatu, ka nevar. Īstenošanas regula nevar būt pretrunā Regulai Nr. 207/2009.

130.

Manuprāt, Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punkts ir otrā veida noteikuma piemērs. Saskaņā ar šīs normas pirmo teikumu 57. panta 1. punkts kļūst realizējams un īstenojams, precizējot, kā ITSB jāizmanto tam piešķirtā rīcības brīvība attiecībā uz pieteikumu par atcelšanu, kas pamatots ar Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Turpretim [šīs normas] otrajā teikumā ir paredzēts noteikums, kas ir pretējs Regulā Nr. 207/2009 ietvertajam noteikumam: tas izslēdz rīcības brīvību un Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta piemērošanu.

131.

Līdz ar to Regula Nr. 207/2009 paredz: “jā, rīcības brīvība pastāv”, bet Īstenošanas regula noteic, ka “rīcības brīvības nav”. Šādos apstākļus es uzskatu, ka Īstenošanas regula neatbilst Regulai Nr. 207/2009. Tādēļ priekšroka dodama pēdējai.

132.

Tāpēc es piekrītu Systemtechnik, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu, sprieduma lietā T‑434/09 63. punktā konstatējot, ka Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punkts ir norma, kas izslēdz [Regulas Nr. 207/2009] 76. panta 2. punktā aprakstīto rīcības brīvības veidu.

133.

Tāpēc es secinu, ka apelācijas sūdzība ir labi pamatota tiktāl, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P trešā pamata otrā daļu.

134.

Vispārējai tiesai būtu bijis jāsecina, ka ITSB bija rīcības brīvība, un pēc tam tai bija jāpārbauda, kādā veidā ITSB, un it īpaši Apelāciju padome, izmantoja šo rīcības brīvību šajā lietā.

Vērtējums, saskaņā ar kuru minimāla izmantošana vien nevar veidot faktisku izmantošanu – Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts (apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P trešais pamats)

135.

Es noraidu apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sprieduma lietā T‑427/09 26. punktā secinot, ka par faktisku izmantošanu nevar uzskatīt minimālu un nepietiekamu izmantošanu.

136.

Clean Solutions un ITSB ir pareizi norādījuši, ka šis apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots, jo Systemtechnik ir kļūdaini interpretējusi šī sprieduma 26. punktā ietvertā vērtējuma saturu.

137.

26. punkta sākums ir šāds: “Lai gan faktiskas izmantošanas jēdziens tātad nepieļauj nekādu minimālu un nepietiekamu izmantošanu, lai varētu uzskatīt, ka preču zīme ir faktiski izmantota konkrētajā tirgū [..]”. Vispārējā tiesa aprakstīja to, kā izmantošana konkrētajā tirgū var tikt konstatēta un izmantota, lai pierādītu preču zīmes faktisko izmantošanu. Tas acīmredzami izriet no teikuma pirmās daļas interpretācijas kopsakarā ar otro daļu, kurā Vispārējā tiesa turpinot nolēma, ka izmantošanas pierādīšanai konkrētajā tirgū nav jāiesniedz pierādījumi par komerciālo veiksmīgumu, ekonomisko stratēģiju vai kvantitatīvi būtisku komerciālo izmantošanu. Tas izriet arī no sprieduma 26. punkta interpretācijas kopsakarā ar tā 25. punktu, kurā Vispārējā tiesa definēja “preču zīmes faktiskas izmantošanas” jēdzienu.

138.

Šajā ziņā es piekrītu Vispārējās tiesas pieejai.

139.

Manuprāt, sprieduma 26. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka neviens no šiem apstākļiem, aplūkots atsevišķi, nevar būt pamats secinājumam par to, ka preču zīme faktiski ir izmantota konkrētajā tirgū. Atbilstoši minētajam tā sprieduma 28. punktā norādīja, ka “ar minēto preču zīmi pārdoto preču vai pakalpojumu nelielo apjomu var kompensēt šīs preču zīmes izmantošanas augstā intensitāte vai zināms pastāvīgums šīs preču zīmes izmantošanas laikā un otrādi”, un 29. punktā uzsvēra, ka, “jo mazāks ir preču zīmes izmantošanas komerciālais apjoms, jo vairāk papildu pierādījumu ir jāsniedz preču zīmes īpašniekam, lai izkliedētu iespējamās šaubas par attiecīgās preču zīmes faktisko izmantošanu”. Manuprāt, šāda argumentācija pilnībā atbilst vajadzībai visaptveroši novērtēt visus atbilstošos apstākļus, kā Tiesa to nesen nosprieda lietā Leno Merken ( 32 ).

140.

Tādējādi es uzskatu, ka apelācijas sūdzības trešais pamats ir nepamatots.

ITSB nostājas par apelācijas sūdzības iesniedzējas pārvaldnieka ar zvērestu apstiprinātā paziņojuma pierādījumu spēku nenoraidīšana – Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunkts un Īstenošanas regulas 22. noteikums (apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P ceturtais pamats) un Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts (apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P pirmais pamats)

141.

Šķiet, ka lietā C‑609/11 P Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa spriedumā lietā T‑427/09 esot secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pārvaldnieka ar zvērestu apstiprinātais paziņojums bija nepieņemams pierādījums.

142.

Manuprāt, Vispārējā tiesa nav konstatējusi neko tamlīdzīgu.

143.

Es apstrīdētā sprieduma tekstā neatrodu nevienu norādi par to, ka Vispārējā tiesa būtu atzinusi ar zvērestu apstiprināto paziņojumu (vai jebkuru citu Apelāciju padomē iesniegto pierādījumu) par nepieņemamu pierādījumu. Gluži otrādi, Vispārējā tiesa sprieduma 37. punktā ir novērtējusi ar zvērestu apstiprinātā paziņojuma pierādījumu spēku, ņemot vērā izskatāmās lietas konkrētos apstākļus. Sprieduma 33. punktā tā norādīja, ka Apelāciju padomes argumentācija ir balstīta uz savstarpējo saistību starp fotogrāfiju un četru faktūrrēķinu pierādījumu spēku. Turpinot tā izvērsa šo argumentāciju sprieduma 34.–36. punktā. Pamatojoties uz šo divu veidu pierādījumu faktisko vērtējumu, Vispārējā tiesa sprieduma 37. punktā secināja, ka ir sniegti “pierādījumi par relatīvi nelieliem pārdošanas apjomiem salīdzinājumā ar summu, kuru tās pārvaldnieks ir norādījis paziņojumā”. Šī faktu vērtējuma pārbaude neietilpst Tiesas kompetencē, izskatot apelācijas sūdzību.

144.

Tāpēc es uzskatu, ka apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

145.

Apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P pirmais pamats sakrīt ar apelācijas sūdzības lietā C‑609/11 P ceturto pamatu attiecībā uz Vispārējās tiesas nostāju saistībā ar zvērestu apstiprināto paziņojumu.

146.

Lietā C‑610/11 P Systemtechnik apgalvo, ka Vispārējā tiesa sprieduma lietā T‑434/09 34. punktā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka preču zīmes īpašnieka pārvaldnieka ar zvērestu apstiprinātajam paziņojumam var būt pierādījuma spēks tikai tad, ja paziņojums tiek pamatots vēl ar citiem pierādījumiem.

147.

Vispārējās tiesas argumentācija lietā T‑434/09 skāra ar zvērestu apstiprinātā paziņojuma pierādījumu spēku vispārējā veidā. Sprieduma 33. punktā Vispārējā tiesa koncentrēja uzmanību uz faktoriem, kam ir nozīme Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunktā minētā paziņojuma pierādījumu spēka vērtējumā, nevis uz tā pieņemamību. Šie faktori ietver: “dokumenta izcelsmi, tā sagatavošanas apstākļus un adresātu, un to, vai pēc satura minētais dokuments šķiet saprātīgs un uzticams”. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Vispārējā tiesa sprieduma 34. punktā vērtēja Systemtechnik iesniegtā ar zvērestu apstiprinātā paziņojuma pierādījumu spēku. Tādēļ, ņemot vērā “acīmredzamās saites, kas vieno paziņojuma sniedzēju un prasītāju”, Vispārējā tiesa nolēma, ka “minētajam paziņojumam var piešķirt pierādījumu spēku vienīgi tad, ja to apstiprina iesniegto četrpadsmit fotogrāfiju un četru faktūrrēķinu saturs”.

148.

Systemtechnik acīmredzami apstrīd sprieduma lietā T‑434/09 34. punktā veikto vērtējumu. Tomēr šajā punktā ir ietverti (pretēji 33. punktā minētajai argumentācijai) Vispārējās tiesas faktu konstatējumi. Tādējādi Tiesas kompetencē nav tos vērtēt, izskatot apelācijas sūdzību.

149.

Tāpēc es uzskatu, ka apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P pirmais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

Konstatējuma, ka 40. noteikuma 5. punkts nav piemērojams, neveikšana – Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punkts (apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P ceturtais pamats)

150.

Ņemot vērā manus secinājumus par apelācijas sūdzības lietā C‑610/11 P trešo pamatu, es uzskatu, ka nav vēlreiz jāvērtē jautājums par Īstenošanas regulas 40. noteikuma 5. punkta piemērošanu.

Par lietas nodošanu atpakaļ

151.

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu. Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā var arī nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējai tiesai.

152.

Esmu secinājusi, ka apelācijas sūdzība lietā C‑610/11 P ir pamatota daļā, kurā tā attiecas uz ITSB rīcības brīvības esamību ņemt vērā pēc noteiktā termiņa iesniegtos pierādījumus par faktisko izmantošanu.

153.

Ņemot vērā pieejamos faktus un lietas dalībnieku argumentu apmaiņu par šo jautājumu gan Vispārējā tiesā, gan šajā tiesā, es uzskatu, ka Tiesa var taisīt galīgo spriedumu par to, vai Apelāciju padome pienācīgi ir izmantojusi savu rīcības brīvību.

154.

Šajā lietā Vispārējā tiesa trešā pamata kontekstā neizvērtēja Apelāciju padomes pakārtoto secinājumu par to, ka gadījumā, ja tai būtu rīcības brīvība, tā būtu nolēmusi neņemt vērā pierādījumus, jo netika paskaidrots, kāpēc šie pierādījumi pirmo reizi tika iesniegti tikai Vispārējai tiesai.

155.

Manuprāt, Apelāciju padome nepietiekami pamatoja savu lēmumu izmantot rīcības brīvību pret apelācijas sūdzības iesniedzēju. It īpaši tā neizvērtēja pierādījumu nozīmi atcelšanas procesa iznākumam, proti, jautājumu par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu jāzaudē tiesības uz preču zīmi, un neizvērtēja to, kāpēc Anulēšanas nodaļa ignorēja Systemtechnik lūgumu (ievērojot konfidencialitāti) veikt procesuālu pasākumu un informēt, vai ir jāiesniedz citi pierādījumi un atsevišķi dokumenti, ko pievienot lietas materiāliem. Pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, es uzskatu, ka Apelāciju padomei, lemjot par to, kā izmantot savu rīcības brīvību, bija jāvērtē un jāņem vērā šie divi elementi.

156.

Tāpēc uz uzskatu, ka Apelāciju padomes lēmums ir jāatceļ.

Tiesāšanās izdevumi

157.

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Reglamenta 138. panta 3. punktā ir noteikts, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši, vai Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

158.

Abās lietās visi lietas dalībnieki ir prasījuši piespriest pretējām pusēm atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

159.

Es uzskatu, ka lietā C‑609/11 P Systemtechnik kā lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Lietā C‑610/11 P katram lietas dalībniekam ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašam, jo noteiktā daļā spriedums ir labvēlīgs katram no tiem.

Secinājumi

Lieta C‑609/11 P

160.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ iesaku Tiesai:

apelācijas sūdzību noraidīt pilnībā un

piespriest Systemtechnik atlīdzināt ITSB un Clean Solutions tiesāšanās izdevumus.

Lieta C‑610/11 P

161.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ iesaku Tiesai:

atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑434/09 Centrotherm Systemtechnik/ITSB – centrotherm Clean Solutions (“CENTROTHERM”);

atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju pirmās padomes 2009. gada 25. augusta lēmumu daļā, kurā noraidīta apelācijas sūdzība par Anulēšanas nodaļas 2007. gada 30. oktobra lēmumu, un

piespriest katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus pašam.


( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.

( 2 ) 2011. gada 15. septembra spriedumi lietā T-427/09 centrotherm Clean Solutions/ITSB - Centrotherm Systemtechnik (“CENTROTHERM”) (Krājums, II-6207. lpp.) un lietā T-434/09 Centrotherm Systemtechnik/ITSB - centrotherm Clean Solutions (“CENTROTHERM”) (Krājums, II-6227. lpp.).

( 3 ) Grozītā Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 (OV 1994, L 11, 1. lpp.).

( 4 ) Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 (Kodificēta versija) (OV 2009, L 78, 1. lpp.). Skat. 167. pantu.

( 5 ) Šādas sankcijas ietver attiecīgās preču zīmes atcelšanu.

( 6 ) Par to, vai 76. pantā [ietvertā] teikuma otrā daļa tiek piemērota arī procesiem saistībā ar atcelšanas pamatiem, skat. tālāk 101.–108. punktu.

( 7 ) Komisijas 1995. gada 13. decembra Regula (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV L 303, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2005. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1041/2005 (OV L 172, 4. lpp.).

( 8 ) Skat. Īstenošanas regulas preambulas piekto apsvērumu.

( 9 ) Skat. Īstenošanas regulas preambulas sesto apsvērumu.

( 10 ) Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punktā ir paredzēti noteikumi par iebildumu izskatīšanu tajos gadījumos, kad preču zīmes pieteikuma iesniedzējs lūdz iebilduma iesniedzējam iesniegt pierādījumus par faktisku tā Kopienas vai valsts preču zīmes izmantošanu. Pamats, lai atcelšanas procesā piemērotu 22. noteikuma 2., 3. un 4. punktu, ir noteikts Īstenošanas regulas 40. noteikumā. Skat. turpmāk 13. punktu.

( 11 ) Skat. iepriekš 6. punktu.

( 12 ) Pārskatītais un grozītais 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgums par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.

( 13 ) It īpaši Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkts, 42. panta 2. punkts un 57. panta 2. punkts.

( 14 ) Lieta T‑415/09, kas šobrīd tiek izskatīta apelācijas tiesvedībā tāpat kā lieta C‑621/11 P, kurā es šodien sniedzu savus secinājumus.

( 15 ) Šajā ziņā Clean Solutions atsaucas uz 2005. gada 27. oktobra spriedumu lietā T-336/03 Éditions Albert Rene/ITSB - Orange (“MOBILIX”) (Krājums, II-4667. lpp.).

( 16 ) LESD 256. pants un Tiesas statūtu 58. pants.

( 17 ) Skat. Īstenošanas regulas preambulas septīto apsvērumu; Regulas Nr. 40/94 preambulas pēdējo apsvērumu. Skat. arī Regulas Nr. 207/2009 preambulas 19. apsvērumu un šīs regulas 162. pantu.

( 18 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 18. un 20. punktu.

( 19 ) Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkts.

( 20 ) Regulas Nr. 207/2009 55. panta 1. punkts.

( 21 ) Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkts.

( 22 ) Autora izcēlums.

( 23 ) Piemēram, franču valodas versija ir šķietami neitrālāka šajā ziņā, jo tajā ir noteikts, ka pieteikumā ir jāietver “les faits, preuves et observations présentés à l’appui de la demande”. Vēl divi piemēri ieskatam – šķiet, formulējums holandiešu un vācu valodā ir vairāk līdzīgs tekstam angļu valodā: tekstā holandiešu valodā ir noteikts: “een opgave van de feiten bewijsmateriaal en argumenten die ter staving van deze gronden worden aangevoerd”, savukārt tekstā vācu valodā ir paredzēts: “die Angabe der zur Begründung vorgebrachten Tatsachen Bewismittel und Bemerkungen”.

( 24 ) Īstenošanas regulas 40. panta 1. punkts. Šāda pieteikuma nepieņemamības pamati ir paredzēti Īstenošanas regulas 39. noteikumā.

( 25 ) Šķiet, citu valodu versijas nav pretrunā šim formulējumam. Piemēram, tekstā franču valodā ir noteikts: “l’Office demande au titulaire de la marque communautaire la preuve de l’usage de la marque au cours d’une période qu’il précise”, tekstā holandiešu valodā ir noteikts: “verzoekt het Bureau de eigenaar van het Gemeenschapsmerk binnen een door het Bureau te stellen termijn het bewijs van het bormale gebruik van het merk te leveren” un tekstā vācu valodā ir paredzēts: “setzt das Amt dem Inhaber der Gemeinschaftsmarke eine Frist, innerhalb der er den Nachweis der emsthaften Benutzung der Marke zu führen hat”.

( 26 ) Skat., piemēram, 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā C-265/09 P ITSB/Borco-Marken-Import Matthiesen (Krājums, I-8265. lpp., 57. punkts).

( 27 ) 2004. gada 27. janvāra rīkojums lietā C-259/02 La Mer Technology (Recueil, I-1159. lpp., 27. punkts). Skat. arī 2003. gada 11. marta spriedumu lietā C-40/01 Ansul (Recueil, I-2439. lpp., 36.–43. punkts), 2006. gada 11. maija spriedumu lietā C-416/04 Sunrider/ITSB (Krājums, I-4237. lpp., 70. punkts) un 2012. gada 19. decembra spriedumu lietā C‑149/11 Leno Merken (29. punkts).

( 28 ) Skat., piemēram, Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktu un 57. panta 2. punktu, kā arī Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punktu. Skat. arī tālāk 115.–118. punktu.

( 29 ) Regulas Nr. 207/2009 42. panta 1. punktā ir paredzēts šis pats noteikums iebildumu procesā. 57. panta 1. punkts tiek piemērots arī attiecībā uz pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pārbaudi.

( 30 ) 2007. gada 13. marta sprieduma lietā C-29/05 P (Krājums, I-2213. lpp., 42. punkts).

( 31 ) Šis jautājums ir izvērtēts saistībā ar apelācijas sūdzību lietā C‑621/11 P New Yorker SHK Jeans/ITSB.

( 32 ) Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 29. punkts.