1.

Šajā tiesvedībā Sąd Okręgowy we Wrocławiu [Vroclavas apgabaltiesa] uzdod Tiesai prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (turpmāk tekstā – “regula”) ( 2 ).

2.

Regulas 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šīs regulas mērķis ir:

2.   Šī regula neliedz prasītājam iesniegt prasību 4. panta nozīmē, izmantojot citu procedūru, kas pieejama saskaņā ar dalībvalsts vai Kopienas tiesību aktiem.”

3.

Regulas 4. pantā ir noteikts:

“Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra ir noteikta finanšu prasījuma piedziņai par konkrētu summu, kas bija jāsamaksā tajā brīdī, kad iesniedza pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam.”

4.

Regulas 7. pantā ir noteikts:

“1.   Pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam iesniedz, izmantojot A standarta veidlapu, kā noteikts I pielikumā.

2.   Pieteikumā norāda:

[..]

[..].

3.   Prasītājs pieteikumā deklarē, ka sniegtā informācija ir patiesa saskaņā ar viņa rīcībā esošo informāciju un pārliecību, un viņš apzinās, ka jebkādi apzināti nepatiesi paziņojumi var izraisīt atbilstīgu sankciju piemērošanu saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem.

[..]”

5.

Regulas 8. pantā ir paredzēts:

“Tiesa, kas saņēmusi pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam, pēc iespējas ātrāk un, pamatojoties uz pieteikuma veidlapu, pārbauda, vai 2., 3., 4., 6. un 7. pantā noteiktās prasības ir izpildītas un vai prasījums šķiet pamatots un pieņemams. Šī izskatīšana var notikt automatizētas procedūras veidā.”

6.

Regulas 9. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja nav izpildītas 7. pantā paredzētās prasības un ja vien prasījums nav skaidri nepamatots un nepieņemams, tiesa dod prasītājam iespēju papildināt vai labot pieteikumu. Tiesa izmanto B standarta veidlapu, kā noteikts II pielikumā.

2.   Ja tiesa lūdz prasītājam papildināt vai labot pieteikumu, tā nosaka apstākļiem atbilstīgu termiņu. Tiesa var pēc saviem ieskatiem šo termiņu pagarināt.”

7.

Regulas 12. pantā ir noteikts:

“1.   Ja 8. pantā minētās prasības ir izpildītas, tiesa pēc iespējas ātrāk [..] [Eiropas maksājuma rīkojumu] izdod, izmantojot E standarta veidlapu, kā noteikts V pielikumā.

[..]

3.   Eiropas maksājuma rīkojumā atbildētājam iesaka šādas iespējas:

4.   Eiropas maksājuma rīkojumā atbildētāju informē, ka

[..]”

8.

Regulas 16. panta 3. punktā ir noteikts:

“Atbildētājs paziņojumā par iebildumu norāda, ka viņš apstrīd prasījumu, bez pienākuma izskaidrot iemeslus.”

9.

Regulas 17. panta 1. punkta pirmajā daļā ir precizēts:

“Ja paziņojumu par iebildumu iesniedz 16. panta 2. punktā noteiktajā termiņā, tiesvedība turpinās izcelsmes dalībvalsts kompetentajās tiesās atbilstīgi parasta civilprocesa noteikumiem, ja vien prasītājs nav skaidri lūdzis tādā gadījumā izbeigt tiesvedību.”

10.

Regulas 25. pantā ir paredzēts:

“1.   Apvienotie tiesas izdevumi Eiropas maksājuma rīkojuma procedūrā un parastā civilprocesā, kas sākas, ja iesniedz paziņojumu par iebildumu Eiropas maksājuma rīkojumam dalībvalstī, nepārsniedz parasta civilprocesa tiesas izdevumus, ja nav iepriekšējas Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras attiecīgajā dalībvalstī.

2.   Šajā regulā tiesas izdevumi ietver nodevas un maksas, kuras maksājamas tiesai un kuru summa ir noteikta saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”

11.

Regulas 26. pantā ar nosaukumu “Saistība ar valsts procesuālajiem tiesību aktiem” ir paredzēts:

“Visus procesuālos jautājumus, kas nav konkrēti izklāstīti šajā regulā, reglamentē valsts tiesību akti.”

12.

Sąd Okręgowy di Wrocław savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzskaitījusi daudzus Polijas Civilprocesa kodeksa (turpmāk tekstā – “CPK”) noteikumus, kuri varētu būt svarīgi šajā strīdā, piemēram, 126. un 128. pants un 187. panta 1. punkts, kuros ir paredzēts procesuālo dokumentu un dokumentu, ar ko ierosina lietu, saturs un ir norādīts, kuri dokumenti jāiesniedz, lai tos paziņotu otram lietas dalībniekam, un 130. panta 1. punkts un 394. panta 1. punkta 1. apakšpunkts, kuros regulēta procedūra, kas jāievēro, ja iesniegtajā prasības pieteikumā ir formālas neprecizitātes, un kārtība, kādā apstrīdēt attiecīgajā jomā pieņemtos tiesas nolēmumus.

13.

Turklāt valsts tiesa ir minējusi Polijas Civillikuma 481. panta 1. punktu, pamatojoties uz kuru, ja parādnieks kavē maksājuma saistību izpildi, kreditors ir tiesīgs prasīt procentus par nokavēto laikposmu, pat ja kreditoram nav radīts nekāds kaitējums un pat ja kavējuma iemesls ir apstākļi, ko parādnieks nevar ietekmēt ( 3 ), un CPK 190. pantu, kas atļauj iesniegt prasību tiesā par nākotnes maksājumiem, kuri atkārtojas, ja abas puses saistošās tiesiskās attiecības to neliedz.

14.

Polijā dzīvojošā Iwona Szyrocka 2011. gada 23. februārī iesniedza Sąd Okręgowy we Wrocławiu pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam pret SiGer Technologie GmbH, kuras juridiskā adrese ir Tangermindē [Tangermünde] (Vācija).

15.

Minētās tiesvedības gaitā radās šādi jautājumi:

16.

Iesniedzējtiesa, uzskatot, ka pastāv regulas interpretācijas problēmas, uzdeva Tiesai šādus astoņus prejudiciālos jautājumus:

17.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Komisija, kā arī Austrijas, Portugāles, Apvienotās Karalistes, Somijas un Polijas valdības.

18.

2012. gada 18. aprīļa tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza Komisija, kā arī Somijas un Polijas valdības.

19.

Savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu paskaidrot, vai pieteikumam par Eiropas maksājuma rīkojumu ir jāatbilst tikai tām formas prasībām, kas norādītas regulas 7. pantā, vai tomēr ir piemērojamas arī citas prasības, kas noteiktas valsts tiesību normās.

20.

Aplūkojot regulas tekstu, ir redzams, ka pastāv autonomija starp procedūru, kuras mērķis ir saņemt Eiropas maksājuma rīkojumu, un iespējamām analogām valsts procedūrām.

21.

Tas izriet, pirmkārt, no fakta, ka Eiropas procedūras izmantošana saskaņā ar regulas 1. pantu un preambulas 10. apsvērumu ir papildu un fakultatīvs līdzeklis, kas ir pieejams prasītājam un kas neaizvieto un nesaskaņo spēkā esošos mehānismus neapstrīdētu prasījumu piedziņai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, bet tikai papildina tos kā vēl viens prasītāja tiesību aizsardzības līdzeklis.

22.

Tātad ieinteresētajai personai nav liegts iegūt maksājuma rīkojumu, izmantojot jebkuru citu procedūru, kas pieejama saskaņā ar kādas dalībvalsts vai Kopienas tiesību aktiem.

23.

Otrkārt, 20. punktā minēto apgalvojumu vēl vairāk pastiprina regulas preambulas 16. apsvērums, saskaņā ar kuru tiesa izdod rīkojumu, pamatojoties tikai uz pieteikumā norādīto informāciju (pieteikuma veidlapa ir minētās regulas pielikumā) ar iekļautiem 7. pantā minētajiem elementiem, jo Eiropas tiesību aktos nav paredzēta iespēja papildināt to saturu ar informāciju no ārējiem avotiem.

24.

Iepriekš izstrādātu standarta veidlapu izmantošana dažādu procedūras posmu vadībai ir paredzēta regulas preambulas 11. apsvērumā, lai atvieglotu procedūras izpildi, samazinātu izmaksas un padarītu vienotu tās vadību.

25.

Tādējādi vēl vairāk izkristalizējas Eiropas procedūras autonomija attiecībā pret valstu iekšējām procedūrām, jo, izmantojot minētās veidlapas, var izvairīties no formalitātēm un no tā izrietošajām atšķirībām starp valstu tiesību normām, kā arī īstenot procesuālo instrumentu, kas principā ir identisks visā Savienības teritorijā un līdz ar to atšķiras no līdzīgiem instrumentiem, kuri ir spēkā dalībvalstīs.

26.

Visbeidzot, regulas 26. pantā arī ir apliecināta Eiropas procedūras autonomija no valsts procedūrām, jo tajā ir noteikts, ka valsts tiesību akti reglamentē tikai tos procesuālos jautājumus, kas nav konkrēti izklāstīti minētajā regulā.

27.

Gadījumos, kad likumdevējs ir izvēlējies papildināt specifiskus regulā paredzētos procedūras aspektus ar valsts tiesisko regulējumu, tas tiek darīts ar konkrētām atsaucēm uz minēto regulējumu ( 5 ).

28.

Regulas 26. pantā noteikto un šo secinājumu 27. punktā un 5. zemsvītras piezīmē minētās atsauces nevarētu izskaidrot, ja patiešām būtu bijusi vēlme papildināt regulas noteikumus – arī tajā jau regulētajos aspektos – ar atsevišķu valstu normām, jo tādā gadījumā nebūtu bijis nedz jāprecizē, ka valsts tiesību akti ir piemērojami tikai procesuālajos jautājumos, kas nav konkrēti izklāstīti minētajā regulā, nedz jānorāda gadījumi, kad tomēr ir jāpiemēro dalībvalstu tiesības.

29.

Kopienas procedūras autonomiju no valsts procedūras var izsecināt arī tad, ja ņem vērā regulas pieņemšanas mērķi, kas izriet no regulas pantiem un preambulas apsvērumiem.

30.

Regulas 1. panta 1. punktā, konkrēti norādot regulas mērķi, ir paskaidrots, ka tās nolūks ( 6 ), izveidojot minēto rīkojuma procedūru, ir vienkāršot, paātrināt un samazināt tiesāšanās izdevumus pārrobežu lietās attiecībā uz neapstrīdētiem finanšu prasījumiem ( 7 ), kā arī atļaut Eiropas maksājumu rīkojumu brīvu apriti dalībvalstīs, nosakot minimālos standartus, kuru ievērošana padara nevajadzīgu jebkādu starpposma procesu pirms atzīšanas un izpildes dalībvalstī, kurā iesniegta izpildes prasība ( 8 ).

31.

Regulas preambulas 29. apsvērumā ir vēl precizēts, ka tās mērķis ir saskaņā ar samērīguma principu izveidot vienotu ātru un efektīvu mehānismu, lai visā Eiropas Savienībā atgūtu neapstrīdētus finanšu prasījumus, jo atbilstīgi preambulas 6. un 8. apsvērumam šķēršļi efektīvai tiesu pieejamībai pārrobežu lietās un iekšējā tirgus konkurences kropļošana, kas rodas sakarā ar nevienlīdzīgiem apstākļiem, kādos darbojas procesuālie līdzekļi, kas pašreiz pieejami kreditoriem dažādās dalībvalstīs, ir radījuši vajadzību pēc Kopienas tiesību aktiem, kas garantētu vienādus noteikumus kreditoriem un debitoriem visā Eiropas Savienībā ( 9 ), ņemot vērā to, ka maksājuma nokavējumi ir viens no galvenajiem riskiem, kas apdraud uzņēmumu izdzīvošanu, un ir pamatā daudzu darbavietu zaudējumam.

32.

Tāpēc tika ieviests vienots minimālo kopīgo procesuālo normu kopums Eiropas rīkojuma iegūšanai, kas tomēr var noderēt 30. un 31. punktā minētā mērķa sasniegšanai tikai tad, ja garantē procedūras autonomiju attiecībā pret dalībvalstīs jau paredzētām līdzīgām procedūrām.

33.

Tik tiešām, ja valstu normas varētu papildināt konkrēto regulējumu, tiktu sakropļots regulas mērķis, jo līdz ar to procedūras nevis tiktu apvienotas un vienkāršotas, bet gan tiktu izveidots tik daudz dažādu procedūru, cik ir dalībvalstu tiesisko regulējumu, kurus lielākoties veido normas, ko nosaka gan dalībvalstis, gan Savienības tiesības.

34.

Turklāt ir acīmredzams, ka katra Savienības kreditora un debitora vienlīdzīgu piekļuvi šai procedūrai var panākt, tikai garantējot to, ka ex ante un abstrakti ir zināmas normas, kas būs jāievēro, bez pienākuma brīdī, kad pieņem nolēmumu izdot maksājuma rīkojumu, vienmēr konkrēti pārbaudīt, kuras valsts normas ir spēkā tiesā, kurā iesniegta prasība.

35.

To var panākt tikai tad, ja procedūra, kas jāievēro, ir ne tikai maksimāli vienkāršota, bet arī jau no paša sākuma vienota visā Savienības teritorijā (neskarot atsauces uz attiecīgajām valsts normām).

36.

No tā izriet, ka, ņemot vērā šīs normas burtu un mērķi, jāpieņem tāda regulas interpretācija, kas pasargā tajā noteiktās procedūras autonomiju pret procedūrām, kas ir spēkā atsevišķās dalībvalstīs.

37.

It īpaši jāuzskata, ka procedūras prasības saistībā ar maksājuma rīkojuma izdošanu ir tikai tās, kas ietvertas regulas 7. pantā, un ka to spēkā esamības gadījumā rīkojumu izdod, neņemot vērā attiecīgās valsts normas, jo minētais rīkojums kā Eiropas, nevis valsts pasākums ( 10 ) papildina citus valsts instrumentus prasījuma atgūšanai, neaizstājot tos.

38.

Attiecībā uz konkrēto gadījumu es norādu, ka tad, ja ir izpildīti 7. pantā norādītie formālie nosacījumi, Eiropas maksājuma rīkojuma izdošanu nevarēs atteikt tikai tāpēc, ka nav ievērotas citas valsts tiesībās noteiktas prasības, ar ko regulē tamlīdzīgas procedūras un kas minētas šajā tiesas sēdē, piemēram, prasības par iesniegto pieteikuma eksemplāru skaitu un par strīda summas norādi valsts valūtā.

39.

Galvenokārt es norādu, ka iespējamie jautājumi saistībā ar tiesas izdevumiem, ko tiesas sēdes laikā un savos [rakstveida] apsvērumos minējusi Polijas valdība, nevarēs kavēt prasītā pasākuma noteikšanu, tomēr neskarot to, ka minēto izdevumu apmērs tiks noteikts atbilstīgi valsts tiesību aktiem saskaņā ar regulas 25. pantu.

40.

Tāpēc, noslēdzot pirmā prejudiciālā jautājuma analīzi, es ierosinu Tiesai atbildē uz to atzīt, ka regulas 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, neskarot punktus, kuros konkrēti ir minēta atsauce uz dalībvalstu tiesībām, tas izsmeļoši regulē prasības, kam jāatbilst pieteikumam par Eiropas maksājuma rīkojumu.

41.

Ņemot vērā uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniegto atbildi, otrais prejudiciālais jautājums nav jāizskata.

42.

Savā trešajā prejudiciālajā jautājumā Sąd Okręgowy we Wrocławiu vaicā, vai regulas 4. pants ir interpretējams tādējādi, ka šajā normā minētā finanšu prasījuma pazīmes (t.i., konkrēta summa, kā arī tas, ka brīdī, kad ir iesniegts pieteikums Eiropas maksājuma rīkojumam, ir iestājies maksāšanas termiņš) attiecas vienīgi uz galveno prasījumu, vai tomēr tādējādi, ka tās attiecas arī uz nokavējuma procentu prasījumu.

43.

Savā ceturtajā prejudiciālajā jautājumā Sąd Okręgowy we Wrocławiu ir uzdevusi virkni jautājumu par procentiem, ko var pieprasīt, izmantojot izskatāmo procedūru.

44.

It īpaši iesniedzējtiesa jautā, vai saskaņā ar regulas 7. panta 2. punkta c) apakšpunktu papildus galvenajam prasījumam var tikt prasīti:

45.

Es uzskatu, ka abi minētie jautājumi jāskata kopā, jo, manuprāt, valsts tiesa būtībā lūdz Tiesu paskaidrot, vai, ņemot vērā regulas normu kopumu, it īpaši 4. pantu un 7. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ir vai nav iespējams prasīt visa veida procentu samaksu, tostarp tā dēvētos atklātos procentus, proti, procentus, ko aprēķina no precīzi noteiktas maksāšanas termiņa iestāšanās dienas līdz samaksas dienai (konkrētajā gadījumā, nokavējuma procentus).

46.

Vispirms es norādu, ka nevar piekrist šīs tiesas argumentācijai tajā daļā, kurā tā izdara atšķirīgus secinājumus par iespēju pieprasīt tā sauktos atklātos procentus atkarībā no konkrētās regulas 4. panta interpretācijas – proti, no tā, vai attiecīgajā normā minētā finanšu prasījuma pazīmes (t.i., konkrēta summa, kā arī tas, ka brīdī, kad ir iesniegts pieteikums Eiropas maksājuma rīkojumam, ir iestājies maksāšanas termiņš) attiecas vienīgi uz galveno prasījumu vai tomēr arī uz nokavējuma procentu prasījumu ( 11 ).

47.

Tas ir tāpēc, ka, pirmkārt, tādējādi minētā 4. panta interpretācijā netiek ņemti vērā pārējie regulas panti, kuri attiecas uz jautājumu par procentiem.

48.

Regulas 4. pantā ir noteikts, ka “Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra ir noteikta finanšu prasījuma piedziņai par konkrētu summu, kas bija jāsamaksā tajā brīdī, kad iesniedza pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam”, un, vispārīgi un ar īpaši plašu formulu atsaucoties uz terminu “prasījums”, konkrēti nav nošķirts starp kapitālu un procentiem.

49.

Līdzās minētajai normai tomēr jāņem vērā arī regulas 7. pants, kurā paredzēts, ka rīkojuma pieteikumā norāda “prasījuma apjomu, tostarp kapitālu un, vajadzības gadījumā, procentus, līgumsodus un izmaksas” [2. punkta b) apakšpunkts] un, ja prasījuma summai ir pieprasīti procenti, procentu likmi un laikposmu, par kuru šie procenti prasīti [2. punkta c) apakšpunkts], kā arī “prasības iesniegšanas iemeslu, tostarp to apstākļu aprakstu, kas ir prasījuma pamatā, un, vajadzības gadījumā, prasītajiem procentiem” [2. punkta d) apakšpunkts].

50.

Kamēr 4. pantā ir vispārīgos terminos paskaidrots, kāds var būt maksājuma rīkojuma pieteikuma saturs (prasījuma piedziņa un līdz ar to prasība samaksāt zināmu naudas summu), 7. pantā ir formāli aprakstītas sastāvdaļas, kurās minētais prasījums sadalās, nošķirot starp kapitālu, procentiem, līgumsodiem un izmaksām [2. punkta b) apakšpunkts].

51.

Otrkārt, šo secinājumu 46. punktā minētajā attiecīgās tiesas argumentācijā nav ņemts vērā, ka iespēja pieprasīt procentus, varbūt arī atklātos, izriet no paša prasījuma iedabas attiecībā uz kapitālu un attiecībā uz procentiem, kā arī no minēto prasījumu savstarpējās attiecības.

52.

Procenti ir finanšu saistība, kas atšķiras no kapitāla saistības tikai ar savu akcesoritāti pirmajai, no kuras ir atkarīga, un ar to, ka šīs saistības apjoms ir atkarīgs no tā, cik ilgs laiks ir pagājis, un mainās proporcionāli tam.

53.

Starp abām saistībām nav citu būtisku atšķirību [pat 7. panta 2. punkta c) un d) apakšpunkts, kuros ir paskaidrots, ka pieteikums maksājuma rīkojumam ir par finanšu prasījumiem, kurus veido kapitāls un procenti, nošķir pirmo no otrajiem tikai tāpēc, ka attiecīgā prasība nav obligāta] un principā procentu saistība parasti seko kapitāla saistībai un no tās izrietošajām sekām, tā ka var pat apgalvot, ka procentus var pieprasīt tiktāl, ciktāl ir kapitāls, par kura iegūšanu var celt prasību tiesā.

54.

Tāpēc minētajai saiknei starp kapitāla saistību un procentu saistību ir šāda struktūra:

55.

Tāpēc atbilde uz jautājumu par iespēju prasīt procentu (tostarp atklātu procentu) samaksu, izmantojot Eiropas maksājuma rīkojumu, nevar būt atkarīga tikai no 4. panta interpretācijas un no tā, vai minētās akcesorās summas uzskata par konkrētu summu, un vai tās ir piedzenamas saskaņā ar to pašu 4. pantu.

56.

Tas ir tāpēc, ka pieprasāmie prasījumi (vai tie būtu kapitāls, procenti, līgumsodi vai izmaksas) jāapzina, izvērtējot kopā 4. un 7. pantu, un, pats galvenais, tāpēc, ka varbūtējā iespēja pieprasīt procentus izriet no iepriekš minētās akcesorās saiknes, kura vieno šos prasījumus ar kapitālu.

57.

Kā norādīts iepriekš, jāizskata pēc būtības Sąd Okręgowy we Wrocławiu jautājums par iespēju, izmantojot izskatāmo procedūru, pieprasīt arī procentus, kuri uzkrājušies līdz samaksas brīdim, vai tomēr tikai tos, kas bija uzkrājušies [maksājuma] rīkojuma pieteikuma iesniegšanas vai konkrētā rīkojuma izdošanas laikā.

58.

Atbildi var izsecināt, izanalizējot regulas pantus un mērķi, kā arī izvērtējot visa šā regulējuma priekšmetu, kā arī to, kāda veida rīcību ir uzsākusi iestāde, kurai iesniegta prasība.

59.

Pirmkārt, es norādu, ka jau minētais 7. pants, kas vispārīgi regulē pieteikuma formālās prasības un konkrēti min iespēju prasīt procentus, liek [2. punkta c) apakšpunkts] kreditoram norādīt procentu likmi un laikposmu, par kuru procenti tiek prasīti, tomēr neliek norādīt konkrētu datumu, līdz kuram attiecīgie procenti tiek prasīti.

60.

Šīs normas darbības joma nedz aprobežojas tikai ar procentiem, kas uzkrājušies līdz pieteikuma iesniegšanai vai Eiropas maksājuma rīkojuma izdošanai, nedz liek precīzi norādīt prasīto procentu summu.

61.

Identiska argumentācija attiecas arī uz 4. pantu, ar kuru kopā lasāms 7. pants, lai apzinātu tos prasījumus, par kuriem var izdot konkrēto rīkojumu, kā uzsvērts 47.–50. un 56. punktā.

62.

No tā izriet, ka regulas normas, kas apzina pieprasāmos prasījumus, regulējot kārtību, kādā jāsagatavo attiecīgais pieteikums, neliedz prasīt arī atklātos procentus, par kuriem nav iespējams norādīt nedz datumu, līdz kuram tie tiek prasīti, nedz kopējo galīgo summu.

63.

To pašu secinājumu var izdarīt, vērtējot regulas mērķi.

64.

Tas, kā jau norādīts pirmā prejudiciālā jautājuma izskatīšanas laikā ( 12 ), ievieš vienotu procesuālu regulējumu, kura mērķis ir izveidot dalībvalstīs apgrozāmus tiesvedības dokumentus par maza apmēra pārrobežu finanšu prasījumiem, ja ir ievērots normu minimums, kas padara nevajadzīgus atzīšanas un izpildes starpposmus, tādējādi panākot arī praktisko rezultātu – vienkāršot un paātrināt attiecīgo tiesvedību (regulas preambulas 5. apsvērums), kā arī ļaujot ātri un efektīvi piedzīt nesegtos parādus, kas nav juridisku strīdu priekšmets (regulas preambulas 6. apsvērums).

65.

Ja pieņemtu tādu minētās regulas interpretāciju, ka papildus kapitālam nevarētu pieprasīt tā dēvētos atklātos procentus, netiktu ievērotas 64. punktā norādītās prasības.

66.

Tik tiešām, nosakot kreditoriem pienākumu ierobežot savu prasību tikai līdz kapitālam, iespējami pievienojot procentus, kas jau konkrēti uzkrājušies līdz pieteikuma iesniegšanai vai vēlākais līdz rīkojuma izdošanai, pašiem kreditoriem nāktos iesniegt vairākas prasības – pirmo, lai saņemtu kapitālu un uzkrājušos procentus, otro – lai saņemtu procentus par turpmāko laikposmu.

67.

Tādējādi būtu grūtāk izveidot vienotu dalībvalstīs apgrozāmu tiesvedības dokumentu, un kopējais prasījums būtu sadalīts savās dažādajās sastāvdaļās, līdz ar to tiesvedības dokumentu skaits daudzkāršotos, kas savukārt palielinātu tiesvedības apjomus un attiecīgos laikus un izmaksas, apgrūtinot pienākošos summu atgūšanu – kaut vai tāpēc vien, ka vienas procedūras vietā būtu jāuzsāk vairākas procedūras.

68.

Turklāt kreditoriem būtu stimuls prasīt tiesai izdot maksājuma rīkojumu uz dalībvalstu tiesību aktu pamata, nevis saskaņā ar aplūkojamo regulu, ja pirmajā gadījumā – kā tas saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm ir Polijas gadījumā – būtu iespējams iegūt dokumentu par visu prasījumu, tostarp procentus līdz samaksas dienai, kamēr otrajā gadījumā varētu prasīt tikai kapitālu un daļu procentu.

69.

Visbeidzot, tādu pašu secinājumu, kā norādīts 62. punktā, var izdarīt, ja apsver visa šā regulējuma priekšmetu, kā arī to, kāda veida rīcību ir uzsākusi iestāde, kurai iesniegta prasība.

70.

Vispirms, kā norādīts 20. un 36. punktā, regula ir ieviesusi vienotu un autonomu procedūru salīdzinājumā ar valstu procedūrām, kuru priekšmets ir maksājuma rīkojumu izdošana un kuras regulē tikai ar Eiropas maksājuma rīkojuma izdošanu saistītos procesuālos aspektus, kā tas izriet no Zaļās grāmatas par Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru un par pasākumiem maza apmēra prasību tiesvedības vienkāršošanai un paātrināšanai (minēta regulas preambulas 5. apsvērumā). Minētajā Zaļajā grāmatā jau no paša sākuma ir norādīts, ka tās mērķis ir izveidot specifisku, ātru un lētu procedūru, kas piemērojama visās dalībvalstīs, lai piedzītu prasījumus, par kuriem, domājams, netiks celta prasība tiesā.

71.

Otrkārt, Eiropas maksājuma rīkojuma izdošana nav atkarīga no pieteikuma pamatotības izvērtējuma pēc būtības.

72.

Ņemot vērā 8. pantu un 12. panta 4. punktu, tik tiešām, tiek prasīts formāli pārbaudīt, vai ir izpildīti regulā noteiktie procesuālie nosacījumi un vai prasījums pastāv, minēto pārbaudi balstot uz veidlapā norādītajiem kreditora argumentiem un nepārliecinoties par sniegto ziņu patiesumu. Minētā apstākļa dēļ pēc maksājuma rīkojuma izdošanas debitoru informē, ka minētais rīkojums ir izdots, tikai pamatojoties uz prasītāja sniegto informāciju.

73.

Tas ir tāpēc, ka Eiropas procedūrā nav faktiskas darbības, lai tiesa pilnībā uzzinātu visus faktus, minēto darbību pārceļot uz laiku, kad tiek uzsākta iespējama iebilduma procedūra, un tāpēc iestāžu, kam iesniegta prasība, rīcība mainās atkarībā no brīža, kad tās iestājas lietā.

74.

Posmā, kurā nenotiek uzklausīšana, ko regulē Savienības normatīvie akti, tiesa vērtē tikai to, vai pieteikums ir formāli pareizs, pamatojoties uz kreditora argumentāciju. Savukārt iebilduma procedūrā, ko regulē dalībvalstu tiesības un kas attiecas uz kreditora prasības faktisku apliecinājumu, tiesa rīkojas, pilnībā pārzinot faktus ( 13 ).

75.

Iespējama mazāka debitora aizsardzība posmā, kura noslēgumā tiek izdots Eiropas maksājuma rīkojums, nenovēršami ir rezultāts vajadzībai maksimāli vienkāršot minēto procedūru un padarīt to vienotu. Tādu mazāku aizsardzību kompensē vispirms jau tas, ka saskaņā ar 16. panta 3. punktu debitors var iebilst pret prasījumu, pat bez pienākuma izskaidrot iemeslus, panākot uz 17. panta pamata to, ka procedūra turpinās atbilstīgi parasta civilprocesa noteikumiem; to kompensē arī apstāklis, ka kreditoram saskaņā ar 7. panta 3. punktu jāpaziņo, ka viņa sniegtā informācija ir patiesa un ka viņš apzinās, ka jebkādi apzināti nepatiesi paziņojumi var izraisīt atbilstīgu sankciju piemērošanu ( 14 ).

76.

Tāpēc tikai pēc iebilduma iesniegšanas, kā to uzsvērusi Komisija tiesas sēdes laikā, kompetentā tiesa pilnīgi un pēc būtības izskatīs jautājumus par kapitāla un procentu (arī atklāto procentu) iekasējamību un apjomu, attiecīgā gadījumā padziļināti izanalizējot materiālo tiesību normu (vai, iespējams, regulējošos likumus), kas regulē to attiecību.

77.

Regulas priekšmets tātad ir procesuālie institūti, un tā attiecas uz kārtību, kādā prasījuma gadījumā var saņemt dalībvalstīs apgrozāmu maksājuma rīkojumu. Toties tā neietver materiālo tiesību normas, it īpaši, ciktāl tas attiecas uz šo gadījumu, tajā nav norādīts, kādus procentus var pieprasīt.

78.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ņemot vērā regulas formālo tekstu, mērķi, kuram minētā regula tika pieņemta, konkrētā izskatāmā regulējuma priekšmetu un iestādes, kam iesniegta prasība, darbības raksturojumu, jāapstiprina, ka attiecībā uz tiesas dokumenta sagatavošanas procedūru būs jāievēro regula (un valsts tiesību akti tiktāl, ciktāl uz tiem ir atsauces, vai arī neregulēti procesuālie institūti), savukārt pieprasāmo procentu veidam (lai gan identiski secinājumi jāizdara par visām prasījuma sastāvdaļām) būs pēc loģikas jāpiemēro materiālo tiesību norma, kura regulē attiecības starp pusēm.

79.

Ja minētā materiālo tiesību norma atzīst kreditoram iespēju prasīt tā dēvētos atklātos procentus, viņš varēs tos saņemt, izmantojot arī regulā paredzēto procedūru.

80.

Gadījumos, kad minētais tiesību akts atzīst tikai tos procentus, kuri uzkrājušies līdz pieteikuma iesniegšanai vai līdz tiesas rīkojuma izdošanai, kreditoram būs jāpielāgo sava prasība minētajam regulējumam.

81.

No tā izriet, ka konkrētajā gadījumā, kur saskaņā ar attiecības regulējošo materiālo tiesību normu (kas, pamatojoties uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir Polijas tiesību norma) kreditoram ir tiesības arī uz tā dēvēto atklāto procentu samaksu, iesniedzējtiesai, izdodot maksājuma rīkojumu, būs jāatzīst arī minētie procenti.

82.

No otras puses, nav iemeslu samazināt pēc apjoma prasījumu, kurā ietilpst tā dēvētie atklātie procenti saskaņā ar līgumam piemērojamo materiālo tiesību normu, ko abas puses bieži vien ir konkrēti izvēlējušās vai vismaz zinājušas, tikai tāpēc, ka tiek izmantota izskatāmajā regulā minētā procedūra, un arī tāpēc, ka minētajā sakarā nav nevienas konkrētas normas.

83.

Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka procentus var prasīt tikai līdz maksājuma rīkojuma izdošanas dienai.

84.

Tas ir tāpēc, ka minētās regulas I pielikumā norādītajās instrukcijās par rīkojuma pieteikuma aizpildīšanu attiecībā uz veidlapas 7. iedaļu, kurā pieprasa attiecīgo rīkojumu, ir norāde tikai uz procedūru, kura jāievēro, lai saņemtu procentus līdz dienai, kad tiesa pieņem nolēmumu par kreditora prasību (konkrēti, ir precizēts, ka tādā gadījumā minētās 7. iedaļas pēdējais lodziņš jāatstāj neaizpildīts).

85.

Vēl viens arguments par labu minētajam risinājumam izriet no fakta, ka maksājuma rīkojumā (E veidlapa regulas V pielikumā) ir lodziņš, kurā tiesa, kas izskata lietu, sadaļā “procenti” pēc attiecīga kreditora lūguma var norādīt rīkojuma izdošanas dienu.

86.

Šajā ziņā es atgādinu par iepriekš minētajiem apsvērumiem un norādu, atšķirībā no Apvienotās Karalistes valdības, ka konkrētās instrukcijas tikai piemēra veidā apraksta gadījumus, kuri varētu iestāties.

87.

Es uzsveru, ka veidlapa, lai lūgtu maksājuma rīkojumu, ļauj pielāgot procentu pieteikumu konkrētajām kreditora vajadzībām neatkarīgi no [veidlapas] aizpildīšanas instrukcijām.

88.

Kodu, kas ierakstāms minētās veidlapas 7. iedaļā par procentiem, var sagatavot, izmantojot numuru 06 un burtu E (kas nozīmē “Cita”), un tad aizpildīt lodziņu iedaļas apakšā, kur ietverta norāde “Lūdzu, norādiet konkrēti, ja atzīmēts kods 6 un/vai E”, un, attiecīgā gadījumā, 11. iedaļu ar virsrakstu “Papildu konstatējumi un papildu informācija (ja nepieciešams)”.

89.

Tādējādi kreditors var mierīgi prasīt procentus līdz vēlamajam termiņam, varbūt pat līdz samaksas brīdim, uzreiz precīzi nenorādot konkrēto summu.

90.

Tas izriet arī no fakta, ka maksājuma rīkojuma pieteikuma noslēguma formulā nav noteikts, ka jānorāda konkrēta summa, bet ir tikai atsauce uz “minētā kapitāla summu” un “procentu maksājumiem”, tātad neizmantojot terminu “iepriekš minētie” attiecībā uz procentiem.

91.

Kas attiecas uz maksājuma rīkojumu (E veidlapa regulas V pielikumā), kura rezolutīvajā daļā attiecībā uz procentiem ir norāde “summa”, es norādu, ka nekas neliedz tiesai noteikt debitoram iemaksāt nevis precīzu summu, kas aprēķināta, ņemot vērā konkrēti noteiktu datumu, bet “tik, cik pienākas maksājuma veikšanas brīdī”.

92.

Portugāles valdība piekrīt risinājumam, ko ierosinājusi Apvienotās Karalistes valdība, it īpaši tāpēc, ka regulas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Eiropas maksājuma rīkojumā jāiesaka atbildētājam iespēja samaksāt prasītājam rīkojumā norādīto summu.

93.

Šajā ziņā es atgādinu jau minētos apsvērumus un uzsveru, ka saņēmējs paziņotā rīkojuma saņemšanas brīdī var ar vienkāršu matemātisku darbību aprēķināt, cik būs jāmaksā maksājuma veikšanas brīdī; ja viņš nepiekrīt noteiktajai summai, atsaucoties uz procentu likmi un dienu, no kuras pienākas rīkojumā minētie procenti, viņš varēs apstrīdēt prasījumu, iesniedzot paziņojumu par iebildumu.

94.

No otras puses, iepriekš minēto veidlapu sagatavošanas standartizētā kārtība un attiecīgās pievienotās instrukcijas nevar atņemt kreditoram tiesības pieprasīt visus procentus, kas viņam pienākas maksājuma veikšanas laikā, ja tas ir iespējams saskaņā ar līgumattiecībām piemērojamajām materiālo tiesību normām, tā kā no regulas teksta kompleksās analīzes izriet, ka tas nav viņam liegts.

95.

Portugāles un Apvienotās Karalistes valdību ierosinātais risinājums, gluži pretēji, acīmredzami kropļotu regulas mērķus – proti, vienkāršot un paātrināt attiecīgo tiesvedību un ļaut ātri un efektīvi piedzīt neapstrīdētos parādus, – un varētu mudināt kreditorus dot priekšroku nevis izskatāmās procedūras izmantojumam, bet valstu procedūru izmantojumam, kas garantētu pilnu viņu prasību apmierināšanu.

96.

Tāpēc, noslēdzot trešā un ceturtā prejudiciālā jautājuma analīzi, es ierosinu Tiesai atbildē uz tiem atzīt, ka regulas 4. pants un 7. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas maksājuma rīkojuma procedūrā ir iespējams prasīt ne tikai pamatprasījumu, bet arī visa veida procentu samaksu, ko var prasīt saskaņā ar līgumattiecībām piemērojamiem būtiskajiem tiesību aktiem, un – tātad – atkarībā no situācijas var prasīt gan procentus, ko aprēķina no precīzi noteiktas maksāšanas termiņa iestāšanās dienas līdz samaksas dienai (kam nav noteikts konkrēts datums), gan procentus, ko aprēķina līdz pieteikuma iesniegšanai vai līdz maksājuma rīkojuma izdošanai.

97.

Piektajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, ja atbilde uz 4) jautājuma a) punktu ir apstiprinoša, tad kā saskaņā ar regulu ir formulējams tiesas nolēmums par procentiem maksājuma rīkojumā.

98.

Šajā ziņā es norādu, ka minētās veidlapas beigās ir speciāls lodziņš, kurā aiz kapitāla norādīt procentus.

99.

Ja runa ir par tā dēvētajiem atklātajiem procentiem un tos var atzīt saskaņā ar līgumu regulējošām materiālo tiesību normām, tiesa, kura nevar noteikt precīzu apmēru, tam paredzētajā vietā, kā minēts 98. punktā, sadaļā “procenti”, kas ir ietverta lodziņā “datums”, tikai noteiks, ka ir jāsamaksā procenti līdz maksājuma veikšanas brīdim, lodziņā “summa” norādot attiecīgo likmi.

100.

Protams, ir jāuzskata par pieņemamu jebkura cita pēc būtības līdzvērtīga norādes forma, kura spēj skaidri izpaust tiesas nolēmuma saturu (šajā ziņā es atgādinu risinājumus, ko savos rakstveida apsvērumos ieteikušas Komisija, kā arī Polijas un Austrijas valdības).

101.

Savukārt gadījumos [kas atbilstoši iesniedzējtiesas argumentācijai arī ietilpst ceturtā prejudiciālā jautājuma a) punkta un piektā prejudiciālā jautājuma jomā], kad tiek prasīts samaksāt procentus līdz pieteikuma iesniegšanai vai līdz rīkojuma izdošanai, tiesa varēs veikt attiecīgo aprēķinu, zinot likmi un atsauces laikposmu, un norādīt 98. punktā minētajā lodziņā veidlapas beigās summu, kas pienākas kā procenti.

102.

Tāpēc es ierosinu Tiesai atbildē uz piekto prejudiciālo jautājumu atzīt, ka saskaņā ar regulu nolēmumu par procentu iekļaušanu maksājuma rīkojumā var formulēt šādi:

103.

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu, sestais un septītais prejudiciālais jautājums nav jāizskata.

104.

Astotajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai tiesai, ja prasītājs neaprēķina par laikposmu līdz pieteikuma iesniegšanai pieprasītos procentus, ir pienākums tos aprēķināt pēc savas iniciatīvas vai arī tā vietā ir jāprasa, lai prasītājs saskaņā ar regulas 9. pantu pieteikumu papildina ar trūkstošajām ziņām.

105.

Par šo punktu es atgādinu līdzšinējos apsvērumus un uzsveru, ka kreditoram, pamatojoties uz regulas 7. pantu, nav pienākuma – kura neizpildes gadījumā pieteikumu varētu nepieņemt vai noraidīt – aprēķināt procentu apmēru, lai gan viņš to var paredzēt.

106.

Tiesa varēs veikt minēto aprēķinu, ja vien prasītājs būs norādījis minētajam nolūkam nepieciešamos elementus (kā valūta, procentu likme un brīdis, no kura skaitīt akcesorus).

107.

Ja aprēķinam vajadzīgie dati nav norādīti vai ir nepilnīgi, tad tiesa – izņemot gadījumus, kad prasījums ir acīmredzami nepamatots vai pieteikums – nepieņemams ( 15 ), – saskaņā ar regulas 9. pantu dos prasītājam iespēju papildināt vai labot pieteikumu termiņā, ko tiesa uzskatīs par atbilstīgu.

108.

Tāpēc es ierosinu Tiesai uz astoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

109.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai šādi atbildēt uz Sąd Okręgowy we Wrocławiu uzdotajiem jautājumiem: