1. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Sekas, ko nolīgums rada Savienībā, ja nolīgumā nav tieši paredzēta šādas sekas nosakoša tiesību norma
(LESD 216. panta 2. punkts un 267. pants)
2. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Direktīvas spēkā esamības vērtējums atbilstoši starptautiskai konvencijai – Čikāgas Konvencija par starptautisko civilo aviāciju – Savienībai nesaistoša konvencija – Izslēgšana
(LESD 267. pants un LESD 351. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/101)
3. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Direktīvas spēkā esamības vērtējums atbilstoši starptautiskai konvencijai – Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokols – Savienībai saistošs protokols – Tiesību normas, kurām nav beznosacījuma un pietiekami precīza rakstura – Izslēgšana
(LESD 267. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/101; Padomes Lēmumi 94/69 un 2002/358)
4. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Direktīvas spēkā esamības vērtējums atbilstoši starptautiskai konvencijai – Gaisa transporta nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm – Tiešai un tūlītējai piemērošanai gaisa pārvadātājiem paredzētas tiesību normas – Iekļaušana
(LESD 267. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/101; Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvji Lēmumi 2007/339 un 2010/465)
5. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Direktīvas spēkā esamības vērtējums atbilstoši starptautiskajām paražu tiesībām – Valstu suverenitātes pār savu gaisa telpu, atklātas jūras nepakļaušanas valstu suverenitātei un lidojuma pār atklātu jūru brīvības principi – Iekļaušana – Nosacījumi un ierobežojumi
(LES 3. panta 5. punkts; LESD 267. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/101)
6. Starptautiskās publiskās tiesības – Principi – Starptautisko paražu tiesību principi – Atklātā jūrā esoša kuģa pakļaušana vienīgi sava karoga tiesībām – Piemērošana pēc analoģijas atklātu jūru šķērsojošiem gaisa kuģiem – Izslēgšana
7. Vide – Gaisa piesārņojums – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma – Aviācijas darbību iekļaušana šajā sistēmā – Savienības kompetence veikt šādu iekļaušanu, ņemot vērā starptautisko paražu tiesību principus par valstu suverenitāti pār savu gaisa telpu, atklātas jūras nepakļaušanu valstu suverenitātei un lidojuma pār atklātu jūru brīvību
(LESD 191. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/101)
8. Vide – Gaisa piesārņojums – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma – Aviācijas darbību iekļaušana šajā sistēmā – Savienības kompetence veikt šādu iekļaušanu, ņemot vērā “Atvērto debesu” nolīguma noteikumu, ar kuru ir paredzēta katras līgumslēdzējas puses normatīvo aktu ievērošana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/101)
9. Vide – Gaisa piesārņojums – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma – Aviācijas darbību iekļaušana šajā sistēmā – Savienības kompetence veikt šādu iekļaušanu, ņemot vērā “Atvērto debesu” nolīguma tiesību normas attiecībā uz muitas un nodokļu tiesībām
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/101)
10. Vide – Gaisa piesārņojums – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma – Aviācijas darbību iekļaušana šajā sistēmā – Savienības kompetence veikt šādu iekļaušanu, ņemot vērā “Atvērto debesu” nolīguma tiesību normas attiecībā uz vidi
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/101)
1. Atbilstoši starptautisko tiesību principiem Savienības iestādes, kuru kompetencē ir apspriest un noslēgt starptautisku nolīgumu, var noslēgt vienošanos ar trešajām valstīm attiecībā uz sekām, kādas šī nolīguma tiesību normām jārada līgumslēdzēju pušu iekšējā tiesību sistēmā. Vienīgi tad, ja šis jautājums nav noregulēts ar nolīgumu, kompetentajām tiesām, it īpaši Tiesai, ir jāizskata šis jautājums tādā pašā kārtībā kā citi interpretācijas jautājumi attiecībā uz nolīguma piemērošanu Savienībā.
Atbilstoši LESD 216. panta 2. punktam Savienības noslēgtie starptautiskie nolīgumi ir saistoši Savienības iestādēm un tādējādi šie nolīgumi ir pārāki par Savienības tiesību aktiem. No minētā izriet, ka Savienības tiesību akta spēkā esamību var ietekmēt tā nesaderība ar šādām starptautisko tiesību normām. Ja šī spēkā esamība tiek apstrīdēta valsts tiesā, tad Tiesa pārbauda, vai Tiesas izskatāmajā lietā ir izpildīti zināmi nosacījumi, lai noteiktu, vai, piemērojot LESD 267. pantu, var tikt izvērtēta attiecīgā Savienības tiesību akta spēkā esamība, to vērtējot saistībā ar norādītajām starptautisko tiesību normām. Pirmkārt, Savienībai ir jābūt saistošām šīm tiesību normām. Otrkārt, Tiesa var pārbaudīt Savienības tiesību akta spēkā esamību starptautiskā nolīguma kontekstā vienīgi tad, ja to pieļauj šī nolīguma raksturs un sistēma. Visbeidzot, ja aplūkojamā nolīguma raksturs un sistēma ļauj veikt Savienības tiesību akta spēkā esamības pārbaudi šī nolīguma tiesību normu kontekstā, tad vēl ir nepieciešams, lai šī nolīguma tiesību normas, kas ir norādītas saistībā ar Savienības tiesību akta spēkā esamības pārbaudi, to satura ziņā būtu bez nosacījumiem un pietiekami precīzas.
(sal. ar 49.–54. punktu)
2. Lai gan LESD 351. panta pirmajā daļā ir paredzēts Savienības iestāžu pienākums neietekmēt tādu dalībvalstu saistību izpildi, kuras izriet no nolīguma, kas ir noslēgts pirms 1958. gada 1. janvāra, kā tas ir Čikāgas konvencijas par starptautisko civilo aviāciju gadījumā, šis iestāžu pienākums ir vērsts uz to, lai ļautu attiecīgajām dalībvalstīm ievērot tām ar kādu agrāku konvenciju noteiktas saistības, un Savienībai ar to netiek noteiktas saistības attiecībā uz trešajām valstīm – šīs konvencijas dalībniecēm. Tādējādi minētās konvencijas tiesību normas Savienībai būtu saistošas tikai tad, ja un ciktāl Savienība saskaņā ar LES un LESD ir uzņēmusies kompetenci, kuru iepriekš šīs starptautiskās konvencijas piemērošanas jomā īstenoja Savienības dalībvalstis.
Tomēr, lai gan Savienība neapšaubāmi ir ieguvusi arī zināmu ekskluzīvu kompetenci, lai slēgtu nolīgumus ar trešajām valstīm jautājumos, kas iekļaujas Savienības starptautiskā gaisa transporta tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā un attiecīgi – Čikāgas konvencijas piemērošanas jomā, tas tomēr nenozīmē, ka tai ir ekskluzīva kompetence visā starptautiskās civilās aviācijas jomā, uz kuru attiecas šī konvencija.
Tādējādi tiktāl, ciktāl Savienība šobrīd nav pilnībā pārņēmusi kompetenci, ko Čikāgas konvencijas piemērošanas jomā iepriekš ir īstenojušas dalībvalstis, Savienībai šī konvencija nav saistoša. No minētā izriet, ka saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa nevar pārbaudīt Direktīvas 2008/101, ar ko groza Direktīvu 2003/87, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, spēkā esamību Čikāgas konvencijas kā tādas kontekstā.
(sal. ar 61., 62., 69., 71. un 72. punktu)
3. No Lēmuma 94/69, kas attiecas uz ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām noslēgšanu, un Lēmuma 2002/358 par ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotā Kioto protokola apstiprināšanu Eiropas Kopienas vārdā un no tā izrietošo saistību kopīgu izpildi izriet, ka Savienība ir apstiprinājusi Kioto protokolu. Tādējādi šī nolīguma tiesību normas, sākot no tā spēkā stāšanās brīža, ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa.
Tomēr, pat ja Kioto protokolā ir paredzētas skaitļos izteiktas saistības samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas 2008.–2012. gada saistību laikposmā, šī protokola līgumslēdzējas puses savas saistības var izpildīt atbilstoši tādai kārtībai un tik ātri, kā tās savstarpēji vienojas. Tādu tiesību normu kā Kioto protokola 2. panta 2. punkts, kurā ir paredzēts, ka tā līgumslēdzējas puses paredz ierobežot vai samazināt noteiktu aviācijas uzpildes degvielu radīto siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas, attiecīgi sadarbojoties ar Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju, ņemot vērā tās saturu, nevar uzskatīt par tādu beznosacījuma un pietiekami precīza rakstura normu, ar kuru privātpersonām tiktu radītas tiesības atsaukties uz to tiesā, lai apstrīdētu Direktīvas 2008/101, ar ko groza Direktīvu 2003/87, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, spēkā esamību. Tādējādi Kioto protokolu nevar norādīt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros, lai novērtētu šīs direktīvas spēkā esamību.
(sal. ar 73. un 76.–78. punktu)
4. Savienības vārdā gaisa transporta nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Amerikas Savienotajām Valstīm, no otras puses (“Atvērto debesu” nolīgums), tika apstiprināts ar Lēmumiem Nr. 2007/339 un Nr. 2010/465 attiecībā uz šī nolīguma un protokola, ar ko tajā ir izdarīti grozījumi, parakstīšanu un provizorisku piemērošanu. Tādējādi šī nolīguma tiesību normas, sākot no tā spēkā stāšanās brīža, ir neatņemama Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa.
“Atvērto debesu” nolīgums tieši attiecas uz tā līgumslēdzēju pušu teritorijā dibinātajām aviosabiedrībām. Dažas šī nolīguma tiesību normas ir paredzētas, lai šīm aviosabiedrībām tieši piešķirtu tiesības, kamēr ar citām šī nolīguma tiesību normām tām tiek uzlikti pienākumi.
Fakts, ka “Atvērto debesu” nolīguma līgumslēdzējas puses ir radījušas īpašu institucionālu ietvaru, lai veiktu ar šī nolīguma izpildi saistītas konsultācijas un sarunas, nav pietiekams, lai izslēgtu jebkādu šī nolīguma piemērošanu tiesu iestādēs. Tā kā ar minēto nolīgumu ir izveidotas atsevišķas tiesību normas, kuras ir paredzētas, lai tās tieši un nekavējoties piemērotu aviosabiedrībām un tādējādi piešķirtu tām tiesības vai brīvības, uz kurām var atsaukties attiecībā pret šī nolīguma līgumslēdzējām pusēm, un tā kā šī nolīguma raksturs un sistēma to neliedz, Tiesa drīkst novērtēt tāda Savienības tiesību akta kā Direktīva 2008/101, ar ko groza Direktīvu 2003/87, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, spēkā esamību saistībā ar šāda nolīguma tiesību normām.
(sal. ar 79. un 82.–84. punktu)
5. No LES 3. panta 5. punkta izriet, ka Savienība atbalsta starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību. Tādējādi, pieņemot tiesību aktu, tai ir jāievēro starptautiskās tiesības kopumā, tostarp Savienības iestādēm saistošās starptautiskās paražu tiesības.
Šajā ziņā uz starptautisko paražu tiesību principiem, tādiem kā princips, saskaņā ar kuru katrai valstij ir pilnīga un ekskluzīva suverenitāte attiecībā uz savu gaisa telpu, princips, ka neviena valsts nevar likumīgi pretendēt uz atklātas jūras daļas pakļaušanu savai suverenitātei, un lidojuma pār atklātu jūru brīvības princips, privātpersonas var atsaukties, lai Tiesa pārbaudītu Savienības tiesību akta spēkā esamību, ja, pirmkārt, ar šiem principiem var tikt apšaubīta Savienības kompetence pieņemt minēto aktu un, otrkārt, attiecīgais akts var ietekmēt tiesības, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesībām, vai radīt tām ar šīm tiesībām saistītus pienākumus.
Ja šie principi ir norādīti, lai Tiesa saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pārbaudītu, vai Savienības kompetencē bija pieņemt Direktīvu 2008/101, ciktāl ar to Direktīvas 2003/87 piemērošana tika paplašināta attiecībā uz trešo valstu gaisa kuģu operatoriem, kuru lidojumi uz un no lidostas, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, daļēji tiek veikti virs atklātas jūras un virs šo trešo valstu teritorijas, – pat ja rodas iespaids, ka attiecīgo principu piemērošanas joma rada vienīgi valstu savstarpējās saistības, tādos apstākļos, kurās Direktīva 2008/101 aviokompānijām – prasītājām pamatlietā – var radīt no Savienības tiesībām izrietošus pienākumus, nevar arī tikt izslēgts, ka šīs prasītājas var atsaukties uz minētajiem principiem un ka Tiesa, ņemot vērā šos principus, tātad var pārbaudīt šīs direktīvas spēkā esamību. Tomēr, tā kā starptautisko paražu tiesību principam precizitātes pakāpe nav tāda pati kā starptautiskā nolīguma tiesību normām, tiesas kontrolei obligāti ir jābūt ierobežotai ar jautājumu, vai, pieņemot attiecīgo aktu, Savienības iestādes saistībā ar šo principu piemērošanas nosacījumiem nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
(sal. ar 101., 103. un 107.–110. punktu)
6. Nepastāv pietiekami apstākļi, lai konstatētu, ka starptautisko paražu tiesību princips – kurš kā tāds ir atzīts –, saskaņā ar kuru atklātā jūrā esošs kuģis, principā, ir pakļauts vienīgi sava karoga tiesībām, pēc analoģijas būtu piemērojams gaisa kuģiem, kas šķērso atklātu jūru.
(sal. ar 106. punktu)
7. Savienības tiesības, it īpaši Direktīva 2008/101, ar ko groza Direktīvu 2003/87, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, nepadara Direktīvu 2003/87 kā tādu piemērojamu attiecībā uz trešās valstīs reģistrētiem gaisa kuģiem, kas lido virs šīm minētajām valstīm vai atklātas jūras. Savienībai tās kompetence ir jāīsteno, ievērojot starptautiskās tiesības; no tā izriet, ka Direktīva 2008/101 ir jāinterpretē un tās piemērošanas joma ir jānosaka, izvērtējot to saistībā ar atbilstošajām starptautisko jūras un gaisa tiesību normām.
Šajā ziņā, paredzot kritēriju tās piemērojamībai attiecībā uz gaisa kuģu operatoriem, kas ir balstīts uz apstākli, ka šie gaisa kuģi veic lidojumu no vai uz lidostu, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, ar Direktīvu 2008/101 netiek ignorēts nedz teritorialitātes princips, nedz arī trešo valstu, no kurām vai uz kurām šie lidojumi tiek veikti, suverenitāte attiecībā uz gaisa telpu virs to teritorijas, jo minētie gaisa kuģi fiziski atrodas vienas no Savienības dalībvalstīm teritorijā un tādējādi šī iemesla dēļ ir pilnībā pakļauti Savienības jurisdikcijai. Šāda Savienības tiesību piemērošana neapdraud brīvību lidot pār atklātu jūru, jo šādi lidojošs gaisa kuģis saistībā ar šo lidojumu netiek pakļauts kvotu tirdzniecības sistēmai. Vienīgi tad, ja šāda gaisa kuģa operators būs izvēlējies nodrošināt komerciālu aviolīniju uz vai no lidostas, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, šim operatoram tiks piemērota kvotu tirdzniecības sistēma, jo tā gaisa kuģis atradīsies šīs dalībvalsts teritorijā.
Apstāklis, ka gaisa kuģa operatoram ir jāatlīdzina emisiju kvotas, kuras tiek aprēķinātas, ņemot vērā kopumā visus starptautiskos lidojumus, kurus tas ir veicis vai veiks, – ņemot vērā starptautisko paražu tiesību principus, tādus kā princips, saskaņā ar kuru katrai valstij ir pilnīga un ekskluzīva suverenitāte attiecībā uz savu gaisa telpu, princips, ka neviena valsts nevar likumīgi pretendēt uz atklātas jūras daļas pakļaušanu savai suverenitātei, un lidojuma pār atklātu jūru brīvības princips – nevar apšaubīt Savienības tiesību piemērojamību minētajā teritorijā pilnā apmērā. Tā kā atbilstoši LESD 191. panta 2. punktam Savienības politikas vides jomā mērķis ir panākt augsta līmeņa aizsardzību, Savienības likumdevējs principā var izvēlēties atļaut veikt savā teritorijā komerciālu darbību, šajā gadījumā – gaisa pārvadājumus, vienīgi ar nosacījumu, ka operatori ievēro Savienības definētos kritērijus, kuri ir vērsti uz mērķu, ko Savienība ir uzņēmusies vides aizsardzības jomā, sasniegšanu, it īpaši tad, ja šie mērķi iekļaujas Savienības parakstītos starptautiskos nolīgumos, tādos kā Vispārējā konvencija un Kioto protokols.
(sal. ar 122., 123. un 125.–129. punktu)
8. Direktīvā 2008/101, ar ko groza Direktīvu 2003/87, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, ir paredzēts, ka Direktīva 2003/87 ir piemērojama lidojumiem uz vai no lidostas, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā. Tātad, tā kā šis regulējums attiecas uz starptautiskajā, kā Eiropas, tā arī transatlantiskajā, aeronavigācijā iesaistīto gaisa kuģu ielidošanu dalībvalstu teritorijā un izlidošanu no tās, no gaisa transporta nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Amerikas Savienotajām Valstīm, no otras puses (“Atvērto debesu” nolīgums), 7. panta 1. punkta tieši izriet, ka šāds regulējums ir piemērojams ikvienam gaisa kuģim, ko izmanto šī nolīguma otrās līgumslēdzējas puses aviosabiedrība, un ka šādam gaisa kuģim ir jāievēro šis regulējums. No tā izriet, ka ar “Atvērto debesu” nolīguma 7. panta 1. punktu netiek aizliegts piemērot ar Direktīvu 2003/87 ieviesto kvotu tirdzniecības sistēmu attiecībā uz tādiem gaisa kuģu operatoriem kā Amerikas Savienotajās Valstīs dibinātās aviosabiedrības, ja to gaisa kuģi nodrošina lidojumus uz vai no lidostas, kas atrodas dalībvalsts teritorijā.
(sal. ar 134. un 135. punktu)
9. Atšķirībā no nodevas, nodokļa vai cita maksājuma, ar ko apliek degvielas patēriņu, ar Direktīvu 2003/87, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2008/101, izveidotā sistēma, līdzās tam, ka tā nav paredzēta publisko iestāžu ieņēmumu radīšanai, nekādā ziņā nedod iespēju, pamatojoties uz aprēķina bāzi un iepriekš noteiktu likmi, aprēķināt summu, kas ir jāmaksā par patērētās degvielas tonnu saistībā ar visiem kalendārajā gadā veiktajiem lidojumiem.
Tātad nevar uzskatīt, ka ar Direktīvu 2008/101 ir paredzēts obligāta maksājuma par labu valsts iestādēm veids, kuru var uzskatīt par gaisa kuģa operatora turētai vai patērētai degvielai piemērojamo nodevu, nodokli vai citu maksājumu. Šo konstatējumu nekādi nevar atspēkot apstāklis, ka gaisa kuģu operatori, lai segtu savas faktiskās emisijas, var iegādāties papildu kvotas ne tikai no citiem operatoriem, bet arī izsolēs no valsts iestādēm 15 % no visām kvotām apjomā.
Tādējādi, paplašinot Direktīvas 2003/87 piemērošanas jomu attiecībā uz aviāciju, ar Direktīvu 2008/101 nekādi netiek skarts gaisa transporta nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Amerikas Savienotajām Valstīm, no otras puses, 11. panta 1. punktā un 2. punkta c) apakšpunktā paredzētais pienākums atbrīvot uzpildīto degvielu [no nodokļiem], jo, ņemot vērā kvotu tirdzniecības sistēmai raksturīgās īpašības, ir uzskatāms, ka tās pamatā ir nevis nodeva, nodoklis vai cits maksājums, ar ko apliek uzpildītu degvielu, bet gan uz tirgus principiem balstīts pasākums.
(sal. ar 143. un 145.–147. punktu)
10. Direktīvas 2003/87, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2008/101, 25.a pantā paredzētais mērķis nodrošināt optimālu mijiedarbību starp Savienības kvotu tirdzniecības sistēmu un trešo valstu pieņemtajiem “Market-Based Measures”, lai gaisa kuģiem, kas nodrošina starptautiskos aviosakarus un ir reģistrēti dalībvalstī vai trešā valstī, šīs sistēmas netiktu piemērotas dubulti, atbilst gaisa transporta nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Amerikas Savienotajām Valstīm, no otras puses (“Atvērto debesu” nolīgums), 15. panta 7. punkta pamatā esošajam mērķim.
Turklāt “Atvērto debesu” nolīguma 15. panta 3. punkta otrais teikums, aplūkojot kopsakarā ar šī nolīguma 3. panta 4. punktu, neliedz tā līgumslēdzējām pusēm veikt pasākumus, ar kuriem tiek ierobežots satiksmes apjoms, pakalpojumu biežums vai periodiskums vai arī šo līgumslēdzēju pušu teritorijā reģistrēto aviosabiedrību izmantoto gaisa kuģu veids, ja šādi pasākumi ir saistīti ar vides aizsardzību. Šī nolīguma 3. panta 4. punktā ir tieši paredzēts, ka neviena no tā līgumslēdzējām pusēm neveic šādus ierobežojumus, “izņemot [..] vides iemeslu [..] dēļ”. Savukārt minētā 15. panta 3. punktā, aplūkojot to kopsakarā ar šī nolīguma 2. pantu un 3. panta 4. punktu, ir paredzēts, ka, ja minētā nolīguma līgumslēdzējas puses īsteno šādus vides aizsardzības pasākumus, šie pasākumi attiecībā uz konkrētiem gaisa kuģu operatoriem ir jāpiemēro nediskriminējoši.
Savienība, kā tas tieši izriet no Direktīvas 2008/101 preambulas 21. apsvēruma, ir paredzējusi kvotu tirdzniecības sistēmu vienādi un nediskriminējoši piemērot visiem gaisa kuģu operatoriem, kuri nodrošina aviosakarus no vai uz lidostu, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā. Tātad Direktīva 2008/101, ņemot vērā minēto “Atvērto debesu” nolīguma 15. panta 3. punktu kopsakarā ar šī nolīguma 2. pantu un 3. panta 4. punktu, nav atzīstama par spēkā neesošu.
(sal. ar 151.–156. punktu)