Lieta C‑69/10

Brahim Samba Diouf

pret

Ministre du Travail, de l’Emploi et de l’Immigration

(Tribunal administratif (Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2005/85/EK – Minimālie standarti saistībā ar procedūru bēgļa statusa piešķiršanai vai atņemšanai dalībvalstīs – Jēdziens “lēmumi saistībā ar patvēruma pieteikumu” šīs direktīvas 39. panta izpratnē – Trešās valsts pilsoņa pieteikums ar mērķi saņemt bēgļa statusu – Starptautiskās aizsardzības piešķiršanu pamatojošu iemeslu neesamība – Pieteikuma noraidīšana paātrinātās procedūras ietvaros – Nespēja pārsūdzēt lēmumu par pieteikuma izskatīšanu paātrinātā procedūrā – Tiesības uz efektīvu pārbaudi tiesā

Sprieduma kopsavilkums

1.        Robežkontroles, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Dalībvalstu procedūras, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu – Direktīva 2005/85 – Tiesības efektīvi vērsties tiesā

(Padomes Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkts)

2.        Robežkontroles, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Dalībvalstu procedūras, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu – Direktīva 2005/85 – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

(Padomes Direktīvas 2005/85 23. un 39. pants)

3.        Robežkontroles, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Dalībvalstu procedūras, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu – Direktīva 2005/85 – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

(Padomes Direktīvas 2005/85 39. pants)

4.        Robežkontroles, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Dalībvalstu procedūras, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu – Direktīva 2005/85 – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

(Padomes Direktīvas 2005/85 39. pants)

1.        No Direktīvas 2005/85 par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, 39. panta 1. punkta a) apakšpunkta teksta un it īpaši no tiesību aktiem, kas tajā neizsmeļoši uzskaitīti, izriet, ka “lēmuma saistībā ar patvēruma pieteikumu” jēdziens attiecas uz virkni lēmumu, kuri – tādēļ, ka to rezultātā patvēruma pieteikums tiek noraidīts vai tie ir tikuši pieņemti robežu zonā, – ir līdzvērtīgi galīgam un pēc būtības noraidošam lēmumam. Tas pats attiecas uz pārējiem lēmumiem, saistībā ar kuriem Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta b)–e) apakšpunktā skaidri ir paredzētas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā. Tādējādi lēmumi, saistībā ar kuriem patvēruma meklētājam būtu jābūt tiesībām uz tiesisko aizsardzību atbilstoši Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punktam, ir tie, kas sevī ietver patvēruma pieteikuma noraidījumu pamatojuma trūkuma vai attiecīgajā gadījumā formālu vai procesuālu iemeslu dēļ, izslēdzot lēmuma [pieņemšanu] pēc būtības. No tā izriet, ka šī tiesību norma nav attiecināma uz lēmumu pēc būtības sagatavojošiem lēmumiem vai lēmumiem par organizatoriskiem procedūras jautājumiem.

Turklāt interpretēt Direktīvas 2005/85 39. panta tekstu tādējādi, ka “lēmums saistībā ar patvēruma pieteikumu” nozīmē ikvienu lēmumu, kas saistīts ar patvēruma pieteikumu, un ka tas attiecas arī uz galīgo lēmumu, kurā ir lemts par patvēruma pieteikumu, sagatavojošiem lēmumiem vai lēmumiem par organizatoriskiem procedūras jautājumiem, nebūtu saderīgi ar interesēm, kas saistītas ar procedūru par patvērumu pieteikumiem ātrumu. Tas, lai saskaņā ar Direktīvas 2005/85 23. panta 2. punktu procedūra šajā jomā tiktu pabeigta cik ātri vien iespējams, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izvērtēšanu, – kā tas izriet no šīs direktīvas preambulas vienpadsmitā apsvēruma – ir gan dalībvalstu, gan arī patvēruma meklētāja interesēs.

(sal. ar 41.–44. punktu)

2.        Direktīvas 2005/85 par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, 39. pants un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nav patstāvīga tiesību aizsardzības līdzekļa, ar kuru varētu pārsūdzēt valsts kompetentās iestādes lēmumu izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros, ja vien iemeslus, kas mudinājuši šo iestādi izvērtēt minētā pieteikuma pamatotību šādas procedūras ietvaros, faktiski var pārbaudīt tiesā, ceļot prasību, kuras priekšmets būs galīgais noraidošais lēmums; valsts tiesai ir jāizvērtē, vai tā tas ir.

Lēmums par patvēruma pieteikuma izvērtēšanai piemērojamo procedūru, kas ir paredzēts patstāvīgi un neatkarīgi no galīgā lēmuma, ar kuru šis pieteikums tiek pieņemts vai noraidīts, ir galīgo lēmumu, kurā lemts par pieteikumu, sagatavojošs tiesību akts. Šādos apstākļos pārsūdzības iespējamības neesamība šādā procedūras stadijā nav tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību pārkāpums, tomēr ar nosacījumu, lai paātrinātās procedūras ietvaros pieņemtā galīgā lēmuma likumība, proti, iemesli, kas bijuši pamats, lai kompetentā iestāde patvēruma pieteikumu noraidītu kā nepamatotu, varētu būt padziļināta, valsts tiesas veikta izvērtējuma objekts prasības, kas vērsta pret lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums, ietvaros.

Šāda tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāte netiktu nodrošināta, ja tādēļ, ka nav iespējams celt prasību pret tādas iestādes lēmumu, kas ir kompetenta izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros, iemesli, kas šo iestādi ir mudinājuši šādas procedūras ietvaros izvērtēt pieteikuma pamatotību, nevar būt šādas pārbaudes objekts un tādējādi šie iemesli ir tie paši, kuru dēļ pieteikums ir noraidīts. Šāda situācija padarītu neiespējamu lēmuma likumības pārbaudi no faktu un juridiskā viedokļa. Tādējādi iemeslus, kas pamato paātrinātās procedūras piemērošanu, ir jāspēj efektīvi apstrīdēt vēlāk valsts tiesā, un tai tos ir jāspēj izvērtēt prasības, kuras priekšmets ir galīgais lēmums, ar kuru tiek izbeigta procedūra par patvēruma pieteikumu, ietvaros. Faktiski ar Savienības tiesībām nebūtu saderīgi, ja tādu valsts tiesisko regulējumu varētu interpretēt tādējādi, ka iemesli, kas kompetento administratīvo iestādi mudinājuši patvēruma pieteikumu izvērtēt paātrinātās procedūras ietvaros, nevar būt nekādas pārbaudes tiesā objekts.

Attiecībā uz valsts tiesas veiktu valsts tiesību interpretāciju atbilstīgas interpretācijas princips prasa, lai valsts tiesas, veicot visas to kompetencē ietilpstošās darbības, nodrošinātu Direktīvas 2005/85 pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilstu tās mērķim. Direktīvas 2005/85 mērķis ir izveidot kopēju garantiju ietvaru, kas ļauj nodrošināt pilnīgu Ženēvas konvencijas un pamattiesību ievērošanu. Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir Savienības tiesību pamatprincips. Lai šo tiesību īstenošana būtu efektīva, valsts tiesai ir jāspēj pārbaudīt to iemeslu pamatotība, kuri kompetento administratīvo iestādi mudinājuši starptautiskās aizsardzības pieteikumu atzīt par nepamatotu vai ļaunprātīgu; attiecībā uz šiem iemesliem nav spēkā nekāda likumības neatspēkojamība. Šīs prasības ietvaros arī tiesai, kas izskata lietu, ir jāpārbauda, vai lēmums izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros ir ticis pieņemts, ievērojot Direktīvas 2005/85 II nodaļā – kā tas paredzēts tās 23. panta 4. punktā – minētās procedūras un pamatgarantijas.

(sal. ar 55.–58., 60., 61. un 70. punktu un rezolutīvo daļu)

3.        Ja saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu par procedūru bēgļa statusa piešķiršanai vai atņemšanai pārsūdzības termiņš attiecībā uz galīgo lēmumu par patvēruma pieteikumu ir piecpadsmit dienas paātrinātās procedūras gadījumā, bet viens mēnesis, kad lēmums ticis pieņemts, piemērojot parasto procedūru, izšķiroši ir tas, ka paredzētais termiņš būtībā ir pietiekams, lai sagatavotu un iesniegtu efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Attiecībā uz saīsinātajām procedūrām izskatās, ka piecpadsmit dienu termiņš principā nav nepietiekams efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa sagatavošanai un iesniegšanai un tas liekas esam saprātīgs un samērīgs salīdzinājumā ar skartajām tiesībām un interesēm. Tajā pašā laikā valsts tiesas ziņā gadījumā, ja konkrētā situācijā šis termiņš, ņemot vērā apstākļus, izrādītos esam nepietiekams, ir noteikt, vai šis elements varētu būt vienīgais, kas pamatotu tiesību aizsardzības līdzekli, kurš netieši ticis iesniegts pret kompetento valsts iestāžu lēmumu izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros, tā it kā valsts tiesa, atbalstot šo tiesību aizsardzības līdzekli, būtu izdevusi rīkojumu, ka pieteikums izskatāms parastās procedūras ietvaros.

(sal. ar 66.–68. punktu)

4.        Ar Direktīvu 2005/85 par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, netiek izvirzīta prasība, lai tiktu nodrošinātas divas tiesu instances. Izšķiroši saskaņā ar Direktīvas 2005/85 39. pantu ir, lai tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiktu nodrošinātas tiesā vai tribunālā. Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips personai piešķir tiesības piekļūt tiesai, nevis vairākām tiesu instancēm.

(sal. ar 69. punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2011. gada 28. jūlijā (*)

Direktīva 2005/85/EK – Minimālie standarti saistībā ar procedūru bēgļa statusa piešķiršanai vai atņemšanai dalībvalstīs – Jēdziens “lēmumi saistībā ar patvēruma pieteikumu” šīs direktīvas 39. panta izpratnē – Trešās valsts pilsoņa pieteikums ar mērķi saņemt bēgļa statusu – Starptautiskās aizsardzības piešķiršanu pamatojošu iemeslu neesamība – Pieteikuma noraidīšana paātrinātās procedūras ietvaros – Nespēja pārsūdzēt lēmumu par pieteikuma izskatīšanu paātrinātā procedūrā – Tiesības uz efektīvu pārbaudi tiesā

Lieta C‑69/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal administratif (Luksemburga) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 3. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 5. februārī, tiesvedībā

Brahim Samba Diouf

pret

Ministre du Travail, de l’Emploi et de l’Immigration.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši A. Arabadžijevs [A Arabadjiev], A. Ross [A. Rosas] (referents), U. Lehmuss [U. Lõhmus] un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 19. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Sambas Djufa [Samba Diouf] vārdā – O. Langs [O. Lang] un Ž. Gross [G. Gros], advokāti,

–        Luksemburgas valdības vārdā – K. Šilcs [C. Schiltz], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – J. Mellers [J. Möller] un N. Grafs Victums [N. Graf Vitzthum], pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – M. Mikelogjanaki [M. Michelogiannaki], pārstāve,

–        Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels], pārstāve,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Kondu‑Dirande [M. Condou‑Durande], pārstāve,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 1. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV L 326, 13. lpp., un labojumi – OV 2006, L 236, 36. lpp.), 39. pantu.

2        Šis lūgums ir radies saistībā ar prāvu starp Sambu Djufu, nelegāli uzturošos Mauritānijas pilsoni, un Luksemburgas Ministre du Travail, de l’Emploi et de l’Immigration [Luksemburgas Lielhercogistes darba, nodarbinātības un imigrācijas lietu ministru] par to, ka paātrinātās procedūras laikā tika noraidīts ieinteresētā pieteikums viņam piešķirt bēgļa statusu, tādēļ ka nav pamatojuma starptautiskās aizsardzības piešķiršanai.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

 Eiropas Savienības Pamattiesību harta

3        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā ar nosaukumu “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.

[..]”

 Direktīva 2005/85

4        Direktīvas 2005/85 vienpadsmitajā apsvērumā ir minēts:

“Tas ir gan dalībvalstu, gan patvēruma meklētāju interesēs, lai lēmumus par patvēruma pieteikumiem pieņemtu cik drīz vien iespējams. To, kā organizēt patvēruma pieteikumu izskatīšanu, būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā, lai tās saskaņā ar savām valsts vajadzībām varētu noteikt jebkura pieteikuma izskatīšanas prioritāti vai to paātrināt, ņemot vērā šajā direktīvā ietvertos standartus.”

5        Šīs direktīvas trīspadsmitā apsvēruma pirmā teikuma redakcija ir šāda:

Lai pareizi identificētu personas, kam vajadzīga aizsardzība kā bēgļiem Ženēvas konvencijas [par bēgļa statusu, parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”)] 1. panta nozīmē, visiem pieteikuma iesniedzējiem, ar dažiem izņēmumiem, vajadzētu būt efektīvai piekļuvei procedūrām, iespējai sadarboties un pienācīgi sazināties ar kompetentajām iestādēm, lai iesniegtu attiecīgos savas lietas faktus, un pietiekamām procesuālām garantijām, lai virzītu savu lietu visos procedūras posmos.”

6        Minētās direktīvas divdesmit septītajā apsvērumā ir paredzēts:

“Tas atspoguļo Kopienas tiesību pamatprincipu, ka uz lēmumiem par patvēruma pieteikumiem un bēgļa statusa atņemšanu attiecina efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā vai tribunālā [LESD 267.] panta nozīmē. Tiesiskās aizsardzības efektivitāte, arī attiecībā uz būtisko faktu izskatīšanu, ir atkarīga no katras dalībvalsts administratīvās un tiesu sistēmas kopumā.”

7        Direktīvas 2005/85 23. pantā ar nosaukumu “Izvērtēšanas procedūra” ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis izskata patvēruma pieteikumus izvērtēšanas procedūrā saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas izklāstītas II nodaļā.

2.      Dalībvalstis nodrošina, ka šāda procedūra tiek pabeigta cik ātri vien iespējams, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izvērtēšanu.

Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja lēmumu nevar pieņemt sešu mēnešu laikā, konkrētais meklētājs tiek vai nu:

a)      informēts par aizkavēšanos; vai

b)     pēc sava pieprasījuma saņem informāciju par termiņu, kurā ir jāsagaida lēmums par viņa pieteikumu. Šāda informācija neuzliek dalībvalstij pienākumu pret konkrēto meklētāju pieņemt lēmumu šajā termiņā.

3.     Dalībvalstis var noteikt prioritātes vai paātrināt jebkuru izvērtēšanu saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, tostarp tajos gadījumos, kad pieteikums ir atbilstīgi pamatots vai ja meklētājs ir ar īpašām vajadzībām.

4.     Dalībvalstis var arī noteikt, ka izvērtēšanas procedūra saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, tiek noteikta kā prioritāte vai paātrināta, ja:

[..]

b)      meklētājs nepārprotami nevar tikt kvalificēts kā bēglis vai viņam nevar piešķirt bēgļa statusu dalībvalstī saskaņā ar [Padomes 2004. gada 29. aprīļa] Direktīvu 2004/83/EK [par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība (OV L 304, 12. lpp.)]; vai

c)      patvēruma pieteikums tiek uzskatīts par nepamatotu, jo

i)     meklētājs ir no drošas izcelsmes valsts 29., 30. un 31. panta nozīmē, vai

ii)      valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par drošu trešo valsti attiecībā uz meklētāju, neskarot 28. panta 1. punktu; vai

d)     meklētājs ir maldinājis iestādes, iesniedzot nepatiesu informāciju vai dokumentus vai neiesniedzot atbilstīgu informāciju vai dokumentus saistībā ar savu identitāti un/vai valstspiederību, kas varētu negatīvi ietekmēt lēmumu [..]

[..].”

8        Direktīvas 2005/85 28. panta ar nosaukumu “Nepamatoti pieteikumi” redakcija ir šāda:

“1.   Neskarot 19. un 20. pantu, dalībvalstis var uzskatīt patvēruma pieteikumu par nepamatotu tikai tādā gadījumā, ja atbildīgā iestāde ir noteikusi, ka meklētāju nekvalificē kā bēgli saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK.”

2.     Gadījumos, kas minēti 23. panta 4. punkta b) apakšpunktā, un nepamatotu patvēruma pieteikumu gadījumos, uz kuriem attiecas jebkurš no apstākļiem, kas minēti 23. panta 4. punkta a) un c) līdz o) apakšpunktā, dalībvalstis var arī uzskatīt pieteikumu par acīmredzami nepamatotu, ja tas ir noteikts kā tāds valsts tiesību aktos.”

9        Direktīvas 2005/85 39. panta ar nosaukumu “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” redakcija ir šāda:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patvēruma meklētājiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā vai tribunālā saistībā ar:

a)     pieņemto lēmumu par to patvēruma pieteikumu, ietverot lēmumu:

i)     uzskatīt pieteikumu par nepieņemamu saskaņā ar 25. panta 2. punktu;

ii)   kas pieņemts dalībvalsts robežu vai tranzīta zonā, kā tas norādīts 35. panta 1. punktā;

iii) neveikt izvērtēšanu saskaņā ar 36. pantu;

b)     atteikumu atsākt pieteikuma izvērtēšanu pēc tās pārtraukšanas saskaņā ar 19. un 20. pantu;

c)     lēmumu neturpināt turpmāka pieteikuma izvērtēšanu saskaņā ar 32. un 34. pantu;

d)     lēmumu atteikt ieceļošanu saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas, ievērojot 35. panta 2. punktu;

e)     bēgļa statusa atņemšanas lēmumu saskaņā ar 38. pantu.

2.     Dalībvalstis nodrošina termiņus un citus nepieciešamus noteikumus, lai meklētājs varētu izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 1. punktu.

3.     Dalībvalstis vajadzības gadījumā paredz noteikumus saskaņā ar savām starptautiskajām saistībām, kas attiecas uz:

a)     jautājumu par to, vai tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 1. punktu ļauj meklētājiem palikt konkrētajā dalībvalstī, gaidot tās iznākumu;

b)     tiesiskās aizsardzības vai aizsardzības pasākumu iespējamību, ja tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 1. punktu neļauj meklētājiem palikt konkrētajā dalībvalstī, gaidot tās iznākumu. Dalībvalstis var arī paredzēt tiesisko aizsardzību amata dēļ, un

c)     pamatojumu, lai apstrīdētu lēmumu saskaņā ar 25. panta 2. punkta c) apakšpunktu saskaņā ar metodoloģiju, ko piemēro saskaņā ar 27. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu.

4.     Dalībvalstis var noteikt termiņus attiecībā uz tiesu vai tribunālu saskaņā ar 1. punktu, lai izvērtētu atbildīgās iestādes lēmumu.

5.     Ja meklētājam ir piešķirts statuss, kas saskaņā ar valsts un Kopienas tiesību aktiem piedāvā tādas pašas tiesības un pabalstus kā bēgļa statuss saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK, var uzskatīt, ka meklētājam ir efektīva tiesiskā aizsardzība, ja tiesa vai tribunāls nolemj, ka tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 1. punktu ir nepieņemama vai maz ticams, ka tā dos pozitīvus rezultātus, pamatojoties uz nepietiekamu interesi par procedūrām no meklētāja puses.

6.     Dalībvalstis var valsts tiesību aktos arī noteikt nosacījumus, saskaņā ar kuriem var pieņemt, ka meklētājs ir nepārprotami atsaucis vai atteicies no savas tiesiskās aizsardzības saskaņā ar 1. punktu, kā arī procedūras noteikumus, kas ir jāievēro.”

 Valsts tiesiskais regulējums

10      Atbilstošās tiesību normas ir 2006. gada 5. maija likums par patvēruma tiesībām un papildu aizsardzības veidiem (Mémorial A 2006, 1402. lpp.), kas grozīts ar 2008. gada 29. augusta likumu (Mémorial A 2008, 2024. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada 5. maija likums”).

11      2006. gada 5. maija likuma 19. pantā ir noteikts:

“(1) Ministrs lemj par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību, pieņemot motivētu lēmumu, kurš tiek rakstveidā paziņots prasītājam. Noraidoša lēmuma gadījumā spriedumā jābūt ietvertai skaidrai informācijai par lēmuma pārsūdzēšanas tiesībām. Ministrs uzrauga, lai procedūra tiktu pabeigta pēc iespējas ātrāk, nekaitējot piemērotam un izsmeļošam vērtējumam. Ja lēmumu nevar pieņemt sešu mēnešu laikā, tad attiecīgais pieteikuma iesniedzējs, ja viņš to pieprasa, saņem informāciju par termiņu, kurā attiecībā uz viņa pieteikumu tiks pieņemts lēmums. Šāda informācija ministram nerada pienākumu attiecībā pret prasītāju pieņemt lēmumu noteiktajā termiņā. Noraidošs ministra lēmums nozīmē rīkojumu pamest valsts teritoriju.

(2)   Ārpustiesas ceļā iesniegti tiesību aizsardzības līdzekļi nepārtrauc šajā pantā pārsūdzībai paredzētos termiņus.

(3)   Pret lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu ir ceļama pārskatīšanas prasība Tribunal administratif [Administratīvais tribunāls]. Pret rīkojumu pamest valsts teritoriju Tribunal administratif ir ceļama prasība par lēmuma atcelšanu. Abām prasībām ir jābūt viena pieteikuma priekšmetam, un atsevišķas prasības var tikt noraidītas kā nepieņemamas. Prasības ir ceļamas mēneša laikā no lēmuma paziņošanas dienas. Pārsūdzības termiņš un savlaicīgi iesniegta pārsūdzība aptur lēmuma izpildi. [..]

(4)   Par Tribunal administratif lēmumiem var iesniegt apelācijas sūdzību Cour administrative [Administratīvā tiesa], kura ir kompetenta atcelt iepriekšējos lēmumus. Apelācijas sūdzība jāiesniedz mēneša laikā no kancelejas veiktās lēmuma paziņošanas dienas. Apelācijas termiņš un savlaicīgi iesniegta apelācijas sūdzība aptur lēmuma izpildi [..].”

12      2006. gada 5. maija likuma 20. pantā ir paredzēts:

“(1) Ministrs starptautiskās aizsardzības prasības pamatotību var izskatīt paātrinātā procedūrā šādos gadījumos:

[..]

b)     ja ir skaidri redzams, ka pieteikuma iesniedzējs neatbilst noteiktajām prasībām, lai pieprasītu statusu, ko piešķir starptautiskā aizsardzība;

[..]

d)     ja pieteikuma iesniedzējs ir maldinājis iestādes, iesniedzot nepatiesu informāciju vai dokumentus vai nesniedzot informāciju vai dokumentus saistībā ar savu identitāti vai valstspiederību, kas varētu negatīvi ietekmēt lēmumu;

[..]

(2)   Ministrs pieņem lēmumu vēlākais divu mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad tiek konstatēts, ka uz pieteikuma iesniedzēju attiecas kāds no 1) punktā minētajiem nosacījumiem. Ministrs pieņem motivētu lēmumu, kurš rakstveidā tiek paziņots pieteikuma iesniedzējam. Noraidoša lēmuma gadījumā lēmumā jābūt ietvertai skaidrai informācijai par lēmuma pārsūdzēšanas tiesībām. Saskaņā ar 1972. gada 28. marta grozītā likuma noteikumiem noraidošs ministra lēmums nozīmē rīkojumu pamest valsts teritoriju [..].

(3)   Ārpustiesas ceļā iesniegti tiesību aizsardzības līdzekļi nepārtrauc šajā pantā pārsūdzībai paredzētos termiņus.

(4)   Pret paātrinātās procedūras ietvaros pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu ir ceļama pārskatīšanas prasība Tribunal administratif. Pret rīkojumu pamest valsts teritoriju Tribunal administratif ir ceļama prasība par lēmuma atcelšanu. Abām prasībām ir jābūt viena pieteikuma priekšmetam, un atsevišķas prasības var tikt noraidītas kā nepieņemamas. Prasības ir ceļamas 15 dienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas. Tribunal administratif pieņem lēmumu divu mēnešu laikā pēc prasības pieteikuma saņemšanas. [..] Pārsūdzības termiņš un savlaicīgi iesniegta pārsūdzība aptur lēmuma izpildi. Tribunal administratif lēmumi nevar tikt pārsūdzēti apelācijas kārtībā.

(5)   Ministra lēmums, ar ko izvērtē starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību paātrinātā procedūrā, nav pārsūdzams.”

13      2006. gada 5. maija likums tika grozīts ar 2011. gada 19. maija likumu (Mémorial A 2011, 1618. lpp.). Pirmā minētā likuma 20. panta 5. punkts tika atcelts, un šī panta 4. punkts tika grozīts šādi:

“Pret ministra lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību paātrinātās procedūras ietvaros ir ceļama prasība par lēmuma atcelšanu Tribunal administratif. Pret paātrinātās procedūras ietvaros pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu ir ceļama pārskatīšanas prasība Tribunal administratif. Pret rīkojumu pamest valsts teritoriju Tribunal administratif ir ceļama prasība par lēmuma atcelšanu. Visām trim prasībām ir jābūt viena pieteikuma priekšmetam, un atsevišķas prasības var tikt noraidītas kā nepieņemamas. Prasības ir ceļamas 15 dienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas. Tribunal administratif pieņem lēmumu divu mēnešu laikā pēc prasības pieteikuma saņemšanas. [..] Pārsūdzības termiņš un savlaicīgi iesniegta pārsūdzība aptur lēmuma izpildi. Tribunal administratif lēmumi nevar tikt pārsūdzēti apelācijas kārtībā.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

14      2009. gada 19. augustā Samba Djufs, Mauritānijas pilsonis, kompetentajam Luksemburgas Ārlietu un imigrācijas lietu ministrijas dienestam iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. 2009. gada 22. septembrī viņš tika uzklausīts saistībā ar viņa situāciju un šī pieteikuma pamatojumu.

15      Samba Djufs paziņoja, ka viņš esot atstājis Mauritāniju, lai bēgtu no verdzības stāvoklim atbilstošās situācijas, un ka viņš vēlas Eiropā apmesties uz dzīvi labākos dzīves apstākļos un dibināt ģimeni. Ieinteresētais turklāt pauda bailes, ka viņa iepriekšējais darba devējs, kuram viņš esot nozadzis 3000 EUR, lai nokļūtu Eiropā, varētu viņu uzmeklēt un nogalināt.

16      Sambas Djufa iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums tika izskatīts paātrinātās procedūras ietvaros un ar Luksemburgas darba, nodarbinātības un imigrācijas lietu ministra 2009. gada 18. novembra lēmumu, kas ar ierakstītu vēstuli 2009. gada 20. novembrī paziņots ieinteresētajai personai, tika noraidīts kā nepamatots.

17      Ar šo lēmumu, pirmkārt, Samba Djufs tika informēts par to, ka paātrinātās administratīvās procedūras ietvaros ir ticis lemts par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību, jo uz to attiecoties divi 2006. gada 5. maija likuma 20. panta 1. punktā paredzētie gadījumi tādā nozīmē, ka skaidri esot redzams, ka izvirzītie nosacījumi ar starptautisko aizsardzību piešķirtā statusa iegūšanai nav izpildīti [20. panta 1. punkta b) apakšpunkts] un ka pieteicējs ir mēģinājis maldināt iestādes, iesniedzot nepatiesu informāciju vai dokumentus [20. panta 1. punkta d) apakšpunkts].

18      Otrkārt, ar minēto lēmumu darba, nodarbinātības un imigrācijas lietu ministrs atteica Sambas Djufa lūgto pamatlēmumā ietveramo starptautisko aizsardzību. Treškārt, minētais ministrs izdeva rīkojumu ieinteresētajai personai atstāt Luksemburgas teritoriju.

19      Sambas Djufa iesniegtā pieteikuma noraidījums tika motivēts ar to, ka viņš esot iesniedzis viltotu pasi, tādējādi maldinot iestādes, un, otrkārt, ka minētie iemesli esot ekonomiskas dabas un neatbilstot nevienam no pamatkritērijiem, ar ko tiek pamatota starptautiskā aizsardzība.

20      Precīzāk, tika uzskatīts, ka bailes no represijām no Sambas Djufa iepriekšējā darba devēja puses neesot kvalificējamas kā bailes no vajāšanas Ženēvas konvencijas izpratnē, jo neesot politiska, etniska vai reliģiska konteksta. Tika arī uzskatīts, ka šīs bailes no represijām, kas bija visai hipotētiskas, neesot pierādītas. Citi Sambas Djufa formulētie apsvērumi, proti, ka viņa ierašanās Eiropā esot pamatojama arī ar to, ka viņš vēloties apprecēties un dibināt ģimeni, kā arī fakts, ka darba apstākļi Mauritānijā esot bijuši pārāk smagi, tika uzskatīti par acīmredzami neietilpstošiem Ženēvas konvencijas piemērošanas jomā. Turklāt tika arī norādīts, ka jaunā Mauritānijas valdība ir pieņēmusi likumu pret verdzību, kas stājās spēkā 2008. gada februāri, saskaņā ar kuru par verdzības faktu ir piemērojams naudas sods vai brīvības atņemšana uz desmit gadiem.

21      Visbeidzot, tika arī uzskatīts, ka vairs nepastāv arī nopietni un pierādāmi iemesli, kas ļautu secināt, ka Sambam Djufam draud reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kā noteikts 2006. gada 5. maija likumā, un kas pamatotu pakārtotas aizsardzības piešķiršanu.

22      Samba Djufs pret darba, nodarbinātības un imigrācijas lietu ministra 2009. gada 18. novembra lēmumu cēla prasību Tribunal administratif, prasot, pirmkārt, atcelt šo lēmumu, jo ar to minētais ministrs esot nolēmis par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību lemt paātrinātās procedūras ietvaros, otrkārt, pārskatīt vai, pretējā gadījumā, atcelt minēto lēmumu, jo ar to tam esot ticis atteikts piešķirt starptautisko aizsardzību, un, treškārt, atcelt to pašu lēmumu, jo ar to viņš esot norīkots atstāt Luksemburgas teritoriju.

23      Izvērtējot prasības, ar kuru tiek prasīts atcelt darba, nodarbinātības un imigrācijas lietu ministra lēmumu paātrinātās procedūras ietvaros lemt par Sambas Djufa pieteikuma pamatotību, pieņemamību, Tribunal administratif uzskatīja, ka 2006. gada 5. maija likuma 20. panta 5. punkta, kurā paredzēts, ka šāds lēmums nav pārsūdzams, piemērošana rada jautājumus par Direktīvas 2005/85 39. panta interpretāciju saistībā ar vispārīgo tiesību principu par tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību.

24      Tribunal administratif šai ziņā norāda, ka lēmums spriest par patvēruma pieteikuma pamatotību paātrinātās procedūras ietvaros nav izņēmums attiecībā uz sekām patvēruma pieteicējam. No vienas puses, šīs tiesas skatījumā ar šādas paātrinātās procedūras izvēli, kas – atšķirībā no lēmumiem pēc būtības par starptautiskās aizsardzības atteikumu un izraidīšanu no teritorijas – saskaņā ar Luksemburgas tiesībām nav pārsūdzams lēmums, pārsūdzības termiņš tiek saīsināts līdz 15 dienām. No otras puses, tiesību aizsardzības līdzekļi tiesās, kas parasti ir tiesvedības divās instancēs, pieteicējam šīs procedūras ietvaros nav pieejami, jo saskaņā ar minētās tiesas teikto tiesvedība tiesā ir ierobežota tikai vienas instances ietvaros.

25      Tribunal administratif pauž arī savu viedokli par argumentu, ko tai paudusi Luksemburgas valdība, saskaņā ar kuru lēmuma spriest par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību paātrinātās procedūras ietvaros likumības pārbaude esot jāveic Tribunal administratif – ar netieša tiesiskās aizsardzības līdzekļa palīdzību –, kad tā vērtē pārskatīšanas pieteikumu, kas vērsts pret galīgo noraidošo lēmumu. Šis arguments esot pamatots ar Luksemburgas Cour administrative 2007. gada 16. janvāra spriedumu (Lieta Nr. 22095 C).

26      Tribunal administratif apgalvo, ka šai ziņā nevarot sekot iepriekš minētajam Cour administrative spriedumam tiktāl, ciktāl lēmuma spriest par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību paātrinātās procedūras ietvaros pārbaude, “ar prasību vēršoties pret galīgo lēmumu”, ko piedāvājusi Cour administrative, tam šķiet pretēja likumdevēja nodomam ar 2006. gada 5. maija likuma 20. panta 5. punktu izslēgt jebkādu šāda lēmuma likumības pārbaudi.

27      Šādos apstākļos Tribunal administratif nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Vai Direktīvas 2005/84/EK 39. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts regulējums, kāds ar grozītā [2006. gada 5. maija] likuma par patvēruma tiesībām un papildu aizsardzības veidiem 20. panta [5. punktu] ir ieviests Luksemburgas Lielhercogistē, kuru piemērojot patvēruma meklētājs nevar pārsūdzēt tiesā administratīvās iestādes lēmumu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību paātrinātā procedūrā?

2)     Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu ir noraidoša, vai vispārējais efektīvas tiesību aizsardzības princips attiecībā uz Kopienu tiesībām, kura pamatā ir [Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] 6. un 13. pants, ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts regulējums, kāds ar grozītā [2006. gada 5. maija] likuma par patvēruma tiesībām un papildu aizsardzības veidiem 20. panta [5. punktu] ir ieviests Luksemburgas Lielhercogistē, kuru piemērojot patvēruma meklētājs nevar pārsūdzēt tiesā administratīvās iestādes lēmumu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotību paātrinātā procedūrā?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

28      Ar šiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta a) apakšpunkts, saskaņā ar kuru patvēruma meklētājiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saistībā ar pieņemto lēmumu “par patvēruma pieteikumu”, un, plašākā nozīmē, vispārīgais tiesību princips par tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds regulējums kā pamata lietā minētais, saskaņā ar kuru nav nekāda pastāvīga tiesiskās aizsardzības līdzekļa, lai pārsūdzētu tādas valsts iestādes lēmumu, kuras kompetencē ir izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros.

 Ievada apsvērumi

29      Lai izvērtētu šo jautājumu, vispirms ir jānorāda, ka ar Direktīvu 2005/85 ieviestās procedūras ir minimālie standarti un dalībvalstīm daudzējādā ziņā ir rīcības brīvība šīs tiesību normas ieviest, ņemot vērā valsts tiesību īpatnības.

30      Tā pieteikumu izskatīšanas organizēšana saskaņā ar Direktīvas 2005/85 vienpadsmito apsvērumu ir atstāta dalībvalstu ziņā, lai tās saskaņā ar savām valsts vajadzībām varētu noteikt jebkura pieteikuma izskatīšanas prioritāti vai to paātrināt, ņemot vērā šajā direktīvā ietvertos standartus, neskarot – kā teikts minētās direktīvas 23. panta 2. punktā – atbilstīgu un pilnīgu izvērtēšanu. Tai pašā apsvērumā ir norādīts, ka gan dalībvalstu, gan patvēruma meklētāju interesēs ir, lai lēmumi par patvēruma pieteikumiem tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams.

31      Ar Direktīvas 2005/85 23. pantu dalībvalstīm it īpaši tiek dota iespēja piemērot paātrināto procedūru gadījumos, kas paredzēti šī panta 3. un 4. punktā, proti, ja pieteikums liekas esam pamatots vai ja pieteicējam ir īpašas vajadzības, vai, pamatojoties uz sešpadsmit īpašiem iemesliem, lai šādu procedūru aizsāktu. Tā tas ir attiecībā uz pieteikumiem, kur viss liecina par to, ka tie ir nepamatoti, jo skaidri un acīmredzami elementi ļauj iestādēm uzskatīt, ka pieteicējs nevarēs saņemt starptautisko aizsardzību, kā arī ar krāpšanu vai ļaunprātību saistītiem pieteikumiem.

32      Šai ziņā Direktīvas 2005/85 23. panta 4. punkta b) un d) apakšpunktā tostarp ir minētas situācijas, kurās patvēruma meklētājs nepārprotami nevar tikt kvalificēts kā bēglis vai neatbilst bēgļa statusa piešķiršanai dalībvalstī izvirzītajiem nosacījumiem saskaņā ar Direktīvu 2004/83, jo viņš vai nu ir maldinājis iestādes, iesniedzot nepatiesu informāciju vai dokumentus, vai nav iesniedzis atbilstīgu informāciju vai dokumentus saistībā ar savu identitāti un/vai valstspiederību, tādējādi negatīvi ietekmējot lēmumu.

33      Direktīvā 2005/85 nav paātrinātās procedūras jēdziena definīcijas. Tās 23. panta 4. punktā tomēr dažu pieteikumu izvērtēšana paātrinātā procedūrā ir pakārtota II nodaļā minēto pamatprincipu un garantiju ievērošanai. Šajā nodaļā ir virkne tiesību normu efektīvas piekļuves procedūrām nodrošināšanai, dalībvalstīm nosakot pienākumu nodrošināt patvēruma meklētājiem pietiekamas procesuālās garantijas, lai tie varētu virzīt savu lietu visos procedūras posmos.

34      Saskaņā ar šīs direktīvas astoto apsvērumu tajā tiek respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas it īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. It īpaši lēmumi par patvēruma pieteikumu un bēgļa statusa atņemšanu saskaņā ar šīs direktīvas divdesmit septīto apsvērumu ir efektīvas tiesiskās aizsardzības tiesā vai tribunālā LESD 267. panta nozīmē objekts.

35      Pamatprincips par tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir Direktīvas 2005/85 39. panta pamatā. Ar šo pantu dalībvalstīm tiek noteikts pienākums nodrošināt patvēruma meklētāju tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar šī panta 1. punktā uzskaitītajiem tiesību aktiem.

36      Saskaņā ar minētā 39. panta 1. punkta a) apakšpunktu dalībvalstīm ir jānodrošina patvēruma meklētājiem tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saistībā ar “lēmumu par to patvēruma pieteikumu”, ieskaitot lēmumus par pieteikuma nepieņemamību, lēmumus, kas pieņemti dalībvalsts robežu vai tranzīta zonā, kā arī lēmumus neveikt pieteikuma izvērtēšanu, jo kompetentā iestāde ir pierādījusi, ka patvēruma meklētājs vēlas ieceļot vai ir nelegāli ieceļojis tās teritorijā no drošas trešās valsts.

 Par tāda lēmuma definīciju, kas attiecas uz patvēruma pieteikumu Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē

37      Iesniedzējtiesa, pirmkārt, jautā, vai Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, tas attiecas uz kompetentās administratīvās iestādes lēmumu izvērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros.

38      Prasītājs pamata lietā uzskata, ka visai neprecīzā Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta a) apakšpunkta redakcija ļauj apgalvot, ka šī tiesību norma attiecas uz ikvienu lēmumu patvēruma pieteikuma sakarā un ka dalībvalstī ir jāparedz tiesības uz tiesisko aizsardzību saistībā ar valsts iestādes lēmumu par pieteikuma izvērtēšanu paātrinātās procedūras ietvaros.

39      Savukārt valdības, kas iesniegušas apsvērumus, kā arī Komisija apgalvo, ka minētā tiesību norma attiecoties vienīgi uz galīgiem lēmumiem, kuru rezultātā tiek atteikts vai atņemts bēgļa statuss. Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību objekts varot būt tikai galīgais lēmums par aizsardzības pieteikumu, nevis lēmums, saskaņā ar kuru valsts iestāde izlemj šo pieteikumu izvērtēt paātrinātās procedūras ietvaros, kas esot sagatavojošs lēmums galīgajam lēmumam vai lēmumam par organizatoriskiem procedūras jautājumiem.

40      Tādējādi ir jāvērtē, vai lēmums izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros ir lēmums “saistībā ar patvēruma pieteikumu”, saistībā ar kuru patvēruma meklētājam ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saskaņā ar Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

41      Šai ziņā ir jānorāda, ka no Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta a) apakšpunkta teksta un it īpaši no tiesību aktiem, kas tajā neizsmeļoši uzskaitīti, izriet, ka “lēmuma saistībā ar patvēruma pieteikumu” jēdziens attiecas uz virkni lēmumu, kuri – tādēļ, ka to rezultātā patvēruma pieteikums tiek noraidīts vai tie ir tikuši pieņemti robežu zonā, – ir līdzvērtīgi galīgam un pēc būtības noraidošam lēmumam. Tas pats attiecas uz pārējiem lēmumiem, saistībā ar kuriem Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta b) līdz e) apakšpunktā skaidri ir paredzētas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā.

42      Tādējādi lēmumi, saistībā ar kuriem patvēruma meklētājam būtu jābūt tiesībām uz tiesisko aizsardzību atbilstoši Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punktam, ir tie, kas sevī ietver patvēruma pieteikuma noraidījumu pamatojuma trūkuma vai, attiecīgajā gadījumā, formālu vai procesuālu iemeslu dēļ, izslēdzot lēmuma [pieņemšanu] pēc būtības.

43      No tā izriet, ka šī tiesību norma nav attiecināma uz lēmumu pēc būtības sagatavojošiem lēmumiem vai lēmumiem par organizatoriskiem procedūras jautājumiem.

44      Turklāt – kā to savu secinājumu 53. un 54. punktā norādījis ģenerāladvokāts – interpretēt Direktīvas 2005/85 39. panta tekstu tādējādi, ka “lēmums saistībā ar patvēruma pieteikumu” nozīmē ikvienu lēmumu, kas saistīts ar patvēruma pieteikumu, un ka tas attiecas arī uz galīgo lēmumu sagatavojošiem lēmumiem vai lēmumiem par organizatoriskiem procedūras jautājumiem, nebūtu saderīgi ar interesēm, kas saistītas ar procedūru par patvērumu pieteikumiem ātrumu. Tas, lai saskaņā ar Direktīvas 2005/85 23. panta 2. punktu procedūra šajā jomā tiktu pabeigta cik ātri vien iespējams, neskarot atbilstīgu un pilnīgu izvērtēšanu, – kā tas izriet no šīs direktīvas vienpadsmitā apsvēruma – ir gan dalībvalstu, gan arī patvēruma meklētāja interesēs.

45      Rezultātā Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts, ka valsts tiesībās tiek paredzētas īpašas vai autonomas tiesības uz tiesisko aizsardzību saistībā ar lēmumu izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros. Tādēļ ar šādu tiesību normu principā tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā 2006. gada 5. maija likuma 20. panta 5. punkts.

 Par tāda tiesiskā regulējuma kā pamata lietā minētais saderīgumu ar tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā

46      Ar Direktīvas 2005/85 39. panta 2. punktu dalībvalstīm tiek ļauts nodrošināt termiņus un citus nepieciešamos noteikumus, lai patvēruma meklētājs varētu izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 39. panta 1. punktu. Kā jau tas atgādināts šīs direktīvas divdesmit septītajā apsvērumā, tad tiesiskās aizsardzības efektivitāte – arī attiecībā uz būtisko faktu izskatīšanu – ir atkarīga no katras dalībvalsts administratīvās un tiesu sistēmas kopumā.

47      Tā kā kompetentās iestādes izvirzītie argumenti par labu paātrinātajai procedūrai lielā mērā ir identiski vai pārklājas ar tiem, kuru rezultātā būtībā tika pieņemts lēmums atteikt bēgļa statusu, iesniedzējtiesa, otrkārt, jautā, vai tas, ka patvēruma meklētājs nevar pārsūdzēt kompetentās iestādes lēmumu viņa pieteikumu izvērtēt paātrinātās procedūras ietvaros, ir tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā pārkāpums tādā nozīmē, ka patvēruma meklētājs nav spējīgs pēc būtības apstrīdēt lēmumu, ar kuru tam atteikts bēgļa statuss.

48      Uzdotais jautājums tādējādi attiecas uz patvēruma meklētāja tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saskaņā ar Direktīvas 2005/85 39. pantu un – Savienības tiesību kontekstā – uz tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā principu.

49      Šis princips ir vispārīgs Savienības tiesību princips, kas šobrīd ir izteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (skat. 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑279/09 DEB, Krājums, I‑3849. lpp., 30. un 31. punkts, kā arī 2011. gada 1. marta rīkojumu lietā C‑457/09 Chartry, Krājums, I‑0000. lpp., 25. punkts).

50      Tādējādi ir jāvērtē, vai ar pamata lietā minēto valsts tiesisko regulējumu ieviestā sistēma ir saderīga ar tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā principu, un it īpaši, vai nespēja pārsūdzēt lēmumu par patvēruma pieteikuma izvērtēšanu paātrinātās procedūras ietvaros patvēruma meklētājam liedz viņam tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību.

51      2006. gada 5. maija likuma 20. panta 4. punktā ir paredzētas tiesības celt pārskatīšanas prasību Tribunal administratif pret lēmumu, kuru pieņēmis darba, nodarbinātības un imigrācijas lietu ministrs paātrinātās procedūras ietvaros un ar kuru tiek noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, kā arī prasību atcelt tiesību aktu pret rīkojumu atstāt valsts teritoriju.

52      Pēc prasītāja pamata lietā domām, 2006. gada 5. maija likuma 20. panta 5. punkts, kurā paredzēts, ka ministra lēmums, ar ko starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatotība tiek izvērtēta paātrinātā procedūrā, nav pārsūdzams, ir pretrunā jebkādai minētā lēmuma pārbaudei tiesā gan patstāvīga tiesību aizsardzības līdzekļa, gan arī tiesību aizsardzības līdzekļa, kas vērsts pret galīgo lēmumu par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, ietvaros. Šāda neiespējamība izmantot pārsūdzības tiesības pieteicēju kavē piekļūt efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim saistībā ar galīgo lēmumu pēc būtības par tā patvēruma pieteikumu, jo šim līdzeklim šajos apstākļos neesot nekādu izredžu.

53      Valdības, kas iesniegušas apsvērumus, un Komisija uzskata, ka ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā tiek pieļauts tāds regulējums kā pamata lietā minētais, norādot, ka, izvērtējot galīgo lēmumu, jebkāda sagatavojošā lēmuma juridiskajam pamatojumam ir jābūt pārbaudes tiesā objektam. Luksemburgas valdība šai ziņā norāda, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā to atzinusi Cour administrative savā 2007. gada 16. janvāra spriedumā (Lieta Nr. 22095 C) un kā tas esot apliecināts līdzšinējā Tribunal administratif pastāvīgajā judikatūrā, pastāv, ar prasību vēršoties pret galīgo lēmumu.

54      Šai ziņā ir jāatgādina, ka 2003. gada 11. septembra spriedumā lietā C‑13/01 Safalero (Recueil, I‑8679. lpp., 54.–56. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, kas Savienības tiesību sistēmā ir nodrošināts attiecīgajām personām, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek aizliegts valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru persona nevar celt prasību, lai apstrīdētu valsts iestādes pieņemtu lēmumu, ja vien šai personai ir pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis, kas nodrošina, ka tiek ievērotas tiesības, kas tam tiek piešķirtas saskaņā ar Savienības tiesībām, un tai ļauj saņemt lēmumu, ar kuru tiek atzīts attiecīgās tiesību normas nesaderīgums ar Savienības tiesībām.

55      Lēmums par patvēruma pieteikuma izvērtēšanai piemērojamo procedūru, kas ir paredzēts patstāvīgi un neatkarīgi no galīgā lēmuma, ar kuru šis pieteikums tiek pieņemts vai noraidīts, ir galīgo lēmumu, kurā lemts par pieteikumu, sagatavojošs tiesību akts.

56      Šādos apstākļos pārsūdzības iespējamības neesamība šādā procedūras stadijā nav tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību pārkāpums, tomēr ar nosacījumu, lai paātrinātās procedūras ietvaros pieņemtā galīgā lēmuma likumība, proti, iemesli, kas bijuši pamats, lai kompetentā iestāde patvēruma pieteikumu noraidītu kā nepamatotu, varētu būt padziļināta, valsts tiesas veikta izvērtējuma objekts prasības, kas vērsta pret lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums, ietvaros.

57      Attiecībā uz pārbaudi tiesā tiesību aizsardzības līdzekļa, kas vērsts pret lēmumu, ar kuru noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ietvaros jānorāda, ka tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāte netiktu nodrošināta, ja iemesli, kas darba, nodarbinātības un imigrācijas lietu ministru ir mudinājuši paātrinātās procedūras ietvaros izvērtēt pieteikuma pamatotību, tādēļ ka saskaņā ar 2006. gada 5. maija likuma 20. panta 5. punktu nav iespējams celt prasību, šādai pārbaudei nebūtu pieejami. Faktiski tādā situācijā kā pamata lietā attiecīgā ministra minētie iemesli paātrinātās procedūras piemērošanai ir tie paši, kas to mudinājuši šo pieteikumu noraidīt. Šāda situācija padarītu neiespējamu lēmuma likumības pārbaudi no faktu un juridiskā viedokļa (pēc analoģijas skat. 2006. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑506/04 Wilson, Krājums, I‑8613. lpp., 60.–62. punkts).

58      Tādējādi iemeslus, kas pamato paātrinātās procedūras piemērošanu, ir jāvar efektīvi vēlāk apstrīdēt valsts tiesā, un tai tos ir jāvar izvērtēt prasības, kuras priekšmets ir galīgais lēmums, ar kuru tiek izbeigta procedūra par patvēruma pieteikumu, ietvaros. Faktiski ar Savienības tiesībām nebūtu saderīgi, ja tādu tiesisko regulējumu kā no 2006. gada likuma 20. panta 5. punkta izrietošais varētu interpretēt tādējādi, ka iemesli, kas administratīvo iestādi mudinājuši patvēruma pieteikumu izvērtēt paātrinātās procedūras ietvaros, nevar būt nekādas pārbaudes tiesā objekts.

59      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jālemj nedz par valsts tiesību normu interpretāciju, nedz arī jāspriež par to, vai iesniedzējtiesas veiktā šo normu interpretācija ir pareiza. Faktiski valsts tiesas ir kompetentas paust savu viedokli par iekšējo tiesību interpretāciju (šajā ziņā skat. 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑378/07 līdz C‑380/07 Angelidaki u.c., Krājums, I‑3071. lpp., 48. punkts).

60      Tomēr šajā kontekstā jāatgādina par prasību interpretēt atbilstoši valsts tiesībām, kas ļauj valsts tiesām savas kompetences ietvaros nodrošināt pilnīgu Savienības tiesību efektivitāti, iztiesājot lietas, kas tām iesniegtas (it īpaši skat. 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑268/06 Impact, Krājums, I‑2483. lpp., 99. punkts). Atbilstīgas interpretācijas princips prasa, lai valsts tiesas, veicot visas to kompetencē ietilpstošās darbības, ņemtu vērā valsts tiesības kopumā un piemērotu valsts tiesībās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilstu direktīvas mērķim (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Impact, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Direktīvas 2005/85 mērķis ir izveidot kopēju garantiju ietvaru, kas ļauj nodrošināt pilnīgu Ženēvas konvencijas un pamattiesību ievērošanu. Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir Savienības tiesību pamatprincips. Lai šo tiesību īstenošana būtu efektīva, valsts tiesai ir jāvar pārbaudīt to iemeslu pamatotību, kuri kompetento administratīvo iestādi mudinājuši starptautiskās aizsardzības pieteikumu atzīt par nepamatotu vai ļaunprātīgu; attiecībā uz šiem iemesliem nav spēkā nekāda likumības neatspēkojamība. Šīs prasības ietvaros arī tiesai, kas izskata lietu, ir jāpārbauda, vai lēmums izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros ir ticis pieņemts, ievērojot Direktīvas 2005/85 II nodaļā – kā tas paredzēts tās 23. panta 4. punktā – minētās procedūras un pamatgarantijas.

62      Attiecībā uz termiņiem prasības celšanai un divkāršas tiesu instances iespēju iesniedzējtiesa norāda uz atšķirībām, kādas pastāv starp paātrināto un parasto patvēruma pieteikuma izvērtēšanas procedūru. It īpaši tā min, ka pret galīgo lēmumu vērstā prasība ir jāceļ piecpadsmit dienu laikā, nevis viena mēneša laikā, kā tas ir parastās procedūras gadījumā, un ka Tribunal administratif paātrinātās procedūras ietvaros pieņemtos nolēmumus nevar pārsūdzēt.

63      Valdības, kas iesniegušas apsvērumus, un Komisija uzskata, ka tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principa prasītais minimums ir sasniegts, pastāvot kaut vienai vienīgai pārsūdzības iespējai tiesā, un ka šajā gadījumā piecpadsmit dienu termiņš nav uzskatāms par šī principa pārkāpumu ne Eiropas Cilvēktiesību tiesas, ne arī Tiesas judikatūras kontekstā.

64      Jāizvērtē, vai ar Savienības tiesībām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā minētais tiktāl, ciktāl paātrinātās procedūras izvēle parastās procedūras vietā sev līdzi nes atšķirības, kas būtībā izpaužas kā nelabvēlīgāka attieksme pret patvēruma meklētāju no tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību viedokļa, jo minētais pieteikuma iesniedzējs pārsūdzības tiesības var īstenot tikai piecpadsmit dienu laikā un viņam nav ļauts lietu virzīt izskatīšanai divās tiesu instancēs.

65      Šai ziņā jānorāda, ka valsts tiesiskajā regulējumā esošās atšķirības starp paātrināto procedūru un parasto procedūru, kas izpaužas tā, ka pārsūdzības termiņš tiek saīsināts un lieta nav paredzēta izskatīšanai divās tiesu instancēs, ir saistītas ar ieviestās procedūras būtību. Ar pamata lietā minētajām tiesību normām ir iecerēts nodrošināt iespējami ātrāku nepamatoto vai nepieņemamo patvēruma pieteikumu izskatīšanu, lai efektīvāk ļautu izskatīt pieteikumus, kurus iesniegušas personas, kurām ir pamats iegūt bēgļa statusu.

66      Attiecībā uz to, ka pārsūdzības termiņš ir piecpadsmit dienas paātrinātās procedūras gadījumā, bet viens mēnesis, kad lēmums ticis pieņemts, piemērojot parasto procedūru, izšķiroši ir tas – kā to savu secinājumu 63. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts –, ka paredzētais termiņš būtībā ir pietiekams, lai sagatavotu un iesniegtu efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

67      Attiecībā uz paātrinātajām procedūrām izskatās, ka piecpadsmit dienu termiņš principā nav nepietiekams efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa sagatavošanai un iesniegšanai un tas liekas esam saprātīgs un samērīgs salīdzinājumā ar skartajām tiesībām un interesēm.

68      Tai pat laikā valsts tiesas ziņā, pieņemot vai pastāvot situācijai, ka šis termiņš, ņemot vērā apstākļus, izrādītos esam nepietiekams, ir noteikt, vai šis elements varētu būt vienīgais, kas pamatotu tiesību aizsardzības līdzekli, kas netieši ticis iesniegts pret lēmumu izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros, tā it kā valsts tiesa, atbalstot šo tiesību aizsardzības līdzekli, būtu izdevusi rīkojumu, ka pieteikums izskatāms parastās procedūras ietvaros.

69      Attiecībā uz apstākli, saskaņā ar kuru patvēruma meklētājam iespēja, ka lieta tiek izskatīta divās tiesu instancēs, ir paredzēta tikai attiecībā uz lēmumu, kas pieņemts parastās procedūras ietvaros, ir jānorāda, ka ar Direktīvu 2005/85 netiek izvirzīta prasība, lai tiktu nodrošinātas divas tiesu instances. Izšķiroši saskaņā ar Direktīvas 2005/85 39. pantu ir, lai tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiktu nodrošinātas tiesā vai tribunālā. Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips personai piešķir tiesības piekļūt tiesai, nevis vairākām tiesu instancēm.

70      Tādējādi uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/85 39. pants un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums kā pamata lietā minētais, saskaņā ar kuru nav patstāvīga tiesību aizsardzības līdzekļa, ar kuru varētu pārsūdzēt valsts kompetentās iestādes lēmumu izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros, ja vien iemeslus, kas mudinājuši šo iestādi izvērtēt minētā pieteikuma pamatotību šādas procedūras ietvaros, faktiski var pārbaudīt tiesā, ceļot prasību, kuras priekšmets būs galīgais noraidošais lēmums; iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai tā tas ir.

 Par tiesāšanās izdevumiem

71      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, 39. pants un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums kā pamata lietā minētais, saskaņā ar kuru nav patstāvīga tiesību aizsardzības līdzekļa, ar kuru varētu pārsūdzēt valsts kompetentās iestādes lēmumu izvērtēt patvēruma pieteikumu paātrinātās procedūras ietvaros, ja vien iemeslus, kas mudinājuši šo iestādi izvērtēt minētā pieteikuma pamatotību šādas procedūras ietvaros, faktiski var pārbaudīt tiesā, ceļot prasību, kuras priekšmets būs galīgais noraidošais lēmums; iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai tā tas ir.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – franču.