ĢENERĀLADVOKĀTES

JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 7. jūlijā (1)

Lieta C‑197/10

Unio de Pagesos de Catalunya

pret

Administración del Estado


Coordinadora de Organizaciones de Agricultores y Ganaderos – Iniciativa Rural del Estado Español

(Tribunal Supremo (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kopējā lauksaimniecības politika – Vienreizējais maksājums – Valsts rezerve – Iespēja iedalīt pamatsummas jauniem lauksaimniekiem – Dalībvalstu rīcības brīvība – Iedalījuma ierobežojums gados jauniem lauksaimniekiem – Pieņemamība





I –    Ievads

1.        Pie kopējās Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas (KLP) mērķiem var pieskaitīt arī pienācīgu ienākumu nodrošināšanu lauksaimniekiem (2). Šī mērķa labad Savienība savā budžetā ir paredzējusi līdzekļus, ar kuriem lauksaimniekiem var nodrošināt tiešu ienākumu atbalstu. Sākotnēji uz produktiem orientētais atbalsts kopš 2003. gada reformas pakāpeniski ir “sarauts” un apvienots “vienreizējā maksājumā”. Ar to būtu jāsasniedz, lai lauksaimnieki, izvēlēdamies audzējamos produktus, orientētos nevis uz atbalstu, bet uz tirgu. Vienreizējā maksājuma apmērs, ko lauksaimnieks var pieprasīt, tostarp ir atkarīgs (3) no atbalsta summas, ko viņš saņēmis laikā pirms reformas; nozīme tātad ir 2000.–2002. gadam.

2.        Lai vienreizējo maksājumu varētu saņemt arī jaunpienācēji [turpmāk tekstā arī “jauni lauksaimnieki”], dalībvalstīm var nodrošināt pamatsummu no tā sauktās “valsts rezerves”, kas veidotas, tostarp samazinot līdzšinējiem atbalsta saņēmējiem piešķirtās pamatsummas. Šajā sakarā Spānijas Tribunal Supremo [Augstākā Tiesa] vēršas pie Tiesas, lai rastu skaidrojumu jautājumā par to, vai dalībvalstis ir tiesīgas “jauno” lauksaimnieku vidū (4) ņemt vērā tikai “gados jaunus lauksaimniekus” (vecumā līdz 40 gadiem), kuri, pirmo reizi izveidojot saimniecību, jau ir bijuši citu Savienības atbalsta pasākumu saņēmēji, proti, tā saukto atbalstu darbības sākšanai (5), kas paredzēts lauku attīstībai.

II – Tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Regula Nr. 1782/2003 par vienreizēju maksājumu

3.        Ar Regulu Nr. 1782/2003 (6) līdz tam kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros paredzētais, uz produktiem orientētais tiešais ienākumu atbalsts lauksaimniekiem plašā mērā tika apvienots vienreizējā maksājumā.

4.        Saskaņā ar šīs regulas 29. apsvērumu “lai noteiktu summu, uz kuru lauksaimniekam jābūt tiesībām saskaņā ar jauno shēmu, ir lietderīgi atsaukties uz summām, kas viņam piešķirtas atskaites perioda laikā [pārskata laikposmā]. Lai ņemtu vērā īpašas situācijas, jāizveido valsts rezerve. Minēto rezervi var izmantot arī, lai atvieglotu jaunu lauksaimnieku dalību shēmā. Vienreizējais maksājums jānosaka saimniecības līmenī”.

5.        Regulas Nr. 1782/2003 33. panta 1. punktā ar nosaukumu “Tiesības uz maksājumu” ir noteikts:

“Lauksaimniekiem ir pieeja vienreizējo maksājumu shēmai, ja:

[..]

c)     viņi ir saņēmuši tiesības uz maksājumu no valsts rezerves vai ar pārvedumu.”

6.        Šīs regulas 42. pantā ar nosaukumu “Valsts rezerve” ir paredzēts:

1.      Dalībvalstis [..] sāk pamatsummu lineāru procentuālu samazināšanu, lai izveidotu valsts rezervi. Tāds samazinājums nav lielāks par 3 %.

[..]

3.      Dalībvalstis var izmantot valsts rezervi, lai prioritāri piešķirtu pamatsummas lauksaimniekiem, kuri sāk lauksaimniecisko darbību pēc 2002. gada 31. decembra vai 2002. gadā, nesaņemot tajā gadā nevienu tiešo maksājumu, atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus.

4.      Dalībvalstis izmanto valsts rezervi, lai atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus, noteiktu pamatsummas lauksaimniekiem, kuri atrodas īpašā situācijā, kas jādefinē Komisijai saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

5.      Dalībvalstis var izmantot valsts rezervi, lai atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus, noteiktu pamatsummas tajos apgabalos, uz kuriem attiecas pārstrukturēšanas un/vai attīstības programmas saistībā ar kādu no valsts intervences veidiem, lai novērstu zemes pamešanu un/vai lai kompensētu īpašos zaudējumus lauksaimniekiem minētajos apgabalos.

[..]

7.      Dalībvalstis var sākt tiesību lineāru samazināšanu gadījumā, ja to valsts rezerve nav pietiekama 3. un 4. punktā minētajiem gadījumiem.

[..]”

2)      Īstenošanas Regula Nr. 795/2004

7.        Saskaņā ar Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 795/2004 2. panta k) punktu kopā ar īstenošanas noteikumiem par vienreizēja maksājuma kārtību saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003 (7), “piemērojot Regulas (EK) Nr. 1782/2003 37. panta 2. punktu un 42. panta 3. punktu, [..] “lauksaimnieki, kuri uzsāk lauksaimniecisku darbību”, ir fiziskas vai juridiskas personas, kas 5 gadu laikā pirms jaunas lauksaimnieciskas darbības uzsākšanas nav veikušas lauksaimniecisku darbību savā vārdā un uz savu risku vai kas nav kontrolējušas juridisku personu, kura veic lauksaimniecisku darbību.

Attiecībā uz juridisku personu fiziskā(‑ās) persona(‑as), kas kontrolē šo juridisko personu, nedrīkst būt veikusi(‑šas) lauksaimniecisku darbību savā vārdā un uz savu risku vai nedrīkst būt kontrolējusi(‑šas) juridisku personu, kura veic lauksaimniecisku darbību, 5 gadu laikā pirms tam, kad šī juridiskā persona uzsākusi lauksaimniecisko darbību”.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 6. panta pirmo punktu:

“Ja dalībvalsts izmanto Regulas (EK) Nr. 1782/2003 42. panta 3. un 5. punktā paredzētās iespējas, lauksaimnieki saskaņā ar šajā iedaļā izklāstītajiem nosacījumiem un attiecīgās dalībvalsts noteiktajiem objektīvajiem kritērijiem var saņemt tiesības uz maksājumu no valsts rezerves.”

3)      Regula Nr. 1698/2005 lauku attīstībai

8.        Regulas Nr. 1698/2005 (8) 20. pantā, kurš ir daļa no IV sadaļas ar nosaukumu “Atbalsts lauku attīstībai”, ir noteikts:

“Atbalsts saistībā ar lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares konkurētspēju attiecas uz:

a)     pasākumiem, kuru mērķis ir sekmēt zināšanas un uzlabot cilvēkpotenciālu ar:

[..]

ii) atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem,

[..].”

9.        22. panta ar nosaukumu “Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem” pirmā punkta redakcija ir šāda:

“Šīs regulas 20. panta a) punkta ii) apakšpunktā paredzēto atbalstu piešķir personām:

a)     kas ir jaunākas par 40 gadiem un dibina lauku saimniecību pirmo reizi kā saimniecības vadītāji;

b)     kam ir piemērota profesionālā prasme un kompetence;

c)     kas iesniedz attīstības plānu par savu lauksaimniecības darbību attīstību.”

B –    Spānijas tiesības

10.      Pēc Lauksaimniecības, zivsaimniecības un pārtikas ministrijas priekšlikuma Ministru padomes izdotais Karaļa 2007. gada 2. novembra dekrēts Nr. 1470/2007 par tiešo maksājumu lauksaimniecībai ieviešanu (9) saskaņā ar tā 1. panta 1. punktu attiecas uz pamata tiesiskā regulējuma pieņemšanu, tostarp Regulā Nr. 1782/2003 paredzēto vienreizējo maksājumu.

Saskaņā ar šī Karaļa dekrēta 9. panta 2. punktu:

“Tiesības uz vienreizējo maksājumu no valsts rezerves ir šādām personām, ja vien tās atbilst paredzētajiem nosacījumiem:

[..]

b)     gados jauniem lauksaimniekiem, kas ir veikuši pirmreizējo saimniecības izveidi tādas lauku attīstības programmas ietvaros, kas noteikta, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1698/2005 [lauku attīstībai], vienā no sektoriem, kas uzskaitīti [..] Regulas Nr. 1782/2003 [..] VI pielikumā, izņemot sēklu ražošanu, un kas nav vēl izmantojuši tiesības uz vienreizējo maksājumu no valsts rezerves.”

11.      Karaļa dekrēts Nr. 1470/2007 tika atcelts ar Karaļa 2008. gada 3. oktobra dekrētu Nr. 1612/2008, kas savukārt tika atcelts ar Karaļa 2009. gada 13. novembra dekrētu Nr. 1680/2009, taču pirmā minētā saturs tomēr tika pārnests abos vēlākajos dekrētos.

III – Fakti un prejudiciālais jautājums

12.      Iesniedzējtiesas skatījumā Unió de Pagesos de Catalunya [Katalonijas lauksaimnieku apvienība] ir reprezentatīvākā lauksaimnieku arodbiedrība Katalonijā.

13.      Tā (10) 2008. gada 27. oktobrī Tribunal Supremo cēla prasību tostarp atcelt Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu, jo ar to gados jauniem lauksaimniekiem, kuri vēlas saņemt vienreizējo maksājumu, tiekot izvirzīts priekšnosacījums, kas nav paredzēts tieši piemērojamās Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktā. Proti, tajā iespēja gados jauniem lauksaimniekiem saņemt vienreizējo maksājumu neesot piesaistīta atbalstam pirmreizējas saimniecības izveidei.

14.      Tribunal Supremo ir vienās domas ar Unió de Pagesos de Catalunya, ka ar Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu tiekot radīta nevienlīdzīga situācija, kas diskriminējoši ietekmē gados jaunus lauksaimniekus un ir pretrunā Savienības tiesību pārākuma principam.

15.      Tā kā prāvas iztiesāšanā ir vajadzīga Tiesas veikta Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkta interpretācija, tad iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktam atbilst Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunkts, ar kuru iespēja iegūt tiesības uz vienreizējo maksājumu no valsts rezerves ir pakārtota nosacījumam, ka gados jauniem lauksaimniekiem pirmreizējo savas saimniecības izveidi jābūt veikušiem saistībā ar kādu saskaņā ar Regulu Nr. 1698/2005 noteiktu lauku attīstības programmu?”

16.      Tiesas sēdē Tiesā piedalījās Coordinadora de Organizaciones de Agricultores y Ganaderos – Iniciativa Rural del Estado Español [turpmāk tekstā – “Coordinadora”], Spānijas, Vācijas, Grieķijas un Austrijas valdības, kā arī Komisija; turklāt Austrijas valdība iesniedza tikai rakstveida apsvērumus, savukārt pārējie lietas dalībnieki savu viedokli pauda gan rakstveidā, gan mutvārdos.

IV – Juridiskais vērtējums

A –    Prejudiciālā jautājuma pieņemamība

17.      Tribunal Supremo savā lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, pirmkārt, apgalvo, ka pamata prāvas risinājuma kontekstā nav ne mazāko šaubu par Regulas Nr. 1782/2003 interpretācijas nozīmi. Otrkārt, tā tomēr norāda, ka apstrīdētais Karaļa dekrēts Nr. 1470/2007 tostarp ir atcelts un tā saturs esot pārņemts vēlākajos Karaļa dekrētos, tā ka apstrīdētajām tiesību normām ir nozīme turpmākajās prāvās, kurās varētu tikt vērtēts tāds pats jautājums.

18.      Tas jau rada pirmās šaubas par to, vai Tiesas sniegtā atbilde uz prejudiciālo jautājumu tik tiešām ir vajadzīga pamata prāvas izšķiršanā vai arī atbildei nozīme varētu būt tikai tiesvedībās nākotnē.

19.      Šīs šaubas ir izvērstas Spānijas valdības rakstveida paskaidrojumos. Tā apgalvo, ka, tā kā Karaļa dekrēts Nr. 1470/2007 tostarp ir atcelts, tad prejudiciālajam jautājumam, lai pieņemtu lēmumu par Unió de Pagesos de Catalunya celto prasību atcelt šo dekrētu, nav nozīmes un tādēļ tas nav pieņemams.

20.      Saskaņā ar pastāvīgo Tribunal Supremo judikatūru tieša prasība pret vispārīgiem noteikumiem ir paredzēta, lai no tiesiskās kārtības izskaustu tiesību akta autora pieņemtu, prettiesisku normu, nevis lai lemtu par individuāliem prasījumiem. Tādējādi – kā minēts judikatūrā –, ja apstrīdētie noteikumi lēmuma pieņemšanas brīdī jau citā veidā no tiesiskās kārtības ir svītroti, zūdot tiešās prasības jēga.

21.      Tieši saskaņā ar šo judikatūru iepriekš Unió de Pagesos de Catalunya pret Karaļa dekrētu, kurš bija spēkā pirms šeit apstrīdētā Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 un kurš ar šo pēdējo minēto tika atcelts, vērstu prasību Tribunal Supremo ir atzinusi par nozīmi zaudējušu un izbeigusi tiesvedību. Turklāt Tribunal Supremo tiesvedību par citas lauksaimnieku apvienības pret Karaļa dekrētu Nr. 1470/2007 vērstu prasību to atcelt ir apturējusi, pamatojot, ka tas esot atcelts ar Karaļa dekrētu Nr. 1612/2008. Spānijas valdības skatījumā tādēļ pamata prāvā ir zudis priekšmets un tā ir jāaptur.

22.      Tāpēc Tiesa vērsās pie Tribunal Supremo (11), vēlēdamās noskaidrot, ciktāl atbildei uz prejudiciālo jautājumu ir nozīme attiecībā uz lēmumu pamata prāvā.

23.      Savā atbildē Tribunal Supremo paskaidro, ka Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 atcelšana nekādi neietekmē prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Pirmkārt, tā atkārto, ka nākamajos dekrētos ir tieši tāds pats regulējums. Otrkārt, tās judikatūrai, uz kuru atsaucas Spānijas valdība, neesot nekādas nozīmes, jo atcelšana neesot notikusi tiesvedības laikā. Tādēļ Unió de Pagesos de Catalunya prasība esot aktuāla.

24.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar kuru Tiesa dalībvalstu tiesām sniedz norādes jautājumā par ES tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmos strīdus (12).

25.      Ja Tiesai tiek iesniegts prejudiciāls jautājums, tad principā tiek pieņemts, ka tam ir nozīme lēmuma pieņemšanā pamata prāvā (13).

26.      Tiesa tomēr var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu (un tikai tad), ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad nav zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (14).

27.      Tiesai uzticētais uzdevums prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir sniegt ieguldījumu tiesu spriešanā dalībvalstīs, nevis izdarīt slēdzienu par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem (15).

28.      Tiktāl, ciktāl Tribunal Supremo savā atbildē uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus prejudiciālā jautājuma nozīmi lēmuma pieņemšanā ir pamatojusi tādējādi, ka Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunkta materiāli tiesiskais regulējums ir iekļauts nākamajos dekrētos, tas drīzāk pamato pirmo nostāju, ka atbildei uz šo jautājumu nav nozīmes lēmuma pieņemšanā pamata prāvā, bet tā varētu būt vajadzīga tikai iespējamo prasību, kas vērstas pret vēlākajiem dekrētiem, ietvaros nākotnē. Tādējādi prejudiciālais jautājums esot hipotētisks un nepieņemams.

29.      Taču Tribunal Supremo ir arī paskaidrojusi, ka tās judikatūra, saskaņā ar kuru prasībām atcelt dekrētus, kas tostarp citā veidā ir tikuši atcelti, ir zudis priekšmets, šajā gadījumā nav atbilstoša, jo apstrīdētais Dekrēts Nr. 1470/2007 neesot ticis atcelts tiesvedības laikā; tādēļ prasība pamata prāvā esot aktuāla. Būtu vēlami sīkāki paskaidrojumi par to, ka saskaņā ar Spānijas tiesībām jau pirms prasības celšanas atcelti dekrēti var tikt pasludināti par spēkā neesošiem, kas tomēr nav iespējams, ja tos atceļ tikai tiesvedības laikā. Ņemot vērā Tribunal Supremo skaidri teikto, ka Unió de Pagesos de Catalunya prasība joprojām ir aktuāla, prejudiciālajam jautājumam tomēr būtu jābūt nozīmīgam lēmuma pieņemšanā un līdz ar to pieņemamam.

B –    Atbilde uz prejudiciālo jautājumu

30.      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu ir saderīgi, ka dalībvalsts tajā paredzēto iespēju jauniem lauksaimniekiem nodrošināt tiesības uz maksājumiem no valsts rezerves ierobežo tikai attiecībā uz gados jauniem lauksaimniekiem, kuru pirmreizēja saimniecības izveide ir norisinājusies lauku attīstības programmas ietvaros, pamatojoties uz Regulu Nr. 1698/2005.

1)      Lietas dalībnieku argumenti

31.      Coordinadora, kā arī Spānijas, Vācijas un Austrijas valdības piedāvā uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši.

32.      Ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu dalībvalstis varot izlemt, vai tās jaunajiem lauksaimniekiem maksājumus nodrošina ar valsts rezerves palīdzību. Ja dalībvalsts šādu iespēju izmantojot, tad tās rīcības brīvība esot ierobežota tikai tiktāl, ciktāl tā piemēro objektīvus kritērijus, saskaņā ar kuriem būtu jānodrošina vienlīdzīga attieksme un jāizvairās no tirgus un konkurences izkropļojumiem. Ciktāl Spānijas valdība izmanto kritērijus, kas Regulas Nr. 1698/2005 22. panta 1. punktā gados jauniem lauksaimniekiem ir paredzēti atbalsta darbības sākšanas nodrošināšanai, tad šīs prasības ir izpildītas. Dalībvalstu rīcības brīvību, izmantojot valsts rezervi, Tiesa jau ir atzinusi spriedumā lietā Elbertsen (16).

33.      Spānijas valdība turklāt apgalvo, ka Regulas Nr. 1782/2003 interpretācijā esot jāņem vērā 2003. gada reformas rezultātā panāktā jaunā kopējās lauksaimniecības politikas struktūra. Kopš reformas divi līdzšinējie KLP pīlāri – pirmkārt, tirgus cenu un ienākumu atbalsts un, otrkārt, lauku attīstība – vairs acīmredzami nav nošķirti, tie drīzāk viens otru papildina un pārklājas; turklāt esot konstatējama skaidra līdzsvara nobīde par labu lauku attīstībai (17). Tieši ar strīdīgo regulējumu, ar kuru izveidota šī saikne, šī realitāte esot tikusi ņemta vērā.

34.      Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes prasību Austrijas valdība precizē, ka gados jauni lauksaimnieki Regulas Nr. 1698/2005 22. panta 1. punkta izpratnē esot jo īpaši jāatbalsta un tādēļ viņi neesot tādā pašā situācijā salīdzinājumā ar citiem jaunpienākušajiem lauksaimniekiem. Katrā ziņā nevienlīdzīga attieksme pat salīdzināmās situācijās esot objektīvi pamatota, it īpaši mērķa attīstīt laukus dēļ. Arī Vācijas valdība neredz nekādu diskrimināciju, taču galu galā tas esot jāvērtē iesniedzējtiesai.

35.      Turklāt Vācijas valdība norāda, ka Īstenošanas regulas Nr. 795/2004 2. panta k) punktā esot ietverta tikai to jaunpienācēju minimālā definīcija, no kuru vidus dalībvalstis var izdarīt savu izvēli, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. Dalībvalstu rīcības brīvība, nosakot šos kritērijus, esot izcelta arī Īstenošanas regulas Nr. 795/2004 6. panta 1. punktā.

36.      Grieķijas valdība principā ir tādās pašās domās kā Coordinadora un pārējās valdības, taču Spānijas regulējuma saderīgums ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu neesot vērojams tikai tādēļ, ka tajā ir ņemti vērā tikai tādi gados jauni lauksaimnieki, kuru pirmreizējā saimniecības izveide tiekot atbalstīta Regulas Nr. 1698/2005 ietvaros, nesaskatot objektīvus iemeslus, kādēļ neatbalstīt arī tādus jaunpienācējus, kuru pirmreizējā saimniecības izveide ir norisinājusies pirms tam spēkā esošās Regulas Nr. 1257/1999 ietvaros.

37.      Komisija uzskata, ka Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunkts nav saderīgs ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu, jo ar to tiekot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips. Pirmkārt, tiekot ņemti vērā tikai tādi jaunpienācēji, kuri vienlaicīgi ir arī gados jauni lauksaimnieki. Otrkārt, diskriminācija esot vērojama arī gados jauno lauksaimnieku vidū, pieprasot, lai pirmreizējā saimniecības izveide būtu notikusi lauku vides attīstības programmas ietvaros un lai tie darbotos noteiktos sektoros.

2)      Vērtējums

a)      Ievada apsvērumi

38.      Saskaņā ar Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu tiesību uz maksājumu no valsts rezerves piešķiršana tiek pakārtota četriem nosacījumiem.

39.      Pirmkārt, saņēmējiem jābūt gados jauniem lauksaimniekiem, un, otrkārt, to pirmreizējai saimniecības izveidei ir jābūt notikušai lauku attīstības programmas ietvaros, pamatojoties uz Regulu Nr. 1698/2005. No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka ar šiem abiem priekšnosacījumiem tiek ņemts vērā Regulas Nr. 1698/2005 22. pants, saskaņā ar kuru tās pašas regulas 20. panta a) punkta ii) apakšpunktā paredzētais atbalsts saimniecības sākšanai gados jauniem lauksaimniekiem (18) tiek piešķirts tādām personām, kuras a) ir jaunākas par 40 gadiem un dibina lauku saimniecību pirmo reizi kā saimniecības vadītāji, b) kam ir piemērota profesionālā prasme un kompetence un c) kas iesniedz attīstības plānu par savu lauksaimniecības darbību attīstību.

40.      Treškārt, Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikta prasība, lai gados jaunie lauksaimnieki darbotos noteiktā sektorā, proti, kādā no Regulas Nr. 1782/2003 VI pielikumā minētajiem sektoriem, izņemot sēklu ražošanu. Ceturtkārt, gados jaunie lauksaimnieki nedrīkst būt vēl saņēmuši vienreizēju maksājumu no valsts rezerves.

41.      Neviens no šiem priekšnosacījumiem nav minēts Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktā, kurā noteikts, ka dalībvalstis var izmantot valsts rezervi, lai prioritāri piešķirtu pamatsummas lauksaimniekiem, kuri sāk lauksaimniecisko darbību pēc 2002. gada 31. decembra vai 2002. gadā, nesaņemot tajā gadā nevienu tiešo maksājumu, atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus.

42.      Lai arī iesniedzējtiesa lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu min visus Spānijas tiesiskajā regulējumā ietvertos priekšnosacījumus, tā kā prejudiciālā jautājuma priekšmetu ir nosaukusi tikai divus no tiem. Tādēļ es būtībā koncentrēšos uz pirmajiem diviem nosacījumiem, proti, ka saņēmējam ir jābūt gados jaunam lauksaimniekam, kura pirmreizējā saimniecības izveide ir tikusi atbalstīta jau Regulas Nr. 1698/2005 par lauku attīstību ietvaros. Lai atbildētu uz šo jautājumu, papildu skaidrojumi par pārējiem diviem priekšnosacījumiem var būt vai nu loģiski, vai arī no tiem varēs atteikties.

b)      Rīcības brīvība attiecībā uz “vai”

43.      Vispirms jāatzīst, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu dalībvalstis var brīvi izlemt, vai vispār izmantot tajā paredzēto iespēju. Proti, šajā tiesību normā ir teikts, ka dalībvalsts “var” izmantot valsts rezervi, lai prioritāri piešķirtu pamatsummas lauksaimniekiem (19). To turklāt apstiprina arī Īstenošanas regulas Nr. 795/2004 6. panta 1. punkts, kura redakcija ir šāda: “Ja dalībvalsts izmanto Regulas (EK) Nr. 1782/2003 42. panta 3. un 5. punktā paredzētās iespējas [..]”.

44.      Taču ar to netop skaidrs, vai un attiecīgajā gadījumā kādā mērā dalībvalstīm ir rīcības brīvība, arī sīkāk strukturējot šādu pamatsummu, it īpaši attiecībā uz saņēmēju loku.

c)      Par Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkta piemērošanas jomu

45.      Pirms tiek noskaidrots jautājums par rīcības brīvību “kā”, tuvāk būtu jāaptver Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkta piemērošanas joma. Proti, kā izriet no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, Ministerio Fiscal (20) pamata prāvā pārstāvēja viedokli, ka dalībvalstīm Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktā noteiktā rīcības brīvība nodrošināt tiesības uz maksājumiem no valsts rezerves netiek ierobežota ar tajā nosaukto jauno lauksaimnieku mērķa grupu, bet gan ka šī mērķa grupa ir jāņem vērā prioritāri.

46.      Pret šo izpratni ir vērsts gan valsts rezerves mērķis, gan arī Regulas Nr. 1782/2003 42. panta sistēma.

47.      No šīs regulas 29. apsvēruma izriet, ka valsts rezerve ir paredzēta, lai ņemtu vērā īpašas situācijas, turklāt to var izmantot arī, lai atvieglotu jaunu lauksaimnieku dalību shēmā. Ja tomēr Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkts neattiektos tikai uz jauniem, bet gan uz visiem lauksaimniekiem, turklāt jaunie lauksaimnieki būtu jāņem vērā tikai prioritāri, tad netiktu ievērota īpašā valsts rezerves mērķa struktūra. Atšķirībā no šīs tiesību normas 4. un 5. punkta tās 3. punktā trūktu mērķa grupas ierobežojuma. Kā norāda Grieķijas valdība, valsts rezervei zustu mērķis, ja tā, vispirmām kārtām, tiktu veidota, lineāri samazinot visu lauksaimnieku pamatsummas, un galu galā netiktu izmantota visiem lauksaimniekiem.

48.      Kā to pamatoti norāda Vācijas valdība, vārds “prioritāri” drīzāk attiecas uz saikni starp Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3.–5. punkta regulējumu. Proti, kamēr šīs tiesību normas 4. punktā dalībvalstīm tiek saistoši noteikts valsts rezervi izmantot jauniem lauksaimniekiem, kuri atrodas īpašā situācijā, 3.–5. punktā ir ietverts “var” regulējums. Turklāt iespēja saskaņā ar 3. punktu prevalē pār iespēju saskaņā ar 5. punktu, kas noteiktos apgabalos attiecas uz lauksaimniekiem. Ar 7. punktu tiktāl tiek noteikta prasība, ka maksājumi no valsts rezerves būtu lineāri jāsamazina, ja tā nav pietiekama, lai atrisinātu 3. un 4. punktā paredzētos gadījumus. Savukārt 5. punktā nosauktajiem gadījumiem tas nav paredzēts; tos var risināt tikai tad, ja valsts rezerve ir pietiekama 3. un 4. punktā minētajiem gadījumiem.

49.      Tādējādi Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkts attiecas tikai uz jauniem lauksaimniekiem tajā sīkāk aprakstītajā izpratnē. Tas ir personu loks, kurš tālāk tiek ierobežots ar Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kurā šajā valsts tiesību normā tiek ņemti vērā tikai gados jauni lauksaimnieki, kuru pirmreizējā saimniecības izveide jau tikusi atbalstīta Regulas Nr. 1698/2005 par lauku attīstību ietvaros.

d)      Rīcības brīvība attiecībā uz “kā”

50.      Tālāk attiecībā uz ar tiesībām apveltīto personu loka ierobežojuma valsts līmenī pieņemamību vispirms ir jāatzīst, ka ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu dalībvalstīm, konkrēti strukturējot pamatsummu piešķiršanu no valsts rezerves, ir dota noteikta rīcības brīvība. Tas izriet no apstākļa, ka Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkts acīmredzami ir jāizpilda un šis uzdevums vismaz daļēji ir dalībvalstīm.

51.      Ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu dalībvalstīm tajā minētās iespējas izmantošanai tiek dots uzdevums pamatsummu piešķiršanā piemērot objektīvus kritērijus, nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērst tirgus un konkurences izkropļojumus. Īstenošanas regulas Nr. 795/2004 6. pantā ir ietverti daži noteikumi, kā aprēķināms šādā veidā piešķiramo tiesību uz maksājumiem skaits un vērtība. Arī šajā tiesību normā tomēr ir norāde uz to, ka dalībvalstīm ir jānosaka objektīvi kritēriji.

52.      Tātad, ja dalībvalstīm ir uzdevums noteikt kritērijus pamatsummu piešķiršanai jauniem lauksaimniekiem no valsts rezerves, tad tām loģiski rodas zināma rīcības brīvība. Tas skaidri ir norādīts Īstenošanas regulas Nr. 795/2004 5. apsvērumā.

53.      Tālāk ir jāatzīst, ka Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktā nav nekādas norādes par to, ka dalībvalstīm jau sākotnēji būtu liegts veikt jebkādu izvēli jauno lauksaimnieku vidū. Arī tas, ka Īstenošanas regulas Nr. 795/2004 2. panta ar nosaukumu “Definīcijas” k) punktā ir definēts, kas tiek uzskatīts par jaunu lauksaimnieku jeb, precīzāk, “lauksaimnieku, kurš uzsāk lauksaimniecisku darbību”, neizslēdz, ka dalībvalstu rīcības brīvība sevī ietver arī iespēju ne visiem lauksaimniekiem saņemt daļu no valsts rezerves.

54.      Rīcības brīvības īstenošanā dalībvalstīm tomēr ir jāņem vērā, pirmkārt, iepriekš aprakstītās Regulu Nr. 1782/2003 un 795/2004 prasības un noteikumi un, otrkārt, attiecīgā judikatūra. Saskaņā ar to dalībvalstīm, izdodot noteikumus Savienības regulējuma īstenošanai, sava diskrecionārā vara ir jārealizē, ievērojot vispārīgos Savienības principus, pie kuriem ir pieskaitāms samērīguma princips un nediskriminācijas princips (21). Turklāt šādiem īstenošanas pasākumiem ir jābūt saderīgiem ar pamattiesībām (22). Tālāk valsts tiesiskais regulējums, kas ticis ieviests kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros, nevar tikt strukturēts vai piemērots tādējādi, ka tiek skarti ar kopējo lauksaimniecības politiku sasniedzamie mērķi (23).

i)      Objektīvu kritēriju esamība

55.      Regulas Nr. 1698/2005 22. panta kritēriji, uz kuriem ir atsauce šajā lietā apskatāmajā Spānijas tiesiskajā regulējumā, – proti, ka personām a) ir jābūt jaunākām par 40 gadiem un tās dibina lauku saimniecību pirmo reizi kā saimniecības vadītāji, b) tām ir piemērota profesionālā prasme un kompetence un c) tās iesniedz attīstības plānu par savu lauksaimniecības darbību attīstību, – bez šaubām, ir objektīvi kritēriji, tā ka pirmo Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkta prasību var atzīt par izpildītu.

ii)    Vienlīdzīgas attieksmes princips

56.      Grūtāk ir izvērtēt, vai pietiekami ir ņemta vērā arī otrā Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkta prasība, proti, ka tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret lauksaimniekiem.

57.      Šajā sakarā it īpaši ir jānorāda uz to, ka diskriminācijas aizliegumam, pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”) 21. panta 1. punktu, ir pamattiesību raksturs (24) un tas dalībvalstīm saskaņā ar šīs hartas 51. panta 1. punktu ir jāņem vērā, īstenojot Savienības tiesības (25).

58.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (26) vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips jeb nediskriminācijas princips, kur diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ ir tikai īpaša izpausme (27), nosaka, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnota. Atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi un to salīdzināmais raksturs cita starpā ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību akta, ar ko ievieš šo atšķirību, mērķi (28). Turklāt ir jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, uz kuru attiecas šis akts (29).

–       Situāciju salīdzināmība

59.      Ar Regulu Nr. 1782/2003 ieviestais vienreizējo maksājumu tiesiskais regulējums, tāpat kā uz produktiem orientēts atbalsts, kas ar šo regulējumu ir ticis apkopots, vispirmām kārtām ir paredzēts, lai lauku iedzīvotājiem nodrošinātu pietiekami augstus ienākumus (30), kas saskaņā ar LESD 39. panta 1. punkta b) apakšpunktu (agrāk – EKL 33. pants) ir viens no kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem.

60.      Attiecībā uz šīs regulas 42. panta 3. punkta mērķi ļaut jauniem lauksaimniekiem būt daļai, uz kuru attiecas vienreizējo maksājumu tiesiskais regulējums, un tiem nodrošināt pietiekami augstus ienākumus, to jauno lauksaimnieku situācija, kuru pirmreizēja saimniecības izveide ir notikusi lauku attīstības programmas ietvaros, pamatojoties uz Regulu Nr. 1698/2005, neatšķiras no pārējiem jaunajiem lauksaimniekiem.

61.      Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir domāts Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkta īstenošanai, un tādējādi tam principā ir jākalpo tam pašam mērķim.

62.      Šajā ziņā Spānijas valdība norāda, ka Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā būtu jāņem vērā, ka valsts rezervē ir minimāli līdzekļi un tādēļ līdzekļu saņēmēju loks no tās noteikti būtu jāierobežo. Tā kā Karaļa dekrētā šāds ierobežojums pastāv, izvirzot Regulas Nr. 1698/2005 22. panta kritērijus, tas atbilstot jaunajai kopējās lauksaimniecības politikas struktūrai, saskaņā ar kuru līdzšinējie KLP pīlāri – tirgus cenu un ienākumu atbalsts, no vienas puses, un lauku attīstība, no otras puses, – vairs nav skaidri nošķirti, bet gan viens otru papildina un pārklājas, turklāt esot konstatējama skaidra līdzsvara nobīde par labu lauku attīstībai.

63.      Šāda lauku attīstības mērķu ievērošana tomēr nevar būt pamats, lai to jauno lauksaimnieku situācija, kuru pirmreizēja saimniecības izveide ir notikusi lauku attīstības programmas ietvaros, pamatojoties uz Regulu Nr. 1698/2005 un ņemot vērā Regulas Nr. 1782/2003 kontekstā pastāvošo vajadzību saņemt ienākumu atbalstu, atšķiras no citu jauno lauksaimnieku situācijas. Šie mērķi ir jāņem vērā tikai turpinājumā vērtējamajā jautājumā, vai pastāv uz faktiem balstīts pamatojums atšķirīgai attieksmei.

–       Uz faktiem balstīta atšķirīgas attieksmes pamatojuma esamība

64.      Kā pamatoti norāda Spānijas valdība, valsts rezervē nav daudz līdzekļu. No Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 1. un 2. punkta izriet, ka rīcībā esošie līdzekļi nevar pārsniegt noteikto augstāko robežu. Turklāt to izlietošana, kā tas izriet no šī panta 4. un 5. punkta, nav ierobežota tikai ar jauno lauksaimnieku atbalstīšanu. Tādēļ, neraugoties uz šajā pantā paredzētajiem prioritāšu un samazināšanas noteikumiem, 3. punktā paredzēto iespēju uz jaunajiem lauksaimniekiem attiecināt vienreizējo maksājumu tiesisko regulējumu var būt lietderīgi ierobežot līdz izvēlētam personu lokam.

65.      Kā norāda Austrijas valdība, īpaši atbalstāms ir to loks, kuri jau ir saņēmuši maksājumu saimniecības izveidei saskaņā ar Regulas Nr. 1698/2005 20. panta a) punkta ii) apakšpunktu un 22. pantu, jo viņi personiski un no profesionālā viedokļa atbilst gaidāmajiem nosacījumiem nopietnai un ilgstošai lauksaimnieciskai darbībai.

66.      Pie šiem priekšnosacījumiem ir pieskaitāms arī vecums, jo attiecībā uz gados jauniem lauksaimniekiem var pieņemt, ka tie savas jaundibinātās saimniecības vadīs pietiekami ilgi, lai amortizētu ar to saistītās liela apjoma investīcijas un lauksaimniecisko darbību tik tiešām varētu īstenot ilgstoši.

67.      Attiecībā uz konkrēto 40 gadu vecuma robežu likumdevējam tāpat kā darba un sociālā nodrošinājuma politikas jomā (31) būtu jābūt rīcības brīvībai, kuru pārvērtēt var, tikai noskaidrojot, vai noteiktā vecuma robeža nav acīmredzami nepiemērota. Tā tas nav šajā gadījumā. Proti, var pieņemt, ka persona, kas jaunāka par 40 gadiem, savu saimniecību vadīs pietiekami ilgi, lai varētu piedalīties lauksaimniecībā un lauku attīstībā ilgtermiņā.

68.      Tas, ka Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir saistīts ar Regulas Nr. 1698/2005 par lauku attīstību 22. panta atbalsta kritērijiem, turklāt atbilst – kā to norāda Spānijas valdība un Austrijas valdība – jaunai kopējās lauksaimniecības politikas struktūrai. No Regulas Nr. 1782/2003 21. apsvēruma izriet, ka mērķis lauku iedzīvotājiem nodrošināt pietiekami augstus ienākumus ir cieši saistīts ar lauku rajonu uzturēšanu. Turklāt šajā regulā ir paredzēts atbalsta līdzekļus uzkrāt lauku attīstībai. Proti, ar to ir ieviesta saistoša sistēma progresīvai tiešā atbalsta samazināšanai (tā sauktā “modulācija”), lai gūtu ietaupījumus, ar kuriem būtu jāfinansē pasākumi lauku attīstībai (32).

69.      No valsts rezerves līdzekļus paredzēdams tikai gados jauniem lauksaimniekiem, kuri jau vienreizēju maksājumu saimniecības izveidei ir saņēmuši Regulas Nr. 1698/2005 ietvaros, Spānijas tiesiskais regulējums saskaņā ar vispārīgajiem kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem tādējādi ir vēl viens ieguldījums. Atbalstāmu un to pirmreizējas saimniecības izveides ietvaros jau atbalstītu lauksaimnieku panākumu iespējas tādējādi tiek stiprinātas, un vienlaicīgi šādi tiek nodrošināta loģiska un saskanīga ES atbalsta līdzekļu izlietošana.

70.      Tādējādi pastāv uz faktiem balstīts pamatojums, kas principā attaisno šeit apskatāmo lauksaimnieku, kuru pirmreizējā saimniecības izveide ir norisinājusies lauku attīstības programmas ietvaros, pamatojoties uz Regulu Nr. 1698/2005, dažādo vērtējumu salīdzinājumā ar citiem jauniem lauksaimniekiem.

71.      Grieķijas valdība tomēr nepieņemamu nevienlīdzīgu attieksmi saskata tajā, ka saskaņā ar Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu tiek ņemti vērā tikai tādi gados jauni lauksaimnieki, kuru pirmreizējā saimniecības izveide ir notikusi lauku attīstības programmas ietvaros, pamatojoties uz Regulu Nr. 1698/2005, bet nevis tādus, kuriem tā norisinājusies, pamatojoties uz Regulu Nr. 1257/1999, kurā esot ietverti tādi paši nosacījumi.

72.      Atbalsta noteikumi saskaņā ar Regulu Nr. 1698/2005, sākot no 2007. gada 1. janvāra, aizstāja noteikumus saskaņā ar Regulu Nr. 1257/1999 (33). Rezultātā 2007. gadā bija lauksaimnieki, kas bija gan jaunpienācēji, gan arī gados jauni un kuri atbalstu pirmreizējās darbības sākšanai bija saņēmuši ES atbalsta regulējuma lauku attīstības ietvaros nevis atbilstoši Regulai Nr. 1698/2005 – kā tas prasīts saskaņā ar Karaļa dekrēta 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu –, bet gan atbilstoši iepriekš spēkā esošajai Regulai Nr. 1257/1999, kurā lielā mērā ir ietverti tie paši kritēriji. Tiktāl var piekrist Grieķijas valdībai, ka nav saprotams, cik lielā mērā pirmreizējas saimniecības izveides laiks var būt uz faktiem balstīts pamatojums, lai šādiem lauksaimniekiem neļautu piekļūt valsts rezervei.

73.      Uz uzdotajiem jautājumiem Spānijas valdība tiesas sēdē paskaidroja, ka Spānijas likumdevējam saskaņā ar valsts tiesībām esot pienākums norādīt uz spēkā esošo Savienības regulu, taču tas nekādā ziņā neradot nevienlīdzīgu attieksmi saimniecības izveides brīža kontekstā. To pašu apstiprināja arī Coordinadora.

74.      Valsts tiesas ziņā ir izvērtēt, vai Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunkts šajā ziņā tik tiešām ir pamats nevienlīdzīgai attieksmei. No vienas puses, apdomas vērts ir tas, ka attiecīgie gadījumi jau ir tikuši ņemti vērā saskaņā ar iepriekšējiem dekrētiem, taču, no otras puses, – nevar izslēgt, ka šī tiesību norma tiek piemērota tā, ka norādi uz Regulu Nr. 1698/2005 var saprast arī kā norādi uz Regulu Nr. 1257/1999.

75.      Neatkarīgi no tā valsts tiesas ziņā ir arī izvērtēt, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ ierobežojums lauksaimnieku līdzdalībai valsts rezervē līdz gados jauniem lauksaimniekiem, kuru pirmreizējā saimniecības izveide ir notikusi lauku attīstības programmas ietvaros, pamatojoties uz Regulu Nr. 1698/2005 (vai, iespējams, uz Regulu Nr. 1257/1999), var likties nesamērīgs. No lietas materiāliem tiktāl nekas tāds neizriet.

76.      Ievērojot valsts tiesas veicamo izvērtējumu, tādēļ ir jāatzīst, ka Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir ņemts vērā vienlīdzīgas attieksmes princips.

iii) Izvairīšanās no tirgus un konkurences izkropļojumiem

77.      Visbeidzot, attiecībā uz trešo Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punkta prasību, proti, izvairīšanos no konkurences izkropļojumiem, nav nekādas norādes un nekas nav minēts, ka Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunkts būtu pamats šādiem izkropļojumiem.

e)      Secinājums

78.      Tā kā citas, no judikatūras izrietošas prasības par dalībvalstu diskrecionārās varas realizēšanu, īstenojot Savienības tiesības, jau tika ņemtas vērā līdzšinējos apsvērumos, rezultātā ir jāatzīst, ka, ievērojot vērtējumu, kas jāveic valsts tiesai, ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu ir saderīgi, ka dalībvalsts tajā paredzēto iespēju jauniem lauksaimniekiem nodrošināt tiesības uz vienreizējiem maksājumiem no valsts rezerves ierobežo ar gados jauniem lauksaimniekiem, kuru pirmreizēja saimniecības izveide lauku attīstības programmas ietvaros ir norisinājusies, pamatojoties uz Regulu Nr. 1698/2005.

f)      Par citiem Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunkta nosacījumiem

79.      Kā jau minēts iepriekš, Karaļa dekrēta Nr. 1470/2007 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir ietverta arī prasība, lai gados jaunie lauksaimnieki darbotos noteiktā sektorā, proti, kādā no Regulas Nr. 1782/2003 VI pielikumā minētajiem sektoriem, izņemot sēklu ražošanu. Turklāt gados jaunais lauksaimnieks nedrīkst jau būt saņēmis nekādu vienreizējo maksājumu no valsts rezerves.

80.      Līdzšinējais vērtējums liecina par to, ka ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu dalībvalstīm tiek piešķirta rīcības brīvība, kā tās konkrēti veiks tiesību uz vienreizējo maksājumu no valsts rezerves jauniem lauksaimniekiem sadali. Ņemot to vērā, pirmajā brīdī nekas nav minams kā pretarguments tam, ka dalībvalsts nolemj ņemt vērā tikai noteiktus lauksaimniecības sektorus. Iesniedzējtiesas ziņā ir attiecīgajā gadījumā izvērtēt, vai šeit varētu būt vērojams it īpaši vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums. Lietas materiālos šajā ziņā šādu norāžu nav.

81.      Runājot par nākamo priekšnosacījumu, ka gados jaunie lauksaimnieki vēl nav saņēmuši vienreizējo maksājumu no valsts rezerves, tas, šķiet, atbilst valsts rezerves jēgai un mērķim, ka šādam lauksaimniekam, uz kuru regulējums par vienreizējo maksājumu jau ir ticis attiecināts, kā “jaunam” lauksaimniekam nevar būt vēl citu papildu tiesību uz maksājumu no valsts rezerves.

V –    Secinājumi

82.      Tādēļ iesaku Tiesai uz Tribunal Supremo uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Ievērojot vērtējumu, kas jāveic iesniedzējtiesai, ar Regulas (EK) Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu ir saderīgi, ka dalībvalsts tajā paredzēto iespēju jauniem lauksaimniekiem nodrošināt tiesības uz vienreizējiem maksājumiem no valsts rezerves ierobežo ar gados jauniem lauksaimniekiem, kuru pirmreizēja saimniecības izveide lauku attīstības programmas ietvaros ir norisinājusies, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1698/2005.


1 –      Oriģinālvaloda – vācu.


2 – LESD 39. panta 1. punkta b) apakšpunkts (agrāk – EKL 33. panta 1. punkta b) apakšpunkts).


3 – Saskaņā ar šajā tiesvedībā laika ziņā piemērojamo Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 270, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1782/2003” vai arī “Regula Nr. 1782/2003 par vienreizējo maksājumu”). Šī regula tika atcelta un aizstāta ar Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 30, 16. lpp.).


4 – Regulas Nr. 1782/2003 vācu valodas versijā ir izmantots drīzāk abstrakts jēdziens “Betriebsinhaber” [saimniecības īpašnieks], savukārt citās valodu versijās ir izmantoti skaidrāki jēdzieni, kā, piemēram, “farmer“, “agriculteur“, “agricoltore“, “agricultor“ vai “landbouwer“. Visās valodu versijās saskaņā ar šīs regulas 2. panta a) punkta definīciju ir spēkā, ka ar to ir jāsaprot ne tikai fiziskas, bet arī juridiskas personas vai šādu personu grupas. Labskanības dēļ es turpmāk izmantošu jēdzienu “lauksaimnieks”.


5 – Saskaņā ar Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 277, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1698/2005” vai arī “Regula Nr. 1698/2005 par lauku attīstību”).


6 – Minēts 3. zemsvītras piezīmē.


7 – OV L 141, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula Nr. 795/2004”.


8 – Minēta 5. zemsvītras piezīmē.


9 – Publicēts 2007. gada 3. novembra Boletín Oficial del Estado.


10 – Saskaņā ar Coordinadora de Organizaciones de Agricultores y Ganaderos – Iniciativa Rural del Estado Español (Lauksaimnieku un audzētāju organizāciju koordinators – Spānijas valsts lauku iniciatīva) minēto, kas bija dalībnieks pamata lietā un tiesvedībā Tiesā.


11 – Saskaņā ar Reglamenta 104. panta 5. punktu.


12 – 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑212/04 Adeneler u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 40. punkts) un 2009. gada 24. marta spriedums lietā C‑445/06 Danske Slagterier (Krājums, I‑2119. lpp., 65. punkts), 2010. gada 14. oktobra rīkojums lietā C‑336/08 Reinke (13. punkts) un 2010. gada 9. novembra spriedums lietā C‑137/08 VB Pénzügyi Lízing (Krājums, I‑10847. lpp., 37. punkts).


13 – 2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑210/06 Cartesio (Krājums, I‑9641. lpp., 67. punkts), 2010. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑188/10 un C‑189/10 Melki (Krājums, I‑5667. lpp., 27. punkts) un 2010. gada 12. oktobra spriedums lietā C‑45/09 Rosenbladt (Krājums, I‑9391. lpp., 33. punkts).


14 – Skat. minētā sprieduma 13. punktu.


15 – 2003. gada 12. jūnija spriedums lietā C‑112/00 Schmidberger (Recueil, I‑5659. lpp., 32. punkts), 2009. gada 8. septembra spriedums lietā C‑478/07 Budejovicky Budvar (Krājums, I‑7721. lpp., 64. punkts) un 2010. gada 11. marta spriedums lietā C‑384/08 Attanasio Group (Krājums, I‑2055. lpp., 28. punkts).


16 – 2009. gada 22. oktobra spriedums lietā C‑449/08 (Krājums, I‑10241. lpp.).


17 – Tiktāl Spānijas valdība norāda uz Regulas Nr. 1698/2005 pirmo apsvērumu, saskaņā ar kuru “lauku attīstības politika būtu jāpievieno kopējās lauksaimniecības politikas tirgus un ienākumu atbalsta politikai [..] un tai būtu jāpapildina KLP tirgus un ienākumu atbalsta politika, tādējādi palīdzot sasniegt šīs politikas mērķus, kas izklāstīti Līgumā”, kā arī uz Regulas Nr. 1782/2003 piekto apsvērumu, saskaņā ar kuru Regulā ir paredzēta pakāpeniska tiešā atbalsta samazināšana un šādi gūtie ietaupījumi būtu jāizmanto lauku attīstīšanai.


18 – Regulas Nr. 1698/2005 vācu valodas versijā tiek izmantots jēdziens “Junglandwirte” [latviešu valodas versijā – “jaunie lauksaimnieki”]; pieskaņojoties citām valodu versijām un precīzākam pretnostatījumam “jaun[pienākušiem] lauksaimniekiem” es tomēr tos saukšu par “[gados] jauniem lauksaimniekiem”.


19 – Tā Tiesa spriedumā lietā Elbertsen (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 28. punkts) atzina, ka ar Regulas Nr. 1782/2003 42. panta 3. punktu dalībvalstis var brīvi izmantot valsts rezervi šajā tiesību normā minētajos gadījumos.


20 – Spānijas prokuratūra.


21 – 2002. gada 20. jūnija spriedums lietā C‑313/99 Mulligan u.c. (Recueil, I‑5719. lpp., 35. punkts), 2007. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑384/05 Piek (Krājums, I‑289. lpp., 34. punkts) un 2011. gada 5. maija spriedums apvienotajās lietās C‑230/09 un C‑231/09 Etling un Etling (Krājums, I‑0000. lpp., 74. punkts).


22 – Spriedums apvienotajās lietās Etling un Etling (minēts 21. zemsvītras piezīmē, 74. punkts), sal. arī ar 2011. gada 1. marta rīkojumu lietā C‑457/09 Chartry (Krājums, I‑0000. lpp., 22. punkts).


23 – Spriedums apvienotajās lietās Etling un Etling (minēts 21. zemsvītras piezīmē, 75. punkts).


24 – Sal. ar ģenerāladvokāta Bota [Bot] 2009. gada 7. jūlija secinājumiem 2010. gada 19. janvāra spriedumam lietā C‑555/07 Kücükdeveci (Krājums, I‑365. lpp., 77. punkts).


25 – Sal. ar 2010. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑400/10 PPU McB. (Krājums, I‑8965. lpp., 51. punkts) un 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑279/09 DEB Deutsche Energiehandels-und Beratungsgesellschaft (Krājums, I‑13849. lpp., 30. punkts).


26 – 2005. gada 6. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑453/03, C‑11/04, C‑12/04 un C‑194/04 ABNA u.c. (Krājums, I‑10423. lpp., 63. punkts), 2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., saukts “Arcelor”( Krājums, I‑9895. lpp., 23. punkts), 2009. gada 7. jūlija spriedums lietā C‑558/07 S.P.C.M. u.c. (Krājums, I‑5783. lpp., 74. punkts) un 2011. gada 1. marta spriedums lietā C‑236/09 Association Belge des Consommateurs Test-Achats u.c., saukts “Test Achats” (Krājums, I‑0000. lpp., 28. punkts).


27 – 2010. gada 19. janvāra spriedums lietā Kücükdeveci (minēts 24. zemsvītras piezīmē, 50. punkts).


28 – Spriedums lietā Arcelor (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 26. punkts), spriedums lietā Test Achats (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 29. punkts) un 2011. gada 7. marta spriedums lietā C‑221/09 AJD Tuna (Krājums, I‑0000. lpp., 93. punkts).


29 – Spriedums lietā Arcelor (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 26. punkts).


30 – Sal. ar Regulas Nr. 73/2009 25. un 27. apsvērumu (minēta 3. zemsvītras piezīmē).


31 – 2007. gada 16. oktobra spriedums lietā C‑411/05 Palacios de la Villa (Krājums, I‑8531. lpp., 68. punkts) un 2010. gada 12. janvāra spriedums lietā C‑341/08 Petersen (Krājums, I‑41. lpp., 70. punkts). Skat. arī manus 2010. gada 6. maija secinājumus saistībā ar 2010. gada 12. oktobra spriedumu lietā C‑499/08 Andersen (Krājums, I‑9343. lpp., 54. punkts).


32 – Skat. Regulas Nr. 1782/2003 5. apsvērumu, kā arī Regulas Nr. 73/2009 8. un 9. apsvērumu (minēti 3. zemsvītras piezīmē).


33 – Skat. Regulas Nr. 1698/2005 93. panta 1. punktu un 94. panta 1. punktu, kā arī 70. apsvērumu.