ĢENERĀLADVOKĀTES
JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 16. jūnijā (1)
Lieta C‑139/10
Prism Investments B.V.
pret
J. A. Van der Meer, kas rīkojas kā Arilco Holland B.V. maksātnespējas procesa administrators
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Regula (EK) Nr. 44/2001 – Tiesas nolēmumu atzīšana un izpilde – Atteikuma pamatojums – Materiāltiesiski iebildumi attiecībā uz pamatotu prasību
I – Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu [tiesas nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2). Tajā runa ir par jautājumu, vai nolēmumu izpildvalsts tiesas drīkst izpildāmības pasludināšanas pārsūdzības izskatīšanas ietvaros izvērtēt parādnieka iebildumu par to, ka viņš pēc ārvalstī pieņemtā sprieduma pasludināšanas esot izpildījis tajā konstatēto prasījumu.
II – Piemērojamās tiesību normas
2. Regulas Nr. 44/2001 III nodaļā ir regulēta tiesas nolēmumu atzīšana un izpilde.
3. 38. panta 1. punkts attiecas uz tiesas nolēmumu izpildi:
“Spriedumu, kas pieņemts un izpildāms kādā dalībvalstī, izpilda citā dalībvalstī tad, kad pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma spriedums ir pasludināts par izpildāmu šajā citā dalībvalstī.”
4. Saskaņā ar 41. pantu tiesas nolēmumu pasludina par izpildāmu, tiklīdz ir izpildītas 53. pantā minētās formalitātes – neveicot 34. vai 35. pantā paredzēto atteikuma pamatojuma pārbaudi. Puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, šajā tiesvedības stadijā nav tiesīga sniegt nekādus ar pieteikumu saistītus paskaidrojumus. Saskaņā ar 43. pantu ikviena puse var pārsūdzēt lēmumu par pieteikumu izpildāmības pasludināšanu.
5. 45. panta regulējuma priekšmets ir pārsūdzības procedūra; tajā ir noteikts:
“1. Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta saskaņā ar 43. pantu vai 44. pantu, atsaka izpildāmības pasludināšanu vai atceļ to, vienīgi pamatojot to ar kādu no 34. un 35. pantā noteiktajiem iemesliem. Lēmumu tā pieņem nekavējoties.
2. Ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.”
6. 34. pantā ir noteikts:
“Spriedumu neatzīst:
1) ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā atzīšana prasīta;
2) gadījumos, ja tas pieņemts aizmuguriski – ja atbildētājam dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzīgs dokuments nav uzrādīts pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ja vien atbildētājs nav uzsācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad to bija iespējams darīt;
3) ja tas ir pretrunā spriedumam, kas pieņemts to pašu pušu prāvā dalībvalstī, kurā tiek prasīta atzīšana;
4) ja tas ir pretrunā agrākam spriedumam, kas pieņemts citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī, kura iesaistīta tajā pašā prasībā un to pašu pušu prāvā, ar noteikumu, ka agrākais spriedums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā to izpilda.”
7. 35. pantā ir noteikts:
“1. Turklāt spriedumu neatzīst, ja tas ir pretrunā ar II nodaļas 3., 4. vai 6. nodaļu, kā arī 72. pantā paredzētajā gadījumā.
2. Izskatot pamatu jurisdikcijai iepriekšējā punktā minētajā gadījumā, tiesai vai iestādei, kurā iesniegta prasība, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai.
3. Saskaņā ar 1. punktu izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcija nav apstrīdama. 34. panta 1. punktā minēto sabiedriskās kārtības pārbaudi nevar piemērot normām, kas saistītas ar jurisdikciju.”
III – Lietas faktiskie apstākļi un prejudiciālais jautājums
8. Ar Hof van Beroep te Brussel [Briseles apelācijas tiesas] 2006. gada 5. decembra spriedumu no Prism Investments B.V. (turpmāk tekstā – “Prism”) tika piespriests samaksāt naudas summu EUR 1 048 232,30 apmērā par labu Arilco Holland B.V. (turpmāk tekstā – “Arilco”).
9. Attiecībā uz Arilco mantu 2007. gada augustā tika uzsākts maksātnespējas process, un J.A. van der Mērs [van der Meer] tika iecelts par maksātnespējas procesa administratoru. 2007. gada 3. septembrī viņš atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 38. pantam lūdza Rechtbank ’s‑Hertogenbosch [Hertohenboshas tiesu] nolēmumu pasludināt par izpildāmu, lai to varētu izpildīt Nīderlandē. Šis pieteikums tika pieņemts un apmierināts.
10. Prism šo lēmumu pārsūdzēja atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 43. pantam, lūdzot šo lēmumu atcelt, bet pieteikumu izpildāmības pasludināšanu – noraidīt. Pamatojumam tās norādīja, ka tā savas no tā sprieduma izrietošās saistības, attiecībā uz kuru tika pasludināta izpildāmība, jau esot izpildījusi ar ieskaitu.
11. Ar Rechtbank 2008. gada 22. jūlija nolēmumu Prism pārsūdzības prasība tika noraidīta. Tas tika pamatots ar to, ka saskaņā ar regulas 45. pantu jau pasludinātu izpildāmību varot atcelt vienīgi tādējādi, ka tiek norādīta atsauce uz vienu no 34. vai 35. pantā minētajiem iemesliem. Savukārt iebildums par izpildīšanu neesot tur minēto iemeslu vidū un līdz ar to varot tikt ņemts vērā nevis pret izpildāmības pasludināšanu vērstas pārsūdzības procedūras ietvaros, bet gan tikai vēlākā – faktiskās izpildes stadijā.
12. Par Rechtbank nolēmumu Prism iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesai – Hoge Raad [Nīderlandes Augstākajai tiesai]. Tā nolēma apturēt tiesvedību un prejudiciālā nolēmuma pieņemšanai uzdot Tiesai šādu jautājumu:
“Vai par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu [tiesas nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 45. pantam neatbilstošu uzskatāms tas, ka tiesa, kas izskata pārsūdzību atbilstoši šīs regulas 43. vai 44. pantam, izpildāmības pasludināšanu atsaka vai atceļ kāda cita iemesla dēļ nekā tie, kas ir minēti šīs regulas 34. un 35. pantā, kuri ir izvirzīti pret par izpildāmu atzīta nolēmuma izpildi un kuri ir radušies pēc šī nolēmuma pieņemšanas, piemēram, ka attiecīgais prasījums pēc sprieduma pieņemšanas ir ticis izpildīts?”
13. Tiesvedībā Tiesā savus rakstveida apsvērumus iesniedza Arilco maksātnespējas procesa administrators, Beļģijas valdība, Vācijas valdība, Nīderlandes valdība, Zviedrijas valdība, Čehijas Republikas valdība un Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Eiropas Komisija. Mutvārdu procesā 2011. gada 10. februārī piedalījās Nīderlandes valdība, Čehijas Republikas valdība, Vācijas valdība un Komisija.
IV – Juridiskais vērtējums
14. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets ir jautājums, vai tas, ka izpildāmības pasludināšanas procedūrā tiek ņemti vērā parādnieka materiāltiesiskie iebildumi, ir pretrunā Regulas Nr. 44/2001 45. pantam. Ar jēdzienu “materiāltiesiski iebildumi” tiek saprasti tādi, kas radušies pēc dokumenta par piedziņas izpildi izdošanas un kas ļauj minētajā dokumentā konstatēto prasījumu pēc tam apiet. Piemēram, tas var būt iebildums par samaksu vai par ieskaitu. Pamattiesvedības puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, apgalvo, ka spriedumā ar piedziņu saistītais samaksas prasījums starplaikā esot ticis izpildīts ar ieskaitu. Iesniedzējtiesa jautā, vai tā šo iebildumu par ieskaitu drīkst ņemt vērā pret pasludināto izpildāmību vērstajā pārsūdzības procedūrā.
15. Pirms pievēršos regulas 45. panta interpretācijai, vispirms būtu jāaplūko Apvienotās Karalistes valdības arguments, kas attiecas uz pamattiesvedības nolēmumu izpildāmību.
A – Tiesas nolēmumu izpildāmība Regulas Nr. 44/2001 38. panta izpratnē
16. Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka izpildāmajā spriedumā konstatētā prasījuma izpildīšana ļaujot izvairīties no izpildāmības jau sprieduma [izcelsmes] valstī un tādēļ arī esot pretrunā izpildāmības pasludināšanai.
17. Apvienotās Karalistes valdībai gan var piekrist tādā ziņā, ka sprieduma valstī pieņemta nolēmuma izpildāmība ir priekšnosacījums izpildei nolēmumu izpildes dalībvalstī (3). Tas izriet jau no regulas 38. panta, saskaņā ar ko kādā dalībvalstī pieņemti “nolēmumi, kas šajā dalībvalstī ir izpildāmi” (4), var tikt izpildīti citā dalībvalstī. Tāpat pareizi ir tas, ka, izpildot spriedumu, tam nedrīkst piedēvēt nekādas juridiskas sekas, kādas tam nav izcelsmes dalībvalstī (5).
18. Tomēr piedziņas izpildes dokumentā minētā prasījuma izpildīšana viena pati nedz mazina sprieduma izpildāmības raksturu, nedz, to izpildot ārvalstī, tam atzītu juridiskas sekas, kas tam sprieduma izcelsmes valstī nav.
19. Ar regulas 38. pantā minēto jēdzienu “izpildāms” ir jāsaprot tikai ārvalsts nolēmumu izpildāmība formālā ziņā (6). Formālas izpildāmības trūkst, ja, piemēram, nolēmums ir ticis pārsūdzēts vai attiecīgi vēl var tikt pārsūdzēts un ja nolēmums nav atzīts par pagaidām izpildāmu (7).
20. Tādēļ Tiesa spriedumā Apostolides nosprieda, ka izpildes faktiskās iespējas sprieduma izcelsmes valstī nav nozīmīgas jautājuma par “izpildāmību” kontekstā. Saskaņā ar to apstāklis, ka prasītāji, censdamies panākt attiecīgo spriedumu izpildi Kipras ziemeļu daļā, varētu sastapties ar grūtībām, nemaina šo spriedumu izpildāmību un līdz ar to neliedz izpildes dalībvalsts tiesām spriedumus pasludināt par izpildāmiem (8).
21. Līdzīgi tam, vai ir vērojama izpildāmība regulas 38. panta izpratnē, nenozīmīgi jābūt arī tam, vai prasījuma izpildīšana sprieduma izcelsmes valstī var tikt pretstatīta faktiskajai izpildei. Nav tā, ka līdz ar sprieduma pamatā esošā prasījuma izpildīšanu izpildāmības raksturs automātiski tiktu apiets.
22. Atšķirībā no tā, ko teikusi Apvienotās Karalistes valdība, šajā lietā arī izpildīšana ar ieskaitu nav iestājusies gluži neapstrīdami. Maksātnespējas procesa administratora procesuālais raksts atklāj, ka viņš ieskaitu strikti noliedz. Turklāt it kā notikušā ieskaita juridiskā kvalifikācija arī šķiet ārkārtīgi sarežģīta. Tādējādi ieskaita izpildīšanas sekas arī sprieduma izcelsmes valstī kaut kādā formā vispirms būtu jānoskaidro tiesai. Līdz ar to arī sprieduma izcelsmes valstī no izpildāmā sprieduma juridiskajām sekām noteikti nevar izvairīties.
23. Tātad nolēmumu formālā izpildāmība regulas 38. panta izpratnē joprojām ir spēkā, lai gan puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, ir paudusi iebildumus pret izpildīšanu (9). Apvienotās Karalistes valdības iebildumu pamatā ir bažas, ka puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, varot tikt piespiesta vēlreiz apmierināt prasījumu. Tādēļ jau iepriekš būtu jāpaskaidro: ja izpildāmības pasludināšanas procedūrā netiek pieņemts iebildums par izpildīšanu, tas nenozīmē, ka puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, varētu to neierobežoti izmantot vairākkārt.
24. Proti, šajā lietā nerodas jautājums, vai iebildums par izpildīšanu vispār var tikt pretstatīts izpildei, bet gan tikai jautājums, vai tas tā drīkst notikt jau stadijā, kad izpildāmību atzīst nolēmuma izpildvalsts tiesa, kurā tiek izskatīta pārsūdzība.
B – Pārsūdzības procedūrā veicamās pārbaudes apjoms (Regulas Nr. 44/2001 45. pants)
25. Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 45. pantu tiesa, kas izskata pārsūdzību saskaņā ar šīs regulas 43. vai 44. pantu, izpildāmības pasludināšanu var atteikt vai atcelt vienīgi ar vienu no 34. vai 35. pantā minētajiem pamatojumiem.
26. Kā norāda iesniedzējtiesa, pamattiesvedībā nav neviena Regulas Nr. 44/2001 34. vai 35. pantā minētajiem variantiem atbilstoša pamatojuma. Gluži pretēji – puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, ir tikai iebildusi, ka izpildāmajā spriedumā minētais prasījums esot dzēsts ar ieskaitu.
27. Tādēļ ir jānoskaidro, vai tiesa, kurā tiek izskatīta pārsūdzība, drīkst ņemt vērā šo iebildumu.
1) Gramatiskā interpretācija
28. Regulas 45. panta 1. punkta pirmā teikuma tekstā ir tieši izslēgts, ka citu iebildumu izvērtēšana būtu viens no regulas 34. un 35. pantā minētajiem šķēršļiem atzīšanai. Tas tādēļ, ka tur ir teikts, ka tiesa izpildāmības pasludināšanu “drīkst” atteikt vai atcelt “vienīgi” tādējādi, ka tā atsaucas uz vienu no 34. vai 35. pantā minētajiem iemesliem (10). Iebildums par izpildīšanu tur nav minēts.
29. Preambulas 18. apsvērumā tiek uzsvērts 45. panta izsmeļošais raksturs. Tajā teikts, ka puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, var nolēmumu pārsūdzēt, ja viņa uzskata, ka “pastāv viens no izpildes atteikšanas iemesliem” (11). Tā kā regulā nav izmantots formulējums “pastāv izpildes atteikšanas iemesls”, kļūst skaidrs, ka tajā ir pieņemts, ka regulā atteikšanas iemesli ir noteikti izsmeļoši un ka jāpastāv tieši vienam no paredzētajiem iemesliem.
2) Iepriekšējais regulējums – Briseles konvencija
30. Dalībvalstis, kas izskatāmajā tiesvedībā iestājas par to, ka jābūt iespējai ņemt vērā iebildumu par izpildīšanu, norāda uz abiem skaidrojošajiem ziņojumiem par regulējumu, kas pastāvēja pirms regulas – par Briseles konvenciju (turpmāk tekstā – “konvencija”). Abos šajos ziņojumos, tiesa, bez attiecīga papildu pamatojuma, tika piebilsts, ka konvencijas 36. pantā attiecībā uz izpildāmības pasludināšanas procedūru paredzētais tiesību aizsardzības līdzeklis varot tikt pamatots ar to, ka prasījums jau esot apmierināts (12).
31. Tomēr atsaukšanās uz šo juridisko viedokli par regulējumu, kas tika aizstāts ar regulu, nepārliecina. Tas tādēļ, ka skaidrojumus par konvenciju Regulas Nr. 44/2001 interpretācijai var izmantot tikai tiktāl, ciktāl regulas teksts un regulējuma saturs atbilst konvencijas tekstam un regulējuma saturam.
32. Ņemot vērā 45. panta 1. punkta pirmo teikumu, šeit par to nav runas. Konvencijas tekstā pret izpildāmības pasludināšanu vērsta pārsūdzība bija noteikta 36. pantā. Tajā netika izmantots ar regulas 45. pantā minēto vārdu “tikai” salīdzināms pārsūdzības procesā veicamās pārbaudes apjoma apzīmējums. Atšķirībā no regulas konvencijas regulējumā jau izpildāmības pasludināšanas procesa pirmajā stadijā tiesa veic izpildāmības pasludināšanas atteikšanas pamatojuma izvērtēšanu. Vienīgi šeit bija atrodams ar tagadējo 45. pantu salīdzināms pārbaudes apjoma ierobežojums (13). Taču attiecībā uz pārsūdzības procedūru konvencijā nebija nekādu izteikumu par izvērtēšanas priekšmetu un apmēru.
33. Arī ņemot vērā attiecīgo normu tekstu, regula jautājumā par izpildāmības pasludināšanu acīmredzami atšķiras no konvencijas. Ar Regulu Nr. 44/2001 ieviestā jaunā regulējuma galvenais mērķis bija paātrināt un formalizēt izpildāmības pasludināšanas procedūru (14).
34. Gan izpildāmības pasludināšanas procedūra, gan arī atzīšanas atteikšanas pamatojums tika ievērojami pārstrādāts (15). Izšķirošā izmaiņa ir tāda, ka izpildāmības pasludināšanas pirmajā stadijā tiesa vairs neveic nekādu atzīšanas atteikšanas pamatojuma izvērtēšanu. Saskaņā ar regulu atteikšanas pamatojuma izvērtēšana vispār varot notikt vienīgi pārsūdzības procedūras ietvaros. Tādējādi līdz ar šo grozījumu regulā noteiktā izpildāmības pasludināšanas procedūra tika ievērojami saīsināta un paātrināta.
35. Vērā ņemams ir arī tas, ka viena no šo divu skaidrojošo ziņojumu par konvenciju autors savā komentārā par Regulu Nr. 44/2001 vairs neuzturēja savu viedokli, ko viņš bija paudis saistībā ar konvenciju, bet gan pievienojās uzskatam, saskaņā ar ko materiāltiesiskie iebildumi procesā saskaņā ar regulas 43. un nākamajiem pantiem ir nepieļaujami; parādnieka ar tiesību aizsardzību saistītās intereses drīzāk varot ņemt vērā faktiskās izpildes procedūras ietvaros (16).
36. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajām atšķirībām starp konvenciju un regulu, arī no Tiesas sprieduma lietā Coursier (17), uz ko it īpaši ir norādījusi Apvienotās Karalistes valdība, nevar izdarīt nekādus izskatāmajam strīdam nozīmīgus secinājumus.
37. Šā juridiskā strīda priekšmets bija šāds: vai ir iespējams ņemt vērā maksātnespējas procesa ietvaros pieņemtu spriedumu, kad viens spriedums par samaksu tiek izpildīts vienā citā dalībvalstī? Konkrētāk, runa bija par viena Francijā pieņemta sprieduma par samaksu izpildi Luksemburgā. Pēc Francijas sprieduma pieņemšanas Francijā tika pieņemts vēl viens spriedums, ar ko tika apturēts maksātnespējas process pret pusi, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, jo trūka pietiekamas aktīvu masas. Saskaņā ar Francijas tiesībām sekas tam bija tādas, ka spriedumu par samaksu Francijā vairs nevarēja izpildīt.
38. Tādējādi līdz ar to radās jautājums, vai fakts, ka Francijā maksātnespējas procesā pieņemtā sprieduma dēļ spriedumu Francijā vairs nevarēja izpildīt, bija jāņem vērā Luksemburgā izpildāmības pasludināšanas procedūras ietvaros. Šeit Tiesa konstatēja, ka runa bija par iespējām ņemt vērā sprieduma sekas ārvalstī notiekoša maksātnespējas procesa ietvaros, tātad jomā, kas ar tiešu atsauci bija izņemta no konvencijas regulējuma. Tādēļ izpildes valsts tiesu kompetencē ietilpstot tas, ka pārsūdzības procesa ietvaros saskaņā ar konvencijas 36. pantu atbilstoši tās tiesību normām, tostarp starptautiskajām privāttiesībām, tiek noteikts, kādas juridiskas sekas spriedumam rodas tā izpildvalstī (18).
39. Šīs frāzes nekritiska pārnešana uz izskatāmo lietu nav pieļaujama. Tiesa Coursier lietas sprieduma ievada apsvērumos gan bija minējusi arī parāda dzēšanu saistībā ar nespēju izpildīt ārvalstī pieņemtu spriedumu (19). Tomēr, kā pareizi uzsver Zviedrijas valdība, konkrētais gadījums attiecās uz īpašu jomu – tiesībām maksātnespējas jomā. Tādēļ nevar pieņemt, ka Tiesa ar savu it kā garāmejot izdarīto piebildi par parāda dzēšanu vēlējās izsmeļoši izlemt par iebildumu par izpildīšanu kombināciju. Tādēļ šo Tiesas judikatūru nevar pārnest uz izskatāmo lietu, bet ne tikai izklāstīto konvencijas un Regulas Nr. 44/2001 atšķirību dēļ vien.
3) Teleoloģiskā interpretācija
40. Tādēļ 45. panta interpretācijai izšķirošs var būt ne vien tā teksts, bet arī pašas Regulā Nr. 44/2001 paredzētās izpildāmības pasludināšanas procedūras būtība un nolūks.
41. Regula tika pieņemta, lai nodrošinātu dalībvalstīs civillietās un komerclietās pieņemto nolēmumu brīvu apriti, vienkāršojot formalitātes – darot iespējamu ātru un nesarežģītu atzīšanu un izpildi (20). Uz to īpaši ir norādīts tās preambulas 2., 6., 16. un 17. apsvērumā. Savstarpēja uzticēšanās tiesām Eiropas Savienībā attaisno to, ka nolēmumi, kas pieņemti kādā dalībvalstī, principā tiek atzīti automātiski, pēc likuma un bez kādas īpašas procedūras (21).
42. Pamatojoties uz šo savstarpējo uzticēšanos, ir arī attaisnojams – kā ir izklāstīts regulas preambulas 17. apsvērumā – tas, ka procedūra, ar ko nolēmums tiek pasludināts par izpildāmu, tiek veidota ātri un efektīvi: tādēļ paziņojums, ka spriedums ir izpildāms, procesa pirmajā stadijā faktiski būtu jāizdod gandrīz automātiski – pēc pilnīgi formālas iesniegto dokumentu pārbaudes, bez iespējas tiesai pēc savas iniciatīvas izvērtēt kādu no regulā paredzētajiem izpildes šķēršļiem. Atzīšanas atteikuma pamatojuma pārbaude var norisināties vienīgi pārsūdzības procesa ietvaros.
43. Prasība par procesa paātrināšanu ir pausta arī 45. panta 1. punkta otrajā teikumā. Saskaņā ar to tiesa, kurā tiek izskatīta pārsūdzība, savu nolēmumu pieņem nekavējoši.
44. Ņemot to vērā, pirmkārt, saskaņā ar 45. pantu notikusi izpildāmības pasludināšanas atteikšana vai atcelšana ir uzskatāma par izņēmumu, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru ir interpretējams šauri (22).
45. Otrkārt, mērķa – “spriedumu ātra un nesarežģīta atzīšana un izpilde” (23) – dēļ būtu jāņem vērā divi principi: pirmkārt, ātra un nesarežģīta izpildāmības pasludināšanas īstenošana un, otrkārt, izpildāmības pasludināšanas procedūras vienveidība visā Savienībā.
46. Tas, ka izpildāmības pasludināšanas procesā tiek ņemts vērā iebildums par izpildīšanu, nav saderīgi ar šiem principiem.
47. Jo, izpildāmības pasludināšanas procesā ņemot vērā materiāltiesiskos iebildumus, tas tiktu pārspīlēts, sarežģīts un novilcināts. Izskatāmajā lietā attiecībā uz to tiek sniegts uzskatāms piemērs. Iebildums, ko puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, ir izvirzījusi pret izpildāmības pasludināšanu, attiecas uz it kā notikušo piedziņas izpildes dokumentā minēto prasījuma izpildīšanu ar ieskaitu. Kā izriet no maksātnespējas procesa administratora rakstītā, ieskaits tiek apstrīdēts pēc būtības. Tādējādi jautājums par ieskaita priekšnosacījumiem nevarēs tikt noskaidrots nedz vienkārši, nedz ātri. Varētu būt vajadzīga apjomīga faktu noskaidrošana attiecībā uz prasījumu par ieskaitu. Turklāt Nīderlandes tiesnesim, iespējams, pat būs vajadzīgs saņemt atzinumu par atbilstoši Beļģijas tiesībām veikta ieskaita priekšnosacījumiem un sekām.
48. Turklāt iebildumu par izpildīšanu izvērtēšanai bieži vien vajadzīgā faktu noskaidrošana neiederas regulas 45. pantā paredzētā pārsūdzības procesa kontekstā. Nav mazsvarīgi, ka to var redzēt arī saistībā ar to, ka regulā minētās kompetentās tiesas parasti ir Obergerichte [apelācijas instances tiesas] (24). Piemēram, Vācijā tās ir Oberlandesgerichte [attiecīgās pavalsts augstākā tiesa]. Ja izpildāmības pasludināšanas procedūrā tiktu pieļauti materiāltiesiski iebildumi, tad par to pirmajā instancē lemtu Obergerichte. Tas šķiet neatbilstoši sistēmai, turklāt pusēm arī tiktu liegta faktu izskatīšana pirmajā instancē.
49. Šo uz izpildāmības pasludināšanas procedūras efektivitāti pamatoto argumentāciju nevar ietekmēt arī norāde uz procesa ekonomiju, ko īpaši uzsvērusi Vācijas valdība.
50. Šim iebildumam ir tādas sekas, ka pusēm tiek aiztaupīta divu procedūru uzsākšana, ja tām tiek dota iespēja materiāltiesiskus iebildumus izmantot izpildāmības pasludināšanas ietvaros un nevis tikai pēc tam sekojošajā faktiskās izpildes stadijā.
51. Pirmajā acumirklī šis arguments šķiet ticams. Tomēr, aplūkojot to tuvāk, izrādās, ka no paša sākuma tas attiecas vienīgi uz tādiem gadījumiem, kuros puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, izmanto pārsūdzības procesā gan vienu no regulas 34. un 35. pantā paredzētajiem atzīšanas pamatojumiem, gan kādu materiāltiesisku iebildumu. Vienīgi tad, ja tiek noliegta materiāltiesisku iebildumu ņemšana vērā izpildāmības pasludināšanas procedūrā, var panākt to, ka vispirms ir veicama izpildāmības pasludināšanas pārsūdzība, bet pēc tam – vēl viena procedūra izpildes stadijā. Tomēr tas, ka puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, vienlaikus izmanto vienu no regulas 34. vai 35. pantā paredzētajiem atteikuma pamatiem un papildus vēl arī iebildumu par izpildīšanu, gadīsies ārkārtīgi reti.
52. Ja puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, izvirza tikai iebildumu par izpildīšanu – kā tas, piemēram, ir izskatāmajā lietā, kurā puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, neizmanto papildu atsauci arī uz vienu no regulas 34. un 35. pantā minētajiem iemesliem – un izpildāmības pasludināšanas procedūrā tas netiek pieļauts, galu galā tāpat ir tikai viens pats tiesas process. Ja izpildāmības pasludināšanas procedūrā netiek nodrošināts, ka tiek ņemts vērā šis iebildums, tad pusei, attiecībā uz kuru tiek prasīta sprieduma izpilde, nav jāizmanto pārsūdzības iespēja, bet gan tās iebildumi jāizvirza tikai un vienīgi izpildes ietvaros. Tātad tas nenoved pie divām procedūrām.
53. Ja tiek pieļauts no turpmākā teksta izrietošais izpildāmības pasludināšanas atzīšanas atteikšanas pamatojuma izsmeļošais raksturs, tad visā Savienībā tiek nodrošināta arī procesa vienveidīga organizācija. Tad tas nevar izraisīt to, ka kādā dalībvalstī materiāltiesiskus iebildumus nevar ņemt vērā, bet citā – var. Šāda haotiska situācija ir pretrunā izpildāmības pasludināšanas procedūras vienveidīgai organizēšanai visā Savienībā. Taču tieši šā procesa vienotība ir svarīgs tiesas nolēmuma izpildes ārvalstī vienkāršības un prognozējamības aspekts.
54. Kā pārliecinoši izklāsta Komisija, regulā runa ir tieši par to, ka – līdz ar izpildāmības pasludināšanas procedūras vienkāršošanu un koncentrēšanu – ārvalstī izdoti dokumenti par piedziņas izpildi nolēmumu izpildvalstī pēc iespējas agrāk tiktu pielīdzināti atbilstošiem iekšzemes dokumentiem (25). Pēc ātrās un formalizētās izpildāmības pasludināšanas pret ārvalstīs un iekšzemē izdotiem dokumentiem par piedziņas izpildi ir jāpastāv vienādai attieksmei. Arī Beļģijas valdība ir pareizi uzsvērusi, ka regulas ietvaros šādi ārvalstu dokumenti ir pēc iespējas maksimāli jāpielīdzina iekšzemes dokumentiem. Tādēļ līdz ar to nevajadzētu rasties diskriminācijai attiecībā pret iekšzemes dokumentiem. Ja faktiskie apstākļi ir saistīti vienīgi ar iekšzemi, puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, tomēr ar iebildumu par izpildīšanu var norādīt arī uz faktisko izpildes procedūru.
55. Šajā ziņā būtu jāmin arī Vācijas valdības atbilde uz vienu mutvārdu procesā minētu jautājumu. Saskaņā ar Vācijas tiesībām spriedums nav automātiski izpildāms; tā izpildei ir vajadzīga iepriekš izsniegta tā dēvētā “klauzula”, ar ko tiek konstatēta izpildāmība. Ja šādā klauzulā saskata izpildāmības pasludināšanai ekvivalentu spriedumu pārrobežu izpildes kontekstā, tad rodas jautājums, vai attieksme pret abām šajās situācijās ir vienlīdzīga. Vācijas valdība ir atzinusi, ka Vācijas tiesībās šajā ziņā varot būt iespējams, ka pastāv nevienlīdzīga attieksme pret vietēja mēroga un starptautiskiem dokumentiem. Tas tādēļ, ka Vācijas klauzulas par izpildāmību izdarīšanas procedūras [Klauselerteilungsverfahren] gadījumā iebildumi par izpildīšanu varot tikt ņemti vērā, tomēr tie varot tikt izvirzīti vienīgi faktiskās piespiedu izpildes ietvaros. Turpretī ārvalstīs pieņemtu spriedumu izpildes gadījumā Vācijas tiesības pieļauj, ka izpildāmības pasludināšanas procedūrā tiek ņemts vērā iebildums par izpildīšanu.
56. Arguments par procesuālo ekonomiku – kā iepriekš jau tika izklāstīts – nevar attaisnot šo nevienlīdzīgo attieksmi. Tādēļ arī vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka izpildāmības pasludināšanas procedūras ietvaros tiek ņemts vērā vienīgi regulā tieši paredzētais atzīšanas atteikuma pamatojums un citi iebildumi – kā tas arī notiek iekšzemes spriedumu izpildes gadījumā – un tiek norādīts uz faktisko piespiedu izpildes procesu.
4) Parādnieka īpašie neapstrīdamie iebildumi – tiesas, kam piekritīga materiāltiesisko iebildumu izskatīšana
57. Izskatāmajā pamattiesvedībā starp pusēm pastāv strīds par pamatotā, juridiski izpildāmā prasījuma izpildīšanu ar ieskaitu. Daudz kas liecina par to, ka situācijās, kurās saistību izpildi puses neapstrīd vai šāda izpilde ir konstatēta nolēmumā, kas ir stājies spēkā, ir pieļaujama iespēja atkāpties no principā noliedzamās izpildāmības pasludināšanas procedūras spējas tikt ņemtai vērā, ja iebildums par saistību neizpildi nenoved pie šīs tiesvedības novilcināšanas (26). Tomēr, tā kā šis jautājums nebija izskatāmās tiesvedības priekšmets, to nevar izlemt izsmeļoši.
58. Tāpat izskatāmās tiesvedības priekšmets nav jautājums, kurā dalībvalstī pusei, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, ir jāizvirza iebildums par izpildīšanu. Runa bija tikai par jautājumu, vai to drīkst izvirzīt izpildāmības pasludināšanas procedūras ietvaros. Visi procesa dalībnieki uz esošās informācijas pamata pieņēma, ka iebildums par izpildīšanu esot izvirzāms faktiskās izpildes procedūras ietvaros nolēmuma izpildvalstī. Tomēr literatūrā ir atrodami arī izteikumi, kuros argumentēts, ka šajā jautājumā kompetentas esot vienīgi sprieduma valsts tiesas (27). Atbilde uz šo jautājumu varētu izrietēt no Regulas Nr. 44/2001 22. panta 5. punkta, kurā noteikta izņēmuma jurisdikcija izpildes valstī attiecībā uz “procedūrām, kuru pamatā esošā nolēmumu piespiedu izpilde” ir regulējuma priekšmets.
59. Tā kā iesniedzējtiesa par to nav uzdevusi nevienu jautājumu un līdz ar to šis jautājums nebija tiesvedības priekšmets, izskatāmajā tiesvedībā nav iespējams šo problēmu atrisināt pilnīgi. Ja Tiesa tomēr vēlētos lemt par šo jautājumu, tad, manuprāt, tiesvedība būtu vēlreiz jāatsāk, lai procesa dalībniekiem dotu iespēju paust savu viedokli.
60. Kopsavilkumā atliek vēlreiz atkārtot, ka tādu materiāltiesisku iebildumu ņemšana vērā, kas ir radušies pēc izpildāmā sprieduma pieņemšanas un attiecas uz pašu pamatoto, juridiski izpildāmo prasījumu, pārsūdzības procesā saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 43. un nākamajiem pantiem radītu pārlieku ilgu un pārspīlētu procedūru, kas nebūtu saderīga ar regulā ietverto izpildāmības pasludināšanas procedūras koncepciju. Līdz ar to šādu materiāltiesisku iebildumu ņemšana vērā ir pretrunā Regulas Nr. 44/2001 45. panta 1. punkta pirmajam teikumam.
V – Secinājumi
61. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
Par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu [tiesas nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 45. pantam neatbilstošu uzskatāms tas, ka tiesa, kas lemj par pārsūdzību saskaņā ar šīs regulas 43. vai 44. pantu, izvērtē parādnieka iebildumu, ka viņš pēc sprieduma pieņemšanas esot izpildījis (ko otra puse apstrīd) izpildāmajā nolēmumā atzīto prasījumu.
1 – Oriģinālvaloda – vācu.
2 – OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.03.2011., 18. lpp.
3 – Skat. 2009. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑420/07 Apostolides (Krājums, I‑3571. lpp., 66. punkts).
4 – Izcēlums tikai šeit.
5 – Skat. spriedumu lietā Apostolides (minēts 3. zemsvītras piezīmē, 66. punkts).
6 – Šajā ziņā attiecībā uz Briseles konvencijas 31. pantu skat. 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑267/97 Coursier (Recueil, I‑2543. lpp., 29. punkts).
7 – Skat. manu 2008. gada 18. decembra secinājumu lietā C‑420/07 Apostolides (2009. gada 28. aprīļa spriedums, Krājums, I‑3571. lpp.) 97. punktu.
8 – Skat. spriedumu lietā Apostolides (minēts 3. zemsvītras piezīmē, 70. punkts).
9 – Par šo jautājumu konvencijas ietvaros skat. spriedumu lietā Coursier (minēts 6. zemsvītras piezīmē, 24. punkts).
10 – Skat. arī angļu valodas versijā: only on one of the grounds; franču valodas versijā: que pour l’un des motifs; itāļu valodas versijā: solo per uno dei motivi; holandiešu valodas versijā: slechts op een van de [..] genoemde gronden.
11 – Izcēlums tikai šeit.
12 – Ženāra [Jenard] 1979. gada ziņojums par Briseles konvenciju (OV 1979, C 59, 1., 51. lpp.) un Šlosera [Schlosser] 1979. gada ziņojums par Dānijas, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Briseles konvencijai (OV 1979, C 59, 71., 134. lpp.).
13 – Konvencijas 34. panta 2. punkts.
14 – Preambulas 2., 6., 16. un 17. apsvērums, kā arī turpmāk teleoloģiskās interpretācijas ietvaros izklāstītais.
15 – Skat. šajā ziņā Kohler, C., “Systemwechsel im Europäischen Anerkennungsrecht”, izdevumā: Baur un Mansel (izdev.), Systemwechsel im europäischen Kollisionsrecht, Minhene, 2002, 147., 150. lpp.
16 – Schlosser, P. F. EU-Zivilprozessrecht. 3. izdevums, Minhene, 2009, 43. pants, 14. punkts.
17 – Par šo jautājumu skat. arī 1988. gada 4. februāra spriedumu lietā 145/86 Hoffmann (Recueil, 645. lpp.).
18 – Spriedums lietā Coursier (minēts 6. zemsvītras piezīmē, 33. punkts).
19 – Spriedums lietā Coursier (minēts 6. zemsvītras piezīmē, 24. punkts).
20 – Skat. 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑283/05 ASML (Krājums, I‑12041. lpp., 23. punkts).
21 – Skat. regulas preambulas 16. apsvērumu.
22 – Skat. 2000. gada 28. marta spriedumu lietā C‑7/98 Krombach (Recueil, I‑1935. lpp.), 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑394/07 Gambazzi (Krājums, I‑2563. lpp.) un spriedumu lietā Apostolides (minēts 3. zemsvītras piezīmē) par atzīšanas atteikšanu sabiedriskās kārtības pārkāpuma dēļ.
23 – Skat. šo secinājumu 41. punktu.
24 – Skat. Regulas Nr. 44/2011 III pielikumu.
25 – Par reformas centieniem atcelt izpildāmības pasludināšanas procedūru skat. Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālajai komisijai par Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu [tiesas nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās piemērošanu (COM(2009) 174, galīgā redakcija, 4. lpp.): “Saskaņā ar Eiropadomei piešķirto politisko mandātu Tamperes (1999) un Briseles (2004) programmās, pārstrādājot regulu, prioritāra nozīme būtu jāpiešķir ekzekvatūras procedūras visās regulas jomās, uz ko attiecas regula, atcelšanai.”
26 – Skat. par šo jautājumu Bundesgerichtshof [Vācijas Federālās Augstākās tiesas] 2007. gada 14. marta nolēmumu Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 2007, 445. lpp.
27 – Skat. Hess, B., “Die Zulässigkeit materiellrechtlicher Einwendungen im Vollstreckbarerklärungsverfahren nach Art. 43 ff. EuGVO”, Praxis des Internationalen Privat- und Verfahtrensrechts, 2008, 25, 28. lpp.