ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA

[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 3. februārī (1)

Lieta C‑446/09

Koninklijke Philips Electronics NV

pret

Lucheng Meijing Industrial Company Ltd,

Far East Sourcing Ltd,

Röhlig Hong Kong Ltd,

Röhlig Belgium NV

(Rechtbank van eerste aanleg te Antwerpen (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lieta C‑495/09

Nokia Corporation

pret

Her Majesty’s Commissioners of Revenue and Customs

(Court of Appeal of England and Wales (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)


Ārējā tranzītā esošas preces – Intelektuālā īpašuma tiesības – Regulas (EK) Nr. 3295/94 un Nr. 1383/2003 – Tranzītā esošu preču pielīdzināšana Savienības teritorijā izgatavotām precēm (“izgatavošanas fikcija”) – Nosacījumi muitas iestāžu rīcībai tranzītā esošu viltotu preču vai pirātpreču gadījumos – Aizdomas par kādu intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumu







Satura rādītājs


I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Regula Nr. 3295/94 

B –   Regula Nr. 1383/2003

III – Pamata lietas un prejudiciālie jautājumi

A –   Lieta Philips

B –   Lieta Nokia

IV – Tiesvedība Tiesā

V –   Iepriekšējs jautājums: lietu Nokia un Philips starpā esošās līdzības un atšķirības

VI – Prejudiciālā jautājuma vērtējums lietā Philips

A –   Neiespēja “izgatavošanas fikciju” secināt no norādītās tiesību normas redakcijas

B –   Philips piedāvātā interpretācija, kas pārsniedz muitas regulas mērķus

C –   “Izgatavošanas fikcijas” neapstiprināšanās, noslēdzot līdzšinējās judikatūras bilanci

D –   Secinājumi

VII – Prejudiciālā jautājuma vērtējums lietā Nokia

A –   Iepriekšēji apsvērumi

B –   Regulas 1., 4. un 9. pantā paredzētais īpašais kritērijs rīcības pamatošanai – “aizdomas” par aizskārumu

C –   Muitas iestāžu nespēja paredzēt nākotnē pēc būtības pieņemamā lēmumā izlemjamo

D –   Iespēja, ka pārmērīgu pierādīšanas prasību dēļ regulas piemērojamības apjoms kļūtu bezjēdzīgs

E –   Regulā noteiktais “aizdomu” kritērijs

VIII – Secinājumi

A –   Saistībā ar Rechtbank van eerste aanleg te Antwerpen prejudiciālo jautājumu (lieta C‑446/09):

B –   Saistībā ar Court of Appeal of England and Wales prejudiciālo jautājumu (lieta C‑495/09):


I –    Ievads

1.        Šajās saistītajās lietās divas valstu tiesas katra uzdod prejudiciālo jautājumu par to, kā interpretējams Savienības tiesiskais regulējums par muitas iestāžu rīcību iespējamu intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumu gadījumos.

2.        Izsakoties konkrētāk, abas lietas attiecas uz iespējami viltotām precēm vai pirātprecēm, kuras atradās muitas “ārējā tranzīta” režīmā, kas ir neuzlikšanas režīma procedūra, kurā atbilstoši Kopienas Muitas kodeksa (2) 91. panta 1. punkta a) apakšpunktam ļauts “Kopienas muitas teritorijā pārvietot no viena punkta uz otru [..] ārpuskopienas preces, neattiecinot uz tām ievedmuitas nodokļus un citus maksājumus vai tirdzniecības politikas pasākumus”. Judikatūrā ir norādīts, ka šis “ārējais tranzīts” ir balstīts uz juridisku fikciju, jo viss noris tā, it kā šīs ārpuskopienas preces nekad nebūtu nonākušas kādas dalībvalsts teritorijā (3).

3.        Pirmajā no šīm lietām, proti, lietā C‑446/09 Koninklijke Philips Electronics NV pret Lucheng Meijing Industrial Company Ltd u.c. (turpmāk tekstā – “lieta Philips”), prasītāja pamata lietā lūdz, lai saistībā ar šo juridisko fikciju, par ko uzskatāms ārējais tranzīts, tiktu izmantota kāda cita, tā sauktā “izgatavošanas fikcija”, atbilstoši kurai ar tranzītā esošām ārpuskopienas precēm apietos tā, it kā tās būtu bijušas izgatavotas dalībvalstī, kurā tās atrodas, un tādēļ uz tām attiektos šajā dalībvalstī spēkā esošie intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesību akti. Šādi varētu izvairīties no pienākuma pierādīt, ka minētās preces paredzēts tirgot Savienībā, kas ir principā neizbēgams nosacījums, lai pretendētu uz jebkādu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību.

4.        Otrajā, proti, lietā C‑495/09 Nokia Corporation pret Her Majesty’s Commissioners of Revenue and Customs (turpmāk tekstā – “lieta Nokia”), Apvienotās Karalistes muitas iestādes atteicās pēc šī uzņēmuma lūguma rīkoties attiecībā uz acīmredzami viltotām precēm, pamatodamās uz to, ka to galamērķis ir Kolumbija un nav norāžu, ka tās būtu paredzēts novirzīt uz Eiropas Savienības tirgu. Iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai šis apstāklis ir obligāti jāpierāda, lai preces varētu uzskatīt par “viltotām” muitas tiesiskā regulējuma izpratnē un muitas iestādes galu galā varētu tās aizturēt.

5.        Šādi šīs saistītās lietas ļaus Tiesai visnotaļ piņķerīgas judikatūras kontekstā precizēt, vai muitas regulas ietekmē vai neietekmē intelektuālā īpašuma materiāltiesisko regulējumu saistībā ar tranzītā esošām precēm, kā arī noteikt, kādas ir muitas iestāžu iespējas rīkoties šādu preču gadījumā.

II – Atbilstošās tiesību normas

6.        Šo prejudiciālo jautājumu priekšmets ir Kopienas regulējums par muitas iestāžu rīcību saistībā ar iespējamiem intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumiem.

7.        Proti, lieta Philips attiecas uz 1994. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 3295/94, kas nosaka pasākumus attiecībā uz tādu preču, kuras pārkāpj kādas intelektuālā īpašuma tiesības, ievešanu Kopienā, kā arī eksportu un reeksportu no Kopienas (turpmāk tekstā – “Agrākā muitas regula” jeb “1994. gada Regula”) (4). Lietā C‑495/09 Nokia turpretim ir piemērojama Eiropas Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (turpmāk tekstā – “Jaunā muitas regula” jeb “2003. gada Regula”) (5), ar kuru tika atcelta un aizstāta iepriekš minētā regula.

8.        Abas šīs regulas ir pieņemtas, pamatojoties uz EKL 133. pantu (6) par kopējo tirdzniecības politiku, kura 1. punktā bija noteikts šādi: “Kopējās tirdzniecības politikas pamatā ir vienādi principi, jo īpaši attiecībā uz pārmaiņām tarifu likmēs, uz tarifu un tirdzniecības nolīgumu slēgšanu, uz liberalizācijas pasākumu, eksporta politikas un tirdzniecības aizsardzības pasākumu vienādošanu, tostarp to pasākumu, ko veic dempinga vai subsīdiju gadījumā” (7).

9.        Gan Agrākajā, gan Jaunajā muitas regulā to piemērošanas joma ir noteikta ar norādi uz dažādām muitas situācijām, kurās var atrasties preces, attiecībā uz kurām var tikt veiktas darbības, un tālab definēts jēdziens “preces, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības [preces, ar kurām tiek aizskartas kādas intelektuālā īpašuma tiesības]”.

10.      Abos regulējumos ir vispirms paredzēta muitas iestāžu iepriekšēja rīcība (abu regulu 4. pants), kurai iespējami seko tiesību subjekta noformēts pieprasījums rīkoties (Agrākās regulas 3. pants un Jaunās regulas 5. pants), tā iespējama apmierināšana, atbilstošu pasākumu veikšana un vajadzības gadījumā procedūras uzsākšana “galīgā lēmuma” pieņemšanai kompetentā iestādē.

A –    Regula Nr. 3295/94 (8)

11.      Regulas 1. pantā ir noteikta tās piemērošanas joma:

“1.      Šī regula nosaka:

a)      apstākļus, kādos muitas dienesti [nosacījumi, ar kādiem muitas iestādes] var rīkoties, ja preces, par kurām ir aizdomas, ka tās ir šā panta 2. punkta a) apakšpunktā minētās preces:

–        laiž brīvā apgrozībā, eksportē vai reeksportē saskaņā ar 61. pantu Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2913/92, ar ko ievieš Kopienas Muitas kodeksu [par Kopienas Muitas kodeksa izveidi],

–        atrod tādu preču muitas pārbaudē, kā tā paredzēta Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 37. pantā, uz kurām attiecināts neuzlikšanas režīms minētās regulas 84. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē, kuras deklarējot reeksportē vai kuras ieved brīvās tirdzniecības zonā vai brīvās tirdzniecības zonas noliktavā minētās regulas 166. panta nozīmē;

b)      pasākumus, ko veic kompetentās iestādes attiecībā uz minētajām precēm, ja konstatēts, ka tās patiešām ir šā panta 2. punkta a) apakšpunktā minētās preces.

2.      Šajā regulā:

a)      “preces, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības [preces, ar kurām tiek aizskartas kādas intelektuālā īpašuma tiesības]” ir:

–        “viltotas preces”, proti:

–        preces, ieskaitot to iepakojumu, uz kurām bez atļaujas ir preču zīme, kas ir identiska preču zīmei, kura ir likumīgi reģistrēta tāda paša veida precēm, vai arī ko pēc būtiskām pazīmēm nevar atšķirt no šādas preču zīmes, un kas tādējādi pārkāpj attiecīgās preču zīmes īpašnieka tiesības, kas paredzētas Kopienas tiesību aktos vai tās dalībvalsts likumos, kurā iesniegts pieprasījums muitas dienestiem [iestādēm] rīkoties,

[..]

–        “pirātpreces”, proti: preces, kas vai nu pašas ir kopijas, vai kurās ir kopijas, un kas izgatavotas bez autortiesību vai blakustiesību subjekta, vai arī dizaina [dizainparauga] tiesību subjekta piekrišanas, neatkarīgi no tā, vai minētās tiesības ir vai nav reģistrētas saskaņā ar attiecīgās valsts likumiem, vai arī kas izgatavotas bez tādas personas piekrišanas, kuru tiesību subjekts attiecīgi pilnvarojis izgatavošanas valstī, ja šādu kopiju izgatavošana ir attiecīgo tiesību pārkāpums saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem vai tās dalībvalsts likumiem, kurā iesniegts pieprasījums muitas dienestiem [iestādēm] rīkoties,

[..].”

12.      Atbilstoši 6. pantam:

“1.      Ja muitas iestāde [ja muitas iestādei], kurai saskaņā ar 5. pantu ir nosūtīts lēmums atzīt tiesību subjekta pieprasījumu par pamatotu, vajadzības gadījumā – apspriedusies ar pieprasījuma iesniedzēju, pārliecinās [ir aizdomas], ka preces, uz ko attiecas kāds no 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem gadījumiem, atbilst minētajā lēmumā dotajam 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto preču aprakstam, tad tā pārtrauc preču laišanu apgrozībā vai aiztur tās.

[..]

2.      Likumi [tiesību normas], kas ir spēkā dalībvalstī, kuras teritorijā uz precēm attiecas kāds no 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem gadījumiem, piemēro:

a)      nododot lietu iestādei, kas ir kompetenta pieņemt galīgo lēmumu [kuras kompetencē ir izlemt lietu pēc būtības], un nekavējoties paziņojot šā panta 1. punktā minētajam muitas dienestam vai iestādei par šādu nodošanu, ja vien lietas nodošanu neveic minētais [pats attiecīgais] dienests vai iestāde;

b)      īstenojot minētās iestādes lēmumu. Ja Kopienā nav noteikumu šajā jomā, tad lēmuma īstenošanā izmanto tos pašus kritērijus, kādus izmanto, lai noteiktu, vai attiecīgajā dalībvalstī izgatavotas preces pārkāpj tiesību subjekta tiesības [attiecībā uz minētās iestādes pieņemamo lēmumu. Ja Kopienā nav noteikumu šajā jomā, tad, pieņemot šo lēmumu, vērā jāņem tie paši kritēriji, kādus izmanto, lai noteiktu, vai tiesību subjekta tiesības tiek aizskartas ar attiecīgajā dalībvalstī izgatavotām precēm]. [..]”

B –    Regula Nr. 1383/2003

13.      Tās 1. pantā ir noteikts šādi:

“1.      Šī regula izklāsta nosacījumus muitas iestāžu darbībai gadījumos, kad ir aizdomas, ka preces pārkāpj [ar precēm tiek aizskartas] intelektuālā īpašuma tiesības:

a)      tad, kad tās laiž brīvā apgrozībā, izved vai izved atpakaļ saskaņā ar Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EK) Nr. 2913/92 par Kopienu [Kopienas] Muitas kodeksa izveidi 61. pantu;

b)      kad tās ir atrastas tādu preču pārbaudes laikā, ko ieved Kopienas muitas teritorijā vai izved no tās saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2913/92 37. pantu un 183. pantu, tām piemērota atlikšanas [neuzlikšanas] procedūra minētās regulas 84. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē, tās tiek izvestas atpakaļ ar iepriekšēju paziņojumu atbilstoši minētās regulas 182. panta 2. punktam vai novietotas brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā minētās regulas 166. panta nozīmē.

2.      Turklāt šī regula nosaka pasākumus, ko kompetentās iestādes veic, atklājušas [ja ir ticis konstatēts], ka 1. punktā minētās preces pārkāpj [ar 1. punktā minētajām precēm tiek aizskartas kādas] intelektuālā īpašuma tiesības.”

14.      Regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ko tajā nozīmē “preces, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības [preces, ar kurām tiek aizskartas kādas intelektuālā īpašuma tiesības]”:

“a)      “viltotas preces”, proti:

(i)      preces, ieskaitot to iepakojumu, uz kurām bez atļaujas ir norādīta preču zīme, kas pilnīgi atbilst preču zīmei, kas ir likumīgi reģistrēta tādam pašam preču veidam, vai preču zīme, kuru [tās būtiskajos aspektos] nevar atšķirt no likumīgi reģistrētas preču zīmes un kas tādējādi pārkāpj tiesību subjekta [ar kurām tādējādi tiek aizskartas attiecīgās preču zīmes īpašnieka] tiesības atbilstoši Kopienas tiesību aktiem, kas ir izklāstītas Padomes 1993. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi vai tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā muitas iestādēm ir iesniegts pieprasījums rīkoties;

[..]

b)      “pirātpreces” [..].”

15.      [Regulas] 9. pants attiecas uz muitas iestāžu rīcības nosacījumiem. Tā 1. punktā ir noteikts: “Ja muitas iestāde, kurai saskaņā ar 8. pantu ir nosūtīts lēmums, ar ko tiesību subjekta pieprasījums ir apstiprināts [apmierināts], vajadzības gadījumā apspriedusies ar pieprasījuma iesniedzēju, pārliecinās, ka preces, uz ko attiecas kāds no 1. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem, atbilst minētajā lēmumā dotajam viltoto preču vai pirātpreču aprakstam [konstatē, ka ir aizdomas par to, ka ar precēm, uz kurām attiecas kāds no 1. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem, tiek aizskartas kādas šajā lēmumā norādītā intelektuālā īpašuma tiesības], tā atliek preču izlaišanu vai aiztur tās. [..]”

16.      Saskaņā ar tās 10. pantu “tiesību aktus, kas ir spēkā dalībvalstī, kuras teritorijā uz precēm attiecas kāds no 1. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem, piemēro, lemjot par to, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības [lai noteiktu, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, piemēro tiesību aktus, kas ir spēkā dalībvalstī, kuras teritorijā uz precēm attiecas kāds no 1. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem]”.

III – Pamata lietas un prejudiciālie jautājumi

A –    Lieta Philips

17.      2002. gada 7. novembrī Antwerpse Opsporingsinspectie van de Administratie der Douane en Accijnzen (Antverpenes Muitas un akcīzes nodokļu lietu izmeklēšanas inspekcija) aizturēja skūšanās aparātu kravu no Šanhajas. Bija aizdomas, ka ar šīm precēm varētu tikt aizskartas Koninklijke Philips Electronics NV (turpmāk tekstā – “Philips”) intelektuālā īpašuma tiesības, proti, uz starptautiski (tostarp) attiecībā uz Beniluksa valstīm Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijā (WIPO) 1995. gada 9. jūnijā ar numuru DM‑034.562 un 1998. gada 29. jūlijā ar numuru DM‑045.971 reģistrētiem skūšanās aparātu dizainparaugiem, kā arī autortiesības uz šo skūšanās aparātu ārējo veidolu.

18.      2002. gada 12. novembrī prasītāja Centrale Administratie der Douane en Accijnzen te Brussel (Briseles Centrālā muitas un akcīzes nodokļu lietu izmeklēšanas pārvalde) iesniedza vispārīgu pieprasījumu rīkoties. 2002. gada 13. novembrī minētais pieprasījums tika apmierināts.

19.      Pēc tam muitas iestādes Philips nosūtīja arī skūšanās aparāta “Golden Shaver” fotogrāfiju un tai paziņoja, ka aizturēto aparātu ražošanā un tirdzniecībā bija piedalījušās šādas sabiedrības: skūšanās aparātu ražotāja Ķīnā – Lucheng Meijing Industrial Company Ltd; preču pārvadātāja – Far East Sourcing Ltd ar juridisko adresi Honkongā; preču nosūtītāja Honkongā, kas rīkojas deklarācijas iesniedzēja vai saņēmēja vārdā, – Röhlig Hong Kong Ltd; preču nosūtītāja Beļģijā, kas rīkojas deklarācijas iesniedzēja vai saņēmēja vārdā, – Röhlig Belgium NV.

20.      Saskaņā ar Röhlig Belgium NV pārstāves Antverpenē 2003. gada 29. janvārī noformēto muitas deklarāciju preces tika deklarētas ievešanai uz laiku, nenorādot galamērķa valsti. Pirms tam, proti, preces ievedot Antverpenē, par tām tika noformēta kopsavilkuma deklarācija atbilstoši Kopienas Muitas kodeksa 49. pantam.

21.      2002. gada 11. decembrī Philips cēla prasību Rechtbank van eerste aanleg te Anwerpen (Antverpenes pirmās instances tiesa), lai tiktu konstatēta un apstiprināta tās intelektuālā īpašuma tiesību aizskāruma esamība. Pēc prasītājas domām, Rechtbank bija saskaņā ar Regulas Nr. 3295/94 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu esot bijis jāpamatojas uz fikciju, ka aizturētie skūšanās aparāti esot izgatavoti Beļģijā, un pēc tam jāpiemēro Beļģijas tiesības, lai pārbaudītu aizskāruma esamību.

22.      Pirms Rechtbank šo lietu izlemj pēc būtības, tā Tiesai ir uzdevusi šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai 1994. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 3295/94 (Agrākā muitas regula) 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir saskaņota Kopienu tiesību norma, kura ir saistoša dalībvalsts tiesai, kurā saskaņā ar minētās regulas 7. pantu ir vērsies tiesību subjekts, un vai šī norma nozīmē, ka tiesa, veicot vērtējumu, nedrīkst ņemt vērā, ka preces atrodas pagaidu glabāšanā vai tranzītā, bet tai ir jāpamatojas uz fikciju, ka preces esot izgatavotas šajā dalībvalstī, un tādēļ, piemērojot šīs dalībvalsts tiesību normas, tai ir jāizspriež, vai attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības ar šīm precēm tiek aizskartas?”

B –    Lieta Nokia

23.      2008. gada jūlijā Her Majesty’s Commissioners of Revenue and Customs (Apvienotās Karalistes muitas iestādes; turpmāk tekstā – “HMRC”) Hītrovas [Heathrow] lidostā aizturēja un pārbaudīja no Honkongas uz Kolumbiju nosūtītu preču kravu, kurā bija apmēram četri simti mobilo tālruņu, bateriju, lietošanas instrukciju, kastīšu un brīvroku aprīkojumu, no kuriem katru rotāja preču zīme “Nokia”.

24.      2008. gada 30. jūlijā HMRC nosūtīja Nokia Corporation (turpmāk tekstā – “Nokia”) vēstuli ar minēto preču paraugiem. Veikusi to pārbaudi, šī pēdējā paziņoja HMRC, ka preces ir viltotas, un vaicāja, vai tā grasoties tās aizturēt.

25.      2008. gada 6. augustā HMRC atbildēja, ka, saņēmusi juridisko konsultāciju, tā šaubās par to, kā īsti attiecīgās preces var uzskatīt par “viltotām” Regulas Nr. 1383/2003 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļas izpratnē, ja nav pierādījumu, ka tās varētu būt novirzītas uz Savienības tirgu. Tādēļ, ievērojot minēto pierādījumu trūkumu, tā secināja, ka nav likumīgi īpašniekam atņemt tā preces.

26.      2008. gada 20. augustā Nokia iesniedza HMRC pretenziju ar lūgumu sniegt ziņas par nosūtītāja un saņēmēja vārdiem/nosaukumiem un adresēm, kā arī ļaut iepazīties ar jebkādu citu atbilstošo dokumentu par šo kravu, kas atrodas HMRC rīcībā. Lai arī šī dokumentācija tika nosūtīta, Nokia tā arī neizdevās identificēt nedz preču nosūtītāju, nedz to saņēmēju, un tādēļ tā secināja, ka tie abi ir veikuši pasākumus, lai slēptu savu identitāti.

27.      Pēc tam, kad tā bija iesniegusi vēl vienu pretenziju HMRC, 2008. gada 31. oktobrī Nokia vērsās tiesā.

28.      2009. gada 29. jūlija spriedumā High Court of England and Wales (Chancery Division) [Anglijas un Velsas Augstākās tiesas departamenta, kura piekritībā ir tostarp noteiktas mantošanas, nekustamā īpašuma, uzņēmumu likvidācijas vai patentu lietas un nodokļu strīdi] tiesnesis Kičins [Kitchin] noteica, ka regulā muitas iestādēm nav nedz atļauts, nedz noteikts pienākums aizturēt vai konfiscēt tranzītā esošās viltotās preces, ja vien nav pierādījumu, ka preces paredzēts novirzīt dalībvalstu tirgū, jo tās neesot “viltotas preces” Regulas Nr. 1383/2003 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļas izpratnē.

29.      Tiesneša Kičina nolēmums tika pārsūdzēts Court of Appeal of England and Wales [Anglijas un Velsas Apelācijas tiesā] (turpmāk tekstā – “Court of Appeal”), kura, ņemot vērā tieši lietu Philips, kā arī atšķirīgo izpratni dažādās valstu tiesās un “ievērojot vajadzību pēc vienveidīgas un noteiktas pieejas jautājumiem, kas saistīti ar minētās regulas interpretāciju”, uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ārpuskopienas preces, kas apzīmētas ar Kopienas preču zīmi un atrodas kādas dalībvalsts muitas iestāžu uzraudzībā, un atrodas tranzītā no kādas trešās valsts uz kādu citu trešo valsti, var būt “viltotas preces” Regulas (EK) Nr. 1383/2003 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ja nav pierādījumu, ka šīs preces paredzēts laist Eiropas Savienības tirgū, vai nu izmantojot kādu muitas procedūru, vai tās prettiesiski novirzot?”

IV – Tiesvedība Tiesā

30.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Philips Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2009. gada 17. novembrī. Savukārt prejudiciālais jautājums lietā Nokia – 2009. gada 2. decembrī.

31.      Rakstveida secinājumus lietā Philips iesniedza prasītāja (Philips), Far East Sourcing, Beļģijas, Apvienotās Karalistes un Itālijas valdības un Komisija, bet lietā Nokia – prasītāja (Nokia), International Trademark Association, Apvienotās Karalistes, Portugāles, Polijas, Čehijas, Somijas un Itālijas valdības un Komisija.

32.      2010. gada 18. novembrī rīkotajās tiesas sēdēs piedalījās un savus apsvērumus mutiski izklāstīja: lietā Philips – prasītāja, Far East Sourcing, Beļģijas, Čehijas un Apvienotās Karalistes valdības un Komisija, bet lietā Nokia – prasītāja, International Trademark Association, Apvienotās Karalistes, Čehijas, Francijas, Polijas un Somijas valdības un Komisija.

33.      Ar 2011. gada 11. janvāra rīkojumu abas lietas tika apvienotas secinājumu sniegšanai un sprieduma taisīšanai.

V –    Iepriekšējs jautājums: lietu Nokia un Philips starpā esošās līdzības un atšķirības

34.      Lai gan ir daudzas sakritības, kas rodamas šajās saistītajās lietās, ir būtiski uzreiz norādīt galveno atšķirību starp tām, lai izskaidrotu katras lietas īpatnības.

35.      Pirmkārt, jānorāda, ka Savienības muitas tiesiskā regulējuma attīstības dēļ tajās piemērojamas atšķirīgas tiesību normas. Tādējādi lietā Philips faktiskie apstākļi vērtējami saskaņā ar agrāko Regulu Nr. 3295/94, savukārt lietā Nokia ir piemērojama jaunā Regula Nr. 1383/2003. Turklāt prejudiciālie jautājumi attiecas uz atšķirīgām šo abu tiesību aktu normām.

36.      Otrkārt, abas lietas atšķiras tajās aplūkoto intelektuālā īpašuma tiesību veida ziņā, proti, lietā Philips tās ir autortiesības un reģistrētu dizainparaugu tiesības (9), savukārt lietā Nokia – tiesības uz preču zīmi (10).

37.      Tomēr vissvarīgākā atšķirība starp abām lietām ir strīda, kurš ir katra prejudiciālā jautājuma uzdošanas pamatā un kura izspriešanai paredzēta Tiesas atbilde, priekšmeta ziņā. Lai arī abu lietu faktiskie apstākļi ir saistīti ar tranzītā esošu preču aizturēšanu muitā, pamata tiesvedībā otrajā no šeit izskatāmajām lietām, proti, lietā Nokia, tiek spriests par to, vai Apvienotās Karalistes muitas iestādes, apturēdamas preču aizturēšanu tāpēc, ka apgalvotās preču zīmes “pašreizēju” jeb “faktisku” aizskārumu uzskatīja par neesošu, ir rīkojušas likumīgi, pirmā no tām, proti, lieta Philips, Tiesā nonākusi vēlākā un kvalitatīvā ziņā atšķirīgā posmā, kurā pēc tam, kad Beļģijas muitas iestādes ir rīkojušās ar minētajā situācijā esošajām šā veida precēm, apgalvoti aizskarto intelektuālā īpašuma tiesību subjekts vēršas tiesā, lai tā atzītu šā aizskāruma faktisku esamību līdz ar attiecīgi no tā izrietošajām sekām.

38.      Šī piezīme ir jo vajadzīgāka tāpēc, ka vairākos šeit izspriežamajās lietās sniegtajos apsvērumos abi šo intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības aspekti tiek zināmā mērā savstarpēji jaukti. Tādēļ uzskatu par vajadzīgu jau šajos iepriekšējos apsvērumos atbilstoši attiecīgajām regulām izšķirt trīs sekojošus soļus, ko dalībvalsts iestādes var veikt gadījumā, ja saistībā ar tranzītā esošām precēm iespējami ir aizskartas kādas intelektuālā īpašuma tiesības.

39.      Pirmais “sagatavošanās” posms sākas tad, kad, rodoties “pietiekamam pamatam [aizdomām]” par intelektuālā īpašuma [tiesību] aizskāruma esamību, muitas iestādes veic “iepriekšējus pasākumus”, atliekot preču laišanu apgrozībā/izlaišanu vai aizturot tās, abos gadījumos uz trīs darbadienām (11).

40.      Otrais posms aizsākas tad, kad jau pēc to tiesību, par kuru aizskārumu ir aizdomas, subjekta pieprasījuma (12) un joprojām pastāvot aizdomām, iestādes apstiprina preču laišanas apgrozībā/izlaišanas atlikšanu vai to aizturēšanu (13). Arī šis joprojām ir administratīva un pagaidu rakstura posms, bet tajā rīcība jau ir “noturīgāka” nekā iepriekšējā posmā.

41.      Pēc tam, proti, pēdējā, trešajā posmā, var būt kāds no šādiem gadījumiem: a) preču, attiecībā uz kurām ir veiktas darbības, īpašnieks no tām atsakās, un šajā gadījumā tās varētu tikt iznīcinātas muitas pārstāvju klātbūtnē (14); b) desmit dienu laikā pēc paziņojuma par otrā posma darbību veikšanu intelektuālā īpašuma tiesību, par kuru aizskārumu ir aizdomas, subjekts vēršas “kompetentā iestādē” (kas parasti ir tiesa), lai, izskatot lietu pēc būtības, tiktu konstatēts, ka šis aizskārums ir noticis (15); un c) tiesību subjekts šajā 10 dienu termiņā nerīkojas [proti, nenotiek a) un b) noteiktais], un šajā gadījumā preces laiž apgrozībā/izlaiž vai aizturēšanas pasākumu izbeidz (16).

42.      Izsakoties pēc iespējas lakoniskāk, lietā Nokia Tiesai galu galā tiek vaicāts, vai, lai aizturētu preces stadijā, kuru esmu nodēvējis par “otro posmu”, muitas iestādēm ir vai nav jābūt kādam pierādījumam, ka minētās preces tā vai citādi paredzēts tirgot Savienības tirgū, savukārt lietā Philips, īsumā sakot, tiek vaicāts, vai šāda uzskatīšana ir vai nav neizbēgama, lai, iespējami šā “trešā posma” noslēgumā izskatot lietu pēc būtības, varētu atzīt vai neatzīt, ka kādas intelektuālā īpašuma tiesības ir aizskartas.

43.      Lai attiecīgajām valstu tiesām sniegtu lietderīgu atbildi, šī būtiskā atšķirība jāpatur prātā. Abu lietu iedabas atšķirību dēļ ir ieteicams katrā no tām atbildēt atsevišķi un atbilstoši to kārtas numuru secībai, lai cik arī tādējādi netiktu apvērsta šo abu aizsardzības pret viltotām precēm vai pirātprecēm paveidu hronoloģiskā secība.

VI – Prejudiciālā jautājuma vērtējums lietā Philips

44.      Rechtbank van eerste aanleg te Anwerpen (turpmāk tekstā – “Rechtbank”) vaicā Tiesai par kārtību, kādā veicama intelektuālā īpašuma tiesību aizskāruma esamības pārbaude gadījumos, kad attiecībā uz precēm ir veiktas darbības laikā, kad tās atradās tranzītā.

45.      Kā jau esmu vairākkārt norādījis, šajā pirmajā lietā tiek spriests nevis tikai par muitas iestāžu rīcību šajā gadījumā, bet plašāk, tātad par to, vai (šajā gadījumā tiesas ceļā) ir atzīstama intelektuālā īpašuma tiesību aizskāruma faktiska un patiesa esamība ar visām no tā izrietošajām sekām (17).

46.      Izsakoties konkrētāk, Rechtbank vaicā, vai no Regulas Nr. 3295/94 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka minētais vērtējums jāveic, neņemot vērā muitā situāciju, kādā atrodas preces, proti, izmantojot, pēc tās domām, no minētās tiesību normas netieši izrietošu fikciju, ka minētās preces ir izgatavotas atrašanās vietas dalībvalstī (18).

47.      Tādējādi tiek īpaši vaicāts par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga tā saucamā “izgatavošanas fikcija”, kuras vissvarīgākās sekas būtu iespēja atzīt, ka ar kādu tranzītā esošu ārpuskopienas preci var tikt izdarīts kādu intelektuālā īpašuma tiesību aizskārums tā, it kā tā būtu bijusi prece, kas nelikumīgi izgatavota dalībvalstī, kurā tā atrodas tranzītā, neatkarīgi no tā, vai attiecīgā prece ir vai nav paredzēta Savienības tirgum (19).

48.      Šīs fictio iuris izmantošana, par kuru galvenokārt ir jautājums, ļautu, pirmkārt, apiet prasību par “izmantošanu darījumos/lietošanu komercdarbībā [lietošanu saimnieciskajā apritē]”, kas ir gan Regulas Nr. 40/94 9. pantā, gan Direktīvas 89/104 5. pantā un Direktīvas 98/71 12. pantā izvirzīts nosacījums, lai konstatētu attiecīgi Kopienas preču zīmes, valsts preču zīmes vai dizainparauga tiesību aizskārumu.

49.      Intelektuālā īpašuma tiesību īpašais mērķis patiesībā ir piešķirt preču zīmes vai dizainparauga īpašniekam ekskluzīvas tiesības to izmantot un aizliegt trešām personām to “izmantot darījumos/lietot komercdarbībā [lietot saimnieciskajā apritē]”. Tādējādi materiālajās tiesībās intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība tiek saistīta ar attiecīgo preču tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas esamību.

50.      Pirms atbildēt uz jautājumu par šo piedāvāto minētā 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, uzreiz jānorāda, ka judikatūrā ir bijusi iespēja skaidrot, ka atrašanās tranzītā pati par sevi vien nenozīmē attiecīgo preču tirdzniecību un tādēļ preču zīmes tiesību īpašais mērķis ar to netiek apdraudēts (20).

51.      Šajos apstākļos, lai atzītu, ka ar kādām tranzītā esošām precēm tiek aizskartas kādas intelektuālā īpašuma tiesības, šķiet, noteikti jāpārliecinās, ka tās paredzēts tirgot teritorijā, kurā šīs tiesības ir aizsargātas. Tā sauktās “izgatavošanas fikcijas” izmantošana nozīmētu, ka muitas regulās šīs tiesības paredzēts aizsargāt plašāk, nekā paredzēts iepriekš minētajās materiālo tiesību normās, pieļaujot no patiesas “tirdzniecības” jeb “izmantošanas darījumos/lietošanas komercdarbībā [lietošanas saimnieciskajā apritē]” attiecīgās dalībvalsts teritorijā nošķirtu aizsardzību.

52.      Ievērojot iepriekš izklāstīto, ir pagrūti apgalvot, kā to savos rakstveida apsvērumos dara Philips, kas šī “izgatavošanas fikcija” neesot jauns intelektuālā īpašuma tiesību aizskāruma noteikšanas kritērijs, kas negroza šo tiesību materiāltiesisko regulējumu (21).

53.      Manuprāt, kā izklāstīšu turpinājumā, uz “izgatavošanas fikciju” balstīta interpretācija nav secināma no tās pamatošanai norādīto pantu redakcijas, pārsniedz muitas regulas mērķus un ir pretrunā šajā jautājumā esošajai judikatūrai.

A –    Neiespēja “izgatavošanas fikciju” secināt no norādītās tiesību normas redakcijas

54.      Pirmkārt, uzskatu, ka tā saukto “izgatavošanas fikciju” ir pagrūti secināt no Regulas Nr. 3295/94 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta redakcijas, kuras formulējums būtu jāatkārto: “Likumi [tiesību normas], kas ir spēkā dalībvalstī, kuras teritorijā uz precēm attiecas kāds no 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem gadījumiem, piemēro: [..] b) īstenojot minētās iestādes lēmumu. Ja Kopienā nav noteikumu šajā jomā, tad lēmuma īstenošanā izmanto tos pašus kritērijus, kādus izmanto, lai noteiktu, vai attiecīgajā dalībvalstī izgatavotas preces pārkāpj tiesību subjekta tiesības [attiecībā uz minētās iestādes pieņemamo lēmumu. Ja Kopienā nav noteikumu šajā jomā, tad, pieņemot šo lēmumu, vērā jāņem tie paši kritēriji, kādus izmanto, lai noteiktu, vai tiesību subjekta tiesības tiek aizskartas ar attiecīgajā dalībvalstī izgatavotām precēm]”.

55.      Vispirms jau apstāklis, ka saskaņā ar šo tiesību normu “iestādei, kas ir kompetenta” izlemt lietu pēc būtības, ir jāizmanto tie paši kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai ar attiecīgajā dalībvalstī izgatavotām precēm tiek aizskartas tiesību subjekta tiesības, nebūt nenozīmē, ka pret ārpuskopienas tranzītā esošām precēm visādā ziņā būtu jāattiecas tā, it kā tās būtu preces, kas nelikumīgi izgatavotas attiecīgā valstī.

56.      Gluži pretēji, rūpīgi iepazīstoties ar tiesību normu, ir redzams, kā norādījušas Komisija un Apvienotā Karaliste, ka ar šo formulējumu Savienības likumdevējs ir vēlējies gadījumā, “ja Kopienā nav noteikumu šajā jomā”, pakārtoti paredzēt kolīzijnormu, kas ļautu noteikt, kuras materiālo tiesību normas kompetentajai iestādei (šajā gadījumā – Beļģijas tiesai) būs jāpiemēro, lai izspriestu lietu pēc būtības un tādējādi izvērtētu, vai intelektuālā īpašuma [tiesību] aizskārums ir vai nav noticis. Šis skaidrojums ir nepieciešams (jo, kā norādījusi Komisija, šajā gadījumā varētu tikt piemērotas 27 dažādu valstu tiesību normas), un ar to dabiski tiek īstenots šīs tiesības regulējošais teritorialitātes princips (22).

57.      Turklāt tikai šādi iegūst jēgu formulējums par norādīto tiesību normas pakārtotību: “ja Kopienā nav noteikumu šajā jomā”. Vai, ja pieņemtu, ka 6. pantā ir noteikta tā sauktā “izgatavošanas fikcija”, būtu jāizslēdz tās piemērošana attiecībā uz, piemēram, Regulā Nr. 40/94 regulētajām Kopienas preču zīmēm, tādējādi aizsargājot tās mazāk nekā pārējās intelektuālā īpašuma tiesības?

58.      Nupat izklāstīto secinājumu vēl jo vairāk pamato jaunās Regulas Nr. 1383/2003 10. panta noteikumi, kuros lielā mērā ir pārņemts Regulas Nr. 3295/94 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta saturs. Šajā skaidrākā redakcijā izteiktajā 10. pantā ir noteikts, ka “tiesību aktus, kas ir spēkā dalībvalstī, kuras teritorijā uz precēm attiecas kāds no 1. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem, piemēro, lemjot par to, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības [lai noteiktu, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, piemēro tiesību aktus, kas ir spēkā dalībvalstī, kuras teritorijā uz precēm attiecas kāds no 1. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem].” Tādēļ atbilstošajā Jaunās regulas tiesību normā vairs netiek izmantots formulējums ar atsauci uz “izgatavošanu”, tai kļūstot par jo izteiktāku kolīzijnormu (23).

B –    Philips piedāvātā interpretācija, kas pārsniedz muitas regulas mērķus

59.      Otrkārt, šķiet esam skaidrs, ka šā veida precēm piemērojot “izgatavošanas fikciju”, būtu iespēja aizliegt to vienkāršu ievešanu neuzlikšanas režīmā (tranzītā vai pagaidu uzglabāšanā) neatkarīgi no to paredzētā galamērķa, un šāds rezultāts skaidri pārsniedz Savienības muitas tiesiskā regulējuma mērķus.

60.      Saskaņā ar Regulas Nr. 3295/94 preambulas otro apsvērumu ar tajā ietverto regulējumu ir “pēc iespējas jānovērš [viltotu preču un pirātpreču] laišana tirgū un tādēļ jānosaka pasākumi, lai sekmīgi novērstu šo nelikumīgo darbību, neierobežojot likumīgās tirdzniecības brīvību”, jo šādu preču tirdzniecība “nodara ievērojamu kaitējumu likumīgiem ražotājiem un tirgotājiem, autortiesību vai blakustiesību subjektiem un maldina patērētājus” (24).

61.      Tātad šajā otrajā preambulas apsvērumā ir pausta Kopienas likumdevēja griba muitas tiesiskā regulējuma saturu saskaņot ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības parasto regulējumu, kas, kā jau atgādināts, ir balstīts uz “izmantošanu darījumos/lietošanu komercdarbībā [lietošanu saimnieciskajā apritē]”.

62.      Patiesībā ar to paredzēts novērst viltotu preču un pirātpreču “laišanu [Savienības] tirgū”, nevis aizliegt to tranzītu, pirms pat zināms to galamērķis. Tiesību, par kuru aizskārumu ir aizdomas, subjektu apveltot ar šādām pilnvarām, tiktu radīti šķēršļi likumīgās tirdzniecības brīvībai, kuru saglabāt katrā ziņā ir izteikta vēlme regulā, un plašumā izvērsts intelektuālā īpašuma tiesību parastais saturs.

63.      Protams, nebūtu jāaizmirst 1994. gada Regulas preambulas trešajā apsvērumā noteikto (“ir svarīgi aizliegt no trešām valstīm ievestu viltotu preču vai pirātpreču un līdzīgu ražojumu laišanu brīvā apgrozībā Kopienā vai atlikšanas [neuzlikšanas] režīma attiecināšanu uz tām”) (25). Taču šis preambulas trešais apsvērums, ieskaitot tā pēdējo daļu, nav aplūkojams savrupi no preambulas otrā apsvēruma, kas citēts iepriekš. Proti, to lasot apvienojumā ar iepriekš minēto, šķiet esam skaidri redzams, ka tas attiecas uz aizliegumu, kuru varētu noteikt kompetentā iestāde, ja galu galā tā atzītu, ka ir aizskartas kādas intelektuālā īpašuma tiesības, iepriekš konstatējot, ka preces patiešām paredzēts tirgot Savienības tirgū. Tikai šādi ir izskaidrojams, kāpēc pastāv kārtība muitas iestāžu rīcībai, lai, kā norādīts šā preambulas apsvēruma turpinājumā, “šādu aizliegumu pareizi piemērotu [vislabākajā veidā nodrošinātu šā aizlieguma ievērošanu]”.

64.      Gan Philips, gan Beļģijas un Itālijas valdības ir apgalvojušas, ka “izgatavošanas fikcija” esot nepieciešama, lai nodrošinātu 1994. gada Regulas (un jaunās 2003. gada Regulas) piemērošanu attiecībā uz ārējā tranzītā esošām precēm, kas paredzētas [to] 1. pantā; proti, lai muitas iestādes galu galā varētu rīkoties tādos gadījumos kā šis. Tomēr, kā jau esmu norādījis, šādu argumentu pamatā ir muitas iestāžu rīcībai vajadzīgo prasību sajaukšana ar stingākajiem nosacījumiem, kas jāizpilda, lai kompetentā iestāde varētu galīgi konstatēt intelektuālā īpašuma aizskārumu.

65.      Turklāt nav jāaizmirst, ka intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība ir balstīta uz teritorialitātes principu. Saskaņā ar šo principu subjekti var aizliegt savu tiesību nepienācīgu izmantošanu vienīgi valstīs, kurās šīs tiesības tiek aizsargātas (26). Tā kā tranzīts pielīdzināms “izmantošanai darījumos/lietošanai komercdarbībā [lietošanai saimnieciskajā apritē]”, izgatavošanas fikcijas izmantošana būtu nozīmīgs izņēmums no šā teritorialitātes principa, kas pārsniegtu muitas regulas mērķus arī no šā redzes viedokļa (27).

C –    “Izgatavošanas fikcijas” neapstiprināšanās, noslēdzot līdzšinējās judikatūras bilanci

66.      Atbildes, ko ierosinu uz lietā Philips uzdoto jautājumu, noslēgumā īpaša uzmanība jāpievērš līdzšinējai judikatūrai šajā jautājumā, uz kuru gan vieni, gan otri lietas dalībnieki savās attiecīgajās interesēs bieži vien ir atsaukušies. Zināmā mērā jau paredzot šīs iedaļas iznākumu, uzskatu, ka tā sauktā “izgatavošanas fikcija” nav saderīga ar jaunāko judikatūru šajā jautājumā, kas galvenokārt ir rodama spriedumos lietā Class International (28) un lietā Montex Holdings (29).

67.      2005. gadā lietā Class International Tiesa noteica, ka Direktīva 89/104 un Regula Nr. 40/94 jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieks nevar iebilst pret to, ka, piemērojot ārējā tranzīta procedūru vai procedūru uzglabāšanai muitas noliktavā, Kopienā vienīgi ieved ar šo preču zīmi aptvertas oriģinālās izcelsmes preces, kuras minētais īpašnieks agrāk vēl nav laidis Kopienas tirgū vai kuras nav laistas tirgū ar viņa piekrišanu. Šādos gadījumos uz preču zīmes īpašnieku gulstas pienākums sniegt pierādījumu par apstākļiem, kas ļauj izmantot aizlieguma tiesības, pierādot vai nu to, ka ar šo preču zīmi aptvertās ārpuskopienas preces ir laistas brīvā apgrozībā, vai to, ka šīs preces tiek piedāvātas vai pārdotas, kas neizbēgami nozīmē, ka tās tiek tirgotas Kopienā.

68.      Šī atbilde saskanīgi saistījās ar iepriekš minēto spriedumu lietā Rioglass un Transremar, kurā tika nospriests, ka preču tranzīts vien nav to “tirdzniecība”, lai nodrošinātu preču zīmju materiāltiesiskajā regulējumā paredzēto aizsardzību.

69.      Gadu vēlāk un šajā pašā garā spriedumā lietā Montex tika nospriests, ka Direktīvas 89/104 5. panta 1. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieks dalībvalstī, kurā šī preču zīme ir aizsargāta, ar preču zīmi aptvertu preču, kurām ir piemērota ārējā tranzīta procedūra, tranzītu ar galamērķi citā dalībvalstī, kurā šādas aizsardzības nav, var aizliegt tikai tad, ja “laikā, kad šīm precēm ir piemērota ārējā tranzīta procedūra, trešā persona attiecībā uz tām veic darbības, kas neizbēgami izraisa to laišanu apgrozībā minētajā tranzīta dalībvalstī”.

70.      Īsumā sakot, abos spriedumos nepārprotami tiek uzskatīts, ka “izmantošana darījumos/lietošana komercdarbībā [lietošana saimnieciskajā apritē]” ir intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības būtisks priekšnosacījums, kura formulējums nepieļauj izvirzīto tēzi par “izgatavošanas fikciju”. Protams, šie nolēmumi ir taisīti, interpretējot materiāltiesisko regulējumu preču zīmju jomā (Direktīvu 89/104 un Regulu Nr. 40/94), un neattiecas uz muitas regulām par iestāžu rīcību. Bet nedrīkst aizmirst, kas minēto regulu tiesību normas, kuru interpretācija šajā lietā tiek iztirzāta, izņēmuma kārtā iekļaujas minēto tiesību materiālajā piemērojamībā.

71.      Šajā ziņā jāmin sprieduma lietā Montex 40. punkts, kurā skaidri noteikts, ka “neviena no Regulas Nr. 3295/94 normām nenosaka jaunu kritēriju, lai pārbaudītu, vai pastāv preču zīmes tiesību apdraudējums [aizskārums], vai arī lai noteiktu, vai runa ir par preču zīmes izmantošanu, kas var būt aizliegta tādēļ, ka tā šīs tiesības apdraud [aizskar]”. Ievērojot šo judikatūras skaidrojumu, “izgatavošanas fikcija”, uz kuru izdarīta atsauce, muitas regulā neiederas, jo, kā jau esmu norādījis, tādējādi tiktu pārdefinētas rūpnieciskā īpašuma tiesības.

72.      Tomēr ir kāda agrāka judikatūra, kas turklāt īpaši attiecas uz muitas regulām, kuras pretrunīgums ar judikatūru, kas izriet no lietām Class International un Montex, nav kategoriski noliedzama, un uz kuru ir lielā mērā atsaukušies “izgatavošanas fikcijas” tēzi atbalstošie lietas dalībnieki. Runa it īpaši ir par 2000. gada spriedumu lietā Polo/Lauren (30) un 2004. gada spriedumu lietā Montres Rolex (31).

73.      Faktiski gan lietā Polo/Lauren, gan lietā Rolex Tiesa bija atzinusi, ka 1994. gada Muitas regula bija piemērojama ārpuskopienas precēm, kas kādā dalībvalstī atrodas tranzītā uz kādu trešo valsti, īpaši nenorādot uz vajadzību pierādīt, ka to galamērķis ir Kopienas tirgus. Tādējādi ar acīmredzamajām atšķirībām, kas rodamas abu spriedumu kopumu starpā, ir izskaidrojams, kāpēc tie bieži vien ir tikuši kritizēti sava pretrunīguma dēļ (32).

74.      Pirmkārt, šajā ziņā jānorāda, ka Tiesa ir apzinājusies šo pretrunīgumu, un tādēļ ir parūpējusies izskaidrot, ka spriedumos lietā Class International un lietā Montex secināto neliek apšaubīt pirms tiem esošā judikatūra (33).

75.      Otrkārt, jāņem vērā, kas abu agrāko spriedumu uzmanības centrā bija tādi jautājumi kā muitas regulas spēkā esamība un tās juridiskais pamats (lietā Polo/Lauren) un krimināltiesiska lex praevia esamība (lietā Rolex), jautājuma par preču galamērķi Savienības teritorijā vērtējumam piešķirot salīdzinoši otršķirīgu nozīmi.

76.      Visbeidzot, jāuzsver, ka spriedumā lietā Polo/Lauren ir piešķirta liela nozīme draudiem, ka Savienības tirgū tiktu krāpnieciski laistas viltotas preces, no tā secinot, ka minētais tranzīts “var ietekmēt iekšējo tirgu” (34).

77.      Taču neatkarīgi no visiem šiem apstākļiem jāatzīst, ka abi spriedumu kopumi ir savstarpēji visnotaļ nekonsekventi. Ja ir vēlme šim pretrunīgumam piešķirt kādu nozīmi, uzskatu, ka tieši jaunākie spriedumi (lietā Class International un lietā Montex) ir tie, kuros vispareizāk atspoguļota šīs Tiesas nostāja.

78.      Katrā ziņā, manuprāt, šīs virknes spriedumu interpretācijā radītais apjukums lielā mērā izriet no apstākļa, ka līdz šim Tiesa savas atbildes ir pielāgojusi katrā attiecīgajā prejudiciālajā jautājumā norādītajai tiesību normai, ne vienmēr ņemot vērā strīda, saistībā ar kuru uzdots, priekšmetu.

79.      Izaicinājums pašreiz Tiesā izskatāmajās lietās ir noskaidrot, kādos apstākļos jāpiemēro katra no šīm tiesību normām, kā arī konkretizēt vajadzīgās prasības, lai pārkāptu slieksni, aiz kura tiek leģitimēta, no vienas puses, muitas iestāžu rīcība un, no otras puses, tiesību aizskāruma atzīšana (parasti tiesas ceļā) (35).

D –    Secinājumi

80.      Ievērojot iepriekš izklāstīto, ierosinu uz Rechtbank uzdoto jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 3295/94 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu nevar interpretēt nedz tādējādi, ka dalībvalsts iestāde (šajā gadījumā tiesa), kurā saskaņā ar minētās regulas 7. pantu ir vērsies kādu intelektuālā īpašuma tiesību subjekts, drīkstētu neņemt vērā attiecīgo preču atrašanos pagaidu glabāšanā vai tranzītā, un tādēļ nedz arī tādējādi, ka varētu pamatoties uz fikciju, ka minētās preces esot izgatavotas attiecīgajā dalībvalstī, lai saskaņā ar šīs valsts tiesību normām atzītu, vai ar tām tiek vai netiek aizskartas attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības.

VII – Prejudiciālā jautājuma vērtējums lietā Nokia

A –    Iepriekšēji apsvērumi

81.      Kā jau norādīts, lietā Nokia atšķirībā no nupat izvērtētās lietas Court of Appeal savu jautājumu uzdod saistībā ar tiesvedību, kurā tiek apstrīdēta kāda Apvienotās Karalistes muitas lēmuma, ar kuru noraidīts Nokia pieprasījums aizturēt noteiktas tranzītā esošas preces, likumība.

82.      Formāli lūgums sniegt nolēmumu tiek izteikts kā jautājums, kā interpretēt Jaunās regulas Nr. 1383/2003 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā rodamo jēdzienu “viltotas preces”, proti, “preces, ieskaitot to iepakojumu, uz kurām bez atļaujas ir norādīta preču zīme, kas pilnīgi atbilst preču zīmei, kas ir likumīgi reģistrēta tādam pašam preču veidam, vai preču zīme, kuru [tās būtiskajos aspektos] nevar atšķirt no likumīgi reģistrētas preču zīmes un kas tādējādi pārkāpj tiesību subjekta [ar kurām tādējādi tiek aizskartas attiecīgās preču zīmes īpašnieka] tiesības atbilstoši Kopienas tiesību aktiem, kas ir izklāstītas [..] Regulā (EK) Nr. 40/94 [..] vai tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā muitas iestādēm ir iesniegts pieprasījums rīkoties”.

83.      Tādējādi Tiesai jānoskaidro, vai šajā tiesību normā ir radīts autonoms viltotu preču jēdziens, kas nav saistīts ar muitas iestāžu rīcības materiāltiesisko regulējumu.

84.      Tātad uzskatu, ka šajā tiesību normā uz materiāltiesisko regulējumu preču zīmju jomā izdarītā atsauce, lai arī to ievada vārds “tādējādi” (36), ir beznosacījuma un tādēļ “autonoma jēdziena” tēze, kuru izvirzījuši vairāki lietas dalībnieki, nav atzīstama. Tādējādi, lai būtu “viltota preču zīme” Regulas Nr. 1383/2003 izpratnē, jāpierāda, ka attiecīgās preces ir paredzētas Eiropas Savienības tirgum. Pretējā gadījumā tranzītā esošas preces neatbilstu prasībai par “izmantošanu darījumos/lietošanu komercdarbībā [lietošanu saimnieciskajā apritē]”, kura tiek noteikta gan Regulā Nr. 40/94, gan valstu tiesību aktos par preču zīmēm.

85.      Kā bija redzams iepriekš iztirzātajā lietā, šī prasība ir neizbēgama, kad – tiesas ceļā vai kā citādi – preču zīmes tiesību aizskāruma esamība jāapstiprina, izskatot lietu pēc būtības. Taču šajā gadījumā jānoskaidro, vai tās pierādīšana ir vajadzīga arī iespējami iepriekšējā muitas iestāžu rīcības posmā.

86.      Tieši uz šo pēdējo kritēriju, pamatojoties uz Regulas Nr. 1383/2003 2. pantu, Apvienotās Karalistes muitas iestādes ir atsaukušās, lai atteiktos rīkoties attiecībā uz tranzītā esošajām precēm tāpēc, ka nav ticamu pierādījumu, ka tās paredzētas Savienības tirgum.

87.      Tomēr, lai arī jānoskaidro, kas ir “viltotas preces” regulas izpratnē vai, izsakoties citādi, kādiem apstākļiem jābūt, lai muitas iestādes varētu rīkoties, šķiet acīmredzami, ka prejudiciālā jautājuma uzmanības centrā esošo Regulas Nr. 1383/2003 2. pantu nevar izvērtēt savrupi.

88.      Gluži pretēji, manuprāt, jāņem vērā it īpaši šīs regulas 1. pants, kurā ir noteikta tās piemērošanas joma, un 4. un 9. pants, kuros ir sīki izklāstīti nosacījumi muitas iestāžu rīcībai. Visās šajās tiesību normās, kā redzēsim turpinājumā, par kritēriju šai rīcībai tiek izmantots jēdziens “aizdomas” (37).

89.      Turklāt 2. panta plaša un savrupa interpretācija, to izmantojot kā vienīgo atsauces tiesību normu, lai noteiktu muitas iestāžu iespēju rīkoties, būtu pagrūti saskaņojama ar regulas mērķi un kompetencēm, ar kuram tajā tiek apveltītas minētās iestādes, kā arī ar šajā jautājumā esošo judikatūru (38).

B –    Regulas 1., 4. un 9. pantā paredzētais īpašais kritērijs rīcības pamatošanai – “aizdomas” par aizskārumu

90.      Atšķirībā no 2. panta, kurā vienīgi noteikts, kas “šajā regulā” ir uzskatāmas par precēm, ar kuram tiek aizskartas intelektuālā īpašuma tiesības, 1., 4. un 9. pantā ir īpaši norādīts uz iespēju muitas iestādēm rīkoties, kad tām ir “aizdomas”, ka preces, lai vai kādā muitas procedūrā tās arī neatrastos, “pārkāpj” kādas intelektuālā īpašuma tiesības.

91.      Kā norādīts jau iepriekš, Regulā Nr. 1383/2003 (un pirms tam Regulā Nr. 3295/94) muitas iestāžu rīcības posms ir skaidri nošķirts no posma, kurā aizskārums tiek konstatēts pēc būtības. Pirmais posms parasti ir administratīvs un preventīvs, savukārt otrais mēdz notikt tiesā un katrā ziņā ietver lietas izlemšanu pēc būtības, kas parasti ir galīga.

92.      Taču regulā, gluži tāpat kā katrā no šiem posmiem ar lemšanas tiesībām apveltot atšķirīgu iestādi, šīs tiesības tiek pakārtotas arī atšķirīgām prasībām, kas ir stingrākas gadījumā, kad lietu izlemj pēc būtības, jo tikai tās iznākumā var tikt aizliegta attiecīgās preču zīmes izmantošana Savienības saimnieciskajā apritē (39). Turpretim muitas iestāžu veicamie pasākumi pēc sava rakstura ir pagaidu un preventīvi, un tādēļ ir loģiski, ka slieksnis, aiz kura šo rīkošanos drīkst uzsākt, tiek noteikts mazāk prasīgi.

93.      Tikai šādi ir izskaidrojams, kāpēc Regulas Nr. 1383/2003 5. panta 5. punktā, kurā izsmeļoši tiek noteikts pieprasījuma muitas dienestiem rīkoties saturs, ir vienīgi prasīts, lai tajā ietvertu “visu informāciju, kas ir nepieciešama, lai muitas iestādes varētu nekavējoties identificēt attiecīgās preces”, tostarp “jebkuru specifisku informāciju, kas ir tiesību subjekta rīcībā, par krāpšanas veidu vai shēmu” (40).

94.      Līdztekus šajā tiesību normā tiek prasīts, lai pieprasījuma iesniedzējs iesniegtu “pierādījumu, ka [tam] ir tiesības uz attiecīgajām precēm”, un tam noteikts pienākums iesniegt deklarāciju, kurā tas uzņemas atbildību pret attiecīgajām personām gadījumā, ja process tiek izbeigts tā darbības vai bezdarbības dēļ, vai gadījumā, ja noslēgumā tiek konstatēts, ka ar attiecīgajām precēm netiek aizskartas intelektuālā īpašuma tiesības (6. panta 1. punkts). Preču “paredzētais galamērķis”, gluži tāpat kā pārējā informācija par “plānoto piegādes vai nosūtīšanas dienu”, piemēram, pieprasījumā jānorāda tikai “ar norādes palīdzību [informatīvi] [..], ja tāda ir zināma”.

95.      Tātad ir jānosaka aizdomīgo preču atrašanās vieta un jāpārliecinās par zināmu pieprasījuma nopietnību, nevis, protams, jau jākonstatē apgalvotais tiesību aizskārums. Ja likumdevējs būtu vēlējies jau šajā posmā prasīt pārliecinošus pierādījumus par tiesību (lai arī iespējamu) aizskāruma esamību, tas būtu to izdarījis skaidri.

C –    Muitas iestāžu nespēja paredzēt nākotnē pēc būtības pieņemamā lēmumā izlemjamo

96.      Turklāt ir acīmredzami, ka spriest galīgi par to, vai ir vai nav noticis intelektuālā īpašuma tiesību aizskārums, nav muitas iestāžu ziņā. Ja no 2. panta būtu secināms, ka regulā prasīts tikpat lielā mērā pierādīt aizskārumu, gan lai preces aizturētu muitā, gan lai tās galīgi izņemtu no tirdzniecības vai tās iznīcinātu, muitas iestāžu lēmumā zināmā veidā jau tiktu paredzēts, kāds būs iznākums lietas izskatīšanai pēc būtības, kas iespējami notiks vēlāk un kurā lems atšķirīga iestāde.

97.      Preventīvā pārbaude galu galā nevar būt pakārtota intelektuālā īpašuma tiesību aizskāruma ticamai konstatācijai. Būdams preventīvs, šis pasākums ir pagaidu rakstura (ilgst ne vairāk kā desmit dienas), un ir dabiski, ka tiek veikts, pamatojoties uz pagaidu informāciju jeb “aizdomām” (41).

D –    Iespēja, ka pārmērīgu pierādīšanas prasību dēļ regulas piemērojamības apjoms kļūtu bezjēdzīgs

98.      Ar šāda veida pierādīšanas prasībām praksē varētu tikt liegta jebkāda veida preventīvā rīcība ar ārējā tranzītā esošām precēm, lai gan tās ir īpaši ietvertas regulas piemērošanas jomā.

99.      Par cik svarīgu Kopienas likumdevējs ir uzskatījis iespēju aptvert visas muitas situācijas, kādās varētu atrasties viltotas preces vai pirātpreces, visuzskatāmāk apliecina muitas tiesiskā regulējuma attīstība (42). Tādējādi Regulas Nr. 1383/2003 1. pantā tās piemērošanas jomā ir ietvertas gan preces, kas deklarētas laišanai brīvā apgrozībā, kuras izved vai izved atpakaļ, kā arī tās, kuras ir atrastas, ievedot Savienības teritorijā vai izvedot no tās, tiek izvestas atpakaļ ar iepriekšēju paziņojumu, novietotas brīvajā zonā vai noliktavā un tām piemērota neuzlikšanas procedūra. Saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksa 84. panta 1. punkta a) apakšpunktu šis neuzlikšanas režīms ietver tostarp ārējo tranzītu, glabāšanu muitas noliktavā un pagaidu ievešanu.

100. Šā veida muitas režīms var tikt krāpnieciski izmantots kā līdzeklis, lai ievestu preces, kuras paredzēts nelikumīgi tirgot Savienībā, jo sākotnēji saņēmējam nekas neliek nedz paziņot to galamērķi, nedz pat uzrādīt savu identitāti.

101. Ievērojot šā veida situāciju radītās pierādīšanas grūtības, ja ar aizdomām par nelikumībām nebūtu pietiekami, lai varētu uzsākt muitas iestāžu preventīvu rīkošanos, apjoms, kādā regulas 1. pantā ir noteikta tās piemērojamība, būtu bezjēdzīgs, un pieaugtu draudi, ka neuzlikšanas režīmi tiek ļaunprātīgi izmantoti nolūkā izvairīties no preču aizturēšanas.

E –    Regulā noteiktais “aizdomu” kritērijs

102. Ievērojot visu iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka Regulas Nr. 1383/2003 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertā “viltotu preču” definīcija ir palīglīdzeklis pārējo muitas regulas noteikumu piemērošanai un jāinterpretē veidā, kas ļauj tos pienācīgi piemērot.

103. Kā izriet no paša regulas nosaukuma, tajā tiek reglamentēta gan “muitas rīcība attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības”, gan “pasākumi, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības”.

104. Attiecībā uz otro no minētajiem aspektiem būs jākonstatē, ka prece ir “viltota” vai “pirātprece” 2. panta izpratnē. Tālab, kā jau man ir bijusi iespēja secināt saistībā ar lietu Philips, būs jāizmanto kritēriji, kas noteikti materiāltiesiskajā regulējumā par preču zīmēm un citām intelektuālā īpašuma tiesībām. Tādēļ uz to 2. pantā izdarītā atsauce jāsaprot šādi.

105. Turpretim, lai muitas iestādes varētu rīkoties attiecībā uz noteiktam precēm, pietiek ar to vien, ka “ir aizdomas” par to atbilstību 2. panta definīcijas prasībām, tostarp tām, kas izriet no materiāltiesiskā regulējuma, uz kuru tajā ir izdarīta atsauce. Nekas vairāk netiek prasīts nedz regulā, nedz arī judikatūrā.

106. Taču problēma ir tāda, ka “aizdomu” jēdziens šajā kontekstā ir nesaraujami saistīts ar faktiskajiem apstākļiem. Bez šaubām, ar “aizdomām” nav jāsaprot neatspēkojami konstatējumi, tomēr jānovērš, ka šā kritērija iznākumā muitas iestāžu rīcība kļūtu pavisam patvaļīga (43).

107. Tādēļ uzskatu, ka, lai muitas iestādes varētu likumīgi rīkoties attiecībā uz tranzītā esošām precēm, kas tām jāpārbauda, to rīcībā jābūt vismaz “pirmšķietamam pierādījumam”, proti, kādai norādei, ka ar šīm precēm patiešām var tikt aizskartas kādas intelektuālā īpašuma tiesības.

108. Konkrētajā tranzītā esošu preču gadījumā šajā posmā visgrūtāk pierādāms, protams, ir preču galamērķis.

109. Tālab šo “aizdomu” vērtēšanā īpaši jāņem vērā draudi, ka attiecīgās preces var tikt laistas Savienības tirgū. Par spīti visai Kopienas uzraudzības sistēmā paredzētajai piesardzībai šie draudi pastāv, jo nav jāaizmirst, ka, lai arī paša ārējā tranzīta režīma pamatā ir juridiska fikcija, preces fiziski atrodas Savienības teritorijā.

110. Tādējādi saskaņā ar šo fikciju uz ārējā tranzīta procedūrā esošām precēm nav attiecināmi nedz ievedmuitas nodokļi, nedz kādi citi tirdzniecības politikas pasākumi tā, it kā tās nebūtu nonākušas Savienības teritorijā. Taču, kā skaidri norādīts spriedumā lietā Polo/Lauren, šis tranzīts “nav ar iekšējo tirgu gluži nesaistīta darbība” (44). Īsumā sakot, jāizvērtē, vai šie draudi ir tik lieli, ka preces var uzskatīt par tādām, par “kurām ir aizdomas”, ka ar tām var tikt aizskartas kādas intelektuālā īpašuma tiesības.

111. Saistībā ar iepriekš izklāstīto un nepretendējot uz izsmeļošu uzskaitījumu, varētu minēt tādus apstākļus kā pārmērīgs tranzīta ilgums, izmantoto transportlīdzekļu veids un skaits, lielākas vai mazākas grūtības identificēt preču nosūtītāju vai ziņu trūkums par to ģeogrāfisko galamērķi vai saņēmēju, kas noteiktos apstākļos varētu būt iemesls pamatotām aizdomām, ka preces, kas pašas par sevi izskatās “viltotas” vai “pirātpreces”, ir paredzēts tirgot Savienībā.

112. Īsumā sakot, ierosinu Court of Appeal of England and Wales atbildēt, ka attiecībā uz ārpuskopienas precēm, kas apzīmētas ar Kopienas preču zīmi un pakļautas kādas dalībvalsts muitas iestāžu uzraudzībai, un atrodas tranzītā no kādas trešās valsts uz kādu citu trešo valsti, šīs muitas iestādes var rīkoties, ja vien ir pietiekams pamats aizdomām, ka tās ir viltotas preces un, konkrēti, ka tās paredzēts tirgot Eiropas Savienības tirgū, vai nu izmantojot kādu muitas procedūru, vai arī tās prettiesiski novirzot, pat ja nav pierādījumu par šo galamērķi.

VIII – Secinājumi

113. Tādēļ ierosinu Tiesai atbildēt šādi:

A –    Saistībā ar Rechtbank van eerste aanleg te Antwerpen prejudiciālo jautājumu (lieta C‑446/09):

Padomes 1994. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 3295/94, kas nosaka pasākumus attiecībā uz tādu preču, kuras pārkāpj kādas intelektuālā īpašuma tiesības, ievešanu Kopienā, kā arī eksportu un reeksportu no Kopienas, 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu nevar interpretēt nedz tādējādi, ka dalībvalsts tiesa, kurā saskaņā ar minētās regulas 7. pantu ir vērsies kādu intelektuālā īpašuma tiesību subjekts, drīkstētu neņemt vērā preču atrašanos pagaidu glabāšanā vai tranzītā, un tādēļ nedz arī tādējādi, ka tai būtu jāpamatojas uz fikciju, ka tās esot izgatavotas attiecīgajā dalībvalstī, lai saskaņā ar šīs valsts tiesību normām spriestu, vai ar tām tiek aizskartas attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības.

B –    Saistībā ar Court of Appeal of England and Wales prejudiciālo jautājumu (lieta C‑495/09):

Attiecībā uz ārpuskopienas precēm, kas apzīmētas ar Kopienas preču zīmi un pakļautas kādas dalībvalsts muitas iestāžu uzraudzībai, un atrodas tranzītā no kādas trešās valsts uz kādu citu trešo valsti, šīs muitas iestādes var rīkoties, ja vien to rīcībā ir pietiekamas norādes, lai būtu aizdomas, ka tās ir viltotas preces un, konkrēti, ka tās paredzēts tirgot Eiropas Savienības tirgū, vai nu izmantojot kādu muitas procedūru, vai arī tās prettiesiski novirzot.


1 – Oriģinālvaloda – spāņu.


2 – Izveidots ar Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulu (EEK) Nr. 2913/92 (OV L 302, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 2. nod., 4. sēj., 307. lpp.).


3 – 2000. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑383/98 Polo/Lauren (Recueil, I‑2519. lpp., 34. punkts).


4 – OV L 341, 8. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 2. nod., 5. sēj., 318. lpp. Redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1999. gada 25. janvāra Regulu (EK) Nr. 241/1999 (OV L 27, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 2. nod., 9. sēj., 148. lpp.).


5 – OV L 196, 7. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 2. nod., 13. sēj., 469. lpp.


6 – Pirms Amsterdamas līguma tas bija EKL 113. pants. 1994. gada Regulā ir atsauce uz šo numerāciju, savukārt 2003. gada Regulā ir norāde uz EKL 133. pantu.


7 – Jaunajā LESD 207. pantā, kurā būtībā tiek pārņemts šīs tiesību normas saturs, ir izdarīta īpaša norāde uz “intelektuālā īpašuma komerciālajiem aspektiem”.


8 – Redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 241/99.


9 – Kurām bija piemērojama Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 13. oktobra Direktīva 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzību (OV L 289, 28. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 13. nod., 21. sēj., 120. lpp.) un atbilstošie transponēšanas tiesību akti.


10 – Kuru regulē Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 17. nod., 1. sēj., 146. lpp.) un valsts tiesību akti par preču zīmēm, kas saskaņoti ar Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmo Direktīvu 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 17. nod., 1. sēj., 92. lpp.).


11 – Regulas Nr. 3295/94 4. pants un Regulas Nr. 1383/2003 4. pants.


12 – Šis pieprasījums rīkoties ir regulēts Regulas Nr. 3295/94 3. pantā un Regulas Nr. 1383/2003 5. un 6. pantā.


13 – Regulas Nr. 3295/94 6. panta 1. punkts un Regulas Nr. 1383/2003 9. pants.


14 – Regulas Nr. 1383/2003 11. panta 1. punkts. 1994. gada Regulā šī “vienkāršotā” kārtība nav paredzēta.


15 – Regulas Nr. 3295/94 6. panta 2. punkts un 7. panta 1. punkts un Regulas Nr. 1383/2003 13. panta 1. punkts. Ja, šādi izskatot lietu pēc būtības, tiek konstatēts pārkāpums, ar precēm var tikt veikti Regulas Nr. 3295/94 8. pantā un Regulas Nr. 1383/2003 16. un 17. pantā paredzētie “galīgie” pasākumi, proti, aizliegums tās ievest Kopienas muitas teritorijā, laist brīvā apgrozībā vai izvest u.tml., kā arī to iznīcināšana vai izņemšana no saimnieciskās aprites bez atlīdzinājuma un liegšana attiecīgajām personām gūt mantisku labumu no šāda darījuma.


16 – Regulas Nr. 3295/94 7. panta 1. punkts un Regulas Nr. 1383/2003 13. panta 1. punkts.


17 – Tostarp attiecīgo preču iznīcināšana vai to izņemšana no saimnieciskās aprites bez jebkāda veida atlīdzinājuma (Regulas Nr. 3295/94 8. panta 1. punkts un Regulas Nr. 1383/2003 17. pants).


18 – Kā jau norādīts, Rechtbank jautājuma ievadā turklāt tiek vaicāts, vai minētā tiesību norma ir “saskaņota Kopienu tiesību norma”. Jautājumam esot formulētam šādi, uz to ir gandrīz neiespējami atbildēt citādi, kā vien, ka regula pati par sevi ir visādā ziņā saistoša tiesību norma ar tiešu iedarbību visā Savienībā.


19 – Šīs “izgatavošanas fikcijas” piemērošanu, šķiet, ir aizsākusi Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa] 2004. gada 19. marta spriedumā lietā LJN AO 0903 (lieta Philips/Postec un Princo) kādā patentu lietā un pēc tam to izmantojis Rechtbank Den Haag [Hāgas rajona tiesas] priekšsēdētājs kādā 2008. gada 18. jūlija nolēmumā, kā arī pati Rechtbank van eerste aanleg te Anwerpen kādā 2008. gada 9. oktobra spriedumā. Šī fikcija šķiet esam atzīta kādā daļā juridiskās literatūras: Skat. Eijsvogels, F., “Some remarks on Montex Holdings Ltd./Diesel Spa”, no: 2006. gada 24. novembra Boek9.nl, http://www.boek9.nl/default.aspX?id=2968; Puts, A., “Goods in transit”, no: 194 Trademark World 22-23 (2007. gada februāris).


20 – 2003. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑115/02 Rioglass un Transremar (Recueil, I‑12705. lpp., 27. punkts). Minētais spriedums, atšķirībā no šajā tiesvedībā izvērtētajām lietām, attiecās uz gadījumu, kad kādā dalībvalstī likumīgi izgatavotas preces atradās tranzītā citā dalībvalstī un bija paredzētas nosūtīšanai uz kādu trešo valsti, un tādēļ galvenokārt tika iztirzāts jautājums par iespēju atsaukties uz preču brīvu apriti, lai nepieļautu muitas iestāžu rīkošanos. Neraugoties uz šo būtisko atšķirību, minētajā spriedumā izklāstītie apsvērumi par Kopienas preču atrašanos tranzītā ir lieliski attiecināmi uz atrašanos ārējā tranzītā. Turklāt, kā savos 2005. gada 26. maijā sniegtajos secinājumos lietā C‑405/03 Class International (2005. gada 18. oktobra spriedums, Krājums, I‑8735. lpp.; jautājumam, kuram vēl pievērsīšos), apgalvo ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs], “varētu uzskatīt, ka, ja Tiesa izdarīja šādu secinājumu attiecībā uz precēm, kas bija brīvā apgrozībā Kopienas teritorijā, šis secinājums a fortiori attiektos uz ārpuskopienas precēm, attiecībā uz kurām nav tikušas ievērotas importa [nav nokārtotas ievešanas] formalitātes” (32. punkts).


21 – Ja Kopienas likumdevējs būtu vēlējies šo tiesību materiāltiesisko regulējumu muitas regulās noteikt no jauna, to subjektus apveltot tiesībām, kas ir plašākas par minētajās materiālajās tiesībās noteiktajām, tas būtu atsaucies uz EKL 100.a pantu vai EKL 235. pantu (atbilstoši pēc Amsterdamas līguma esošajai numerācijai – 95. un 308. pants; pašreiz – LESD 114. un 352. pants), kas attiecas uz iekšējā tirgus darbību un ir parastais juridiskais pamats materiālo tiesību normām par intelektuālā īpašuma tiesībām.


22 – Šajā ziņā skat. 1992. gada 10. novembra spriedumu lietā C‑3/91 Exportur (Recueil, I‑5529. lpp., 12. punkts) un 1994. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑9/93 IHT Internationale Heiztechnik un Danzinger (Recueil, I‑2789. lpp., 22. punkts).


23 – Jaunajā regulā norāde uz izgatavošanas kritēriju ir rodama vienīgi tās preambulas astotajā apsvērumā. Tomēr šis preambulas apsvērums beidzas ar kādu citu noteikumu ar izteiktu kolīzijnormas raksturu: “šī regula neietekmē dalībvalstu noteikumus par tiesu jurisdikciju vai tiesvedību”. Manuprāt, abas tiesību normas ir ietvertas vienā punktā tāpēc, ka tām ir viens mērķis, proti, viest skaidrību par tiesību aktiem, kas piemērojami procedūrā par intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumu. Turklāt šķiet visai neiespējami, ka tik plaša tvēruma tiesību norma būtu secināma no preambulas apsvēruma vien. Šajā ziņā skat. van Hezewijk, J. K., “Montex and Rolex – Irreconciliable differences? A call for a better definition of counterfeit goods”, no: International review of intellectual property and competition law, 39. sēj. (2008), Nr. 7, 779. lpp.


24 – Izcēlums mans. Līdzīgi ir teikts arī Regulas Nr. 1383/2003 preambulas otrajā apsvērumā.


25 – Izcēlums mans.


26 – Spriedums lietā IHT Internationale Heiztechnik un Danzinger, minēts iepriekš, 22. punkts. Skat. arī manus 2010. gada 14. septembrī lietā C‑96/09 P Anheuser-Busch sniegtos secinājumus, 106. un nākamie punkti.


27 – Philips atsaucas uz Komisijas 2005. gada 11. oktobra Paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai par muitas reakciju uz jaunākajām tendencēm viltošanā un pirātismā [COM(2005) 479, galīgā redakcija, 8. lpp., III.1. [punkts]], kurā tiek apgalvots, ka “ES muitas tiesību akti šajā jomā tagad nu tiek uzskatīti par vieniem no spēcīgākajiem [iedarbīgākajiem] pasaulē. [..] Kontrolējot visu preču kustību, it sevišķi pārsūtīšanu, muita aizsargā ne vien ES, bet arī citas pasaules daļas, jo sevišķi mazāk attīstītās valstis, kas bieži ir krāpnieku mērķis”. Neraugoties uz to, ir droši zināms, ka nedz no judikatūras, nedz no pašreiz spēkā esošā regulējuma nevar secināt, ka būtu iespējams tikai un vienīgi Eiropā paredzēto aizsardzību paplašināti attiecināt uz trešajām valstīm, izvēršot uz robežas veiktos pasākumus plašumā. Šajā ziņā skat. Große Ruse-Khan, H. un Jaeger, T., “Policing patents worldwide? EC border measures against transiting generic drugs under EC and WTO intellectual property regimes”, no: International review of intellectual property and competition law, 40. sēj. (2009), Nr. 5, 502.–538. lpp.


28 – Minēts iepriekš.


29 – 2006. gada 9. novembra spriedums lietā C‑281/05 (Krājums, I‑10881. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Montex”).


30 – Minēts iepriekš.


31 – 2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑60/02 X (Recueil, I‑651. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Rolex”).


32 – Vrins, O. un Schneider, M. “Trademark use in transit: EU-phony or cacophony?”. No: Journal of IP Law and Practice, 2005, 1. sēj., Nr. 1, 45. un 46. lpp.


33 – Šajā ziņā skat. tostarp sprieduma lietā Montex, 35.–40. punktu, kā arī minētajā lietā ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] 2006. gada 4. jūlijā sniegto secinājumu 38.–45. punktu, kuros šis jautājums tiek iztirzāts plašāk un vēl jo skaidrāk. Spriedumā lietā Class International šī problēma netiek īpaši iztirzāta vispār, iespējami tāpēc, ka, ņemot vērā, ka tas attiecās uz oriģinālu preču paralēlo importēšanu, muitas regula gluži vienkārši nebija piemērojama (Regulas Nr. 3295/94 1. panta 4. punkts un Regulas Nr. 1383/2003 3. pants). Turpretim iepriekš minētajos ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumos, kas sniegti attiecīgajā lietā, ir rodama norāde uz spriedumu lietā Polo/Lauren ar skaidrojumu, ka tas tika taisīts atšķirīgā kontekstā (34. punkts).


34 – Spriedums lietā Polo/Lauren, minēts iepriekš, 34. punkts.


35 – Kā izklāstīšu savā vērtējumā lietā Nokia, manuprāt ir acīmredzami, ka šis slieksnis nevar būt vienāds un muitas iestāžu preventīvā rīcība varētu tikt pamatota uz vienu vienīgu daudzmaz pamatotu “pirmšķietamu pierādījumu” bez vajadzības obligāti pierādīt, ka preces paredzēts tirgot Savienībā, jo tādējādi jau gandrīz galīgi tiktu konstatēts aizskārums, kas jāveic tikai tādās lietās kā šeit iztirzātā (Philips).


36 – [Spāņu valodas redakcijā “por tanto”], franču valodas redakcijā “de ce fait”; angļu valodas redakcijā “thereby”; dāņu valodas redakcijā “og som derved”; vācu valodas redakcijā “und damit”; itāļu valodas redakcijā “e, que pertanto”; holandiešu valodas redakcijā “die zodoende”; portugāļu valodas redakcijā “por ese motivo”; somu valodas redakcijā “ja joka siten”; zviedru valodas redakcijā “och som därigenom”.


37 – 4. pantā – “pietiekams pamats uzskatīt”; 9. pantā – “ja muitas iestāde [..] pārliecinās [ja muitas iestādei [..] ir aizdomas]”.


38 – Tomēr pretēji tam, ko apgalvo INTA [International Trademark Association – Starptautiskā Preču zīmju asociācija], regulas mērķus var sasniegt arī neizmantojot tā saukto “izgatavošanas fikciju”, tēzi, kuru man jau ir bijusi iespēja izvērtēt iepriekšējā lietā un kas man šķiet esam neaizstāvama arī šajā kontekstā. Proti, vienīgā Regulas Nr. 1383/2003 norma, ar kuru iespējami varētu tikt pamatota minētā fikcija, ir 10. pants, kas ir likumu kolīzijnorma, kura turklāt, kā izriet no regulas III nodaļas virsraksta, ir piemērojama lietas izskatīšanā pēc būtības, nevis šajā lietā iztirzājamajiem muitas iestāžu rīcības nosacījumiem.


39 – Šajā ziņā Vrins, O. un Schneider, M. uzsver, ka 2003. gada Regulas 1. panta 1. punkta priekšmetu nedrīkst sajaukt ar šīs regulas 16. panta priekšmetu: “pirmajā ir noteikti nosacījumi muitas iestāžu rīcībai, ja ir aizdomas, ka ar precēm tiek aizskartas intelektuālā īpašuma tiesības, savukārt otrajā ir noteikts, ja reiz minētais aizskārums muitas saskaņā ar 9. pantu veikto darbību rezultātā un pēc 13. pantā paredzētās procedūras ir konstatēts, preces nedz izlaiž brīvā apgrozībā, nedz tās var nonākt tirgū, nedz vienkārši būt apritē” (Vrins, O. un Schneider, M. “Enforcement of intellectual property rights through border measures”. No: Law and practice in the EU. Oxford University Press, 2006, 73. lpp.).


40 – Izcēlums mans.


41 – Gluži tāpat kā šajā posmā nevar prasīt neatspēkojamu pierādījumu par preču galamērķi, nešķiet arī, ka muitas iestādēm šajos apstākļos būtu jāpapūlas noskaidrot, vai ir izpildītas pārējās prasības, kas materiāltiesiskajā regulējumā noteiktas, lai varētu atsaukties uz tiesību aizsardzību, un kuru dēļ dažkārt jāveic visnotaļ sarežģīts faktisko un juridisko apstākļu vērtējums. Iedomāsimies kaut vai, piemēram, “sajaukšanas iespējas” vērtējumu, kas rodams preču zīmju materiāltiesiskajā regulējumā, bet ne Regulas Nr. 1383/2003 2. pantā, iespējami tāpēc, lai aiztaupītu muitas iestādēm nastu, kādu radītu tās esamības pārbaude šajā posmā. Jautājumā par muitas tiesiskajā regulējumā un preču zīmju materiāltiesiskajā regulējumā rodamajam viltotu preču definīcijas atšķirībām skat. Hezewijk, J. K., minēts iepriekš, 785. un nākamās lpp.; un Vrins, O. un Schneider, M., Enforcement…, minēts iepriekš, 97. lpp.


42 – Saistībā ar šo jautājumu skat. Lois Bastida, F., “El Reglamento (CE) nº 1383/2003, de lucha contra la piratería en materia de propiedad intelectual”, no: Actas de derecho industrial y derecho de autor. T. XXIV (2003), 1228. lpp.


43 – Šī norāde uz aizdomām dažkārt ir niansēta pašā muitas tiesiskajā regulējumā: 2003. gada Regulas 4. pantā, piemēram, tiek minēts “pietiekams pamats uzskatīt [pietiekams pamats aizdomām]”, un 1994. gada Regulas 4. pants attiecas uz situāciju, kad “muitas dienests pārliecinās [muitas dienestam ir acīmredzami], ka preces ir viltotas vai tās ir pirātpreces”. Abas šīs tiesību normas attiecas uz muitas iestāžu pirmreizēju rīcību, kura notiek pirms tiesību subjekta pieprasījuma.


44 – 34. punkts. Tādēļ ģenerāladvokāts Ruiss-Harabo Kolomers [Ruiz-Jarabo Colomer] teica, ka minētā fikcija “nav izvēršama ārpus jomas, kurai tā tika radīta” (lietā Polo/Lauren 1999. gada 16. decembrī sniegtie secinājumi, 21. punkts). Tomēr, manuprāt, šā apstākļa dēļ šo fikciju nevar aizstāt ar pilnīgu tranzītā esošu preču pielīdzināšanu precēm, kas laistas brīvā apgrozībā vai izgatavotas Savienībā.