Lieta C‑393/08
Emanuela Sbarigia
pret
Azienda USL RM/A u.c.
(Tribunale amministrativo regionale per il Lazio lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Valsts tiesību akti, kas reglamentē aptieku darba laiku un brīvdienas – Atbrīvojums – Kompetento iestāžu pilnvaras pieņemt lēmumu
Sprieduma kopsavilkums
1. Prejudiciāli jautājumi – Pieņemamība – Ierobežojumi
(EKL 234. pants)
2. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence
(EKL 234. pants)
3. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Dalībvalstu pienākumi
(EKL 10., 81. un 82. pants)
1. Tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var, ņemot vērā katras lietas īpatnības, noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Līdz ar to valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.
(sal. ar 19. un 20. punktu)
2. Ja saistībā ar prejudiciālo jautājumu visi lietas, ko izskata iesniedzējtiesa, aspekti atrodas vienas dalībvalsts iekšienē, atbilde iesniedzējtiesai tomēr var būt lietderīga, tostarp gadījumā, ja valsts tiesību normās tai ir noteikts pienākums nodrošināt šīs dalībvalsts pilsonim tādas pašas tiesības, kādas citas dalībvalsts pilsonim izrietētu no Savienības tiesībām tādā pašā situācijā.
Iepriekšējā punktā minētais gadījums paredz tiesības, kas citas dalībvalsts pilsonim varētu izrietēt no Savienības tiesībām, ja tas būtu tādā pašā situācijā kā prasītāja pamata lietā, kurai pieder aptieka īpašajā pašvaldības zonā un attiecībā uz kuru valsts kompetentā iestāde saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir pieņēmusi lēmumu attiecībā uz lūgumu, ar ko nemaz nav apstrīdēta ar minēto tiesisko regulējumu ieviestā vispārējā aptieku darba laika un atvaļinājumu reglamentēšanas sistēma, bet ar ko tikai kā izņēmums no šīs vispārējās sistēmas ir paredzēts iegūt atļauju atbrīvojumam no pienākuma ievērot jebkādus laikposmus, kad aptiekai būtu jābūt slēgtai.
Līdz ar to, ņemot vērā konkrētos pamata lietas apstākļus, ir acīmredzams, ka EKL 49. panta interpretācijai, ko iesniedzējtiesa lūgusi savā lēmumā, nav nozīmes saistībā ar pamata lietas risinājumu.
(sal. ar 23.–25. punktu)
3. Kopienu tiesību normas konkurences jomā, tostarp EKL 81.–86. pants, acīmredzami nav piemērojamas attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz iespējamo izņēmuma piešķiršanu saistībā ar aptiekas, kas atrodas īpašajā pašvaldības zonā, darba laiku. Šāds tiesiskais regulējums pats par sevi vai tā piemērošana nevar iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 81. un 82. panta izpratnē.
(sal. ar 29. un 32. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2010. gada 1. jūlijā (*)
Valsts tiesību akti, kas reglamentē aptieku darba laiku un brīvdienas – Atbrīvojums – Kompetento iestāžu pilnvaras pieņemt lēmumu
Lieta C‑393/08
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 21. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 10. septembrī, tiesvedībā
Emanuela Sbarigia
pret
Azienda USL RM/A,
Comune di Roma,
Assiprofar – Associazione Sindacale Proprietari Farmacia,
Ordine dei Farmacisti della Provincia di Roma.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Levits (referents), E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] un M. Bergere [M. Berger],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 17. decembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– E. Sbarigia [E. Sbaridžas] vārdā – V. Čerulli Irelli [V. Cerulli Irelli] un M. Di Džandomeniko [M. Di Giandomenico], avvocati,
– Comune di Roma vārdā – R. Murra [R. Murra], avvocato,
– Assiprofar – Associazione Sindacale Proprietari Farmacia vārdā – M. Lučani [M. Luciani] un I. Peredžo [I. Perego], avvocati,
– Ordine dei Farmacisti della Provincia di Roma vārdā – S. Čičioti [S. Cicciotti], avvocato,
– Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz M. Ruso [M. Russo], avvocato dello Stato,
– Grieķijas valdības vārdā – S. Spiropuls [S. Spyropoulos], Z. Hadzipavlu [Z. Chatzipavlou] un V. Karra [V. Karra], pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – K. M. Viselsa [C. M. Wissels] un D. J. M. de Hrāfe [D. J. M. de Grave], pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer] un T. Krells [T. Kröll], pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – E. Traversa [E. Traversa] un K. Katabriga [C. Cattabriga], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 11. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 49., 81.–86., 152. un 153. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp E. Sbaridžu, aptiekas īpašnieci, un Azienda Unità Sanitaria Locale “Roma A” (turpmāk tekstā – “ASL RM/A”), Romas pašvaldības kompetento iestādi, par ASL RM/A lēmumu, ar kuru noraidīti E. Sbaridžas lūgumi piešķirt atbrīvojumu no pienākuma ievērot noteikto darba laiku un aptiekas slēgšanas laikposmus, tostarp ikgadējo slēgšanas laikposmu 2006. gada vasarā.
Atbilstošās tiesību normas
3 Pamata lietā piemērojamais tiesību akts ir 2002. gada 30. jūlija Lacio Reģionālais likums Nr. 26 par publiski pieejamo aptieku darba laiku, dežūrām un atvaļinājumiem (Legge Regionale Lazio n. 26 del 30 juglio 2002, Disciplina dell’orario, dei turni e delle ferie delle farmacie aperte al pubblico, Bollettino Ufficiale della Regione Lazio Nr. 23, 2002. gada 20. augusta kārtējais pielikums Nr. 5 un 2003. gada 14. jūnija GURI Nr. 24, Īpašais izdevums Nr. 3; turpmāk tekstā – “RL 26/02”).
4 RL 26/02 2.–8. pantā ir iekļauti noteikumi par aptieku darba laiku, brīvprātīgo dežūraptiekas pakalpojumu sniegšanu, iknedēļas brīvdienām un ikgadējo atvaļinājumu. Tostarp ir noteikts maksimāli pieļaujamais darba laiks, pienākums slēgt aptiekas svētdienās un vienreiz nedēļā uz pusi dienas, kā arī svētku dienās un minimālais ikgadējais atvaļinājums.
5 RL 26/02 10. pantā ir noteikts:
“1. Romas pašvaldībā katrs [vietējais veselības aprūpes dienests (turpmāk tekstā – “ASL”)] veic pasākumus, kas paredzēti šajā likumā un ietilpst attiecīgā dienesta kompetencē, vienojoties ar citiem attiecīgajiem ASL.
2. Īpašajās pašvaldības zonās aptieku iknedēļas darba laiku, pilsētu aptieku atvaļinājumus un iknedēļas atpūtu pusdienas apmērā [..] var grozīt ar lēmumu, ko attiecīgajā teritorijā kompetentā ASL pieņem, vienojoties ar attiecīgās pašvaldības mēru, provinces farmaceitu asociāciju un provinces vispārstāvētākajām publisko un privāto aptieku profesionālajām organizācijām.”
Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
6 E. Sbaridžai pieder aptieka, kas atrodas tā sauktajā “Tridente” zonā Romas vēsturiskajā centrā. Šis pilnībā gājējiem atvēlētais kvartāls atrodas šīs pilsētas tūrisma zonas centrā.
7 Šīs atrašanās vietas dēļ un tāpēc, ka jūlijā un augustā būtiski pieaug klientu skaits, 2006. gada 31. maijā prasītāja pamata lietā, pamatojoties uz RL 26/02 10. panta 2. punktu, iesniedza attiecīgajā teritorijā kompetentajai ASL RM/A lūgumu piešķirt atbrīvojumu no pienākuma 2006. gada vasaras atvaļinājuma laikā slēgt aptieku. Šis lūgums ar 2006. gada 22. jūnija lēmumu tika noraidīts, un E. Sbaridža par to iesniedza prasību iesniedzējtiesā.
8 Kamēr vēl nebija pieņemts nolēmums par minēto prasību, E. Sbaridža ar otru, 2006. gada 18. oktobrī iesniegtu lūgumu lūdza – plašākā nozīmē – atbrīvot viņu no pienākuma slēgt aptieku visu ikgadējo atvaļinājumu laikā, kā arī svētku dienās un atļaut uz visu gadu attiecināt iknedēļas darba laiku. Šajā saistībā E. Sbaridža norādīja, ka 2006. gada 8. septembrī līdzīga atļauja ir tikusi piešķirta citai aptiekai, kura atrodas tuvu dzelzceļa stacijai “Termini” un kuras īpašā klientu kategorija ir tāda pati kā viņas aptiekai.
9 Arī šis otrais lūgums ar ASL RM/A 2007. gada 22. marta lēmumu Nr. 119945/P tika noraidīts, un par to E. Sbaridža ir izvirzījusi papildu prasības pamatus un lūgusi noteikt pagaidu noregulējuma pasākumus.
10 Ar 2007. gada 22. jūnija rīkojumu iesniedzējtiesa apmierināja pieteikumu par 2007. gada 22. marta lēmuma piemērošanas apturēšanu, lai ASL RM/A pārskatītu minēto lēmumu.
11 Vēlāk, 2007. gada 1. augustā, ASL RM/A pieņēma lēmumu Nr. 40249, ar kuru tas no jauna noraidīja prasītājas pamata lietā lūgumu saskaņā ar RL 26/02 10. panta 2. punktu, pamatojoties uz Romas pašvaldības [Comune di Roma], Ordine dei Farmacisti della Provincia di Roma (Romas provinces Farmaceitu asociācija), kā arī profesionālo apvienību Assiprofar – Associazione Sindacale Proprietari Farmacia (turpmāk tekstā – “Assiprofar”) un Confservizi sniegto nelabvēlīgo atzinumu.
12 E. Sbaridža iesniedza prasību par šo pēdējo minēto lēmumu, iesniedzējtiesā notiekošā procesa ietvaros izvirzot jaunus prasības pamatus.
13 Kā norādījusi Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio reģiona Administratīvā tiesa), ar apsvērumu, ka aptieku pakalpojumi ir sabiedriskie pakalpojumi, kuri nodrošina patērētāju veselības aizsardzību, nepietiek, lai attaisnotu šīs ierobežojošās tiesību normas attiecībā uz aptieku darba laiku. Darba laika un laikposmu, kad aptiekas ir atvērtas, liberalizācija attiecībā uz visām aptiekām – kas turklāt ir atbalstīta 2007. gada 1. februāra Autorità garante della concorrenza e del mercato (Valsts konkurences un tirgus nodrošināšanas iestāde) ziņojumā – ļautu paplašināt vispārējo piedāvājumu (izvietojuma plāni, kas nodrošina līdzsvarotu aptieku ģeogrāfisko izvietojumu) par labu patērētājiem.
14 RL 26/02 noteikumi turklāt šķietot nesamērīgi un neattaisnojami. Ar aptieku pakalpojumu saistīto sabiedrības interešu un vajadzību aizsardzību neapšaubāmi labāk varot nodrošināt ar aptieku darba laika noteikumu liberalizācijas pasākumiem, kas būtu labvēlīgi konkurences attīstībai.
15 Tātad iesniedzējtiesai ir šaubas par pamata lietā aplūkojamo ierobežojumu saderību ar Kopienu tiesību principiem brīvas uzņēmumu konkurences jomā, no vienas puses, kā arī ar Eiropas Savienības rīcību, kuras mērķis ir veselības uzlabošana un aizsardzība, no otras puses. It īpaši iesniedzējtiesa uzskata, ka – pretēji minētajam mērķim – pašlaik Lacio reģionā spēkā esošie tiesību akti par aptieku pakalpojumu organizāciju kavē efektīvu ieguldījumu sabiedrības veselības aizsardzībā.
16 Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [RL 26/02] tiesību normas, saskaņā ar kurām [farmaceiti] nedrīkst atteikties no ikgadējiem atvaļinājumiem, kurās ir paredzēti [aptieku] darba laika ierobežojumi un saskaņā ar kurām atkāpe no minētajiem ierobežojumiem (10. panta 2. punkts) attiecībā uz aptiekām, kas darbojas Romas pašvaldībā, var tikt atļauta tikai tad, ja administrācija, izmantojot diskrecionāro varu (vienojoties ar iestādēm un organizācijām, kuras ir norādītas tajā pašā pantā), atzīst, ka aptieka atbilst īpašās pašvaldības zonas kritērijam, ir saderīgas ar Kopienu tiesību principiem attiecībā uz brīvu konkurenci un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas ir paredzēti [EKL] 49. un 81.–86. pantā?
2) Vai ierobežojumi, kas attiecībā uz aptieku sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu tiek piemēroti, lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzību, tādi kā tie, kas ir noteikti [RL 26/02] attiecībā uz aptieku dienas, nedēļas vai ikgadējo darba laiku, ir saderīgi ar [EKL] 152. un 153. pantu?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
17 Savos rakstveida apsvērumos Itālijas un Grieķijas valdības apstrīd šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Tiesas sēdē Assiprofar un – netieši – Ordine dei Farmacisti della Provincia di Roma ir izteikušas tādu pašu viedokli.
18 Konkrētāk, Itālijas valdība norāda, ka iesniedzējtiesa neesot sniegusi nekādus precizējumus par faktisko un tiesisko situāciju, no kuras tā ir secinājusi nepieciešamību noskaidrot, vai attiecīgā valsts tiesību norma ir saderīga ar tās minētajiem EK līguma noteikumiem. Savukārt Grieķijas valdība, Assiprofar un Ordine dei Farmacisti della Provincia di Roma apgalvo, ka, tā kā nav pārrobežu aspekta, prejudiciālajiem jautājumiem nav nekāda sakara ar Savienības tiesībām.
19 Saistībā ar to ir jāatgādina, ka tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var, ņemot vērā katras lietas īpatnības, noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C‑169/07 Hartlauer, Krājums, I‑1721. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Līdz ar to valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā ziņā skat. 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c., Krājums, I‑11421. lpp., 25. punkts, kā arī 2007. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑222/05 līdz C‑225/05 van der Weerd u.c., Krājums, I‑4233. lpp., 22. punkts).
21 Saistībā ar Itālijas valdības celto iebildi par nepieņemamību ir jākonstatē, ka lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir pietiekami aprakstīti pamata lietas tiesiskie un faktiskie apstākļi un ka iesniedzējtiesas sniegtās norādes ļauj saprast uzdoto jautājumu saturu. Tādējādi minētajā lēmumā ieinteresētajām personām ir dota faktiska iespēja iesniegt savus apsvērumus saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu, kā to turklāt apstiprina Tiesai sniegto apsvērumu saturs.
22 Līdz ar to minētajai iebildei nevar piekrist.
23 Turpinājumā, attiecībā uz Assiprofar, Ordine dei Farmacisti della Provincia di Roma un Grieķijas valdības izvirzītajiem argumentiem, saskaņā ar kuriem visi pamata lietas aspekti atrodas vienas dalībvalsts iekšienē, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tās atbilde iesniedzējtiesai var būt lietderīga pat šādos apstākļos, tostarp gadījumā, ja valsts tiesību normās tai ir noteikts pienākums nodrošināt valsts pilsonim tādas pašas tiesības, kādas citas dalībvalsts pilsonim izrietētu no Savienības tiesībām tādā pašā situācijā (skat. it īpaši 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I‑2941. lpp., 29. punkts; iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Cipolla u.c., 30. punkts, kā arī 2010. gada 1. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑570/07 un C‑571/07 Blanco Pérez un Chao Gómez, Krājums, I‑0000. lpp., 36. punkts).
24 Aplūkojamajā lietā šā sprieduma iepriekšējā punktā citētajā judikatūrā minētais gadījums paredz – pamata lietas kontekstā – tiesības, kas citas dalībvalsts pilsonim varētu izrietēt no Savienības tiesībām, ja tas būtu tādā pašā situācijā kā E. Sbaridža, kurai pieder aptieka īpašajā pašvaldības zonā Romas pašvaldības teritorijā un attiecībā uz kuru valsts kompetentā iestāde atbilstoši RL 26/02 10. panta 2. punktam ir pieņēmusi lēmumu attiecībā uz lūgumu, ar ko nemaz nav apstrīdēta ar minēto likumu ieviestā vispārējā aptieku darba laika un atvaļinājumu reglamentēšanas sistēma, bet ar ko tikai kā izņēmums no šīs vispārējās sistēmas ir paredzēts iegūt atļauju atbrīvojumam no pienākuma ievērot jebkādus laikposmus, kad aptiekai būtu jābūt slēgtai.
25 Līdz ar to, ņemot vērā konkrētos pamata lietas apstākļus, ir acīmredzams, ka EKL 49. panta interpretācijai, ko iesniedzējtiesa lūgusi savā lēmumā, nav nozīmes saistībā ar pamata lietas risinājumu.
26 Kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 72. un 73. punktā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka uz dalībvalsts pilsoni, kas pastāvīgi un ilgstoši veic profesionālu darbību kādā citā dalībvalstī, attiecas EK līguma nodaļa par uzņēmējdarbības veikšanu, nevis nodaļa par pakalpojumu sniegšanu (skat. it īpaši 1974. gada 21. jūnija spriedumu lietā 2/74 Reyners, Recueil, 631. lpp., 21. punkts, un 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 28. punkts).
27 Turklāt, runājot precīzi par brīvību veikt uzņēmējdarbību, lai gan Tribunale amministrativo regionale per il Lazio nav tieši lūgusi Tiesu interpretēt EKL 43. pantu, ir skaidrs, ka arī minētā panta interpretācijai nav nozīmes iesniedzējtiesā izskatāmās lietas ietvaros.
28 Aplūkojamajā lietā, kā jau uzsvērts šā sprieduma 23. punktā, attiecīgā aptieka ir uzņēmums, kas pastāvīgi darbojas Romas pilsētas centrā gājējiem atvēlētajā zonā, un tās īpašnieks – kas saskaņā ar pieņēmumu varētu būt citas dalībvalsts pilsonis – jau ilgu laiku ir veicis nepārtrauktu profesionālu darbību. Tādējādi EKL 43. pantā paredzēto tiesību veikt uzņēmējdarbību izmantošana acīmredzami nav iesniedzējtiesā izskatāmās pamata lietas priekšmets.
29 Pēc šiem precizējumiem ir jākonstatē, ka arī citas Kopienu tiesību normas konkurences jomā, kuras iesniedzējtiesa ir lūgusi interpretēt, tostarp EKL 81.–86. pants, acīmredzami nav piemērojamas tādā kontekstā kā pamata lietā.
30 Pirmkārt, ir jānorāda, ka EKL 83.–85. pantam nav nekādas nozīmes saistībā ar lietu, ko izskata iesniedzējtiesa, jo runa ir vai nu par pilnībā procesuāliem noteikumiem (EKL 83. un 85. pants), vai arī par pārejas noteikumiem (EKL 84. pants).
31 Otrkārt, kaut arī EKL 81. un 82. pants paši par sevi patiešām attiecas tikai uz uzņēmumu rīcību un neskar dalībvalstu normatīvos pasākumus, tomēr šajos pantos, tos aplūkojot kopsakarā ar EKL 10. pantu, kurā ir noteikts sadarbības pienākums, ir paredzēts dalībvalstu pienākums neveikt vai atcelt tādus pasākumus, pat ja tiem ir normatīvs raksturs, kuru rezultātā uzņēmumiem piemērojamie konkurences noteikumi varētu zaudēt savu lietderīgo iedarbību (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Cipolla u.c., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Šajā ziņā tomēr ir skaidrs, ka pamata lietā aplūkojamie tiesību akti, kas attiecas uz iespējamo izņēmuma piešķiršanu saistībā ar aptiekas, kas atrodas īpašajā pašvaldības zonā Romas pašvaldības teritorijā, darba laiku, paši par sevi vai to piemērošana nevar iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 81. un 82. panta izpratnē (skat. a contrario 1972. gada 17. oktobra spriedumu lietā 8/72 Vereniging van Cementhandelaren/Komisija, Recueil, 977. lpp., 29. punkts; 1991. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑179/90 Merci convenzionali porto di Genova, Recueil, I‑5889. lpp., 14. un 15. punkts, kā arī 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑35/99 Arduino, Recueil, I‑1529. lpp., 33. punkts).
33 Līdz ar to ir jāuzskata, ka tiktāl, ciktāl pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz EKL 81. un 82. panta noteikumiem, tas nav pieņemams.
34 Treškārt, no apstākļa, ka minētās Savienības tiesību normas konkurences jomā nav piemērojamas pamata lietā, izriet, ka arī EKL 86. pants nav piemērojams šai lietai.
35 Saistībā ar EKL 28. pantu, uz kuru atsaukušās dažas ieinteresētās personas, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, pilnības labad ir jākonstatē, ka šā sprieduma 32. punktā minēto iemeslu dēļ uzreiz ir jāizslēdz arī ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un tātad iespēja radīt šķērsli brīvai preču apritei.
36 No tā izriet, ka EKL 28. panta interpretācijai nav nozīmes saistībā ar iesniedzējtiesā izskatāmās lietas risinājumu.
37 Visbeidzot, saistībā ar EKL 152. un 153. pantu, ko iesniedzējtiesa minējusi savā otrajā jautājumā, pietiek norādīt – kā to izdarījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 48.–51. punktā un kā to uzsvērušas gandrīz visas ieinteresētās personas, kas sniegušas apsvērumus šajā tiesvedībā –, ka minētie panti ir adresēti Savienības iestādēm un dalībvalstīm un ka uz tiem acīmredzami nevar atsaukties, lai pārbaudītu valsts pasākumu saderību ar Savienības tiesībām.
38 No visa iepriekš minētā izriet, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par nepieņemamu.
Par tiesāšanās izdevumiem
39 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tribunale amministrativo regionale per il Lazio iesniegusi ar 2008. gada 21. maija lēmumu, ir nepieņemams.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – itāļu.