Lieta C‑73/08
Nicolas Bressol u.c.
un
Céline Chaverot u.c.
pret
Gouvernement de la Communauté française
(Cour constitutionnelle (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Eiropas Savienības pilsonība – LESD 18. un 21. pants – Direktīva 2004/38/EK – 24. panta 1. punkts – Uzturēšanās brīvība – Nediskriminācijas princips – Pieeja augstākajai izglītībai – Studenti, kas ir kādas dalībvalsts pilsoņi un kas dodas uz citu dalībvalsti, lai tur mācītos – Studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, reģistrācijai augstākās izglītības studiju programmās sabiedrības veselības jomā noteiktās kvotas – Pamatojums – Samērīgums – Medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmu kvalitātes apdraudējuma risks – Diplomēto speciālistu sabiedrības veselības jomas profesijās nepietiekamības risks
Sprieduma kopsavilkums
1. Eiropas Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punkts)
2. Kopienu tiesības – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Eiropas Savienības pilsonība – Diskriminācija pilsonības dēļ
(LESD 18. un 21. pants)
3. Kopienu tiesības – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Eiropas Savienības pilsonība – Diskriminācija pilsonības dēļ
(LESD 18. un 21. pants; Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta 2. punkta c) apakšpunkts)
1. Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 24. panta 1. punkts, kurš attiecas uz visiem Savienības pilsoņiem, kas uzturas uzņemošās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar šo direktīvu, var tikt piemērots tādu studentu situācijai, kuri ir Savienības pilsoņi un kuri saskaņā ar uzņemošās dalībvalsts tiesisko regulējumu netiek uzskatīti par pastāvīgajiem iedzīvotājiem un šī iemesla dēļ nevar reģistrēties augstākās izglītības iestādēs.
Tam, ka šie studenti uzņemošajā dalībvalstī attiecīgā gadījumā neveic nekādu saimniecisko darbību, nav nozīmes, jo Direktīva 2004/38 ir piemērojama visiem Savienības pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai šie pilsoņi citas dalībvalsts teritorijā ir nodarbināti kā darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai neveic vispār nekādu saimniecisko darbību.
(sal. ar 34.–36. punktu)
2. LESD 18. un 21. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir ierobežots to studentu, kas netiek uzskatīti par šīs valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem, skaits, kuri var pirmo reizi reģistrēties tās augstākās izglītības iestāžu medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmā, ja vien valsts tiesa, izvērtējot visu kompetento iestāžu iesniegto atbilstošo informāciju, nekonstatē, ka šis tiesiskais regulējums ir pamatots, ņemot vērā sabiedrības veselības aizsardzības mērķi.
Šāda nevienlīdzīga attieksme starp studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un studentiem, kas tādi nav, ir uzskatāma par diskrimināciju, kuras pamatā netieši ir pilsonība, ja vien tā nav pamatojama ar mērķi saglabāt kvalitatīvus, līdzsvarotus un visiem pieejamus medicīniskos pakalpojumus, palīdzot sasniegt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni. Šajā ziņā ir jāizvērtē, vai tiesiskais regulējums ir piemērots šī leģitīmā mērķa sasniegšanai un vai tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, kas ir jāizvērtē valsts tiesai.
Šādā nolūkā valsts tiesai, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai pastāv faktisks sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējuma risks. Novērtējot šo risku, valsts tiesai vispirms ir jāņem vērā, ka starp nākamo veselības aprūpes jomā strādājošo speciālistu apmācību un mērķi saglabāt kvalitatīvus, līdzsvarotus un visiem pieejamus medicīniskos pakalpojumus pastāvošā saikne ir tikai netieša un tai ir raksturīga mazāka cēloņsakarība nekā saiknei starp sabiedrības veselības aizsardzības mērķi un to veselības aprūpes jomas speciālistu darbību, kas jau darbojas tirgū. Šādas saiknes novērtējums tostarp ir atkarīgs no prospektīvas analīzes, kas jāveic, ņemot vērā daudzus nejaušus un nenoteiktus apstākļus un attiecīgās veselības aprūpes jomas nākotnē paredzamo attīstību, kā arī no attiecīgajā brīdī pastāvošās situācijas analīzes. Visbeidzot, valsts tiesai ir jāņem vērā, ka gadījumā, ja pastāv neskaidrības par sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējuma attiecīgās dalībvalsts teritorijā esamību vai tā nopietnību, dalībvalsts var veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, līdz materializējas veselības aprūpes jomā strādājošo speciālistu nepietiekamība. Tas pats attiecas arī uz izglītības kvalitātes šajā jomā apdraudējuma risku. Ņemot vērā iepriekš minēto, kompetentajām valsts iestādēm, pamatojoties uz objektīvu, detalizētu un uz skaitļiem balstītu analīzi un izmantojot nozīmīgus, saskanīgus un ticamus datus, ir jāpierāda, ka patiešām pastāv sabiedrības veselības apdraudējums.
Otrkārt, ja valsts tiesa uzskata, ka pastāv faktisks sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējuma risks, tai, ņemot vērā kompetento iestāžu sniegto informāciju, ir jāizvērtē, vai tiesiskais regulējums ir atzīstams par piemērotu izvirzītā sabiedrības veselības aizsardzības mērķa sasniegšanai. Šajā ziņā tai it īpaši ir jāizvērtē, vai studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaita ierobežojums patiešām var palielināt to diplomēto speciālistu skaitu, kuri ilgtermiņā var nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.
Treškārt, valsts tiesai ir jāizvērtē, vai tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, un it īpaši, vai šis izvirzītais vispārējo interešu mērķis nevar tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem, kas veicinātu to, ka studenti, kas pabeiguši savas studijas attiecīgajā kopienā, pēc studiju pabeigšanas apmetas tajā uz dzīvi, vai kas veicinātu ārpus šīs kopienas izglītību ieguvušo speciālistu apmešanos uz dzīvi šajā kopienā. Tāpat valsts tiesai ir jāpārbauda, vai kompetentās iestādes ir pienācīgi līdzsvarojušas šī mērķa sasniegšanu ar no Savienības tiesībām izrietošajām prasībām, it īpaši ar studentu, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, tiesībām uz pieeju augstākajai izglītībai, tiktāl, ciktāl šīs tiesības ir studentu brīvas pārvietošanās principa pati būtība.
(sal. ar 62.–64., 66., 69.–71., 75.–79. un 82. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
3. Dalībvalsts kompetentās iestādes nevar atsaukties uz Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ja valsts tiesa konstatē, ka šīs dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas nosaka studentu skaitu atsevišķās augstākās izglītības pirmā posma studiju programmās, nav saderīgs ar LESD 18. un 21. pantu.
No Pakta 13. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējuma izriet, ka tam būtībā ir tāds pats mērķis kā LESD 18. un 21. pantam, proti, nodrošināt nediskriminācijas principa ievērošanu pieejas augstākajai izglītībai jomā. To apstiprina Pakta 2. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru Pakta dalībvalstis apņemas nodrošināt, lai šajā paktā proklamētās tiesības tiktu realizētas bez jebkādas diskriminācijas, tostarp nacionālās izcelšanās dēļ. Savukārt Pakta 13. panta 2. punkta c) apakšpunktā tā dalībvalstij netiek nedz prasīts, nedz vēl jo vairāk atļauts nodrošināt plašu pieeju kvalitatīvai augstākajai izglītībai tikai tās pilsoņiem.
(sal. ar 86.–88. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2010. gada 13. aprīlī (*)
Eiropas Savienības pilsonība – LESD 18. un 21. pants – Direktīva 2004/38/EK – 24. panta 1. punkts – Uzturēšanās brīvība – Nediskriminācijas princips – Pieeja augstākajai izglītībai – Studenti, kas ir kādas dalībvalsts pilsoņi un kas dodas uz citu dalībvalsti, lai tur mācītos – Studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, reģistrācijai augstākās izglītības studiju programmās sabiedrības veselības jomā noteiktās kvotas – Pamatojums – Samērīgums – Medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmu kvalitātes apdraudējuma risks – Diplomēto speciālistu sabiedrības veselības jomas profesijās nepietiekamības risks
Lieta C‑73/08
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Cour constitutionnelle (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 14. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 22. februārī, tiesvedībā
Nicolas Bressol u.c.,
Céline Chaverot u.c.
pret
Gouvernement de la Communauté française.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] un K. Toadere [C. Toader], tiesneši K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], K. Šīmans [K. Schiemann], J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents), T. fon Danvics [T. von Danwitz], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 3. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– N. Bresola [N. Bressol] u.c. vārdā – M. Snuks [M. Snoeck] un J. Truders [J. Troeder], avocats,
– S. Šaverotas [C. Chaverot] u.c. vārdā – J. Truders un M. Marešals [M. Mareschal], avocats,
– Beļģijas valdības vārdā – L. van den Bruka [L. Van den Broeck], pārstāve, kurai palīdz M. Niuls [M. Nihoul], avocat,
– Austrijas valdības vārdā – E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – K. Katabriga [C. Cattabriga] un Ž. Rozē [G. Rozet], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2009. gada 25. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 12. panta pirmās daļas un 18. panta 1. punkta, lasot tos kopā ar 149. panta 1. un 2. punktu un 150. panta 2. punktu, interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp N. Bresolu u.c. un S. Šaverotu u.c., no vienas puses, un Gouvernement de laCommunauté française [Franču kopienas valdību], no otras puses, lūdzot izvērtēt Franču kopienas 2006. gada 16. jūnija dekrēta, kas nosaka studentu skaitu atsevišķās augstākās izglītības pirmā posma studiju programmās (2006. gada 6. jūlija Moniteur belge, 34055. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada 16. jūnija dekrēts”), konstitucionalitāti.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Saskaņā ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ko 1966. gada 16. decembrī pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja un kas stājies spēkā 1976. gada 3. janvārī (turpmāk tekstā – “Pakts”), 2. panta 2. punktu:
“Šā pakta dalībvalstis apņemas garantēt, lai šajā paktā proklamētās tiesības tiktu realizētas bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no [..] nacionālās [..] izcelšanās.”
4 Pakta 13. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:
“Šā pakta dalībvalstis atzīst, ka minēto [katra cilvēka] tiesību [uz izglītību] pilnīgai realizēšanai:
[..]
c) veicot visus nepieciešamos pasākumus un tai skaitā pakāpeniski ieviešot bezmaksas izglītību, jāpanāk, lai augstākā izglītība būtu visiem vienādi pieejama, ievērojot katra spējas;
[..].”
Savienības tiesības
5 Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un kļūdas labojumi – OV 2004, L 229, 35. lpp., OV 2005, L 197, 34. lpp., kā arī OV 2007, L 204, 28. lpp.), kas tika pieņemta saskaņā ar EKL 12. panta otro daļu, 18. panta 2. punktu, 40., 44. un 52. pantu, preambulas pirmajā, trešajā un divdesmitajā apsvērumā ir noteikts:
“(1) Savienības pilsonība ikvienam Savienības pilsonim nodrošina primāras un individuālas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai noteiktos pasākumus.
[..]
(3) Savienības pilsonībai vajadzētu būt dalībvalstu piederīgo pamatstatusam, viņiem īstenojot savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības. Tādēļ, lai vienkāršotu un nostiprinātu visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, ir jākodificē un jāpārskata Kopienas tiesību akti, kas atsevišķi attiecas uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, kā arī studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām.
[..]
(20) Saskaņā ar aizliegumu diskriminēt personas to valstiskās piederības dēļ visiem Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kas uzturas kādā dalībvalstī, pamatojoties uz šo direktīvu, attiecīgajā dalībvalstī jomās, uz kurām attiecas Līgums, būtu jāattiecina tāds pats režīms, kāds piešķirts attiecīgās valsts valstspiederīgajiem, ievērojot Līgumā un sekundārajos tiesību aktos skaidri noteiktos īpašos nosacījumus.”
6 Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem [..].”
7 Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta, kura virsraksts ir “Vienlīdzīga attieksme”, 1. punktu:
“Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.”
Valsts tiesības
8 Saskaņā ar 2006. gada 16. jūnija dekrētu katrai Franču kopienas universitātei vai augstskolai, ievērojot noteiktu kārtību, ir jāierobežo to studentu skaits, kas to reģistrācijas brīdī nav Beļģijas pastāvīgie iedzīvotāji šī dekrēta izpratnē (turpmāk tekstā – “studenti, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji”), kuri var pirmo reizi reģistrēties vienā no deviņām šajā dekrētā paredzētajām medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmām.
9 2006. gada 16. jūnija dekrēta 1. pantā noteikts:
“Šī dekrēta izpratnē students, kas ir pastāvīgais iedzīvotājs, ir tāds students, kurš reģistrēšanās brīdī augstākās izglītības iestādē pierāda, ka tā galvenā dzīvesvieta ir Beļģijā un ka tas atbilst vienam no šādiem nosacījumiem:
1) tam ir tiesības pastāvīgi uzturēties Beļģijā;
2) Beļģija ir bijusi tā galvenā dzīvesvieta vismaz sešus mēnešus pirms tā reģistrēšanās augstākās izglītības iestādē, un tajā pašā laikā tas ir bijis nodarbināts kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātā persona vai ir saņēmis Beļģijas valsts iestādes piešķirtu pabalstu, kas nodrošina ienākumu aizstāšanu;
3) tam ir atļauja uzturēties [Beļģijā] neierobežotu laika periodu saskaņā ar [attiecīgiem Beļģijas tiesību aktiem];
4) tas ir saņēmis atļauju uzturēties Beļģijā, jo tam ir piešķirts bēgļa statuss [kā noteikts Beļģijas tiesību aktos] vai tas ir iesniedzis pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu;
5) tam ir atļauja uzturēties Beļģijā, jo tam ir piešķirta pagaidu aizsardzība saskaņā ar [attiecīgiem Beļģijas tiesību aktiem];
6) tā māte, tēvs, likumīgais aizbildnis vai laulātais atbilst vienam no iepriekš minētajiem nosacījumiem;
7) reģistrēšanās brīdī augstākās izglītības iestādē tā galvenā dzīvesvieta vismaz trīs gadus ir bijusi Beļģijā;
8) tam akadēmiskā gada ietvaros saistībā ar sadarbību attīstībai ir piešķirta stipendija studijām, par kurām tika iesniegts reģistrācijas pieteikums.
“Pastāvīgas uzturēšanās tiesības” šī panta pirmās daļas 1. punkta izpratnē ir [Direktīvas 2004/38] 16. un 17. pantā noteiktās citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu tiesības [..] uzturēties [Beļģijā].”
10 Šī dekrēta II nodaļā, kurā ietilpst 2.–5. pants, ir ietverti noteikumi attiecībā uz universitātēm.
11 Saskaņā ar šī dekrēta 2. pantu:
“Akadēmiskajām iestādēm saskaņā ar 4. pantā noteikto metodi ir jāierobežo to studentu skaits, kuri kādā Franču kopienas universitātē pirmo reizi tiek uzņemti kādā no 3. pantā minētajām studiju programmām.
[..]”
12 Šī dekrēta 3. pantā ir paredzēts:
“[II nodaļas] noteikumi tiek piemēroti studiju programmām, kuras pabeidzot tiek iegūti šādi akadēmiskie grādi:
1) bakalaura grāds kinezoterapijā un rehabilitācijā;
2) bakalaura grāds veterinārajā medicīnā.”
13 Šī dekrēta 4. pants ir formulēts šādi:
“Katrā universitātē un katrā 3. pantā minētajā studiju programmā ir kopējais studentu skaits T, kuri attiecīgajā studiju programmā tiek uzņemti pirmo reizi un kuri tiek ņemti vērā finansējuma vajadzībām, kā arī studentu skaits NR, kuri attiecīgajā studiju programmā tiek uzņemti pirmo reizi un kuri netiek uzskatīti par studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, 1. panta izpratnē.
Ja attiecība starp skaitu NR, no vienas puses, un skaitu T iepriekšējos akadēmiskos gados, no otras puses, sasniedz noteiktu procentu lielumu P, akadēmiskajām iestādēm jāatsaka turpmāk reģistrēt studentus, kuri vēl nekad nav tikuši uzņemti attiecīgajā studiju programmā un kuri netiek uzskatīti par studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, 1. panta izpratnē.
Iepriekšējā daļā noteiktais lielums P ir 30 procenti. Tomēr, ja visās Eiropas Savienības augstākās izglītības iestādēs attiecīgajā akadēmiskajā gadā studentu, kas studē valstī, kura nav tā valsts, kurā tie ir ieguvuši vidusskolas diplomu, vidējais skaits ir lielāks par desmit procentiem, lielums P nākamajā akadēmiskajā gadā ir šo procentu reizinājums ar trīs.”
14 2006. gada 16. jūnija dekrēta 5. pantā ir noteikts:
“[..] studenti, kuri netiek uzskatīti par pastāvīgiem iedzīvotājiem 1. panta izpratnē, var pieteikties reģistrācijai 3. pantā minētajām studiju programmām ne ātrāk kā trīs darba dienas pirms 2. septembra, kas ir pirms attiecīgā akadēmiskā gada. [..]
[..]
Atkāpjoties no šī panta pirmās daļas, attiecībā uz studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, bet kas ir ieradušies, lai iesniegtu reģistrācijas pieteikumu vienai no 3. pantā minētajām studiju programmām ne vēlāk kā pēdējā darba dienā pirms 2. septembra, kas ir pirms akadēmiskā gada, ja to studentu skaits, kas šādi ir ieradušies, pārsniedz NR, kā noteikts 4. panta otrajā daļā, prioritāte [uzņemšanas vajadzībām] starp šiem studentiem tiek noteikta izlozes kārtā. [..]
[..]”
15 2006. gada 16. jūnija dekrēta III nodaļā, kurā ietilpst 6.–9. pants, ir ietverti noteikumi attiecībā uz augstskolām. Šī dekrēta 6. panta pirmajā daļā, kā arī 8. un 9. pantā ir noteikumi, kas ir analogi tā 2. panta pirmajai daļai, kā arī 4. un 5. pantam.
16 Saskaņā ar šī dekrēta 7. pantu šie noteikumi ir piemērojami studiju programmām, kuras pabeidzot tiek iegūti šādi akadēmiskie grādi:
“1) bakalaura grāds vecmāšu specialitātē;
2) bakalaura grāds ergoterapijā;
3) bakalaura grāds logopēdijā;
4) bakalaura grāds ortopēdijā un ortopēdiskajā terapijā;
5) bakalaura grāds kinezoterapijā;
6) bakalaura grāds audioloģijā;
7) pasniedzēja grāds ar specializāciju psihopedagoģiskajās konsultācijās.”
Pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi
17 Franču kopienas augstākās izglītības sistēma ir balstīta uz brīvu pieeju izglītībai bez jebkādiem studentu reģistrācijas ierobežojumiem.
18 Tomēr pēdējo gadu laikā Franču kopienā ir ievērojami pieaudzis studentu no citām dalībvalstīm, nevis Beļģijas Karalistes skaits, kas reģistrējas tās augstākās izglītības sistēmā ietilpstošajās izglītības iestādēs, it īpaši deviņās medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmās. Saskaņā ar lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu šis pieaugums tostarp ir radies Francijas izcelsmes studentu pieplūduma dēļ, kuri dodas uz Franču kopienu, ņemot vērā, ka tajā augstākā izglītība tiek nodrošināta tajā pašā valodā kā Francijā un tādēļ, ka Francijas Republika ir ierobežojusi pieeju attiecīgajai izglītībai.
19 Uzskatot, ka šādu studentu skaits minētajās studiju programmās ir sasniedzis pārmērīgi augstu līmeni, Franču kopiena pieņēma 2006. gada 16. jūnija dekrētu.
20 2006. gada 9. augustā un 13. decembrī prasītāji pamata lietā vērsās Cour constitutionnelle [Konstitucionālajā tiesā] ar prasību atcelt šo dekrētu.
21 Daļa no šiem prasītājiem ir studenti – kuriem galvenokārt ir Francijas pilsonība un kuri nepieder nevienai no 2006. gada 16. jūnija dekrēta 1. pantā minētajām kategorijām, – kas bija iesnieguši reģistrācijas pieteikumu 2006./2007. akadēmiskajam gadam kādā no Franču kopienas augstākās izglītības iestādēm, lai apgūtu tajā kādu no šajā dekrētā minētajām studiju programmām.
22 Tā kā studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits pārsniedza šajā dekrētā noteikto robežvērtību, attiecīgās iestādes organizēja izlozi attiecībā uz šiem studentiem, kuras rezultāts prasītājiem pamata lietā bija nelabvēlīgs. Līdz ar to attiecīgās iestādes atteicās pieņemt to iesniegtos reģistrācijas pieteikumus.
23 Otru prasītāju pamata lietās daļu veido 2006. gada 16. jūnija dekrētā paredzēto universitāšu un augstskolu pasniedzēji, kuri uzskata, ka šī dekrēta piemērošana tieši un tūlītēji apdraud viņu nodarbinātību, jo tā rezultātā ilgtermiņā samazināsies to pārstāvētajās izglītības iestādēs reģistrēto studentu skaits.
24 Savu prasību pamatojumam prasītāji pamata lietās tostarp ir norādījuši, ka 2006. gada 16. jūnija dekrēts pārkāpj nediskriminācijas principu, jo tajā ietvertie noteikumi, bez jebkāda atbilstoša pamatojuma, paredz atšķirīgu attieksmi pret studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un pret studentiem, kas tādi nav. Proti, lai gan studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, ir brīva pieeja šajā dekrētā paredzētajām studiju programmām, studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, pieeja šīm studiju programmām ir ierobežota tādējādi, ka šajā kategorijā ietilpstošo studentu, kas reģistrējušies attiecīgajās studiju programmās, skaits nedrīkst pārsniegt 30 % robežu.
25 Iesniedzējtiesai ir šaubas par 2006. gada 16. jūnija dekrēta tiesiskumu, un tā uzskata, ka Beļģijas Konstitūcijas normas – kuru ievērošanas pārbaude ir iesniedzējtiesas kompetencē un uz kuru pārkāpumu tiek norādīts – ir skatāmas kopā ar EKL 12. panta pirmo daļu, 18. panta 1. punktu, 149. panta 1. punktu un 2. punkta otro ievilkumu un 150. panta 2. punkta trešo ievilkumu.
26 Šādos apstākļos Cour constitutionnelle nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [EKL] 12. panta pirmā daļa un 18. panta 1. punkts, aplūkojot tos kopsakarā ar [EKL] 149. panta 1. punktu un 2. punkta otro ievilkumu un 150. panta 2. punkta trešo ievilkumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šie noteikumi aizliedz, ka dalībvalsts autonoma kopiena, kurai ir kompetence augstākās izglītības jomā un kura saskaras ar kaimiņdalībvalsts studentu pieplūdumu vairākās medicīniska rakstura studiju programmās, ko galvenokārt finansē no valsts līdzekļiem, sakarā ar ieviesto ierobežojošo politiku šajā kaimiņvalstī ievieš tādus pasākumus, kādi ir ietverti Franču kopienas [2006. gada 16. jūnija dekrētā], ja šī kopiena norāda uz atbilstošiem iemesliem, lai apliecinātu, ka šī situācija varētu pārmērīgi apgrūtināt valsts finanses un apdraudēt sniegtās izglītības kvalitāti?
2) Vai atbilde uz pirmo jautājumu būtu citāda, ja šī kopiena pierādītu, ka šīs situācijas dēļ ļoti nedaudzi studenti, kas dzīvo šajā kopienā, saņem diplomu, lai ilgtermiņā būtu pietiekami daudz kvalificēta medicīniskā personāla, kas nodrošinātu sabiedrības veselības sistēmas kvalitāti šajā kopienā?
3) Vai atbilde uz pirmo jautājumu būtu citāda, ja šī kopiena, ņemot vērā [EKL] 149. panta 1. punkta beigu daļu un [Pakta] 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurā ir paredzēts standstill [atturēšanās no jebkādas darbības] pienākums, izvēlas saglabāt šīs kopienas iedzīvotajiem plašu un demokrātisku pieeju kvalitatīvai augstākajai izglītībai?”
Par pirmo un otro jautājumu
27 Uzdodot pirmos divus jautājumus, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietās, kurš ierobežo studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaitu, kas var pirmo reizi reģistrēties medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmās augstākās izglītības iestādēs, ja šī valsts ir saskārusies ar kaimiņdalībvalsts studentu pieplūdumu sakarā ar ieviesto ierobežojošo politiku šajā kaimiņvalstī un ja šīs situācijas dēļ ļoti nedaudzi studenti, kas dzīvo šajā pirmajā minētajā dalībvalstī, saņem diplomu šajās studiju programmās.
Par dalībvalstu kompetenci izglītības jomā
28 Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar LESD 165. panta 1. punktu un 166. panta 1. punktu Savienības tiesības neietekmē dalībvalstu kompetenci attiecībā uz to izglītības sistēmu un arodmācību organizāciju, tomēr, īstenojot šo kompetenci, šīm valstīm ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši tiesību normas, kas attiecas uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā (šajā ziņā skat. 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑76/05 Schwarz un Gootjes‑Schwarz, Krājums, I‑6849. lpp., 70. punkts, kā arī 2007. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑11/06 un C‑12/06 Morgan un Bucher, Krājums, I‑9161. lpp., 24. punkts).
29 Tādējādi dalībvalstis ir tiesīgas izvēlēties gan tādu izglītības sistēmu, kas ir balstīta uz brīvu pieeju izglītībai bez studentu reģistrācijas skaita ierobežojumiem, gan tādu sistēmu, kas ir balstīta uz reglamentētu pieeju izglītībai, kuras ietvaros notiek studentu atlase. Tomēr, izvēloties vienu no šīm sistēmām vai abu šo sistēmu kombināciju, dalībvalstij ir jānodrošina, ka šī sistēma atbilst Savienības tiesībām un it īpaši diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principam.
Par pamata lietām piemērojamo tiesību normu noteikšanu
30 LESD 21. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus.
31 Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības pilsonis var atsaukties uz LESD 18. pantu, kurā ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ, visos gadījumos, uz kuriem attiecas Savienības tiesību piemērojamība ratione materiae, tai skaitā gadījumos, kas saistīti ar LESD 21. pantā paredzētās brīvības pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu (šajā ziņā skat. 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑148/02 Garcia Avello, Recueil, I‑11613. lpp., 24. punkts; 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C‑209/03 Bidar, Krājums, I‑2119. lpp., 32. un 33. punkts, kā arī 2008. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑158/07 Förster, Krājums, I‑8507. lpp., 36. un 37. punkts).
32 Tāpat no šīs pašas judikatūras izriet, ka šis aizliegums attiecas arī uz nosacījumiem pieejai arodmācībām, jo gan augstākā, gan universitātes izglītība veido arodmācības (2005. gada 7. jūlija spriedums lietā C‑147/03 Komisija/Austrija, Krājums, I‑5969. lpp., 32. un 33. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
33 No tā izriet, ka studenti pamata lietās var atsaukties uz LESD 18. un 21. pantā paredzētajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalsts, piemēram, Beļģijas Karalistes, teritorijā, netiekot pakļautiem tiešai vai netiešai diskriminācijai to pilsonības dēļ.
34 Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar izslēgt, ka atsevišķu prasītāju pamata lietās situācijai var būt piemērojams Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punkts, kurš attiecas uz visiem Savienības pilsoņiem, kas uzturas uzņemošās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar šo direktīvu.
35 Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, pirmkārt, ka attiecīgie studenti pamata lietās ir Savienības pilsoņi.
36 Otrkārt, tam, ka tie Beļģijā attiecīgā gadījumā neveic nekādu saimniecisko darbību, nav nozīmes, jo Direktīva 2004/38 ir piemērojama visiem Savienības pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai šie pilsoņi citas dalībvalsts teritorijā ir nodarbināti kā darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai neveic vispār nekādu saimniecisko darbību.
37 Treškārt, nevar izslēgt, ka daži no prasītājiem pamata lietās jau bija uzturējušies Beļģijā, pirms tie nolēma reģistrēties kādā no attiecīgajām studiju programmām.
38 Ceturtkārt, ir jānorāda, ka Direktīva 2004/38 ratione temporis ir piemērojama pamata lietām. Pirmkārt, dalībvalstīm bija pienākums transponēt šo direktīvu līdz 2006. gada 30. aprīlim. Otrkārt, pamata lietās izskatāmais dekrēts tika pieņemts 2006. gada 16. jūnijā, proti, pēc direktīvas transponēšanai noteiktā datuma. Turklāt ir zināms, ka attiecīgie studenti pamata lietās attiecīgajās augstākās izglītības mācību iestādēs bija iesnieguši reģistrācijas pieteikumu 2006./2007. akadēmiskajam gadam un šī reģistrācija tiem tika atteikta, pamatojoties uz šo dekrētu. Līdz ar to šo studentu reģistrācijas pieteikuma noraidījums neapšaubāmi ir noticis pēc 2006. gada 30. aprīļa.
39 Tomēr, tā kā Tiesas rīcībā nav visas informācijas, kas tai ļautu atzīt, ka prasītāju pamata lietās situācijai ir piemērojams arī Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punkts, iesniedzējtiesai pašai ir jānovērtē, vai šī tiesību norma pamata lietās patiešām ir piemērojama.
Par nevienlīdzīgas attieksmes esamību
40 Jāatgādina, ka nediskriminācijas princips aizliedz ne tikai tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkura veida netiešu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada to pašu rezultātu (šajā ziņā skat. 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑212/05 Hartmann, Krājums, I‑6303. lpp., 29. punkts).
41 Izņemot gadījumus, kad valsts tiesību norma ir objektīvi pamatota un ir samērīga ar sasniedzamo mērķi, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt citu dalībvalstu pilsoņus salīdzinājumā ar attiecīgās valsts pilsoņiem un ja tādējādi var tikt radīta nelabvēlīgāka situācija citu dalībvalstu pilsoņiem (šajā ziņā skat. 2000. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑195/98 Österreichischer Gewerkschaftsbund, Recueil, I‑10497. lpp., 40. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Hartmann, 30. punkts).
42 Pamata lietās 2006. gada 16. jūnija dekrētā ir paredzēts, ka neierobežota pieeja šajā dekrētā paredzētajām medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmām ir vienīgi studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, proti, studentiem, kas atbilst gan nosacījumam par galveno dzīvesvietu Beļģijā, gan vienam no šī dekrēta 1. panta pirmās daļas 1.–8. punktā minētajiem astoņiem alternatīvajiem nosacījumiem.
43 Savukārt studentiem, kas neatbilst šiem nosacījumiem, ir tikai ierobežota pieeja šīm izglītības iestādēm, jo kopējais studentu skaits katrai augstākās izglītības iestādei un katrai studiju programmai principā ir ierobežots ar 30 % no kopējā iepriekšējā akadēmiskajā gadā reģistrēto studentu skaita. Šī procentuālā sadalījuma ietvaros studenti, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, to reģistrācijas nolūkā tiek izvēlēti izlozes kārtībā.
44 Tādējādi pamata lietās izskatāmais valsts tiesiskais regulējums rada nevienlīdzīgu attieksmi starp studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un studentiem, kas tādi nav.
45 Tādu dzīvesvietas nosacījumu kā šajā tiesiskajā regulējumā paredzētais ir vieglāk ievērot attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem, kuri pārsvarā dzīvo Beļģijā, nekā citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri parasti dzīvo citā dalībvalstī, nevis Beļģijā (pēc analoģijas skat. 1999. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑337/97 Meeusen, Recueil, I‑3289. lpp., 23. un 24. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Hartmann, 31. punkts).
46 Kā to atzīst arī Beļģijas valdība, no tā izriet, ka pamata lietās izskatāmais valsts tiesiskais regulējums sava rakstura dēļ vien vairāk ietekmē citu dalībvalstu, nevis Beļģijas Karalistes pilsoņus salīdzinājumā ar attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem un līdz ar to ir nelabvēlīgāks tieši citu dalībvalstu pilsoņiem.
Par nevienlīdzīgas attieksmes pamatojumu
47 Kā konstatēts šī sprieduma 41. punktā, tāda nevienlīdzīga attieksme kā 2006. gada 16. jūnija dekrētā paredzētā ir atzīstama par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kas ir aizliegta, ja vien tā nav objektīvi pamatojama.
48 Turklāt, lai attiecīgais pasākums būtu pamatots, tam ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (šajā ziņā skat. 2008. gada 16. oktobra spriedumu lietā C‑527/06 Renneberg, Krājums, I‑7735. lpp., 81. punkts, kā arī 2009. gada 19. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑171/07 un C‑172/07 Apothekerkammer des Saarlandes u.c., Krājums, I‑4171. lpp., 25. punkts).
Par pamatojumu, kas saistīts ar pārmērīgām augstākās izglītības finansēšanas izmaksām
49 Beļģijas valdība, ko atbalsta Austrijas valdība, vispirms apgalvo, ka nevienlīdzīga attieksme starp studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un studentiem, kas tādi nav, ir nepieciešama, lai izvairītos no pārmērīgām augstākās izglītības finansēšanas izmaksām, kas, nepastāvot atšķirīgai attieksmei, rastos tā apstākļa dēļ, ka to studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits, kas reģistrējušies Franču kopienas augstākās izglītības mācību iestādēs, sasniedz pārmērīgi augstu līmeni.
50 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka saskaņā ar Franču kopienas sniegtajiem paskaidrojumiem, kas izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, finansēšanas izmaksas nav bijušas galvenais iemesls 2006. gada 16. jūnija dekrēta pieņemšanai. No šiem paskaidrojumiem izriet, ka izglītības sistēmas finansēšana tiek organizēta, pamatojoties uz “slēgtas aploksnes” sistēmu, kuras ietvaros vispārējais sadalījums nav atkarīgs no kopējā studentu skaita.
51 Šādos apstākļos ar pārmērīgu augstākās izglītības finansēšanas izmaksu rašanos saistītās bažas nevar pamatot nevienlīdzīgu attieksmi starp studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un studentiem, kas tādi nav.
Par pamatojumu, kas saistīts ar augstākās izglītības sistēmas viendabīguma saglabāšanu
52 Beļģijas valdība, Austrijas valdības atbalstīta, norāda, ka studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits attiecīgajās studiju programmās ir sasniedzis tādu līmeni, kas rada augstākās izglītības kvalitātes samazināšanās risku, ņemot vērā izglītības iestāžu kapacitātes ierobežojumus un to personāla pieejamību. Tādējādi nolūkā saglabāt šīs sistēmas viendabīgumu un nodrošināt plašu un demokrātisku Franču kopienas iedzīvotāju pieeju kvalitatīvai augstākajai izglītībai bija jārada nevienlīdzīga attieksme starp studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un studentiem, kas tādi nav, un jāierobežo studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits.
53 Nenoliedzami, nevar uzreiz izslēgt, ka valsts izglītības sistēmas pastāvēšanas un tās viendabīguma apdraudējuma riska novēršana nevar pamatot nevienlīdzīgu attieksmi pret atsevišķiem studentiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 66. punkts).
54 Tomēr šajā ziņā izvirzītais pamatojums pārklājas ar pamatojumu, kas saistīts ar sabiedrības veselības aizsardzību, jo visas attiecīgās studiju programmas ietilpst šajā jomā. Līdz ar to šis pamatojums ir jāizvērtē tikai attiecībā pret to pamatojumu, kas attiecas uz prasībām sabiedrības veselības aizsardzības jomā.
Par pamatojumu, kas saistīts ar prasībām sabiedrības veselības aizsardzības jomā
– Tiesai iesniegtie apsvērumi
55 Beļģijas valdība, Austrijas valdības atbalstīta, apgalvo, ka pamata lietās izskatāmais tiesiskais regulējums ir nepieciešams mērķa – nodrošināt medicīniskās un paramedicīniskās aprūpes Franču kopienā kvalitāti un turpinātību – sasniegšanai.
56 Lielais studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits rada, pirmkārt, būtisku izglītības kvalitātes samazināšanos medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmās tiktāl, ciktāl šīs izglītības ietvaros tostarp ir jānodrošina ievērojams praktisko mācību stundu skaits. Tomēr ir pierādījies, ka šādas mācības nav iespējams pienācīgi nodrošināt, ja tiek pārsniegts noteikts studentu skaits, jo augstākās izglītības mācību iestāžu uzņemšanas kapacitāte, to personāla pieejamība, kā arī praktisko mācību iespējas nav neierobežotas.
57 Lai ilustrētu izglītības jomā pastāvošās problēmas, Beļģijas valdība it īpaši norāda uz veterinārās medicīnas studiju programmas ietvaros pastāvošo situāciju. Tā norāda, ka saskaņā ar veterinārās medicīnas studiju programmai izvirzītajām kvalitātes prasībām – kas tostarp paredz, ka katram studentam ir jāiziet prakse klīnikā, apsekojot pietiekami lielu dzīvnieku skaitu, – ir ticis konstatēts, ka otrā augstākās izglītības līmeņa ietvaros Franču kopienā ir iespējams nodrošināt izglītību maksimums 200 veterināriem gadā. Tomēr studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, pieplūduma dēļ kopējais studentu skaits sešos studiju gados ir pieaudzis no 1233 līdz 2343 studentiem 1995./1996. un 2002./2003. akadēmiskajā gadā.
58 Arī citās 2006. gada 16. jūnija dekrētā minētajās studiju programmās situācija ir līdzīga.
59 Otrkārt, Beļģijas valdība apgalvo, ka lielais studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits ilgtermiņā var radīt kvalificēta medicīniskā personāla nepietiekamību visā attiecīgajā teritorijā, kas apdraudētu sabiedrības veselības aizsardzības sistēmu Franču kopienā. Šis risks, kā norāda Beļģijas valdība, ir saistīts ar to, ka pēc studiju pabeigšanas studenti, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, atgriežas savā izcelsmes valstī, lai tur strādātu savā profesijā, bet diplomus saņēmušo pastāvīgo iedzīvotāju skaits atsevišķās specialitātēs saglabājas ļoti niecīgs.
60 Prasītāji pamata lietās it īpaši norāda, ka, pat ja šis pamatojums būtu pieņemams, Beļģijas valdība nav pierādījusi iepriekš minēto apstākļu materializēšanos šajā lietā.
61 Komisija apgalvo, ka tā ļoti nopietni uztver Beļģijas valdības norādītos riskus. Tomēr tā uzskata, ka tās rīcībā šobrīd nav visas informācijas, kas tai ļautu pieņemt lēmumu par pamatojuma pamatotību.
– Tiesas atbilde
62 No judikatūras izriet, ka nevienlīdzīga attieksme, kuras pamatā netieši ir pilsonība, var tikt pamatota ar mērķi saglabāt kvalitatīvus, līdzsvarotus un visiem pieejamus medicīniskos pakalpojumus, ja tas palīdz sasniegt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni (šajā ziņā skat. 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C‑169/07 Hartlauer, Krājums, I‑1721. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Līdz ar to ir jāizvērtē, vai pamata lietās izskatāmais tiesiskais regulējums ir piemērots šī leģitīmā mērķa sasniegšanai un vai tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.
64 Šajā ziņā valsts tiesai, kurai vienīgajai ir kompetence izvērtēt pamata lietas apstākļus un interpretēt valsts tiesību aktus, visbeidzot ir jānosaka, vai un kādā mērā attiecīgais tiesiskais regulējums atbilst šīm prasībām (šajā ziņā skat. 1989. gada 13. jūlija spriedumu lietā 171/88 Rinner‑Kühn, Recueil, 2743. lpp., 15. punkts, kā arī 2003. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑4/02 un C‑5/02 Schönheit un Becker, Recueil, I‑12575. lpp., 82. punkts).
65 Tomēr Tiesas, kurai tiek lūgts sniegt valsts tiesai lietderīgu atbildi, kompetencē ir sniegt tai norādes, kas izriet no pamata lietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem un kas ļautu valsts tiesai pieņemt nolēmumu (2003. gada 20. marta spriedums lietā C‑187/00 Kutz‑Bauer, Recueil, I‑2741. lpp., 52. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Schönheit un Becker, 83. punkts).
66 Iesniedzējtiesai, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai pastāv faktisks sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējuma risks.
67 Šajā sakarā nevar a priori izslēgt, ka iespējamā nākamo veselības aprūpes jomā strādājošo speciālistu izglītības kvalitātes samazināšanās ilgtermiņā var apdraudēt attiecīgajā teritorijā sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti, jo medicīnisko vai paramedicīnisko pakalpojumu kvalitāte konkrētajā teritorijā ir atkarīga no tajā strādājošo veselības aprūpes jomas speciālistu kvalifikācijas.
68 Tāpat nevar izslēgt, ka iespējamais kopējā studentu skaita attiecīgajās studiju programmās ierobežojums – it īpaši nolūkā nodrošināt izglītības kvalitāti – var proporcionāli samazināt to diplomēto speciālistu skaitu, kam ilgtermiņā jānodrošina veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība attiecīgajā teritorijā, kas vēlāk var ietekmēt sabiedrības veselības aizsardzības līmeni. Šajā aspektā ir jāatzīst, ka veselības aprūpes jomā strādājošo speciālistu nepietiekamība radītu būtiskas sabiedrības veselības aizsardzības problēmas un, lai novērstu šo risku, attiecīgajā teritorijā ir jādzīvo pietiekamam diplomēto speciālistu skaitam, veicot tajā kādu no pamata lietās izskatītajā dekrētā minētajām medicīniskajām vai paramedicīniskajām profesijām.
69 Novērtējot šo risku, iesniedzējtiesai vispirms ir jāņem vērā, ka starp nākamo veselības aprūpes jomā strādājošo speciālistu apmācību un mērķi saglabāt kvalitatīvus, līdzsvarotus un visiem pieejamus medicīniskos pakalpojumus pastāvošā saikne ir tikai netieša un tai ir raksturīga mazāka cēloņsakarība nekā saiknei starp sabiedrības veselības aizsardzības mērķi un to veselības aprūpes jomas speciālistu darbību, kas jau darbojas tirgū (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Hartlauer, 51.–53. punkts, kā arī apvienotajās lietās Apothekerkammer des Saarlandes u.c., 34.–40. punkts). Šādas saiknes novērtējums tostarp ir atkarīgs no prospektīvas analīzes, kas jāveic, ņemot vērā daudzus nejaušus un nenoteiktus apstākļus un attiecīgās veselības aprūpes jomas nākotnē paredzamo attīstību, kā arī no attiecīgajā brīdī, proti, šobrīd, pastāvošās situācijas analīzes.
70 Visbeidzot, veicot konkrētu pamata lietās pastāvošo apstākļu izvērtējumu, iesniedzējtiesai ir jāņem vērā, ka gadījumā, ja pastāv neskaidrības par sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējuma attiecīgās dalībvalsts teritorijā esamību vai tā nopietnību, dalībvalsts var veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, līdz materializējas veselības aprūpes jomā strādājošo speciālistu nepietiekamība (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Apothekerkammer des Saarlandes u.c., 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas arī uz izglītības kvalitātes šajā jomā apdraudējuma risku.
71 Ņemot vērā iepriekš minēto, kompetentajām valsts iestādēm ir jāpierāda, ka šāds risks patiešām pastāv (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Apothekerkammer des Saarlandes u.c., 39. punkts). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīm iestādēm, veicot tādu pasākumu, kas ietver atkāpi no kāda Savienības tiesībās paredzēta principa, katrā konkrētajā gadījumā ir jāpierāda, ka šis pasākums ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas nepieciešams tā sasniegšanai. Attaisnojošajiem iemesliem, uz ko dalībvalsts var atsaukties, ir jābūt papildinātiem ar šīs valsts veiktā pasākuma piemērotības un samērīguma analīzi, kā arī ar precīzu informāciju, kas var pamatot tās argumentāciju (šajā ziņā skat. 2004. gada 18. marta spriedumu lietā C‑8/02 Leichtle, Recueil, I‑2461. lpp., 45. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 63. punkts). Ar šādu objektīvu, detalizētu un uz skaitļiem balstītu analīzi, izmantojot nozīmīgus, saskanīgus un ticamus datus, ir jāpierāda, ka patiešām pastāv sabiedrības veselības apdraudējums.
72 Pamata lietās šai analīzei attiecībā uz katru no 2006. gada 16. jūnija dekrētā minētajām deviņām studiju programmām ir jāļauj novērtēt maksimālo studentu skaitu, kuri var tikt mācīti, ievērojot izvirzītās izglītības kvalitātes prasības. Šai analīzei turklāt ir jāuzrāda, kāds ir to diplomēto speciālistu skaits, kuriem jāapmetas uz dzīvi Franču kopienā, lai tajā strādātu medicīniskajā vai paramedicīniskajā profesijā ar nolūku nodrošināt pietiekamu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.
73 Turklāt šajā analīzē nedrīkst būt vienīgi norādes uz skaitļiem attiecībā uz vienu un otru studentu grupu, pamatojoties it īpaši uz ekstrapolāciju, saskaņā ar kuru visi studenti, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, pēc studiju pabeigšanas apmetas uz dzīvi valstī, kurā bija to dzīvesvieta pirms studiju uzsākšanas, lai strādātu vienā no pamata lietās izskatītajām profesijām. Līdz ar to šajā analīzē ir jāņem vērā studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, grupas ietekme uz mērķa nodrošināt speciālistu pieejamību Franču kopienā sasniegšanu. Turklāt tajā ir jāņem vērā arī iespēja, ka studenti, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, pēc studiju pabeigšanas var izlemt strādāt savā profesijā kādā citā valstī, nevis Beļģijas Karalistē. Tāpat tajā ir jābūt ņemtam vērā, kādā apmērā personas, kas nav ieguvušas izglītību Franču kopienā, vēlāk tajā apmetas uz dzīvi, lai tajā strādātu vienā no iepriekš minētajām profesijām.
74 Kompetentajām iestādēm ir jāsniedz iesniedzējtiesai šīm prasībām atbilstoša analīze.
75 Otrkārt, ja iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv faktisks sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējuma risks, tai, ņemot vērā kompetento iestāžu sniegto informāciju, ir jāizvērtē, vai pamata lietās izskatāmais tiesiskais regulējums ir atzīstams par piemērotu izvirzītā sabiedrības veselības aizsardzības mērķa sasniegšanai.
76 Šajā ziņā tai it īpaši ir jāizvērtē, vai studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaita ierobežojums patiešām var palielināt to diplomēto speciālistu skaitu, kuri ilgtermiņā var nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Franču kopienā.
77 Treškārt, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai pamata lietās izskatāmais tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, t.i., vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem.
78 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka iesniedzējtiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai izvirzītais vispārējo interešu mērķis nevar tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem, kas veicinātu to, ka studenti, kas pabeiguši savas studijas Franču kopienā, pēc studiju pabeigšanas apmetas tajā uz dzīvi, vai kas veicinātu ārpus Franču kopienas izglītību ieguvušo speciālistu apmešanos uz dzīvi šajā kopienā.
79 Tāpat iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai kompetentās iestādes ir pienācīgi līdzsvarojušas šī mērķa sasniegšanu ar no Savienības tiesībām izrietošajām prasībām, it īpaši ar studentu, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, tiesībām uz pieeju augstākajai izglītībai, tiktāl, ciktāl šīs tiesības ir studentu brīvas pārvietošanās principa pati būtība (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 70. punkts). Dalībvalsts ieviestajiem pieejas šai izglītībai ierobežojumiem līdz ar to ir jābūt aprobežotiem ar to, kas ir nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai, un jānodrošina pietiekami plaša šo studentu pieeja augstākajai izglītībai.
80 Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka tie studenti, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, kurus interesē augstākās izglītības iegūšana, to reģistrācijas nolūkā tiek izvēlēti izlozes kārtībā, kuras ietvaros netiek ņemtas vērā to zināšanas un pieredze.
81 Šādos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, atlases procedūrā ietilpst tikai izloze un, ja tas tā ir, vai šāds atlases veids, kura pamatā ir nevis attiecīgo kandidātu spējas, bet gan nejaušība, ir nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai.
82 Līdz ar to uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 18. un 21. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietās, kurā ir ierobežots to studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, skaits, kas var pirmo reizi reģistrēties augstākās izglītības iestāžu medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmā, ja vien iesniedzējtiesa, izvērtējot visu kompetento iestāžu iesniegto atbilstošo informāciju, nekonstatē, ka šis tiesiskais regulējums ir pamatots, ņemot vērā sabiedrības veselības aizsardzības mērķi.
Par trešo jautājumu
83 Uzdodot savu trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesai precizēt, kā situāciju pamata lietās ietekmē prasības, kas dalībvalstīm noteiktas atbilstoši Pakta 13. panta 2. punkta c) apakšpunktam.
84 Beļģijas valdība apgalvo, ka 2006. gada 16. jūnija dekrēta pieņemšana bija nepieciešama, lai nodrošinātu Franču kopienas iedzīvotāju tiesības uz izglītību, kā tas izriet no Pakta 13. panta 2. punkta c) apakšpunkta. Attiecīgā tiesību norma būtībā ietverot atturēšanās no jebkādas darbības klauzulu, kā rezultātā šai kopienai ir jāsaglabā plaša un demokrātiska pieeja kvalitatīvai augstākajai izglītībai. Šī dekrēta neesamības gadījumā šādas pieejas nodrošināšana būtu apdraudēta.
85 Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka starp Paktu un prasībām, kas attiecīgā gadījumā izriet no LESD 18. un 21. panta, nav nekādas nesaderības.
86 No Pakta 13. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējuma izriet, ka tam būtībā ir tāds pats mērķis kā LESD 18. un 21. pantam, proti, nodrošināt nediskriminācijas principa ievērošanu pieejas augstākajai izglītībai jomā. To apstiprina Pakta 2. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru Pakta dalībvalstis apņemas nodrošināt, lai šajā paktā proklamētās tiesības tiktu realizētas bez jebkādas diskriminācijas, tostarp nacionālās izcelšanās dēļ.
87 Savukārt Pakta 13. panta 2. punkta c) apakšpunktā tā dalībvalstij netiek nedz prasīts, nedz vēl jo vairāk atļauts nodrošināt plašu pieeju kvalitatīvai augstākajai izglītībai tikai tās pilsoņiem.
88 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka kompetentās iestādes nevar atsaukties uz Pakta 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ja iesniedzējtiesa konstatē, ka 2006. gada 16. jūnija dekrēts nav saderīgs ar LESD 18. un 21. pantu.
Par sprieduma piemērojamību laikā
89 Gadījumā, ja Tiesa secinātu, ka Savienības tiesības nepieļauj pamata lietās izskatāmo valsts tiesisko regulējumu, Beļģijas valdība lūdz ierobežot pasludinātā sprieduma piemērojamību laikā. Šis ierobežojums esot nepieciešams tiesisko attiecību, kas nodibinātas labā ticībā, lielā skaita dēļ, jo reģistrācijas pieteikumu 2006./2007. akadēmiskajam gadam kādā no 2006. gada 16. jūnija dekrētā minētajām studiju programmām ir iesnieguši ļoti daudzi studenti, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji. Šo tiesisko attiecību apstrīdēšana līdz ar to varētu radīt būtiskas finansiālas sekas, kas varētu apdraudēt Franču kopienas izglītībai paredzētā budžeta līdzsvaru.
90 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija, īstenojot ar LESD 267. pantu uzticēto kompetenci, izskaidro un vajadzības gadījumā precizē šīs normas nozīmi un apjomu, kādā tā ir vai būtu jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No minētā izriet, ka šādi interpretētu normu pati tiesa var piemērot un tai ir jāpiemēro tiesiskām attiecībām, kas ir radušās un ir nodibinātas pirms sprieduma par lūgumu sniegt interpretāciju taisīšanas, ja turklāt nosacījumi tāda strīda, kas attiecas uz šī noteikuma piemērošanu, izskatīšanai kompetentās tiesās ir izpildīti (skat. 1988. gada 2. februāra spriedumu lietā 24/86 Blaizot u.c., Recueil, 379. lpp., 27. punkts, kā arī 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 141. punkts).
91 Tiesa tikai izņēmuma kārtā, piemērojot Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz normu, kuru tā ir interpretējusi, lai apstrīdētu labā ticībā nodibinātās tiesiskās attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, ir jāievēro divi pamatnosacījumi, proti, ieinteresēto personu labas ticības esamība un būtisku traucējumu rašanās risks (skat. it īpaši 1994. gada 28. septembra spriedumu lietā C‑57/93 Vroege, Recueil, I‑4541. lpp., 21. punkts, kā arī 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑402/03 Skov un Bilka, Krājums, I‑199. lpp., 51. punkts).
92 No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka finansiālās sekas, kas dalībvalstij var rasties sakarā ar prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros pasludinātu spriedumu, nav pietiekams pamats ierobežot minētā sprieduma iedarbību laikā (skat. it īpaši 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑184/99 Grzelczyk, Recueil, I‑6193. lpp., 52. punkts).
93 Tiesa ir izmantojusi šādu risinājumu tikai ļoti konkrētos apstākļos, kad, pirmkārt, pastāvēja risks, ka varētu iestāties smagas ekonomiskas sekas, it īpaši saistībā ar tādu tiesisko attiecību lielo skaitu, kas nodibinātas labā ticībā, pamatojoties uz regulējumu, kurš tika uzskatīts par likumīgi spēkā esošu, un kad, otrkārt, izrādījās, ka privātpersonas un valsts iestādes bija iesaistītas rīcībā, kas neatbilda Savienības tiesiskajam regulējumam sakarā ar objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz Savienības tiesību normu piemērojamību; šo nenoteiktību varēja veicināt tāda pati rīcība no citu dalībvalstu vai Komisijas puses (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Grzelczyk, 53. punkts).
94 Pamata lietās ir jākonstatē, ka Beļģijas valdība nav iesniegusi Tiesai nekādus konkrētus pierādījumus, kas ļautu apstiprināt, ka 2006. gada 16. jūnija dekrēta autori būtu bijuši pamudināti īstenot Savienības tiesībām iespējami neatbilstošo rīcību sakarā ar objektīvu un būtisku nenoteiktību attiecībā uz Savienības tiesību normu piemērojamību.
95 Tāpat Beļģijas valdība nekādā veidā, iesniedzot konkrētus pierādījumus, nav apstiprinājusi savu argumentāciju par to, ka šis spriedums var radīt būtiskas finansiālās sekas, ja netiks ierobežota tā iedarbība laikā.
96 Šādos apstākļos šī sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.
Par tiesāšanās izdevumiem
97 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) LESD 18. un 21. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietās, kurā ir ierobežots to studentu, kas netiek uzskatīti par Beļģijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, skaits, kuri var pirmo reizi reģistrēties augstākās izglītības iestāžu medicīnisko un paramedicīnisko studiju programmā, ja vien iesniedzējtiesa, izvērtējot visu kompetento iestāžu iesniegto atbilstošo informāciju, nekonstatē, ka šis tiesiskais regulējums ir pamatots, ņemot vērā sabiedrības veselības aizsardzības mērķi;
2) kompetentās iestādes nevar atsaukties uz Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ko 1966. gada 16. decembrī pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja, 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ja iesniedzējtiesa konstatē, ka Franču kopienas 2006. gada 16. jūnija dekrēts, kas nosaka studentu skaitu atsevišķās augstākās izglītības pirmā posma studiju programmās, nav saderīgs ar LESD 18. un 21. pantu.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.