1.

Vai Eiropas Savienības pilsone, kura nestrādā algotu darbu un kurai nav pietiekamu iztikas līdzekļu, kā savas meitas aprūpētāja var pretendēt uz uzturēšanās tiesībām dalībvalstī, kurā meita kā bijušā migrējošā darba ņēmēja bērns iegūst izglītību?

2.

Šo jautājumu izskatāmajā lietā Tiesai uzdod Court of Appeal of England and Wales (Civil Division) ( 2 ). Tas ļauj Tiesai precizēt tās līdzšinējo judikatūru attiecībā uz Regulas (EEK) Nr. 1612/68 ( 3 ) 12. pantu — it īpaši spriedumu lietā Baumbast un R ( 4 ) — un skaidrot attiecīgās tiesību normas saikni ar jauno, 2004. gadā pieņemto Direktīvu par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesībām (Direktīva 2004/38/EK ( 5 )). Šie jautājumi ir būtiski ne tikai daudziem Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri ir pārcēlušies no savas izcelsmes valsts un dzīvo citā dalībvalstī, bet arī attiecīgajām uzņēmējām dalībvalstīm.

3.

Attiecīgā lieta nedaudz līdzinās izskatāmajai lietai C-310/08 Ibrahim ( 6 ), kas arī ir ierosināta, pamatojoties uz Court of Appeal lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Abos gadījumos personas, kuras nestrādā algotu darbu un kurām nav pietiekamu iztikas līdzekļu, Anglijā ir lūgušas piešķirt tām mājokļa pabalstu. Savu tiesību pamatojumam tās attiecīgi balstās uz apgalvojumu, ka tām ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē, lai aprūpētu savus nepilngadīgos bērnus, kas tur iegūst izglītību. Tomēr atšķirībā no lietas Ibrahim lietā Teixeira lūgumu piešķirt sociālo palīdzību nav iesniegusi trešās valsts pilsone, bet gan Eiropas Savienības pilsone, kas pati agrāk strādāja algotu darbu Apvienotajā Karalistē un turpina tur dzīvot.

4.

Šajā lietā atbilstošās tiesību normas ir, pirmkārt, Direktīva 2004/38 un, otrkārt, Regula Nr. 1612/68.

5.

Direktīvas 2004/38 I nodaļā ir iekļauti vispārīgi noteikumi (1.–3. pants), tās III nodaļā ir reglamentētas uzturēšanās tiesības (6.–15. pants) un tās IV nodaļā (16.–21. pants) — pastāvīgas uzturēšanās tiesības.

6.

Saskaņā ar definīciju tās 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā “ģimenes loceklis” Direktīvas 2004/38 izpratnē ir:

“Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera tiešie pēcnācēji vecumā līdz 21 gadam, kuri ir tā apgādībā.”

7.

Direktīvas 2004/38 7. panta, kura virsraksts ir “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus”, fragments ir šāds:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

2.   Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos apstākļos:

4.   [..]”

8.

Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktā saistībā ar ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšanu Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā ir iekļauta šāda tiesību norma:

“Savienības pilsonim izceļojot no uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts vai nomirstot, viņa/viņas bērni vai tas vecāks, kurš faktiski uzrauga bērnus [kura faktiskajā aizgādībā ir bērni], neatkarīgi no valstiskās piederības [pilsonības], ja bērni uzturas uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī un ir reģistrēti izglītības iestādē, lai tajā mācītos, nezaudē uzturēšanās tiesības, līdz bērni ir pabeiguši mācības.”

9.

Papildus jānorāda uz Direktīvas 2004/38 16. pantu, kas paredz vispārēju noteikumu attiecībā uz Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pastāvīgas uzturēšanās tiesībām:

“1.   Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus.

[..]

3.   Uzturēšanās nepārtrauktību neietekmē īslaicīga prombūtne, kas nav ilgāka par sešiem mēnešiem gadā, vai ilgāka prombūtne obligātā militārā dienesta dēļ, vai vienreizēja prombūtne, kas nav ilgāka par divpadsmit secīgiem mēnešiem, svarīgu iemeslu dēļ, piemēram, grūtniecība un dzemdības, nopietna slimība, mācības vai arodmācības, vai norīkojums darbā citā dalībvalstī vai trešā valstī.

4.   Tiklīdz pastāvīgas uzturēšanās tiesības ir iegūtas, tās var zaudēt tikai tad, ja prombūtne no uzņēmējas dalībvalsts ir ilgāka par diviem secīgiem gadiem.”

10.

Kā izriet no Direktīvas 2004/38 40. panta 1. punkta, dalībvalstīm tā bija jātransponē līdz 2006. gada 30. aprīlim.

11.

Regula Nr. 1612/68 ir viens no tiesību aktiem, kas tika pieņemti pirms Direktīvas 2004/38. Attiecīgā direktīva to ir daļēji atcēlusi ( 7 ).

12.

Regulas Nr. 1612/68 10. pantā, ko atcēla Direktīva 2004/38, līdz 2006. gada 30. aprīlim bija noteikts:

“1.   Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu drīkst apmesties:

2.   Dalībvalstis atbalsta tādu ģimenes locekļu uzņemšanu, kas neatbilst 1. punktam, ja viņi atrodas iepriekšminētā darba ņēmēja apgādībā vai arī dzīvoja kopā ar šo darba ņēmēju valstī, no kuras tas ieradās.

3.   Saskaņā ar 1. un 2. punktu darba ņēmējam jābūt mājoklim, kas ir līdzvērtīgs normālam attiecīgās valsts darba ņēmēja mājoklim tajā reģionā, kur viņš strādā algotu darbu; šī norma nedrīkst radīt diskrimināciju starp vietējiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm.”

13.

Regulas Nr. 1612/68 12. pantā, kas ir spēkā arī pēc Direktīvas 2004/38 spēkā stāšanās, ir iekļauta šāda norma:

“Ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņus.

Dalībvalstis atbalsta mēģinājumus dot iespēju šiem bērniem apgūt minētās programmas ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem.”

14.

Nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu atbilstošās valsts tiesību normas ir raksturotas kā “kopums” un tiek atspoguļotas tikai kopsavilkumā. Tādējādi valsts juridiskā situācija ir raksturojama šādi.

15.

Atbilstoši 1996. gadā pieņemtajam Mājokļa likumam [Housing Act] ( 8 ) mājokļa pabalsts tiek piešķirts “pabalstu saņemt tiesīgām personām”, kuras ir bezpajumtnieki un kuras atbilst noteiktiem kritērijiem.

16.

No Mājokļa likuma 185. panta ( 9 ) izriet, ka personai nav tiesību saņemt mājokļa pabalstu tādā gadījumā, ja “persona ir ārvalstnieks, kas neatbilst mājokļa pabalsta saņemšanas kritērijiem”. Attiecībā uz Angliju šis noteikums precīzāk ir izklāstīts ministrijas noteikumos, tā dēvētajos Atbilstības noteikumos [Eligibility Regulations] ( 10 ).

17.

Galvenokārt no Atbilstības noteikumu 6. panta 1. punkta izriet, ka personai, kas nav pakļauta imigrācijas iestāžu kontrolei, ir tiesības saņemt mājokļa pabalstu tikai tādā gadījumā, ja tā pastāvīgi dzīvo Apvienotajā Karalistē un tai ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē ( 11 ).

18.

Šajā sakarā par tādiem, kam ir tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē, papildus britu pilsoņiem ir jāuzskata citu starpā Eiropas Savienības pilsoņi, kas izmanto savas no Kopienu tiesībām izrietošās tiesības ieceļot Apvienotajā Karalistē un uzturēties tur ilgāku laiku ( 12 ). Eiropas Savienības pilsoņi neizpilda kritērijus attiecībā uz tiesībām saņemt mājokļa pabalstu, ja viņu uzturēšanās tiesības pamatojas tikai uz darba meklētāja statusu vai darba meklētāja ģimenes locekļa statusu, vai tie izmanto sākotnējās tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē uz laiku līdz trim mēnešiem ( 13 ).

19.

Saskaņā ar Atbilstības noteikumu 6. panta 2. punktu pastāvīgās uzturēšanās kritēriju nepiemēro citu starpā šādiem Eiropas Savienības pilsoņiem: darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem, darba ņēmēja vai pašnodarbinātās personas ģimenes loceklim, personai ar pastāvīgās uzturēšanās tiesībām Apvienotajā Karalistē.

20.

Nobeigumā jānorāda, ka Direktīva 2004/38 Apvienotajā Karalistē tika transponēta ar 2006. gada Imigrācijas (Eiropas Ekonomikas zona) noteikumiem [Immigration (European Economic Area) Regulations 2006] ( 14 ), kas stājās spēkā 2006. gada 30. aprīlī.

21.

Marija Teikseira [Maria Teixeira] ir Portugāles pilsone, dzimusi 1971. gada 7. martā. 1989. gadā viņa ieradās Anglijā un laikā no 1989. līdz 1991. gadam strādāja par apkopēju. Viņa ieradās kopā ar savu vīru, kurš arī ir Portugāles pilsonis. Apvienotajā Karalistē piedzima laulātā pāra meita Patrīcija [Patricia]. Patrīcija sāka mācīties Apvienotajā Karalistē laikā, kad M. Teikseira nebija darba ņēmēja ( 15 ).

22.

M. Teikseira vēlāk izšķīrās ar savu vīru, turklāt viņš turpina dzīvot Anglijā. 2006. gada 13. jūnijā tiesa nosprieda, ka Patrīcijai jādzīvo kopā ar tēvu, bet viņa var tikties ar māti tik daudz, cik vien vēlas. 2006. gada novembrī Patrīcija uzsāka bērnu aprūpes kursus Vauxhall Learning Centre ( 16 ) Londonas pilsētas Lambetas rajonā. 2007. gada martā Patrīcija, kurai toreiz bija 15 gadu, pārcēlās dzīvot pie mātes.

23.

M. Teikseira Apvienotajā Karalistē strādāja ar pārtraukumiem. Pēdējo reizi viņa strādāja 2005. gada sākumā.

24.

2007. gada 11. aprīlī M. Teikseira vērsās pie London Borough of Lambeth ( 17 ) ar lūgumu piešķirt mājokļa pabalstu kā bezpajumtniecei. Šis pieteikums tika noraidīts, jo M. Teikseirai neesot atbilstošu tiesību saņemt šādu pabalstu. Arī pēc M. Teikseiras iesniegtās sūdzības atteikums tika atstāts spēkā.

25.

M. Teikseira par atteikumu piešķirt mājokļa pabalstu pirmajā instancē iesniedza prasību London Lambeth County Court ( 18 ), kas tomēr tika noraidīta ( 19 ). Tagad lietu apelācijas instancē izskata iesniedzējtiesa — Court of Appeal of England and Wales (Civil Division).

26.

Atbilstoši nolēmumam par prejudiciālu jautājumu uzdošanu M. Teikseira pamata prāvā piekrīt, ka:

27.

Pamata prāvā M. Teikseira savas uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē pamato tikai ar faktu, ka kopš 2007. gada marta viņa ir savas meitas Patrīcijas, kura savukārt mācās Apvienotajā Karalistē un kurai saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu ir uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē ( 20 ), galvenā aprūpētāja.

28.

Court of Appeal ar 2008. gada 10. oktobra nolēmumu ir apturējusi tiesvedību un iesniegusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Vai apstākļos, kad i) ES pilsone ieradās Apvienotajā Karalistē, ii) ES pilsone zināmos laika posmos Apvienotajā Karalistē bija darba ņēmēja, iii) ES pilsone izbeidza darba tiesiskās attiecības, bet neaizbrauca no Apvienotās Karalistes, iv) ES pilsone nav saglabājusi darba ņēmējas statusu un viņai nav uzturēšanās tiesību atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. pantam un nav pastāvīgās uzturēšanās tiesību atbilstoši šīs direktīvas 16. pantam, v) ES pilsones bērns sāka mācīties laikā, kad ES pilsone nebija darba ņēmēja, bet bērns turpināja mācības Apvienotajā Karalistē laika posmos, kad ES pilsone strādāja Apvienotajā Karalistē, vi) ES pilsone ir bērna galvenā aprūpētāja un vii) ES pilsone un viņas bērns nespēj paši sevi nodrošināt:

29.

Tiesvedībā Tiesā rakstveida un mutvārdu apsvērumus papildus M. Teikseirai un London Borough of Lambeth ir iesniegušas Dānijas valdība, Portugāles valdība, Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Kopienu Komisija ( 21 ). Rakstveida apsvērumus vēl ir iesniegusi arī EBTA Uzraudzības iestāde.

30.

Iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesas mērķis būtībā ir pārbaudīt, vai tādā kā M. Teikseiras situācijā Kopienu tiesības paredz Eiropas Savienības pilsonei, kura nestrādā algotu darbu, uzturēšanās tiesības, pat ja viņa nav ekonomiski patstāvīga. Proti, saskaņā ar valsts tiesībām šādu uzturēšanās tiesību esamība ir nosacījums, lai tiktu piešķirts mājokļa pabalsts, ko pieprasīja M. Teikseira.

31.

Šajā jautājumā lietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi.

32.

M. Teikseira uzskata, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, viņai kā izglītību iegūstošās meitas aprūpētājai ir uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē un viņai var nebūt pietiekami iztikas līdzekļi un visaptverošs veselības apdrošināšanas segums. Šajā ziņā viņai piekrīt Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde. Līdzīgu viedokli ir paudusi arī Itālijas valdība lietā C-310/08 Ibrahim. Šādu secinājumu izdara arī Portugāles valdība ( 22 ). Diametrāli pretēja nostāja ir London Borough of Lambeth, Dānijas valdībai un Apvienotās Karalistes valdībai, kā to principā ir izdarījusi arī Īrija lietā Ibrahim.

33.

Turpinājumā es vispirms izvērtēšu, vai Eiropas Savienības pilsone tādā kā M. Teikseiras situācijā savas uzturēšanās tiesības kā sava bērna aprūpētāja var balstīt tikai uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu (skat. tālāk A daļu). Otrajā posmā es noskaidrošu, vai šādas uzturēšanās tiesības paredz, ka personai, kas pretendē uz šīm tiesībām, jābūt pietiekamiem iztikas līdzekļiem un visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam (skat. tālāk B daļu). Nobeigumā es pievērsīšos trim iesniedzējtiesas izvirzītajiem laika faktoriem saistībā ar M. Teikseiras iespējamām tiesībām, kas izriet no Regulas Nr. 1612/68 12. panta (skat. tālāk C daļu).

34.

Ar otrā jautājuma pirmo daļu ( 23 ) iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1612/68 12. pants var pamatot uzturēšanās tiesības personai, kas uzņēmējā dalībvalstī kā vecāks aprūpē izglītību iegūstošu migrējoša darba ņēmēja bērnu.

35.

Ir skaidrs, ka Regulas Nr. 1612/68 12. pantā ir noteiktas tiesības iegūt izglītību: migrējoša darba ņēmēja bērniem, kuri dzīvo dalībvalstī, kurā darba ņēmējs strādā vai ir strādājis algotu darbu, ir tiesības “[tikt] uzņem[tiem] vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās”. Tomēr nav skaidrs, vai no šīm tiesībām iegūt izglītību izriet arī bērna un viņu aprūpējošā vecāka uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī.

36.

Iespējamās vecāka kā aprūpētāja uzturēšanās tiesības ir pakārtotas bērna uzturēšanās tiesībām; tātad tās ir atkarīgas no tā, vai bērnam pašam ir uzturēšanās tiesības. Tādēļ turpinājumā es vispirms pievērsīšos bērna uzturēšanās tiesībām ar mērķi iegūt izglītību (skat. tālāk 1. daļu) un tikai otrajā posmā es pievērsīšos viņa aprūpētāja uzturēšanās tiesībām (skat. tālāk 2. daļu).

37.

London Borough of Lambeth, Dānijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība visas pārstāv viedokli, ka Regulas Nr. 1612/68 12. pants tikai paredz tiesības iegūt izglītību. Turpretī no šīs tiesību normas neizriet ar to saistītās bērna uzturēšanās tiesības. Tās sākotnēji bija noteiktas šīs regulas 10. pantā; kopš attiecīgā panta atcelšanas uzturēšanās tiesības jānosaka, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38 ( 24 ).

38.

Taisnība, ka Regulas Nr. 1612/68 12. pants nepiešķir bērniem tiesības vispirms apmesties uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī. Kā izriet no 12. panta formulējuma, bērni var izmantot tiesības iegūt izglītību tikai tad, ja “[viņi] uzturas tās [attiecīgās dalībvalsts] teritorijā”. Tātad tiem jābūt bērniem, kuri jau iepriekš ir apmetušies uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī, lai dzīvotu kopā ar migrējošu darba ņēmēju ( 25 ). Proti, 12. pantā noteiktās tiesības iegūt izglītību izriet no apstākļa, ka bērns uzņēmējā dalībvalstī ir ieradies, sekojot savam tēvam vai mātei kā migrējošiem darba ņēmējiem ( 26 ).

39.

Tomēr, ja bērns kā migrējoša darba ņēmēja ģimenes loceklis ir apmeties uz dzīvi uzņēmējā dalībvalstī vai arī, kā izskatāmajā lietā M. Teikseiras meita, jau ir dzimis attiecīgajā dalībvalstī, viņa tiesiskais statuss, kas izriet no Regulas Nr. 1612/68 12. panta, kļūst neatkarīgs. Viņa tiesības iegūt izglītību nākotnē vairs nav atkarīgas no tā, vai viņa tēvs vai māte uzņēmējā dalībvalstī saglabā migrējoša darba ņēmēja statusu ( 27 ). Tiesības iegūt izglītību ir arī bērnam, kura viens no vecākiem tikai pagātnē “ir bijis nodarbināts” kā migrējošs darba ņēmējs.

40.

Tādēļ, pretēji dažu lietas dalībnieku domām, tiesību iegūt izglītību izmantošana it īpaši nevar paredzēt, ka bērnam uz izglītības iegūšanas laiku ir jāsaglabā īpašās uzturēšanās tiesības, kas izriet no Regulas Nr. 1612/68 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta ( 28 ), ka viņam tātad joprojām ir tiesības dzīvot kopā ar to vecāku, kurš ir migrējošs darba ņēmējs ( 29 ). Pretējā gadījumā it īpaši bijušo migrējošo darba ņēmēju bērni nevarētu izmantot 12. pantā noteiktās tiesības iegūt izglītību. Proti, bieži tas vecāks, kas “ir bijis nodarbināts” uzņēmējā dalībvalstī, pēc nodarbinātības beigām atkal izceļo no attiecīgās valsts, tādēļ tur vairs nemaz nav iespējama kopīga ģimenes mītnes esamība ar bērnu ( 30 ).

41.

Regulas Nr. 1612/68 12. pants arī nekādā citādākā veidā neatsaucas uz noteikumiem par uzturēšanās tiesībām, bet gan ļauj uzskatīt par pietiekamu, ka migrējoša darba ņēmēja bērns, kas uzņēmējā dalībvalstī grib iegūt izglītību, jau tur “dzīvo”.

42.

Ar to saistītās uzņēmējā dalībvalstī dzīvojoša migrējoša darba ņēmēja bērna tiesības tajā uzturēties, lai iegūtu izglītību, izriet tieši no Regulas Nr. 1612/68 12. panta ( 31 ). Šo tiesību normu, ņemot vērā tās kontekstu un mērķi, nevar interpretēt šauri un tai nedrīkst liegt tās lietderīgo iedarbību ( 32 ).

43.

Regulas Nr. 1612/68 12. pants ir viens no noteikumiem, kuru mērķis ir radīt labākos iespējamos apstākļus migrējoša darba ņēmēja ģimenei uzņēmējā valstī ( 33 ). Kā Tiesa ir uzsvērusi, lai šāda integrācija varētu notikt, migrējoša darba ņēmēja bērnam obligāti ir jābūt iespējai mācīties un studēt uzņēmējā dalībvalstī, lai tas varētu veiksmīgi iegūt izglītību ( 34 ).

44.

Migrējošs darba ņēmējs būtu mazāk ieinteresēts izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ja viņš nevarētu būt drošs, ka viņa bērni uzņēmējā dalībvalstī varēs mācīties un veiksmīgi iegūt izglītību ( 35 ). Ja jebkāda migrējoša darba ņēmēja darbības pārtraukšana vai izbeigšana uzņēmējā dalībvalstī nozīmētu, ka arī viņa bērni automātiski zaudē uzturēšanās tiesības un viņiem tādējādi ir jāpārtrauc mācības, tas varētu nelabvēlīgi ietekmēt viņu sekmes un profesionālo attīstību. Šādā gadījumā bērniem, iespējams, mācības būtu jāturpina citā valstī, kas, ņemot vērā valstu izglītību sistēmu dažādību un atšķirīgās mācību valodas, varētu radīt būtiskas grūtības. Šādus trūkumus var novērst tikai tādā veidā, ja migrējoša darba ņēmēja bērniem — arī un tieši no uzturēšanās tiesību viedokļa — tiek dota iespēja iegūt izglītību un profesiju uzņēmējā dalībvalstī neatkarīgi no tā, vai viņu vecāks kā migrējošs darba ņēmējs strādā algotu darbu šajā valstī visu laiku, kamēr viņi iegūst izglītību. Vienlaikus šādā veidā vislabāk tiek nodrošināta migrējošu darba ņēmēju bērnu pilnīga integrācija uzņēmējā dalībvalstī.

45.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ar Regulas Nr. 1612/68 12. panta kontekstu un mērķi nebūtu saderīgi tiesību iegūt izglītību izmantošanu padarīt atkarīgu no īpašas bērna uzturēšanās atļaujas esamības atbilstoši citām tiesību normām ( 36 ). Gluži pretēji, Regulas Nr. 1612/68 12. pants piešķir izglītību iegūstošam bērnam patstāvīgas uzturēšanās tiesības ( 37 ).

46.

Pretēji dažu lietas dalībnieku viedoklim, šajā ziņā nekas nav mainījies arī pēc Direktīvas 2004/38 spēkā stāšanās. Nekas neliecina, ka, pieņemot Direktīvu 2004/38, Kopienu likumdevējs ir gribējis grozīt toreiz zināmo Regulas Nr. 1612/68 12. pantu Tiesas sniegtajā interpretācijā ( 38 ) un ierobežot tā normatīvo saturu, turpmāk attiecinot to tikai uz tiesībām iegūt izglītību.

47.

Direktīva 2004/38 grozīja Regulu Nr. 1612/68 tikai tiktāl, ciktāl tā atcēla regulas 10. un 11. pantu. Tomēr migrējošu darba ņēmēju bērnu tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, lai iegūtu izglītību, nepamatojas ne uz vienu no šīm tiesību normām. Gluži pretēji, kā tikko raksturots ( 39 ), šīs uzturēšanās tiesības izriet tieši no Regulas Nr. 1612/68 12. panta, kura normatīvo saturu Direktīva 2004/38 nav skārusi.

48.

Pret to nevar iebilst, norādot, ka Direktīvā 2004/38 tagad ir apkopotas visas Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības, līdz ar to Regulas Nr. 1612/68 12. pants vairs nevar pamatot patstāvīgas uzturēšanās tiesības. Protams, Direktīva 2004/38 gan kodificē savulaik spēkā esošos Kopienu tiesību aktus, kas līdz tam reglamentēja dažādu personu grupu tiesisko statusu ( 40 ). Ir skaidrs arī, ka tā attiecas uz visiem Eiropas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ( 41 ). Tomēr direktīvā nav visaptveroši un galīgi reglamentētas visas iespējamās Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības.

49.

Piemēram, Direktīvā 2004/38, līdzīgi kā iepriekšējos tiesību aktos, nav skaidri un pilnīgi reglamentētas vecāku uzturēšanās tiesības, kuri paši nestrādā algotu darbu, bet aprūpē nepilngadīgus Eiropas Savienības pilsoņus ( 42 ). Direktīvā 2004/38 nav arī skaidru noteikumu par Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav Eiropas Savienības pilsoņi, uzturēšanās tiesībām viņa izcelsmes valstī, ja Eiropas Savienības pilsonis tur atgriežas ( 43 ).

50.

Direktīvā 2004/38 nav pilnīgi reglamentēti arī šajā lietā strīdu izraisījušie uzturēšanās tiesību jautājumi saistībā ar Eiropas Savienības pilsoņu bērnu izglītību.

51.

Saskaņā ar direktīvas vispārīgajiem principiem Eiropas Savienības pilsoņa bērniem, kas iegūst izglītību, kā ģimenes locekļiem gan var būt uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī ( 44 ). Tomēr Direktīva 2004/38 neparedz īpašas uzturēšanās tiesības izglītību iegūstošiem bērniem, kas būtu pielīdzināmas Regulas Nr. 1612/68 12. pantā noteiktajām tiesībām. It īpaši attiecīgās direktīvas 12. panta 3. punktā nav paredzētas šādas patstāvīgas uzturēšanās tiesības ar mērķi iegūt izglītību; gluži pretēji, attiecīgā tiesību norma paredz šādu uzturēšanās tiesību esamību un tikai nosaka, ka, Eiropas Savienības pilsonim izceļojot vai nomirstot, šīs tiesības tiek saglabātas, līdz viņa bērns ir pabeidzis mācības ( 45 ).

52.

Regulas Nr. 1612/68 12. pants un Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punkts nav identiski. Direktīvas 12. panta 3. punktam ir plašāka ratione personae piemērošanas joma nekā regulas 12. pantam, jo tas attiecas arī uz ekonomiski neaktīvo Eiropas Savienības pilsoņu bērniem. Turpretī direktīvas 12. panta 3. punktam ir šaurāka materiālās piemērošanas joma nekā regulas 12. pantam, jo tas paredz tiesisko regulējumu tikai Eiropas Savienības pilsoņa nāves vai izceļošanas gadījumā.

53.

Tas, ka Direktīvā 2004/38 nav patstāvīgu, visaptverošu uzturēšanās tiesību ar mērķi iegūt izglītību, skaidri parāda, ka arī pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās Regulas Nr. 1612/68 12. pantu var piemērot kā uzturēšanās tiesību juridisko pamatu.

54.

Pirmkārt, tas attiecas uz izglītību iegūstošiem migrējoša darba ņēmēja bērniem, kuri ir sasnieguši 21 gada vecumu un neatrodas apgādībā. Šie bērni vairs nevar pretendēt uz vispārējām uzturēšanās tiesībām atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta d) apakšpunktam, jo viņi vairs neskaitās ģimenes locekļi ( 46 ). Turpretī Regulas Nr. 1612/68 12. panta piemērošanas jomu neierobežo ne vecuma cenzs, ne arī to ietekmē izglītību iegūstošās personas atrašanās vai neatrašanās apgādībā ( 47 ).

55.

Otrkārt, Regulas Nr. 1612/68 12. pantam ir nozīme, ja jautājums ir par bijušo migrējošo darba ņēmēju bērniem, kas iegūst izglītību. Kā tikko raksturots, Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktā šajā sakarā ir ietverts nepilnīgs tiesiskais regulējums, kas attiecas tikai uz nāves un izceļošanas gadījumiem, bet neattiecas uz bijušā migrējošā darba ņēmēja bērniem, kurš pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas ir palicis dzīvot uzņēmējā dalībvalstī. Turpretī Regulas Nr. 1612/68 12. pants attiecas arī uz šo pēdējo minēto gadījumu ( 48 ).

56.

Nevar uzskatīt, ka, pieņemot Direktīvu 2004/38, Kopienu likumdevējs attiecībā uz izglītību iegūstošo bērnu uzturēšanās tiesībām apzināti ir gribējis ierobežot Regulas Nr. 1612/68 12. panta piemērošanu un piešķirt īpašas uzturēšanās tiesības tikai direktīvas 12. panta 3. punktā minētām personām. Tas tādēļ, ka Direktīvas 2004/38 mērķis, kā to apliecina tās preambulas trešais apsvērums, ir vienkāršot un nostiprināt visu Eiropas Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības. Ja Eiropas Savienības pilsoņiem no Direktīvas 2004/38 izrietētu mazāk tiesību nekā no sekundārajiem tiesību aktiem, kurus tā groza vai atceļ, tas nebūtu saderīgi ar tās izvirzīto mērķi ( 49 ).

57.

Tātad Regulas Nr. 1612/68 12. pants arī pēc Direktīvas 2004/38 spēkā stāšanās paliek patstāvīgs to personu uzturēšanās tiesību juridiskais pamats, kuras ar mērķi iegūt izglītību dzīvo dalībvalstī, kurā viņu tēvs vai māte ir vai ir bijuši nodarbināti kā migrējošie darba ņēmēji.

58.

Ja bērnam saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu ir tiesības pabeigt izglītību uzņēmējā dalībvalstī, tad saskaņā ar judikatūru, pamatojoties uz šo tiesību normu, uzturēšanās tiesības attiecīgajā dalībvalstī ir arī tam vecākam, kas galvenokārt rūpējas par šo bērnu ( 50 ).

59.

Šādas atvasinātas galvenā aprūpētāja uzturēšanās tiesības bieži ir nepieciešamas, lai nodrošinātu bērna tiesības uz izglītību atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 12. pantam. Proti, migrējošo darba ņēmēju bērnu tiesības iegūt izglītību uzņēmējā dalībvalstī varētu zaudēt savu jēgu, ja viņu vecākiem tiktu liegta iespēja personīgi gādāt par šiem bērniem, kamēr viņi iegūst izglītību, un šajā nolūkā dzīvot kopā ar viņiem uzņēmējā dalībvalstī ( 51 ). Turpretī tā vecāka uzturēšanās tiesības, kurš galvenokārt rūpējas par bērniem, ļauj šiem bērniem vieglāk izmantot savas tiesības uz izglītību ( 52 ).

60.

Atzīstot atvasinātās uzturēšanās tiesības vecākam, kurš galvenokārt rūpējas par bērnu, vienlaikus tiek ņemtas vērā bērna un viņa vecāku tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību ( 53 ), kas ir nostiprinātas ECPAK ( 54 ) 8. panta 1. punktā un tostarp iekļautas arī Pamattiesību hartas ( 55 ) 7. pantā.

61.

Turklāt šādā veidā tiek nodrošināts, ka migrējošo darba ņēmēju bērni uzņēmējā dalībvalstī var apgūt mācību programmas “ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem” (Regulas Nr. 1612/68 12. panta 2. punkts), kā arī “ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņ[i]” (Regulas Nr. 1612/68 12. panta 1. punkts) ( 56 ). Viens no šādiem nosacījumiem ir, ka bērniem un jauniešiem ir jāaug viņiem pazīstamos mājas apstākļos, kas parasti nozīmē, ka viņi dzīvo kopā ar saviem vecākiem vai ar to no vecākiem, kurš galvenokārt rūpējas par viņiem.

62.

Visbeidzot, atvasinātu uzturēšanās tiesību atzīšana tam no vecākiem, kurš ir galvenais aprūpētājs, ir arī priekšnoteikums migrējošo darba ņēmēju bērnu vislabākajai integrācijai uzņēmējas dalībvalsts sabiedrībā ( 57 ).

63.

Tādējādi kopumā var secināt:

64.

Uzdodot pirmo jautājumu un otrā jautājuma otro daļu ( 58 ), iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tādas personas uzturēšanās tiesības, kura uzņēmējā dalībvalstī kā viens no vecākiem rūpējas par izglītību iegūstošu migrējoša darba ņēmēja bērnu un pati nestrādā algotu darbu, ir atkarīgas no tā, vai šai personai ir pietiekami iztikas līdzekļi un visaptverošs veselības apdrošināšanas segums, tātad, vai tā ir “ekonomiski patstāvīga”  ( 59 ).

65.

London Borough of Lambeth, Dānijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība pretēji pārējiem lietas dalībniekiem uzskata, ka no Regulas Nr. 1612/68 12. panta izrietošās tiesības jāattiecina tikai uz ekonomiski patstāvīgām personām.

66.

Tas nozīmētu, ka persona tādā kā M. Teikseiras situācijā nevarētu izmantot no Regulas Nr. 1612/68 12. panta izrietošās uzturēšanās tiesības, jo viņai pašlaik nav pietiekamu iztikas līdzekļu un nav arī tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas būtu spēkā Apvienotajā Karalistē.

67.

Tomēr no Regulas Nr. 1612/68 12. panta formulējuma, ko nevar interpretēt šauri ( 60 ), neizriet šāda prasība pēc ekonomiskās patstāvības.

68.

Arī līdzšinējā judikatūra, kas attiecas uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, neizvirza no šīs tiesību normas atvasinātām bērnu un viņus aprūpējošo vecāku uzturēšanās tiesībām sava veida ekonomiskās patstāvības nosacījumu. Šajā sakarā it īpaši nozīmīgs ir spriedums apvienotajās lietās Echternach un Moritz, kā arī spriedums lietā Baumbast un R:

69.

Nav šaubu, ka likumdevējs uzskatīja, ka migrējoša darba ņēmēja ģimenes locekļiem, kuri kopā ar viņu dzīvo uzņēmējā dalībvalstī, parasti ir pietiekami iztikas līdzekļi, jo tie vai nu paši strādā algotu darbu uzņēmējā dalībvalstī (Regulas Nr. 1612/68 11. pants), vai arī tos apgādā migrējošais darba ņēmējs, kurš no saviem ienākumiem nodrošina viņiem iztiku un mājokli (Regulas Nr. 1612/68 10. panta 1. un 3. punkts).

70.

Tomēr likumdevējs Regulā Nr. 1612/68 nav izvirzījis nosacījumu par pietiekamu iztikas līdzekļu esamību, lai varētu uzturēties uzņēmējā dalībvalstī. Gluži pretēji, saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu migrējošiem darba ņēmējiem ir tiesības uz tādām pašām sociālām priekšrocībām kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem ( 64 ); Regulas Nr. 1612/68 12. panta kontekstā šīs tiesības tiek attiecinātas arī uz viņu bērniem, ja tie pabeidz mācības dalībvalstī ( 65 ).

71.

Tas fakts, ka Regulā Nr. 1612/68 nav noteikta prasība pēc ekonomiskās patstāvības, veido būtisku atšķirību starp šo regulu un dažām vēlāk pieņemtām direktīvām, kurās nestrādājošu Eiropas Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ir skaidri saistītas ar nepieciešamību pierādīt, ka personai ir pietiekami iztikas līdzekļi un visaptverošs veselības apdrošināšanas segums ( 66 ). Uz to pamatoti ir norādījusi EBTA Uzraudzības iestāde.

72.

It īpaši tādēļ London Borough of Lambeth, Dānijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka tagad arī Regulas Nr. 1612/68 12. pantam ir jāpiemēro ekonomiskās patstāvības nosacījums. Šādu secinājumu tās izdara no tostarp spēkā stājušās Direktīvas 2004/38, kas tagad jāņem vērā, interpretējot un piemērojot Regulas Nr. 1612/68 12. pantu.

73.

Šis arguments nepārliecina.

74.

Kā jau iepriekš minēts ( 67 ), ja Direktīvas 2004/38 dēļ tiktu ierobežots Regulas Nr. 1612/68 12. panta normatīvais saturs, tas būtu pretrunā direktīvas izvirzītajam mērķim. Ir zināms, ka Direktīvas 2004/38 mērķis ir vienkāršot un nostiprināt visu Eiropas Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības ( 68 ). Ja Eiropas Savienības pilsoņiem no Direktīvas 2004/38 izrietētu mazāk tiesību nekā no sekundārajiem tiesību aktiem, kurus tā groza vai atceļ, tas nebūtu saderīgi ar tās izvirzīto mērķi ( 69 ).

75.

Neraugoties uz šiem vispārējiem apsvērumiem, arī konkrēti Direktīvā 2004/38 sniegtais likumdevēja vērtējums neļauj no Regulas Nr. 1612/68 12. panta atvasināmās tiesības attiecināt tikai uz ekonomiski patstāvīgām personām.

76.

Direktīva 2004/38 nekādā gadījumā principā nepadara visas Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības atkarīgas no attiecīgo personu ekonomiskās patstāvības. Gluži pretēji, šajā direktīvā tiek turpināta līdz šim piemērotā divu uzturēšanās tiesību kategoriju nošķiršana ( 70 ) — nestrādājošu Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības principā ir atkarīgas no pierādījumiem par pietiekamu iztikas līdzekļu un visaptveroša veselības apdrošināšanas seguma esamību (direktīvas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar d) apakšpunktu), turpretī strādājošu Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām netiek piemēroti šādi ierobežojumi (direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar d) apakšpunktu).

77.

No Regulas Nr. 1612/68 12. panta atvasināmās tiesības ir jāuzskata par piederīgām otrai kategorijai; tās pienākas to Eiropas Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem, kas kā migrējošie darba ņēmēji ir vai ir bijuši nodarbināti uzņēmējā dalībvalstī. Tādēļ, pat ņemot vērā Direktīvas 2004/38 pamatā esošos likumdevēja vērtējumus, nav pareizi šīs tiesības padarīt atkarīgas no ieinteresēto personu ekonomiskās patstāvības.

78.

Šis secinājums gūst apstiprinājumu, aplūkojot Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktu. Tajā ir noteikts, ka, Eiropas Savienības pilsonim izceļojot no uzņēmējas dalībvalsts vai nomirstot, viņa/viņas bērni vai tas vecāks, kurš faktiski uzrauga bērnus, ja bērni uzturas uzņēmējā dalībvalstī un ir reģistrēti izglītības iestādē, lai tajā mācītos, nezaudē uzturēšanās tiesības, līdz bērni ir pabeiguši mācības. Pretēji dažiem blakus esošiem noteikumiem par uzturēšanās tiesību saglabāšanu ( 71 ) Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punktā nav noteikta prasība par bērnu un viņu uzraugošā vecāka ekonomisko patstāvību. Tajā attiecībā uz palikšanu uzņēmējā dalībvalstī netiek izvirzīts nosacījums, ka ir jāpierāda pietiekamu iztikas līdzekļu un visaptveroša veselības apdrošināšanas seguma esamība.

79.

Izskatāmā lieta pati par sevi gan neietilpst Direktīvas 2004/38 12. panta 3. punkta piemērošanas jomā, jo neviens no izglītību iegūstošā bērna — Patrīcijas — vecākiem nav nomiris vai izceļojis no Apvienotās Karalistes. Tomēr šī tiesību norma uzskatāmi parāda, ka Direktīva 2004/38 piešķir īpašu nozīmi bērnu, kas iegūst izglītību, un vecāku, kas viņus aprūpē, tiesiskajam statusam un privileģē tos salīdzinājumā ar pārējiem Eiropas Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem.

80.

Tādējādi kopumā arī likumdevēja vērtējums, kas izpaužas Direktīvā 2004/38, neļauj uzturēšanās tiesībām, kas izriet no Regulas Nr. 1612/68 12. panta, turpmāk piemērot prasību par bērna, kas iegūst izglītību, vai vecāka, kas to aprūpē, ekonomisko patstāvību.

81.

Neapšaubāmi, šāda plaša Regulas Nr. 1612/68 12. panta interpretācija, kāda tā izriet jau no Tiesas līdzšinējās judikatūras, ko es esmu minējusi, var nozīmēt, ka tādas personas kā M. Teikseira un viņas meita, kuras nav ekonomiski patstāvīgas, uzņēmējā dalībvalstī izmanto sociālās palīdzības sistēmu. Tomēr parasti tas nevarētu kļūt par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts budžetam un sociālajai sistēmai. Tas tādēļ, ka izglītību iegūstoša bērna tēvs vai māte, tagad vai pagātnē strādājot kā migrējošie darba ņēmēji, ar saviem nodokļiem un sociālo nodokli ir devuši savu ieguldījumu attiecīgās valsts budžetā un sociālajā sistēmā. Arī aplūkojot migrējošos darba ņēmējus, kas uzņēmējā dalībvalstī strādā algotu darbu, kā personu grupu, tā dod šādu finansiālu ieguldījumu.

82.

Turklāt jau līdz šim visiem Kopienu tiesību aktiem par personu brīvu pārvietošanos un uzturēšanās tiesībām bija raksturīga zināma uzņēmējas dalībvalsts finansiālā solidaritāte ar citu dalībvalstu pilsoņiem, arī attiecībā uz personām, kas nestrādā algotu darbu ( 72 ). Tagad šī ideja atkārtoti tiek pausta Direktīvas 2004/38 preambulā. Tajā netiek kategoriski noliegta pat sociālās palīdzības sistēmas izmantošana uzturēšanās sākumposmā uzņēmējā dalībvalstī; šādu palīdzību tikai nedrīkst izmantot neatbilstīgi ( 73 ). Turklāt Direktīvas 2004/38 14. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ja Eiropas Savienības pilsonis vai viņa/viņas ģimenes locekļi izmanto uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, tas nav priekšnoteikums tūlītējai viņa/viņas izraidīšanai.

83.

Protams, finansiālās solidaritātes ar citu dalībvalstu pilsoņiem princips neliek uzņēmējai dalībvalstij paciest ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus. Proti, saskaņā ar Kopienu tiesību vispārējo principu Kopienu tiesību regulējuma piemērošana nevar būt tik tālejoša, lai ar to varētu maskēt ļaunprātīgas darbības ( 74 ). Šis princips atspoguļojas arī Direktīvas 2004/38 35. pantā ( 75 ). Atbilstoši tam dalībvalstis nosaka pasākumus, kas vajadzīgi, lai nepieļautu ļaunprātīgu atsaukšanos uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantā noteiktajām tiesībām. Tomēr ļaunprātīgas izmantošanas esamība objektīvi jāizvērtē, ņemot vērā visus konkrētā gadījuma apstākļus kopumā, un to tiesību izmantošanu, kuras piešķir Regulas Nr. 1612/68 12. pants, pašu par sevi nevar uzskatīt par ļaunprātīgu rīcību ( 76 ).

84.

Izskatāmajā lietā nekas neliecina par to, ka M. Teikseira vai viņas meita ļaunprātīgi atsauktos uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu vai pārmērīgi izmantotu uzņēmējas dalībvalsts finansiālo solidaritāti.

85.

Brīdī, kad M. Teikseira lūdza piešķirt mājokļa pabalstu, viņa Apvienotajā Karalistē bija nepārtraukti ( 77 ) dzīvojusi jau 18 gadus. Viņas meita Patrīcija ir Eiropas Savienības pilsone, kura ir dzimusi uzņēmējā dalībvalstī un, domājams, tur ir pabeigusi mācības skolā. Tādēļ, ievērojot atšķirīgos iesniedzējtiesas izdarītos faktu vērtējumus, var uzskatīt, ka M. Teikseiras un viņas meitas situāciju raksturo būtiska integrācija uzņēmējā dalībvalstī. Šādos apstākļos zināma uzņēmējas dalībvalsts finansiālā solidaritāte ar viņām šķiet pamatota.

86.

Tādējādi kopumā jāsecina:

87.

Noslēgumā jāaplūko, kā trīs iesniedzējtiesas izvirzītie laika faktori ietekmē tādas personas kā M. Teikseira uzturēšanās tiesības.

88.

Ar otrā jautājuma trešo daļu ( 78 ) iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kurā brīdī personai, kas iegūst izglītību, ir jābūt migrējoša darba ņēmēja bērnam, lai varētu piemērot Regulas Nr. 1612/68 12. pantu. Tā konkrēti jautā, vai šī tiesību norma ir piemērojama tikai tad, ja vecāks, kas rūpējas par izglītību iegūstošu bērnu, uzņēmējā dalībvalstī strādāja algotu darbu kā migrējošs darba ņēmējs jau brīdī, kad bērns sāka savas skolas gaitas.

89.

Attiecīgā jautājuma pamatā ir fakts, ka M. Teikseira brīdī, kad viņas meita Patrīcija sāka savas skolas gaitas, nestrādāja algotu darbu Apvienotajā Karalistē. Algotu darbu viņa strādāja tikai, pirms meita sāka iet skolā un laiku pa laikam arī viņai mācoties skolā. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa šaubās, vai Patrīcija, un tādējādi arī viņas māte kā galvenā aprūpētāja, tagad var atsaukties uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu.

90.

Šajā sakarā jāpiebilst, ka Regulas Nr. 1612/68 12. panta piemērošanas joma neaprobežojas ar gadījumiem, kad vienam no izglītību iegūstoša bērna vecākiem ir bijis migrējoša darba ņēmēja statuss tieši brīdī, kad bērns ir sācis savas skolas gaitas.

91.

Jau atbilstoši tās formulējumam šī tiesību norma attiecas gan uz bērniem, kuru vecāks “ir nodarbināts” uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, gan uz bērniem, kuru vecāks šajā valstī “ir bijis nodarbināts”. Tātad uz 12. pantu var atsaukties kā bijušo migrējošo darba ņēmēju bērni, tā arī Eiropas Savienības pilsoņu bērni, kuriem pašlaik ir migrējošā darba ņēmēja statuss. 12. pantā nekas neliecina, ka bijušo migrējošo darba ņēmēju bērniem būtu ierobežotas tiesības iegūt izglītību uzņēmējā dalībvalstī.

92.

Kā jau iepriekš minēts, Regulas Nr. 1612/68 12. pantu nevar interpretēt šauri ( 79 ). Šīs tiesību normas mērķis ir radīt labākos iespējamos apstākļus migrējoša darba ņēmēja ģimenes integrācijai uzņēmējā valstī un aizsargāt viņa bērnus no neērtībām saistībā ar viņu sekmēm un profesionālo attīstību ( 80 ).

93.

Ar šo izvirzīto mērķi būtu nesaderīgi no Regulas Nr. 1612/68 12. panta atvasināmās tiesības piesaistīt noteiktam datumam. Gluži pretēji, šis noteikums piešķir bērnam un līdz ar to arī viņa galvenajam aprūpētājam uzturēšanās tiesības ar mērķi iegūt izglītību jau tad, ja viņš uzņēmējā dalībvalstī dzīvo no brīža, kad vienam no viņa vecākiem šajā valstī bija uzturēšanās tiesības kā migrējošam darba ņēmējam ( 81 ). Nav svarīgi, vai šis vecāks uzņēmējā dalībvalstī strādāja algotu darbu kā migrējošs darba ņēmējs jau brīdī, kad bērns uzsāka savas skolas gaitas. Tiesvedībā Tiesā tam ir piekritusi arī Apvienotās Karalistes valdība.

94.

M. Teikseira gan nestrādāja algotu darbu Apvienotajā Karalistē brīdī, kad viņas meita sāka savas skolas gaitas, tomēr, kad viņas meita jau mācījās skolā, viņa laiku pa laikam katrā ziņā strādāja algotu darbu. Saistībā ar to, ka nav citu faktu vērtējumu, pieņemu, ka viņas darbam nav bijis pilnīgi mazsvarīgs un papildu, bet gan reāls un efektīvs raksturs, un viņa to ir veikusi, ievērojot norādījumus un par atlīdzību. Tādējādi laikā, kad viņas meita Patrīcija mācījās skolā, M. Teikseirai Apvienotajā Karalistē laiku pa laikam bija migrējošas darba ņēmējas statuss ( 82 ).

95.

Tātad, pat pieņemot, ka Patrīcija savas skolas gaitas Apvienotajā Karalistē nav sākusi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, bet gan tikai pamatojoties uz valsts tiesībām, tad tomēr fakts, ka M. Teikseira vēlāk laiku pa laikam ir strādājusi algotu darbu, katrā ziņā ir pietiekams elements, lai piemērotu Kopienu tiesības.

96.

No šodienas viedokļa tas katrā ziņā ļauj Patrīcijai, atsaucoties uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, turpināt un pabeigt izglītību Apvienotajā Karalistē. Tādējādi arī Patrīcijas māte M. Teikseira kā galvenā aprūpētāja tagad var atsaukties uz šo tiesību normu ( 83 ).

97.

Tātad kopumā jāsecina:

98.

Ar otrā jautājuma ceturto daļu ( 84 ) iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai uzturēšanās tiesības, kas personai kā vecākam ir uzņēmējā dalībvalstī, lai aprūpētu izglītību iegūstošu migrējoša darba ņēmēja bērnu, beidzas, bērnam kļūstot pilngadīgam.

99.

Šī jautājuma pamatā ir fakts, ka M. Teikseiras meita Patrīcija laikā, kad M. Teikseira lūdza piešķirt mājokļa pabalstu, bija sasniegusi 15 gadu vecumu un šobrīd viņai ir 18 gadi, tātad saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību normām viņa ir pilngadīga.

100.

Tā kā es uzskatu, ka izskatāmajā lietā Regulas Nr. 1612/68 12. pants ir atbilstošais pamats gan M. Teikseiras, gan viņas meitas uzturēšanās tiesībām, šo iesniedzējtiesas jautājumu es aplūkošu, ņemot vērā attiecīgo noteikumu. Tomēr turpmāk minētos apsvērumus var piemērot arī iespējamām uzturēšanās tiesībām, kuras vecākam kā aprūpētājam var rasties no Direktīvas 2004/38, piemēram, no tās 12. panta 3. punkta.

101.

Par sākumpunktu atbildei uz šo jautājumu jābūt apsvērumam, ka bērna un viņa aprūpētāja tiesības, kas izriet no Regulas Nr. 1612/68 12. panta, obligāti neilgst vienu un to pašu laika posmu.

102.

Bērna pilngadības iestāšanās tieši neietekmē viņam piemītošo tiesību pastāvēšanu ( 85 ). Gan Regulas Nr. 1612/68 12. pantā nostiprinātās tiesības iegūt izglītību, gan ar to saistītās uzturēšanās tiesības atbilstoši to jēgai un mērķim ( 86 ) ir spēkā līdz brīdim, kad bērns pabeidz mācības. Mūsdienās šis laika posms gandrīz visos gadījumos pārsniegs brīdi, kad bērns kļūst pilngadīgs, it īpaši tādēļ, ka Regulas Nr. 1612/68 12. panta piemērošanas joma attiecas arī uz mācībām augstskolā ( 87 ).

103.

Tomēr atšķirīga situācija var būt ar vecāka, kurš galvenokārt rūpējas par bērnu, atvasinātajām uzturēšanās tiesībām. Šī vecāka regulārai klātbūtnei gan ir jāļauj bērnam apgūt mācību programmas ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem ( 88 ). Tomēr tā tas ir tikai, kamēr un ja vecāka personīgi īstenota bērna aprūpe ir nepieciešama, lai neatņemtu bērna tiesībām iegūt izglītību to lietderīgo iedarbību ( 89 ).

104.

Pretēji Apvienotās Karalistes viedoklim šajā sakarā neuzskatu par atbilstīgu ieviest striktu vecuma robežu, kas sakrīt ar brīdi, kad bērns kļūst pilngadīgs. Proti, aplūkojot Regulas Nr. 1612/68 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu, var secināt, ka arī Kopienu likumdevējs atzīst, ka bērnam varētu būt jādzīvo kopā ar saviem vecākiem vēl kādu laiku pēc tam, kad viņš ir kļuvis pilngadīgs ( 90 ). Atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem šāda dzīvošana vienā mājsaimniecībā var būt nepieciešama tieši tādēļ, lai bērnam ļautu turpināt un pabeigt mācības.

105.

Pirmkārt, šajā sakarā ir jāpadomā par bērniem, kas kļūst pilngadīgi neilgi pirms svarīga eksāmena, piemēram, vidusskolas beigšanas eksāmeniem; parasti viņiem vēl joprojām ir vajadzīga vecāku vai viena vecāka aprūpe, kamēr viņi ir nokārtojuši attiecīgo eksāmenu. Otrkārt, ir jāpadomā par bērniem ar garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem, kuriem papildus viņu izglītībai īpašā veidā ir vajadzīgs atbalsts un aprūpe ikdienas dzīvē arī pēc tam, kad viņi ir kļuvuši pilngadīgi.

106.

Turpretī, ja nav šādu īpašu apstākļu, uzņēmējas dalībvalsts iestādes var uzskatīt, ka, migrējoša darba ņēmēja bērnam sasniedzot pilngadību, vairs nav vajadzīga vecāku aprūpe. Bērns ir kļuvis par jaunu pieaugušo. Viņš vairs nav pakļauts vecāku uzraudzības tiesībām un praktiski viņam visādā ziņā ir vajadzīgs vēl finansiāls atbalsts, turpretī viņam vairs nav vajadzīga vecāka regulāra klātbūtne un dzīvošana kopā vienā mājsaimniecībā.

107.

Protams, tas neskar iespējamas pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ko attiecīgais vecāks var būt ieguvis, likumīgi uzturoties uzņēmējā dalībvalstī, lai personīgi aprūpētu savu bērnu (Direktīvas 2004/38 16. pants).

108.

Kopumā jāsecina:

109.

Trešais prejudiciālais jautājums ir uzdots tikai gadījumam, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, t.i., gadījumam, ja persona tādā situācijā kā M. Teikseira var pretendēt uz uzturēšanās tiesībām, tikai pamatojoties uz Direktīvu 2004/38. Ņemot vērā, ka mans ieteikums Tiesai ir apstiprināt uzturēšanās tiesības, kas izriet no Regulas Nr. 1612/68 12. panta, un tādējādi uz pirmo jautājumu atbildēt noliedzoši ( 91 ), turpinājumā trešajam jautājumam pievērsīšos tikai pakārtoti.

110.

Uzdodot šo trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai personas, kura kopš 2007. gada marta kā vecāks ir pārņēmusi migrējoša darba ņēmēja izglītību iegūstoša bērna aprūpi, uzturēšanās tiesības var ierobežot, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38, kaut gan šis bērns savas skolas gaitas ir sācis pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām, t.i., pirms 2006. gada 30. aprīļa.

111.

Tā kā M. Teikseira tikai kopš 2007. gada marta ir savas meitas galvenā aprūpētāja, viņa uz izglītību iegūstoša bērna vecāka uzturēšanās tiesībām var pretendēt agrākais no šī brīža, vienalga, kad šis bērns faktiski ir sācis savas skolas gaitas. Tādējādi attiecībā uz šīm uzturēšanās tiesībām aprūpētājas statusā M. Teikseira nevar atsaukties uz jebkādu jau iegūto tiesību aizsardzību, lai izvairītos no Direktīvas 2004/38 vai tās sakarā pieņemto valsts tiesību aktu, ar kuriem direktīva tiek transponēta valsts tiesībās, piemērošanas. Tas arī nav atpakaļejoša spēka gadījums. Gluži pretēji, šeit ir spēkā princips, atbilstoši kuram jauns noteikums ir nekavējoties piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā ( 92 ).

112.

Līdz ar to uz trešo jautājumu, ja tas būtu svarīgs, būtu jāatbild noliedzoši.

113.

Jautājums par to, vai attiecībā uz M. Teikseiras meitas Patrīcijas primārajām tiesībām iegūt izglītību un uzturēšanās tiesībām ir spēkā citi nosacījumi, jo viņa savas skolas gaitas sāka ilgu laiku pirms Direktīvas 2004/38 transponēšanas termiņa beigām, var palikt neatbildēts. Tas tādēļ, ka atbilstoši nolēmumam par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamata prāvas priekšmets ir tikai M. Teikseiras pašas iespējamās uzturēšanās tiesības, un proti, kā priekšnoteikums, lai viņai saskaņā ar valsts tiesībām varētu piešķirt mājokļa pabalstu.

114.

Turklāt atbilstoši manis piedāvātajam risinājumam ( 93 ) no Direktīvas 2004/38 neizriet nekādi ierobežojumi ne M. Teikseiras, ne arī viņas meitas uzturēšanās tiesībām.

115.

Nobeigumā jāmin vēl divas nelielas piezīmes par M. Teikseiras iespējamām pastāvīgas uzturēšanās tiesībām Apvienotajā Karalistē un viņas kā Eiropas Savienības pilsones tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi.

116.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu Eiropas Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī.

117.

Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai M. Teikseira Apvienotajā Karalistē nepārtraukti ( 94 ) uzturas kopš 1989. gada, tātad ievērojami ilgāk par pieciem gadiem.

118.

Nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nekas neliecina, ka M. Teikseiras uzturēšanās no 1989. līdz 1991. gadam migrējošas darba ņēmējas statusā varētu būt nelikumīga, tāpat nekas neliecina, ka viņas uzturēšanas vēlāk varētu būt kļuvusi nelikumīga. Katrā ziņā tikai tas fakts, ka M. Teikseira Apvienotajā Karalistē nav nepārtraukti strādājusi algotu darbu kā darba ņēmēja, vēl nav pietiekams pamats uzskatīt, ka uzturēšanās ir bijusi nelikumīga. Gluži pretēji, pamatojoties uz Kopienu tiesībām, viņai Apvienotajā Karalistē laiku pa laikam varēja būt uzturēšanās tiesības kā nestrādājošai Eiropas Savienības pilsonei ( 95 ) vai — pirms laulības šķiršanas — kā migrējoša darba ņēmēja sievai ( 96 ).

119.

Turklāt būtu jāpārbauda, vai izskatāmajā gadījumā arī valsts tiesības neatkarīgi no Kopienu tiesībām attiecībā uz noteiktiem laika posmiem ļauj M. Teikseirai uzturēties Apvienotajā Karalistē. Proti, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu vienīgais noteicošais faktors pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanai ir tas, ka Eiropas Savienības pilsoņiem ir likumīgi un nepārtraukti jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus. Tas gan galvenokārt attiecas uz Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri piecus gadus pastāvīgi uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī “saskaņā ar šajā direktīvā minētajiem nosacījumiem”  ( 97 ). Tomēr, kā izriet no Direktīvas 2004/38 37. panta, tā neskar dalībvalstu pieņemtos normatīvos un administratīvos aktus, kuru nosacījumi ir labvēlīgāki.

120.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nebūt nav noliegts, ka M. Teikseira tostarp saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. pantu var iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, kas nākotnē atbrīvotu viņu no vajadzības pierādīt pietiekamu iztikas līdzekļu un visaptveroša veselības apdrošināšanas seguma esamību ( 98 ). Tādēļ izbrīna fakts, ka M. Teikseira pamata prāvā ir piekritusi, ka viņa nevar pretendēt uz pastāvīgas uzturēšanās tiesībām. Tam faktam vien, ka M. Teikseirai, iespējams, nav pastāvīgas uzturēšanās atļaujas, nav nekādas nozīmes attiecībā uz viņas tiesībām uz pastāvīgu uzturēšanos; šādam dokumentam ir tikai deklaratīva nozīme ( 99 ).

121.

Tomēr, tā kā iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka pastāvīgas uzturēšanās tiesības vairs nav pamata prāvas priekšmets, Tiesai šis jautājums nav sīkāk jāaplūko ( 100 ). Tomēr tas neatbrīvo valsts iestādes no pienākuma pēc M. Teikseiras lūguma vajadzības gadījumā atkārtoti pārbaudīt, vai ir bijuši izpildīti nosacījumi pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanai, vai arī tie tostarp ir izpildīti.

122.

Ja M. Teikseira Apvienotajā Karalistē uzturas likumīgi, neatkarīgi no tā, vai viņas uzturēšanās tiesības izriet no Kopienu tiesībām vai tikai no valsts tiesībām, viņai kā Eiropas Savienības pilsonei saskaņā ar EKL 18. pantu, lasot to kopsakarā ar EKL 12. pantu, ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ( 101 ). Kā Tiesa ir paskaidrojusi spriedumā lietā Trojani, pamatojoties uz šīm tiesībām, Eiropas Savienības pilsoņi uzņēmējā dalībvalstī noteiktu laiku var pretendēt uz sociālajiem pabalstiem ( 102 ). Uz to tiesvedībā Tiesā ir pamatoti norādījusi Komisija.

123.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Court of Appeal (Civil Division) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: