1

Lai izklāstītu šīs prāvas priekšvēstures sākumu, jāatsaucas uz Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra sprieduma lietā T-228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome (Krājums, II-4665. lpp.; turpmāk tekstā — “spriedums lietā OMPI”) 1.–26. punktu.

2

Pēc 2006. gada 7. februārī notikušās tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu sniegšanai lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums lietā OMPI, bet pirms šī sprieduma pasludināšanas Padome pieņēma 2006. gada 29. maija Lēmumu 2006/379/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar ko atceļ Lēmumu 2005/930/EK (OV L 144, 21. lpp.). Ar šo lēmumu Padome paturēja prasītājas nosaukumu Padomes 2001. gada 27. decembra Regulas (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV L 344, 70. lpp., kļūdas labojums OV 2007, L 164, 36. lpp.), pielikumā ietvertajā sarakstā (turpmāk tekstā — “apstrīdētais saraksts”).

3

Ar iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI Pirmās instances tiesa atcēla Padomes 2005. gada 21. decembra Lēmumu 2005/930/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Lēmumu 2005/848/EK (OV L 340, 64. lpp.), tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju, pamatojoties uz to, ka šis lēmums nebija pamatots, tas bija pieņemts procedūrā, kurā netika ievērotas prasītājas tiesības uz aizstāvību, un ka pašai Pirmās instances tiesai nebija tiesību pārbaudīt šī lēmuma tiesiskumu (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā OMPI, 173. punkts).

4

2006. gada 21. decembrī Padome pieņēma Lēmumu 2006/1008/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 (OV L 379, 123. lpp.). Ar šo lēmumu Padome apstrīdētajā sarakstā ietvēra atsevišķu personu, grupu un organizāciju nosaukumus.

5

Ar 2007. gada 30. janvāra vēstuli Padome prasītājai norādīja, ka, pēc tās domām, joprojām pastāvēja pamatojums tās iekļaušanai apstrīdētajā sarakstā un tādēļ tā uzskatīja par vajadzīgu paturēt prasītāju šajā sarakstā. Šai vēstulei tika pievienots Padomes sniegto motīvu izklāsts. Tāpat prasītājai tika norādīts, ka tā viena mēneša laikā varēja iesniegt Padomē apsvērumus par Padomes nodomu to paturēt šajā sarakstā un par Padomes šajā sakarā sniegto pamatojumu, kā arī visus pamatojošos dokumentus.

6

Minētajai vēstulei pievienotajā motīvu izklāstā Padome cita starpā norādīja, ka attiecībā pret prasītāju kompetentā iestāde bija pieņēmusi nolēmumu Padomes 2001. gada 27. decembra Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP par īpašu pasākumu piemērošanu, lai apkarotu terorismu (OV L 344, 93. lpp.), 1. panta 4. punkta nozīmē, proti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministrs, turpmāk tekstā — “Home Secretary”) 2001. gada 28. marta rīkojumu, ar kuru prasītāja saskaņā ar Terrorism Act 2000 (2000. gada Likums par terorismu) tika aizliegta kā organizācija, kura ir iesaistīta terorismā (turpmāk tekstā — “Home Secretary rīkojums”). Padome, vispirms norādot, ka šis lēmums, kuru saskaņā ar minēto likumu varēja pārsūdzēt (review), joprojām bija spēkā, konstatēja, ka pamatojums prasītājas iekļaušanai apstrīdētajā sarakstā vēl joprojām bija spēkā.

7

Ar 2007. gada 27. februāra, 19., 20. un 26. marta vēstulēm prasītāja Padomē iesniedza savus atbildes apsvērumus. Tā cita starpā apstrīdēja, ka jebkāds lēmums to “paturēt” apstrīdētajā sarakstā var likumīgi tikt pieņemts pēc iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI. Tā arī kritizēja gan Padomes norādītos motīvus, lai pamatotu šādu lēmumu, gan tās izmantoto procedūru. Visbeidzot, tā lūdza atļauju piekļūt Padomes lietas materiāliem.

8

Ar 2007. gada 30. marta vēstuli Padome prasītājai kopumā nosūtīja 16 dokumentus. Attiecībā uz citu lietas materiālos esošu dokumentu nosūtīšanu Padome norādīja, ka vispirms ir jāapspriežas ar izcelsmes dalībvalsti vai dalībvalstīm.

9

2007. gada 16. aprīļa vēstulē prasītāja norādīja, ka atļauja tai piekļūt visiem lietas materiālos esošajiem dokumentiem un iespēja tos komentēt pirms lēmuma pieņemšanas būtu svarīga. Tajā pašā dienā prasītājas advokāti Padomē iesniedza kopīgu atzinumu, kurā bija atkārtoti jau iepriekš sniegtie argumenti un papildus apstrīdēts tas, ka Home Secretary rīkojums varētu būt ieplānotā lēmuma pamatā.

10

Ar atzinumu, kas Oficiālajā Vēstnesī (C 90, 1. lpp.) tika publicēts 2007. gada 25. aprīlī, Padome informēja Lēmumos 2006/379 un 2006/1008 minētās personas, grupas un organizācijas, ka tā plāno tās paturēt apstrīdētajā sarakstā. Tāpat Padome informēja ieinteresētās personas, ka tās varēja tai iesniegt lūgumu saņemt pamatojumu, kādēļ tās bija iekļautas attiecīgajā sarakstā, izklāstu (ja vien šis izvilkums tām jau nav bijis nosūtīts).

11

Ar 2007. gada 14. maija vēstuli Padome prasītājai nosūtīja vienu lietas materiālos esošu papildu dokumentu. Attiecībā uz citiem vēl nenosūtītajiem dokumentiem Padome norādīja, ka valsts, kura izsniedza šos dokumentus, nepieļāva to nosūtīšanu. Padome turklāt šai vēstulei pievienoja Pastāvīgo pārstāvju komitejas (Coreper) ģenerālsekretariāta 2007. gada 19. janvāra ziņojumu (dokuments 5418/1/07 REV 1) ar nosaukumu “sprieduma [lietā OMPI] izpilde”, kuram tika pievienots vēstules un pamatojuma projekts, kuru saturs ir tāds pats, kāds tas ir iepriekš 5. punktā minētajā un prasītājai adresētajā Padomes 2007. gada 30. janvāra vēstulē.

12

Ar 2007. gada 29. maija vēstuli prasītāja iesniedza jaunus papildu apsvērumus, kuros tā analizēja Padomes nosūtītos dokumentus. Prasītāja turklāt uzstāja, lai lietas materiāliem tiktu pievienoti tās iesniegtie dokumenti, kuros ir ietverti tai par labu esoši pierādījumi.

13

Ar 2007. gada 12. jūnija vēstuli Padome atbildēja prasītājai, ka tās vēstules, kā arī visu prasītājas iesniegto dokumentu, kuros ir ietverti tai par labu esoši pierādījumi, kopijas tika izsniegtas dalībvalstu delegācijām.

14

2007. gada 28. jūnijā Padome pieņēma Lēmumu 2007/445/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Lēmumus 2006/379 un 2006/1008 (OV L 169, 58. lpp.). Saskaņā ar šī lēmuma 1. pantu Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētais saraksts tiek aizstāts ar pielikumā ietverto sarakstu. Nav šaubu, ka prasītājas nosaukums ir iekļauts minētajā pielikumā.

15

Lēmums 2007/445 prasītājai tika paziņots ar Padomes 2007. gada 29. jūnija vēstuli (turpmāk tekstā — “pirmā vēstule par lēmuma paziņošanu”). Šai vēstulei pievienotais pamatojums pēc būtības ir tāds pats kā 2007. gada 30. janvāra vēstulei pievienotais (skat. iepriekš 6. punktu).

16

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 16. jūlijā, prasītāja cēla šo prasību.

17

Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu par paātrinātā procesa piemērošanu saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 76.a pantu. Padome savus apsvērumus par šo pieteikumu iesniedza 2007. gada 30. jūlijā.

18

Pirms lemšanas par šo pieteikumu Pirmās instances tiesa (otrā palāta) saskaņā ar Reglamenta 64. pantu 2007. gada 13. septembrī nolēma sasaukt lietas dalībnieku pārstāvjus uz neformālu sanāksmi, klātesot tiesnesim referentam. Šī sanāksme notika 2007. gada 10. oktobrī.

19

Tā kā jaunajā tiesas gadā tika mainīts Pirmās instances tiesas palātu sastāvs, tiesnesis referents tika norīkots uz septīto palātu, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

20

2007. gada 11. oktobrī Pirmās instances tiesa (septītā palāta) nolēma izskatīt lietu paātrinātā procesā, ja prasītāja septiņu dienu laikā iesniegs sava prasības pieteikuma saīsināto versiju, kā arī to pielikumu sarakstu, kuri vienīgie ir jāņem vērā saskaņā ar tās neformālajā sanāksmē sagatavoto projektu. Prasītāja šo nosacījumu izpildīja.

21

Ar 2007. gada 20. novembra rīkojumu Pirmās instances tiesas septītās palātas priekšsēdētājs pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas atļāva Apvienotajai Karalistei, Eiropas Kopienu Komisijai un Nīderlandes Karalistei iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

22

Ar 2007. gada 30. novembra lēmumu (Open Determination) PC/02/2006 Proscribed Organisations Appeal Commission (Pārsūdzības komisija aizliegto organizāciju jautājumos, Apvienotā Karaliste; turpmāk tekstā — “POAC”) apmierināja prasību, kas celta par Home Secretary2006. gada 1. septembra lēmumu, ar ko atteikts atcelt prasītājas kā organizācijas, kura ir iesaistīta terorismā, aizliegšanu, un uzdeva Home Secretary iesniegt Apvienotās Karalistes Parlamentam rīkojuma (Order), ar ko prasītāju svītro no aizliegto organizāciju saraksta saskaņā ar Terrorism Act 2000, projektu (turpmāk tekstā — “POAC lēmums”).

23

Ar 2007. gada 5. decembra vēstuli prasītāja Pirmās instances tiesas kancelejā iesniedza, pirmkārt, POAC lēmuma kopiju un, otrkārt, tās tajā pašā dienā Padomei nosūtītās vēstules kopiju, lai tā tiktu svītrota no apstrīdētā saraksta saskaņā ar POAC lēmumu.

24

Ar 2007. gada 12. decembra vēstuli Pirmās instances tiesa (septītā palāta) lietas dalībniekiem uzdeva rakstveida jautājumus saistībā ar to, vai POAC lēmums var ietekmēt šo lietu, kā arī par iespēju šo lietu izskatīt paātrinātā procesā.

25

Ar 2007. gada 14. decembra lēmumu POAC noraidīja Home Secretary pieteikumu atļaut tam iesniegt apelācijas sūdzību Court of Appeal (England & Wales) par POAC2007. gada 30. novembra lēmumu. POAC minētā lēmuma papildinājumā, kas datēts ar 2007. gada 17. decembri, pamatoja šo atteikumu ar to, ka nevienam no Home Secretary minētajiem argumentiem nebija saprātīgu izredžu tikt atbalstītam.

26

2007. gada 20. decembrī Padome pieņēma Lēmumu 2007/868/EK, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Lēmumu 2007/445 (OV L 340, 100. lpp.). Saskaņā ar šī lēmuma 1. pantu Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētais saraksts tiek aizstāts ar pielikumā ietverto sarakstu. Netiek apstrīdēts, ka prasītājas nosaukums ir iekļauts minētā pielikuma 2.19. punktā (sadaļā “Grupas un organizācijas”).

27

2007. gada 28. decembrīHome Secretary iesniedza Court of Appeal jaunu pieteikumu par atļauju iesniegt apelācijas sūdzību par POAC lēmumu.

28

Lēmums 2007/868 prasītājai tika paziņots ar Padomes 2008. gada 3. janvāra vēstuli (turpmāk tekstā — “otrā vēstule par lēmuma paziņošanu”). Saskaņā ar šo vēstuli Padome uzskatīja, ka vēl joprojām pastāv iepriekš tai ar pirmo vēstuli par lēmuma paziņošanu paziņotie iemesli prasītājas paturēšanai apstrīdētajā sarakstā. Attiecībā uz POAC lēmumu Padome norādīja, ka Home Secretary bija mēģinājis iesniegt par to apelācijas sūdzību.

29

Otrajai vēstulei par lēmuma paziņošanu pievienotais motīvu izklāsts ir tāds pats kā pirmajai vēstulei par lēmuma paziņošanu pievienotais (skat. iepriekš 15. punktu).

30

Ar vēstuli, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegta 2008. gada 11. janvārī, prasītāja informēja Pirmās instances tiesu par Lēmuma 2007/868 pieņemšanu. Tā lūdza atļauju pielāgot savus prasījumus šajā lietā tādējādi, ka tā prasa atcelt arī šo lēmumu. Turklāt tā Pirmās instances tiesu lūdza turpināt izskatīt lietu paātrinātā procesā un norādīja, ka šī lieta attiecīgā lēmuma pieņemšanas dēļ ir kļuvusi vēl steidzamāka.

31

Padome, Apvienotā Karaliste un Komisija 2008. gada 15. un 16. janvārī kancelejā iesniedza savus rakstveida apsvērumus, atbildot uz Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. decembra jautājumiem.

32

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (septītā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, ar kancelejas 2008. gada 5. februāra vēstuli:

33

Savos rakstveida apsvērumos, kuri tika iesniegti, atbildot uz minētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, un kuri Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2008. gada 19. un 21. februārī, Padome, Komisija un Nīderlande paziņoja, ka tām nav iebildumu pret pieteikumu pielāgot iepriekš 30. punktā minētos prasītājas prasījumus.

34

Savukārt Apvienotā Karaliste, atsaucoties uz iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 34. punktu, savā iestāšanās rakstā, kurš Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 21. februārī, norādīja, ka pārbaudei Pirmās instances tiesā šajā lietā ir jāattiecas tikai uz Lēmumu 2007/868. Apvienotā Karaliste uzskata, ka uz Lēmumu 2007/445 nevar attiecināt šādu pārbaudi, jo tas tika atcelts ar minēto Lēmumu 2007/868.

35

Padome un Apvienotā Karaliste turklāt izpildīja Pirmās instances tiesas lūgumu par dokumentu saistībā ar Lēmuma 2007/868 pieņemšanas procedūru iesniegšanu tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju. Šajā sakarā Apvienotā Karaliste tomēr lūdza, lai tās sagatavotajos dokumentos ietvertā informācija netiktu nodota sabiedrībai.

36

Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva 2008. gada 6. marta tiesas sēdē.

37

Ar 2008. gada 13. maija vēstuli prasītāja Pirmās instances tiesas kancelejā iesniedza Court of Appeal2008. gada 7. maija sprieduma, ar ko noraidīts Home Secretary pieteikums par atļauju šajā tiesā iesniegt apelācijas sūdzību par POAC lēmumu (turpmāk tekstā — “Court of Appeal spriedums”), kopiju. Šajā pašā vēstulē prasītāja par šo spriedumu sniedza dažus apsvērumus.

38

Ar 2008. gada 12. jūnija rīkojumu Pirmās instances tiesa (septītā palāta) saskaņā ar Reglamenta 62. pantu nolēma izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atsākšanu, lai ļautu citiem lietas dalībniekiem ieņemt nostāju par šiem jaunumiem.

39

Ar kancelejas 2008. gada 12. jūnija vēstuli citi lietas dalībnieki tika uzaicināti iesniegt savus apsvērumus par prasītājas 2008. gada 13. maija vēstuli un Court of Appeal spriedumu.

40

Tā kā Padome izpildīja šo lūgumu ar 2008. gada 7. jūlijā kancelejā iesniegtu vēstuli un tā kā prasītājai nebija atļauts atbildēt, Pirmās instances tiesa ar 2008. gada 15. jūlija lēmumu vēlreiz pabeidza mutvārdu procesu.

41

Prasītājas prasības pieteikumā norādītie prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

42

Tāpat prasītāja savā 2008. gada 11. janvāra vēstulē, kas ir nosūtīta Pirmās instances tiesai, lūdz Pirmās instances tiesu atcelt Lēmumu 2007/868 tiktāl, ciktāl tas to skar.

43

Padome lūdz Pirmās instances tiesu:

44

Apvienotā Karaliste, Komisija un Nīderlande atbalsta pirmo Padomes prasījumu.

45

Kā tas izriet no šī sprieduma 26. punkta, pēc prasības pieteikuma iesniegšanas Lēmums 2007/445 tika atcelts un aizstāts ar Lēmumu 2007/868. Prasītāja lūdza atļauju pielāgot savus sākotnējos prasījumus tādējādi, ka tā prasa atcelt šos abus lēmumus.

46

Šajā sakarā jāatgādina, ka, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu uzlikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Kopienu tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu pielāgot apstrīdēto aktu vai to aizstāt ar citu aktu un tiesvedībā balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (skat. iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 28. un 29. punkts un tajos minētā judikatūra).

47

Līdz ar to šajā lietā saskaņā ar šo judikatūru ir jāapmierina prasītājas lūgums un jāuzskata, ka tā mutvārdu procesa pabeigšanas brīdī prasa atcelt arī Lēmumu 2007/868 tiktāl, ciktāl tas to skar, un ir jāatļauj lietas dalībniekiem pārformulēt savus prasījumus, izvirzītos pamatus un argumentus, ņemot vērā šo jauno apstākli, proti, lietas dalībniekiem ir tiesības izvirzīt papildu prasījumus, pamatus un argumentus (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā OMPI, 30. punkts).

48

Turklāt prasītāja saglabā interesi panākt Lēmuma 2007/445 atcelšanu tiktāl, ciktāl tas to skar, ja ar iestādes akta atcelšanu netiek atzīts šī akta prettiesiskums un tiek radītas ex nunc sekas, atšķirībā no sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts un atbilstoši kuram atceltais akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un uzskatīts par nekad neeksistējošu (skat. iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 34. un 35. punkts un tajos minētā judikatūra; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1960. gada 12. februāra spriedumu apvienotajās lietās no 16/59 līdz 18/59 Geitling u.c./Augstā iestāde, Recueil, 45., 65. lpp.). Līdz ar to ir jāuzskata, ka pārbaude Pirmās instances tiesā attiecas arī uz šo lēmumu, pretēji tam, kā uzskata Apvienotā Karaliste, pamatojoties uz acīmredzami kļūdainu iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 34. un 35. punkta interpretāciju.

49

Tālāk šajā spriedumā Pirmās instances tiesa lems attiecīgi par prasību atcelt Lēmumu 2007/445 un prasību atcelt Lēmumu 2007/868.

50

Prasītāja sava prasījuma atcelt Lēmumu 2007/445 atbalstam būtībā izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats, kas ir iedalīts trīs daļās, attiecas uz EKL 233. pantā un Pirmās instances tiesas iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā OMPI noteikto principu pārkāpumu. Otrais pamats ir par tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Trešais pamats attiecas uz Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkta pārkāpumu. Ceturtais pamats ir izvirzīts par pierādīšanas pienākuma pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu pierādījumu novērtēšanā. Piektais pamats attiecas uz pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu vai sagrozīšanu.

51

Pamata pirmajā daļā prasītāja norāda, ka saskaņā ar Lēmuma 2007/445 apsvērumiem un pirmajā vēstulē par lēmuma paziņošanu ietverto pamatojumu Padome nolēma prasītāju “paturēt” apstrīdētajā sarakstā, pamatojoties uz to, ka spēkā bija Lēmums 2006/379, kuru Pirmās instances tiesa nebija atcēlusi. Tādējādi Lēmums 2007/445 bija balstīts uz Lēmuma 2006/379 “nepārtraukto spēkā esamību”.

52

Turpinājumā prasītāja būtībā norāda, ka Padomei nebija tiesību “paturēt” prasītāju apstrīdētajā sarakstā, jo Lēmums 2005/930 tika atcelts ar iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI un saskaņā ar šo spriedumu citi Padomes lēmumi, it īpaši Lēmums 2006/379, ipso jure bija atzīstami par spēkā neesošiem, jo tajos bija pieļautas tādas pašas procesuālās (tiesību uz aizstāvību pārkāpums) un formas (pamatojuma trūkums) kļūdas kā tās, kuras pamatoja minētā Lēmuma 2005/930 atcelšanu.

53

Prasītāja it īpaši atsaucas uz iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 35. punktu, kurā Pirmās instances tiesa norādīja, pirmkārt, ka atbilstoši spriedumam, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, “atceltais akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un uzskatīts par nekad neeksistējošu” un, otrkārt, ka apstrīdēto aktu atcelšanas gadījumā Padomei “būs jāveic pasākumi, kas ietver sprieduma izpildi atbilstoši EKL 233. pantam, kas varētu nozīmēt, ka tai vajadzības gadījumā ir jāgroza vai jāatceļ iespējamie akti, kuri atceļ vai groza aktus, kas apstrīdēti pēc mutvārdu procesa pabeigšanas”. Šādos apstākļos Padomei, pieņemot Lēmumu 2007/445, neesot bijušas tiesības atsaukties uz to, ka Pirmās instances tiesa nebija atcēlusi Lēmumu 2006/379.

54

Šajā sakarā jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa ar iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI atcēla Lēmumu 2005/930 tiktāl, ciktāl tas skāra prasītāju. Savukārt Pirmās instances tiesa neatcēla Lēmumu 2006/379, jo to turklāt nevar pakļaut pārbaudei tiesā tādēļ, ka tas tika pieņemts pēc mutvārdu procesa pabeigšanas un prasītāja nebija lūgusi atkārtoti uzsākt minēto procesu, lai pielāgotu savus prasījumus, ņemot vērā jaunu apstākli, kas bija šī lēmuma pieņemšana (skat. arī iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 33. punkts).

55

Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu iestāžu akti — pat ja tajos ir trūkumi — ir prezumējami kā tiesiski, un to juridiskā iedarbība saglabājas tik ilgi, kamēr tie prasības atcelt tiesību aktu ietvaros nav atsaukti vai atcelti, vai pasludināti par spēkā neesošiem sakarā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai sakarā ar iebildi par spēkā neesamību (šajā sakarā skat. Tiesas 1982. gada 1. aprīļa spriedumu lietā 11/81 Dürbeck/Komisija, Recueil, 1251. lpp., 17. punkts; 1987. gada 26. februāra spriedumu lietā 15/85 Consorzio Cooperative d’Abruzzo/Komisija, Recueil, 1005. lpp., 10. punkts; 1994. gada 15. jūnija spriedumu lietā C-137/92 P Komisija/BASF u.c., Recueil, I-2555. lpp., 48. punkts; 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-245/92 P Chemie Linz/Komisija, Recueil, I-4643. lpp., 93. punkts, un 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-475/01 Komisija/Grieķija, Krājums, I-8923. lpp., 18. punkts).

56

Izņēmums no šī principa ir tiesību akti, kuru trūkumu nopietnība ir tik acīmredzama, ka tos Kopienu tiesiskajā kārtībā nevar pieļaut, un kuri tāpēc ir atzīstami par tādiem, kuriem nav juridiskas iedarbības, pat provizoriskas, un kā tādi ir uzskatāmi par juridiski neeksistējošiem. Šī izņēmuma nolūks ir nodrošināt līdzsvaru starp divām pamata, bet dažreiz pretēja rakstura prasībām, kam vajadzētu atbilst tiesiskajai kārtībai, proti, starp tiesisko attiecību stabilitāti un tiesiskuma ievērošanu (iepriekš 55. punktā minētie spriedumi lietā Komisija/BASF u.c., 49. punkts; lietā Chemie Linz/Komisija, 94. punkts, un lietā Komisija/Grieķija, 19. punkts).

57

Tādu seku smagums, kuras ir saistītas ar konstatējumu par Kopienu iestāžu akta neesamību, prasa, lai tiesiskās drošības nolūkā šis konstatējums tiktu izmantots tikai īpašos izņēmuma gadījumos (iepriekš 55. punktā minētie spriedumi lietā Komisija/BASF u.c., 50. punkts; lietā Chemie Linz/Komisija, 95. punkts, un lietā Komisija/Grieķija, 20. punkts).

58

Taču Lēmums 2006/379 nevar tikt uzskatīts par šādu neeksistējošu aktu, pat ja tajā ir pieļauti tādi formas un procesuāli trūkumi kā Lēmumā 2005/930 pieļautie, kā to apgalvoja prasītāja, kuru neapstrīdēja Padome.

59

No tā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Padomei minētais lēmums nebija jāuzskata par “ipso jure spēkā neesošu [..]” attiecībā pret prasītāju.

60

Papildus jāatgādina, ka, lai izpildītu sprieduma, ar kuru tiek atcelts kāds tiesību akts, prasības un lai to pilnībā izpildītu, iestādei, kas ir atceltā akta izdevēja, ir jāievēro ne tikai sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, kuri ir tā nepieciešamais pamatojums tādējādi, ka šie motīvi ir vajadzīgi, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi. Būtībā tieši šie motīvi ir tie, kas, pirmkārt, identificē konkrēto normu, kura ir uzskatīta par prettiesisku, un, otrkārt, parāda precīzus rezolutīvajā daļā konstatētās nelikumības iemeslus, kas attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu (Tiesas 1988. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86 Asteris u.c./Komisija, Recueil, 2181. lpp., 27. punkts).

61

Tomēr, lai arī konstatētā prettiesiskuma atzīšana sprieduma, ar kuru tiek atcelts kāds tiesību akts, motīvu daļā vispirms liek iestādei, kas ir atceltā akta izdevēja, novērst šo prettiesiskumu aktā, ar kuru ir paredzēts aizstāt atcelto aktu, šāda prettiesiskuma atzīšana šai iestādei var radīt arī citas sekas, jo tā attiecas uz kādu normu ar noteiktu saturu konkrētā jomā (iepriekš 60. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Asteris u.c./Komisija, 28. punkts).

62

Attiecībā uz gadījumu, kad formas un procesuālo trūkumu dēļ tiek atcelts tāds lēmums par līdzekļu iesaldēšanu — kā tas ir šajā lietā —, kuru saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu regulāri atjaunina, iestādei, kas to ir izdevusi, vispirms ir jānodrošina, lai turpmākajos lēmumos par līdzekļu iesaldēšanu, kuri tiktu pieņemti pēc sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, — nolūkā reglamentēt laika periodu pēc šī sprieduma — netiktu pieļauti tādi paši trūkumi (pēc analoģijas skat. iepriekš 60. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Asteris u.c./Komisija, 29. punkts).

63

Šajā lietā Padome izpildīja šo pienākumu, tūlīt pēc iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI pasludināšanas ieviešot un pēc tam īstenojot jaunu procedūru, lai izpildītu Pirmās instances tiesas minētajā spriedumā, it īpaši 126. punktā (tiesības uz aizstāvību) un 151. punktā (pamatojums), norādītos formas un procesuālos noteikumus, un pirms Lēmuma 2007/445 attiecībā pret prasītāju pieņemšanas nodrošinot tai garantijas, kuras ir paredzētas šajā jaunajā procedūrā (skat. tālāk 88. un turpmākos punktus).

64

Papildus jāpiebilst, ka saskaņā ar to, ka spriedumiem, ar kuriem tiek atcelts kāds tiesību akts, ir atpakaļejošs spēks, prettiesiskuma atzīšana attiecas uz datumu, kad atceltais akts stājās spēkā (iepriekš 60. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Asteris u.c./Komisija, 30. punkts). Tāpat Pirmās instances tiesa iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 35. punktā norādīja, ka pasākumi, kas ietver sprieduma izpildi atbilstoši EKL 233. pantam, varētu būt tādi, ka Padomei pēc mutvārdu procesa pabeigšanas vajadzības gadījumā ir jāgroza vai jāatceļ akti, kuri atceļ un aizstāj atcelto Lēmumu 2005/930.

65

Tomēr Padome un Apvienotā Karaliste savos rakstveida apsvērumos pareizi ir norādījušas, ka no iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 35. punkta neizrietēja, ka Padomei obligāti bija jāgroza vai jāatceļ attiecīgie akti. Saskaņā ar judikatūru, ja kāds akts ir ticis atcelts formas vai procesuālu trūkumu dēļ, kā tas ir šajā gadījumā, attiecīgajai iestādei vēlreiz ir tiesības pieņemt identisku aktu, šajā gadījumā ievērojot attiecīgos noteikumus par formu un procedūru, un pat nolemt, ka šim aktam ir atpakaļejošs spēks, ja to pieprasa sasniedzamā vispārējo interešu mērķa īstenošana un ja atbilstošā veidā ir ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība (Tiesas 1982. gada 30. septembra spriedums lietā 108/81 Amylum/Padome, Recueil, 3107. lpp., 4.–17. punkts, un 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C-331/88 Fedesa u.c., Recueil, I-4023. lpp., 45.–47. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. oktobra spriedums lietā T-26/89 de Compte/Parlaments, Recueil, II-781. lpp., 66. punkts).

66

Šī judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 35. punktā norādītajam gadījumam, ņemot vērā, ka šādā gadījumā attiecīgajai iestādei ir tiesības atstāt spēkā aktu, ar kuru pēc mutvārdu procesa pabeigšanas ir atcelts vai aizstāts atceltais akts, visu to laiku, kas tai ir obligāti vajadzīgs, lai pieņemtu jaunu aktu, kurā ir ievēroti attiecīgie noteikumi par formu un procedūru. Šajā ļoti īpašajā gadījumā acīmredzami pretēji sasniedzamā vispārējo interešu mērķa īstenošanai būtu likt Padomei vispirms atcelt aktu, kurā nav ievēroti šie noteikumi, un pēc tam to atļaut, un vēlāk nolemt, ka no jauna pieņemtajam aktam, kurā ir ievēroti minētie noteikumi, ir atpakaļejošs spēks.

67

Šajā lietā, joprojām pieņemot, ka Lēmumā 2006/379 bija pieļauti tādi formas un procesuāli trūkumi kā Lēmumā 2005/930 pieļautie, nevar pārmest Padomei, ka tā atteicās to grozīt vai atcelt — tiktāl, ciktāl tas skāra prasītāju, — visā tajā laikā, kas tai obligāti bija vajadzīgs, lai pieņemtu jaunu aktu, kurā ir ievēroti formas un procesuālie noteikumi, kuru pārkāpums tika atzīts iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā OMPI, ja šī iestāde uzskatīja, ka tās norādītais pamatojums prasītājas iekļaušanai apstrīdētajā sarakstā vēl joprojām bija spēkā. Šajā sakarā Padome pareizi norādīja, ka iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā OMPI Pirmās instances tiesa nelēma par šo motīvu pamatotību. Turklāt ieinteresētās personas tiesiskā paļāvība bija ievērota atbilstošā veidā, jo Padome to informēja par savu nodomu ar 2007. gada 30. janvāra vēstuli (skat. iepriekš 5. punktu).

68

Šādos apstākļos tāpat Padomei nevar pārmest nedz to, ka tā nolēma “paturēt” prasītāju apstrīdētajā sarakstā, nedz to, ka tā šajā sakarā pamatojās uz Lēmuma 2006/379 “nepārtraukto spēkā esamību”.

69

Katrā ziņā, kā to pareizi bija uzskatījušas Padome un Apvienotā Karaliste, Lēmuma 2007/445 pamatā nebija Lēmums 2006/379, kā arī tas nebija atkarīgs no Lēmuma 2006/379 spēkā esamības. Lai arī ir taisnība, ka iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā OMPI Pirmās instances tiesa, nosakot ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu un pienākuma norādīt pamatojumu saistīto garantiju mērķi un robežas, nošķīra Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā paredzēto “sākotnējo lēmumu” par līdzekļu iesaldēšanu no minētās Kopējās nostājas 1. panta 6. punktā paredzētajiem “turpmāk pieņemtajiem lēmumiem”, tik un tā visi šie turpmāk pieņemtie lēmumi ir jauni lēmumi, kuri pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu un kuri ir Padomes veiktās apstrīdētā saraksta pārskatīšanas rezultāts (šajā sakarā skat. Tiesas 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I-445. lpp., 103. punkts, ar kuru šajā jautājumā expressis verbis ir apstiprināts Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. februāra rīkojums lietā T-229/02 PKK un KNK/Padome, Krājums, II-539. lpp., 44. punkts).

70

Šādos apstākļos nedz tas, ka Padome Lēmuma 2007/445 preambulā atsaucās uz Lēmumu 2006/379, nedz tas, ka tā nolēma “paturēt” prasītāju apstrīdētajā sarakstā, nevar padarīt minēto Lēmumu 2007/445 par prettiesisku.

71

Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

72

Pamata otrajā daļā prasītāja norāda, ka Lēmuma 2007/445 pamatā — tiktāl, ciktāl tas to skar, — ir tas pats Home Secretary rīkojums un tie paši pierādījumi, kuri pamatoja Lēmumu 2005/930.

73

Prasītāja turpinājumā būtībā norāda, ka Padomei nebija tiesību šādi “vēlreiz izmantot” vai “pārkvalificēt” pierādījumus, lai pamatotu Lēmumu 2007/445. Minot vienīgi šos pierādījumus, Padome esot veikusi “trūkumu novēršanu”, pārkāpjot ne tikai Pirmās instances tiesas iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā OMPI noteiktos principus, bet arī tiesiskās drošības principu un tiesiskās paļāvības principu.

74

Prasītāja it īpaši uzskata, ka tiktāl, ciktāl Lēmums 2005/930 tika daļēji atcelts tiesību uz aizstāvību un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma dēļ, Padomei bija jāpieņem jauns lēmums, kurš pamatojas uz valsts iestādes jaunpieņemtu lēmumu vai jauniem pierādījumiem, bet nevis uz Home Secretary rīkojumu vai pirms 2001. gada iesniegtiem pierādījumiem. Tā kā Lēmums 2007/445 pamatojās vienīgi uz šiem pēdējiem minētajiem pierādījumiem, šis lēmums tiktāl, ciktāl tas to skar, ipso jure esot spēkā neesošs.

75

Šajā sakarā pietiek norādīt, ka akta atcelšana formas un procesuālo trūkumu dēļ nekādi neietekmē iestādes, kas ir šī akta izdevēja, tiesības pieņemt jaunu aktu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem vai tiesībām, kuri bija atceltā akta pamatā, ja tā šajā gadījumā ievēro formas un procesuālos noteikumus, kuri tika atzīti par pārkāptiem, un ja atbilstošā veidā ir ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība (skat. arī iepriekš 65. punktu).

76

Šajā gadījumā tas, ka Lēmums 2007/445 — tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju, — pamatojās uz to pašu Home Secretary rīkojumu un tiem pašiem pierādījumiem, kuri bija Lēmuma 2005/930 pamatā, — pieņemot, ka tas ir pierādīts, — neietekmē šī lēmuma tiesiskumu. Turklāt iepriekš 67. punktā jau tika konstatēts, ka šajā lietā ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ir tikusi ievērota atbilstošā veidā.

77

Tādējādi pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

78

Pamata trešajā daļā, kas ir izvirzīta pakārtoti, prasītāja norāda, ka iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā OMPI Pirmās instances tiesa nošķīra sākotnējo lēmumu par personas iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā no turpmāk pieņemtajiem lēmumiem par šīs personas paturēšanu šajā sarakstā. Prasītāja uzskata, ka no šī sprieduma 143. un 145. punkta izriet, ka sākotnējo lēmumu var pieņemt, ņemot vērā vienīgi kompetentās valsts iestādes pieņemtu lēmumu. Savukārt turpmāk pieņemtajos lēmumus ir jānorāda īpaši un konkrēti iemesli, uz kuriem Padome pamatojas. Turklāt no iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 144. un 145. punkta izrietot, ka pirms turpmāk pieņemto lēmumu pieņemšanas ir jāizvērtē attiecīgās personas situācija, lai pārbaudītu, vai tā turpina būt iesaistīta terora aktos.

79

Prasītāja uzskata, ka no tā izriet, ka Padomei, lai ar Lēmumu 2007/445 paturētu prasītāju apstrīdētajā sarakstā, nebija tiesību nedz atsaukties vienīgi uz Home Secretary rīkojumu, nedz uz 2001. gada notikumiem.

80

Šajā sakarā vispirms jānorāda, ka prasītājas argumentācija izriet no kļūdainas iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI interpretācijas.

81

No šī sprieduma 143.–146. un 151. punkta izriet, ka gan sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatojumam, gan turpmāk pieņemto lēmumu pamatojumam ir jāiekļauj ne tikai tiesiskie Regulas Nr. 2580/2001 piemērošanas nosacījumi, it īpaši tas, ka ir jābūt kompetentas valsts iestādes pieņemtam lēmumam, bet arī īpaši un konkrēti iemesli, pamatojoties uz kuriem Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka uz ieinteresēto personu ir jāattiecina pasākums par līdzekļu iesaldēšanu.

82

Turklāt gan no šī paša sprieduma 145. punkta, gan no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta, uz kuru izdarīta atsauce arī Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā, izriet, ka, lai arī turpmāk pieņemtie lēmumi par līdzekļu iesaldēšanu ir jāpieņem pēc ieinteresētās personas situācijas “izvērtēšanas”, mērķis nav tikai pārbaudīt, vai šī persona turpina būt iesaistīta terora aktos, kā to kļūdaini uzskata prasītāja, bet nodrošināt, lai tās paturēšana apstrīdētajā sarakstā “turpinātu būt pamatota”, attiecīgā gadījumā pamatojoties uz jaunu informāciju vai pierādījumiem. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa precizēja, ka, ja turpmāk pieņemto lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu pamatojums būtībā ir tāds pats kā jau iepriekš pieņemtā lēmumā minētais, var pietikt ar šādu paziņojumu vien, it īpaši ja ieinteresētā persona ir grupa vai organizācija (Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedums lietā T-327/03 Al-Aqsa/Padome, Krājumā nav publicēts, 54. punkts).

83

Attiecībā uz pārējo jāatzīst, ka prasītājas argumentācijai trūkst faktiska pamatojuma. Pamatojumā, kas ir pievienots prasītājai adresētajai Padomes 2007. gada 30. janvāra vēstulei, Padome neatsaucās vienīgi uz Home Secretary rīkojumu. Šī izklāsta 1. punktā Padome minēja vairākas darbības, kuras, iespējams, izdarījusi prasītāja un par kurām Padome uzskatīja, ka uz tām attiecās Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta a), b), d), g) un h) apakšpunkts un ka šīs darbības tika izdarītas ar šīs Kopējās nostājas 1. panta 3. punkta i) un iii) daļā minētajiem mērķiem. Šī pamatojuma 2. punktā Padome no tā secināja, ka uz prasītāju attiecās Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkta ii) daļā. Turpmākajos šī pamatojuma punktos Padome arī norādīja, ka Home Secretary rīkojums, ar kuru prasītāja tika aizliegta kā terorismā iesaistīta organizācija un kurš saskaņā ar Terrorism Act 2000 varēja tikt pārsūdzēts (review), joprojām bija spēkā. Atzīstot, ka joprojām pastāvēja pamatojums prasītājas iekļaušanai apstrīdētajā sarakstā, Padome prasītāju informēja par savu lēmumu turpināt uz to attiecināt Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 1. un 2. punktā paredzētos pasākumus.

84

Līdz ar to Padome saskaņā ar iepriekš 81. un 82. punktā minēto judikatūru norādīja īpašus un konkrētus iemeslus, pamatojoties uz kuriem tā, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskatīja, ka uz prasītāju bija jāattiecina līdzekļu iesaldēšanas pasākums.

85

Uz jautājumu, vai Padomes šādi norādītie iemesli tiesiski — ņemot vērā gan faktus, gan tiesības — var pamatot Lēmuma 2007/445 pieņemšanu, attiecas šī lēmuma tiesiskuma pārbaude pēc būtības, kas tiks veikta, izvērtējot trešo un ceturto pamatu.

86

Līdz ar to pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota un kopā ar to kā nepamatots ir jānoraida šis izvirzītais pamats kopumā.

87

Attiecībā, pirmkārt, uz iespējamo tiesību uz aizstāvību pārkāpumu prasītāja uzskata, ka tai nekad nav tikusi dota iespēja izteikt savu viedokli par apgalvotajiem atbilstošajiem iemesliem, lai pamatotu tās paturēšanu apstrīdētajā sarakstā. Tā it īpaši norāda, ka vienīgā informācija, kuru tā saņēma no Padomes, ir datēta pirms 2001. gada, ka Padome nekādi necentās atbildēt uz pārmetumiem, kurus prasītāja tai bija nosūtījusi, ka Padome nekādi nebija ņēmusi vērā prasītājas iesniegtos pierādījumus, kuri tai ir par labu, un ka Padome tai arī nedeva iespēju tikt uzklausītai kādas sēdē.

88

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka garantijas, kura ir saistīta ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu, mērķis saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu pieņemta lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanas kontekstā, kā arī šīs garantijas robežas, kuras šādā kontekstā var tikt uzliktas ieinteresētajām personām, ir noteikusi Pirmās instances tiesa iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 114.–137. punktā.

89

Šajā lietā no iepriekš 5.–13. punktā izklāstītajiem faktiem un apstākļiem izriet, ka Padome saistībā ar Lēmuma 2007/445 pieņemšanu atbilstošā veidā ir ievērojusi Pirmās instances tiesas iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 114.–137. punktā noteiktos principus.

90

Pirmkārt, Padome savas 2007. gada 30. janvāra vēstules pielikumā prasītājai nosūtīja motīvu izklāstu, kurā skaidri un nepārprotami bija norādīti iemesli, kuri, kā uzskatīja Padome, pamatoja prasītājas paturēšanu apstrīdētajā sarakstā (skat. arī iepriekš 83. punktu). Šajā izklāstā kā īpaši piemēri bija minēti terora akti atbilstošo Kopējās nostājas 2001/931 noteikumu izpratnē, par kuriem bija atbildīga prasītāja. Tāpat tajā bija norādīts, ka sakarā ar šiem aktiem kompetentā Apvienotās Karalistes iestāde bija pieņēmusi lēmumu aizliegt prasītāju kā terora aktos iesaistītu organizāciju, ka šis lēmums tika pārskatīts saskaņā ar piemērojamiem Apvienotās Karalistes tiesību aktiem un ka šis lēmums vēl joprojām bija spēkā. 2007. gada 30. janvāra vēstulē turklāt bija norādīts, ka prasītāja mēneša laikā Padomei varēja iesniegt apsvērumus par tās nodomu paturēt to apstrīdētajā sarakstā un par tās šajā sakarā norādītajiem motīviem, kā arī visiem to pamatojošiem dokumentiem.

91

Otrkārt, Padome ar 2007. gada 30. marta un 14. maija vēstulēm prasītājai nosūtīja noteiktu skaitu dokumentu no lietas materiāliem. Attiecībā uz citiem dokumentiem Padome savā 2007. gada 14. maija vēstulē norādīja, ka tā prasītājai nevarēja tos nosūtīt, jo valsts, kas iesniedza šos dokumentus, nepiekrita to izplatīšanai. Šajā prasībā prasītāja nav apstrīdējusi šo atteikumu, ar kuru netika atļauts informēt nedz par atsevišķiem pierādījumiem, kuri nebija par labu prasītājai, nedz šī atteikuma pamatošanai sniegtajiem motīviem.

92

Treškārt, Padome aicināja prasītāju sniegt savu viedokli par pierādījumiem, kuri bija tai par sliktu, un šo iespēju tā izmantoja, nosūtot 2007. gada 27. februāra, 19., 20. un 26. marta, 16. aprīļa un 29. maija vēstules.

93

Runājot par argumentu, kurš, kā uzskata prasītāja, izriet no atteikuma, ar kuru Padome iebilda pret prasītājas lūgumu tikt uzklausītai formālā sanāksmē, pietiek konstatēt, ka nedz attiecīgais tiesiskais regulējums, proti, Regula Nr. 2580/2001, nedz vispārīgais tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips ieinteresētajām personām nepiešķir tiesības piedalīties šādā sanāksmē (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T-134/03 un T-135/03 Common Market Fertilizers/Komisija, Krājums, II-3923. lpp., 108. punkts; skat. arī iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 93. punkts).

94

Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Padome nekādi necentās atbildēt uz prasītājas apsvērumiem, kā arī nekādi neņēma vērā tās iesniegtos pierādījumus, kuri tai bija par labu, runa ir par kļūdainu pienākumu, kuri ir noteikti Padomei saistībā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu, novērtējumu. Šajā lietā, kā tas izriet no Padomes 2007. gada 12. jūnija vēstules un pirmās vēstules par lēmuma paziņošanu, šī iestāde atbilstošā veidā ir ņēmusi vērā prasītājas iesniegtos apsvērumus un pierādījumus, kuri bija tai par labu, cita starpā nodrošinot, ka dalībvalstu delegācijām tos nosūta pirms Lēmuma 2007/445 pieņemšanas.

95

Savukārt Padomei, ņemot vērā šos dokumentus, nebija jāatbild uz šiem apsvērumiem, ja tā uzskatīja, ka tie nepamato prasītājas no tiem izdarītos secinājumus. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa uzskata, ka Padomes 2007. gada 30. janvāra vēstulei pievienotā motīvu izklāsta burtiska pārņemšana pirmajai vēstulei par lēmuma paziņošanu pievienotajā motīvu izklāstā pati par sevi nozīmē vienīgi to, ka Padome nemainīja savu viedokli. Ja nav iesniegti citi būtiski pierādījumi, kā tas ir šajā lietā, šādi vienādi dokumenti nepierāda, ka Padome, izvērtējot lietu, atbilstošā veidā nebija ņēmusi vērā prasītājas savai aizstāvībai iesniegtos argumentus (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T-141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II-347. lpp., 117. un 118. punkts).

96

Katrā ziņā Padome pirmajā vēstulē par lēmuma paziņošanu īpaši atbildēja uz prasītājas administratīvajā procesā izvirzīto galveno argumentu, saskaņā ar kuru tikai reāls un pastāvošs terora akts var pamatot tās paturēšanu apstrīdētajā sarakstā (skat. arī tālāk 142. punktu).

97

No iepriekš minētā izriet, ka šajā lietā nav pierādīts apgalvotais tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

98

Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu prasītāja uzskata, ka Lēmumā 2007/445 nav norādīti īpaši un konkrēti iemesli, pamatojoties uz kuriem Padome uzskatīja, pirmkārt, ka tai bija piemērojams attiecīgais tiesiskais regulējums (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā OMPI, 143. punkts) un, otrkārt, — pēc [apstrīdētā saraksta] pārskatīšanas — ka tās līdzekļu iesaldēšana joprojām bija pamatota (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā OMPI, 151. punkts). It īpaši Padome neesot ņēmusi vērā prasītājas sniegto informāciju par laika periodu pēc 2001. gada un Lēmumā 2007/445 nav ietverts nekāds pamatojums par šo laika periodu.

99

Šajā sakarā jāatgādina, ka ar pienākumu norādīt pamatojumu saistītie garantijas mērķi saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu pieņemta lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanas kontekstā, kā arī šīs garantijas robežas, kuras šādā kontekstā likumīgi var tikt noteiktas ieinteresētajām personām, Pirmās instances tiesa ir noteikusi iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 138.–151. punktā.

100

Šajā lietā no pirmā pamata trešās daļas vērtējuma (skat. iepriekš 83. un 84. punktu) izriet, ka Padome saistībā ar Lēmuma 2007/445 pieņemšanu atbilstošā veidā bija izpildījusi Pirmās instances tiesas iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 138.–151. punktā noteiktos principus.

101

Attiecībā uz argumentu, ka Padome neesot nedz ņēmusi vērā prasītājas sniegto informāciju par laika periodu pēc 2001. gada, nedz pamatojusi savu šajā sakarā pieņemto lēmumu, jāatgādina, ka, lai arī Padomei saskaņā ar EKL 253. pantu ir jānorāda fakti, no kuriem ir atkarīgs tās pieņemto aktu pamatojums, un juridiskie apsvērumi, pamatojoties uz kuriem tā tos pieņēma, šajā noteikumā netiek prasīts, lai Padome apsvērtu visus faktus un tiesību normas, kurus administratīvā procesa laikā ir izvirzījušas ieinteresētās personas (Tiesas 1984. gada 17. janvāra spriedums apvienotajās lietās 43/82 un 63/82 VBVB un VBBB/Komisija, Recueil, 19. lpp., 22. punkts, un 2003. gada 18. septembra spriedums lietā C-338/00 P Volkswagen/Komisija, Recueil, I-9189. lpp., 127. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T-346/02 un T-347/02 Cableuropa u.c./Komisija, Recueil, II-4251. lpp., 232. punkts).

102

Katrā ziņā iepriekš 96. punktā jau tika konstatēts, ka Padome pirmajā vēstulē par lēmuma paziņošanu īpaši atbildēja uz prasītājas administratīvajā procesā izvirzīto argumentu par to, ka tikai reāls un pastāvošs terora akts var pamatot tās paturēšanu apstrīdētajā sarakstā.

103

No iepriekš minētā izriet, ka apgalvotais pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums šajā lietā nav pierādīts.

104

Līdz ar to otrais pamats ir noraidāms kā nepamatots.

105

Prasītāja norāda, ka gan Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts, gan Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 2., 3. un 6. punkts ir uzrakstīti īstenības izteiksmes tagadnes formā. Prasītāja uzskata, ka no tā izriet, ka starp lēmumu iekļaut vai paturēt kādu personu apstrīdētajā sarakstā un terora aktiem, kuri šajā sakarā ir tikuši ņemti vērā, ir jāpastāv laika ziņā ciešai un tūlītējai saiknei. Līdz ar to persona varot tikt iekļauta apstrīdētajā sarakstā tikai tad, ja tai tiekot pārmests esošs vai vismaz nesen noticis terora akts. Tāpat personu nevarot paturēt šajā sarakstā pēc [apstrīdētā saraksta] pārskatīšanas, pamatojoties vienīgi uz agrāk notikušiem faktiem.

106

Taču šajā lietā Lēmuma 2007/445 pamatā attiecībā uz prasītāju nebija neviena fakta, kas būtu noticis pēc 2001. gada, un prasītāja bija iesniegusi vairākus pierādījumus, kuri tai bija par labu, par laiku pēc 2001. gada.

107

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa tāpat kā Padome un Apvienotā Karaliste uzskata, ka prasītāja ļoti šauri interpretē attiecīgos Regulas Nr. 2580/2001 un Kopējās nostājas 2001/931 noteikumus un nekas šajos noteikumos neaizliedz noteikt ierobežojumus personām vai organizācijām, kuras agrāk ir izdarījušas terora aktus, lai arī nav pierādījumu, kuri pierāda, ka tās šobrīd izdara šādus aktus vai tajos piedalās, ja to pamato apstākļi.

108

Pirmkārt, pretēji tam, ko uzskata prasītāja, šo viedokli neapstiprina attiecīgo noteikumu teksts. Lai arī ir taisnība, ka Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 2. punktā ir izmantota īstenības izteiksmes tagadnes forma (“des personnes qui commettent” [latviešu valodā iztulkots šādi: “personas, kas izdarījušas”]), lai definētu, ko nozīmē “personas, grupas un organizācijas, kas ir iesaistītas terora aktos”, tas ir darīts, ņemot vērā vispārīgo noziedzīga nodarījuma definīciju, nevis attiecīgo laikposmu. Tas pats ir jāsaka attiecībā uz tagadnes divdabi, kas ir izmantots franču valodas versijā (“les personnes [..] commettant”) un angļu valodas versijā (“persons committing”) Regulas Nr. 2380/2001 2. panta 3. punktā, kas apstiprina īstenības izteiksmes tagadnes formas izmantošanu tādā pašā teikumā citās valodu versijās (cita starpā skat. vācu valodas versiju “Personen, die eine terroristische Handlung begehen”, itāļu valodas versiju “persone che commettono”, holandiešu valodas versiju “personen die een terroristische daad plegen” un slovāku valodas versiju “osôb, ktoré páchajú”). Turklāt Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā ir atļauts veikt ierobežojošus pasākumus pret personām, kuras ir notiesātas par terora aktiem, kas parasti nozīmē notikušu terora aktu, nevis tādu, kas reāli notiek brīdī, kad tas tiek konstatēts nolēmumā par notiesāšanu. Visbeidzot, šī paša panta 6. punktā ir paredzēts, ka apstrīdētajā sarakstā minētos personu vārdus un organizāciju nosaukumus regulāri vismaz reizi sešos mēnešos atjaunina, lai nodrošinātu pamatojumu vārdu un nosaukumu paturēšanai sarakstā. Lai šim noteikumam netiktu atņemta tā lietderīgā iedarbība, jāuzskata, ka šajā pantā ir atļauts apstrīdētajā sarakstā paturēt personas un organizācijas, kuras pusgadu vai ilgāk pirms atjaunināšanas nav izdarījušas nevienu jaunu terora aktu, ja vien šī paturēšana sarakstā joprojām ir pamatota, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus.

109

Otrkārt, jāuzsver, ka Regulas Nr. 2580/2001 un Kopējās nostājas 2001/931 tāpat kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1373 (2001), kuru gan šī regula, gan šī kopējā nostāja īsteno, mērķis ir apkarot ar terora aktiem radītos draudus starptautiskajam mieram un drošībai. Šī mērķa īstenošana, kas ir fundamentāli svarīga starptautiskajai sabiedrībai, varētu būt apdraudēta, ja šajos aktos paredzētie līdzekļu iesaldēšanas pasākumi varētu tikt piemēroti tikai personām, grupām un organizācijām, kuras konkrētajā brīdī vai ļoti nesenā pagātnē izdara terora aktus.

110

Turklāt, tā kā šo pasākumu mērķis ir novērst šādu aktu izdarīšanu vai to atkārtošanos, to pamatā ir gan šobrīd vai nākotnē esošu draudu attīstība, gan pagātnē izdarītu nodarījumu vērtējums.

111

Šajā sakarā Padome un Apvienotā Karaliste ir norādījušas, ka saskaņā ar pieredzē gūto mācību tas, ka kādas organizācijas, kura agrāk ir izdarījusi terora aktus, darbība uz laiku tiek pārtraukta, pats par sevi negarantē, ka attiecīgā organizācija jebkurā brīdī to atkal neatsāks darīt un ka ir uzreiz jānotic šajā sakarā izteiktam apgalvojumam par atteikšanos no vardarbības. Tāds cita starpā varētu būt gadījums, ja šādu darbību neesamība ir noteikto sankciju efektivitātes rezultāts vai ja šādu darbību neesamības mērķis ir tāds, ka attiecīgā organizācija vēlas, lai tai tiktu atceltas sankcijas nolūkā atkal īstenot savus iepriekš izdarītos terora aktus. Šādu darbību neesamību varētu izskaidrot arī grūtības, ar kurām saskaras attiecīgā organizācija, lai izdarītu jaunus terora aktus, ņemot vērā kompetento iestāžu veikto preventīvo pasākumu efektivitāti, vai arī laiks, kas vajadzīgs šādu aktu sagatavošanai.

112

Tā kā nešķiet, ka šie apsvērumi nebūtu pamatoti, jāatzīst, ka Padomei piešķirtā plašā rīcības brīvība attiecībā uz pierādījumiem, kuri jāņem vērā, lai pieņemtu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu vai atstātu spēkā šādu lēmumu (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā OMPI, 159. punkts), attiecas arī uz tādu draudu novērtējumu, kurus var turpināt radīt organizācija, kura pagātnē ir izdarījusi terora aktus, lai arī tās terorisma darbības ilgākā vai mazāk ilgā laika posmā ir apturētas vai pat šķietami izbeigtas.

113

Šajā lietā ar to vien, ka Padome attiecībā uz prasītāju ir atsaukusies tikai uz iepriekš izdarītiem terora aktiem un faktiem pirms 2001. gada, nepietiek, lai uzskatītu, ka ir noticis Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkta pārkāpums.

114

Jautājums, vai, ņemot vērā citus atbilstošos apstākļus, Padome, to darot, ir pārkāpusi tai piešķirtās rīcības brīvības robežas, ir jāizvērtē ceturtā pamata ietvaros.

115

No iepriekš izklāstītā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

116

Prasītāja norāda, ka saskaņā ar Regulu Nr. 2580/2001 pieņemtie lēmumi ir acīmredzama un nopietna iejaukšanās tās tiesībās, kuras ir garantētas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTK) 10. un 11. pantā, kā arī ECTK 1. protokola 1. pantā. Šajā sakarā prasītāja uzsver drakoniskās sekas, kuras tai ir radījis Lēmums 2007/445.

117

Līdz ar to prasītāja uzskata, pirmkārt, ka Padomei ir jāpierāda, ka pret to veikto pasākumu īstenošana ir paredzēta likumā, lai sasniegtu leģitīmu mērķi, un ka tā ir vajadzīga demokrātiskā sabiedrībā.

118

Otrkārt, prasītāja norāda, ka pienākums pierādīt to, ka tās līdzekļu iesaldēšana joprojām ir tiesiski pamatota 2007. gada 28. jūnijā, ir Padomei un ka šajā sakarā prasītajam pierādījumu līmenim ir jābūt tādam, kāds tiek piemērots krimināllietās.

119

Attiecībā uz Pirmās instances tiesas lomu prasītāja norāda, ka tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, Pirmās instances tiesai vēlreiz objektīvi ir jāizvērtē visi fakti — gan tie, kurus ir norādījusi Padome, gan prasītājas iesniegtie —, lai noteiktu, vai Padomei bija pamatoti iemesli, lai 2007. gadā pieņemtu Lēmumu 2007/445.

120

Šajā lietā Lēmums 2007/445 esot ticis pieņemts pret prasītāju, pamatojoties uz dokumentiem, kuri nebija tai par labu un kuri nebija precīzi, nopietni un ticami, un kuri bija datēti pirms 2001. gada, un atbilstošā veidā neesot izvērtēti vairāki prasītājas iesniegti dokumenti, kuri bija tai par labu, attiecībā uz laiku pēc 2001. gada.

121

Attiecībā uz pierādījumiem, kuri ir prasītājai par labu, prasītāja it īpaši norāda, ka ārkārtas kongresā, kurš notika Ašrafā [Ashraf City] (Irāka) 2001. gada jūnijā, prasītājas vadība pieņēma vienpusēju lēmumu izbeigt organizācijas militāro darbību Irānā. Šo lēmumu 2001. gada septembrī un 2003. gadā ratificēja divi kārtējie kongresi. Izņemot dažas operācijas, kuras veica izpildu vienības, kas savlaicīgi nebija saņēmušas šo ziņu, prasītāja kopš 2001. gada vasaras nebija iesaistīta pat vismazākajā militārā darbībā un tās izpildu vienības pilnībā tika izformētas. Tāpat prasītāja Apvienoto Nāciju Organizācijai, kā arī Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu valdībām esot atklājusi visu savu bāžu koordinātas.

122

Prasītāja atsaucas arī uz tās prasības 2. un 6. pielikumā pievienotajiem dokumentiem, kuri pierāda, ka kopš 2001. gada tā un visi tās biedri ir brīvprātīgi atteikušies no vardarbības un terorisma, atdevuši savus ieročus, noslēguši vienošanos ar koalīcijas spēkiem Irākā un atbilstošā veidā esot tikuši atzīti par “aizsargājamām personām”.

123

Visbeidzot, prasītāja uzsver, ka nekad neesot ticis minēts, ka tā ir izdarījusi jebkādu terora aktu Eiropas Savienībā.

124

Padome un Apvienotā Karaliste vispirms atzīmē, ka iepriekš 1. punktā minētajā spriedumā lietā OMPI (135. punkts) Pirmās instances tiesa nepārprotami norādīja, ka līdzekļu iesaldēšana nav kriminālsods.

125

Padome un Apvienotā Karaliste turpinājumā norāda, ka līdzekļu iesaldēšana nepārkāpj tiesības uz izteiksmes brīvību un biedrošanās brīvību, jo iespējamie šo brīvību ierobežojumi ir iestāžu lēmuma neplānots vai negaidīts rezultāts. Turklāt līdzekļu iesaldēšana nepārkāpj tiesību uz īpašumu pašu būtību (Pirmās instances tiesas 2005. gada 21. septembra spriedums lietā T-315/01 Kadi/Padome un Komisija, Krājums, II-3649. lpp., 248. punkts). Katrā ziņā Padome uzskata, ka nav pārkāpts nedz ECTK 10. un 11. pants, nedz ECTK 1. protokola 1. pants, jo šajā lietā apspriežamie pasākumi ir noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis, proti, terorisma apkarošana, un, lai šo mērķi sasniegtu, tie ir vajadzīgi demokrātiskā sabiedrībā.

126

Līdz ar to Padome un Apvienotā Karaliste uzskata, ka saskaņā ar noteikumu, kas parasti ir piemērojams Kopienu tiesā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. februāra spriedumu lietā T-106/95 FFSA u.c./Komisija, Recueil, II-229. lpp., 115. punkts, un 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-48/00 Corus UK/Komisija, Krājums, II-2325. lpp., 125. punkts), prasītājai ir jāpierāda savs apgalvojums par to, ka Lēmumā 2007/445 ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Apvienotā Karaliste šajā sakarā uzsver, ka minētajā lēmumā ir ietverta tiesiskuma prezumpcija un ka procedūra, kurā tiek apstrīdēta tā spēkā esamība, ir civila rakstura, un tādējādi pierādīšanas pienākums ir prasītājai pusei un prasītais pierādīšanas līmenis ir tāds, kāds ir piemērojams civillietās. Turklāt neviens no piemērojamā tiesiskā regulējuma noteikumiem neparedzot pierādīšanas pienākuma maiņu vai tā atvieglošanu.

127

Attiecībā uz pārbaudes Pirmās instances tiesā apjomu Padome un Apvienotā Karaliste atsaucas uz iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI (159. punkts), Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986. gada 21. februāra spriedumu lietā James (A sērija, Nr. 98) un ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumiem, kas sniegti lietā C-84/95 Bosphorus (1996. gada 30. jūlija spriedums, Recueil, I-3953., I-3956. lpp., 65. punkts). Tādējādi Padome un Apvienotā Karaliste uzskata, ka Pirmās instances tiesas kompetencē nav aizstāt savu faktu un pierādījumu vērtējumu attiecībā uz prasītāju ar Padomes izdarīto vērtējumu. Tā it īpaši ir attiecībā uz vērtējumu gadījumā, kad likumdevējs var nolemt, vai un kad ir atceļami ierobežojošie pasākumi. Šajā sakarā Apvienotā Karaliste uzsver, ka tiktāl, ciktāl par lēmuma pieņemšanu atbildīgo personu rīcībā ir plašas konsultāciju iespējas drošības un terorisma jomā, kuras, ja tās pareizi netiek izvērtētas, var radīt nopietnas sekas, šīm personām ir tiesības pieņemt aizsargājošu pieeju, izvērtējot ar šīm sekām saistīto risku. Šajā kontekstā to pieņemtajiem lēmumiem esot jāpiešķir svarīga nozīme un noteikta godbijība. It īpaši gan valstu, gan Kopienu tiesām neesot “jāizsaka savs viedoklis” par to, kas ir attiecīgā lēmuma pamatā.

128

Padome, atsaucoties uz saviem apsvērumiem, kurus tā iesniedza, atbildot uz trešo pamatu, vispārīgi uzskata, ka tā ir pareizi izvērtējusi šajā lietā būtiskos pierādījumus.

129

Atbildot uz prasītājas argumentiem, vispirms jānorāda, ka tādi līdzekļu iesaldēšanas pasākumi kā šajā lietā apspriestie ir paredzēti likumā, proti, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1373 (2001) un pašā Regulā Nr. 2580/2001. Turklāt, kā tas izriet no šo aktu preambulas, šiem pasākumiem ir leģitīms mērķis — terorisma apkarošana. Visbeidzot, minētās Rezolūcijas Nr. 1373 (2001) preambulā Drošības padome vēlreiz apstiprināja nepieciešamību, izmantojot visus Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartā paredzētos līdzekļus, apkarot ar terora aktiem radītos draudus starptautiskajam mieram un drošībai un uzskatīja, ka valstīm ir jāpapildina starptautiskā sadarbība, pieņemot papildu pasākumus, tajā skaitā iesaldējot līdzekļus, lai savā teritorijā, izmantojot visus likumīgos līdzekļus, novērstu un sodītu jebkāda terora akta finansēšanu un sagatavošanu. Ja vien šis vērtējums, kas saista visu starptautisko sabiedrību, netiek apstrīdēts, attiecīgie pasākumi līdz ar to ir jāuzskata par tādiem, kas ir vajadzīgi demokrātiskā sabiedrībā, lai sasniegtu minēto mērķi.

130

Ņemot to vērā, kā to jau ir norādījusi Pirmās instances tiesa iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 115. un 116. punktā, fakti un tiesību normas, kas var iespaidot līdzekļu iesaldēšanas pasākuma piemērošanu kādai personai, grupai vai organizācijai, ir noteiktas Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā. Atbilstoši šim noteikumam Padome, pieņemot lēmumu vienbalsīgi, saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4.–6. punkta noteikumiem izveido, pārskata un groza to personu, grupu un organizāciju sarakstu, uz kurām attiecas šī regula. Līdz ar to saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu attiecīgais saraksts ir jāizveido, pamatojoties uz precīzu informāciju vai lietas materiālos esošiem pierādījumiem, kuri pierāda, ka kompetentā iestāde attiecībā pret minētajām personām, grupām un organizācijām ir pieņēmusi lēmumu, ka runa ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem. “Kompetenta iestāde” ir tiesu iestāde vai — gadījumos, ja tiesu iestādēm nav pilnvaru šajā jomā, — līdzvērtīga kompetenta iestāde attiecīgajā jomā. Turklāt saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu sarakstā minētos personu vārdus un organizāciju nosaukumus regulāri vismaz reizi sešos mēnešos atjaunina, lai nodrošinātu pamatojumu vārdu un nosaukumu paturēšanai sarakstā.

131

Iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 117. punktā Pirmās instances tiesa no šiem noteikumiem secināja, ka procedūra, kuras rezultātā saskaņā ar atbilstošo tiesisko regulējumu var tikt veikts līdzekļu iesaldēšanas pasākums, notiek divos līmeņos — valsts un Kopienas līmenī. Vispirms kompetentai valsts iestādei, kas principā ir tiesa, attiecībā pret ieinteresēto personu ir jāpieņem lēmums, kas izpilda Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā minētās prasības. Ja runa ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību, šim lēmumam ir jābūt balstītam uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām. Pēc tam Padomei, pieņemot lēmumu vienbalsīgi, ir jānolemj iekļaut ieinteresēto personu apstrīdētajā sarakstā, pamatojoties uz precīzu informāciju un lietas materiālos esošiem pierādījumiem, kuri pierāda, ka šāds lēmums ir ticis pieņemts. Turpinājumā Padomei regulāri vismaz reizi sešos mēnešos ir jāpārliecinās, ka ieinteresētās personas paturēšana apstrīdētajā sarakstā turpina būt pamatota. Šajā sakarā šķiet, ka valsts iestādes lēmuma, kas atbilst minētajai definīcijai, esamības pārbaude ir būtisks priekšnosacījums, lai Padome pieņemtu sākotnējo lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu, savukārt šī lēmuma radīto seku pārbaude valsts līmenī ir vajadzīga, lai pieņemtu turpmākos lēmumus par līdzekļu iesaldēšanu.

132

Iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 123. punktā Pirmās instances tiesa turklāt atgādināja, ka saskaņā ar EKL 10. pantu attiecības starp dalībvalstīm un Kopienu iestādēm nosaka savstarpēji lojālas sadarbības pienākumi (skat. Tiesas 2003. gada 16. oktobra spriedumu lietā C-339/00 Īrija/Komisija, Recueil, I-11757. lpp., 71. un 72. punkts un tajos minētā judikatūra). Šis ir vispārpiemērojams princips un ir obligāti piemērojams cita starpā policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās (parasti sauktas: “tieslietas un iekšlietas” (TI)), kas ir regulēta Līguma par ES VI sadaļā un kura turklāt pilnībā balstīta uz sadarbību starp dalībvalstīm un iestādēm (Tiesas 2005. gada 16. jūnija spriedums lietā C-105/03 Pupino, Krājums, I-5285. lpp., 42. punkts).

133

Iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 124. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka gadījumā, kad tiek piemērots Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkts un Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts — noteikumi, ar kuriem kopējas terorisma apkarošanas ietvaros tiek izveidots īpašs sadarbības starp Padomi un dalībvalstīm veids —, šis princips nosaka Padomei pienākumu cik vien iespējams izmantot kompetentās valsts iestādes vērtējumu — vismaz tad, ja tā ir tiesu iestāde, — it īpaši attiecībā uz “nopietnu un ticamu pierādījumu vai versiju”, kas ir šīs iestādes lēmuma pamatā, esamību.

134

No iepriekš minētā izriet, ka, lai arī pierādīšanas pienākums par to, ka kādas personas, grupas vai organizācijas līdzekļu iesaldēšana ir vai paliek tiesiski pamatota saskaņā ar atbilstošo tiesisko regulējumu, ir Padomei, kā to pareizi uzskata prasītāja, šim pienākumam ir samērā ierobežots mērķis attiecībā uz Kopienu procedūru saistībā ar līdzekļu iesaldēšanu (pēc analoģijas skat. iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 126. punkts, saistībā ar tiesību uz aizstāvību mērķi šajā pašā procedūrā). Sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu gadījumā pierādīšanas pienākums būtībā attiecas uz precīzas informācijas vai lietas materiālos iekļautu dokumentu esamību, kuri pierāda, ka attiecībā uz ieinteresēto personu ir ticis pieņemts valsts iestādes lēmums, kas izpilda Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā minētās prasības. Turklāt turpmāk pieņemtu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu gadījumā — pēc [apstrīdētā saraksta] pārskatīšanas — pierādīšanas pienākums būtībā attiecas uz to, vai līdzekļu iesaldēšana joprojām ir pamatota, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus un it īpaši kompetentās valsts iestādes veikto rīcību, pamatojoties uz šo lēmumu.

135

Visbeidzot, no iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 145., 146. un 151. punkta izriet, ka tiktāl, ciktāl Padome, vienprātīgi pieņemot lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu saskaņā ar Regulu Nr. 2580/2001, nerīkojas saskaņā ar ierobežotām pilnvarām, tai ir rīcības brīvība, lai izvērtētu iemeslus, pamatojoties uz kuriem šis lēmums ir jāattiecina uz ieinteresēto personu.

136

Šajā sakarā tomēr jāprecizē, ka, ja Padomei ir jāizvērtē, vai kādas personas, grupas vai organizācijas līdzekļu iesaldēšana ir vai paliek pamatota, pats pirmais apsvērums, kas ir jāizvērtē Padomei, ir iespējas, ka šāda pasākuma neesamības gadījumā minētie līdzekļi var tikt izmantoti terora aktu finansēšanai vai sagatavošanai (skat. iepriekš 129. punktu), apzināšana un tās novērtēšana, ko veic Padome.

137

Attiecībā uz Pirmās instances tiesas lomu šī tiesa iepriekš 1. punktā minētā sprieduma lietā OMPI 159. punktā ir atzinusi, ka Padomei atbilstoši kopējai nostājai, kura ir pieņemta saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz pierādījumiem, kuri ir jāņem vērā, lai noteiktu ekonomiskas un finansiālas sankcijas, pamatojoties uz EKL 60., 301. un 308. pantu. Šī rīcības brīvība it īpaši attiecas uz pamatotības apsvērumiem, uz kuriem balstīti šādi lēmumi.

138

Tomēr, lai arī Pirmās instances tiesa atzīst Padomei rīcības brīvību šajā jomā, tas nenozīmē, ka tai nav jāpārbauda, kā šī iestāde ir interpretējusi atbilstošos faktus. Kopienu tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu situāciju, un to, vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus. Tomēr, veicot savu kontroli, tai nav jāaizstāj Padomes veiktais pamatotības vērtējums ar savējo (pēc analoģijas skat. Tiesas 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C-525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I-9947. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

139

Turklāt ir jāatzīmē, ka gadījumā, ja Kopienu iestādei ir plaša rīcības brīvība, kontrolei saistībā ar atsevišķu procesuālo garantiju ievērošanu ir fundamentāla nozīme. Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka viena no šīm garantijām ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgās lietas apstākļus un atbilstoši pamatot savu nolēmumu (skat. iepriekš 138. punktā minēto spriedumu lietā Spānija/Lenzing, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

140

Izvirzot šo pamatu, prasītāja Pirmās instances tiesai lūdz pārbaudīt, vai, ņemot vērā šīs lietas apstākļus un visus atbilstošos faktus — gan tos, kurus iesniedza Padome, gan prasītājas minētos —, Padomei bija pamatoti iemesli attiecībā pret prasītāju 2007. gadā pieņemt Lēmumu 2007/445 (skat. iepriekš 119. punktu).

141

Šāda pārbaude, ņemot vērā ar piemērojamo tiesisko regulējumu sasniedzamos mērķus (skat. iepriekš 130., 135. un 136. punktu), neapšaubāmi ietilpst tādas pārbaudes tiesā robežās, kuru Kopienu tiesa var īstenot, pamatojoties uz lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu, kas ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu. Būtībā šāda pārbaude atbilst acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaudei (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā OMPI, 159. punkts). Principā nedz Padome, nedz Apvienotā Karaliste neuzskata, ka šāda pārbaude pārsniegtu pārbaudes apjomu, kas ar judikatūru tādā jomā kā ekonomisko un finansiālo sankciju jomā ir atzīta Pirmās instances tiesai.

142

Šajā gadījumā no Padomes 2007. gada 30. janvāra vēstules, pirmās vēstules par lēmuma paziņošanu un katrai no šīm vēstulēm pievienotā motīvu izklāsta izriet, ka Padome būtībā balstījās uz to, ka Home Secretary rīkojums, kas, kā uzskatīja Padome, izpildīja Kopējās nostājas 2001/931 1. pantā 4. punktā minētās prasības, joprojām bija spēkā, lai arī saskaņā ar Terrorism Act 2000 šo rīkojumu varēja pārsūdzēt tiesā (review). Tāpat no pirmās vēstules par lēmuma paziņošanu un tai pievienotā motīvu izklāsta izriet, ka Padome ir ņēmusi vērā prasītājas iesniegtos apsvērumus un tās iesniegtos pierādījumus, kuri ir tai par labu, attiecībā uz laika periodu pēc 2001. gada, bet ka Padome uzskatīja, ka tie nepamatoja prasītājas prasību tikt izsvītrotai no apstrīdētā saraksta. It īpaši Padome noraidīja argumentu par to, ka lēmums par līdzekļu iesaldēšanu var būt pamatots tikai tad, ja attiecīgā persona tajā brīdī izdarīja vai centās izdarīt terora aktus.

143

Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ņemot vērā visus vērā ņemtos atbilstošos faktus, Padomei bija pamatoti iemesli un pietiekami pierādījumi, lai attiecībā pret prasītāju pieņemtu apstrīdēto lēmumu, ka tā nav pieļāvusi nekādu kļūdu, izvērtējot šos faktus, un ka tā līdz ar to atbilstoši tiesībām ir pamatojusi prasītājas paturēšanu apstrīdētajā sarakstā.

144

Pirmkārt, Home Secretary rīkojums saskaņā ar atbilstošām valsts tiesībām ir kompetentas valsts iestādes lēmums, kas izpilda Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā minētās prasības. Principā prasītāja savā prasībā nav to apstrīdējusi.

145

Otrkārt, attiecībā uz argumentu par to, ka apstrīdētais lēmums attiecībā pret prasītāju ir ticis pieņemts, pamatojoties uz dokumentiem, kuros ir ietverti prasītājai par sliktu esoši pierādījumi un kuri nav precīzi, nopietni un ticami, no iepriekš 133. un 134. punktā atgādinātajiem principiem izriet, ka Padomei ne tikai bija pamats, bet tai pat bija pienākums cik vien iespējams atsaukties uz kompetentās valsts iestādes vērtējumu, cita starpā attiecībā uz “nopietnu un ticamu pierādījumu vai versiju”, kuru pamatā ir tās lēmums, esamību. Lai arī ir taisnība, ka šī valsts iestāde nebija tiesu iestāde, tas, ka tās lēmumu varēja pārsūdzēt tiesā un ka vai nu šī iespēja netika izmantota, vai arī šīs pārsūdzības rezultāts nebija labvēlīgs prasītājai, atstāja Padomi tajā pašā situācijā.

146

Treškārt, tādi paši apsvērumi kā tie, kas ir minēti iepriekš 145. punktā, attiecas uz argumentu par to, ka apstrīdētais lēmums attiecībā pret prasītāju ir ticis pieņemts, pamatojoties uz dokumentiem, kuros ir ietverti prasītājai par sliktu esoši pierādījumi un kuri ir datēti pirms 2001. gada, un neizvērtējot prasītājas iesniegtos dokumentus, kuros ir ietverti tai par labu esoši pierādījumi un kuri ir datēti vēlāk. Tā kā Home Secretary rīkojumu jebkurā laikā kopš 2001. gada saskaņā ar valsts tiesībām varēja pārsūdzēt tiesā — vai nu tieši vēršot prasību pret šo rīkojumu, vai netieši vēršot prasību pret jebkuru turpmāk Home Secretary pieņemtu nolēmumu attiecībā uz atteikumu to atcelt, Padome, sniedzot savu vērtējumu, rīkojās saprātīgi, kā galveno apstākli ņemot vērā, ka šis lēmums joprojām bija spēkā.

147

Ceturtkārt, attiecībā uz pierādījumu, kuri prasītājai ir par labu un kuri nav, izsvēršanu Pirmās instances tiesa uzskata, ka Padome rīkojas saprātīgi un uzmanīgi, ja situācijā, kad, kā šajā lietā, kompetentās valsts iestādes lēmums, uz kuru balstīts Kopienu lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, var tikt pārsūdzēts vai tika pārsūdzēts tiesā saskaņā ar valsts tiesībām, šī iestāde principā atsakās ieņemt nostāju par attiecīgās personas šādas prasības atbalstam izvirzīto argumentu pēc būtības pamatotību, pirms ir zināms šīs prasības iznākums. Pretējā gadījumā Padomes kā politiskas un administratīvas iestādes vērtējums attiecībā uz faktiem un tiesībām varētu nesaderēt ar kompetentās valsts tiesas sniegto vērtējumu.

148

Visbeidzot, piektkārt, attiecībā uz argumentu par to, ka prasītājai nekad nav tikusi pārmesta neviena terora akta izdarīšana Eiropas Savienības teritorijā, pietiek norādīt, ka Regulā Nr. 2580/2001 attiecībā uz Kopienu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanu netiek prasīts, lai šajā sakarā minētie terora akti būtu izdarīti šajā teritorijā. Šāds nosacījums turklāt būtu pretējs Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1373 (2001) mērķim, kuras preambulā vēlreiz ir apstiprināts it īpaši “princips, kuru Ģenerālā Asambleja ieviesa savā 1970. gada oktobra deklarācijā (2625 XXV) un kuru Drošības padome vēlreiz apstiprināja savā Rezolūcijā Nr. 1189 (1998), proti, ka katrai valstij ir jāatturas no terora aktu organizēšanas un veicināšanas citas valsts teritorijā, palīdzības sniegšanas vai piedalīšanās šajos aktos, vai savā teritorijā paciest darbības, kuras tiek organizētas, lai izdarītu šādus aktus”, un aicinātas valstis, “izmantojot visus likumīgos līdzekļus, sodīt savā teritorijā jebkāda terora akta finansēšanu un sagatavošanu”.

149

Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

150

Prasītāja uzskata, ka Padome pieņēma Lēmumu 2007/445 — tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju, — apstākļos, kurus veido pilnvaru ļaunprātīga izmantošana vai sagrozīšana. Tā uzskata, ka Padome jau iepriekš bija nolēmusi paturēt to apstrīdētajā sarakstā — lai arī bija pierādījumi, kas to pilnībā atbrīvoja no esamības šajā sarakstā kopš 2001. gada —, pamatojoties vienīgi uz to, ka Padome vēlējās nomierināt patreizējo režīmu Irānā.

151

Šajā sakarā Tiesa un Pirmās instances tiesa atkārtoti ir lēmušas, ka tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no EK līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. Tiesas 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C-210/03 Swedish Match, Krājums, I-11893. lpp., 75. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 13. janvāra spriedumu lietā T-158/99 Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija, Recueil, II-1. lpp., 164. punkts un tajā minētā judikatūra).

152

Taču šajā lietā nevienā no lietas materiālos esošajiem pierādījumiem nav atbilstošas norādes, lai ticētu tam, ka procedūra, kurā tika pieņemts Lēmums 2007/445, tika uzsākta ar citu mērķi, nevis terorisma un tā finansēšanas apkarošanas mērķi. It īpaši prasītājas apgalvojums par to, ka minētais lēmums attiecībā uz to ir ticis pieņemts vienīgi tāpēc, lai nomierinātu pašreizējo režīmu Irānā, ir vienīgi viedoklis, un to nepamato nekādi objektīvi pierādījumi.

153

Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida.

154

Tā kā neviens no prasītājas izvirzītajiem pamatiem savas prasības atcelt Lēmumu 2007/445 atbalstam nav ticis apmierināts, minētā prasība ir jānoraida kā nepamatota.

155

Vēstulē, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegta 2008. gada 11. janvārī, prasītāja norāda, ka izvirzītie pamati tās prasības daļēji atcelt Lēmumu 2007/445 atbalstam ir būtiski arī attiecībā uz prasību daļēji atcelt Lēmumu 2007/868.

156

Prasītāja uzsver, ka POAC ir specializēta tiesa, kuru izveidojis Apvienotās Karalistes Parlaments, lai izskatītu prasības par lēmumiem, ar kuriem aizliedz vai atsaka atcelt tādu organizāciju aizliegumu, kuras Home Secretary uzskata par teroristiskām.

157

Ar 2007. gada 30. novembra lēmumu šī tiesa atzina par “nepareizu”Home Secretary2006. gada 1. septembra lēmumu, ar ko atteikts atcelt prasītājas kā organizācijas, kura ir iesaistīta terorismā, aizliegšanu (skat. iepriekš 22. punktu). Tā arī neatļāva Home Secretary iesniegt apelācijas sūdzību par tās lēmumu Court of Appeal. Turklāt šādā Court of Appeal notiekošā apelācijas tiesvedībā Home Secretary nebūtu tiesību apstrīdēt POAC konstatētos faktus.

158

Šajā lietā POAC esot izvērtējusi Home Secretary iesniegtos konfidenciālos un nekonfidenciālos pierādījumus un slēgtā sēdē nopratinājusi tās pieaicinātu liecinieku. POAC konstatētie fakti pierādot, ka visi prasītājas minētie fakti procedūrā, kurā tika pieņemts Lēmums 2007/445, bija pareizi un ka nebija nekāda faktiska pamata, lai apgalvotu, ka prasītāja vēl joprojām bija teroristiska organizācija. Tas pats esot sakāms attiecībā uz Lēmuma 2007/868 pieņemšanu.

159

Prasītāja līdz ar to pārmet Padomei, ka tā ir pieņēmusi Lēmumu 2007/868 brīdī, kad tai bija zināms ne tikai POAC lēmums un tās konstatētie fakti, bet arī POAC atteikums atļaut Home Secretary iesniegt apelācijas sūdzību Court of Appeal un teksts, kādā šis atteikums bija formulēts.

160

Prasītāja norāda, ka, lai arī Home Secretary neapšaubāmi iesniedza Court of Appeal vēl vienu pieteikumu atļaut iesniegt apelācijas sūdzību par POAC lēmumu, kā tai bija tiesības darīt, tomēr Lēmums 2007/868 attiecībā uz prasītāju balstoties tikai uz Home Secretary2001. gada 28. marta rīkojumu un vispār neņemot vērā POAC lēmumu.

161

Prasītāja uzskata, ka šie fakti pierāda, ka Lēmums 2007/868 — tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju, — ir acīmredzami kļūdains un ka turklāt tajā ir pieļauta pilnvaru sagrozīšana.

162

Padome savos apsvērumos, kuri Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2008. gada 15. janvārī, nesniedza nekādus komentārus par POAC lēmuma nozīmi šajā tiesvedībā.

163

Tiesas sēdē šī iestāde, atsaucoties uz POAC konstatētajiem faktiem, norādīja, ka, pat ja tie tiktu uzskatīti par pareiziem un sniegtu pareizu vispārējo priekšstatu, joprojām būtu pamatoti uzskatīt, ka prasītāja bija iesaistīta terora aktos tādā nozīmē, kāda ir paredzēta Regulā Nr. 2580/2001, un ka līdz ar to tās līdzekļu iesaldēšana joprojām bija pamatota. Padome turklāt uzskatīja, ka, lai arī tā ņēma vērā Home Secretary lūgumu atļaut iesniegt Court of Appeal apelācijas sūdzību par POAC lēmumu, tā vienīgi nenolēma gaidīt šīs tiesvedības iznākumu pirms prasītājas situācijas vēlreizējas izvērtēšanas.

164

Komisija savos apsvērumos, kuri Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2008. gada 16. janvārī, norāda, ka šobrīd būtu pāragri Kopienas līmenī izdarīt secinājumus no POAC lēmuma. Tā uzskata, ka jāgaida Court of Appeal nolēmums par Home Secretary iesniegto lūgumu atļaut iesniegt apelācijas sūdzību un pēc tam vajadzības gadījumā jāgaida iespējamās apelācijas tiesvedības iznākums Court of Appeal, kā arī pēc tam iesniegtas pārsūdzības iznākums House of Lords (Lordu palāta), lai noteiktu, vai minētais lēmums ietekmē Kopienu līmenī pieņemtu lēmumu tiesiskumu.

165

Apvienotā Karaliste savos apsvērumos, kuri Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2008. gada 16. janvārī, atgādina, ka katrā ziņā Home Secretary2001. gada 28. marta rīkojums vēl joprojām ir spēkā. Līdz ar to šis rīkojums ir pietiekams juridiskais pamats, lai Padome attiecībā pret prasītāju pieņemtu Lēmumu 2007/868. Apvienotā Karaliste arī norāda, ka saskaņā ar Terrorism Act 2000 6. panta 3. punktu POAC lēmums nenosaka pienākumu Home Secretary izsvītrot prasītāju no valstī esošā saraksta, kas ir analogs Padomes izveidotajam sarakstam, pirms nav izsmeltas visas pārsūdzības iespējas, tostarp House of Lords.

166

Apvienotā Karaliste iestāšanās rakstā turklāt piebilst, ka Padome pieņēma Lēmumu 2007/868, zinot POAC lēmumu un vēlāk pieņemto Home Secretary lēmumu iesniegt apelācijas sūdzību par šo lēmumu. Court of Appeal sēde gan attiecībā uz lūgumu atļaut iesniegt apelācijas sūdzību, gan lietas būtību esot notikusi 2008. gada 18.–20. februārī.

167

Saistībā ar prasību daļēji atcelt Lēmumu 2007/868 lietas dalībnieki lielāko daļu savas argumentācijas veltīja iepriekš 22. punktā minētā POAC lēmuma nozīmei attiecībā uz Pirmās instances tiesas šajā lietā veicamo tiesiskuma pārbaudi.

168

Šajā lēmumā POAC inter alia par “perverse” (nepareizu) atzina Home Secretary secinājumu, kurš minēts tā 2006. gada 1. septembra lēmumā, ar ko atteikts atcelt prasītājas aizliegšanu un saskaņā ar kuru prasītāja šajā laikā vēl joprojām bija organizācija, “kas ir iesaistīta terorismā” (concerned in terrorism) Terrorism Act 2000 nozīmē. Ar to jāsaprot, kā to ir novērtējusi POAC, ka neviena saprātīga būtne, pamatojoties uz Home Secretary rīcībā esošiem faktiem, nevarētu nonākt pie šāda secinājuma un ka, tieši pretēji, jebkurš secinātu pretējo.

169

Šajā sakarā POAC sava lēmuma 347.–349. punktā šādi apkopoja galvenos konstatētos faktus un no tiem izrietošos juridiskos secinājumus:

Kopumā nav neviena pierādījuma, ka kādā brīdī kopš 2003. gada PMOI bija centusies vēlreiz izveidot kādu struktūru, lai īstenotu vai atbalstītu terora aktus. Nav neviena pierādījuma par kādu mēģinājumu “sagatavoties” terorismam. Nav neviena pierādījuma par citu personu iedrošināšanu izdarīt terora aktus. Nav arī pierādījumu, kuri varētu pamatot jebkādu ticību tam, ka PMOI lēmuma pieņemšanas dienā 2006. gada septembrī bija “kā citādi iesaistīta terorismā”. Laika posms pēc 2003. gada maija nevar tikt attēlots kā “vienkārša bezdarbība” — pretēji tam, kā savā lēmumā norādīja [Home Secretary]. Fakti norādīja, ka visa militārā sistēma vairs nepastāvēja nedz Irākā, nedz Irānā, nedz jebkur citur un ka PMOI nekādi nebija mēģinājis to atjaunot.

170

Pirmās instances tiesa cita starpā iepriekš 130.–139. punktā minēto iemeslu dēļ uzskata, ka POAC lēmums šajā tiesvedībā ir ļoti svarīgs.

171

Runa ir par pirmo tādas kompetentās tiesu iestādes lēmumu, kura lēma par Home Secretary atteikuma atcelt tā 2001. gada 28. marta rīkojumu tiesiskumu saskaņā ar valsts tiesībām, un pamatojoties uz kuru Padome pieņēma gan sākotnējo lēmumu par prasītājas līdzekļu iesaldēšanu, gan visus turpmākos lēmumus, līdz pat Lēmumam 2007/868.

172

Līdz ar to POAC lēmums neapšaubāmi valsts līmenī ir rīcība, kas tika veikta Home Secretary2001. gada 28. marta rīkojuma rezultātā.

173

Pirmās instances tiesa jau ir norādījusi, ka šādu seku pārbaude ir neizbēgama gadījumā, kad pēc tam tiek pieņemts lēmums par līdzekļu iesaldēšanu (skat. iepriekš 131. punktu).

174

Attiecībā uz pasākumu, kurā Padomei bija zināms par POAC lēmumu un tā to bija ņēmusi vērā, pieņemot Lēmumu 2007/868, no šīs iestādes un Apvienotās Karalistes sniegtajiem paskaidrojumiem, kā arī šīs lietas dalībnieku iesniegtajiem dokumentiem par minēto procedūru, atbildot uz Pirmās instances tiesas veiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, izriet, ka:

175

Šādos apstākļos Padome 2007. gada 20. decembrī pieņēma Lēmumu 2007/868.

176

Attiecībā uz tādu īpašu un konkrētu iemeslu norādi, pamatojoties uz kuriem Padome pēc pārbaudes uzskatīja, ka prasītājas līdzekļu iesaldēšana joprojām bija pamatota, kas ir šai iestādei saistībā ar turpmāka lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pieņemšanu noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu būtība (iepriekš 1. punktā minētais spriedums lietā OMPI, 143. un 144. punkts), no iepriekš 28. un 29. punktā atgādinātā faktu izklāsta izriet, ka Padome otrajā vēstulē par lēmuma paziņošanu uzskatīja, ka iemesli prasītājas paturēšanai apstrīdētajā sarakstā, kuri sākotnēji prasītājai tika nosūtīti ar pirmo vēstuli par lēmuma paziņošanu, vēl joprojām bija spēkā. Turklāt otrajai vēstulei par lēmuma paziņošanu pievienotais motīvu izklāsts principā ir tāds pats kā motīvu izklāsts, kurš tika pievienots pirmajai vēstulei par lēmuma paziņošanu. Attiecībā uz POAC lēmumu Padome otrajā vēstulē par lēmuma paziņošanu vienīgi norāda, ka Home Secretary centās par to iesniegt apelācijas sūdzību (the Council notes that the UK Home Secretary has sought to bring an appeal).

177

Ņemot vērā visus būtiskos faktus Lēmuma 2007/868 pieņemšanas dienā un īpašos šīs lietas apstākļus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis pamatojums ir acīmredzami nepietiekams, lai tiesiski pamatotu prasītājas līdzekļu iesaldēšanu.

178

Pirmkārt, minētais pamatojums neļauj saprast, cik daudz Padome faktiski ir ņēmusi vērā POAC lēmumu, kā tai bija jādara (skat. iepriekš 173. punktu).

179

Otrkārt, šajā pamatojumā nav minēti īpaši un konkrēti iemesli, pamatojoties uz kuriem Padome, lai arī bija zināmi POAC neatkarīgi konstatēti fakti un šīs tiesas no šiem faktiem izdarītie īpaši nopietnie juridiskie secinājumi attiecībā uz Home Secretary, uzskatīja, ka prasītājas paturēšana apstrīdētajā sarakstā joprojām bija pamatota, ņemot vērā tos pašus faktus un apstākļus, pamatojoties uz kuriem POAC bija jāpieņem lēmums (pēc analoģijas skat. Tiesas 1995. gada 17. janvāra spriedumu lietā C-360/92 P Publishers Association/Komisija, Recueil, I-23. lpp., 39.–44. punkts).

180

Tā ir it īpaši, runājot par POAC secinājumu, saskaņā ar kuru saprātīgs lēmuma pieņēmējs sākot no 2006. gada septembra godīgi varēja ticēt tikai tam, ka prasītāja neatbilda nevienam no kritērijiem, kuri bija prasīti, lai pamatotu tās kā teroristiskas organizācijas aizliegšanas atstāšanu spēkā, vai, citiem vārdiem, tam, ka kopš šī laika prasītāja vairs nebija iesaistīta terorismā. Šādos apstākļos vismaz Padomei vēlreiz bija jāizvērtē tās vērtējums par tāda kompetentas valsts iestādes lēmuma esamību, kura pamatā ir “nopietnas un ticamas versijas” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta nozīmē.

181

Tiesas sēdē Padome centās novērst šo acīmredzamo pamatojuma trūkumu, ar piemēriem norādot, ka, pat pamatojoties uz POAC konstatētajiem faktiem, Lēmuma 2007/868 pieņemšanas dienā bija pamatoti uzskatīt, ka prasītāja bija iesaistīta terora aktos saskaņā ar Regulā Nr. 2580/2001 ietverto nozīmi un ka līdz ar to tās līdzekļu iesaldēšana joprojām bija pamatota (skat. iepriekš 163. punktu).

182

Šajā sakarā tomēr jāatgādina, ka akta pamatojums principā ir jānosūta ieinteresētajai personai tajā pašā brīdī, kad tai tiek nosūtīts tai nelabvēlīgs akts, un pamatojuma trūkumu vai tā acīmredzamu nepietiekamību nevar novērst tas, ka ieinteresētā persona uzzina akta pamatojumu tiesvedības Kopienu tiesā laikā (skat. iepriekš 1. punktā minēto spriedumu lietā OMPI, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).

183

Treškārt, Pirmās instances tiesa uzskata, ka, lai arī Padome neapšaubāmi varēja ņemt vērā, ka POAC lēmumu var pārsūdzēt un ka Home Secretary to patiešām izmantoja, nepietiek, ka tā šajā lietā norādīja, ka Home Secretary centās iesniegt apelācijas sūdzību, lai tiktu atbrīvots no pienākuma īpaši ņemt vērā POAC neatkarīgi konstatētos faktus, kā arī tās no šiem faktiem izdarītos juridiskos secinājumus.

184

Tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka, pirmkārt, POAC, kas ir tiesu iestāde, kuras kompetencē ir pārbaudīt Home Secretary aktu tiesiskumu, Home Secretary atteikumu atcelt prasītājas aizliegumu atzina par “nepamatotu” un “nepareizu” un, otrkārt, Lēmuma 2007/868 pieņemšanas dienā Padome tika informēta par POAC atteikumu atļaut Home Secretary iesniegt šādu apelācijas sūdzību, kā arī par šī atteikuma motīviem, proti, kā uzskatīja POAC, ka nevienam no Home Secretary minētajiem argumentiem nav saprātīgu izredžu Court of Appeal.

185

Nobeigumā Pirmās instances tiesa atzīst, ka, ņemot vērā visus atbilstošos faktus un šīs lietas īpašos apstākļus, prasītājas līdzekļu iesaldēšanas atstāšana spēkā, kas tika īstenota ar Lēmuma 2007/868 1. pantu kopā ar šī lēmuma pielikumā ietvertā saraksta 2.19. punktu (sadaļā “Grupas un organizācijas”), saskaņā ar tiesībām nav pietiekami pamatota.

186

Šāda atzinuma rezultātā ir jāatceļ šie noteikumi tiktāl, ciktāl tie skar prasītāju.

187

Attiecībā uz pārējo neviens no prasītājas izvirzītajiem pamatiem nevar pamatot tās prasību — tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju, — atcelt citus minētā lēmuma noteikumus, it īpaši tā 2. pantu, saskaņā ar kuru ir atcelts Lēmums 2007/445.

188

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai izņēmuma kārtā, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, jānolemj, ka Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina trešo daļu no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.

189

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (septītā palāta)

nospriež: