1.

Dānijas Vestre Landsret (Rietumu apgabaltiesa) uzdotais prejudiciālais jautājums dod Kopienu Tiesai jaunu iespēju konkretizēt daudz diskutētos ierobežojumus, ko Kopienu tiesības uzliek zāļu reklāmai.

2.

Tiek lūgts paskaidrot, vai trešās personas viedoklis par zāļu ražošanu, tirdzniecību vai izplatīšanu ir uzskatāms par “reklāmu” Direktīvas 2001/83/EK ( 2 ) izpratnē, vai ir cita rakstura paziņojums.

3.

Saskaņā ar šīs direktīvas 87. un 88. pantu dalībvalstīm ir jāaizliedz tādu zāļu reklāma, kuras ir aizliegts tirgot, kā arī tādu zāļu reklāma, kuras pieejamas tikai ar ārsta recepti vai satur psihotropas vielas. Tāpat dalībvalstis var aizliegt tādu zāļu reklāmu, kuras var tikt segtas.

4.

Iesniedzējtiesā izskatāmā lieta ir trīskārši delikāta, jo ziņa, kurā ir runa par Dānijā aizliegtu farmācijas produktu, parādījās tīmekļa vietnē un to bija parakstījis žurnālists. Visi šie fakti ir jāaplūko uzmanīgi, jo rada pretrunīgus apsvērumus. No vienas puses, apstāklis, ka runa ir par neatļautu līdzekli, prasa pēc bardzības. No otras puses, tas, ka žurnālists Damgārds [Damgaard] ir apgalvojis, ka viņam ir tiesības uz vārda brīvību, prasa elastīgāku un minēto brīvību respektējošu pieeju. Turklāt situāciju sarežģī tas, ka paziņojums tika izdarīts internetā, ņemot vērā grūtības, ar ko saskaras šīs tiesības tīkla virtuālajā pasaulē.

5.

Sagatavojot atbildi, līdz ar to Kopienu Tiesai ir jāizvērtē šie konkrētie apstākļi, neaizmirstot, ka noteiktie kritēriji var tikt attiecināti uz visa veida zālēm.

6.

Damgārda gadījums nav izolēts gadījums. Līdzīgas situācijas ir bijušas nesen, piemēram, Spānijā ar Sančesa Drago [Sánchez Dragó] paziņojumiem par melatonīnu plaši raidītā ziņu raidījumā ( 3 ) un arī saskaņā ar Čehijas valdības pārstāvja šajā lietā teikto par rakstu sērijas publikāciju Čehijā ar nosaukumu “Viagra prom, ierodas Cialis” ( 4 ).

7.

Nevēlos izbeigt spraigo diskusiju Eiropā par šo jautājumu ( 5 ), tomēr nav šaubu, ka pieņemtais risinājums palīdzēs noskaidrot atšķirību, kas nemanāmi ieviesta Kopienu noteikumos, starp reklāmu un cita veida informāciju.

8.

Direktīva 2001/83, kas ir šī prejudiciālā jautājuma priekšmets, tika pieņemta, lai kodificētu dažādus Kopienu noteikumus par cilvēkiem paredzētām zālēm (tostarp Direktīvu 92/28/EEK ( 6 )).

9.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/83 preambulas otro apsvērumu sabiedrības veselības aizsardzībai jābūt visu to noteikumu pamatmērķim, kas reglamentē zāļu ražošanu, sadali un izmantošanu. Tomēr tās trešais apsvērums norāda, ka šis mērķis tomēr jāsasniedz ar līdzekļiem, kas “nekavēs farmācijas rūpniecības attīstību vai zāļu tirdzniecību Kopienā”.

10.

Lai ievērotu noteikumus, kas reglamentē zāļu lietotājiem sniedzamo informāciju, 40. apsvērums prasa, ka tiek nodrošināta maksimāla patērētāju aizsardzība, lai zāles varētu lietot pareizi, balstoties uz pilnīgu un saprotamu informāciju. Zāļu reklāma būtu jāpakļauj efektīvai un atbilstīgai uzraudzībai. Šajā sakarā būtu jāatsaucas uz Direktīvas 84/450/EEK noteiktajiem uzraudzības mehānismiem. Direktīvas preambulas 48. apsvērums papildina, ka reklāma būtu jāpakļauj “efektīvai un atbilstīgai uzraudzībai”, vadoties no Direktīvā par maldinošu reklāmu noteiktajiem mehānismiem ( 7 ).

11.

Tāpat 42. apsvērumā ir atsauce uz šo pēdējo minēto direktīvu, precizējot, ka Direktīva 2001/83 tiek aplūkota, neskarot pasākumus, kas noteikti saskaņā ar Direktīvu 84/450.

12.

Direktīvas, par kuru ir strīds, VIII sadaļa regulē zāļu reklāmu. Tās 86. panta 1. punkts to apraksta kā “jebkāda veida informācijas izplatīšanu, apstaigājot klientus, aģitējot vai pamudinot viņus, nolūkā veicināt zāļu parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu”. Jēdziens ietver virkni veicināšanas darbību piemēru (paraugu izsniegšana, zinātnisko tikšanos un kongresu sponsorēšana), piebilstot, ka reklāma var attiekties gan uz patērētājiem, gan uz zāļu parakstītājiem.

13.

Turpinot, 86. panta 2. punkts nosaka minētās VIII sadaļas apjomu, uzskaitot darbības, uz ko tā neattiecas, tostarp ziņojumi par veselību vai slimībām, ar noteikumu, ka tajos nav pat netiešu norāžu uz zālēm.

14.

87. panta 1. punkts piešķir dalībvalstīm iespēju aizliegt jebkādā veidā reklamēt zāles, kam saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem nav piešķirta tirdzniecības atļauja; 3. punkts aizliedz maldinošu reklāmu un liek veicināt zāļu racionālu izmantošanu, iepazīstinot ar tām objektīvi un nepārspīlējot to īpašības.

15.

Direktīva 2001/83 tika grozīta ar Direktīvu 2004/27/EK ( 8 ), lai “precizē[tu] Direktīvas 2001/83/EK definīcijas un darbības jom[u], lai cilvēkiem paredzētajās zālēs sasniegtu augstu kvalitātes standartu un drošuma un labvērtības līmeni” (septītais apsvērums). 2004. gadā iestrādāto grozījumu starpā ir VIII a sadaļa ar nosaukumu “Informācija un reklāma”, kura sākas ar 88. a pantu, kas nosaka Komisijai pienākumu trīs gadu laikā no Regulas (EK) Nr. 726/2004 ( 9 ) stāšanās spēkā pēc apspriešanās ar pacientu un patērētāju organizācijām, ārstu un farmaceitu organizācijām, dalībvalstīm un citām ieinteresētajām pusēm iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par pašreizējo praksi informācijas nodrošināšanā, jo īpaši ar interneta starpniecību, un par riskiem un labumiem attiecībā uz pacientiem. Ņemot vērā iepriekš minēto datu analīzi, Komisija vajadzības gadījumā izstrādā priekšlikumus par informācijas stratēģijas noteikšanu, lai nodrošinātu labas kvalitātes, objektīvu, ticamu un reklāmas nolūkiem neparedzētu informāciju par zālēm un citu ārstēšanu un lai risinātu jautājumu par informācijas avota atbildību.

16.

Dānijas Zāļu likuma, kas ieviests ar 1993. gada 6. maija likumu ( 10 ) Nr. 280, 27.b pants transponē Direktīvas 92/28 2. panta 1. punktu (pēc tam ietverts Direktīvas 2001/83 87. panta 1. punktā), skaidri aizliedzot “reklamēt zāles, kuru tirdzniecība vai izplatīšana Dānijā nav atļauta”.

17.

Dānijas Zāļu likuma kodificētā versija, kas bija spēkā brīdī, kad pirmajā instancē tika notiesāts Damgārds (likums Nr. 656/1995), zaudēja spēku no 2005. gada 17. decembra, jo to aizstāja jaunais likums Nr. 1180, kura 64. panta 1. punkts atkārto šo aizliegumu.

18.

Hyben Total ir farmaceitisks līdzeklis, ko ražo sabiedrība Natur-Drogeriet A/S. Tā tirdzniecība un izplatīšana Dānijā nav atļauta, tomēr to var brīvi iegādāties Zviedrijā un Norvēģijā, kur tas tiek klasificēts kā pārtikas piedeva.

19.

Caur tīmekļa vietni www.basisinform.dk Freds Damgārds [Frede Damgaard] izplatīja dažādas detaļas par Hyben Total īpašībām ( 11 ), norādot, ka papildus Zviedrijai to pārdod arī Norvēģijā un ka tajā ir suņu roze, auglis, kas palīdzot atvieglot sāpes, ko rada atsevišķu veidu podagra, kā arī tas palīdzot pret artrītu.

20.

Šajos apstākļos Anklagemyndigheden (prokuratūra) uzsāka kriminālvajāšanu pret Damgārdu par Dānijā neatļauta preparāta nelikumīgu reklamēšanu, pārkāpjot tobrīd spēkā esošā Dānijas Zāļu likuma 27.b pantu, aplūkojot to kopsakarā ar 44. panta 1. punkta 1. apakšpunktu. 2005. gada 2. decembrīRetten i Århus (Orhūsas pilsētas tiesa) atzina viņu par vainīgu visās minētajās apsūdzībās un piesprieda naudas sodu.

21.

Damgārds pārsūdzēja tiesas spriedumu Vestre Landsret, norādot uz savu neatkarīga žurnālista apstākli un jebkādas saistības neesamību ar Natur-Drogeriet A/S (norādot, ka nav ne nodarbināts, ne arī saņem algu no sabiedrības un ka viņam nav nekādu interešu sabiedrībā vai Hyben Total pārdošanā). Viņš apliecina, ka viņa darbība nav reklāma Direktīvas 2001/83 izpratnē, turklāt šī norma ietver šaurāku jēdzienu, kas nav attiecināms uz trešām personām.

22.

Prokuratūra savukārt apgalvo, ka informācijas izplatīšana par medikamentu var tikt kvalificēta kā reklāma, ja tā ir virzīta uz to, lai veicinātu tā iegādi, neatkarīgi no tā, vai ir saistība ar ražotājiem vai tirgotājiem. Tā uzsver, ka Direktīvas 2001/83 86. pants atšķiras no direktīvas 2. panta 1. punkta maldinošas reklāmas jautājumā.

23.

Vestre Landsret saskaņā ar EKL 234. pantu ir iesniegusi Kopienu Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvas 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, ar jaunākajiem grozījumiem 86. pants ir interpretējams tādējādi, ka trešās personas izplatīta informācija par zālēm, it īpaši informācija par zāļu terapeitiskajām vai profilaktiskajām īpašībām, ir uzskatāma par reklāmu arī tad, ja šī trešā persona darbojas pēc savas iniciatīvas un pilnībā juridiski un faktiski neatkarīgi no ražotāja vai pārdevēja?”

24.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2007. gada 13. septembrī.

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Damgārds, Komisija un Dānijas, Beļģijas, Apvienotās Karalistes, Polijas un Grieķijas valdības.

26.

Šajā sakarā 2008. gada 8. oktobra tiesas sēdē savus mutvārdu apsvērumus izteica Damgārda, Dānijas Karalistes, Čehijas Republikas, Grieķijas Republikas, Polijas Republikas, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes un Komisijas pārstāvji.

27.

Kopienu tiesiskais regulējums par zāļu reklāmu ir radījis ļoti atšķirīgas interpretācijas valstu tiesu iestādēs.

28.

Šajos ievada apsvērumos nebūtu jāizvairās no divu būtisku Tiesas spriedumu citēšanas, uz ko ir atkārtotas atsauces lietas materiālos, jo tās ir būtiskas atsauces uz judikatūru šīs lietas atrisināšanai. Pirmkārt, spriedums lietā Gintec International ( 12 ), kurā tika aplūkota atbilstošā attieksme saskaņā ar Direktīvu 2001/83 pret trešo personu paziņojumiem zāļu reklāmas kontekstā, nosaka, ka dalībvalstis var aizliegt šādus apgalvojumus tikai tad, ja nav izpildīti šīs direktīvas 87. panta 3. punkta nosacījumi. Un, otrkārt, spriedums lietā Ter Voort ( 13 ), kas liedza trešai personai, kas darbojas pēc savas iniciatīvas un pilnībā juridiski un faktiski neatkarīgi no ražotāja vai tirgotāja, izplatīt informāciju par zāļu terapeitiskām īpašībām, kam ir zāļu “reklamēšanas” raksturs saskaņā ar Kopienas definīciju. Līdzība starp šī pēdējā sprieduma formulējumu un Vestre Landsret izvēlētajiem vārdiem, noformulējot savu prejudiciālo jautājumu, ir acīmredzama, lai gan spriedumā lietā Ter Voort nav paskaidrots, vai runa bija par reklāmu direktīvas izpratnē, kā tas ir šajā lietā.

29.

Saskaņā ar šo judikatūru tiesa uzdod Tiesai jautājumu, vai Direktīvas 2001/83 86. pants, aprakstot “zāļu reklāmu” kā “jebkāda veida informācijas izplatīšanu, apstaigājot klientus, aģitējot vai pamudinot viņus, nolūkā veicināt zāļu parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu”, ietver informācijas par produkta terapeitiskām vai profilaktiskām īpašībām izplatīšanu, ko veic neatkarīga trešā persona, kas rīkojas pēc savas iniciatīvas.

30.

Jautājums ir ļoti būtisks, jo Direktīva 2001/83 aizliedz jebkādu neatļautu līdzekļu reklāmu, arī reklāmu par līdzekļiem, kurus pārdod tikai ar ārsta recepti. Šī iemesla dēļ ir jāpaplašina lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu formulējums, lai noskaidrotu, vai Kopienu likumdevējs vēlējās aizliegt jebkādu datu nodošanu par šīm divām zāļu kategorijām vai — gluži pretēji — ir atstājis ārpus direktīvas šāda veida popularizēšanu.

31.

Vispirms jāprecizē jēdzieni zāļu “reklāma” un “informācija” par zālēm, kas Kopienu tiesiskajā regulējumā ir nošķirti, it īpaši pēc 2004. gada reformas, Direktīvas 2001/83 VIII a sadaļā, kas iekļauta ar Direktīvu 2004/27, ar nosaukumu “Informācija un reklāma”. Nav paskaidrota katra jēdziena nozīme, tomēr ir uzsvērts, ka var būt informācija par zālēm, kam nav reklāmas rakstura. 88.a pants, pirmais šajā sadaļā, uzsver vajadzību nodrošināt tās esamību, objektivitāti, kvalitāti un ticamību, uzticot Komisijai izstrādāt ziņojumu par pašreizējo praksi šajā jomā, it īpaši internetā, kā arī par riskiem un labumiem attiecībā uz pacientu; dokumentu, kurā varētu iekļaut stratēģijas priekšlikumus it īpaši par [informācijas] avota atbildību.

32.

Komisijas ziņojumā, kas Eiropas Parlamentam un Padomei nosūtīts 2007. gada pēdējās dienās ( 14 ), ir atgādināts, ka ir jāievēro šīs jēdzieniskās divdabības skaidrība, kas tiek skaidri atzīta, nosakot, ka “kopš 1992. gada [..] Kopienu tiesiskajā regulējumā nošķir zāļu reklāmu un informāciju par zālēm”.

33.

Komisija norāda, ka “pacienti ir kļuvuši par proaktīvākiem veselības informācijas izmantotājiem un, zinot iemeslu, aizvien vairāk meklē datus par slimībām un ārstēšanas iespējām, tostarp medicīniskām”. To turklāt satrauc tas, ka privātpersonas izpētē biežāk izmanto internetu; šo iemeslu dēļ Komisija noslēdz ar to, ka ir jāizveido ietvars, kas nodrošina Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājus ar “saprotamu, objektīvu, kvalitatīvu informāciju, kas nereklamē zāļu pozitīvās īpašības un blaknes, bet kas veicina iedzīvotāju, jomas regulatoru un profesionāļu uzticības saglabāšanu”.

34.

Atšķirībā no reklāmas, noteikumi par informāciju nav saskaņoti. Dalībvalstīm līdz ar to ir brīvība pieņemt tām vēlamo nostāju šajā jomā, nepārkāpjot Kopienu noteikumus par reklāmu Direktīvā 2001/83. Kā savā ziņojumā norāda Komisija, valstu tiesiskajā regulējumā saglabājas lielas atšķirības šajā punktā; dažās piemēro ierobežojošākās normas, kamēr citas atļauj sniegt reklāmas nolūkiem neparedzētu informāciju.

35.

Šīs juridiskās atšķirības apgrūtina Kopienu tiesām šobrīd uzlikto pienākumu: noteikt skaidru robežu starp reklāmu par cilvēkiem paredzētām zālēm un vienkāršu informāciju par tām saskaņā ar Direktīvu 2001/83. Turklāt starp šiem jēdzieniem ir tāda savstarpējā atkarība, ka nav iespējams tos nodalīt, kā tas lūgts prejudiciālajā jautājumā, pēc viena kritērija.

36.

Vestre Landsret jautā, vai reklāma Direktīvas 2001/83 86. pantā ietver trešās personas izplatītu informāciju par zāļu terapeitiskajām vai profilaktiskajām īpašībām, ja šī trešā persona darbojas pēc savas iniciatīvas un pilnībā juridiski un faktiski neatkarīgi no ražotāja vai pārdevēja.

37.

Es uzskatu, ka autora vai runātāja nostāja un it īpaši viņa saistība ar zāļu ražotājuzņēmumu vai izplatītāju ir faktors, kas, lai gan palīdz noskaidrot, vai paziņojumam ir reklāmas iezīmes, ir jānovērtē kopā ar tādiem citiem apstākļiem kā veiktās darbības raksturs un paziņojuma saturs. Uzdotais prejudiciālais jautājums ir tomēr plašākas atbildes vērts.

38.

Analīzei jāsākas ar direktīvas 86. panta 1. punkta gramatisko jēgu, kas ar reklāmu saprot “jebkāda veida informācijas izplatīšanu, apstaigājot klientus, aģitējot vai pamudinot viņus, nolūkā veicināt zāļu parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu”. No aplūkotās normas izriet, ka izšķirošais kritērijs, lai nošķirtu reklāmu no vienkāršas informācijas, ir iecerētais mērķis: veicināt zāļu “parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu”, vai — tieši pretēji, ja tiek sniegta “tikai” reklāmas nolūkiem neparedzēta informācija, uz to neattieksies Kopienas normas par zāļu reklāmu.

39.

Turklāt svarīgs ir apzināts un tiešs nodoms, kas nāk no paziņojuma izplatītāja. Šajā ziņā es nepiekrītu Čehijas valdības nostājai, kuras pārstāvis tiesas sēdē apgalvoja, ka jānovērtē reklāmas jēdziens saskaņā ar tādiem objektīviem faktoriem kā informācijas spēja veicināt kādas preces patēriņu. Uzskatu, ka 86. panta 1. punktā minētā darbība “nolūkā veicināt” zināmu rīcību attiecas uz gribu, kas vada tās rīcību un līdz ar to ir subjektīvu kritēriju rezultāts.

40.

Direktīvas 86. panta 2. punkts no VIII sadaļas izslēdz noteiktus izplatīšanas veidus, iespējams, tādēļ, ka būtu tos grūti izmantot ar šādu reklamēšanas nodomu: tāds ir gadījums ar etiķetēm un pievienotām lietošanas instrukcijām (kam tomēr piemēro V sadaļas noteikumus), saraksti, kam var būt pievienoti materiāli, kas nav reklāma, bet kas vajadzīgi, lai atbildētu uz konkrētu jautājumu par konkrētām zālēm, ziņām par iesaiņojuma maiņu, tirdzniecības katalogiem un cenrāžiem; kā arī “ziņojumiem par veselību vai slimībām”, ar nosacījumu, ka tajos nav pat netiešu norāžu uz zālēm.

41.

Šis uzskaitījums 86. panta 2. punktā sniedz būtiskas norādes 1. punkta reklāmas definīcijas interpretācijai, tomēr nešķiet izsmeļošs, jo varētu būt informācija, kas nav reklāma, kas ir ārpus šī saraksta.

42.

Iedziļinoties šajā idejā, varētu jautāt, vai farmācijas uzņēmums reklamē, kad medicīnas personālam demonstrē kāda sava produkta pareizu izmantošanu, ja attiecīgais ārsts izsniedz pacientam drukātu informāciju, lai atvieglotu zāļu lietošanu (piemēram, tā dozēšanas sarežģītības dēļ), vai publicē zinātnisku darbu par farmakoloģijas attīstību.

43.

Manuprāt, visās šajās situācijās, lai gan ir minētas zāles, ir jāpārbauda, vai informācijai ir Direktīvas 86. panta reklamēšanas nolūks. Kā izklāstīju iepriekš, persona, kas izplata informāciju, un konteksts, kurā tā to izplata, var sniegt interesantas norādes šajā sakarā.

44.

Vēlreiz atgriežoties pie minētā prejudiciālā jautājuma: direktīvas gramatiskais saturs neliedz paplašināt reklāmas jēdzienu, attiecinot to uz neatkarīgo trešo personu. Informatīvam piedāvājumam vai pamudinājumam, ko izsaka persona, kas ir nepiederīga pie zāļu ražošanas vai izplatīšanas uzņēmuma, var būt reklāmas raksturs, ja tā nolūks ir “veicināt zāļu parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu”. Direktīvas 86. pants uzsver darbības mērķi, neaplūkojot tā ieviešanas priekšmetu.

45.

Parasti zāļu “reklamēšanu” uzņemas kāds, kas sakarā ar savu tiešo vai netiešo saistību ar ražotājiem vai izplatītājiem gūst labumu no tirdzniecības pieauguma, tomēr minētā 86. panta apjoms ļauj arī kvalificēt kā reklāmu paziņojumu, lai veicinātu zāļu patēriņu vai parakstīšanu, apmierinot kādus neekonomiskus centienus ( 15 ). Līdz ar to zāles var reklamēt kāds, kas tās neražo, tās neizplata, netirgo un ko neietekmē tirdzniecības apjomu svārstības.

46.

Šajā sakarā es nepiekrītu Eiropas Komisijas šajā tiesvedībā izteiktajiem apsvērumiem. Tā, atsaucoties uz direktīvas 86. panta 1. punktu, savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka Kopienu likumdevējam nebija nodoma regulēt informācijas par zālēm izplatīšanu, ko veic trešās personas. Pēc tam, kad paskaidrojusi, ko sevī ietver precīzs “zāļu reklāmas” jēdziens VIII sadaļā, norma precizē, ka jēdziens ietver gan reklāmu, kas paredzēta sabiedrībai, gan vērsta uz parakstītājiem un, lai ilustrētu, min ( 16 ) dažas tādas darbības kā paraugu izsniegšana vai veicinošu sanāksmju vai zinātnisku kongresu sponsorēšana.

47.

Komisija piebilst, ka šajā 86. panta 1. punktā precizētie piemēri netieši norāda uzdevumus, kas jāveic atļaujas īpašniekam un citām personu grupām, kas ir ieinteresētas zāļu laišanā tirgū. Tomēr kāds, ko tieši neskar izmaiņas tirgū, varētu sponsorēt reklāmas pasākumu vai zinātnisko kongresu normas izpratnē. Turklāt 53. apsvēruma saturs ( 17 ) (uz ko arī Komisija norādījusi savos rakstveida apsvērumos) cenšas tikai nodrošināt, ka farmācijas uzņēmumu informācija ir ticama, bet neizslēdz to, ka tai var būt citi avoti.

48.

Tāpat nepiekrītu Polijas valdībai, kura apgalvo, ka direktīvas 98. panta 3. punkts, nosakot, ka dalībvalstis neaizliedz sadarbību zāļu kopīgā reklamēšanā, kuru veic tirdzniecības atļaujas turētājs un viena vai vairākas tā izraudzītas sabiedrības, tiecas ierobežot personu skaitu, kam atļauts paziņot par zālēm; interpretācija, kas pārsniedz šī panta gramatisko nozīmi un mērķi.

49.

Tomēr, neraugoties uz sašaurinājumu, direktīva balstās uz to, ka šie trešo personu paziņojumi ir kaut kas atšķirīgs no reklāmas (daudz kas atkarīgs, kā paskaidrošu turpmāk, no 90. panta) un šī izpratne ir pamatā dažiem Tiesas spriedumiem (proti, iepriekš minētajā spriedumā lietā Gintec International un Ter Voort).

50.

Direktīvas 90. pants aizliedz patērētājiem paredzētā reklāmā jebkādu elementu, kas “atsaucas uz zinātnieku, medicīnas darbinieku vai tādu personu ieteikumiem, kas nepieder minētajām kategorijām, bet savas popularitātes dēļ varētu veicināt zāļu lietošanu” [f) apakšpunkts], kā arī ļaunprātīgi [nepiedienīgi], satraucoši vai maldinoši “rekl[amēt] atlabšanu” [j) apakšpunkts]. Abos gadījumos ir atsauces uz izteikumiem, kas rada šo veicinošo ietekmi, bet aplūko tos neatkarīgi no reklāmām. Direktīva skaidri izslēdz šos divus izpausmes veidus un reklāmu, kas vērsta uz sabiedrību kopumā, bet neko nemin attiecībā uz to neatkarīgu paušanu un izmantošanu parakstītājiem paredzētā reklāmā.

51.

Tiesa interpretē šo 90. pantu spriedumā lietā Gintec International, nospriežot tā 37. punktā, ka Direktīvas 2001/83 mērķa sasniegšana tiktu apdraudēta, ja dalībvalsts varētu paplašināt tajā noteiktos pienākumus un ieviest šajā direktīvā neparedzētu absolūtu un beznosacījuma aizliegumu zāļu reklāmā izmantot norādes uz trešo personu apgalvojumiem, lai gan minētā direktīva šādu apgalvojumu izmantošanu aizliedz tikai tad, ja tajos ir specifiski elementi vai tos izsaka konkrēti speciālisti.

52.

Tiesa šajā sakarā apstiprina manus 2007. gada 13. februāra secinājumus, kuros es uzskatu, ka Direktīva 2001/83 nenoraida a priori un abstraktā formā kampaņas, kas izmanto trešo personu pienesumu, vai citus labvēlīgus paziņojumus, bet gan tikai “neparastus apgalvojumus, kas mudina tās lietot nesaprātīgi, būdami nepiedienīgi, pārspīlēti vai pārmērīgi (“nepiedienīgi”), uztraucoši un nemieru radoši (“satraucoši”) vai tādi, kas var maldināt (“maldinoši”” (47. un 69. punkts).

53.

Šajos secinājumos arī atgādinu, ka atbilstoši spriedumam lietā Deutscher Apothekerverband ( 18 ) dalībvalstīm nav jāierobežo tas, ko direktīva nenoraida, un ka, ja šī direktīva, nodrošinot augstu veselības aizsardzības līmeni, tiecas novērst valstu atšķirības zāļu reklāmā, ieviešot kopīgu kārtību, kas nodrošinātu to brīvu apriti kopējā tirgū, izņēmumu pielaidīga interpretācija šķiet nevietā (45. punkts).

54.

Šajā sakarā uzskatu, ka, ja dalībvalstis var tikai aizliegt trešo personu izteikumus zāļu reklāmā, kas paredzēta sabiedrībai, kad ir izpildīti direktīvas 90. panta nosacījumi, būtu nepieņemams pilnībā aizliegt izteikumus par neatļautām zālēm vai parakstāmām zālēm tikai tāpēc, ka tos uzskatītu vismaz par reklāmas darbību.

55.

Iepriekš minētais spriedums lietā Ter Voort tā 31. punktā papildina, ka “informācijas izplatīšana par produktu, īpaši par tā terapeitiskām vai profilaktiskajām īpašībām, kuru veic trešā persona, kas darbojas pēc savas iniciatīvas un pilnībā juridiski un faktiski neatkarīgi no ražotāja vai pārdevēja, pati par sevi nav “reklamēšana” šīs direktīvas nozīmē”, jo tā neatklāj ražotāja vai pārdevēja mērķi šo produktu pārdot kā zāles. Tiesas vērtējums šajā spriedumā nav automātiski pārnesams uz šīs tiesvedības gadījumu, jo ir jāpārbauda, vai neatkarīgās personas paziņojumi ir zāļu maisījuma īpašību “reklamēšana”, kamēr šobrīd tiek lūgts atrisināt, vai šie paziņojumi ir uzskatāmi par “reklāmu” Direktīvas 2001/83 izpratnē. Tomēr ir redzams, ka Kopienu Tiesa ir noliegusi, ka trešo personu sniegta informācija ir produkta “reklamēšana”, jo tā neliecina par nodomu tirgot ( 19 ).

56.

Ņemot vērā iepriekš minētos paskaidrojumus, ir jāuzsver, ka Direktīvas 2001/83 86. panta gramatiskā nozīme neļauj nošķirt a priori reklāmas pārskatus no vienkārši informatīviem pārskatiem, izmantojot tikai vienkāršu autora kritēriju tāpēc, ka, iespējams, tā ir ražotāja, tirgotāja vai kāda ar abiem nesaistīta zāļu reklāma, kas darbojas citās interesēs. Tomēr, lai gan trešās personas paziņojums par datiem par zālēm var būt reklāma Direktīvas izpratnē, tās klasificēšana ir jāveic pēc kopīgas vairāku elementu aplūkošanas, tostarp to, kas uzsver saiti starp paziņojuma autoru un farmācijas uzņēmumu, apstāklis, kurš, lai gan nav izšķirošs faktors, darbojas kā īpašas nozīmes rādītājs, jo reti trešā persona izplata informāciju par zālēm ar reklamēšanas mērķi. Papildus šim personas kritērijam — ir jāaplūko pārējie divi apstākļi: pirmkārt, kā jau norādīju, vai paziņojums ir reklamējošs un, otrkārt, vai darbībai ir komerciāls raksturs.

57.

Damgārda pārstāve apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/83 preambulas 42. apsvērumu ( 20 ) tās 86. panta reklāmas jēdziens ir jāinterpretē saskaņā ar definīciju, ko šim pašam jēdzienam sniedz Kopienu regula par maldinošu reklāmu. Direktīvas 84/450 2. panta 1. punkts ( 21 ) reducē šo definīciju uz reklamējošu paziņojumu “saistībā ar tirdzniecību, uzņēmējdarbību, amatniecību vai brīvām profesijām”. Ja šo papildu nosacījumu attiecinātu uz zālēm, tas izslēgtu iespēju par reklāmu uzskatīt neatkarīgas trešās personas informācijas paušanu.

58.

Kā uzskata Lielbritānijas valdība, direktīvai par maldinošu reklāmu ir “jāpielāgo” Direktīvas 2001/83 zāļu definīcija, pamatojieties uz šīs direktīvas vēsturisko skaidrojumu un tās priekšgājējas Direktīvas 92/28 travaux préparatoires.

59.

Komisijas izstrādātais direktīvas priekšlikums izmantoja tādu pašu zāļu reklāmas ideju kā direktīva par maldinošu reklāmu un tādējādi aprobežojās ar tādu reklamēšanu, kas saistīta ar komerciālu vai ražošanas darbību. Šī projekta izskatīšanas laikā Eiropas Parlaments ierosināja paplašināt direktīvas piemērošanas apjomu, papildinot ar nekomerciālām darbībām. Pieņemtajā dokumentā nav atsauces ne uz direktīvu par maldinošu reklāmu, ne Parlamenta ierosinātās redakcijas grozījumiem, kas tika noraidīti.

60.

No šīm normatīvajām iegribām Apvienotā Karaliste secina, ka Kopienu likumdevējs izvēlējās farmācijas nozarē pārnest reklāmas jēdzienu no minētās direktīvas par maldinošu reklāmu.

61.

Šāda direktīvas izpratne ir nepareiza, jo tā klusēšana norāda, ka likumdevējam bija zināms par trūkumiem, ko radītu skaidra un kategoriska atbilde noteikumu par reklāmu piemērošanas apjomam. Iespējams, šī iemesla dēļ direktīva nemin to, ka reklāmai bija jānoris komerciālos vai ražošanas ietvaros, un arī izslēdz to attiecināšanu uz nekomerciālām aprindām. Kopsavilkumā, ja tā neatkārto to pašu Direktīvas 84/450 un Direktīvas par televīzijas apraidi ( 22 ) reklāmas jēdzienu (kas ietver arī komerciālas un ražošanas darbības elementu), tas ir darīts ar nodomu. Parādījās mazāk kategorisks, skaidrāks risinājums, kādu es cenšos parādīt šajos secinājumos ( 23 ).

62.

Turklāt direktīva par maldinošu reklāmu nav piemērojama, kad ir atbilstoša regula, ņemot vērā principu lex specialis generalibus derogat ( 24 ). Tiesa noteica sprieduma lietā Gintec International 31. punktā, ka Direktīvā 2001/83 ir īpaši noteikumi par zāļu reklāmu, jo tai ir speciālas normas raksturs attiecībā pret Direktīvu 84/450. Nekaitējot tomēr tam, ka šīs direktīvas normas ir piemērojamas maldinošas reklāmas gadījumā, zāļu pasaulē ir neatkarīga reklāmas definīcija.

63.

Pēc šī ievada var tikt izdarīti daži secinājumi:

64.

Pirmkārt, lai par reklāmu kvalificētu informācijas par zālēm izplatīšanu, ir jāpārbauda, vai tās mērķis ir veicināt šādas preces parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu.

65.

Otrkārt, saistība starp izteikumu autoru un farmācijas uzņēmumu, kā arī konteksta, kurā ziņas radās, ražošanas vai komerciālais raksturs ir vērā ņemamas norādes par tā reklāmas raksturu, lai gan neatkarīgās trešās personas paziņojums var būt reklamējošs direktīvas un 86. panta “zāļu reklāmas” izpratnē, vispārējais reklāmas jēdziens citās Kopienu normās nebūtu jāgroza.

66.

Katrā ziņā Vestre Landsret ar savām tiešajām zināšanām par pamata tiesvedības faktiem ir jānovērtē šī apgalvotā neatkarība starp Damgārdu un Natur-Drogeriet un vai tā tīmekļa vietnē ievietotā informācija bija reklamējoša, pārbaudot, piemēram, vai parādījās preču zīmes, produkta vai uzņēmuma logo, kā arī ziņas, kas sniegtas vienīgi par Hyben-Total komerciāliem aspektiem (kā cena un tirdzniecības vietas).

67.

Papildus aprakstītajiem apstākļiem Dānijas tiesai ir jānovērtē Damgārda tiesības uz brīviem uzskatiem, jo, kā Tiesa norādījusi spriedumā lietā Lindqvist ( 25 ), valsts iestādēm un tiesu iestādēm ir jāpārbauda, vai izvēlētā Kopienu tiesību interpretācija nepārkāpj Savienības tiesību sistēmā aizsargātās pamattiesības vai tādus citus Kopienu tiesību principus kā samērīguma princips.

68.

Saskaņā ar minēto judikatūru pamattiesības ir daļa no vispārējiem tiesību principiem, kuru ievērošanu kontrolē Tiesa un kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālām tradīcijām un starptautiskiem dokumentiem par cilvēktiesību aizsardzību, kuros dalībvalstis ir piedalījušās vai kam ir pievienojušās ( 26 ).

69.

Šie principi ir izteikti LES 6. panta 2. punktā, kas nosaka: “Savienība kā Kopienas tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija [turpmāk tekstā — “ECTK”] un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām”.

70.

Vārda brīvība ir katras dalībvalsts konstitucionālais mantojums ( 27 ) un tā ir noteikta ECTK 10. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā ( 28 ). Ir vairāki Tiesas spriedumi, kuri aizsargā vārda brīvību Kopienā ( 29 ).

71.

Strasbūras tiesa ir uzsvērusi lielu nozīmi šai brīvībai, apstiprinot, ka tā ir “viena no demokrātisku sabiedrību pamatbūtībām, viens no priekšnosacījumiem tās progresam un cilvēku attīstībai” ( 30 ). Tādējādi tās sniegtā aizsardzība attiecas ne tikai uz “labvēlīgi uzņemtu vai neaizskarošu, vai vienaldzīgu informāciju un idejām, bet arī tām, kas satricina, apgrūtina vai aizskar valsti vai kādu sabiedrības daļu” ( 31 ).

72.

Saskaņā ar Tiesas norādīto spriedumā lietā Cwik — vārda brīvība ietver “iespēju izteikt no oficiāli uzturētiem uzskatiem atšķirīgus uzskatus” ( 32 ).

73.

Šie tiesas lēmumi iegūst ārkārtēju nozīmi tiesvedībā, kas koncentrējas uz informācijas par neatļautām zālēm publicēšanu.

74.

Secinājumos lietā Gintec International man nav šaubu, ka Direktīva 2001/83, kas ir svarīga EK līguma veselības aizsardzības rūpēm, sekmē pareizu un racionālu zāļu lietošanu. Šai vēlmei tomēr ir jāpielāgojas vārda brīvības īpatnībām, jo aizsardzība, ko sniedz šīs tiesības, attiecas arī uz apgalvojumiem, ko veselības aizsardzības iestādes uzskata par bīstamiem minētajam veselības aizsardzības mērķim.

75.

Tiesa netieši norādīja uz šo neizbēgamo visu iesaistīto tiesību un interešu ņemšanu vērā iepriekš minētajā spriedumā lietā Lindqvist par zviedru katehisti, pret kuru ierosināta krimināllieta par dažādu tīmekļa vietņu izveidošanu ar ziņām par sevi un 18 draudzes locekļiem, norādot viņu vārdus un dažviet to ģimenes stāvokli, tālruni un citas detaļas, nelūdzot iepriekšēju piekrišanu. Ciktāl ir svarīgi šeit, Tiesa uzsvēra pienākumu izsvērt, “no vienas puses, Lindkvistes [Lindqvist] vārda brīvību tās katehisma darba ietvaros, kā arī brīvību veikt darbības, kas dod ieguldījumu reliģiskajā dzīvē, un, no otras puses, personu, kuru datus Lindkviste iekļāva savā tīmekļa vietnē, privātās dzīves aizsardzību”.

76.

Vārda brīvības īstenošana var tikt pakārtota saskaņā ar ECTK 10. panta otro daļu “tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā”, un, konkrētāk, tādām prasībām, kas nepieciešamas demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu veselību.

77.

Tomēr Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Connolly prasa šos ierobežojumus interpretēt šauri, piebilstot, ka “saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu īpašības vārds “nepieciešamas” 10. panta 2. daļas izpratnē ietver “sociāli svarīgu vajadzību” un, lai gan “dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, lai atzītu šādas nepieciešamības esamību”, iejaukšanās ir jābūt “samērīgai ar paredzēto mērķi” un “valsts iestāžu norādītajiem iemesliem tās pamatošanai” — “atbilstīgiem un pietiekamiem” ” ( 33 ).

78.

Līdz ar to būtiskais elements ir samērīgums tiesību ierobežošanā. Tādējādi, kā to ir norādījusi Tiesa spriedumā lietā Karner ( 34 ), kam tādēļ, ka tā skar reklāmas ierobežojumus, ir zināma līdzība ar šeit analizēto, kad vārda brīvības īstenošana “nesniedz ieguldījumu diskusijā par vispārējām interesēm un turklāt attiecas uz kontekstu, kurā dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, kontrole aprobežojas ar iejaukšanās saprātīgumu un samērīgumu. Tas attiecas uz vārda brīvības merkantilu izmantošanu, it īpaši tik sarežģītā un mainīgā nozarē kā reklāma” (51. punkts).

79.

Šajā lietā Vestre Landsret kompetencē ir novērtēt, vai kriminālprocesa uzsākšana pret Damgārdu ir nesamērīga iejaukšanās, kas var aizskart viņa vārda brīvību, vai, tieši pretēji, šis līdzeklis ir nepieciešams, lai sasniegtu veselības aizsardzības un zāļu pareizas lietošanas mērķus, ko veicina Kopienu tiesiskais regulējums, jo šī vārda brīvība neaizsargā kādu, kas, maskējoties ar ārstnieciskas informācijas izplatīšanu, veic šobrīd Kopienas tiesiskajā sistēmā aizliegtas reklāmas darbības.

80.

Reklāma pelna aizsardzību saskaņā ar ECTK 10. pantu ( 35 ), ciktāl tā nenošķir reklāmas mērķa peļņas vai bezpeļņas raksturu ( 36 ), tomēr dalībvalstu rīcības brīvība uzlikt ierobežojumus šajā jomā ir plašāka, kas reizēm tiek limitēti, lai novērstu negodīgu konkurenci vai nepatiesu un maldinošu reklāmu. Zināmos gadījumos ir iespējams, ka objektīvas un ticamas reklāmas izplatīšana tiek ierobežota, lai nodrošinātu citu personu tiesības, vai pamatojas uz noteiktas komerciālās darbības vai profesijas īpatnību ( 37 ).

81.

Visbeidzot, nebūtu jāaizmirst, ka Damgārds ir norādījis uz to, ka ir žurnālists ( 38 ), apstāklis, kas jāpārbauda valsts tiesai un kas, ja tas izrādās tiesa, ir jāņem vērā, sniedzot apsūdzētajam lielāku tiesisko aizsardzību. Kā izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, spriedumā lietā The Observer un The Guardian pret Apvienoto Karalisti ( 39 ) tā nosprieda, kad valsts iestādes nosaka pasākumus, kas spēj atturēt presi piedāvāt informāciju par sabiedrības likumīgām interesēm, Tiesa tiek aicināta rūpīgi pārbaudīt šādu pasākumu samērīgumu. Runa ir par “sargsuņa” funkcijas loģiskām sekām, kas piemīt medijiem demokrātiskā sistēmā, ļaujot sabiedriskai domai kontrolēt valsts varu ( 40 ).

82.

Ievērojot izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Vestre Landsret prejudiciālo jautājumu atbildēt, nosakot, ka: