Lieta C‑463/06

FBTO Schadeverzekeringen NV

pret

Jack Odenbreit

(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Regula (EK) Nr. 44/2001 – Jurisdikcija apdrošināšanas jomā – Atbildības apdrošināšana – Cietušās personas tieša prasība pret apdrošinātāju – Norma par prasītāja domicila jurisdikciju

Sprieduma kopsavilkums

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Jurisdikcija apdrošināšanas jomā

(Padomes Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 11. panta 2. punkts)

Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 11. panta 2. punktā minētā atsauce uz šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka cietusī puse pret apdrošinātāju var celt tiešu prasību dalībvalstī tās vietas tiesā, kur ir viņas domicils, ja šāda tieša prasība ir atļauta un ja apdrošinātāja domicils ir kādas dalībvalsts teritorijā. Šāda atsauce minētās regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās normas par prasītāja domicila jurisdikciju piemērošanas jomu paplašina ar prasītāju kategoriju, kas tiesājas pret apdrošinātāju, izņemot apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināto vai apdrošinājuma līgumā noteikto apdrošinājuma atlīdzības saņēmēju, turklāt attiecībā uz šādu piemērošanu nav nozīmes raksturam, kāds valsts tiesībās piemīt cietušās personas tiešai prasībai pret apdrošinātāju. Šāda interpretācija ir pamatota arī ar regulas mērķi, kas vājākajai pusei paredz nodrošināt labvēlīgāku aizsardzību, nekā to paredz Regulā Nr. 44/2001 noteiktās vispārējās jurisdikcijas normas.

(sal. ar 26., 28., 30., 31. punktu un rezolutīvo daļu)







TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2007. gada 13. decembrī (*)

Regula (EK) Nr. 44/2001 – Jurisdikcija apdrošināšanas jomā – Atbildības apdrošināšana – Cietušās personas tieša prasība pret apdrošinātāju – Norma par prasītāja domicila jurisdikciju

Lieta C‑463/06

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Bundesgerichtshof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 26. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 20. novembrī, tiesvedībā

FBTO Schadeverzekeringen NV

pret

Jack Odenbreit.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un K. Toadere [C. Toader] (referente),

ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Odenbreit vārdā – N. Meijere-van Lāka [N. Meier-van Laak], Rechtsanwältin,

–        Vācijas valdības vārdā – A. Ditrihs [A. Dittrich] un M. Lumma [M. Lumma], pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz V. Ferante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

–        Polijas valdības vārdā – E. Osņecka‑Tamecka [E. Ośniecka‑Tamecka], pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – V. Bogensbergers [W. Bogensberger] un A. M. Rušo‑Žoē [A.‑M. Rouchaud‑Joët], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 11. panta 2. punktu Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).

2        Šis lūgums tika izteikts strīdā starp Vācijā dzīvojošo Žaku Odenbraitu [Jack Odenbreit], cietušo automašīnas satiksmes negadījumā Nīderlandē, un par to atbildīgās personas apdrošināšanas sabiedrību, sabiedrību ar ierobežotu atbildību FBTO Schadeverzekeringen NV (turpmāk tekstā – “FBTO”), kas ir dibināta tajā dalībvalstī.

 Atbilstošās tiesību normas

 Regula Nr. 44/2001

3        Regulas Nr. 44/2001 preambulas trīspadsmitajā apsvērumā ir teikts, ka “saistībā ar apdrošināšanu [..] līgumiem [..], vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas”.

4        Jurisdikcijas normas apdrošināšanas jomā ir noteiktas Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 3. iedaļas 8.–14. pantā.

5        Minētās regulas 9. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts:

“1.      Apdrošinātāju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:

a)      tās dalībvalsts tiesās, kurā ir viņa domicils; vai

b)      citā dalībvalstī, ja prasības ierosinājis apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs, tās vietas tiesās, kur ir prasītāja domicils [..].”

6        Tās pašas regulas 11. pantā ir noteikts:

“1.      Attiecībā uz atbildības apdrošināšanu, apdrošinātāju, ja tiesas likums to ļauj, var arī piesaistīt tiesvedībai, ko pret apdrošināto ierosinājusi cietusī puse.

2.      Šīs regulas 8., 9. un 10. pantu piemēro prasībām, ko ierosinājusi cietusī puse tieši pret apdrošinātāju, ja šādas tiešas prasības ir atļautas.

3.      Ja tiesību akti, kas reglamentē šādas tiešas prasības, nosaka, ka apdrošinājuma ņēmēju vai apdrošināto var piesaistīt kā pusi prasībā, viņi atrodas tās pašas tiesas jurisdikcijā.”

 Direktīva 2000/26/EK

7        Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. maija Direktīvā 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ar kuru tiek grozītas Padomes Direktīvas 73/239/EEK un 88/357/EEK (OV L 181, 65. lpp.), kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/14/EK (OV L 149, 14. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 2000/26”), it īpaši tās 3. pantā ar nosaukumu “Tiešas prasījuma tiesības” ir noteikts:

“Katra dalībvalsts nodrošina, ka negadījumos šo noteikumu nozīmē 1. pantā minētajām cietušajām personām ir tiešas prasījuma tiesības pret apdrošināšanas sabiedrību, kas sedz attiecīgās personas civiltiesisko atbildību.”

8        Turklāt Direktīvas 2000/26 preambulas 16.a apsvērumā ir teikts:

“Saskaņā ar 11. panta 2. punktu, skatītu saistībā ar 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu [..] Regulā [..] Nr. 44/2001 [..], cietušās puses var sākt tiesvedību pret civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju tajā dalībvalstī, kurā tām ir domicils.”

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

9        2003. gada 28. decembrī Odenbraits Nīderlandē tika iesaistīts automašīnas satiksmes negadījumā ar FBTO apdrošināto personu. Pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punktu un 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, viņš Amtsgericht Aachen [Āhenes Pirmās instances tiesa], sava domicila tiesā, kā cietusī puse cēla tiešu prasību pret apdrošinātāju.

10      Minētā tiesa ar 2005. gada 27. aprīļa spriedumu šo prasību noraidīja kā nepieņemamu sakarā ar Vācijas tiesu jurisdikcijas neesamību šādu prasību izskatīšanai. Odenbraits par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Köln [Ķelnes Augstākā tiesa]. Ar 2005. gada 12. septembra starpspriedumu apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz tiem pašiem Regulas Nr. 44/2001 noteikumiem, atzina Vācijas tiesu jurisdikciju tiesvedībā par atbildību.

11      FBTO par šo starpspriedumu iesniedza Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] kasācijas sūdzību (“Revision”).

12      No iesniedzējtiesas jautājuma izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkta un 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācija par tiesu jurisdikciju tiešās prasībās, ko cietušais ir cēlis pret apdrošinātāju, ir strīdīgs jautājums Vācijas tiesību doktrīnā.

13      Vairākuma viedoklis ir tāds, ka šādas tiešas prasības neattiecas uz apdrošināšanas lietām Regulas Nr. 44/2001 8. un turpmāko pantu izpratnē, jo Vācijas starptautiskajās privāttiesībās tiek uzskatīts, ka cietušā prasījuma tiesības izriet no delikta tiesībām, nevis no apdrošināšanas līguma. Saskaņā ar šādu interpretāciju minētās regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts ietver tikai apdrošināšanas lietas to šaurā nozīmē un šajā normā minētais “apdrošināšanas atlīdzības saņēmēja” jēdziens neiekļauj cietušo personu. Šāda persona nevar kļūt par vienu no galvenajām lietas dalībniecēm tiesvedībā, pamatojoties uz regulas 11. panta 2. punktu. Šādam doktrīnas viedoklim pretrunā ir tēze, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punktā ietverto atsauci uz šīs regulas 9. pantu, tās vietas tiesai, kur atrodas cietušās puses domicils, ir kompetence izskatīt šādu personu tieši celtas prasības pret atbildības apdrošinātāju.

14      Bundesgerichtshof piekrīt šai pēdējai interpretācijai. Pēc tās uzskatiem izšķirošu iemeslu dēļ cietušai personai ir jābūt iespējai pret apdrošinātāju izmantot tieša prasījuma tiesības tās vietas tiesā, kur ir šīs personas domicils.

15      Tomēr, ņemot vērā doktrinālas atšķirības šo Regulas Nr. 44/2001 noteikumu interpretācijā, Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Regulas [..] Nr. 44/2001 11. panta 2. punktā minētā atsauce uz šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka cietusī puse dalībvalstī savas dzīvesvietas tiesā var celt tiešu prasību pret apdrošinātāju, ja šāda tieša prasība ir atļauta un apdrošinātāja domicils ir kādas dalībvalsts teritorijā?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

16      Atbildētājs pamata lietā, visas dalībvalstis, kas Tiesā iesniedza savus apsvērumus, kā arī Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punktā minētā atsauce uz tās 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka cietusī persona var celt tiešu prasību pret apdrošinātāju tās vietas tiesā, kur ir šīs personas domicils, ja šāda tieša prasība ir atļauta un ja apdrošinātāja domicils ir kādas dalībvalsts teritorijā.

17      Pamatojoties uz šo Regulas Nr. 44/2001 noteikumu burtisku interpretāciju, Vācijas valdība un Komisija apgalvo, ka, tā kā Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punktā minētā atsauce padara šīs regulas visa 9. panta satura piemērojamību cietušo personu celtajām prasībām, nav vajadzīgs, lai šīs personas tiktu skaidri minētas tajā pantā, kurā ir izdarīta atsauce, jo pretējā gadījumā atsauce šī 11. panta 2. punktā būtu lieka. Pamatojoties uz tādu pašu interpretāciju, savukārt Polijas valdība uzskata, ka cietušais ir kvalificējams kā “apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs” šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Noslēdzot apdrošināšanas līgumu, nav zināms iespējamais cietušais, kuram būtu jāsamaksā atlīdzība tāda notikuma iestāšanās gadījumā, par kuru ir noslēgts šis līgums. Tādēļ šādā līgumā viņu nevar nosaukt par apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju.

18      Atbildētājs pamata lietā, visas dalībvalstis, kas Tiesā iesniedza savus apsvērumus, kā arī Komisija apgalvo, ka Regulas Nr. 44/2001 noteikumi par jurisdikciju apdrošināšanas lietās izriet no ekonomiski vājākās puses aizsardzības prasības, kas kā interpretācijas princips ir atrodams šīs regulas preambulas trīspadsmitajā apsvērumā un ir noteikts Tiesas judikatūrā (skat. 1983. gada 14. jūlija spriedumu lietā 201/82 Gerling Konzern Speziale Kreditversicherung u.c., Recueil, 2503. lpp.; 2000. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑412/98 Group Josi, Recueil, I‑5925. lpp., 64. punkts, un 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C‑112/03 Société financière et industrielle du Peloux, Krājums, I‑3707. lpp., 30. punkts). Tādēļ minētās regulas 11. panta 2. punkta tiešs mērķis ir attiecināt uz cietušo personu šīs pašas regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto prasītājam labvēlīgo režīmu.

19      Šajā sakarā Vācijas valdība un Komisija apgalvo, ka šī 11. panta 2. punkta iekļaušana Regulā Nr. 44/2001 pauž Kopienu likumdevēja gribu, ievērojot Komisijas priekšlikumu šai regulai, piešķirt personām, kas apdrošināšanas lietu strīdos ir vājākā pozīcijā, daudz plašāku aizsardzību, nekā to paredz 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp., turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”).

20      Visbeidzot – atbildētājs pamata lietā, visas dalībvalstis, kas Tiesā iesniedza savus apsvērumus, kā arī Komisija apgalvo, ka šādu interpretāciju apstiprina Direktīva 2000/26 un it īpaši tās preambulas 16.a apsvērums. Papildinot to ar šādu apsvērumu pēc Regulas Nr. 44/2001 pieņemšanas, Kopienu likumdevējs nav paredzējis šīs regulas noteikumu sašaurinātu interpretāciju, bet gan sniedzis būtisku argumentu par labu tam, lai tiktu atzīta to tiesu jurisdikcija, kur atrodas cietušā domicils.

 Tiesas atbilde

21      Ievadā jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 3. iedaļa, kas ietver 8.–14. pantu, nosaka jurisdikcijas normas apdrošināšanas jomā, kuras papildina tās pašas nodaļas 1. iedaļā noteiktās vispārējās normas.

22      Minētajā 3. iedaļā ir noteiktas vairākas jurisdikcijas normas attiecībā uz prasībām pret apdrošinātāju. Tajā it īpaši ir noteikts, ka apdrošinātāju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt tās dalībvalsts tiesās, kurā ir viņa domicils [9. panta 1. punkta a) apakšpunkts], tās vietas tiesā, kur ir prasītāja domicils, ja lietu ierosinājis apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs [9. panta 1. punkta b) apakšpunkts], un, visbeidzot, attiecībā uz atbildības apdrošināšanu vai nekustamā īpašuma apdrošināšanu – tās vietas tiesā, kur noticis kaitējums (10. pants).

23      Runājot par atbildības apdrošināšanu, Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkts atsaucas uz jurisdikcijas normām par tiešām prasībām, ko cietušās puses ceļ pret apdrošinātāju.

24      Tādēļ, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, ir jādefinē Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkta atsauces uz šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu tvērums. Sevišķi ir jānosaka, vai atsauce ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek atzīta tikai to tiesu, kuras ir nosauktas pēdējā noteikumā, proti, tās vietas tiesu, kur ir apdrošināšanas ņēmēja, apdrošinātāja vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmēja domicils, kompetence izskatīt cietušā tiešas prasības pret apdrošinātāju vai arī šāda atsauce ļauj piemērot šādai tiešai prasībai normu par prasītāja domicila tiesas kompetenci, kas ir noteikta Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

25      Šajā sakarā ir jānorāda, ka šis pēdējais noteikums neaprobežojas ar kompetences piešķiršanu šajā pantā uzskaitīto personu domicila tiesām, bet gan gluži pretēji tajā ir noteikta prasītāja domicila tiesas kompetence, tādējādi atzīstot, ka šīm personām ir iespēja iesūdzēt apdrošinātāju tās vietas tiesā, kur atrodas šo personu domicils.

26      Līdz ar to Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkta atsauces uz šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu interpretācija tādā nozīmē, ka tā cietušai personai ļauj vērsties tikai kompetentajās tiesās saskaņā ar šo pēdējo noteikumu, t.i., tās vietas tiesās, kur ir apdrošinājuma ņēmēja, apdrošinātāja vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmēja domicils, būtu tieši pretrunā ar paša 11. panta 2. punkta tekstu. Šāda atsauce paplašina šī noteikuma piemērojamību ar prasītāju kategoriju, kas tiesājas pret apdrošinātāju, izņemot apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināto vai apdrošinājuma līgumā noteikto apdrošinājuma atlīdzības saņēmēju. Līdz ar to šādas atsauces uzdevums ir papildināt šajā 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto prasītāju uzskaitījumu ar personām, kurām ir nodarīts kaitējums.

27      Šajā sakarā jurisdikcijas norma cietušās personas tiešas prasības gadījumā nevar būt atkarīga no šīs personas kvalifikācijas par “apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju” Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, jo šīs regulas 11. panta 2. punkta atsauce uz šo noteikumu ļauj paplašināt jurisdikcijas normu attiecībā uz strīdiem, kuros pušu kvalifikācija neiekļaujas kādā no šajā noteikumā minētajām kategorijām.

28      Šāda argumentācija tāpat ir pamatota ar pamata lietā izskatāmo noteikumu teleoloģisku interpretāciju. Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 trīspadsmito apsvērumu šīs regulas mērķis ir nodrošināt vājākajai pusei labvēlīgāku aizsardzību, nekā to paredz vispārējās jurisdikcijas normas (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Group Josi, 64. punkts; lietā Société financière et industrielle du Peloux, 40. punkts, kā arī 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C‑77/04 GIE Réunion européenne u.c., Krājums, I‑4509. lpp., 17. punkts). Ja cietušajam liegtu tiesības vērsties tās vietas tiesā, kur atrodas viņa domicils, tas laupītu viņam aizsardzību, kas ir identiska aizsardzībai, ko šī regula piešķir citām pusēm, kuras apdrošināšanas lietās tiek uzskatītas par vājām, un tādēļ būtu pretrunā ar šīs regulas garu. Turklāt, kā to pamatoti norāda Komisija, Regula Nr. 44/2001 ir pastiprinājusi šādu aizsardzību salīdzinājumā ar to, kāda izriet no Briseles konvencijas piemērošanas.

29      Šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2000/26 noteikumi par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, kas pēc Regulas Nr. 44/2001 grozīta ar Direktīvu 2005/14. Šīs direktīvas 3. pantā Kopienu likumdevējs ne tikai ir noteicis, ka dalībvalstu tiesību sistēmās cietušajām personām ir jānodrošina tiešas prasījuma tiesības pret apdrošināšanas sabiedrību, bet šīs direktīvas preambulas 16.a apsvērumā tas ir skaidri atsaucies uz Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 11. panta 2. punktu, lai cietušai personai būtu tiesības sākt tiesvedību pret apdrošinātāju tajā vietā, kurā tai ir domicils.

30      Visbeidzot, runājot par cietušās personas tieši pret apdrošinātāju celtās prasības kvalifikācijas sekām, kas, kā apgalvo apdrošinātājs un kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, Vācijas tiesībās ir strīdīgs jautājums, jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētās jurisdikcijas normas piemērošanu šādai prasībai neizslēdz šādas prasības kvalifikācija Vācijas tiesībās kā delikta prasība saistībā ar tiesībām, uz kurām neattiecas juridiskas līgumsaistības. Šādas prasības raksturam valsts tiesībās nav nekādas nozīmes šīs regulas noteikumu piemērošanā, jo šīs jurisdikcijas normas ir ietvertas iedaļā, proti, šīs regulas II nodaļas 3. iedaļā, kas vispārēji attiecas uz apdrošināšanas lietām un kas atšķiras no iedaļas par īpašu jurisdikciju līgumtiesību vai delikta lietās, proti, tās pašas nodaļas 2. iedaļas. Vienīgais nosacījums, ko Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punkts izvirza šai jurisdikcijas normai, ir tas, ka tiešai prasībai ir jābūt paredzētai valsts tiesībās.

31      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 11. panta 2. punktā minētā atsauce uz šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka cietusī puse pret apdrošinātāju var celt tiešu prasību dalībvalstī tās vietas tiesā, kur ir viņas domicils, ja šāda tieša prasība ir atļauta un ja apdrošinātāja domicils ir kādas dalībvalsts teritorijā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

32      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, izņemot minēto lietas dalībnieku izdevumus, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 11. panta 2. punktā minētā atsauce uz šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka cietusī puse pret apdrošinātāju var celt tiešu prasību dalībvalstī tās vietas tiesā, kur ir viņas domicils, ja šāda tieša prasība ir atļauta un ja apdrošinātāja domicils ir kādas dalībvalsts teritorijā.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.