1

Ar savu apelācijas sūdzību sabiedrība Develey Holding GmbH & Co. Beteiligungs KG (turpmāk tekstā – “Develey”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T-129/04 Develey/ITSB (plastmasas pudeles forma) (Krājums, II-811. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja prasītājas prasību atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju otrās padomes 2004. gada 20. janvāra lēmumu, ar kuru atsaka trīsdimensiju preču zīmes reģistrāciju (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Starptautiskajā līmenī preču zīmju tiesības regulē Konvencija rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai, kas parakstīta 1883. gada 20. martā Parīzē un pēdējo reizi pārskatīta 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā (Recueil des traités des Nations unies [Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums], 828. sēj., Nr. 11851, 305. lpp.; turpmāk tekstā – “Parīzes konvencija”). Visas Eiropas Kopienas dalībvalstis ir šīs konvencijas puses.

3

Parīzes konvencijas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma aizsardzību ikvienas Savienības dalībvalsts pilsoņiem visās pārējās Savienības dalībvalstīs ir tādas pašas priekšrocības, kādas ar attiecīgajiem likumiem ir pašlaik piešķirtas vai turpmāk tiks piešķirtas šo valstu pilsoņiem, pie tam nekādi neierobežojot tiesības, kuras īpaši paredzētas šajā Konvencijā. No iepriekšminētā izriet, ka viņu tiesības tiek aizsargātas tāpat kā attiecīgās valsts pilsoņu tiesības un viņi var izmantot tos pašus likumīgos tiesību aizsardzības līdzekļus pret viņu tiesību jebkādu pārkāpšanu, ar noteikumu, ka tiek ievēroti nosacījumi un formalitātes, kas noteiktas šīs valsts pilsoņiem.”

4

Parīzes konvencijas 6. quinquies panta A un B daļā ir noteikts:

“A.

B. Preču zīmēm, uz kurām attiecas šis pants, nevar atteikt reģistrāciju vai tās atzīt par spēkā neesošām, izņemot šādus gadījumus:

5

Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “ADPIC”), kas ir Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu 1.C pielikums un kas parakstīts Marakešā 1994. gada 15. aprīlī un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.), 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Attiecībā uz šā Līguma II, III un IV nodaļu dalībvalstis ievēro Parīzes Konvencijas (1967) 1.–12. un 19. pantu.”

6

Lēmuma 94/800 preambulas pēdējā apsvērumā ir paredzēts:

“tā kā pēc savas būtības uz Līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu, tai skaitā tā pielikumiem, nevar tieši atsaukties Kopienas vai dalībvalstu tiesās”.

7

Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), preambulas divpadsmitā apsvēruma teksts ir šāds:

“tā kā visām Kopienas dalībvalstīm uzliek saistības Parīzes Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību [Konvencija rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai]; tā kā nepieciešams, ka šīs direktīvas prasības ir pilnībā saskanīgas ar Parīzes Konvencijas prasībām; tā kā šī direktīva neietekmē dalībvalstu saistības, kas izriet no minētās Konvencijas; tā kā vajadzības gadījumā piemēro Līguma 234. panta otro daļu”.

8

Minētās direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem:

9

Grozītās Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 11, 1. lpp.) preambulas piektajā apsvērumā ir norādīts:

“tā kā Kopienas tiesību akti attiecībā uz preču zīmēm tomēr neaizvieto dalībvalstu likumus par preču zīmēm; tā kā patiesībā nebūtu pamatoti pieprasīt uzņēmumiem reģistrēt savas preču zīmes kā Kopienas preču zīmes; tā kā valstu preču zīmes joprojām ir vajadzīgas uzņēmumiem, kas nevēlas savu preču zīmju aizsardzību Kopienas līmenī”.

10

Regulas Nr. 40/94 7. panta, kas attiecas uz absolūto atteikuma pamatojumu, 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Nereģistrē:

[..]

11

Atbilstoši minētās regulas 34. pantam ar virsrakstu “Pretendēšana uz valsts preču zīmes agrāku izcelsmi”:

“1.   Iepriekšējas [Agrākas] dalībvalstī reģistrētas preču zīmes, kā arī [tostarp] Beniluksa valstīs reģistrētas preču zīmes, vai atbilstoši starptautiskiem nolīgumiem, kas ir spēkā dalībvalstī, reģistrētas preču zīmes īpašnieks, kurš iesniedz pieteikumu identiskas preču zīmes reģistrēšanai par Kopienas preču zīmi precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, uz ko reģistrēta agrāka preču zīme, vai kas ir tajos ietverti, attiecībā uz Kopienas preču zīmi var pretendēt uz agrākās preču zīmes agrāku izcelsmi saistībā ar dalībvalsti, kurā vai kurai tā ir reģistrēta.

2.   Vienīgās agrākās izcelsmes sekas saskaņā ar šo regulu ir tad, ja Kopienas preču zīmes īpašnieks atsakās no agrākās preču zīmes vai ļauj tai zaudēt spēku, šajos gadījumos uzskata, ka šai personai joprojām ir tādas pašas tiesības, kā tad, ja agrākā preču zīme joprojām būtu reģistrēta.

3.   Agrāka izcelsme, uz kuru pretendē attiecībā uz Kopienas preču zīmi, zaudē spēku, ja agrāko preču zīmi, uz kuras agrāku izcelsmi atsaucas, pasludina par anulētu vai nederīgu, kā arī ja no tās atsakās pirms tās reģistrācijas par Kopienas preču zīmi.”

12

Regulas Nr. 40/94 35. pantā ar virsrakstu “Pretendēšana uz agrāku izcelsmi pēc Kopienas preču zīmes reģistrācijas” ir paredzēts:

“1.   Kopienas preču zīmes īpašnieks, kurš ir agrākas identiskas dalībvalstī reģistrētas preču zīmes, tostarp Beniluksa valstīs reģistrētas preču zīmes, vai atbilstoši starptautiskiem nolīgumiem, kas ir spēkā dalībvalstī, reģistrētas preču zīmes uz identiskām precēm vai pakalpojumiem īpašnieks, var pretendēt uz agrākās preču zīmes agrāku izcelsmi attiecībā uz dalībvalsti, kurā vai kurai tā ir reģistrēta.

2.   Piemēro 34. panta 2. un 3. punktu.”

13

Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 73 pantu ITSB lēmumos norāda to pamatojumu un tie balstās tikai uz tādiem iemesliem vai pierādījumiem, par ko attiecīgajām pusēm ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus.

14

Regulas Nr. 40/94 74. pantā ar virsrakstu “Faktu pārbaude, ko Birojs veic pēc savas iniciatīvas” ir paredzēts:

“1.   Lietas izskatīšanas procesa laikā Birojs izskata faktus pēc savas iniciatīvas, tomēr lietas izskatīšanas procesos, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai, Birojs aprobežojas ar faktu, pierādījumu un argumentu [pamatu un prasību], ko puses iesniegušas, pārbaudi.

2.   Birojs var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas laicīgi.”

15

Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 108. pantu:

“1.   Pieteikuma par Kopienas preču zīmi iesniedzējs vai tās īpašnieks var lūgt pārvērst tā Kopienas preču zīmes pieteikumu vai Kopienas preču zīmi valsts preču zīmes pieteikumā:

2.   Pārvēršana nenotiek:

3.   Valsts preču zīmes pieteikumam, kas radies, pārvēršot Kopienas preču zīmes pieteikumu vai Kopienas preču zīmi, saistībā ar attiecīgo dalībvalsti ir šā pieteikuma vai preču zīmes iesniegšanas datums vai prioritātes datums un, ja vajadzīgs, šīs valsts preču zīmes agrāka izcelsme atbilstoši 34. vai 35. pantam.

4.   Gadījumos, kad Kopienas preču zīmes pieteikumu uzskata par atsauktu, Birojs nosūta pieteikuma iesniedzējam paziņojumu, kurā nosaka trīs mēnešu termiņu no šīs paziņošanas dienas, kad var iesniegt pārvēršanas pieprasījumu.

5.   Ja Kopienas preču zīmes pieteikums ir atsaukts vai Kopienas preču zīmes sekas izbeidzas [Kopienu preču zīme zaudē spēku] atsaukšanas reģistrēšanas dēļ vai tādēļ, ka reģistrācija nav atjaunota, pārvēršanas pieprasījumu iesniedz trīs mēnešu laikā no dienas, kad atsaukts Kopienas preču zīmes pieteikums, vai no dienas, kad izbeidzas Kopienas preču zīmes sekas [Kopienu preču zīme zaudē spēku].

6.   Ja Kopienas preču zīmes pieteikums ir noraidīts ar Biroja lēmumu vai Kopienas preču zīmes sekas izbeidzas [Kopienu preču zīme zaudē spēku] Biroja vai Kopienas preču zīmju tiesas lēmuma rezultātā, pārvēršanas pieprasījumu iesniedz trīs mēnešu laikā no dienas, kurā šāds lēmums ieguvis galīga lēmuma spēku.

7.   Regulas 32. pantā minētās sekas neiestājas, ja lūgumu neiesniedz noteiktajā laikā.”

16

2002. gada 14. februārīDeveley iesniedza ITSB Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu atbilstoši Regulai Nr. 40/94, atsaucoties uz sākotnējā, 2001. gada 16. augusta pieteikuma prioritāti Vācijā.

17

Ar šo pieteikumu tika lūgts reģistrēt trīsdimensiju apzīmējumu pudeles formā, kas attēlots šādi (turpmāk tekstā – “reģistrācijai pieteiktā preču zīme”):

18

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 29., 30. un 32. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no klasēm atbilst šādam aprakstam:

19

Ar 2003. gada 1. aprīļa lēmumu pārbaudītājs reģistrācijas pieteikumu noraidīja, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Pārbaudītājs secināja, ka, pirmkārt, ITSB nav saistošas agrākas valstu reģistrācijas un ka, otrkārt, reģistrācijai pieteiktās preču zīmes formā nav neviena īpatnēja un viegli identificējama elementa, kas ļautu to atšķirt no parasti tirgū sastopamajām formām un kas tai piešķirtu komerciālās izcelsmes norādes funkciju.

20

Develey iesniegto apelācijas sūdzību, kas bija īpaši pamatota ar neparasto un īpašo attiecīgās pudeles raksturu, ITSB Apelāciju otrā padome ar apstrīdēto lēmumu noraidīja. Apelāciju padome piekrita pārbaudītāja argumentācijai. Tā piebilda, ka ir jāņem vērā, ka no iesaiņojuma formas sastāvošu preču zīmi neatkarīgi no tās apzīmētās preces izskata attiecīgā sabiedrība neuztver obligāti tāpat kā vārdisku, grafisku vai trīsdimensiju preču zīmi. Faktiski attiecīgais gala patērētājs parasti lielāku uzmanību pievērš uz pudeles izvietotajai etiķetei nekā trauka formai bez etiķetes un bez krāsas.

21

Apelāciju padome atzīmēja, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav nekādu papildu iezīmju, kas ļautu to skaidri atšķirt no šobrīd pieejamām formām un kuru dēļ tā paliktu patērētāja atmiņā kā izcelsmes norāde. Faktiski tā uzskatīja, ka īpašā koncepcija, uz kuru atsaucas Develey, izpaužas vienīgi rūpīgas analītiskas izvērtēšanas rezultātā, kādu attiecīgais vidusmēra patērētājs neveic.

22

Apelāciju padome atzīmēja, ka Develey nevarēja atsaukties uz reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju Vācijas preču zīmju reģistrā, jo šādai valsts reģistrācijai, pat ja to varētu ņemt vērā, tomēr nav izšķirošas nozīmes. Turklāt saskaņā ar Apelāciju padomes viedokli Develey iesniegtie reģistrācijas dokumenti neprecizē pamatus, saskaņā ar kuriem būtu bijusi jāpieņem attiecīgā apzīmējuma reģistrācija.

23

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 1. aprīlī, Develey cēla prasību, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu. Savas prasības atbalstam Develey izvirzīja četrus pamatus. Šos pamatus un tātad arī prasību Pirmās instances tiesa noraidīja.

24

No pirmā pamata izriet, ka ITSB neesot ievērojusi pierādīšanas pienākumu, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktu, kā arī Parīzes konvencijas 6. quinquies pantu. Develey apgalvoja, ka ITSB, atzīmējot, ka attiecīgā forma tiks uztverta kā parastas pudeles forma, nevis kā komerciālās izcelsmes norāde, bija jāpierāda atšķirtspējas neesamība.

25

Pirmās instances tiesa precizēja, ka Parīzes konvencijai šajā sakarā nav nozīmes, jo šīs konvencijas 6. quinquies pantā, kas attiecas uz preču zīmju aizsardzību un reģistrāciju citā Parīzes konvencijas parakstītājā valstī, nav ietvertas normas, kuras regulētu pierādīšanas pienākumu Kopienas preču zīmju reģistrācijas procesos. Turklāt Pirmās instances tiesa atgādināja, ka, izvērtējot, vai pastāv Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punktā paredzētais absolūtais atteikuma pamatojums, ITSB ir jāpieņem lēmums, vai uz preču zīmju pieteikumu ir attiecināms šāds pamats, un ka saskaņā ar šīs pašas regulas 74. panta 1. punktu ITSB ir pienākums pēc savas iniciatīvas izvērtēt būtiskos faktus, kādēļ varētu būt piemērojams absolūtais reģistrācijas atteikuma pamatojums.

26

Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Apelāciju padome, secinot, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nepiemīt raksturīgā atšķirtspēja, var savu vērtējumu balstīt uz faktiem, kuri radušies no praktiskās pieredzes, kas vispārīgi iegūta no plaša patēriņa preču tirdzniecības, un kuri būtu zināmi visiem un ir īpaši zināmi šo preču patērētājiem. Tā uzsvēra, ka gadījumā, ja prasītāja pretēji Apelāciju padomes vērtējumam apgalvo, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei piemīt atšķirtspēja, pašai prasītājai ir jāiesniedz konkrēta un pamatota informācija, lai parādītu, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei piemīt vai nu raksturīgā atšķirtspēja, vai arī lietošanas rezultātā iegūta atšķirtspēja.

27

Otrais pamats ir balstīts uz Parīzes konvencijas 6. qunquies panta A. daļas 1. punkta neievērošanu, kas izriet no tā, ka ITSB liedza aizsardzību agrākajai valsts reģistrācijai.Develey apgalvoja, ka, izlemjot, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas Kopienas teritorijā, ITSB faktiski par spēkā neesošu un, tātad, Vācijas teritorijā neaizsargājamu ir atzinusi agrāku Vācijas preču zīmi, kas aizsargā tādu pašu apzīmējumu un kuru reģistrējis Deutsches Patent- und Markenamt (Vācijas Patentu un preču zīmju birojs).

28

Pirmās instances tiesa norādīja, ka, pieņemot, ka ITSB ir jāievēro Parīzes konvencijas 6. quinquies pants, saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 preambulas piekto apsvērumu Kopienas preču zīmju tiesības neaizstāj dalībvalstu preču zīmju tiesības. Tātad apstrīdētais lēmums neietekmē ne agrākas valsts preču zīmes reģistrācijas spēkā esamību, ne tās aizsardzību Vācijas teritorijā. Pirmās instances tiesa piebilda, ka katrā ziņā minētās konvencijas 6. quinquies panta B daļas ii) punktā paredzēta iespēja noraidīt reģistrācijas pieteikumu gadījumā, ja reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nepiemīt atšķirtspēja.

29

Saskaņā ar trešo pamatu tikuši pārkāpti Regulas Nr. 40/94 73. pants, Parīzes konvencijas 6. quinquies pants un ADPIC 2. panta 1. punkts, jo ITSB nav pienācīgi novērtējis agrāko valsts reģistrāciju. Develey uzskatīja, ka ITSB jāņem vērā agrākas valsts preču zīmju reģistrācijas un, pakārtoti, tā kā pastāv vienots juridiskais pamats, ko veido Direktīva 89/104 un Regula Nr. 40/94, ITSB un attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei ir jāpiemēro abos šajos tiesību aktos paredzētie vienādie kritēriji. Tātad ITSB ir jāizskaidro, kāpēc tas šos kritērijus nepiemēro tāpat kā attiecīgā valsts pārvaldes iestāde.

30

Pirmās instances tiesa vispirms noraidīja atsauci uz Parīzes konvenciju un ADPIC, jo tajos nav paredzēts pienākums norādīt lēmuma pamatojumu un tiem nav nozīmes, izskatot šo pamatu. Turklāt tā precizēja, ka Regulas Nr. 40/94 34. un 35. panta mērķis vai rezultāts nevar būt tāds, ka valsts preču zīmes īpašniekam tiek garantēta šīs preču zīmes kā Kopienu preču zīmes reģistrācija, un ka Kopienas preču zīmju režīms ir autonoma sistēma, kuru veido noteikumu kopums, kam izvirzīti tam specifiski mērķi, un kuras piemērošana nav atkarīga no jebkādas valsts sistēmas. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa atgādināja, ka Apelāciju padome ir ņēmusi vērā valsts reģistrācijas esamību un ka apstrīdētajā lēmumā skaidri un nepārprotami ir izskaidroti iemesli, kādēļ Apelāciju padome nesekoja Deutsches Patent- und Markenamt lēmumam.

31

Ceturtais pamats balstīts uz Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, kas izriet no tā, ka ITSB nav atzinis reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju un faktu, ka tās iezīmēm nav nekādu tehnisku funkciju. Šajā sakarā Develey atzīmēja, ka ar minimālu atšķirtspēju pietiekot, lai varētu reģistrēt preču zīmi, un piebilda, ka, lai novērtētu trīsdimensiju preču zīmes atšķirtspēju, nav jāpiemēro stingrāki kritēriji. Develey apgalvoja, ka patērētājs vadās no pudeles formas un tikai pēc tam, kad ir identificējis vēlamo preci, tas pārbaudīs savu izvēli, izmantojot etiķeti. Develey uzskatīja, ka vidusmēra patērētājs ir pilnībā spējīgs uztvert attiecīgo preču iesaiņojuma formu kā šo preču izcelsmes norādi. Pakārtoti Develey apgalvoja, ka nevienai no reģistrācijai pieteiktās preču zīmes iezīmēm nav tehnisku funkciju.

32

Pirmās instances tiesa atgādināja, ka trīsdimensiju preču zīmju, kuras veido preces forma, atšķirtspējas novērtēšanas kritēriji ir tādi paši kā tie, kuri piemērojami attiecībā uz citām preču zīmju kategorijām, un ka preču zīmes atšķirtspēja ir jāvērtē, pirmkārt, saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir iesniegts reģistrācijas pieteikums, un, otrkārt, saistībā ar attiecīgās sabiedrības daļas uztveri. Turklāt Pirmās instances tiesa precizēja, ka, vērtējot preču zīmes atšķirtspēju, ir jāizvērtē tās radītais kopējais iespaids.

33

Pirmās instances tiesa norādīja, ka izskatāmajā lietā ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi apzīmējamās preces ir pārtikas produkti ikdienas izmantošanai un ka tātad attiecīgā sabiedrības daļa ir patērētāju kopums. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka tādējādi reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspēja ir jāvērtē, ņemot vērā prezumēto samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja uzmanību.

34

Saistībā ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi Pirmās instances tiesa vispirms atzīmēja, ka vidusmēra patērētāji parasti neizdara pieņēmumu par preču izcelsmi, balstoties uz to formu vai to iesaiņojuma formu, ja nepastāv nekādi grafiski vai teksta elementi, un ka šie patērētāji pudelēm, kurās atrodas šādas pārtikas preces, pirmām kārtām piešķir vienkāršu iesaiņojuma funkciju. Turpinājumā, izanalizējusi iezīmes, kas atbilstoši Develey viedoklim dod ieguldījumu pudeles atšķirtspējā, Pirmās instances tiesa secināja, ka minētās iezīmes nerada kopējo iespaidu, kas varētu mainīt konstatāciju, saskaņā ar kuru reģistrācijai pieteiktā preču zīme būtiski atšķiras no attiecīgajā nozarē pastāvošas normas vai ieražas. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa piebilda, ka norādītais apstāklis, ka reģistrācijai pieteiktās preču zīmes iezīmes nepilda tehniskas funkcijas, nevar ietekmēt šīs preču zīmes atšķirtspējas neesamību.

35

Apelācijas sūdzībā Develey lūdz Tiesu:

36

ITSB prasījumi Tiesai ir šādi:

37

Vispirms ir jāpārbauda, vai ADPIC un Parīzes konvencijas noteikumi ir tieši piemērojami šajā tiesvedībā.

38

Attiecībā uz ADPIC jāatgādina, ka atbilstoši Lēmuma 94/800 preambulas pēdējam apsvērumam uz Līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu, tostarp tā pielikumiem, nevar tieši atsaukties Kopienas tiesās.

39

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka minētā līguma noteikumiem nav tiešas iedarbības un ka tie nevar radīt tiesības privātpersonām, uz kurām tās varētu tieši atsaukties tiesā saskaņā ar Kopienu tiesībām (šajā sakarā skat. 1999. gada 23. novembra spriedumu lietā C-149/96 Portugāle/Padome, Recueil, I-8395. lpp., 42.–48. punkts; 2000. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietā C-300/98 un C-392/98 Dior u.c., Recueil, I-11307. lpp., 44. un 45. punkts, kā arī 2004. gada 16. novembra spriedumu lietā C-245/02 Anheuser-Busch, Krājums, I-10989. lpp., 54. punkts).

40

Tāpat arī uz Parīzes konvencijas noteikumiem nevar tieši atsaukties šajā lietā.

41

Pirmkārt, Kopiena – starp citu, atšķirībā no ADPIC – nav Parīzes konvencijas puse.

42

Otrkārt, kad Kopienu likumdevējs uzskatīja par nepieciešamu piešķirt dažām Parīzes konvencijas normām tiešu iedarbību, tas Regulā Nr. 40/94 iekļāva tiešas atsauces uz šīm normām, it īpaši attiecībā uz absolūtiem atteikuma pamatojumiem tās 7. panta 1. punkta h) un i) apakšpunktā. Savukārt jāatzīmē, ka minētajā 1. punktā nav šādas atsauces saistībā ar preču zīmes atšķirtspēju un ka šajā sakarā Kopienu likumdevējs paredzējis autonomu normu minētās regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

43

Treškārt, Parīzes konvencijas tiešā iedarbība, protams, varētu izrietēt no atsauces uz šo konvenciju ADPIC 2. panta 1. punktā, taču, tā kā minētajam līgumam nav tiešas iedarbības, šāda minētās konvencijas piemērojamība nevar izrietēt no šīs atsauces.

44

Līdz ar to izskatāmajā lietā ne ADPIC, ne Parīzes konvencija nav piemērojami un Tiesa pārbaudīs apelācijas pamatus tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz apgalvoto Pirmās instances tiesas izdarīto Regulas Nr. 40/94 pārkāpumu.

45

Develey apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu. Turklāt Develey uzskata, ka Pirmās instances tiesai bija jāatceļ apstrīdētais lēmums, jo tā pati konstatējusi reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju, pārsūdzētā sprieduma 52. punktā atzīstot, ka šī preču zīme atšķiras no parastajām tirdzniecībā izmantotajām preču zīmēm.

46

Develey arī apgalvo, ka Pirmās instances tiesas argumentācija saistībā ar patērētāju orientēšanos savā izvēlē ir pretrunā Pirmās instances tiesas judikatūrai (2003. gada 3. decembra spriedums lietā T-305/02 Nestlé Waters France/ITSB (pudeles forma), Recueil, II-5207. lpp., 34. punkts, un 2004. gada 24. novembra spriedums lietā T-393/02 Henkel/ITSB (balta un caurspīdīga flakona forma), Krājums, II-4115. lpp., 34. punkts). Formas kā preces izcelsmes norādes izmantošanai esot zināma nozīme, jo patērētāji veic iepriekšēju atlasi, pamatojoties uz iesaiņojuma formu, un tikai pēc tam pārbauda etiķeti.

47

ITSB norāda, ka preču zīmes reģistrācijas procedūra ir administratīva procedūra un ka tas atbilstoši Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktam izskata faktus pēc savas iniciatīvas. Tātad pierādīšanas pienākuma jēdziens kļūst svarīgs tikai tad, ja noteikti fakti nav pierādāmi. ITSB uzskata, ka Pirmās instances tiesa pareizi norādījusi uz principiem, kuri attiecas uz pierādījumu sniegšanu un novērtēšanu, kas tam ir jāpiemēro šādā procedūrā. Katrā ziņā pēc ITSB viedokļa pienākumu sniegt savu lēmumu pamatojumu nedrīkst jaukt ar kādu pierādīšanas pienākumu.

48

Vispirms atbilstoši tam, ko Pirmās instances tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 15. un 16. punktā, ITSB, izvērtējot, vai pastāv Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punktā paredzētais absolūtais atteikuma pamatojums, ir jāpieņem lēmums, vai preču zīmes reģistrācijas pieteikums noraidāms šāda pamatojuma dēļ.

49

Turklāt jāpiebilst, ka saskaņā ar šīs pašas regulas 74. panta 1. punktu ITSB pēc savas iniciatīvas ir jāizskata atbilstošie fakti, kuru dēļ var tikt piemērots absolūts atteikuma pamatojums.

50

Visbeidzot, jānorāda, ka atbilstoši tam, kas ir pareizi atgādināts pārsūdzētā sprieduma 21. punktā, ja prasītāja pretēji ITSB vērtējumam apgalvo, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei piemīt atšķirtspēja, pašai prasītājai ir jāiesniedz konkrēta un pamatota informācija, lai parādītu, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei piemīt vai nu raksturīgā atšķirtspēja, vai arī lietošanas rezultātā iegūta atšķirtspēja.

51

Līdz ar to jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi noteikumus par pierādīšanas pienākumu.

52

Iebildumi par apgalvotajām kļūdām reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas novērtējumā ir jāizskata saistībā ar piekto pamatu.

53

Šajos apstākļos pirmais pamats ir uzskatāms par nepamatotu.

54

Develey apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ITSB ir atzinis, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nepiemīt atšķirtspēja arī Vācijā. Apstiprinot šo lēmumu, Pirmās instances tiesa atbilstoši Regulas Nr. 40/94108. pantam padarījusi spēkā neesošu identisku preču zīmi, uz kuru attiecas agrāka valsts reģistrācija.

55

ITSB uzskata, ka Pirmās instances tiesa pareizi nolēmusi, ka apstrīdētais lēmums neietekmē ne agrākas valsts preču zīmes reģistrācijas spēkā esamību, ne tās aizsardzību Vācijas teritorijā. ITSB atgādina, ka valsts iestādes atbilstoši valsts preču zīmju tiesībām un neatkarīgi no ITSB lēmumiem vienmēr pārbauda, vai valsts preču zīmes un preču zīmes, attiecībā uz kurām ir iesniegts reģistrācijas pieteikums, var tikt aizsargātas.

56

Kā pareizi atgādinājusi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 25. punktā, apstrīdētais lēmums, ar kuru noraidīta reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācija par Kopienas preču zīmi, neietekmē ne agrākas valsts preču zīmes reģistrācijas spēkā esamību, ne tās aizsardzību Vācijas teritorijā.

57

Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 preambulas piekto apsvērumu, uz kuru Pirmās instances tiesa pamatoti atsaukusies šajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā, Kopienas preču zīmju tiesības neaizstāj dalībvalstu preču zīmju tiesības.

58

Līdz ar to pastāv ne tikai iespēja, ka lingvistisku, kultūras, sociālu un ekonomisku atšķirību dēļ preču zīme, kurai nepiemīt atšķirtspēja vienā dalībvalstī, tāda nav citā dalībvalstī (šajā sakarā skat. 2006. gada 9. marta spriedumu lietā C-421/04 Matratzen Concord, Krājums, I-2303. lpp., 25. punkts, un pēc analoģijas attiecībā uz preču zīmes maldinošu raksturu – 1996. gada 26. novembra spriedumu lietā C-313/94 Graffione, Recueil, I-6039. lpp., 22. punkts), bet arī iespēja, ka preču zīme, kurai nepiemīt atšķirtspēja Kopienas līmenī, tāda nav attiecīgajā dalībvalstī.

59

Jāpiebilst, ka pretēji Develey apgalvojumiem Regulas Nr. 40/94 108. panta noteikumi nekādā ziņā neatspēko šo konstatējumu.

60

Tātad šis pamats ir uzskatāms par nepamatotu.

61

Ar šiem pamatiem Develey pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā balstījusies uz kļūdaino faktu konstatāciju un nav ņēmusi vērā daļu no tās argumentācijas. Develey norāda, ka tā ir uzrādījusi Deutsches Patent- und Markenamt izsniegto reģistrācijas apliecību, no kuras izriet, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir reģistrēta, pamatojoties uz raksturīgo atšķirtspēju, nevis uz lietošanas rezultātā iegūtu atšķirtspēju.

62

Develey apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā trūkst pamatojuma attiecībā uz agrākas valsts reģistrācijas izskatīšanu. Turklāt, ņemot vērā, ka preču zīmju tiesības ir saskaņotas, ITSB un valsts pārbaudītājam jāpiemēro vienādas prasības attiecībā uz atšķirtspēju.

63

Attiecībā uz faktu konstatāciju ITSB norāda, ka tajā notikušajā procesā tieši Develey pārstāvju paskaidrojumos bijis maz informācijas un ka tie aprobežojušies ar nepārbaudāmiem apgalvojumiem attiecībā uz Vācijas reģistrāciju. Ņemot vērā, ka ITSB Apelāciju padomei nebija zināmi precīzi iemesli šīs reģistrācijas atļaušanai, Pirmās instances tiesai nevar pārmest faktu sagrozīšanu šajā sakarā.

64

Saistībā ar pamatojuma trūkumu ITSB atgādina, ka tā pienākuma norādīt individuālu lēmumu pamatojumu divējādais mērķis ir, pirmkārt, ļaut ieinteresētajai personai noskaidrot īstenotā pasākuma pamatojumu, dodot tai iespēju aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Kopienas tiesai veikt lēmuma tiesiskuma kontroli. ITSB norāda, ka ar apstākli, ka Develey nepiekrīt Apelāciju padomes pamatojumam un tā apstiprinājumam, ko sniegusi Pirmās instances tiesa, nepietiek, lai apgalvotu pārsūdzētā sprieduma pamatojuma trūkumu. ITSB uzskata, ka Pirmās instances tiesa pareizi nospriedusi, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pietiekams, un līdz ar to šo spriedumu nekādā ziņā nevar apstrīdēt saistībā ar Regulas Nr. 40/94 73. pantu.

65

Attiecībā uz Develey minēto Deutsches Patent- und Markenamt lēmumu pietiek atgādināt, ka atbilstoši tam, ko norādījusi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. punktā, Kopienas preču zīmju režīms ir autonoma sistēma, kuru veido noteikumu kopums, kam izvirzīti tam specifiski mērķi, un kuras piemērošana nav atkarīga no jebkādas valsts sistēmas.

66

Tātad reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir jāvērtē, tikai pamatojoties uz atbilstošo Kopienas tiesisko regulējumu, un valsts lēmums nekādā gadījumā nevar būt pamats, lai apšaubītu apstrīdētā lēmuma vai pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu.

67

Līdz ar to šis iebildums ir uzskatāms par neatbilstošu.

68

Attiecībā uz apgalvojumu par nepareizu faktu konstatāciju un pārsūdzētā sprieduma pamatojuma nepietiekamību ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 34. punktā citējusi apstrīdētā lēmuma 55. punktu, saskaņā ar kuru reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijai Vācijas preču zīmju reģistrā nav nekāda saistoša spēka attiecībā uz Kopienas preču zīmju režīmu un dalībvalstīs pastāvošās reģistrācijas ir fakts, ko Kopienas preču zīmes reģistrācijas kontekstā var vienīgi ņemt vērā, taču tas nav izšķirošs.

69

No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu, konstatējot faktus attiecībā uz agrāku valsts reģistrāciju, un ka nav atbalstāms viedoklis, saskaņā ar kuru pārsūdzētajā sprieduma trūkstot pamatojuma šajā sakarā.

70

Līdz ar to šis iebildums ir noraidāms.

71

Visbeidzot, iebildums, ka, ievērojot preču zīmju tiesību saskaņošanu, ITSB bija jāpiemēro tādas pašas prasības attiecībā uz atšķirtspēju kā valsts pārbaudītāja piemērotās, ir jāatzīst par neatbilstošu, ņemot vērā, ka, pirmkārt, Kopienas preču zīmju režīms ir autonoma sistēma un ka, otrkārt, pastāv iespēja, ka preču zīme, kurai nepiemīt atšķirtspēja vienā dalībvalstī vai Kopienas sistēmā, tāda nav citā dalībvalstī.

72

Turklāt, kā jau atgādināts saistībā ar iepriekšējiem iebildumiem, dalībvalstīs pastāvošās reģistrācijas ir vienīgi fakts, ko Kopienas preču zīmes reģistrācijas kontekstā var ņemt vērā, un reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir jāvērtē, pamatojoties uz atbilstošo Kopienas tiesisko regulējumu.

73

No tā izriet, ka ITSB nav pienākuma nedz pieņemt tās iestādes prasības un vērtējumu, kam ir kompetence preču zīmju jomā izcelsmes valstī, nedz reģistrēt reģistrācijai pieteikto preču zīmi, pamatojoties uz valsts iestādes viedokli, saskaņā ar kuru apzīmējums ir vienkārši ierosinošs, nevis tieši aprakstošs.

74

Līdz ar to šis iebildums nav pamatots.

75

Šajos apstākļos minētais pamats ir noraidāms.

76

Ar šo pamatu Develey apgalvo, ka, pirmkārt, Pirmās instances tiesa nav pareizi noteikusi, kāds ir reģistrācijai pieteiktās preču zīmes radītais kopējais iespaids. Tā neesot pārbaudījusi vienu no šīs preču zīmes iezīmēm, proti, ka plakanais un platais pudeles korpuss, kas raksturo tās lielāko daļu, pretskatā un no aizmugures raugoties, ir izliekts un augšējā daļā noslēdzas ar mazliet šaurleņķa arku, tādējādi radot portāla iespaidu. Tomēr šī iezīme sniedz būtisku ieguldījumu kopējā iespaidā, jo tās dēļ pudeles korpuss izskatās kā portāls. Develey uzskata, ka visaptverošā novērtējuma rezultātā, ņemot vērā šo iezīmi, būtu bijusi jākonstatē reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspējas esamība.

77

Develey, otrkārt, norāda, ka Pirmās instances tiesa, novērtējot reģistrācijai pieteiktās preču zīmes atšķirtspēju attiecībā uz paredzētajām precēm, neesot nošķīrusi dažādas kategorijas, tādas kā ļoti šķidras, šķidras, biezākas, cietas un pulverveida pārtikas preces un garšvielas. Pirmās instances tiesa tātad esot pieļāvusi kļūdu, novietojot visas reģistrācijas pieteikumā paredzētās preces vienā grupā.

78

Pēc ITSB viedokļa, tā kā šis pamats ietver tikai iebildumus, kas attiecas uz Pirmās instances tiesas veikto faktu konstatāciju, tas ir jānoraida.

79

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē preču zīmes atšķirtspēja nozīmē, ka šī preču zīme ļauj identificēt preci, attiecībā uz kuru pieprasīta reģistrācija, kā tādu, ko piedāvā konkrēts uzņēmums, un tādējādi ļauj atšķirt to no citu uzņēmumu precēm (2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C-473/01 P un C-474/01 P Procter & Gamble/ITSB, Recueil, I-5173. lpp., 32. punkts, kā arī 2004. gada 21. oktobra spriedums lietā C-64/02 P ITSB/Erpo Möbelwerk, Krājums, I-10031. lpp., 42. punkts). Šī atšķirtspēja ir jāvērtē, pirmkārt, saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir iesniegts reģistrācijas pieteikums, un, otrkārt, saistībā ar attiecīgās sabiedrības daļas uztveri (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Procter & Gamble/ITSB, 33. punkts, un 2006. gada 22. jūnija spriedums lietā C-24/05 P Storck/ITSB, Krājums, I-5677. lpp., 23. punkts).

80

Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru trīsdimensiju preču zīmju, kuras veido pašas preces forma, atšķirtspējas novērtēšanas kritēriji ir tādi paši kā tie, kuri piemērojami attiecībā uz citām preču zīmju kategorijām. Tomēr, piemērojot šos kritērijus, ir jāņem vērā fakts, ka vidusmēra patērētāja uztvere, sastopoties ar trīsdimensiju preču zīmi, ko veido pašas preces forma, ne vienmēr ir tāda pati kā, sastopoties ar vārdisku vai grafisku preču zīmi, ko veido apzīmējums, kas nav atkarīgs no apzīmēto preču veidola. Vidusmēra patērētāji nav pieraduši prezumēt preču izcelsmi, balstoties uz preču vai to iesaiņojuma formu bez jebkādiem grafiskiem vai teksta elementiem, un šādas trīsdimensiju preču zīmes atšķirtspēja varētu būt grūtāk nosakāma nekā vārdiskas vai grafiskas preču zīmes atšķirtspēja (2004. gada 7. oktobra spriedums lietā C-136/02 P Mag Instrument/ITSB, Krājums, I-9165. lpp., 30. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Storck/ITSB, 24. un 25. punkts).

81

Pastāvot šādiem apstākļiem, atšķirtspēja Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir tikai preču zīmei, kas būtiski atšķiras no nozarē pastāvošas normas vai ieražas un kura šī fakta dēļ var pildīt būtisko izcelsmes norādes funkciju (2006. gada 12. janvāra spriedums lietā C-173/04 P Deutsche SiSi-Werke/ITSB, Krājums, I-551. lpp., 31. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Storck/ITSB, 26. punkts).

82

Lai noteiktu, vai preču zīmei ir atšķirtspēja, ir jāņem vērā tās radītais kopējais iespaids. Tas tomēr nenozīmē, ka pirms tam nevar secīgi pārbaudīt dažādus elementus, kuri izmantoti šīs preču zīmes attēlošanai. Būtībā, veicot visaptverošu vērtējumu, varētu būt lietderīgi pārbaudīt katru attiecīgās preču zīmes sastāvdaļu (šajā sakarā skat. 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā C-286/04 P Eurocermex/ITSB, Krājums, I-5797. lpp., 22. un 23. punkts un tajos minētā judikatūra).

83

No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Pirmās instances tiesa pareizi identificējusi un piemērojusi konkrētajam gadījumam kritērijus, kas noteikti judikatūrā.

84

Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 50.–53. punktā pārbaudot dažādus elementus, kas veido reģistrācijai pieteiktās preču zīmes formu, un turpmāk minētā sprieduma 53. un 54. punktā veicot tās radītā kopējā iespaida analīzi, lai noteiktu, vai šai preču zīmei piemīt atšķirtspēja.

85

Šajā sakarā jānorāda, ka, pirmkārt, saistībā ar dažādu elementu, kurus izmanto reģistrācijai pieteiktās preču zīmes attēlošanai, pārbaudi ieinteresētā persona nevar pieprasīt tiesības noteikt šīs pārbaudes kārtību, šo elementu sadalīšanas pakāpi vai izmantotos terminus.

86

Tādējādi aplūkojamajā lietā apstāklis, ka daži konkrēti termini, piemēram, “izliekts korpuss” vai “portāla iespaids”, nav izmantoti Pirmās instances tiesas vērtējumā, tomēr nenozīmē, ka noteiktas iezīmes, kas pēc Develey viedokļa dod ieguldījumu atšķirtspējā, nav pienācīgi ņemtas vērā.

87

Otrkārt, tā kā, nosakot, vai reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei piemīt atšķirtspēja, jāņem vērā tās radītais kopējais iespaids, šādas atšķirtspējas esamības apstiprinājums neizriet automātiski no iespējamā apsvēruma, saskaņā ar kuru kāda šīs preču zīmes iezīme to attālina no ierastās formas.

88

Līdz ar to Develey nevar apgalvot, ka Pirmās instances tiesai bija jāatceļ apstrīdētais lēmums tāpēc, ka pārsūdzētā sprieduma 52. punktā tā atzinusi, ka “vienīgā iezīme, kas reģistrācijai pieteikto preču zīmi attālina no ierastās formas, ir tās sānu iedobumi”.

89

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Pirmās instances tiesa precizējusi, ka, “pat ja to varētu uzskatīt par neparastu iezīmi, ar to vien nepietiek, lai iespaidotu reģistrācijai pieteiktās preču zīmes radīto kopiespaidu tā, lai tas nozīmīgā veidā atšķirtos no tā, kas attiecīgajā sektorā ir norma vai ieradums, un šī fakta dēļ varētu pildīt savu būtisko izcelsmes norādes funkciju”.

90

Tātad nevar apgalvot, ka Pirmās instances tiesa nav pareizi novērtējusi reģistrācijai pieteiktās preču zīmes radīto kopējo iespaidu.

91

Attiecībā uz iebildumu, ka netika nošķirtas dažādas attiecīgo preču kategorijas, jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka atbilstoši Direktīvai 89/104 kompetentajai iestādei, atsakot preču zīmes reģistrāciju, savā lēmumā ir jānorāda secinājums, pie kura tā ir nonākusi attiecībā uz katru no precēm un pakalpojumiem, kas minēti reģistrācijas pieteikumā. Tomēr, ja tas pats atteikuma pamatojums ir sniegts attiecībā uz kādu preču vai pakalpojumu kategoriju vai grupu, kompetentā iestāde var aprobežoties ar vispārēju vērtējumu attiecībā uz visām attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem (2007. gada 15. februāra spriedums lietā C-239/05 BVBA Management, Training en Consultancy, Krājums, I-1455. lpp., 38. punkts).

92

Pieņemot, ka šī judikatūra ir saistoša Pirmās instances tiesai, jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 46. un 47. punktā tā ir konstatējusi, ka ar reģistrācijai pieteikto preču zīmi apzīmējamās preces ir pārtikas produkti ikdienas izmantošanai un ka patērētāji pudelēm, kurās atrodas šādas pārtikas preces, pirmām kārtām piešķir vienkāršu iesaiņojuma funkciju. Turklāt no šā sprieduma 18. punkta izriet, ka preces, attiecībā uz kurām ir iesniegts reģistrācijas pieteikums, ietilpst tikai trijās preču klasēs atbilstoši Nicas Nolīgumam.

93

Tātad nevar apgalvot, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini aprobežojusies ar vispārēju vērtējumu attiecībā uz minētajām precēm.

94

Šajos apstākļos ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa, nospriežot, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nepiemīt atšķirtspēja Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, nav pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz minēto noteikumu un atbilstošo Tiesas judikatūru.

95

Attiecībā uz iebildumu pret Pirmās instances tiesas konstatējumiem par attiecīgās sabiedrības daļas pazīmēm, patērētāju attieksmi un to orientēšanos ir jāatzīmē, ka, pirmkārt, šie konstatējumi ir faktu vērtējumi un ka, otrkārt, Develey nav pārmetusi Pirmās instances tiesai faktu sagrozīšanu šajā sakarā.

96

Būtiskas atšķirības esamības vai neesamības noteikšana šā sprieduma 81. punkta nozīmē tāpat attiecas uz faktu novērtēšanu.

97

Tomēr saskaņā ar EKL 225. pantu un Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Līdz ar to Pirmās instances tiesai ir ekskluzīva kompetence, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumos, kad būtiskas neprecizitātes tās konstatējumos izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, novērtēt šos faktus. Līdz ar to faktu novērtējums, izņemot gadījumus, kad tai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, ko Tiesa kā tādu izskata apelācijā (2002. gada 19. septembra spriedums lietā C-104/00 P DKV/ITSB, Recueil, I-7561. lpp., 22. punkts, kā arī 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C-456/01 P un C-457/01 P Henkel/ITSB, Recueil, I-5089. lpp., 41. punkts).

98

Tātad šis iebildums nav pieņemams.

99

Līdz ar to piektais pamats, kas ir daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams, ir jānoraida.

100

Ņemot vērā, ka visi Develey izvirzītie pamati ir noraidīti, apelācijas sūdzība kopumā ir noraidāma.

101

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā ITSB ir prasījis piespriest Develey atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums tai ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: