1.

Jautājumi, ko šajā lietā uzdod iesniedzējtiesa, ir par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā — “Regula Nr. 44/2001”) ( 2 ) to noteikumu interpretāciju, kuri attiecas uz jurisdikciju patērētāju līgumu jomā; precīzāk sakot, par to, vai jurisdikciju pār patērētāja prasījuma tiesībām uz uzņēmuma šķietami solīta laimesta izmaksāšanu nosaka saskaņā ar šiem noteikumiem. Interpretējot Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 3 ) (turpmāk tekstā — “Briseles konvencija”) ( 4 ), Tiesa par jurisdikciju jau ir lēmusi lietās, kurās pret pārdevēju, kas bija citas valsts rezidents, patērētājs bija cēlis prasību par šķietami solīta laimesta izmaksāšanu. Turpretī, interpretējot Regulu Nr. 44/2001, Tiesa vēl par šo jautājumu nav lēmusi ( 5 ).

2.

Tādējādi šajā lietā rodas jautājums par interpretācijas nepārtrauktību Briseles konvencijas un Regulas Nr. 44/2001 starpā. Regula Nr. 44/2001 tika pieņemta, lai panāktu nolēmumu brīvu apriti civillietās un komerclietās, un 2002. gada 1. martā tā aizstāja Briseles konvenciju dalībvalstu, izņemot Dāniju ( 6 ), attiecībās. Tādējādi arī ar Regulas Nr. 44/2001 stāšanos spēkā nozīmi ieguva jautājums par to, vai šī regula un Briseles konvencija jāinterpretē pilnīgi vienādi vai arī interpretācijā var būt atšķirības.

3.

Prejudiciālie jautājumi tiek uzdoti tiesvedībā starp R. Ilzingeri [R. Ilsinger], Austrijas pilsoni ar dzīvesvietu Austrijā, un uzņēmumu, kurš veic tirdzniecību pa pastu, Schlank & Schick GmbH (turpmāk tekstā — “Schlank & Schick”) ar juridisko adresi Āhenē (Vācija), un tajā R. Ilzingere prasa izmaksāt laimestu, kuru viņai šķietami bija apsolījis Schlank & Schick GmbH.

4.

Regulas Nr. 44/2001 preambulas 13. apsvērumā ir noteikts:

“Saistībā ar apdrošināšanu, patērētāju līgumiem un nodarbinātību, vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas.”

5.

Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērumā ir noteikts:

“Būtu jānodrošina nepārtrauktība Briseles konvencijas un šīs regulas starpā, un tālab būtu jānosaka pārejas noteikumi. Šī pati vajadzība attiecas uz Briseles konvencijas interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā, un 1971. gada protokols joprojām būtu jāpiemēro arī lietām, ko izskata tiesā, kad šī regula stājas spēkā.”

6.

Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā, kurš ietilpst iedaļā ar virsrakstu “Vispārīgi noteikumi”, ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

7.

Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kurš ietilpst iedaļā ar virsrakstu “Īpašā jurisdikcija”, ir noteikts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..].”

8.

Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punktā, kurš ietilpst iedaļā ar virsrakstu “Jurisdikcija patērētāju līgumos”, ir noteikts:

“Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:

9.

Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktā ir noteikts:

“Patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai patērētāja domicila vietas tiesās.”

10.

Briseles konvencijas 13. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā nodaļā, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja

11.

Konsumentenschutzgesetz (Patērētāju aizsardzības likums)  ( 7 ) 5.j pantā ir noteikts:

“Uzņēmumiem, kuri atsevišķam patērētājam nosūta solījumu piešķirt laimestu vai līdzīgus paziņojumus, kuru formulējums rada iespaidu, ka patērētājs ir laimējis noteiktu balvu, šis laimests jāizmaksā patērētājam, laimesta izmaksāšanu patērētājs var pieprasīt arī tiesas ceļā.”

12.

2002. gada augustā R. Ilzingere, Austrijas pilsone ar dzīvesvietu Austrijā, saņēma aploksni, ko bija nosūtījis uzņēmums, kurš veic tirdzniecību pa pastu, Schlank & Schick GmbH, kura juridiskā adrese ir Āhenē (Vācija). Aploksnē ar uzrakstiem “Svarīgi dokumenti”, “Lūdzu, atveriet nekavējoties” un “Personīgi” atradās R. Ilzingerei personīgi adresēts paziņojums par laimestu EUR 20000 apmērā. Paziņojumā par laimestu bija teikts, ka R. Ilzingere ir ieguvusi balvu, ja viņai ir “identifikācijas numurs, kas dod tiesības uz laimestu” un ja viņa kuponu ar identifikācijas numuru uzlīmēs uz laimesta pieprasījuma sertifikāta un septiņu dienu laikā nosūtīs Schlank & Schick. No paziņojuma par laimestu tāpat izrietēja, ka tiesības saņemt laimestu nav atkarīgas no preču pasūtīšanas. R. Ilzingere uzlīmēja kuponu ar identifikācijas numuru uz laimesta pieprasījuma sertifikāta un nosūtīja to Schlank & Schick.

13.

Tā kā R. Ilzingere nesaņēma laimestu no Schlank & Schick, viņa 2002. gada decembrī pret šo uzņēmumu cēla prasību par laimesta izmaksāšanu Landesgericht St. Pölten (Santpeltenes Federālās zemes tiesa), savas dzīvesvietas tiesā, pamatojoties uz KSchG 5.j pantu saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 16. panta 1. punktu. Schlank & Schick cēla iebildumu, norādot, ka Austrijas tiesai nav jurisdikcijas. 2004. gada 15. jūnija nolēmumā Landesgericht St. Pölten noraidīja gan iebildumu par jurisdikcijas neesamību, gan prasību.

14.

Abi lietas dalībnieki pārsūdzēja Landesgericht St. Pölten nolēmumu iesniedzējtiesā Oberlandesgericht Wien (Vīnes Federālās zemes Augstākā tiesa). Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tā norāda, ka Tiesa judikatūrā jau ir lēmusi par Briseles konvencijas 13. panta pirmo daļu, nosakot, ka šī panta piemērošanas nosacījums ir faktiski noslēgts līgums par kustamas mantas pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts ir formulēts plašāk par Briseles konvencijas 13. panta pirmo daļu un tāpēc nav skaidrs, vai arī uz šo pantu attiecas interpretācija, kuru Tiesa ir sniegusi par Briseles konvencijas 13. panta pirmo daļu. Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu Austrijas tiesām nav jurisdikcijas, kaut arī tās priekšnoteikums nav līguma noslēgšana, jo saskaņā ar Austrijas, kā arī Vācijas tiesībām naudas parādu izpildes vieta ir parādnieka atrašanās vieta, tātad — Vācija.

15.

No iesniedzējtiesas rīcībā esošajiem faktiem skaidri neizriet, vai R. Ilzingere kopā ar laimesta pieprasījuma sertifikātu ir nosūtījusi pasūtījumu preces izmēģināšanai. R. Ilzingere norāda, ka to ir izdarījusi, taču Schlank & Schick to apstrīd un apgalvo, ka nav saņēmis pasūtījumu no R. Ilzingeres. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju Landesgericht St. Pölten nolēmuma, kurā tā noraidīja iebildumu par jurisdikcijas neesamību un R. Ilzingeres prasību, apsvērumos ir norādījusi, ka laimesta saņemšana nav bijusi atkarīga no preču pasūtīšanas un tādējādi nav nozīmes tam, vai R. Ilzingere kopā ar laimesta pieprasījumu ir nosūtījusi pasūtījumu preces izmēģināšanai.

16.

Tāpēc iesniedzējtiesa 2006. gada 29. marta lēmumā nolēma apturēt tiesvedību un saskaņā ar EKL 68. un 234. pantu uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Ja uz pirmo jautājumu sniegta noliedzoša atbilde:

17.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts 2006. gada 7. aprīlī. Rakstveida procedūras laikā apsvērumus iesniedza Austrijas, Čehijas, Itālijas, Slovēnijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija. tiesas sēdē tika uzklausīti Schlank & Schick maksātnespējas procesa administratora, Austrijas, Čehijas un Spānijas valdību un Komisijas mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

18.

Lietas dalībnieku apsvērumus par pirmo prejudiciālo jautājumu var iedalīt divās grupās. Daži lietas dalībnieki uzskata, ka patērētāja prasījuma tiesības, kas izriet no KSchG 5.j panta, nav līgumtiesiskas prasījuma tiesības Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, turpretī citi lietas dalībnieki apgalvo, ka patērētāja prasījuma tiesības, kas izriet no Austrijas tiesību akta, ir līgumtiesiskas prasījuma tiesības saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001. Rakstveida apsvērumos Komisija atbalstīja pirmo viedokli, taču tiesas sēdē paskaidroja, ka tai ir pieņemams arī otrais viedoklis.

19.

Atbilstoši Komisijas viedoklim tās rakstveida apsvērumos, kā arī saskaņā ar Slovēnijas valdības un Schlank & Schick maksātnespējas procesa administratora viedokli Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tieši tāpat kā Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkts, pat ja abu tiesību normu formulējums nav pilnīgi vienāds.

20.

Rakstveida apsvērumos Komisija un Slovēnijas valdība uzsver, ka tas izriet jau no Regulas Nr. 44/2001 15. panta teksta, jo gan 1. punkta ievadteikums, gan šī punkta c) apakšpunkts attiecas tikai uz gadījumiem, kad patērētājs ir noslēdzis līgumu ar citu līgumslēdzēju pusi. Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkts attiecas tikai uz preču vai pakalpojumu piegādes līgumiem, bet Regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāpiemēro arī “visos citos gadījumos”, ja “līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai piekopj arodu [..]”. Tomēr arī citos Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajos gadījumos jābūt noslēgtam līgumam starp patērētāju un citu līgumslēdzēju pusi. Gan Komisija, gan Slovēnijas valdība rakstveida apsvērumos atsaucas uz viedokli, kuru šajā jautājumā secinājumos lietā Kapferer ( 8 ) pārstāvēja ģenerāladvokāts Ticano, 54. punktā uzsverot, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta grozījumi attiecas tikai uz patērētāju līgumu noteikumu materiālo piemērojamību un nekādā veidā neskar prasību par līguma noslēgšanu.

21.

Arī Schlank & Schick maksātnespējas procesa administrators tiesas sēdē apgalvoja, ka piekrīt viedoklim, kuru secinājumos lietā Kapferer ir paudis ģenerāladvokāts Ticano. Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts esot formulēts citādāk nekā Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkts, lai šīs tiesību normas piemērošanas jomā iekļautu arī ar interneta starpniecību noslēgtus līgumus. Regulas 15. pants attiecoties tikai uz divpusējiem līgumiem, kuros abas līgumslēdzējas puses uzņemas savstarpējas saistības. Ja patērētājs neuzņemas nekādas saistības, viņam nav jābūt iespējai celt prasību dalībvalstī, kurā ir viņa dzīvesvieta.

22.

Turpretī Austrijas, Čehijas, Itālijas un Spānijas valdības uzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē citādāk nekā Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkts. Arī Komisija tiesas sēdē paskaidroja, ka tai ir pieņemama arī citāda šī regulas panta interpretācija.

23.

Austrijas valdība norāda, ka Regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir formulēts ievērojami plašāk par Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktu. Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecoties ne tikai uz noteiktiem līgumu veidiem, bet esot piemērojams visiem patērētāju līgumu veidiem “visos citos gadījumos”. Šāds cits gadījums esot arī vienpusējs solījums piešķirt laimestu, ko patērētājs pieņem un kas izraisa līgumattiecības, patērētājam neuzņemoties saistības. Pamatojot savu uzskatu, Austrijas valdība norāda, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta ievadteikums esot atvasināts no regulas 5. panta 1. punkta, kas liecinot par to, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punktam ir plašāka piemērošanas joma.

24.

Līdzīgi domā Čehijas valdība, uzskatot, ka vienpusējs solījums piešķirt laimestu jāuztver kā piedāvājums, bet laimesta pieprasīšana kā piedāvājuma pieņemšana. Tādējādi rodoties līgumtiesiska rakstura attiecības, ko var nosaukt par noslēgtu līgumu.

25.

Arī Itālijas valdība uzskata, ka solījums piešķirt laimestu, kuru R. Ilzingere pieņēma, nosūtot Schlank & Schick laimesta pieprasījuma sertifikātu ar uzlīmētu kuponu, ir patērētāja līgums Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Šī panta nozīmē līgums varot būt noslēgts arī tad, ja saistības uzņemas tikai viena puse.

26.

Spānijas valdība savu viedokli pamato ar četriem argumentiem. Pirmkārt, Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta teksts atšķiroties no Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkta teksta. Otrkārt, tikai atšķirīga Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija patērētājam kā vājākajai līgumslēdzējai pusei varot nodrošināt augstu aizsardzības līmeni. Treškārt, esot jāņem vērā jurisdikcijas un tiesu piemēroto materiālo tiesību savstarpējā saistība. Lai aizsargātu patērētāju, jānodrošina, lai attiecībā uz viņu tiktu piemēroti tās dalībvalsts tiesību akti, kurā viņam ir dzīvesvieta. Ceturtkārt, Regulas Nr. 44/2001 15. panta piemērošana ne vienmēr nozīmējot, ka jurisdikcija ir tās vietas tiesai, kurā patērētājam ir dzīvesvieta.

27.

Komisija tiesas sēdē norādīja, ka attiecībā uz prasību nodrošināt augstu patērētāja aizsardzības līmeni tā uzskata par pieņemamiem arī argumentus, ka, ja patērētājam tiek dots solījums piešķirt laimestu un viņš to pieņem, tas nozīmē, ka ir noslēgts patērētāja līgums un tādējādi rodas jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Pēdējos gados ir ļoti pieaudzis patērētājiem sūtīto solījumu piešķirt laimestu skaits, un daudzi uzņēmumi ir reģistrējušies citā dalībvalstī, lai šādā veidā izvairītos no patērētāju prasībām, kuras viņi nevēlas celt citā dalībvalstī. Šis viedoklis nav pretrunā ģenerāladvokāta Ticano uzskatam lietā Kapferer; minētajā lietā nebija noslēgta līguma tāpēc, ka patērētāja nebija piekritusi laimesta piešķiršanas solījumā minētajiem nosacījumiem, jo nebija veikusi nesaistošu izmēģinājuma pasūtījumu, no kura bija atkarīga balvas saņemšana.

28.

Visi lietas dalībnieki, izņemot Schlank & Schick maksātnespējas procesa administratoru, uzskata, ka uz otro prejudiciālo jautājumu Tiesai būtu jāsniedz apstiprinoša atbilde. Komisija, kā arī Čehijas un Slovēnijas valdības norāda, ka Tiesa jau lietā Gabriel ( 9 ) ir lēmusi, ka jurisdikciju pār strīdiem par naudas laimesta piešķiršanas solījumu nosaka saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem kā jurisdikciju pār līgumiem par tādas kustamas mantas piegādi, ko patērētājs ir pasūtījis pie pārdevēja, kurš ir solījis piešķirt laimestu. Pēc Itālijas valdības domām, solījums piešķirt laimestu un preču pasūtījums ir nesaraujami saistīti, jo patērētājs preci ir pasūtījis solītā laimesta dēļ, kura vērtība ir ievērojami lielāka par pasūtīto preču vērtību. Turklāt Itālijas un Spānijas valdības norāda, ka lietā Besix ( 10 ) Tiesa ir lēmusi, ka jāizvairās no situācijām, kurās pār strīdiem par vienām tiesiskām attiecībām vai vairākām cieši saistītām tiesiskām attiecībām jurisdikcija būtu vairākām tiesām. Austrijas valdība ierosina nesniegt atsevišķu atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu tā pakārtotības dēļ.

29.

Schlank & Schick maksātnespējas procesa administrators tiesas sēdē pauda viedokli, ka arī tad, ja patērētājs ir pasūtījis preces, kaut arī šāds pasūtījums nebija balvas saņemšanas nosacījums, patērētāja dzīvesvietas tiesām nav jurisdikcijas, jo patērētāju aizsardzības mērķis nav dot iespēju patērētājam iedzīvoties, ceļot prasību par laimesta izmaksāšanu.

30.

Uzdodot prejudiciālos jautājumus, valsts tiesa lūdz interpretēt Regulas Nr. 44/2001 noteikumus par jurisdikciju patērētāju līgumu jomā. Noteikumi par jurisdikciju patērētāju līgumos ir izņēmums no actor sequitur forum rei vispārējās jurisdikcijas principa, kas ir paredzēts Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā un saskaņā ar kuru pret personām, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var celt prasību šīs dalībvalsts tiesā. Kā izriet no regulas preambulas 13. apsvēruma, patērētājam kā patērētāja līguma vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātam ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas viņa interesēm, nekā to paredz vispārējās normas. Interpretējot īpašās jurisdikcijas noteikumus, jāņem vērā, ka šie noteikumi jāinterpretē šauri un tos nevar interpretēt tā, lai aptvertu gadījumus, kuri nav skaidri paredzēti Regulā Nr. 44/2001 ( 11 ).

31.

Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka prasījuma tiesības, saskaņā ar kurām patērētājs no uzņēmuma, kurš veic tirdzniecību pa pastu un kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, tiesas ceļā var pieprasīt šķietami laimētu balvu, ir līgumtiesiskas prasījuma tiesības Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ja laimesta pieprasīšana nav atkarīga no preču pasūtīšanas un pasūtītājs preces arī nav pasūtījis. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas saņemt paskaidrojumu par to, vai pastāv prasījuma tiesības minētā panta nozīmē, ja, lai iegūtu prasījuma tiesības uz laimesta izmaksāšanu, nebija jāpasūta preces, bet patērētājs tās tomēr ir pasūtījis.

32.

Faktu ziņā jāsecina, ka no iesniedzējtiesas lēmuma neizriet, vai R. Ilzingere faktiski ir pasūtījusi preces Schlank & Schick. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju pirmās instances tiesa savu lēmumu pamatoja ar to, ka tiesības saņemt laimestu nebija atkarīgas no preču pasūtīšanas, un tāpēc tā neuzskatīja par būtisku, vai R. Ilzingere no uzņēmuma bija pasūtījusi preces. Tādējādi iesniedzējtiesa jautājumu uzdod gan par gadījumu, kad patērētājs ir pasūtījis preces, gan par gadījumu, kad viņš to nav darījis.

33.

Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai KSchG 5.j pantā paredzētās prasījuma tiesības ir līgumtiesiskas prasījuma tiesības Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Tā kā Tiesai, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jālemj tikai par Kopienu tiesību interpretāciju, lai iesniedzējtiesai dotu norādījumus par lēmuma pieņemšanu pamata lietā ( 12 ), pirmais prejudiciālais jautājums būtu jāformulē citādāk, proti:

Vai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tiesības, ko patērētājiem piešķir viņu dzīvesvietas dalībvalsts tiesības, no citā dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem tiesas ceļā pieprasīt šķietami laimētu balvu, ja uzņēmums atsevišķam patērētājam nosūta solījumu piešķirt laimestu, radot iespaidu, ka patērētājs ir laimējis noteiktu balvu, ja laimesta pieprasīšana nav atkarīga no preču pasūtīšanas vai pasūtīšanas tikai to izmēģināšanai un preces arī nav pasūtītas, bet paziņojuma adresāts laimestu pieprasa, ir līgumtiesiskas prasījuma tiesības minētā regulas panta nozīmē?

34.

Lai būtu jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, jābūt izpildītiem trim nosacījumiem ( 13 ). Pirmkārt, prasītājam ir jābūt privātpersonai, kas nav iesaistīta komerciālā vai profesionālā darbībā, otrkārt, prasījumam jābūt saistītam ar patērētāja līgumu, kas noslēgts starp šo patērētāju un profesionālu pārdevēju, un, treškārt, profesionālajam pārdevējam jāveic tirdzniecības darbības patērētāja domicila valsts teritorijā vai šīs darbības jebkādā veidā jāīsteno attiecīgajā dalībvalstī vai vairākās valstīs, ieskaitot attiecīgo dalībvalsti, un līgumam jāietilpst šādu darbību jomā.

35.

Šajā lietā ir izpildīts pirmais un trešais nosacījums. R. Ilzingere neapšaubāmi ir patērētājs Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta nozīmē; strīdīgajās tiesiskajās attiecībās viņa ir privātpersona, kas nav iesaistīta komerciālā vai profesionālā darbībā. Savukārt Schlank & Schick veic profesionālu darbību, kas kā tirdzniecība pa pastu notiek dalībvalstī, kurā atrodas R. Ilzingeres dzīvesvieta. Tāpat var uzskatīt, ka solījums patērētājam piešķirt laimestu ietilpst šādas darbības jomā, jo šādi tiek mēģināts ieinteresēt patērētāju pasūtīt preces. Tomēr šajā lietā strīdīgs ir jautājums par to, vai ir izpildīts otrais nosacījums, proti, vai prasījums ir saistīts ar patērētāja līgumu, kas ir noslēgts starp R. Ilzingeri un Schlank & Schick. No atzinuma, vai šajā lietā solījums patērētājai piešķirt laimestu ir izraisījis patērētāja līguma noslēgšanu, ir atkarīgs, kurai tiesai ir jurisdikcija, lai izskatītu prasību, kurā patērētāja prasa izmaksāt šķietami solītu laimestu.

36.

Uz jautājumu par jurisdikciju pār prasījumu izmaksāt patērētājam šķietami solītu laimestu Tiesa ir sniegusi atbildi tikai Briseles konvencijas kontekstā, bet saistībā ar Regulu Nr. 44/2001 tā šo jautājumu vēl nav novērtējusi ( 14 ). Interpretējot Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktu, Tiesa jau ir atbildējusi uz jautājumu, kas ir tāds pats kā iesniedzējtiesas pirmais jautājums, proti, spriedumā lietā Engler ( 15 ). Šajā spriedumā Tiesa nolēma, ka nevar piemērot Briseles konvencijas 13. pantu, ja pārdevējs patērētājam ir nosūtījis vēstuli ar solījumu piešķirt laimestu un patērētājs ir pieprasījis izmaksāt balvu, bet nav ar pārdevēju noslēdzis līgumu par kustamas mantas piegādi vai pakalpojuma sniegšanu. Spriedumā lietā Engler Tiesa norādīja, ka šajā lietā “[profesionāla pārdevēja] rīcībai nesekoja līguma noslēgšana starp patērētāju un profesionālo pārdevēju, kas attiecas uz vienu no šīs normas īpašajiem mērķiem un kura ietvaros puses būtu uzņēmušās abpusējas saistības”  ( 16 ). Tiesa uzskatīja, ka šo atzinumu neietekmēja ne minētā noteikuma mērķis, proti, nodrošināt patērētāja kā vājākās puses atbilstīgu aizsardzību, ne tas, ka patērētājai personīgi adresētajam sūtījumam bija pievienota veidlapa ar piedāvājumu izmēģināt preci, kura mērķis bija ieinteresēt patērētāju pasūtīt preces ( 17 ).

37.

Tādējādi Ilzingeres lietā būtībā jāpārbauda, vai ir jānodrošina nepārtrauktība starp abiem tiesību aktiem, proti, vai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tieši tāpat kā Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkts, vai arī šis regulas pants, ņemot vērā tā daļēji atšķirīgo formulējumu, ir jāinterpretē citādi. Šajā sakarā jānorāda, ka, interpretējot Regulu Nr. 44/2001, kura 2002. gada 1. martā aizstāja Briseles konvenciju ( 18 ), vispārīgi par izejas punktu jāņem nepārtrauktības princips. No Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvēruma izriet, ka ir jānodrošina nepārtrauktība Briseles konvencijas un šīs regulas starpā, tas attiecas arī uz Briseles konvencijas interpretāciju Tiesā. Interpretējot Regulu Nr. 44/2001, šo nepārtrauktības principu Tiesa jau ir ņēmusi vērā savā judikatūrā ( 19 ). Tomēr, ja ir pamatoti iemesli un Regulas Nr. 44/2001 teksts būtiski atšķiras no Briseles konvencijas teksta, Tiesa ir atkāpusies no šī principa un interpretējusi regulu citādi ( 20 ). Tādējādi Ilzingeres lietā jāpārbauda, vai apstāklis, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir formulēts citādāk nekā Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkts, kopā ar prasību nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni pamato šī regulas panta citādu interpretāciju.

38.

Izvērtējot pirmo prejudiciālo jautājumu, vispirms jāņem vērā, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta teksts atšķiras no Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkta teksta. Saskaņā ar Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas ievadteikumu vai attiecīgi Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punktu, jurisdikciju nosaka saskaņā ar iedaļu par jurisdikciju pār patērētāju līgumiem “lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs [..]” (Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts); attiecīgi Briseles konvencijas 13. panta pirmajā daļā par to ir teikts: “lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs [..].” Tomēr Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir formulēts plašāk par Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktu. Saskaņā ar Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktu jurisdikciju nosaka saskaņā ar nodaļu par patērētāju līgumiem arī “jebkuram citam preču vai pakalpojumu piegādes līgumam”. Turpretī Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka saskaņā ar šo iedaļu jurisdikciju nosaka “visos citos gadījumos”, ja līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komerciālu vai profesionālu darbību patērētāja domicila valstī vai šādas darbības īsteno attiecīgajā dalībvalstī. Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkts ietver tikai kustamas mantas vai pakalpojumu piegādes līgumus, taču Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas uz visiem līgumiem, kurus patērētājs noslēdzis ar citu personu, ievērojot šajā pantā minētos nosacījumus.

39.

Kā izriet no priekšlikuma Regulai Nr. 44/2001 pamatojuma, regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts tika formulēts citādāk nekā Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkts galvenokārt tāpēc, ka tā piemērošanas jomā bija jāiekļauj arī tādi līgumi, kuri tiek noslēgti ar interneta starpniecību ( 21 ). Tāpēc Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts tika grozīts tādējādi, ka tas ietver arī gadījumus, kad līgums ir noslēgts ar personu, kas īsteno komerciālu vai profesionālu darbību patērētāja domicila valsts teritorijā ( 22 ). Tomēr šis pants jāpiemēro arī tad, ja otra līgumslēdzēja puse veic komerciālu vai profesionālu darbību patērētāja domicila valstī. Ar minētajiem nosacījumiem šis pants jāpiemēro arī, piemēram, ceļojumu pakešu līgumiem ( 23 ), uzticības līgumiem ( 24 ) un citiem līgumiem ( 25 ).

40.

Pēc manām domām, paplašinot formulējumu, Kopienu likumdevējs ir vēlējies attiecināt Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu ne tikai uz divpusējiem līgumiem (contractus bilaterales aequales), bet gan piemērot šo pantu visiem patērētāju līgumiem. Šo viedokli pamato trīs argumenti. Pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punktu patērētāju līgumi ir līgumi, “kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs, mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju”. To, vai tas ir patērētāja līgums, nosaka, novērtējot līgumslēdzējas puses, nevis tā saturu vai līgumslēdzēju pušu pienākumus. Otrkārt, 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir skaidri noteikts, ka šis pants jāpiemēro “visos citos gadījumos”, ja līgums ir noslēgts saskaņā ar šajā apakšpunktā minētajiem nosacījumiem. Ja Kopienu likumdevējs šo apakšpunktu būtu vēlējies attiecināt tikai uz divpusējiem līgumiem, tad tas, izmantojot atbilstošu terminoloģiju, būtu skaidri norādījis, ka šis apakšpunkts jāpiemēro tikai noteiktos gadījumos. Tā kā Kopienu likumdevējs regulā ir lietojis vispārīgu terminu “līgums”, jāsecina, ka šis termins ietver visus līgumu veidus ( 26 ). Treškārt, ja 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošana attiektos tikai uz divpusējiem līgumiem, šādi būtu izslēgta šī panta piemērošana noteiktiem līgumiem, kuros saistības uzņemas tikai viena līgumslēdzēja puse, piemēram, galvojuma līgumam, kuru noslēdz patērētājs un kurā viņš garantē cita patērētāja saistību izpildi ( 27 ), vai ar patērētāju noslēgtam garantijas līgumam.

41.

Tomēr par Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktu Tiesa jau ir nospriedusi, ka šis pants jāpiemēro, ja “tiesā celtā prasība ir saistīta ar līgumu, kas noslēgts ar šo patērētāju un profesionālu pārdevēju par kustamas mantas piegādi vai pakalpojumu sniegšanu un kas līgumslēdzējām pusēm rada abpusējus un savstarpēji atkarīgus pienākumus”  ( 28 ). Turklāt jāņem vērā, ka gan līgumi par kustamas mantas piegādi, gan līgumi par pakalpojumu sniegšanu, uz kuriem attiecas Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkts, ir divpusēji līgumi. Tādējādi, pēc manām domām, interpretējot Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punktu, Tiesa ar norādi uz divpusību ir tikai abstrakti raksturojusi līgumus par kustamas mantas piegādi vai pakalpojumu sniegšanu. Tāpēc es uzskatu, ka argumentu par divpusējiem līgumiem nevar attiecināt uz Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju.

42.

Kā jau ir norādījis ģenerāladvokāts Ticano secinājumos lietā Kapferer, nosakot jurisdikciju patērētāju līgumu gadījumā, jāņem vērā, ka Briseles konvencijas 13. panta pirmā daļa un Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts jāpiemēro tikai tad, ja ir noslēgts līgums ( 29 ) starp patērētāju un profesionālu pārdevēju. Tādējādi jāpiekrīt ģenerāladvokātam, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta grozījumi neskar prasību par līguma noslēgšanu ( 30 ) kā šī panta piemērošanas nosacījumu. Kā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, Regulas Nr. 44/2001 15. panta grozījumi attiecas tikai uz patērētāju līgumu normu materiālo piemērojamību ( 31 ), kas nozīmē, ka tie attiecas uz lielāku patērētāju līgumu skaitu. Tomēr minētajā lietā ģenerāladvokāts izteicās par labu tam, lai Tiesas sniegtā Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkta interpretācija lietā Engler tiktu attiecināta uz Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un šajā sakarā norādīja, ka lietā Kapferer patērētāja līgums netika noslēgts. Kā tiesas sēdē pareizi norādīja Komisija, lietā Kapferer tiesības saņemt laimestu tomēr bija atkarīgas no preču pasūtīšanas ( 32 ) un, tā kā attiecīgajā lietā nebija iespējams precīzi konstatēt, vai preces tika pasūtītas, ģenerāladvokāts uzskatīja, ka netika noslēgts preču pirkuma līgums.

43.

Tā kā Regulas Nr. 44/2001 15. pantā tiek prasīts noslēgts līgums, šajā lietā nevar pamatoties uz argumentu, uz ko atsaucas Austrijas valdība, proti, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkts jāinterpretē tieši tāpat kā šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ( 33 ), jo 15. panta 1. punkta ievadteikums ir atvasināts no regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta. Atšķirībā no Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta regulas 15. panta 1. punkts katrā ziņā prasa līguma noslēgšanu, kas veido būtisku atšķirību starp abiem pantiem. Tieši tāpēc Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu var piemērot arī tad, ja līgums nav noslēgts ( 34 ). Turklāt abu regulas pantu izpēte dažādu valodu versijās liecina, ka šie panti — neņemot vērā 15. panta 1. punktā paredzēto līguma noslēgšanas prasību — tikai dažu valodu versijās ir formulēti ļoti līdzīgi, vairumā valodu versiju 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts tomēr ir formulēts plašāk par 15. panta 1. punktu. Ļoti līdzīgi minētie panti ir izstrādāti vācu un angļu valodu versijās ( 35 ), bet vairumā pārējo valodu versiju 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā tiek izmantots plašāks termins “līgumattiecības”, kamēr 15. panta 1. punktā tiek runāts par “līgumiem, kurus noslēdzis patērētājs”  ( 36 ).

44.

Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta ievadteikumam šīs regulas nozīmē patērētāju līgumi ir līgumi, kurus noslēdzis patērētājs mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju. Tomēr Regulā Nr. 44/2001 nav noteikts, kad patērētāja līgums ir noslēgts. Kopienu mērogā nav arī obligāta civiltiesiska regulējuma, kurā būtu paredzēts, kad un ar kādiem nosacījumiem līgums ir noslēgts.

45.

Kaut arī Regulā Nr. 44/2001 nav noteikti līguma noslēgšanas nosacījumi, tomēr šie nosacījumi izriet no Tiesas judikatūras, pēc analoģijas no noteiktiem sekundāro Kopienu tiesību aktiem, kā arī no ekspertu grupu dokumentiem Eiropas līgumtiesību jomā, ņemot vērā nozīmīgo juridisko literatūru šajā jomā. Tādējādi turpmāk es aplūkošu vispārīgos līguma noslēgšanas nosacījumus saskaņā ar Kopienu tiesībām. Šie nosacījumi a maiori ad minus attiecas arī uz noslēgtiem patērētāju līgumiem Regulas Nr. 44/2001 nozīmē.

46.

Saskaņā ar Kopienu tiesībām viens no galvenajiem līguma noslēgšanas nosacījumiem ir tāds, ka ar piedāvājumu un tā pieņemšanu pusēm jāvienojas par līguma noslēgšanu.

47.

Piedāvājuma un tā pieņemšanas prasība, kuras rezultātā notiek vienošanās, kas ir noslēgta līguma būtiska prasība, vispirms izriet no Tiesas judikatūras. Tā spriedumā lietā Gabriel Tiesa ir atzinusi, ka starp patērētāju un pārdevēju ir radušās līgumiskas attiecības, ja patērētājs ir pasūtījis preces pie pārdevēja un šādi “paziņojis par piedāvājuma pieņemšanu”  ( 37 ), un ka ar šo abu pušu “vienošanos par gribu” ir radušies līgumtiesiski pienākumi ( 38 ).

48.

Arī no dažām Kopienas direktīvām patērētāju tiesību jomā netieši izriet piedāvājuma un tā pieņemšanas prasība kā līguma noslēgšanas nosacījumi. Tā, piemēram, Direktīvā 97/7 par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem ( 39 ) ir minēts “piedāvājums”  ( 40 ) un “piekrišana”  ( 41 ). Arī Direktīvā 2002/65 par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu ( 42 ) ir minēti jēdzieni “piedāvājums”  ( 43 ) un “piekrišana”  ( 44 ).

49.

No speciālistu dokumenta Draft Common Frame of Reference (Kopējā modeļa projekts) (turpmāk tekstā — “DCFR”) ( 45 ), uz ko nākotnē, iespējams, balstīsies vienots Eiropas privāttiesību regulējums, izriet, ka līgums ir noslēgts, ja puses vēlas nodibināt saistošas tiesiskas attiecības vai radīt citas tiesiskas sekas un panāk pietiekamu vienošanos (II.-4:101. pants) ( 46 ). Nodaļā, kas attiecas uz līgumiem, DCFR ir regulēts arī piedāvājums (II.-4:201. pants) un tā pieņemšana (II.-4:204. pants). Saskaņā ar II.-4:201. panta 1. punktu priekšlikums ir piedāvājums, ja tas, pirmkārt, tiek izteikts ar nolūku noslēgt līgumu, ja to pieņemtu otra puse, un, otrkārt, ietver noteikumus, kas ir pietiekami, lai veidotu līgumu ( 47 ). Saskaņā ar II.-4:204. panta 1. punktu ikviens saņēmēja paziņojums vai rīcība, kas pauž piekrišanu piedāvājumam, ir tā pieņemšana ( 48 ). Attiecīgus noteikumus ietver arī Principles of European Contract Law (Eiropas Līgumtiesību principi, turpmāk tekstā — “PECL”) ( 49 ).

50.

Arī juridiskajā literatūrā par Eiropas līgumtiesībām par svarīgāko līguma noslēgšanas nosacījumu Eiropas līgumtiesībās uzskata ar piedāvājumu un tā pieņemšanu panāktu vienošanos ( 50 ). Salīdzinošo tiesību apskats liecina, ka vienošanās par līguma noslēgšanu ir būtiska arī saskaņā ar daudzu dalībvalstu tiesībām ( 51 ).

51.

Saistībā ar līguma noslēgšanas nosacījumiem jāuzsver, ka jautājums par to, vai ir bijis piedāvājums, jānovērtē piedāvājuma adresāta aspektā. Tā, piemēram, saskaņā ar DCFR par personas gribu izveidot saistošas tiesiskas attiecības vai izraisīt citas tiesiskas sekas jāsecina no šīs personas paziņojumiem vai rīcības, kā to saprātīgā veidā ir sapratusi otra persona (II.-4:102. pants) ( 52 ). Šāds viedoklis ir atspoguļots arī juridiskajā literatūrā ( 53 ). Turklāt salīdzinošo tiesību apskats liecina, ka attiecīgs regulējums ir spēkā daudzās dalībvalstīs ( 54 ).

52.

Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar Kopienu tiesībām parasti līgums nav jānoslēdz kādā īpašā formā, izņemot gadījumus, ja tas ir īpaši noteikts atsevišķiem līgumu veidiem, piemēram, patēriņa kredītlīgumiem ( 55 ) vai līgumiem par nekustamā īpašuma izmantošanu uz nepilnu laiku ( 56 ). Un pretēji — ja noteikumos, kuros ir regulēti īpaši līgumu veidi, nav paredzēta nekāda īpaša forma, tad tāda nav vajadzīga, lai noslēgtu līgumu. Tas, ka parasti līgums nav jānoslēdz īpašā formā, izriet arī no DCFR ( 57 ) un juridiskās literatūras ( 58 ), un arī salīdzinošo tiesību apskats liecina, ka saskaņā ar daudzu dalībvalstu tiesībām, lai noslēgtu līgumu, vispārīgi nav vajadzīga īpaša forma, ja tas nav atsevišķi norādīts ( 59 ).

53.

Turpmāk noskaidrojot, vai noteiktā lietā ir noslēgts līgums, nav skaidri jānosaka, par kādu līguma veidu ir runa. Līgumi var būt tipveida, tādi, kuriem ir noteikts nosaukums attiecībā uz līguma veidu ( 60 ), vai netipiski, proti, līgumi, kuriem nav noteikta nosaukuma ( 61 ). Tas atbilst arī privātajai autonomijai ( 62 ).

54.

Šajā sakarā jānorāda, ka Regulā Nr. 44/2001 lietotie jēdzieni jāinterpretē autonomi, galvenokārt atsaucoties uz šīs regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās ( 63 ) dalībvalstīs ( 64 ). Tādējādi, interpretējot Regulu Nr. 44/2001, prasījuma izmaksāt apsolītu laimestu juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās nav būtiska. Tomēr salīdzinošo tiesību aspektā jāmin, ka, piemēram, Austrijas, Vācijas un Francijas juridiskajā literatūrā un tiesu praksē nav vienota viedokļa par šo kvalifikāciju.

55.

Austrijas juridiskajā literatūrā ir sastopams viedoklis, ka ar solījumu piešķirt laimestu varētu tikt noslēgts līgums un ka iespaidam, ko laimesta piešķiršanas solījumi rada patērētājam, ir objektīva paziņojuma vērtība, kas varētu liecināt par līguma noslēgšanu ( 65 ). Šāda tendence ir arī viedoklim, ka ar solījumu piešķirt laimestu un tā pieņemšanu — veicot vai neveicot preču pasūtījumu — per se rodas līgums ( 66 ). Citi autori domā, ka prasījums izmaksāt solītu laimestu ir zaudējumu atlīdzības prasījums culpa in contrahendo dēļ ( 67 ). Daži Austrijas autori šo prasījumu ir nosaukuši par sui generis prasījumu ( 68 ). Tāpat juridiskajā literatūrā pastāv viedoklis, ka šis prasījums ir saistīts ar institūtu, kas līdzinās apbalvojuma apsolījumam ( 69 ).

56.

Jāatzīmē, ka Vācijas Bürgerliches Gesetzbuch [Civillikums] 661.a pantā ir paredzēts līdzīgs noteikums kā KSchG 5.j pantā ( 70 ). Arī Vācijas juridiskajā literatūrā ir sastopami dažādi viedokļi par prasījuma izmaksāt apsolītu laimestu juridisko kvalifikāciju. Tajā var sastapt viedokli, ka tas ir ar vienpusēju tiesisku darījumu saistīts prasījums ( 71 ), kā arī viedokli, ka tas ir prasījums, kas izriet no likumiskas saistības ( 72 ). Kā viena no iespējamām kvalifikācijām tiek minēts arī prasījums culpa in contrahendo dēļ ( 73 ) vai prasījums, kas izriet no apbalvojuma apsolījumam radniecīga institūta ( 74 ).

57.

Turpretī Francijas tiesu praksē šādi solījumi piešķirt laimestu ir ietverti “kvazilīgumu” grupā ( 75 ).

58.

Tādējādi atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu galvenokārt ir atkarīga no tā, vai pamata lietā starp R. Ilzingeri un Schlank & Schick ir bijis noslēgts līgums.

59.

Pārbaudot, vai pamata lietā tika noslēgts līgums, vispirms rodas jautājums, vai līgumslēdzējas puses ar piedāvājumu un tā pieņemšanu ir vēlējušās noslēgt līgumu. Šajā sakarā vispirms jānoskaidro, vai solījumu piešķirt laimestu patērētājs varēja uztvert kā piedāvājumu. Kā jau konstatēts, jautājums par to, vai ir izteikts piedāvājums, jāizvērtē no piedāvājuma saņēmēja viedokļa.

60.

Pēc manām domām, nevar sniegt vispārīgu atbildi uz jautājumu, vai solījums piešķirt laimestu patērētājam ir piedāvājums. Katrā konkrētā gadījumā jāpārbauda, kā vidusmēra patērētājs uztvertu pārdevēja solījumu piešķirt laimestu un vai no patērētāja viedokļa var uzskatīt, ka ar laimesta piešķiršanas solījumu pārdevējs ir izteicis piedāvājumu. Šis faktu vērtējums noteiktā lietā jāveic valsts tiesai. Prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, kas pamatojas uz skaidru uzdevumu sadali starp valsts tiesām un Tiesu, faktu vērtējumu veic valsts tiesa ( 76 ).

61.

Tādējādi valsts tiesai, veicot pārbaudi, jānoskaidro, vai piedāvājums ir bijis atkarīgs, piemēram, no tā, vai tā saņēmējs noslēdz vēl vienu līgumu vai arī viņam ir tiesības uz laimestu apliecinošs identifikācijas numurs, un vai šis nosacījums tika izpildīts.

62.

Ja valsts tiesa secina, ka noteiktā lietā ir izteikts piedāvājums, tai arī jāpārbauda, vai patērētājs ir pieņēmis šo piedāvājumu. Jāņem vērā, ka patērētājam piedāvājums jāpieņem viennozīmīgā un nepārprotamā veidā, piemēram, nosūtot pārdevējam, kurš viņam atsūtījis solījumu piešķirt laimestu, prasīto laimesta pieprasījuma sertifikātu, uz kura viņš ir uzlīmējis kuponu ar identifikācijas numuru.

63.

Tātad valsts tiesai noteiktajā lietā jākonstatē, vai ir izteikts piedāvājums un vai patērētājs piedāvājumu ir pieņēmis, kā rezultātā ir notikusi vienošanās un tādējādi ir noslēgts līgums. Tāpat jāņem vērā, ka līgums nav jānoslēdz kādā īpašā formā un ka tas var ietilpt netipisku līgumu grupā.

64.

Konstatējusi, ka patērētājam dotais solījums piešķirt laimestu var izraisīt līguma noslēgšanu un tādējādi jurisdikciju tās dalībvalsts tiesā, kurā patērētājam ir dzīvesvieta, es vēlos uzsvērt, ka šo viedokli pamato arī prasība nodrošināt patērētāja kā patērētāja līguma vājākās puses augstu aizsardzības līmeni.

65.

Tiesa ir atzinusi, ka īpašo noteikumu par jurisdikciju patērētāju līgumos mērķis ir “aizsargāt patērētāju kā ekonomiski vājāko un juridiski mazāk pieredzējušo līgumslēdzēju pusi un neapgrūtināt viņa prasības celšanu tiesā ar pienākumu to celt tās valsts tiesā, kur atrodas otra līgumslēdzēja juridiskā adrese”  ( 77 ). Ar šiem īpašajiem noteikumiem par patērētāju līgumiem tiek mēģināts novērst grūtības, ar kurām patērētājs varētu saskarties strīdā par patērētāja līgumu, ja viņam būtu jāceļ prasība citā valstī ( 78 ).

66.

Regulas Nr. 44/2001 noteikumi par jurisdikciju patērētāju līgumos satura ziņā ir plašāki nekā Briseles konvencijā, tāpēc lielāks ir arī patērētāju aizsardzības apjoms. Noteikumu par patērētāju līgumiem satura paplašināšana liecina par Kopienas vispārēju tendenci palielināt patērētāju aizsardzību. Tā, piemēram, prasība nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni izriet no Zaļās grāmatas par patērētāju acquis pārskatīšanu ( 79 ). Tajā Komisija norāda: “Patērētāju uzticību iekšējā tirgū ir jāveicina, nodrošinot visā ES augstu patērētāju aizsardzības līmeni”  ( 80 ). Arī Kopienu materiālo tiesību noteikumi ir vērsti uz augsta patērētāju aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, par ko liecina, piemēram, Negodīgas komercprakses direktīvas 2005/29/EK ( 81 ) pieņemšana. Prasība nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni izriet arī no nesen pieņemtās Regulas Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) ( 82 ).

67.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar piekrist argumentam, ko tiesas sēdē minēja Schlank & Schick maksātnespējas procesa administrators, ka nav attaisnojami, ja patērētāja attiecībās patērētājs neuzņemas nekādas saistības. Patērētāju aizsardzības noteikumu mērķis ir ne tikai nodrošināt patērētāja aizsardzību tad, ja viņš uzņemas saistības līgumā, bet arī nepieļaut nekādu patērētāja maldināšanu, ja ir noslēgts tikai vienpusēji saistošs līgums. Nepatiesi solot piešķirt laimestu, patērētājs tiek maldināts un tādējādi tiek ietekmēta viņa saimnieciskā rīcība. Turklāt ir iespējams, ka solījuma piešķirt laimestu dēļ patērētājam ir radušies zaudējumi, ja viņš, ticot, ka ir laimējis balvu, ir iztērējis šķietami laimēto naudas summu vai, ņemot vērā šķietami solīto laimestu, ir pieņēmis sev neizdevīgus ekonomiskus lēmumus.

68.

Tāpat jāņem vērā, ka, nodrošinot iespēju celt prasību dzīvesvietas tiesā, patērētājam vēl netiek garantēts, ka tiesa lietā pieņems lēmumu viņam par labu un piespriedīs izmaksāt viņam prasīto laimestu, bet viņam tiek nodrošināta tikai procesuālā aizsardzība. Tāda pati procesuālā aizsardzība ir patērētājam, ja, piemēram, preču pirkuma līgumā viņš būtu uzņēmies finansiālas saistības par minimālās summas samaksu. Turklāt, ņemot vērā to, ka no nepatiesiem laimesta piešķiršanas solījumiem, kuri ietilpst negodīgas komercprakses jomā, saskaņā ar Negodīgas komercprakses direktīvu 2005/29/EK patērētājs ir aizsargāts arī no materiālo tiesību viedokļa ( 83 ), ir lietderīgi, lai viņam tādā pašā mērā būtu arī procesuālā aizsardzība, protams, ar nosacījumu, ka noteiktajā gadījumā ir bijis noslēgts līgums.

69.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja tiesības prasīt izmaksāt šķietami laimētu balvu var būt prasījuma tiesības Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ja, ņemot vērā visus lietas apstākļus, valsts tiesa konstatē, ka pamata lietā ir bijis noslēgts līgums.

70.

Tādējādi uz pirmo prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka prasītāju tiesības saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kur atrodas viņa dzīvesvieta, no citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem tiesas ceļā pieprasīt šķietami laimētu balvu, ja uzņēmums atsevišķam patērētājam nosūta solījumu piešķirt laimestu, radot iespaidu, ka patērētājs ir laimējis noteiktu balvu, ja laimesta pieprasīšana nav atkarīga no preču pasūtīšanas vai pasūtīšanas tikai to izmēģināšanai un preces arī nav pasūtītas, bet paziņojuma adresāts laimestu pieprasa, var būt līgumtiesiskas prasījuma tiesības minētā regulas panta nozīmē, ja pamata lietā ir bijis noslēgts šajā pantā paredzētais patērētāja līgums. Tas, vai pamata lietā ir bijis noslēgts šajā pantā paredzētais patērētāja līgums, ir jāpārbauda valsts tiesai.

71.

Otro prejudiciālo jautājumu valsts tiesa uzdod vienīgi pakārtoti gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noliedzoša. Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai prasītāja tiesības prasīt izmaksāt šķietami laimētu balvu ir prasījuma tiesības Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ja, lai iegūtu prasījuma tiesības uz laimesta izmaksāšanu, nebija jāpasūta preces, bet paziņojuma adresāts tās tomēr ir pasūtījis. Tātad jautājums ir, vai jurisdikcija pār prasību par laimesta izmaksāšanu ir tai pašai tiesai, kurai būtu bijusi jurisdikcija pār lietām, kas saistītas ar preču pasūtījuma līgumu.

72.

Tā kā atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir atkarīga no valsts tiesas pārbaudes iznākuma, turpmāk es veikšu analīzi, kas būtu jāņem vērā valsts tiesai, ja tā uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniegtu noliedzošu atbildi.

73.

Saistībā ar šo jautājumu jānorāda, ka spriedumā lietā Gabriel ( 84 ) par Briseles konvenciju Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, ja patērētājs ir pasūtījis preces pie pārdevēja, starp pārdevēju un patērētāju neapstrīdami ir līgumiskas attiecības, jo, pasūtot preces, patērētājs ir paziņojis, ka pieņem piedāvājumu, ieskaitot visus ar to saistītos nosacījumus, kurus pārdevējs viņam bija nosūtījis ( 85 ). Ar šo abu pušu vienošanos par gribu ir radušies abpusēji savstarpēji atkarīgi pienākumi saskaņā ar preču pirkuma līgumu ( 86 ).

74.

Arī šajā lietā — ja patērētāja ir pasūtījusi preces — ir noslēgts līgums, uz kuru nenoliedzami attiecas Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts, jo ir izpildīti līguma noslēgšanas nosacījumi. Tādējādi jurisdikciju pār strīdiem saistībā ar preču pirkuma līgumiem nosaka saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 noteikumiem, kuri attiecas uz patērētāju līgumiem. Tomēr otrs jautājums šajā lietā ir par to, vai arī jurisdikciju pār prasību izmaksāt laimestu nosaka saskaņā ar šiem pašiem noteikumiem, ja, nosūtot laimesta pieprasījuma sertifikātu, uz kura ir uzlīmēts kupons ar identifikācijas numuru, patērētājs ir arī pasūtījis preces pie pārdevēja.

75.

Spriedumā lietā Gabriel par Briseles konvenciju Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, ja patērētājs ir pasūtījis preces pie pārdevēja, jurisdikciju pār prasību, kurā patērētājs pieprasa izmaksāt laimētu balvu, nosaka saskaņā ar noteikumiem, kuri attiecas uz patērētāju līgumiem ( 87 ). Tas tika pamatots tādējādi, ka patērētāja tiesības celt prasību par laimesta izmaksāšanu ir cieši saistītas ar pušu noslēgto līgumu, jo arī starp solījumu piešķirt laimestu un preču pasūtījumu pastāv nesaraujama saikne, tā kā preču pasūtījums ir laimesta izmaksas nosacījums ( 88 ). Tāpat Tiesa ir atzinusi, ka būtībā patērētājs ir pasūtījis preces tāpēc vai arī tikai tāpēc, ka finansiālās priekšrocības, kas viņam tika solītas, ir ievērojami lielākas par pasūtījuma minimālo summu ( 89 ).

76.

Tomēr lietas Gabriel fakti atšķiras no šīs lietas faktiem. Lietā Gabriel uzņēmums, kas bija solījis piešķirt laimestu, bija norādījis, ka laimesta izmaksa ir atkarīga no tā, vai patērētājs pirms tam ir veicis preču pasūtījumu. Šajā lietā laimesta izmaksa nebija atkarīga no preču pasūtījuma. Tomēr, pēc manām domām, šī lieta jāizskata tāpat kā lieta, kurā laimesta izmaksa ir atkarīga no preču pasūtījuma, un jurisdikciju pār prasību izmaksāt laimestu ir jānosaka saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem kā jurisdikciju pār strīdiem saistībā ar līgumiem par preču pasūtīšanu.

77.

Lai gan preču pasūtīšana nav nosacījums tam, lai varētu prasīt laimesta izmaksu, tā ir cieši saistīta ar solījumu piešķirt laimestu, tādējādi arī prasītāja prasība, kurā viņš pieprasa izmaksāt laimestu, ir cieši saistīta ar preču pirkuma līgumu. Kā iesniedzējtiesa ir norādījusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, solot piešķirt laimestu, Schlank & Schick grib mudināt patērētājus noslēgt preču pirkuma līgumus. Solījuma piešķirt laimestu uzdevums ir pievērst patērētāja uzmanību un ietekmēt viņa lēmumu veikt preču pasūtījumu, un — kā pareizi ir norādījusi Slovēnijas valdība — šādi palielināt pārdevēja priekšrocības salīdzinājumā ar līdzīgu preču piedāvātājiem.

78.

Solot piešķirt naudas balvu, pārdevējs neapšaubāmi var ļoti ietekmēt patērētāja lēmumu pasūtīt preces pat tad, ja solītā laimesta saņemšana nav atkarīga no preču pasūtīšanas. Iespējams, solījumā piešķirt laimestu nav skaidri norādīts, ka solītā izmaksa nav atkarīga no pasūtījuma, un tas ietekmē patērētāja lēmumu par preču pasūtīšanu. Iespējams, ka patērētājs maldīgi uzskatīs, ka laimesta izmaksu viņam nodrošinās preču pasūtīšana, taču tāpat iespējams, ka, ņemot vērā tik lielas vērtības iegūšanu, viņš sajutīs morālu pienākumu pasūtīt preces. Ja solītā laimesta izmaksa nav atkarīga no preču pasūtījuma, patērētājam arī nav pienākuma pasūtīt preces par minimālo summu, bet viņš var pasūtīt izstrādājumus brīvi izvēlētā apmērā, kas viņu vēl papildus var rosināt veikt pasūtījumu. Tā kā preču pirkuma līguma noslēgšana ir ļoti cieši saistīta ar solījumu piešķirt laimestu, strīdi saistībā ar abām tiesiskajām attiecībām jāizskata tajā pašā tiesā.

79.

Turklāt Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka jāizvairās no situācijas, kad saistībā ar vienu un to pašu līgumu jurisdikcija ir vairākām tiesām, lai izsargātos no pretrunīgu nolēmumu pieņemšanas riska un atvieglotu tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi ārpus valsts, kurā tie pieņemti ( 90 ).

80.

Tāpēc uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka prasītāja tiesības prasīt izmaksāt šķietami laimētu balvu ir līgumtiesiskas prasījuma tiesības Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ja, lai iegūtu prasījuma tiesības uz laimesta izmaksāšanu, nebija jāpasūta preces, bet paziņojuma adresāts tās tomēr ir pasūtījis.

81.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz Oberlandesgericht iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi: