—

M. Mēzeres [M. Möser] vārdā — R. G. Millers [R.-G. Müller], Rechtsanwalt,

—

Deutsche Rentenversicherung Bund, vārdā — R. Meiers [R. Meyer] un A. Flīgers [A. Pflüger], pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma], K. Šulce-Bāra [C. Schulze-Bahr] un K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā — I. B. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz V. Ferante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — V. Kreišics [V. Kreuschitz] un I. Kaufmans-Bīlers [I. Kaufmann-Bühler], pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par III un VI pielikuma Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 1408/71”) spēkā esamību.

2

Šie lūgumi tikai iesniegti prāvās starp Deutsche Rentenversicherung Bund (Federatīvā pensiju apdrošināšanas iestāde, turpmāk tekstā — “Rentenversicherung”) par pēdējās minētās atteikumu, veicot vecuma pabalsta izmaksu, ņemt vērā apdrošināšanas periodus, kurus attiecīgi Hābelte [Habelt] (lieta C-396/05) bija pabeigusi Sudetijā laikā no 1939. gada janvāra līdz 1945. gada aprīlim un Mēzere [Möser] (lieta C-419/05) bija pabeigusi Pomerānijā laika posmā no 1937. gada 1. aprīļa līdz 1945. gada 1. februārim — laikā, kad šīs teritorijas, kuras pašreizējā Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā neietilpst, bija teritorijas, kurās tika piemēroti reiha sociālo tiesību akti, — un Vahters [Wachter] (lieta C-450/05) pabeidza Rumānijā laika posmā no 1953. gada septembra līdz 1970. gada oktobrim, pamatojoties uz to, ka prasītāji pamata prāvās savu dzīvesvietu ir nodibinājuši [izveidojuši] citā dalībvalstī, kas nav Vācijas Federatīvā Republika.

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 2. panta 1. punktu:

“Šī regula attiecas uz darba ņēmējiem, uz kuriem ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, vai kuri ir bezvalstnieki vai bēgļi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādnieku zaudējušām personām.”

4

Regulas Nr. 1408/71 4. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..];

[..].

2.   Šo regulu piemēro visām vispārīgajām un īpašajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kuras var būt gan saistītas ar iemaksām, gan nesaistītas, un sistēmām, kas paredz darba devēja vai kuģa īpašnieka atbildību attiecībā uz 1. punktā minētajiem pabalstiem.

2a.   Šī regula attiecas arī uz īpašiem uz iemaksām nebalstītiem pabalstiem, kuri paredzēti tiesību aktos vai sistēmās, kas nav 1. punktā minētās vai kas ir izslēgtas ar 4. punktu, gadījumos, kad šādi pabalsti ir domāti:

[..]

4.   Šo regulu nepiemēro attiecībā uz sociālo un medicīnisko palīdzību, uz kara un tā seku upuriem paredzētu pabalstu sistēmām, nedz arī uz īpašajām sistēmām, kas paredzētas civilierēdņiem [civildienesta ierēdņiem] un personām, kuras par tādiem uzskata.”

5

Šīs pašas regulas 5. pantā ir noteikts, ka:

“Dalībvalstis savās deklarācijās, kas izziņojamas un publicējamas saskaņā ar 97. pantu, uzskaita tiesību aktus un sistēmas, kas minētas 4. panta 1. un 2. punktā, īpašos uz iemaksām nebalstītos pabalstus, kas minēti 4. panta 2.a punktā, minimālos pabalstus, kas minēti 50. pantā, kā arī pabalstus, kas minēti 77. un 78. pantā.”

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 6. pantu:

“Ievērojot 7. un 8. panta un 46. panta 4. punktu, ar šo regulu attiecībā uz personām un jautājumiem, uz kuriem tā attiecas, tiek aizstāti jebkāda veida sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumi, kas saista vai nu:

7

Šīs pašas regulas 7. pantā ar nosaukumu “Starptautiski noteikumi, ko neskar šī regula” 2. punktā ir paredzēts šādi:

“Neatkarīgi no šīs regulas 6. panta, turpina piemērot:

[..]

8

Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A daļas ar nosaukumu “Sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumi, kas turpina būt piemērojami neatkarīgi no regulas 6. panta [regulas 7. panta 2. punkta c) apakšpunkts]” 35. punkta ar nosaukumu “Vācija–Austrija” e) apakšpunkts ir šāds:

“[starp Vācijas Federatīvo Republiku un Austriju noslēgtās sociālā nodrošinājuma] konvencijas (turpmāk tekstā — “Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencija”) 4. panta 1. punkts attiecībā uz Vācijas tiesību aktiem, saskaņā ar ko nelaimes gadījumi (un arodslimības), kas notiek ārpus Vācijas Federatīvās Republikas, un laika posmi, kas ir pabeigti ārpus šīs teritorijas, nekļūst par pamatu, lai izmaksātu pabalstus, vai — ar zināmiem nosacījumiem — ļauj izmaksāt pabalstus vienīgi tad, ja personas, kas ir tiesīgas tos saņemt, dzīvo ārpus Vācijas Federatīvās Republikas tādos gadījumos, kad:

tas attiecas arī uz tādiem laika posmiem, kuru laikā saņemta kāda cita pensija, to skaitā apgādnieka zaudējuma pensija, aizstājot sākotnējo pensiju, ja tās saņemšanas laika posmi sekoja cits citam bez pārtraukuma.”

9

Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma B daļas ar nosaukumu “Noteikumi attiecībā uz konvencijām, kas neattiecas uz visām tām personām, uz kurām attiecas regulas (regulas 3. panta 3. punkts)” 35. punktā ar nosaukumu “Vācija–Austrija” e) apakšpunktā ir noteikts tas pats, kas iepriekš minētajā III pielikuma A daļas 35. punkta e) apakšpunktā.

10

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punkta pirmo daļu:

“Izņemot gadījumus, kad šajā regulā paredzēts citādi, invaliditātes, vecuma pabalstus vai naudas pabalstus apgādnieka zaudējuma gadījumā [..], kas iegūti saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, nevar nekādā veidā samazināt, pārveidot, apturēt, atsaukt vai konfiscēt tāda iemesla dēļ, ka to saņēmējs dzīvo citā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas institūcija, kas ir atbildīga par to maksāšanu.”

11

Regulas Nr. 1408/71 10.a pantā ir paredzēts šādi:

“Neatkarīgi no 10. panta un III sadaļas personām, uz kurām attiecas šī regula, īpašos uz iemaksām nebalstītos naudas pabalstus, kas minēti 4. panta 2.a punktā, piešķir vienīgi tajā dalībvalstī, kurā tās dzīvo, saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, ja šādi pabalsti ir uzskaitīti IIa pielikumā. Šos pabalstus piešķir dzīvesvietas institūcija uz sava rēķina.”

12

Tās pašas regulas 89. pantā ir noteikts šādi:

“Šīs regulas VI pielikumā izklāstīta īpaša kārtība, lai īstenotu atsevišķu dalībvalstu tiesību aktus.”

13

Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļā ar nosaukumu “Vācija” 1. punktā ir paredzēts šādi:

“Regulas 10. pants neskar tos noteikumus, saskaņā ar kuriem nelaimes gadījumi (un arodslimības), kas notiek ārpus Vācijas Federatīvās Republikas, un laika posmi, kas pabeigti ārpus šīs teritorijas, nav par pamatu pabalstu maksāšanai vai ir par pamatu pabalstu maksāšanai vienīgi ar konkrētiem nosacījumiem tad, kad attiecīgās personas dzīvo ārpus Vācijas Federatīvās Republikas.”

14

Šīs pašas regulas 94. pantā ar nosaukumu “Pārejas noteikumi darbiniekiem” ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar šo regulu nevar iegūt tiesības attiecībā uz laika posmu pirms 1972. gada 1. oktobra vai pirms dienas, kad tā stājusies spēkā attiecīgajā dalībvalstī vai kādā šīs valsts teritorijas daļā.

2.   Visus apdrošināšanas laika posmus un, attiecīgā gadījumā, visus nodarbinātības vai dzīvesvietas laika posmus, kas pabeigti saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem pirms 1972. gada 1. oktobra vai pirms tās spēkā stāšanās dienas šajā dalībvalstī vai kādā tās teritorijas daļā, ņem vērā, lai noteiktu tiesības uz pabalstiem, kas iegūtas saskaņā ar šo regulu.

3.   Ja vien šā panta 1. punktā nav noteikts citādi, saskaņā ar šo regulu tomēr iegūst arī tiesības, kuras attiecas uz tādu gadījumu, kas noticis pirms 1972. gada 1. oktobra vai pirms tās regulas spēkā stāšanās dienas attiecīgajā dalībvalstī vai kādā šīs valsts teritorijas daļā.

[..]”

15

Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencijas 4. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Ja šajā konvencijā nav paredzēts citādi, šīs konvencijas dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuriem tiesību uz pabalstu rašanās, pabalstu piešķiršana vai to maksāšana konkrētos gadījumos ir atkarīga no dzīvesvietas esamības šīs dalībvalsts teritorijā, nav piemērojams 3. pantā minētajām personām [Austrijas un Vācijas pilsoņiem], kuras dzīvo otras šīs konvencijas dalībvalsts teritorijā.”

16

Saskaņā ar 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu 1995. gada 4. oktobra Vācijas Federatīvās Republikas un Austrijas Republikas sociālā nodrošinājuma konvencijā (BGBl. 1998 II, 313. lpp.), kas stājusies spēkā 1998. gada 1. oktobrī (BGBl. 1998 II, 2544. lpp., turpmāk tekstā — “Vācijas–Austrijas 1995. gada konvencija”):

“Vēl arvien piemēro šādus noteikumus:

[..]

17

Sociālā nodrošinājuma kodeksa VI sējumā — Vecuma apdrošināšanas tiesiskais režīms (Sozialgesetzbuch VI — Gesetzliche Rentenversicherung, turpmāk tekstā — “SGB VI”) — 110. panta 2. un 3. punktā ir noteikts šādi:

“2.   Persona, kuras pastāvīgā uzturēšanās vieta ir ārvalstīs, pabalstus saņem, ja vien turpmāk minētie noteikumi attiecībā uz pabalstiem, kas tiek izmaksāti personai ārvalstīs, neparedz ko citu.

3.   Šīs nodaļas noteikumus piemēro tikai tad, ja pārnacionālās vai starpvalstu tiesību normas neparedz ko citu.”

18

Saskaņā ar SGB VI 113. pantu:

19

Saskaņā ar SGB VI 114. pantu:

20

Saskaņā ar SGB VI V nodaļas 247. panta 3. punkta pirmo teikumu:

“Par iemaksu periodiem ir uzskatāmi arī laika posmi, par kuriem ir veiktas obligātas vai brīvprātīgas iemaksas saskaņā ar reiha sociālo tiesību aktiem.”

21

SGB VI V daļas 271. pants ir šāds:

“Iemaksu laika posmi Federācijas teritorijā ietver arī laika posmus, par kuriem saskaņā ar Vācijas reiha laika sociālo tiesību aktiem, kas bija spēkā līdz 1945. gada 9. maijam, ir maksātas:

Bērnu audzināšanas laiks (Kindererziehungszeiten) ietilpst iemaksu laika posmos Federācijas teritorijā, ja bērna audzināšana ir notikusi Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.”

22

SGB VI V daļas 272. pantā ir noteikts šādi:

23

FRG 14. pantā ir paredzēts šādi:

“Ja vien turpmāk minētās tiesību normas neparedz citādi, atbilstoši šai nodaļai personas tiesību un pienākumu pamatā ir Vācijas Federatīvajā Republikā spēkā esošie vispārīgie noteikumi.”

24

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Hābelte ir Vācijas pilsone, dzimusi 1923. gada 30. janvārī Eulavā [Eulau] (Jilové), Sudetijas teritorijā, kas savulaik bija Čehoslovākijas, bet šobrīd — Čehijas Republikas teritorijā.

25

No 1939. gada janvāra līdz 1946. gada maijam viņa strādāja Eulauā. No 1939. gada 1. janvāra līdz 1945. gada 30. aprīlim viņa maksāja obligātās iemaksas saskaņā ar reiha tiesību aktiem par vecuma pensiju apdrošināšanu, proti, Darbinieku sociālā nodrošinājuma likumu (Angestelltenversicherungsgesetz), Reichsversicherungsanstalt für Angestellte (Reiha darbinieku apdrošināšanas iestāde, turpmāk tekstā — “RfA”). Šī iestāde, kura atradās Berlīnē, pēc Sudetijas pievienošanas Vācijas reiham bija kompetentā apdrošināšanas iestāde. No 1945. gada 5. maija līdz 1946. gada 13. maijam viņai [Hābeltei] bija jāveic sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas Čehoslovākijā. Pēc tam, kad prasītāja no Sudetijas tika izraidīta, viņa dzīvoja Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.

26

Kopš 1988. gada 1. februāra Hābelte saņem vecuma pensiju no Bundesversicherungsanstalt für Angestellte (Federālā darbinieku apdrošināšanas iestāde, turpmāk tekstā — “Bundesversicherungsanstalt”), kura kopš 2005. gada oktobra ir Rentenversicherung. Sākotnēji papildus bērnu audzināšanas laika posmiem un brīvprātīgām iemaksām šo pensiju veidoja obligātās iemaksas, kas tika veiktas, balstoties uz viņas nodarbinātību Sudetijā, laika posmā starp 1939. gada janvāri un 1945. gada 30. aprīli, kā arī ārvalstu pensiju iemaksu laika posmi saskaņā ar FRG attiecībā uz nodarbinātību toreizējā Čehoslovākijā, par kuru bija jāveic apdrošināšanas iemaksas laika posmā starp 1945. gada 5. maiju un 1946. gada 13. maiju.

27

Pēc Hābeltes pārcelšanās uz Beļģiju 2001. gada 1. augustāBundesversicherungsanstalt aprēķināja prasītājas pensiju no jauna un no 2001. gada 1. decembra nodrošināja viņai ikmēneša pensiju DEM 204,50 (EUR 104,56) bruto apmērā. Tādējādi līdzšinējā pensija samazinājās par DEM 438,05 (EUR 223,96) mēnesī.

28

Hābeltes sūdzību, ko tā iesniedza saistībā ar lēmumu par pensijas pārrēķinu, Bundesversicherungsanstalt noraidīja. Šī iestādes uzskata, ka, aprēķinot pensiju, pamatojoties uz likumā paredzētu vecuma pabalstu personai, kuras dzīvesvieta ir ārzemēs, ir jāņem vērā īpašie noteikumi par aprēķinu, kas paredzēti SGB IV 113. panta 1. punkta 1. apakšpunktā. Saskaņā ar šo normu personas personīgie kredītpunkti tiek pārvērsti pensijas kredītpunktos attiecībā uz iemaksu periodiem Vācijas teritorijā, proti, iemaksu periodiem, par kuriem iemaksas ir tikušas veiktas saskaņā ar tiem Vācijas tiesību aktiem, kuri bija spēkā pēc 1945. gada, un par šiem periodiem pielīdzināmiem iemaksu periodiem saskaņā ar SGB IV V nodaļu.

29

Bundesversicherungsanstalt turklāt uzskata, ka, tā kā par ieinteresētās personas laikā no 1939. gada janvāra līdz 1945. gada aprīlim Sudetijā pabeigtajiem iemaksu periodiem iemaksas netika veiktas saskaņā ar Vācijā pēc 1945. gada piemērojamiem tiesību aktiem, tad ir jāatsaucas uz SGB IV 271. pantu, kurā ir paredzēts, ka iemaksas, kas veiktas pirms 1945. gada 9. maija, ir uzskatāmas par iemaksu periodiem, kas pabeigti Vācijas Federatīvajā Republikā SGB VI 113. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē.

30

Bundesversicherungsanstalt šajā sakarā norāda, ka saskaņā ar SGB VI 271. pantu Vācijas teritorijā pabeigtie iemaksu periodi ir arī periodi, par kuriem saskaņā ar reiha tiesību aktiem par vecuma pabalstiem, kuri bija spēkā pirms 1945. gada 9. maija, obligātās iemaksas tika veiktas saistībā ar darbu vai pašnodarbinātības periodiem Vācijā. Ar “Vāciju” nav jāsaprot reiha tiesību aktu piemērošanas joma, bet gan tikai tagadējā Vācijas Federatīvās Republikas teritorija. Tādējādi obligātās iemaksas, kuras tika veiktas saskaņā ar reiha tiesību aktiem par vecuma pabalstiem saistībā ar darbu vai pašnodarbinātības periodiem teritorijā, kur bija piemērojami minētie tiesību akti, bet kas atradās ārpus pašreizējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas, nav iemaksas, kas veiktas Vācijas teritorijā. Tā tas ir attiecībā uz Hābeltes saskaņā ar reiha tiesību aktiem veiktajām iemaksām laikā no 1939. gada janvāra līdz 1945. gada aprīlim, jo Sudetija neatradās pašreizējā Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā.

31

Turklāt Bundesversicherungsanstalt uzskata, ka Hābelte nevar savā labā atsaukties uz SGB VI 272. pantu, jo viņas parastā dzīvesvieta pēc 1990. gada 19. maija ir ārzemēs.

32

Pēc lēmuma par viņas lūguma noraidīšanu Hābelte 2002. gada 23. martā vērsās Sozialgericht Berlin [Berlīnes Sociālo lietu tiesa]. Atbildot uz šīs tiesas jautājumu par to, vai Hābeltes gadījumā nozīme ir apstāklim, ka Sudetija kopš 2004. gada 1. maija ietilpst Eiropas Savienības teritorijā, Bundesversicherungsanstalt atbildēja, ka Čehijas pievienošanās [Eiropas] Savienībai attiecīgo situāciju nekādi nemaina. Saskaņā ar Regulas 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punktu dalībvalstī nav jāmaksā neviens pabalsts, pamatojoties uz pensiju punktiem par iemaksu periodiem, kuri pabeigti teritorijas daļās, kurās bija piemērojami Vācijas reiha sociālo tiesību akti, vai par periodiem, kuri pabeigti saskaņā ar FRG.

33

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamata prāvā apskatāmā situācija ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērojamībā personām, materiālajā piemērošanas jomā un piemērojamībā laikā.

34

Neatrazdama nekādu pamatojumu EKL paredzētā sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportējamības principa ierobežojumam, Sozialgericht Berlin nolēma tiesvedību apturēt un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai Regulas (EEK) Nr. 1408/71 [..] VI pielikuma D (iepriekš — C) daļas [ar nosaukumu] “Vācija” 1. punkts ir saderīgs ar augstāka juridiskā spēka Eiropas tiesību normām, it īpaši ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos, šajā gadījumā — ar (EKL) 42. pantā noteikto pensiju eksportējamību, ja saskaņā ar to nav jāmaksā pensijas, pamatojoties uz reiha laikā veiktajām iemaksām?”

35

Mēzere, kura ir vāciete, ir dzimusi 1923. gada 2. janvārī Pņevo [Pniewo], Pomerānijā. 1946. gadā viņa izbēga no toreizējās Krievijas okupācijas zonas un apmetās uz dzīvi tagadējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, kur kopš 1988. gada 1. februāra viņa saņem vecuma pensiju no Bundesversicherungsanstalt. Sākotnēji šīs pensijas aprēķins tika pamatots ar obligāto iemaksu laika posmiem no 1937. gada 1. aprīļa līdz 1945. gada 1. februārim par nodarbinātību Pomerānijā — teritorijas daļā, kurā bija piemērojami Vācijas reiha sociālo tiesību akti un kura šobrīd ietilpst Polijas Republikas teritorijā.

36

Pēc tam, kad Mēzere 2001. gada 1. jūlijā pārvācās [pārcēlās] uz Spāniju, viņas vecuma pensija tika pārrēķināta un pārrēķins stājās spēkā 2001. gada 1. septembrī. Pensijas samazinājums par EUR 143,15 mēnesī tādējādi tika pamatots ar to, ka iemaksu laika posmi, kas ir pabeigti ārpus Vācijas Federatīvās Republikas tagadējās teritorijas, nevar tikt ņemti vērā, jo prasītāja dzīvo ārvalstīs. Kopš 2004. gada 1. jūnija Mēzere dzīvo Lielbritānijā.

37

Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem saņemt lēmumu par sūdzību Mēzere 2002. gada 17. maijā cēla iesniedzējtiesā prasību saistībā ar bezdarbību. Ar 2003. gada 14. jūlija lēmumu Bundesversicherungsanstalt noraidīja prasītājas sūdzību.

38

2003. gada 9. augustā Mēzere lūdza iesniedzējtiesu minēto lēmumu atcelt. Šī tiesa saskaņā ar lietā C-396/05 paustajiem apsvērumiem un pēc tam, kad tā konstatēja, ka prasītājai nav arī tiesību uz vecuma pensijas izmaksu saskaņā ar Polijas pensiju apdrošināšanas sistēmu, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai tādu pašu jautājumu kā lietā C-396/05.

39

Vahters ir dzimis 1936. gadā Rumānijā. Viņam ir Austrijas pilsonība, un viņš ir atzīstams par ekspatriantu Federālā likuma par ekspatriantiem (Bundesvertriebenengesetz, turpmāk tekstā — “BVG”) nozīmē.

40

1970. gadā darba nolūkos viņš pārcēlās no Rumānijas uz Austriju, kur viņš dzīvo kopš tā laika. 1995. gada novembrī Bundesversicherungsanstalt atzina laika posmā starp 1953. gada septembri un 1970. gada oktobri Rumānijā Vahtera pabeigtos iemaksu un nodarbinātības laika posmus par obligāto iemaksu laika posmiem saskaņā ar FRG, jo viņam bija ekspatrianta statuss saskaņā ar BVG.

41

1999. gada jūnija mēnesī Vahters sakarā ar 63 gadu vecuma sasniegšanu pieprasīja viņam no 1999. gada 1. augusta izmaksāt vecuma pensiju. Šis pieteikums tika noraidīts, jo par ārvalstu iestādē pabeigtiem iemaksu periodiem, par kuriem tiesības uz pensiju rodas saskaņā ar FRG, pensija ārvalstīs nevar tikt maksāta. Arī no Kopienu regulām, kas aizstāja sociālā nodrošinājuma konvenciju starp Austriju un Vāciju, nekas cits neizrietot.

42

Prasība, ko Vahters par šo lēmumu cēla Sozialgericht Berlin, tika noraidīta ar 2001. gada 9. jūlija spriedumu.

43

Savas apelācijas prasības Berlīnes-Brandenburgas Federālās zemes sociālo lietu tiesā [Landessozialgericht Berlin-Brandenburg] pamatojumā Vahters norādīja, ka saskaņā ar Vācijas–Austrijas 1966. gada konvenciju viņš līdz 1993. gada 31. decembrim kā Austrijā dzīvojošs austrietis būtu pielīdzināms Vācijā dzīvojošam vācietim. Tā kā šo konvenciju 1994. gada 1. janvārī aizstāja Regula Nr. 1408/71, tajā paredzēto teritorijas pielīdzināšanas principu piemēroja tikai ar zināmiem nosacījumiem, kuriem viņa situācija neatbilst [Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļu 35. punkta e) apakšpunkts un šīs pašas regulas VI pielikuma C daļas 1. punkts].

44

Vahters uzskata, ka Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas rezultātā viņš atrodas neizdevīgākā situācijā kā iepriekš. Šādas sekas esot pretrunā ar personu brīvu pārvietošanos.

45

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar piemērojamām Vācijas tiesībām pensijas par periodiem, kas pabeigti saskaņā ar FRG, nevar izmaksāt ārzemēs, bet ka Austrijas–Vācijas konvencijas 4. panta 1. punkta pirmais teikums paredz tiesības uz pensijas, kas pamatota ar iemaksu periodiem saskaņā ar FRG, izmaksu ārvalstīs. Tādēļ teritoriālās pielīdzināšanas princips esot piemērojams bez ierobežojumiem tiktāl, ciktāl ar šo konvenciju netiek izslēgta Vācijas tiesību normu piemērošana, kas šādā gadījumā ir šķērslis pensiju eksportam uz ārvalstīm (SGB VI 110. panta 2. punkts, 113. panta 1. punkts un 272. pants).

46

Tā jautā, vai Regulas Nr. 1408/71 piemērošana Austrijā kopš 1994. gada 1. janvāra, tādējādi automātiski atceļot visas divpusējās konvencijas, ir saderīga ar Līgumā paredzētajām tiesībām uz brīvu pārvietošanos.

47

Iesniedzējtiesa piebilst, ka Regulas Nr. 1408/71 10. pantā, protams, ir paredzēta teritoriju pielīdzināšana. Taču tā ar Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punkta noteikumiem par iemaksu periodiem, kas pabeigti Vācijas reiha sociālā nodrošinājuma tiesību aktu piemērošanas teritorijas daļās, vai periodiem, kas pabeigti saskaņā ar FRG, atkal bija atcelta.

48

Tomēr attiecībā uz šo sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportējamības principa ierobežojumu pastāvot izņēmums, konkrēti, saistībā ar Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencijas 4. panta 1. punkta pirmo teikumu. Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļu 35. punktu e) apakšpunktos ir uzskaitīti sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumi, kas jāturpina piemērot neatkarīgi no šīs regulas 6. panta, un šo pašu konvenciju normas ir piemērojamas, bet ne visām personām, uz kurām attiecas minētā regula. Tomēr Vahtera situācija neatbilstot nosacījumiem, lai varētu atsaukties uz Vācijas–Austrijas 1966. gada konvenciju.

49

Iesniedzējtiesa uzskata, ka nav izslēgts, ka Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļu 35. punktu e) apakšpunkti, kā arī VI pielikuma C daļas 1. punkts vismaz tādā situācijā kā pamata prāvā, ir pretrunā ar personu brīvas pārvietošanās principu un it īpaši pretrunā ar EKL 42. panta paredzēto sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportējamības principu, jo tie var būt šķērslis izmaksāt personai vecuma pensiju citā dalībvalstī, ja tā pamatojas vienīgi uz iemaksu periodiem, kas pabeigti saskaņā ar FRG.

50

Šādos apstākļos Berlīnes-Brandenburgas Federālās zemes sociālo lietu tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai Regulas (EEK) Nr. 1408/71 III pielikuma A daļas 35. punkta3 [ar nosaukumu] “Vācija–Austrija” e) apakšpunkts un B daļas 35. punkta [ar nosaukumu] “Vācija–Austrija” e) apakšpunkts, kā arī šīs regulas VI pielikuma C daļas [ar nosaukumu]“Vācija” 1. punkts ir saderīgs ar Eiropas tiesībām ar augstāku juridisku spēku, īpaši ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos, kas paredzētas EKL 39. un 42. pantā?”

51

Ar 2006. gada 2. februārī reģistrētu vēstuli iesniedzējtiesa sniedza šādus precizējumus attiecībā uz prejudiciālo jautājumu:

52

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punktu šīs regulas 10. pants, kurā paredzēta dzīvesvietas principa atcelšana, neskar tos noteikumus, saskaņā ar kuriem laika posmi, kas pabeigti ārpus Vācijas Federatīvas Republikas, nav par pamatu pabalstu maksāšanai vai ir par pamatu pabalstu maksāšanai vienīgi ar konkrētiem nosacījumiem tad, kad attiecīgās personas dzīvo ārpus minētās teritorijas.

53

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punkta noteikumi ir saderīgi ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos un it īpaši ar EKL 42. pantu tiktāl, ciktāl saskaņā ar tiem tādos apstākļos kā pamata prāvās var piemērot nosacījumu, ka pabalsta saņēmējam ir jādzīvo Vācijas Federatīvajā Republikā, lai, izmaksājot vecuma pabalstus, varētu ņemt vērā iemaksu periodus, kas pabeigti laikā no 1937. līdz 1945. gadam tajās teritorijas daļās, kur bija piemērojami reiha sociālā nodrošinājuma tiesību akti, bet kuras pašlaik atrodas ārpus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas.

54

Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai tāda situācija, kādā atrodas prasītājas pamata prāvās, ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā.

55

Vispirms jākonstatē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 94. panta 2. punktu personās, kuras atrodas tādā situācijā kā Hābelte un Mēzere attiecībā uz šajā regulā paredzēto tiesību konstatēšanu, konkrētajā gadījumā - no 1988. gada 1. februāra, var atsaukties uz visiem apdrošināšanas, nodarbinātības vai dzīvesvietas periodiem, kas pabeigti saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem pirms šīs regulas piemērošanas (šajā sakarā it īpaši skat. 2002. gada 7. februāra spriedumu lietā C-28/00 Kauer, Recueil, I-1343. lpp., 22. un 46. punkts).

56

Ir arī skaidrs, ka Hābelte un Mēzere, kas ir pensionētas darba ņēmējas, kuras piesaistītas Vācijas sociālā nodrošinājuma režīmam, ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērojamības personām jomā, kura ir definēta tās 2. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru šo regulu piemēro it īpaši “darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, uz kurām ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi”.

57

Saskaņā ar Tiesas judikatūru personām, kas saņem pabalstu vai pensiju, pamatojoties uz vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, pat ja tās neveic profesionālu darbību, to piesaistes sociālā nodrošinājuma režīmam dēļ ir piemērojami Regulas Nr. 1408/71 noteikumi par darba ņēmējiem (skat. it īpaši 1998. gada 5. marta spriedumu lietā C-194/96 Kulzer, Recueil, I-895. lpp., 24. punkts).

58

Rentenversicherung un Vācijas valdība tomēr nepiekrīt, ka apstrīdētie pabalsti ietilpst Regulas Nr. 1408/71 materiāltiesiskās piemērošanas jomā. Tās uzskata, ka minētie pabalsti ietilpst ar “kara un tā seku upuriem paredzētu pabalstu sistēmās”, kuras savukārt neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā saskaņā ar tās 4. panta 4. punktu. Šajā sakarā tās norāda uz Tiesas 1977. gada 31. marta spriedumu lietā 79/76 Fossi (Recueil, 667. lpp.) un 1979. gada 22. februāra spriedumu lietā 144/78 Tinelli (Recueil, 757. lpp.), kuros ir apstiprināta tādu pabalstu kā pamata prāvās izslēgšana no Regulas 1408/71 piemērošanas jomas.

59

Saskaņā ar Rentenversicherung un Vācijas valdību šajos spriedumos, kuri ir par pabalstiem nelaimes gadījumos un invaliditātes pabalstiem saistībā ar iemaksu periodiem, kuri pabeigti pirms 1945. gada teritorijas daļās, kur piemēroja Vācijas reiha sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, bet kuras atradās ārpus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas, Tiesa atzina, ka šie pabalsti neietilpst sociālā nodrošinājuma jomā. Šajā sakarā tā ņēma vērā apstākli, ka kompetentās apdrošināšanas iestādes, kurām attiecīgajā normā paredzētās personas bija piesaistītas, vairs nepastāvēja vai atradās ārpus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas, to, ka attiecīgo Vācijas tiesību aktu mērķis bija atvieglot noteiktas situācijas, kas radušās nacionālsociālistiskā režīma un Otrā pasaules kara dēļ, un, visbeidzot, to, ka attiecīgajiem pabalstiem saistībā ar pilsoņiem, ja tie dzīvoja ārzemēs, bija diskrecionārs raksturs.

60

Rentenversicherung un Vācijas valdība uzskata, ka šie apsvērumi tomēr ir piemērojami arī šodien; tā laika sociālā nodrošinājuma iestādes, tostarp RfA, tika likvidētas pēc tam, kad notika teritoriālās izmaiņas un iedzīvotāji pārvietojās Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, un ar šiem periodiem saistītās tiesības [uz pabalstiem] šajās iestādēs vairs nevar īstenot. Atbilstīgās SGB VI normas, it īpaši tā 271. un 272. pants, esot īpašs tiesiskais regulējums attiecībā uz minētā kara sekām. No šiem periodiem izrietošie vecuma pabalsti esot pabalsti, kurus Vācijas Federatīvā Republika maksājot savas vēsturiskās atbildības dēļ; tā rīkojoties, šai dalībvalstij ir nepieciešams, lai attiecīgo personu parastā dzīvesvieta būtu Vācijā un tā tur saglabātos, sasniedzot pensionēšanās vecumu.

61

Šī argumentācija nav pieņemama.

62

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktiem tā ir piemērojama tiesību aktiem tādās sociālā nodrošinājuma jomās kā vecuma pabalsti un pabalsti apgādnieka zaudējuma gadījumā kā sociālā nodrošinājuma pabalsti.

63

Pabalstu var uzskatīt par sociālā nodrošinājuma pabalstu, ja tas saņēmējiem tiek piešķirts, neievērojot individuālu un diskrecionāru personisko vajadzību izvērtēšanu, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju, un ja tas attiecas uz riskiem, kas skaidri uzskaitīti Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punktā (skat. it īpaši 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-286/03 Hosse, Krājums, I-1771. lpp., 37. punkts).

64

Tiesa pastāvīgajā judikatūrā arī ir atzinusi, ka EKL 39. un 42. panta mērķi nevar sasniegt, ja tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanas dēļ darba ņēmējiem būtu jāzaudē sociālā nodrošinājuma priekšrocības, kas tiem ir garantētas dalībvalsts tiesību aktos, īpaši, ja šīs priekšrocības ir kompensācija par viņu veiktām iemaksām (skat. it īpaši 2001. gada 8. marta spriedumu lietā C-215/99 Jauch, Recueil, I-1901. lpp., 20. punkts).

65

Protams, Kopienu likumdevējs EKL 42. panta īstenošanas nolūkiem var pieņemt normas, ar kurām atsevišķi pabalsti tiek izslēgti no šo īstenošanas pasākumu piemērošanas jomas. Līdzīgi noteikumi, kādi tie paredzēti Regulas Nr. 1408/71 4. panta 4. punktā, tomēr ir jāinterpretē šauri (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Hosse, 37. punkts). Tādēļ tos var piemērot tikai pabalstiem, kuri atbilst tajos paredzētajiem nosacījumiem. Minētās regulas 4. panta 4. punktā no tās piemērošanas jomas ir izslēgti pabalsti kara un tā seku upuriem.

66

Kā tas izriet arī no iesniedzējtiesu nolēmumiem, tad saskaņā ar SGB VI 247. panta 3. punkta pirmo teikumu iemaksu periodi, kurus prasītājas pamata prāvās ir pabeigušas teritorijā, kur pamata prāvās apskatītajos laika posmos bija piemērojami Vācijas reiha sociālo tiesību akti, nav atzīstami par pabalstiem kara dēļ, bet iemaksas ir tikušas veiktas saskaņā ar Vācijas likumiem par vecuma pabalstiem. Pabalsti, par kuriem ir strīds pamata prāvās, tāpat kā pensijas, kuru pamatā ir pašreizējā Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā pabeigtie iemaksu periodi, tiek finansēti no pašlaik nodarbināto apdrošināto personu veiktajām iemaksām (SGB VI 153. pants).

67

Turklāt šādu pabalstu maksāšana saņēmējiem, kuri dzīvo ārpus Vācijas Federatīvas Republikas teritorijas, nav diskrecionāra, ja vien tiktāl, ciktāl SGB VI 272. panta 1. un 3. punktā ir noteikts, ka pabalsti saskaņā ar Vācijas reiha sociālo tiesību aktu piemērošanas teritorijā pabeigtajiem iemaksu periodiem vispārīgā veidā ir izmaksājami ārzemēs, ja to saņēmēji ir dzimuši pirms 1950. gada 19. maija un savu pastāvīgo dzīvesvietu ārzemēs nodibinājuši pirms 1990. gada 19. maija.

68

Ņemot vērā to mērķi un piešķiršanas nosacījumus, tādus pabalstus kā pamata prāvās apskatītie, nevar uzskatīt par pabalstiem kara un tā seku upuriem, kas paredzēti Regulas Nr. 1408/71 4. panta 4. punktā.

69

Līdz ar to šie pabalsti, ņemot vērā to īpašības, kuras izklāstītas šī sprieduma 66. un 67. punktā, ir uzskatāmi par vecuma pabalstiem un pabalstiem apgādnieka zaudējuma gadījumā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu.

70

Pretēji Rentenversicherung un Vācijas valdības aizstāvētajam viedoklim apstāklis, ka RfA pēc Otrā pasaules kara tika likvidēta, šo secinājumu negroza un tas nav atkarīgs no jautājuma par to, kas ir noticis ar RfA savākto kapitālu un tās mantu, jo ir skaidrs, ka iemaksas tika veiktas saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem par vecuma sociālo nodrošinājumu SGB VI 247. panta 3. punkta 1. apakšpunkta izpratnē.

71

Vēl jāpiebilst, ka uz personām, kuras attiecīgajos laika posmos atšķirībā no prasītājām pamata prāvās bija apdrošinātas RfA, bet kuru dzīvesvieta atšķirībā no pēdējām minētajām bija pašreizējās Vācijas Federatīvas Republikas teritorijā, neattiecas apstrīdētā dzīvesvietas klauzula, kaut arī abos gadījumos sociālā nodrošinājuma iemaksas tika veiktas RfA , kura vēlāk tika likvidēta.

72

Šī sprieduma 69. pantā pausto secinājumu apstiprina deklarācija, ko Vācijas Federatīvā Republika paudusi saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 5. pantu (OV 2003, C 210, 1. lpp.), kuras I punktā attiecībā uz šīs regulas 4. panta 1. un 2. punktā minētajiem tiesību aktiem un sistēmām 3. daļas a) punktā saistībā ar vecuma pabalstu apdrošināšanas sistēmu ir minēts “1989. gada 18. decembra Sociālā nodrošinājuma kodeksa VI sējums”, kurā ir ietverts SGB VI 247. pants.

73

Tā kā prasītājas pamata prāvās ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā, tad saskaņā ar šīs regulas 10. pantu ir jānorāda, ka dzīvesvietas klauzulu atcelšana ir nodrošināta, “izņemot gadījumus, kad šajā regulā paredzēts citādi”.

74

Kā tika konstatēts jau iepriekš, Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punktā ir skaidri paredzēts, ka šīs pašas regulas 10. pants neskar tos noteikumus, saskaņā ar kuriem laika posmi, kas pabeigti ārpus Vācijas Federatīvās Republikas, nav par pamatu pabalstu maksāšanai vai ir par pamatu pabalstu maksāšanai vienīgi ar konkrētiem nosacījumiem tad, kad attiecīgās personas dzīvo ārpus šīs teritorijas.

75

Tādēļ, otrkārt, ir jāpārbauda, vai, kā to lūdz arī iesniedzējtiesa, EKL 42. pants nav pretrunā ar minēto VI pielikuma normu, ja ar to tādos apstākļos kā pamata prāvās, lai vecuma pabalstu aprēķinā ņemtu vērā iemaksu periodus, kuri pabeigti teritorijas daļās, kur bija piemērojami Vācijas reiha sociālā nodrošinājuma tiesību akti, tiek ļauts piemērot nosacījumu, ka pabalsta saņēmēja dzīvesvietai ir jābūt Vācijas Federatīvajā Republikā.

76

Pamata prāvās ir skaidrs, ka fakta, ka ieinteresētās personas savu dzīvesvietu pārcēla uz citu dalībvalsti, kas nav Vācijas Federatīvā Republika, sekas bija būtiska vecuma pensijas apmēra samazināšanās.

77

Rentenversicherung un Vācijas valdība uzskata, ka no tā izrietošais šķērslis personu brīvas pārvietošanās iespējai ir pamatots, jo tā mērķis ir integrēt Vācijas Federatīvās Republikas sabiedrībā bēgļus no bijušajām austrumu teritorijām, tāpat arī šis šķērslis šai dalībvalstij ļauj izvairīties no grūti pārvaramām finansiāla rakstura sekām pēc RfA likvidēšanas lielā potenciālo pabalstu saņēmēju skaita dēļ, kuru gandrīz nav iespējams aplēst Otrā pasaules kara dēļ, kura laikā liela Austrumeiropas daļa bija Vācijas pakļautībā. Šo personu grupu nevar pamatoti ierobežot ne ar vienu citu, kā vien ar dzīvesvietas kritēriju.

78

Ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1408/71 noteikumi par dzīvesvietas principa atcelšanu ir EKL 42. panta piemērošanas pasākumi, kuri ir veikti, lai sociālā nodrošinājuma jomā izveidotu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kas paredzēta EKL 39. pantā (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Jauch, 20. punkts un 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C-287/05 Hendrix, Krājums, I-6909. lpp., 52. punkts). Tiesa ir arī atzinusi, ka Regulas Nr. 1408/71 normas, kurās paredzēts nodrošināt sociālā nodrošinājuma pabalstu saņemšanu no kompetentās dalībvalsts pat tad, ja apdrošinātā persona, kura ir strādājusi vienīgi savā izcelsmes dalībvalstī, dzīvo vai pārceļ savu dzīvesvietu uz citu dalībvalsti, nešaubīgi nodrošina darba ņēmēju brīvu pārvietošanos saskaņā ar EKL 39. pantu un arī Eiropas Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos Eiropas Kopienā saskaņā ar EKL 18. pantu (šajā sakarā skat. it īpaši 2000. gada 23. novembra spriedumu lietā C-135/99 Elsen, Recueil, I-10409. lpp., 35. punkts).

79

Kā pareizi norādījusi arī Eiropas Kopienu Komisija, Vācijas iestāžu atteikšanās vecuma pabalstu aprēķinā ņemt vērā iemaksas, kuras prasītājas pamata prāvās ir veikušas laika posmos, par kuriem ir strīds, acīmredzami padara grūtāku, proti, kavē, ieinteresēto personu tiesību uz brīvu pārvietošanos īstenošanu Eiropas Savienībā un tādējādi ir šķērslis šai brīvībai.

80

Ir jāpārbauda, vai šāda atteikšanās ir objektīvi pamatojama.

81

Attiecībā uz īpašajiem, ar iemaksām nesaistītajiem pabalstiem, kas minēti Regulas Nr. 1408/71 IIa pielikumā, Tiesa ir atzinusi, ka Kopienu likumdevējs EKL 42. panta īstenošanas ietvaros var pieņemt normas par atkāpēm no sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportējamības principa. It īpaši, kā Tiesa jau atzinusi, kompetentā iestāde var pamatoti pieprasīt, lai tiktu izpildīts nosacījums par dzīvesvietu valstī, lai tiktu piešķirti pabalsti, kas cieši saistīti ar sociālo vidi (skat. it īpaši 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 313/86 Lenoir, Recueil, 5391. lpp., 16. punkts; 1997. gada 4. novembra spriedumu lietā C-20/96 Snares, Recueil, I-6057. lpp., 42. punkts un 2006. gada 6. jūlija spriedumu lietā C-154/05 Kersbergen-Lap un Dams-Schipper, Krājums, I-6249. lpp., 33. punkts).

82

Tā acīmredzot nav attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, uz kuriem — gluži kā pamata prāvā — attiecas Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkts, un kuri nav saistīti ar tai dalībvalstij raksturīgo sociālo vidi, kura tos ir iedibinājusi, un tādējādi uz tiem var attiecināt nosacījumu par dzīvesvietu. Ja šādos apstākļos kompetentā dalībvalsts drīkstētu atsaukties uz integrāciju šīs valsts sociālajā dzīvē, lai piemērotu dzīvesvietas principu, tad rastos tieša pretruna ar Eiropas Savienības pamatmērķi veicināt personu brīvu pārvietošanos tajā un to integrāciju citu dalībvalstu sabiedrībā.

83

Turklāt, kaut arī Tiesa jau atzinusi, ka smaga satricinājuma risks sociālā nodrošinājuma sistēmai var attaisnot līdzīgus šķēršļus (skat. it īpaši 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C-158/96 Kohll, Recueil, I-1931. lpp., 41. punkts), tad tomēr jākonstatē, ka Vācijas valdība nav pierādījusi, kādā veidā tāda dzīvesvietas pārcelšana ārpus Vācijas kā pamata prāvās minētie gadījumi var padarīt smagākus Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmas pienākumus.

84

Tādējādi, pārkāpjot EKL 42. pantu, tāda vecuma pabalsta piešķiršanai kā pamata prāvā minētais saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punktu var piemērot nosacījumu par dzīvesvietu kompetentās valsts teritorijā.

85

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punkta noteikumi nav saderīgi ar personu tiesībām uz brīvu pārvietošanos un it īpaši ar EKL 42. pantu tiktāl, ciktāl saskaņā ar tiem tādos apstākļos kā pamata prāvā var piemērot nosacījumu, ka pabalsta saņēmējam ir jādzīvo Vācijas Federatīvajā Republikā, lai, izmaksājot vecuma pabalstus, varētu ņemt vērā iemaksu periodus, kas pabeigti laikā no 1937. līdz 1945. gadam tajās teritorijas daļās, kur bija piemērojami Vācijas reiha sociālā nodrošinājuma tiesību akti, bet kuras [pašlaik] atrodas ārpus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas.

86

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai, pirmkārt, Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļu 35. punktu e) apakšpunktu noteikumi ir saderīgi ar EKL 39. un 42. pantu un, otrkārt, vai šīs pašas regulas VI pielikuma C daļas 1. punkta noteikumi ir saderīgi ar personu brīvu pārvietošanos tiktāl, ciktāl saskaņā ar tiem tādos apstākļos kā pamata prāvā var piemērot nosacījumu, ka pabalsta saņēmējam ir jādzīvo Vācijas Federatīvajā Republikā, lai, izmaksājot vecuma pabalstus, varētu ņemt vērā iemaksu periodus, kas saskaņā ar FRG pabeigti laikā no 1953. līdz 1970. gadam Rumānijā.

87

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 7. panta 2. punkta e) apakšpunktu šīs regulas III pielikumā uzskaitīto sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumus turpina piemērot neatkarīgi no šīs regulas 6. panta, saskaņā ar kuru šī regula tās piemērojamības personām un materiālās piemērojamības jomās aizstāj starp divām vai vairākām dalībvalstīm noslēgtās sociālā nodrošinājuma konvencijas.

88

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļu 35. punktu e) apakšpunktiem Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencijas 4. panta 1. punktu turpina piemērot, ja pabalsts jau ir izmaksāts vai ir maksājams 1994. gada 1. janvārī vai ja saņēmējs savu parasto dzīvesvietu Austrijā ir iedibinājis pirms 1994. gada 1. janvāra un ja pabalstu saistībā ar pensiju un negadījumu apdrošināšanu izmaksa ir sākusies pirms 1994. gada 31. decembra. Iepriekš minētā 4. panta 1. punkta piemērošana neatkarīgi no Regulas Nr. 1408/71 6. panta attiecas uz Vācijas tiesību aktiem, kuros saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto ir paredzēts, ka no ārpus Vācijas Federatīvās Republikas pabeigtiem iemaksu periodiem nerodas tiesības uz pabalstiem jeb [vai] tās rodas tikai, izpildot zināmus nosacījumus, gadījumā, kad pabalstu saņēmēju dzīvesvieta nav minētajā teritorijā.

89

Šie III pielikuma noteikumi atbilst Vācijas–Austrijas 1995. gada konvencijas, kas spēkā stājās 1998. gada 1. oktobrī, 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumiem, saskaņā ar kuriem šajā pielikumā uzskaitītajos gadījumos ir jāturpina piemērot Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencijas 4. panta 1. punkts.

90

Kā to norāda arī iesniedzējtiesa, Vahtera situācija, kura neietilpst nevienā no SGB VI atbilstošo normu gadījumiem, lai viņš varētu saņemt pamata prāvā minēto pabalstu ārzemēs, neattiecas arī ne uz vienu no iepriekš minētajiem gadījumiem, jo viņa tiesības saņemt vecuma pabalstu ir radušās tikai 1999. gada 1. augustā.

91

Vahters iesniedzējtiesā norāda, ka, ja līdz 1994. gada 1. janvārim, kad Austrijas Republikā spēkā stājās Regula Nr. 1408/71 (skat. šī sprieduma 94. punktu), viņš varēja atsaukties uz Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencijas 4. panta 1. punkta pirmo teikumu, lai izmantotu tajā paredzēto dzīvesvietas principa atcelšanu, tad Regula Nr. 1408/71 saskaņā ar tās 6. pantā paredzēto šo konvenciju aizstāja.

92

Protams, neskarot Regulas Nr. 1408/71 6. pantu, šīs regulas 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka turpina piemērot šīs regulas III pielikumā uzskaitīto sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumus. Tomēr, kā tika minēts jau iepriekš, Vahtera situācija neatbilst minētā pielikuma A un B daļu 35. punktu e) apakšpunktos paredzētajiem nosacījumiem, lai savā labā varētu atsaukties uz Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencijas 4. panta 1. punkta pirmo teikumu, un tādējādi viņam varētu izmaksāt vecuma pabalstu saskaņā ar FRG, jo viņa dzīvesvieta nav Vācijas Federatīvajā Republikā.

93

Lai atbildētu iesniedzējtiesai, ir jāpārbauda, vai atšķirībā no Rentenversicherung un Vācijas valdības pārstāvētā viedokļa tāda situācija, kādā atrodas prasītājs pamata prāvā, ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā.

94

Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka Regulu Nr. 1408/71 Austrijā kopš 1994. gada 1. janvāra sāka piemērot saskaņā ar 1992. gada 2. maija Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) un ka minēto regulu šajā dalībvalstī kā [Eiropas] Savienības dalībvalstī sāka piemērot kopš 1995. gada 1. janvāra.

95

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 94. panta 2. punktu persona, kura atrodas tādā situācijā kā Vahters, lai tai tiktu piešķirtas tiesības saskaņā ar šo regulu, šajā gadījumā, sākot no 1999. gada 1. augusta, var atsaukties uz visiem apdrošināšanas, nodarbinātības vai dzīvesvietas esamības periodiem, kas pabeigti saskaņā ar šo regulu dalībvalstī pirms šīs regulas piemērošanas.

96

Kā izriet arī no šī sprieduma 56. un 57. punkta, tāda persona kā Vahters, kurš ir pensionēts Austrijas darba ņēmējs un kurš saņem vecuma pabalstu saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem, ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērojamības personām jomā, kas paredzēta tās 2. panta 1. punktā un saskaņā ar ko šī regula ir jāpiemēro it īpaši “tādiem darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, uz kurām ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi”.

97

Apstāklis, ka Vahters, pamezdams Rumāniju, 1970. gadā pārvācās [pārcēlās] uz dzīvi Austrijā un nedz strādāja, nedz arī dzīvoja citā dalībvalstī, šo secinājumu nemaina, it īpaši, ja ieinteresētā persona izvirza tiesības uz vecuma pabalstu saskaņā ar tādas dalībvalsts tiesībām, kurā tai nav dzīvesvietas (šajā sakarā skat. it īpaši 2001. gada 10. maija spriedumu lietā C-389/99 Rundgren, Recueil, I-3731. lpp., 35. punkts).

98

Rentenversicherung un Vācijas valdība apstrīd, ka pamata prāvā apskatītie pabalsti, kuru pamatā ir FRG, ietilptu Regulas Nr. 1408/71 materiālās piemērošanas jomā, jo tie ir saistīti ar “pabalstu sistēmām kara un tā seku upuriem”, kuras no minētās regulas piemērošanas jomas ir izslēgtas saskaņā ar tās 4. panta 4. punktu.

99

Vācijas valdība šajā sakarā norāda, ka iemaksu periodus, kuri pabeigti vecuma pensiju apdrošināšanas iestādē ārzemēs, var aprēķināt kā iemaksu periodus Vācijā, ja apdrošinātā persona ietilpst BVG paredzēto izraidīto un repatriējušos personu lokā, proti, to personu lokā, kurām, esot vāciešiem vai vācu izcelsmes, dzīvesvieta bija Vācijas austrumu vai ārvalstu teritorijās un kuras šo dzīvesvietu zaudēja ar Otro pasaules karu saistīto notikumu rezultātā, tiekot izraidītas vai deportētas.

100

Šis regulējums varētu būt paredzēts Austrumeiropā un Centrālāzijā dzīvojošo vācu minoritāšu kontekstā, kuru liktenis Otrā pasaules kara laikā un pēc tam bija īpaši smags. Tādēļ Vācijas Federatīvā Republika ir uzņēmusies īpašu atbildību par šiem likteņiem. Šī atbildība izpaužas tādējādi, ka, pirmkārt, attiecīgās personas var turpināt dzīvot savā tā brīža zemē vai arī atgriezties Vācijā tiesiskā regulējuma par integrāciju ietvaros un, otrkārt, repatriējušās personas tiek atbalstītas, tās integrējot.

101

FRG ir šo integrācijas pasākumu daļa, un attiecīgās personas principā atrodas tādā pašā situācijā kā tās, kuras savu profesionālo mūžu ir pavadījušas Vācijā. Iemaksu periodi, kurus ieinteresētās personas ir pabeigušas vecuma pensiju apdrošināšanas iestādēs ārvalstīs, tiek iekļauti Vācijas maksātajā pensijā un tiek izmaksāti Vācijas pensiju apmērā.

102

Šī integrācija esot nepieciešama tādēļ, ka vai nu ārvalstu kompetentās apdrošināšanas iestādes pensijas neeksportē, vai arī eksportētās ārvalstu pensijas nav pietiekamas, lai attiecīgajām personām Vācijā tiktu nodrošināti viņu vajadzībām pietiekami ienākumi. Pabalsti, kas izriet no periodiem, kas saistīti ar FRG, ir domāti kā papildu, aizvietojoša vai papildinoša garantija pret vecuma risku saistībā ar Vācijas sociāli ekonomisko vidi.

103

Turklāt pabalstu, kas izriet no ar FRG saistītajiem periodiem Vācijā, piešķiršana nav atkarīga no apstākļa, vai attiecīgās personas ir veikušas iemaksas vecuma pensiju apdrošināšanai Vācijā. Federatīvā valsts saskaņā ar SGB VI 291.b pantu vecuma pensiju apdrošināšanas iestādēm ar valsts finanšu līdzekļiem atlīdzina ar šiem pabalstiem saistītos izdevumus. Šie pabalsti faktiski ir kompensācija par grūtībām, kuras bija saistītas ar nacionālsociālistisko režīmu un karu, juridiski noformēti kā sociālais nodrošinājums attiecīgā personu loka kā psiholoģiskās, tā ekonomiskās integrācijas veicināšanai.

104

Šīs normas ir vēsturiski ierobežotas, un tās ir saprotamas kara seku atvieglināšanas kontekstā. Turklāt minēto pabalstu pamatā esot integrācijas un deportācijas nacionālās atzīšanas princips, kā arī ar to saistīto negatīvo seku atvieglošana. Tomēr tie neatbilstot nevienām iemaksām, kas veiktas pašreizējās Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā esošās iestādēs. Šī integrācijas ideja darbojas joprojām — vairāk nekā sešdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara.

105

Līdz ar to iepriekš minētajos spriedumos lietās Fossi un Tinelli iedibinātie principi ir izmantojami arī tagad. Pensijas, par kurām ir strīds, kuru izcelsme ir meklējama tiesību aktos par deportētajām personām un kuru mērķis, neskatoties uz pagājušo laiku, ir integrēt Vācijas sabiedrībā kara seku skartās personas, saskaņā ar šiem kritērijiem būtu kvalificējamas kā “pabalstu sistēma kara upuriem”.

106

Šie argumenti nav pieņemami.

107

Kā jau tika norādīts šī sprieduma 63. punktā, pabalstu var uzskatīt par sociālā nodrošinājuma pabalstu, ja tas saņēmējiem tiek piešķirts, neievērojot individuālu un diskrecionāru personisko vajadzību izvērtēšanu, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju, un ja tas attiecas uz riskiem, kas skaidri uzskaitīti Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punktā.

108

Arī no Tiesas judikatūras, kas atgādināta šī sprieduma 65. punktā, izriet, ka tādas normas kā Regulas Nr. 1408/71 4. panta 4. punkts ir jāinterpretē šauri.

109

Ja var piekrist tam, ka periodu, kas izriet no iemaksām, kas veiktas pamatojoties uz FRG, gadījumā atšķirībā no pabalstiem pamata lietās C-396/05 un C-419/05, iemaksas nav veiktas saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem par vecuma pensijām, tad no tā neizriet nekas cits kā vien fakts, ka pabalsti, kas saistīti ar iemaksu periodiem saskaņā ar FRG, nav ierindojami Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punktā paredzēto pabalstu vidū.

110

Ir skaidrs, ka FRG mērķis ir integrēt Vācijas pensiju apdrošināšanas sistēmā apdrošinātās personas, kuras pabeigušas iemaksu periodus šī likuma izpratnē, un šie apdrošinātie tiek uzskatīti par tādiem, kas minētos periodus pabeiguši Vācijā.

111

Taču, ja ir situācijas, kurās saskaņā ar FRG izmaksātos pabalstus nevar uzskatīt par tādiem, ar kuriem domāts atvieglināt nacionālsociālistiskā režīma un Otrā pasaules kara laikā radušās grūtības, tad tā tomēr nav Vahtera gadījumā.

112

Tam pievienojas apstāklis, ka apstrīdēto pabalstu izmaksa saņēmējiem, kuru dzīvesvieta nav Vācijas Federatīvajā Republikā, nav diskrecionāra, ja nu vien tiktāl, ciktāl ar SGB VI 272. panta 1. un 2. punktu ir paredzēts, ka pensijas par iemaksu periodiem saskaņā ar FRG vispārīgā veidā tiek izmaksātas ārzemēs, ja saņēmēji ir dzimuši pirms 1950. gada 19. maija un savu parasto dzīvesvietu ārzemēs ir nodibinājuši pirms 1990. gada 19. maija.

113

Neievērojot apstākli, ka iemaksas ir veiktas apdrošināšanas iestādēs trešajās valstīs, apstrīdētos pabalstus nevar uzskatīt par pabalstiem kara vai tā seku upuriem, kas paredzēti Regulas Nr. 1408/71 4. panta 4. punktā.

114

Līdz ar to attiecīgie pabalsti, ņemot vērā šajā spriedumā no 110. līdz 112. punktam uzskaitītās īpašības, tāpat kā pamata lietās C-396/05 un C-419/05, ir uzskatāmi par vecuma pabalstiem un pabalstiem apgādnieka zaudējuma gadījumā Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkta izpratnē, no kā izriet, ka ir jāpiemēro šo regulu un it īpaši tās 10. pantu, saskaņā ar kuru tiek nodrošināta dzīvesvietas principa atcelšana, “izņemot gadījumus, kad šajā regulā paredzēts citādi”.

115

Kā tika atgādināts iepriekš, šīs regulas VI pielikuma C daļas 1. punktā ir skaidri paredzēts, ka minētās regulas 10. panta noteikumi neskar tos noteikumus, saskaņā ar kuriem laika posmi, kas pabeigti ārpus Vācijas Federatīvās Republikas, nav par pamatu pabalstu maksāšanai vai ir par pamatu pabalstu maksāšanai vienīgi ar konkrētiem nosacījumiem tad, kad attiecīgās personas dzīvo ārpus šīs teritorijas.

116

Tādējādi personai tādā situācijā kā Vahters nav tiesību saņemt apstrīdētos pabalstus, ja tās dzīvesvieta atrodas ārpus Vācijas Federatīvās Republikas. Pirmkārt, Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punktā ir atļauts prasību par dzīvesvietu konkrētajā dalībvalstī piemērot ārpus šīs dalībvalsts pabeigto periodu ieskaitīšanai. Otrkārt, ieinteresētā persona nevar prasīt dzīvesvietas principa atcelšanu saskaņā ar Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencijas 4. panta 1. punktu, jo Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļu 35. punktu e) apakšpunkti neattiecas uz tādu situāciju, kādā atrodas Vahters. Visbeidzot, treškārt, Vācijas–Austrijas 1995. gada konvencijas 14. pantā ir tikai pārņemtas iepriekš minētās III pielikuma normas.

117

Iesniedzējtiesa vaicā, vai šādā situācijā nerodas III pielikuma nesaderīgums ar EKL 39. un 42. pantu, ja tāds saņēmējs kā Vahters zaudē tiesības uz pabalstiem, kas iegūtas saskaņā ar FRG, tādēļ, ka vairs nav piemērojams Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencijas 4. panta 1. punkta pirmais teikums, jo spēkā savukārt ir stājusies Regula Nr. 1408/71 un Vācijas–Austrijas 1995. gada konvencija, kas piemērojama, sākot ar 1998. gada 1. oktobri.

118

Tiesa 1991. gada 7. februāra sprieduma lietā C-227/89 Rönfeldt (Recueil, I-323. lpp.) 22., 23. un 29. punktā ir atzinusi, ka, ja Regulas Nr. 1408/71 6. un 7. pantā ir skaidri noteikts, ka ar Regulu Nr. 1408/71 imperatīvi tiek aizstātas sociālā nodrošinājuma konvencijas dalībvalstu starpā un nav pieļaujamas nekādas atkāpes, izņemot regulā skaidri minētus gadījumus, tad tomēr ir jānoskaidro, vai tāda pati aizstāšana, kad tādējādi darba ņēmēji attiecībā uz dažām savām tiesībām tiek nostādīti mazāk izdevīgā situācijā, salīdzinot ar iepriekšējo sistēmu, ir saderīga ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kas paredzēta EKL 39. un 42. pantā. Minētie panti ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem ir pretrunā sociālā nodrošinājuma priekšrocību zaudējums, kas attiecīgajiem darba ņēmējiem rodas tādēļ, ka pēc Regulas Nr. 1408/71 stāšanās spēkā vairs nav piemērojamas divu vai vairāku dalībvalstu starpā noslēgtās konvencijas, kuras ir integrētas valstu tiesības.

119

Tiesa iepriekš precizēja, ka šo principu tomēr nevar piemērot darba ņēmējiem, kuri savas tiesības uz brīvu pārvietošanos ir izmantojuši tikai pēc minētās regulas stāšanās spēkā (skat. it īpaši 1995. gada 9. novembra spriedumu lietā C-475/93 Thévenon, Recueil, I-3813. lpp., 28. punkts).

120

Pamata prāvā ir noskaidrots, ka ieinteresētā persona ir apmetusies Austrijā, lai tur dzīvotu un strādātu, pirms vēl šajā dalībvalstī stājās spēkā Regula Nr. 1408/71, ar kuras normām bez izņēmumiem tiek aizstātas Vācijas–Austrijas 1966. gada konvencijas normas. Nevar piekrist tam, ka ar šo aizstāšanu personām Vahtera situācijā būtu atņemtas tiesības un priekšrocības, kuras tām pienācās saskaņā ar šo konvenciju.

121

Ar EKL 39. un 42. pantu nav pretrunā apstāklis, ka šī persona nav migrējusi starp divām dalībvalstīm, bet, pirms pārvākusies dzīvot un strādāt uz Austriju, ir strādājusi un dzīvojusi Rumānijā un nekad nav nedz strādājusi, nedz dzīvojusi citā dalībvalstī.

122

Kā Tiesa jau norādījusi 15. punktā 1996. gada 30. aprīļa spriedumā lietā C-214/94 Boukhalfa (Recueil, I-2253. lpp.), tad Kopienu tiesību normas var piemērot profesionālajām darbībām ārpus Kopienu teritorijas, ja darba attiecībām saglabājas pietiekami cieša saikne ar šo teritoriju (šajā sakarā skat. it īpaši 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 237/83 Prodest, Recueil, 3153. lpp., 6. punkts; 1989. gada 27. septembra spriedumu lietā 9/88 Lopes da Veiga, Recueil, 2989. lpp., 15. punkts un 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-60/93 Aldewereld, Recueil, I-2991. lpp., 14. punkts). Ar šo principu ir jāsaprot arī gadījumi, kad darba attiecības ir pietiekami saistītas ar dalībvalsts tiesībām un tādējādi arī ar atbilstošajām Kopienu tiesību normām.

123

Tāds ir arī pamata prāvā izskatāmais gadījums. Pirmkārt, iemaksu periodi, ko ieinteresētā persona ir pabeigusi Rumānijā līdz 1970. gadam, tiek pielīdzināti iemaksu periodiem saskaņā ar Vācijas tiesībām kā deportētās personas iemaksu periodi BVG izpratnē. Otrkārt, tiktāl, ciktāl tāda persona kā Vahters ir apmetusies Austrijā 1970. gadā, lai dzīvotu un strādātu saskaņā ar Vācijas–Austrijas 1966. gada konvenciju, sasniedzot pensionēšanās vecumu 1999. gadā un saņemot tiesības uz Vācijas maksātu vecuma pabalstu saskaņā ar iemaksu periodiem pēc FRG, tad šādā situācijā ir jāpiemēro normas par personu brīvu pārvietošanos.

124

Šādos apstākļos jāsecina, ka ar EKL 39. un 42. pantu ir pretrunā tas, ka, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļu 35. punktu e) apakšpunktus un Vācijas–Austrijas 1995. gada konvenciju, zūd tiesības uz vecuma pabalstiem, kas radušās saskaņā ar Vācijas–Austrijas 1966. gada konvenciju, ja ieinteresētā persona ir apmetusies Austrijā pirms Regulas Nr. 1408/71 stāšanās spēkā šajā dalībvalstī.

125

Tādēļ uz uzdotā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 III pielikuma A un B daļu 35. punktu e) apakšpunktu noteikumi nav saderīgi ar EKL 39. un 42. pantu tiktāl, ciktāl ar tiem tādos apstākļos kā pamata prāvā, kad pabalsta saņēmēja dzīvesvieta ir Austrijā, lai, izmaksājot vecuma pabalstus, ņemtu vērā iemaksu periodus, kas laika posmā no 1953. līdz 1970. gadam Rumānijā ir pabeigti saskaņā ar FRG, var piemērot nosacījumu, ka saņēmēja dzīvesvietai ir jābūt Vācijas Federatīvajā Republikā.

126

Ir skaidrs, ka Vahtera dzīvesvietas un darba vietas pārcelšanas dēļ uz citu dalībvalsti, kas nav Vācijas Federatīvā Republika, tika atteikts viņa vecuma pensijā ieskaitīt arī iemaksu periodus, kas pabeigti laikā no 1953. gada septembra līdz 1970. gada oktobrim Rumānijā. Šādas sekas, kas ir pieļautas ar Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punktu, apgrūtina, proti, kavē, ieinteresēto personu īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos [Eiropas] Savienībā un tādējādi rada šķērsli minētajai brīvībai.

127

Minētā atteikuma pamatojumam Rentenversicherung un Vācijas valdība būtībā izvirza tādus pašus argumentus kā pamata lietās C-396/05 un C-419/05 par iemaksu periodiem, kas pabeigti teritorijas daļās, kurās bija piemērojami Vācijas reiha sociālā nodrošinājuma tiesību akti (skat. šī sprieduma 77. punktu).

128

Šī sprieduma 81. un 82. punktā izklāstīto iemeslu dēļ un ciktāl Vācijas valdība nav pierādījusi, ka apstrīdēto iemaksu ņemšanai vērā pamata prāvā apskatīto vecuma pabalstu aprēķinā ir būtiska ietekme uz Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmas finansējumu, minētā argumentācija ir jānoraida.

129

Tādējādi uz uzdotā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 VI pielikuma C daļas 1. punkta noteikumi nav saderīgi ar personu brīvu pārvietošanos un it īpaši ar EKL 42. pantu tiktāl, ciktāl ar tiem tādos apstākļos kā pamata prāvā, lai, izmaksājot vecuma pabalstus, ņemtu vērā iemaksu periodus, kas laika posmā no 1953. līdz 1970. gadam Rumānijā ir pabeigti saskaņā ar FRG, var piemērot nosacījumu, ka saņēmēja dzīvesvietai jābūt Vācijas Federatīvajā Republikā.

130

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: