1

Ar šo prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt I pielikuma 2. punkta normas Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. aprīļa Regulā (EK) Nr. 647/2005, ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, un Padomes Regulu (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka izpildes kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 (OV L 117, 1. lpp.), kuras minētas iedaļas “SOMIJA” b) punktā, iedaļas “ZVIEDRIJA” c) punktā un iedaļas “APVIENOTĀ KARALISTE” d)–f) punktā.

2

Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, ar grozījumiem, kas pieņemti un īstenoti ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), kas grozīta ar Regulu Nr. 647/2005 (turpmāk tekstā – “grozītā Regula Nr. 1408/71”), ir ņemta vērā – atbilstoši Regulas Nr. 647/2005 apsvērumiem – Tiesas sniegtā atsevišķu tiesību normu interpretācija, īpaši attiecībā uz speciāliem no iemaksām neatkarīgiem pabalstiem, lai atvieglotu tās piemērošanu. Regula Nr. 647/2005 ir pieņemta pēc Komisijas priekšlikuma un tās mērķis it īpaši ir grozīt Regulas Nr. 1408/71 IIa pielikumu (turpmāk tekstā – “IIa pielikums”).

3

Atbilstoši grozītās Regulas Nr. 1408/71 1. panta u) punkta i) apakšpunktam jēdziens “ģimenes pabalsti” apzīmē visus pabalstus natūrā vai skaidrā naudā, kas paredzēti, lai veiktu [kompensētu] ģimenes izmaksas.

4

Atbilstoši šīs regulas 4. panta 1. punkta h) apakšpunktam tā attiecas uz ģimenes pabalstiem.

5

Saskaņā ar minētās regulas 4. panta 2.a punktu:

“Šo pantu piemēro speciālajiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, kas paredzēti tiesību aktos, kuri sakarā ar to personu loku, mērķiem un/vai tiesību iegūšanas nosacījumiem atbilst gan sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, kas minēti 1. punktā, gan sociālās palīdzības tiesību aktu pazīmēm.

“Speciālie no iemaksām neatkarīgie naudas pabalsti” ir tādi pabalsti, kas:

6

Šīs tiesību normas ir aizstātas ar šādām normām:

“Šī regula attiecas arī uz īpašiem uz iemaksām nebalstītiem pabalstiem, kuri paredzēti tiesību aktos vai sistēmās, kas nav 1. punktā minētās vai kas ir izslēgtas ar 4. punktu, gadījumos, kad šādi pabalsti ir domāti:

7

Grozītās Regulas Nr. 1408/71 10.a pants nosaka:

“Regulas 10. panta un III sadaļas noteikumus nepiemēro speciālajiem no iemaksām neatkarīgiem pabalstiem, kas minēti 4. panta 2.a punktā. Personas, kam piemēro šo regulu, saņem šos pabalstus vienīgi tajā dalībvalstī, kurā tās dzīvo, un saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, ciktāl šie pabalsti ir minēti IIa pielikumā. Pabalstus izmaksā dzīvesvietas institūcija uz sava rēķina.

[..]”

8

Regulas Nr. 1408/71 IIa pielikumā ir ietverts speciālo no iemaksām neatkarīgo pabalstu saraksts, kurus personas, kurām šī regula ir piemērojama, var saņemt tikai dalībvalstī, kurā tās dzīvo, piemērojot šīs pašas regulas 10.a pantu.

9

Dalībvalstis nav izteikušas nekādus iebildumus par Komisijas priekšlikumu grozīt Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktu, lai precizētu speciālo no iemaksām neatkarīgo naudas pabalstu definīciju, atbilstoši principiem, ko Tiesa ir izklāstījusi 2001. gada 8. marta spriedumā lietā C-215/99 Jauch (Recueil, I-1901. lpp.) un 2001. gada 31. maija spriedumā lietā C-43/99 Leclere un Deaconescu (Recueil, I-4265. lpp.).

10

Atbilstoši šai judikatūrai IIa pielikuma sarakstā var iekļaut tikai tos pabalstus, kas kumulatīvi atbilst gan speciālo, gan no iemaksām neatkarīgo pabalstu pazīmēm.

11

Analizējot atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktā noteiktajiem kritērijiem un Tiesas šajā sakarā sniegtajai interpretācijai visus pabalstus, kurus varētu kvalificēt kā “speciālus no iemaksām neatkarīgus pabalstus”, Komisija izveidoja un piedāvāja jaunu pabalstu, kurus varētu iekļaut IIa pielikumā, sarakstu.

12

Piemērojot Tiesas judikatūrā noteiktos kritērijus, Komisija šajā jaunajā sarakstā neiekļāva:

13

Pēc Somijas Republikas, Zviedrijas Karalistes un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūguma Eiropas Savienības Padome tomēr piekrita no jauna iekļaut IIa pielikuma sarakstā, ko piedāvā Komisija, šādus pabalstus (turpmāk tekstā kopā – “Apstrīdētie pabalsti”):

14

Eiropas Parlaments, otrajā lasījumā izskatot regulas par grozījumiem projektu, piekrita Padomes nostājai un pieņēma zināšanai paziņojumu, kurā Komisija patur sev tiesības vērsties Tiesā un, vajadzības gadījumā, pamatojoties uz tās taisīto spriedumu, iesniegt jaunu priekšlikumu IIa pielikumā iekļautā saraksta pārskatīšanai.

15

2005. gada 13. aprīlī Parlaments un Padome pieņēma Regulu Nr. 647/2005, ņemot vērā trīs dalībvalstu lūgumus, kas minēti šī sprieduma 13. punktā. Komisija lūdz atcelt šo regulu daļā, kurā Apstrīdētie pabalsti ir minēti grozītās Regulas Nr. 1408/71 IIa pielikuma sarakstā (turpmāk tekstā – “grozītais IIa pielikums”).

16

Komisija uzskata, ka šie atšķirīgie pabalsti neatbilst nosacījumiem, kas ļauj tos piešķirt tikai tām personām, kas dzīvo attiecīgajā dalībvalstī.

17

Ar 2007. gada 19. jūnija vēstuli Apvienotā Karaliste iesniedza apsvērumus par ģenerāladvokātes secinājumiem. Tā uzskata, ka tai nav bijusi iespēja atbildēt uz šajos secinājumos izteikto apgalvojumu, ka DLA ir pilnībā jāsvītro no grozītā IIa pielikuma saraksta, lai gan nav apstrīdēts, ka šī pabalsta “darba” pabalsta daļa [pabalsts nokļūšanai uz darbu] atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai to uzskatītu par speciālu pabalstu.

18

Rezultātā Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu atsākt mutvārdu procedūru, lai tā varētu norādīt Tiesas judikatūru, kas attiecas uz iespēju daļēji atcelt normatīvu noteikumu. Savu argumentāciju tā pamato ar noteikumiem, kas attiecas uz tiesību akta normas daļēju atcelšanu, kas atgādināti 2005. gada 24. maija spriedumā lietā C-244/03 Francija/Parlaments un Padome (Krājums, I-4021. lpp., 13.–15. punkts).

19

Tiesa pēc savas ierosmes vai ievērojot ģenerāladvokāta ieteikumu vai arī lietas dalībnieku lūgumu var izdot rīkojumu par atkārtotu mutvārdu procesa sākšanu atbilstoši Reglamenta 61. pantam, ja tā uzskata, ka tai nav pietiekami skaidri lietas apstākļi vai ka lieta ir jāizskata, ņemot vērā argumentu, ko lietas dalībnieki nav apsprieduši (skat. 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C-309/99 Wouters u.c., Recueil, I-1577. lpp., 42. punkts, un 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C-434/02 Arnold André, Krājums, I-11825. lpp., 27. punkts, un lietā C-210/03 Swedish Match, Krājums, I-11893. lpp., 25. punkts).

20

Pirmkārt, jautājums par DLA dalāmību ir minēts Komisijas dokumentos, tāpēc Apvienotā Karaliste varēja uz to atbildēt iestāšanās lietā rakstā. Otrkārt, Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visi nepieciešamie pierādījumi, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem.

21

Rezultātā nav pamata izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atsākšanu.

22

Parlaments uzskata, ka EKL 230. pantā paredzētais termiņš bija notecējis jau prasības iesniegšanas laikā. Tas uzskata, ka šis termiņš ir jāaprēķina no akta, ar kuru ir grozīta Regula Nr. 1408/71, pirmo reizi iekļaujot IIa pielikuma sarakstā Apstrīdētos pabalstus, publicēšanas brīža. DLA, AA un CA tajā ir minēti kopš Padomes 1992. gada 30. aprīļa Regulas (EEK) Nr. 1247/92, ar ko groza Regulu Nr. 1408/71, (OV L 136, 1. lpp.) stāšanās spēkā, Somijas pabalsts un Zviedrijas pabalsti ir tai pievienoti ar Aktu par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 1994, C 241, 21. lpp., un OV 1995, L 1, 1. lpp.).

23

Parlaments apgalvo, ka likumdevējs, pieņemot Regulu Nr. 647/2005, kurā IIa pielikums ir aizstāts kopumā, tā vietā, lai tajā tikai izdarītu norādītos grozījumus, nav vēlējies atļaut apstrīdēt pabalstu, kas jau bija minēti šajā pielikumā, iekļaušanu.

24

Parlaments piebilst, ka ar Regulas Nr. 647/2005 1. panta 2. punktu Kopienu likumdevējs ir grozījis Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta redakciju. Tomēr tas uzskata, ka tas ir vienīgi pārformulējis speciālo no iemaksām neatkarīgo pabalstu definīciju. Bet iepriekšējās definīcijas būtība nav tikusi grozīta. Savu nostāju tas pamato, uzsverot, ka Tiesa ir pieņēmusi iepriekš minētos spriedumus lietā Jauch, kā arī lietā Leclere un Deaconescu vienīgi, lai pārbaudītu un interpretētu minētā panta normu redakciju pirms Regulas Nr. 647/2005 stāšanās spēkā.

25

Tātad Parlaments uzskata, ka izmantotie kritēriji, kas pārformulēti Regulā Nr. 647/2005, jau ir viens no elementiem, kas regulē šos pabalstus, un ka likumdevējs ir tos vienīgi nosaucis tieši grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta tekstā.

26

Komisija uzskata, ka no brīža, kad ir pieņemts jauns atvasināto tiesību dokuments, pat tad, ja pielikuma saturs ir palicis negrozīts, Kopienu likumdevējs ir pieņēmis jaunu “lēmumu” par šo pielikumu. Tas tā ir it īpaši tādēļ, ka Komisija ir pievērsusi likumdevēja uzmanību faktam, ka agrākais pielikums bija kļuvis daļēji nesaderīgs ar Kopienu tiesībām, ņemot vērā Tiesas judikatūru.

27

Tādējādi Tiesai bija jābūt iespējai kontrolēt šo jauno lēmumu, tiesvedības par tiesību akta atcelšanu laikā neapgalvojot, ka dokumenta apstrīdētā daļa ir palikusi nemainīga.

28

Atbilstoši EKL 230. panta pēdējai daļai prasība atcelt tiesību aktu ir jāiesniedz divos mēnešos pēc tam, kad apstrīdētais tiesību akts atkarībā no situācijas ir vai nu publicēts, vai darīts zināms vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas prasītājai kļuvis zināms.

29

No šīs normas teksta, tāpat kā no tās mērķa, kas ir nodrošināt tiesisko drošību, izriet, ka tiesību akts, kas nav apstrīdēts šajā termiņā, kļūst galīgs. Šis galīgais raksturs attiecas ne tikai uz pašu tiesību aktu, bet arī uz ikvienu vēlāku aktu, kam ir tīri apstiprinošs raksturs. Šis risinājums, kas balstīts uz nepieciešamo tiesisko stabilitāti, attiecas gan uz individuāliem aktiem, gan uz tiem aktiem, kam ir normatīvs raksturs, kā, piemēram, regulu.

30

Toties, ja regulas norma ir grozīta, termiņš prasības iesniegšanai sākas no jauna attiecībā uz prasību atcelt ne tikai šo normu, bet arī visas tās normas, kas, pat tad, ja tās nav grozītas, veido vienotu veselumu ar to.

31

Šo principu piemērošanas rezultātā Komisijas prasība ir jāatzīst par pieņemamu.

32

Grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta redakcija būtiski atšķiras no agrākās redakcijas un acīmredzami groza šī panta saturu, un Parlamenta minētais apstāklis, ka Tiesa agrāko tekstu ir interpretējusi tādā nozīmē, kas atbilst jaunajai redakcijai, nepiešķir jaunajai redakcijai agrāko redakciju apstiprinošu raksturu. Šis grozījums ir pieņemts tieši tādēļ, lai no jauna definētu neeksportējamo pabalstu saraksta saturu, kurš iekļauts IIa pielikumā.

33

No minētā izriet, ka grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkts ir vienots kopums ar grozītā IIa pielikuma sarakstu, tas izriet vispirms jau no paša minētās regulas 10.a panta satura, kas paredz, ka “personas, kam piemēro šo regulu, saņem šos pabalstus [speciālos no iemaksām neatkarīgos pabalstus, kas minēti 4. panta 2.a punktā] vienīgi tajā dalībvalstī, kurā tās dzīvo, un saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, ciktāl šie pabalsti ir minēti [grozītajā] IIa pielikumā”.

34

Tātad Komisijas prasības pieteikums ir pieņemams.

35

Komisija savas prasības atbalstam izvirza tikai vienu pamatu. Tā apgalvo, ka Regulā Nr. 647/2005 ir pieļauta tiesību kļūda, jo ar to Apstrīdētie pabalsti ir atzīti par speciāliem pabalstiem, tos ietverot sarakstā, kas iekļauti grozītajā IIa pielikumā.

36

Attiecībā uz Somijas bērna kopšanas pabalstu Komisija piebilst, ka šis pabalsts var veicināt bērna invalīda integrāciju tā sociālajā vidē, bet tā uzskata, ka tā uzdevums ir arī kompensēt izdevumus, kas šī bērna ģimenei rodas viņa invaliditātes vai slimības dēļ. Tiesa ir nospriedusi, ka pabalsts, kura mērķis ir kompensēt izdevumus, kas rodas no bērnu uzturēšanas, pieder pie ģimenes pabalstu kategorijas, kuri definēti Regulas Nr. 1408/71 1. panta u) punkta i) apakšpunktā, un attiecas uz šīs regulas 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā noteiktajiem riskiem (2001. gada 15. marta spriedums lietā C-85/99 Offermanns, Recueil, I-2261. lpp., un 2002. gada 7. novembra spriedums lietā C-333/00 Maaheimo, Recueil, I-10087. lpp.).

37

Komisija uzskata, ka tas, ka šis pabalsts tiek piešķirts, pamatojoties uz individuālu bērna invalīda vai slima bērna vajadzību novērtējumu, nevar grozīt šī pabalsta raksturu.

38

Attiecībā uz Zviedrijas bērnu invalīdu kopšanas pabalstu tā piedāvā tādu pamatojumu, kas ir līdzīgs pamatojumam, kas sniegts sakarā ar Somijas bērna kopšanas pabalstu, kuram šis pabalsts ir daudzējādā ziņā līdzīgs. Tā uzskata, ka tādu pašu iemeslu dēļ arī Zviedrijas pabalsts ir jāuzskata par “ģimenes pabalstu” grozītās Regulas Nr. 1408/71 1. panta u) punkta i) apakšpunkta nozīmē.

39

Attiecībā uz Zviedrijas invaliditātes pabalstu Komisija apgalvo, ka tā galvenais uzdevums ir kompensēt papildu izdevumus, kas var rasties personai tās invaliditātes dēļ, lai uzlabotu tās veselības stāvokli un dzīves kvalitāti, kā aprūpējamai personai.

40

Tātad, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Jauch, tas ir jāuzskata par “slimības pabalstu” grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

41

Attiecībā uz DLA, AA un CA Komisija ir nolēmusi, ka šo pabalstu galvenais uzdevums ir kompensēt papildu izdevumus, kas var rasties personai tās invaliditātes dēļ, lai uzlabotu tās veselības stāvokli un dzīves kvalitāti, kā aprūpējamai personai. Tie papildinot – kā to Tiesa ir norādījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Jauch – slimības apdrošināšanas pabalstus.

42

Šādos apstākļos, neraugoties uz to, ka šiem pabalstiem ir raksturīgas īpašas pazīmes, šādi pabalsti ir jāuzskata par “slimības pabalstiem” grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

43

Padome, Parlaments, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Apvienotā Karaliste apgalvo, ka, ņemot vērā šo pabalstu īpašās pazīmes, īpaši to būtību, mērķus un piešķiršanas nosacījumus, tie, gluži pretēji, ir “speciāli no iemaksām neatkarīgi pabalsti”, jo tie atbilst grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punktā noteiktajiem kritērijiem, kurus ir interpretējusi Tiesa.

44

Šīs iestādes un dalībvalstis apgalvo, ka, lai pabalstu kvalificētu kā “speciālu”, tam ir jāatbilst pazīmēm, kas vienlaikus norāda uz tā piederību gan sociālajam nodrošinājumam, gan sociālajai aprūpei, tā piemērojamības personām, mērķu un piemērošanas noteikumu dēļ. Apstrīdētie pabalsti pieder pie sociālās aprūpes pabalstiem, jo vajadzības jēdziens ir būtisks kritērijs, un to piešķiršana nav atkarīga no profesionālās darbības periodu vai no iemaksu saskaitīšanas, lai gan citas to pazīmes liecina par to līdzību sociālā nodrošinājuma pabalstiem, jo kompetentajām iestādēm nav rīcības brīvības tos piešķirt un tādēļ, ka to piešķiršana rada saņēmējiem likumā noteiktu statusu.

45

Tātad Apstrīdētie pabalsti ir “jaukti” pabalsti, ko Padome uzskata par cieši saistītiem ar trīs attiecīgo dalībvalstu ekonomisko un sociālo stāvokli.

46

Viedoklis, ko Tiesa ir izteikusi 1998. gada 5. marta spriedumā lietā C-160/96 Molenaar (Recueil, I-843. lpp.) un iepriekš minētajos spriedumos lietā Jauch, kā arī lietā Leclere un Deaconescu, nemaina šo analīzi, jo pabalstu piešķiršanas raksturojums un nosacījumi, kuri ir šo lietu priekšmets, būtiski atšķiras Apstrīdēto pabalstu gadījumā.

47

Turklāt Parlaments uzskata, ka tas, ka Apstrīdēto pabalstu atsevišķi aspekti ļauj tos kvalificēt kā sociālā nodrošinājuma pabalstus, nav pretrunā to speciālā pabalsta raksturam.

48

Šādu pieeju nostiprināja 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-160/02 Skalka (Recueil, I-5613. lpp., 25. punkts), saskaņā ar kuru speciāls pabalsts Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta nozīmē ir nosakāms atkarībā no tā mērķa. Tam ir jābūt sociālā nodrošinājuma pabalsta aizstājējam vai papildinājumam, un tam ir jāpiemīt sociālās palīdzības raksturam, kura pamatojama ar ekonomiskiem un sociāliem iemesliem un kura ir noteikta tiesiskajā regulējumā, paredzot objektīvus kritērijus.

49

Citiem vārdiem sakot, pabalsts var vienlaikus piederēt grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. un 2.a punktam.

50

Apvienotā Karaliste atgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi 1997. gada 4. novembra spriedumā lietā C-20/96 Snares (Recueil, I-6057. lpp.) un 1998. gada 11. jūnija spriedumā lietā C-297/96 Partridge (Recueil, I-3467. lpp.), ka DLA un AA ir pabalsti, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta b) apakšpunkts.

51

No grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta teksta un jēgas izriet, ka pabalsts nevar vienlaikus tikt kvalificēts kā ģimenes pabalsts un speciālais pabalsts. Ģimenes pabalsti ir norādīti šī panta 1. punktā, bet speciālie pabalsti – tā 2.a punktā, tie ir šādi nodalīti, lai varētu noteikt kārtību, kas attiecas uz katru no šīm pabalstu grupām (šajā sakarā skat. 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-286/03 Hosse, Krājums, I-1771. lpp., 36. un 37. punkts un tajos minētā judikatūra).

52

Tātad ir jāpārbauda, vai Apstrīdētajiem pabalstiem, kas minēti grozītā IIa pielikuma sarakstā, ir speciālu pabalstu pazīmes, zinot, ka nav apstrīdēts to no iemaksām neatkarīgais raksturs.

53

Pirmkārt, atbilstoši grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta a) apakšpunkta ii) daļai pabalstu var kvalificēt kā speciālu pabalstu tikai tad, ja tas nodrošina vienīgi īpašu aizsardzību invalīdiem, kas cieši saistīta ar šo personu sociālo vidi attiecīgajā dalībvalstī.

54

Šajā lietā Apstrīdētajiem pabalstiem šī nav vienīgā funkcija. Tie ne tikai neapstrīdami veicina personu, kas tos saņem, autonomiju un nodrošina invalīdu aizsardzību to valsts sociālajā vidē, to mērķis ir arī nodrošināt vajadzīgo aprūpi un uzraudzību šīm personām, ja tā ir nepieciešama, viņu ģimenē vai specializētā iestādē. Tādējādi tos nevar kvalificēt kā speciālos pabalstus saskaņā ar grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta a) apakšpunkta ii) daļu.

55

Otrkārt, izņemot īpašos gadījumus, kas minēti iepriekšējos punktos, atbilstoši grozītās Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta a) apakšpunkta i) daļai speciāls pabalsts šīs normas nozīmē ir nosakāms arī pēc tā mērķa. Tas var aizstāt vai papildināt sociālā nodrošinājuma pabalstu, tomēr atšķiroties no tā, un tam var būt sociālās palīdzības raksturs, kuru pamato ekonomiski un sociāli iemesliem, un tā piešķiršanu nosaka tiesiskais regulējums, nosakot objektīvus kritērijus (skat. 2006. gada 6. jūlija spriedumu lietā C-154/05 Kersbergen-Lap un Dams-Schipper, Krājums, I-6249. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Turpretim pabalsts ir uzskatāms par sociālā nodrošinājuma pabalstu, ja to piešķir, neveicot jebkādu, individuālu un diskrecionāru personas vajadzību novērtējumu, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju, kas atbilst Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punktā skaidri nosauktajiem riskiem (1985. gada 27. marta spriedums lietā 249/83 Hoeckx, Recueil, 973. lpp., 12.–14. punkts; 1991. gada 20. jūnija spriedums lietā C-356/89 Newton, Recueil, I-3017. lpp.; 1992. gada 16. jūlija spriedums lietā C-78/91 Hughes, Recueil, I-4839. lpp., 15. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Molenaar, 20. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Jauch, 25. punkts). Piemērojot šo judikatūru, kurā ir ņemta vērā Vācijas aprūpes apdrošināšanas pabalstu būtība – kā Tiesa ir nospriedusi iepriekš minētā sprieduma lietā Molenaar 25. punktā –, minētie pabalsti ir jāuzskata par “slimības pabalstiem” Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē un – šī paša sprieduma 36. punktā – par veselības apdrošināšanas “skaidras naudas pabalstiem”, kas norādīti īpaši minētās regulas 19. pana 1. punkta b) apakšpunktā (skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Jauch, 25. punkts).

57

Pirmkārt, attiecībā uz Somijas un Zviedrijas bērnu kopšanas pabalstiem – saskaņā ar attiecīgo valdību izteikumiem – to mērķis ir ļaut bērnu invalīdu vecākiem nodrošināt kopšanu, uzraudzību un, iespējams, bērnu rehabilitāciju. Tie Somijā ir paredzēti Aktā par bērna kopšanas pabalstu (laki lapsen hoitotuesta) un Zviedrijā Sociālā nodrošinājuma likumā (lag om allmän försäkring).

58

Apstāklis, ka šo pabalstu saņemšana nav atkarīga no darba ilguma vai iemaksām, ka tos piešķir konkrētajā gadījumā atkarībā no bērna vajadzībām un atbilstoši likumā noteiktajiem kritērijiem un ka turklāt tie iekļaujas pabalstu un pakalpojumu, kas tiek piešķirti invalīdiem, sistēmā un tādēļ ir tuvu saistīti ar attiecīgās dalībvalsts ekonomisko un sociālo vidi, nevar ietekmēt to galveno mērķi, kam ir medicīnisks raksturs.

59

Rezultātā šie pabalsti ir jākvalificē kā slimības pabalsti, un Komisija pamatoti apgalvoja, ka Regulā Nr. 647/2005 ir pieļauta tiesību kļūda, jo tie ir minēti sarakstā, kas ietverts grozītajā IIa pielikumā, kurš attiecas tikai uz speciālajiem no iemaksām neatkarīgajiem pabalstiem.

60

Otrkārt, attiecībā uz Zviedrijas invaliditātes pabalstu, it īpaši no Zviedrijas valdības paskaidrojumiem izriet, ka šo pabalstu, kas paredzēts Invaliditātes un kopšanas pabalstu likumā (lag om handickappersättning och vårdbigrad), saņem invalīdi, kuru kustību spējas ir samazinājušās vecumā no 19 līdz 65 gadiem. Tas ir paredzēts, lai finansētu trešo personu palīdzību vai ļautu invalīdam segt izdevumus, kurus izraisa invaliditāte, un uzlabot veselības stāvokli, kā arī šīs personas, kas ir aprūpējama, dzīves kvalitāti.

61

Pabalstu, kas tiek piešķirti objektīvā veidā, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju, lai uzlabotu aprūpējamo personu veselību un dzīvi, galvenais mērķis ir papildināt slimības apdrošināšanas pabalstus un tie ir jāuzskata par “slimības pabalstiem” Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē (iepriekš minētie spriedumi lietā Molenaar, 24. un 25. punkts; lietā Jauch, 28. punkts, un lietā Hosse, 38. punkts).

62

Zviedrijas invaliditātes pabalsts, kuram piemīt šīs īpašības un kuram ir šāds mērķis, tādējādi ir jāuzskata par slimības pabalstu – kā Tiesa ir nospriedusi iepriekš minētajos spriedumos lietās Molenaar, Jauch vai Hosse, neraugoties uz to, ka Zviedrijas tiesiskajā regulējumā paredzētā kārtība atšķiras no tās, kas regulē šajās lietās aplūkoto pabalstu piešķiršanu.

63

Pretēji Zviedrijas Karalistes apgalvotajam apstāklis, ka kustību spējām jābūt samazinātām uz nozīmīgu laikposmu un ka tam jānotiek pirms 65 gadu vecuma, nevar mainīt Zviedrijas invaliditātes pabalsta mērķi, kas ir nosegt vajadzības, kas izriet no invaliditātes, un risku, kuru izraisījusi slimība, kas ir invaliditātes cēlonis.

64

Rezultātā Komisija pamatoti apgalvoja, ka Regula Nr. 647/2005 ietver tiesību kļūdu, jo šis pabalsts ir minēts sarakstā, kas iekļauts grozītajā IIa pielikumā, kas veltīts tikai speciālajiem no iemaksām neatkarīgajiem pabalstiem.

65

Treškārt, attiecībā uz DLA, AA un CA, visiem šiem pabalstiem – tomēr DLA tikai daļēji – piemīt aprūpes pabalsta īpašības.

66

Apvienotā Karaliste uzskata, ka šie pabalsti ir īpaši un to mērķis ir uzlabot invalīdu autonomiju un sociālo integrāciju, kā arī, cik vien iespējams, palīdzēt viņiem dzīvot līdzīgi kā personām, kuras nav invalīdi. Palīdzības vajadzība ir kritērijs, kas nosaka tiesības uz šiem pabalstiem. Tiesības saņemt DLA vai AA nav atkarīgas no darba nespējas, un attiecīgie trīs pabalsti tiek piešķirti neatkarīgi no to saņēmēja ienākumu līmeņa, var tikt mainīts tikai to apmērs.

67

Pretēji tam, ko apgalvo Apvienotā Karaliste, tikai DLA var uzskatīt par pabalstu, kas ietver sociālās palīdzības elementus. Diviem pārējiem aplūkotajiem pabalstiem ir tikai viens mērķis, kas ir līdzīgs Zviedrijas invaliditātes pabalsta mērķim, proti, palīdzēt invalīdam pārvarēt, cik vien iespējams, savu invaliditāti ikdienas dzīves darbībās.

68

Rezultātā šie trīs pabalsti, tāpat kā iepriekšējie, ir jāuzskata par slimības pabalstiem, neraugoties uz to, ka DLA ietver atšķirīgu sastāvdaļu, kas attiecas uz darbu [pārvietošanos].

69

Kā to vispirms ir atzīmējusi Komisija, ir iespējams izdalīt DLA“darba” daļu, kuru var uzskatīt par speciālu no iemaksām neatkarīgu pabalstu, jo tikai šī sastāvdaļa var tikt minēta grozītā IIa pielikuma sarakstā, ja Apvienotā Karaliste nolemj radīt pabalstu, kas ietver tikai šo sastāvdaļu.

70

Tas, ka DLA, AA un CA – pretēji tiem pabalstiem, kas aplūkoti iepriekš minētajos spriedumos lietās Jauch un Hosse, – galvenais mērķis nav papildināt slimības apdrošināšanas pabalstus, neietekmē šo pabalstu kvalifikāciju.

71

Turklāt apstāklis, ka Tiesa iepriekš minētajos spiedumos lietās Snares un Partridge atzinusi, ka DLA un AA, ņemot vērā attiecīgo tiesisko kontekstu, bija pabalsti, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 1408/71 4. panta 2.a punkta b) apakšpunkts, neietekmē secinājumus, ko Tiesa par šiem pabalstiem var izdarīt tiesiskajā kontekstā pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Jauch pieņemšanas.

72

No minētā izriet, ka Komisija pamatoti ir apgalvojusi, ka Regulā Nr. 647/2005 ir pieļauta tiesību kļūda, jo DLA, AA un CA ir minēti grozītā IIa pielikuma sarakstā, kas paredzēts tikai speciāliem no iemaksām neatkarīgiem pabalstiem.

73

No visa iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 647/2005 I pielikuma 2. punkta iedaļas “W. Somija” b) punkta, iedaļas “X. Zviedrija” c) punkta un iedaļas “Y. Apvienotā Karaliste” d)–f) punkta normās ir pieļauta tiesību kļūda un tādēļ tās ir jāatceļ.

74

Tomēr Tiesai ir jākonstatē, ka, vienīgi atceļot DLA iekļaušanu IIa pielikuma sarakstā, Apvienotajai Karalistei būtu jānodrošina šī pabalsta “darba” daļa nenoteiktam skaitam saņēmēju visā Eiropas Savienībā, lai gan šīs DLA daļas no iemaksām neatkarīgais raksturs nav apstrīdams un to likumīgi varētu iekļaut minētajā pielikumā kā neeksportējamu pabalstu.

75

Šī iemesla dēļ Tiesa izmanto pilnvaras, kas tai skaidri ir piešķirtas EKL 231. panta otrajā daļā, regulas atcelšanas gadījumā pagaidām saglabāt DLA iekļaušanas sekas attiecībā uz tā “darba” daļu tā, lai saprātīgā termiņā tiktu veikti pasākumi, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu tā iekļaušanu grozītajā IIa pielikumā.

76

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punkta pirmo daļu, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus izdevumus paši. Tā kā Padomei un Parlamentam spriedums ir nelabvēlīgs, tie sedz savus tiesāšanās izdevumus paši un līdzīgās daļās atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) ar šo pasludina: