Lieta C‑2/05

Rijksdienst voor Sociale Zekerheid

pret

Herbosch Kiere NV

(Arbeidshof te Brussel lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Piemērojamo tiesību aktu noteikšana – Darba ņēmēji, kas norīkoti darbā citā dalībvalstī – Apliecības E 101 piemērojamība

Tiesas spriedums (ceturtā palāta) 2006. gada 26. janvārī 

Sprieduma kopsavilkums

Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums — Piemērojamie tiesību akti — Darba ņēmēji, kas norīkoti darbā dalībvalstī, kas nav viņu darba devēja reģistrācijas valsts

(Padomes Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un Padomes Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

Apliecība E 101, kas izsniegta saskaņā ar 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu Regulā Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71, redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 2001/83, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2195/91, kamēr tās dalībvalsts iestādes, kurā tā izdota, nav to atcēlušas vai atzinušas par spēkā neesošu, ir saistoša tās dalībvalsts, kurā darba ņēmēji norīkoti darbā, kompetentajai iestādei un tiesām.

Līdz ar to attiecīgo darba ņēmēju uzņēmējas dalībvalsts tiesas nav tiesīgas pārbaudīt apliecības E 101 spēkā esamību attiecībā uz faktiem, uz kuru pamata šī apliecība ir izdota, tostarp, par tiešās saiknes 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Regulā Nr. 1408/71, redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 2001/83, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2195/91, saistībā ar 1. punktu Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma administratīvās komisijas 1985. gada 17. oktobra Lēmumā Nr. 128 par Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14.b panta 1. punkta piemērošanu pastāvēšanu darba ņēmēju norīkojuma laikā starp dalībvalstī dibinātu uzņēmumu un darba ņēmējiem, kurus tas norīkojis darbā citā dalībvalstī.

(sal. ar 33. punktu un rezolutīvo daļu)




TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2006. gada 26. janvārī (*)

Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Piemērojamo tiesību aktu noteikšana – Darba ņēmēji, kas norīkoti darbā citā dalībvalstī – Apliecības E 101 piemērojamība

Lieta C‑2/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Arbeidshof te Brussel (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 23. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 5. janvārī, tiesvedībā

Rijksdienst voor Sociale Zekerheid

pret

Herbosch Kiere NV.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: N. Kolnerika [N. Colneric] (referente), veicot ceturtās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un K. Lēnartss [K. Lenaerts],

ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Rijksdienst voor Sociale Zekerheid vārdā – P. Dervo [P. Derveaux], advocaat,

–       Herbosch Kiere NV vārdā – B. Mergitss [B. Mergits], advocaat,

–       Īrijas valsts vārdā – D. O'Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis,

–       Slovēnijas valdības vārdā – M. Remika [M. Remic], pārstāve,

–       Zviedrijas valdības vārdā – K. Normane [K. Norman], pārstāve,

–       Apvienotās Karalistes valdības vārdā – M. Bezels [M. Bethell], pārstāvis, kam palīdz T. Vards [T. Ward], barrister,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – P. van Nufels [P. van Nuffel] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,

ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kā arī 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu Padomes 1972. gada 21. marta Regulā (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83 (OV L 230, 6. lpp.), kurās grozījumi izdarīti ar Padomes 1991. gada 25. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2195/91 (OV L 206, 2. lpp.) (turpmāk tekstā attiecīgi – “Regula Nr. 1408/71” un “Regula Nr. 574/72”).

2       Šis lūgums tika izteikts strīdā starp Rijksdienst voor Sociale Zekerheid (Valsts sociālā nodrošinājuma birojs) (turpmāk tekstā – “Rijksdienst”) un Herbosch Kiere NV (turpmāk tekstā – “Herbosch Kiere”) par pēdējās veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu par norīkotajiem Īrijas darba ņēmējiem atmaksāšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

 Regula Nr. 1408/71

3       Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā, kas ietver 13.–17.a pantu, ietilpst noteikumi attiecībā uz sociālā nodrošinājuma jomai piemērojamo tiesību aktu noteikšanu.

4       Šīs regulas 13. panta 2. punktā noteikts:

“Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

a)      uz darba ņēmēju, kas ir nodarbināts kādā no dalībvalstīm, attiecas šīs valsts tiesību akti, pat neraugoties uz to, ka viņš dzīvo citā dalībvalstī vai ka tā uzņēmuma vai tās personas juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kura viņu nodarbina, atrodas citā dalībvalstī;

[..]”.

5       Tās pašas regulas 14. pantā paredzēts:

“Regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro, ievērojot šādus izņēmumus vai apstākļus:

1) a) uz darba ņēmēju, ko kādā dalībvalstī nodarbina uzņēmums, ar kuru viņš parasti ir saistīts, un ko šis uzņēmums ir nosūtījis uz kādu citu dalībvalsti veikt tur darbu šā uzņēmuma uzdevumā, turpina attiekties pirmās dalībvalsts tiesību akti ar noteikumu, ka šāda darba paredzamais ilgums nepārsniedz divpadsmit mēnešus un ka šis darba ņēmējs nav nosūtīts nomainīt kādu citu darba ņēmēju, kuram beidzies viņa komandējuma termiņš;

[..]”.

 Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma administratīvās komisijas Lēmums Nr. 128

6       Ņemot vērā Regulas Nr. 1408/71 81. panta a) apakšpunktu, Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma administratīvā komisija (turpmāk tekstā – “Administratīvā komisija”), kas izveidota saskaņā ar šīs regulas IV sadaļu un ir atbildīga par visiem administratīvajiem jautājumiem un to jautājumu skaidrojumu, kas rodas no šīs regulas, šajā sakarā ir pieņēmusi 1985. gada 17. oktobra Lēmumu Nr. 128 par Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14.b panta 1. punkta piemērošanu (OV 1986, C 141, 6. lpp.), kas bija spēkā pamata lietas faktu norises laikā. Šis lēmums tika aizstāts ar 1996. gada 31. maija Lēmumu Nr. 162 (OV L 241, 28. lpp.), kas stājās spēkā pēc iepriekšminētajiem faktiem un ko tā pati komisija aizstāja ar 2000. gada 13. decembra Lēmumu Nr. 181 (OV 2001, L 329, 73. lpp.).

7       Saskaņā ar Lēmuma Nr. 128 1. punktu Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumi ir piemērojami arī “attiecībā uz darba ņēmēju, kas ir nolīgts darbā dalībvalstī un uz kuru attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas uzņēmuma juridiskā adrese vai kurā tas dibināts, lai veiktu darbu [..] citas dalībvalsts teritorijā [..] ar noteikumu, ka:

a)      starp uzņēmumu un darba ņēmēju darba veikšanas laikā pastāv tieša saikne;

b)      uzņēmums parasti darbojas pirmajā dalībvalstī, tas ir, attiecībā uz tādu uzņēmumu, kurš savus darba ņēmējus uz pagaidu laiku nodod citu uzņēmumu rīcībā, un ka tas darba ņēmējus parasti nodod šīs dalībvalsts teritorijā dibinātiem uzņēmumiem darbam šajā pašā dalībvalstī”.

 Regula Nr. 574/72

8       Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punktā, kas ietilpst šīs regulas III sadaļā ar nosaukumu “To regulas noteikumu izpilde, kas nosaka piemērojamos tiesību aktus”, ir noteikts:

“Institūcija, ko izraudzījusies kompetentā iestāde dalībvalstī, kuras tiesību aktus turpina piemērot, izdod apliecību, ar ko apliecina, ka uz darba ņēmēju līdz noteiktam laikam attiecas šīs valsts tiesību akti:

a)      ja to lūdzis darba ņēmējs vai darba devējs Regulas 14. panta 1. punktā [..] noteiktajos gadījumos;

[..].”

Iepriekš citētajā normā minētā apliecība ir pazīstama ar nosaukumu “norīkojuma apliecība” vai “apliecība E 101”.

 Beļģijas tiesiskais regulējums

9       1987. gada 24. jūlija Likuma par pagaidu darbu un darba ņēmēju norīkošanu (1987. gada 20. augusta Belgish Staatsblad, 12405. lpp.) 31. panta 1. punktā noteikts:

“Fiziskai vai juridiskai personai, izņemot I un II sadaļas noteikumus, ir aizliegts veikt darbības, ar kurām nolīgtos darba ņēmējus norīko darbā pie trešajām personām, kas šos darba ņēmējus nodarbina un attiecībā uz tiem realizē jebkādas pilnvaras, kādas parasti piemīt darba devējam, izņemot atsevišķas bezpeļņas organizācijas, kas noteiktas Karaliskajā dekrētā, ko akceptējusi Ministru Padome”.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

10     No 1991. gada aprīļa līdz septembrim Herbosch Kiere bija uzdots veikt apdares un betonēšanas darbus, kā arī uzstādīt betona armatūru divos būvniecības objektos, kas atradās Beļģijā. Šo darbu veikšanai uzņēmums vērsās pēc palīdzības pie Īrijas uzņēmuma ICDS Constructors Ltd (turpmāk tekstā – “ICDS Constructors”). Par attiecīgajiem būvniecības objektiem tika noslēgti divi apakšuzņēmuma līgumi.

11     Herbosch Kiere īpaši pārliecinājās, ka ICDS Constructors darba ņēmējiem, kas tika nodarbināti Beļģijā, bija derīgas norīkojuma apliecības, ko Īrijas kompetentās iestādes izsniegušas saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 11. pantu, un ka par darba ņēmējiem veicamās sociālās apdrošināšanas iemaksas ir pārskaitītas Īrijai. Tiesnesis pirmajā instancē atzina, ka visiem darba ņēmējiem, izņemot vienu, bija apliecība E 101.

12     1992. gada 12. oktobrī Beļģijas Nodarbinātības un darba ministrijas Sociālās likumdošanas inspekcija sastādīja protokolu, kurā atzina, ka Herbosch Kiere ir nodarbinājusi Īrijas darba ņēmējus, ko tam nodevis ICDS Constructors un ka to patiesais darba devējs ir bijis nevis pēdējais minētais uzņēmums, bet gan Herbosch Kiere.

13     Ņemot vērā šā protokola secinājumus, Rijksdienst atzina, ka Herbosch Kiere attiecībā uz konkrētajiem darba ņēmējiem ir izmantojusi noteiktu apjomu savu darba devēja pilnvaru un tādējādi ir jāuzskata, ka tie ar Herbosch Kiere ir bijuši saistīti ar darba līgumu. Līdz ar to Rijksdienst uzdeva Herbosch Kiere veikt iemaksas Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēmā.

14     Herbosch Kiere ar zināmiem nosacījumiem pārskaitīja Rijksdienst noteikto iemaksu summu, proti, BEF 3 647 567 (EUR 90 420, 82) un lūdza veikt atmaksāšanu, iesniedzot prasību Arbeidsrechtbank te Brussel (Briseles Darba tiesa), kura šo lūgumu tā lielākajā daļā arī apmierināja.

15     Arbeidshof te Brussel (Briseles Darba apelācijas tiesa), izskatot Rijksdienst apelācijas sūdzību, saskārās ar šaubām par to, kā interpretēt attiecīgos Regulas 1408/71 noteikumus. Ņemot vērā 2000. gada 10. februāra spriedumu lietā C‑202/97 FTS (Recueil, I‑883. lpp.) un 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C‑178/97 Banks u.c. (Recueil, I‑2005. lpp.), iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, kāda vērtība no juridiskā viedokļa kompetentajām iestādēm un šo darba ņēmēju uzņemošās valsts tiesām būtu jāpiešķir apliecībai E 101. Ņemot vērā Rijksdienst iesniedzējtiesā iesniegtos apsvērumus, saskaņā ar kuriem apliecība tikai atspoguļo to situāciju, kāda pastāv vai kādai tai būtu jābūt darbā norīkošanas brīdī, iesniedzējtiesa jautā par apstākļiem, kādos var tikt pārbaudīta pamatsaiknes starp darba ņēmēju un uzņēmumu, kas to norīkojis darbā, saglabāšanās norīkojuma laikā.

16     Šādos apstākļos Arbeidshof te Brussel pieņēma lēmumu apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai uzņemošās valsts tiesa var pārbaudīt un/vai izvērtēt tiešo saikni, kāda pastāv starp uzņēmumu, kas norīko darbā darba ņēmēju, un nosūtīto darba ņēmēju, ņemot vērā, ka Regulas (EEK) Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertais jēdziens “uzņēmums, ar ko viņš parasti ir saistīts”, pieprasa (atbilstoši Lēmumam Nr. 128), lai norīkošanas laikā saglabātos tiešā saikne?

2)      Vai citas dalībvalsts, nevis tās, kas ir izsniegusi minēto apliecību (apliecība E 101), tiesa var neņemt vērā un/vai anulēt apliecību, ja no tās izvērtēšanai iesniegtajiem faktiskajiem apstākļiem izriet, ka starp uzņēmumu, kurš nosūtījis darba ņēmēju, un norīkoto darba ņēmēju norīkošanas laikā tieša saikne nav pastāvējusi?

3)      Vai nosūtīšanas valsts kompetentajām iestādēm ir saistošs uzņemošās valsts tiesas lēmums, ar kuru augstākminētajos apstākļos minētā apliecība (apliecība E 101) netiek ņemta vērā un/vai tiek anulēta?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

17     Uzdotie jautājumi attiecas tikai uz Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju. Tādējādi nav jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp.), kuras deviņpadsmitajā apsvērumā noteikts, ka, “neierobežojot citus Kopienas tiesību aktus, šī direktīva nerada saistības juridiski atzīt pagaidu darbavietas un nekavē dalībvalstis piemērot to tiesību aktus attiecībā uz darba ņēmēju un pagaidu darbā nodarbināto izīrēšanu tiem uzņēmumiem, kas nav reģistrēti to teritorijā, bet tajā darbojas saistībā ar pakalpojumu sniegšanu”.

 Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

18     Ar pirmo un otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai un kādā apmērā apliecība E 101, kas izsniegta saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir saistoša uzņēmējas valsts iekšējai tiesiskajai kārtībai attiecībā uz norīkojuma laikā pastāvošo pamatsaikni starp uzņēmumu, kas norīko darba ņēmēju, un norīkoto darba ņēmēju.

19     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Administratīvās komisijas Lēmumā Nr. 128 ietverto Tiesas judikatūru pamatsaiknes saglabāšana starp vienā dalībvalstī dibinātu uzņēmumu un darba ņēmējiem, ko tas norīkojis darbā citā dalībvalstī, šī norīkojuma laikposmā ir viens no nosacījumiem, lai piemērotu Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, 24. punkts). Apliecībā E 101 ietvertā informācija ir pamats šādas saiknes pastāvēšanai.

20     Šīs apliecības – gluži kā Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto materiālo tiesību normu – mērķis ir veicināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu sniegšanas brīvību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, 48. punkts).

21     Minētajā apliecībā tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā ir dibināts uzņēmums, kurā tiek veikts pagaidu darbs, apliecina, ka uz norīkotajiem darba ņēmējiem norīkojuma laikā attiecas attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma režīms. Tādējādi saskaņā ar principu, ka darba ņēmējiem ir piemērojams tikai viens sociālā nodrošinājuma režīms, ar šo apliecību tiek noteikts, ka citas dalībvalsts [sociālā nodrošinājuma] režīms nav piemērojams (iepriekš minētais spriedums lietā FTS, 49. punkts).

22     EKL 10. pantā paredzētais lojālās sadarbības princips izdevējiestādei uzliek par pienākumu pareizi izvērtēt atbilstošos faktus, kas nepieciešami sociālā nodrošinājuma jomā piemērojamo noteikumu noteikšanai, un tādēļ ir jānodrošina apliecībā E 101 ietvertās informācijas precizitāte (iepriekš minētais spriedums lietā FTS, 51. punkts).

23     Attiecībā uz dalībvalsts, kurā darba ņēmēji ir norīkoti, kompetentajām iestādēm var secināt, ka no EKL 10. pantā esošā sadarbības pienākuma izriet, ka šie pienākumi nav izpildīti un ka nav ievēroti Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķi, ja minētās dalībvalsts iestādes ir uzskatījušas, ka tām nav saistoša apliecībā ietvertā informācija, un attiecinājušas uz darba ņēmējiem arī savas valsts sociālā nodrošinājuma režīmu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, 52. punkts).

24     Līdz ar to apliecība E 101 ir saistoša tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā darba ņēmēji ir norīkoti darbā, jo ar to par likumīgu tiek padarīts fakts, ka darba ņēmējiem ir jāpiemēro tās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma režīms, kurā dibināts uzņēmums, kas darba ņēmējus norīkojis (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, 53. punkts).

25     Pretējā gadījumā tiktu pārkāpts princips, ka uz algotiem darba ņēmējiem attiecas tikai viens sociālā nodrošinājuma režīms, kā arī piemērojamā režīma paredzamība un tādējādi – tiesiskā drošība. Gadījumos, kad ir grūti noteikt piemērojamo režīmu, abu iesaistīto dalībvalstu kompetentās iestādes pretēji attiecīgo darba ņēmēju interesēm var uzskatīt, ka jāpiemēro savas valsts sociālā nodrošinājuma režīms (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, 54. punkts).

26     Tādējādi līdz brīdim, kamēr apliecība E 101 nav atcelta vai atzīta par spēkā neesošu, tās dalībvalsts, kurā darba ņēmēji ir norīkoti darbā, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā, ka darba ņēmējiem jau tiek piemēroti tās valsts tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā, kurā dibināts uzņēmums, kas tos nodarbina, un līdz ar to šī iestāde uz attiecīgajiem darba ņēmējiem nevar attiecināt savas valsts sociālā nodrošinājuma režīmu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, 55. punkts).

27     Tomēr dalībvalsts kompetentajai iestādei, kura ir izdevusi apliecību, ir pienākums atzīt šīs izsniegšanas pamatotību un vajadzības gadījumā apliecību atcelt, ja tās dalībvalsts, kurā darba ņēmēji ir norīkoti, kompetentā iestāde pauž šaubas par apliecības pamatā esošo faktu precizitāti un tādējādi arī par tajā ietvertās informācijas precizitāti, it īpaši tādēļ, ka tā neatbilst Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, 56. punkts).

28     Gadījumā, kad attiecīgās iestādes nespēj vienoties par atsevišķā gadījuma konkrēto faktu vērtējumu un līdz ar to arī par jautājumu, vai tie atbilst Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībām, tās var vērsties Administratīvajā komisijā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, 57. punkts).

29     Ja Administratīvā komisija nespēj saskaņot kompetento iestāžu viedokļus par attiecīgajam gadījumam piemērojamiem tiesību aktiem, tad dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgie darba ņēmēji ir norīkoti darbā, neskarot izsniedzējiestādes dalībvalstī pieejamās iespējas vērsties tiesā, var saskaņā ar EKL 227. pantu celt prasību par valsts pienākumu neizpildi, lai Tiesai dotu iespēju izvērtēt jautājumu par minētajiem darba ņēmējiem piemērojamiem tiesību aktiem un tādējādi arī apliecībā E 101 ietvertās informācijas pareizību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā FTS, 58. punkts).

30     Ja valsts kompetentā iestāde, vēršoties norīkotā darba ņēmēja uzņēmējas dalībvalsts tiesā, varētu apliecību E 101 atzīt par spēkā neesošu, tad tiktu apdraudēta sistēma, kuras pamatā ir lojāla sadarbība starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

31     Tik ilgi, kamēr apliecība E 101 nav atcelta vai atzīta par spēkā neesošu, tā ir saistoša tās dalībvalsts iekšējā tiesiskajā kārtībā, kurā attiecīgie darba ņēmēji ir norīkoti, un tādējādi arī tās iestādēm.

32     No tā izriet, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesa nav tiesīga pārbaudīt apliecības E 101 spēkā esamību attiecībā uz tiem faktiem, uz kuru pamata šī apliecība ir izsniegta, it īpaši par pamatsaiknes pastāvēšanu starp uzņēmumu, kas norīko darba ņēmēju, un norīkoto darba ņēmēju.

33     Ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild šādi: līdz brīdim, kamēr apliecību E 101, kas izsniegta saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu, dalībvalsts iestādes, kurā tā izdota, nav atcēlušas vai atzinušas par spēkā neesošu, tā ir saistoša tās dalībvalsts, kurā darba ņēmēji norīkoti darbā, kompetentajai iestādei un tiesām. Līdz ar to minēto darba ņēmēju uzņēmējas dalībvalsts tiesas nevar pārbaudīt apliecības E 101 spēkā esamību attiecībā uz faktiem, uz kuru pamata šī apliecība ir izdota, tostarp, par pamatsaiknes Regulas 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē saistībā ar Lēmuma Nr. 128 1. punktu pastāvēšanu darba ņēmēju norīkojuma laikā starp dalībvalstī dibinātu uzņēmumu un darba ņēmējiem, kurus tas norīkojis darbā citā dalībvalstī.

 Par trešo jautājumu

34     Ņemot vērā uz pirmo un otro jautājumu sniegto atbildi, uz trešo jautājumu atbildēt nav nepieciešams.

 Par tiesāšanās izdevumiem

35     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, izņemot minēto lietas dalībnieku izdevumus, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

līdz brīdim, kamēr apliecību E 101, kas izsniegta saskaņā ar 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu Padomes 1972. gada 21. marta Regulā (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1991. gada 25. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2195/91, dalībvalsts iestādes, kurā tā izdota, nav atcēlušas vai atzinušas par spēkā neesošu, tā ir saistoša tās dalībvalsts, kurā darba ņēmēji norīkoti darbā, kompetentajai iestādei un tiesām. Līdz ar to attiecīgo darba ņēmēju uzņēmējas dalībvalsts tiesas nav tiesīgas pārbaudīt apliecības E 101 spēkā esamību attiecībā uz faktiem, uz kuru pamata šī apliecība ir izdota, tostarp, par pamatsaiknes 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 2001/83, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2195/91, saistībā ar 1. punktu Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma administratīvās komisijas 1985. gada 17. oktobra Lēmumā Nr. 128 par Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14.b panta 1. punkta piemērošanu pastāvēšanu darba ņēmēju norīkojuma laikā starp dalībvalstī dibinātu uzņēmumu un darba ņēmējiem, kurus tas norīkojis darbā citā dalībvalstī.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – holandiešu.