ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,

sniegti 2008. gada 8. jūlijā (1)

Lieta C‑110/05

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Itālijas Republiku

Mutvārdu procesa atkārtota sākšana – Valsts pienākumu neizpilde – EKL 28. pants – Preču brīva aprite – Lietošanas noteikumi – Valsts tiesiskais regulējums, kas aizliedz lietot piekabi, ko velk mopēds, motocikls, tricikls un kvadricikls – Kvantitatīvie ierobežojumi – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Pamatojums – Ceļu satiksmes drošība – Samērīgums





1.        Vai valsts tiesiskais regulējums, kas attiecas uz kādas preces “lietošanas noteikumiem”, ir jāizskata, ņemot vērā EKL 28. pantu, vai arī tas ir jāizvērtē, pamatojoties uz kritērijiem, kurus Tiesa noteikusi spriedumā lietā Keck un Mithouard (2), tāpat kā tiesiskais regulējums, kas attiecas uz “pārdošanas noteikumiem”?

2.        Tāds būtībā ir jautājums, uz ko Tiesai ir jāatbild saistībā ar šo prasību.

3.        Šī lieta attiecas uz procedūru par pienākumu neizpildi, ko Eiropas Kopienu Komisija uzsāka pret Itālijas Republiku, pamatojoties uz EKL 226. pantu. Komisija uzskata, ka Itālijas Republika, Ceļu kodeksā iekļaujot tiesisko regulējumu, kas mopēdiem, motocikliem, tricikliem un kvadricikliem aizliedz vilkt piekabi (3), nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti ar EKL 28. pantu.

4.        Šī ir otrā reize, kad saistībā ar šo prasību tiek sniegti secinājumi.

5.        Sākotnēji Tiesa nolēma šo lietu nodot palātai, kurā ir pieci tiesneši (4), un lemt, neuzklausot mutvārdu paskaidrojumus, jo neviens no lietas dalībniekiem nebija lūdzis uzklausīt tā mutvārdu apsvērumus. Ģenerāladvokāts Ležē [Léger] savus secinājumus sniedza 2006. gada 5. oktobrī, un mutvārdu process pēc tiem tika pabeigts. Viņš secināja, ka Itālijas Republika, pieņemot un saglabājot spēkā šādu tiesisko regulējumu, nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti EKL 28. pantā.

6.        Tā kā saistībā ar šādu ierosinājumu radās jauni jautājumi par EKL 28. panta piemērošanas jomu, kurus lietas dalībnieki tiesvedības laikā nebija apsprieduši, Tiesa 2007. gada 7. martā izdeva rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu un lietu nodeva virspalātai. Tā turklāt aicināja ne tikai lietas dalībniekus, bet arī citas dalībvalstis, izņemot Itālijas Republiku, atbildēt uz šādu jautājumu:

“Kādā mērā un ar kādiem nosacījumiem valsts noteikumi, kas regulē nevis kāda ražojuma īpašības, bet tā lietošanu un ko vienādi piemēro gan vietējiem ražojumiem, gan importētajiem ražojumiem, ir jāuzskata par pasākumiem ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē?”

7.        Papildus Komisijai un Itālijas Republikai apsvērumus iesniedza Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Francijas Republika, Kipras Republika, Nīderlandes Karaliste un, visbeidzot, Zviedrijas Karaliste.

8.        Šiem secinājumiem būs divas daļas.

9.        Pirmajā daļā es izklāstīšu savu viedokli attiecībā uz atbildi, kas jāsniedz uz Tiesas uzdoto jautājumu.

10.      Šajā sakarā būs nepieciešams vispārējā veidā aplūkot nozīmi un apjomu, kas piemīt noteikumiem par preču brīvu apriti. Lai to varētu izdarīt, būs jāanalizē EKL 28. panta piemērošanas joma un kritēriji, kas konkrētu valsts noteikumu ļauj kvalificēt par pasākumu ar importa kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, un šajā sakarā būs jāatgriežas pie nostājām, kas jau paustas saistībā ar šo jautājumu. Tiesas uzdotais jautājums sniedz arī iespēju precizēt iepriekš minētā sprieduma lietā Keck un Mithouard piemērojamību. Kā zināms, saistībā ar minēto spriedumu ir radušās daudzas interpretācijas grūtības, kuras ir bijis iespējams atrisināt tikai katrā gadījumā atsevišķi.

11.      Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka valsts pasākumi, kas regulē kādas preces lietošanas noteikumus, nav jāizskata, ņemot vērā kritērijus, kurus Tiesa noteikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard. Es norādīšu, ka šādi pasākumi ietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā un ka tos var uzskatīt par pasākumiem ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kuri ir pretrunā EK līgumam, gadījumā, ja tie rada šķēršļus attiecīgā ražojuma pieejai tirgum.

12.      Pēc tam, ņemot vērā šo analīzi, secinājumu otrajā daļā es aplūkošu to, vai prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, ko Komisija cēlusi pret Itālijas Republiku, ir pamatota.

13.      Aplūkojot attiecīgā pasākuma iedarbību uz tirdzniecību Kopienā, man jāapgalvo, ka Itālijas tiesību akti tiktāl, ciktāl tie pieeju Itālijas tirgum liedz piekabēm, kas tiek likumīgi ražotas un pārdotas citās dalībvalstīs, ir uzskatāmi par pasākumu ar importa kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, kurš ir pretrunā EKL 28. pantam.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

1)      EK līgums

14.      EKL 28. pantā dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi, kā arī citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību.

15.      Tomēr saskaņā ar EKL 30. pantu EKL 28. pantā nav liegts noteikt importa aizliegumus vai ierobežojumus, ko cita starpā pamato sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības apsvērumi, ar nosacījumu, ka šādus aizliegumus vai ierobežojumus dalībvalstu tirdzniecībā nepiemēro kā patvaļīgas diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzekļus.

2)      Atvasinātās tiesības

16.      Kopienu likumdevējs ar Direktīvu 92/61/EEK (5) izveidoja Kopienas tipa apstiprināšanas procedūru divriteņu vai trīsriteņu mehāniskajiem transportlīdzekļiem.

17.      Saskaņā ar Direktīvas 92/61 1. panta 2. un 3. punktu tā attiecas uz tādiem transportlīdzekļiem kā mopēdi (6), motocikli, tricikli, kā arī kvadricikli.

18.      Kā skaidri izriet no šīs direktīvas apsvērumiem, šāda procedūra, pirmkārt, ļauj nodrošināt labāku iekšējā tirgus darbību, izskaužot tehniskos ierobežojumus tirdzniecībai mehānisko transportlīdzekļu jomā, un, otrkārt, veicina drošības paaugstināšanos uz ceļiem, kā arī apkārtējās vides un patērētāju aizsardzību (7).

19.      Lai nodrošinātu minētās procedūras ieviešanu, Direktīvā 92/61 ir paredzēts pilnībā saskaņot tehniskās prasības, kurām šiem transportlīdzekļiem jāatbilst. Tajā arī ir paredzēts, ka tehniskās prasības attiecībā uz minēto transportlīdzekļu dažādajām sastāvdaļām un parametriem saskaņo ar īpašām direktīvām (8).

20.      Piemēram, prasības attiecībā uz šo transportlīdzekļu masu un gabarītiem, kā arī jūgierīcēm un fiksētājierīcēm tika saskaņotas attiecīgi ar Direktīvu 93/93/EEK (9) un Direktīvu 97/24/EK (10).

21.      Abu šo minēto direktīvu preambulā identiskā veidā ir noteikts, ka šo direktīvu noteikumu mērķis nav noteikt pienākumu dalībvalstīm, kuru teritorijā divriteņu vai trīsriteņu mehāniskajiem transportlīdzekļiem nav atļauts vilkt piekabi, grozīt to tiesiskos regulējumus (11).

B –    Valsts tiesības

22.      1992. gada 30. aprīļa likumdošanas dekrēta Nr. 285 (12) (decreto legislativo Nr. 285) 53. pantā mopēdi ir definēti kā visi divriteņu, trīsriteņu vai četrriteņu mehāniskie transportlīdzekļi, no kuriem pēdējie pieder “mehānisko kvadriciklu” kategorijai.

23.      Atbilstoši Ceļu kodeksa 54. pantam automašīnas ir mehāniski transportlīdzekļi ar vismaz četriem riteņiem, izņemot mopēdus.

24.      Saskaņā ar minētā kodeksa 56. pantu piekabi atļauts vilkt tikai automašīnām, trolejbusiem un traktoriem.

II – Pirmstiesas procedūra

25.      Pēc sarakstes starp Itālijas Republiku un Komisiju tā uzskatīja, ka minētā dalībvalsts, pieņemot attiecīgo tiesisko regulējumu, nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar EKL 28. pantu. Ar 2003. gada 3. aprīļa brīdinājuma vēstuli Komisija tai lūdza sniegt savus apsvērumus.

26.      Savā atbildes vēstulē 2003. gada 13. jūnijā Itālijas Republika apņēmās grozīt savu tiesisko regulējumu, lai likvidētu importa ierobežojumus, uz kuriem norādīja Komisija. Tā arī precizēja, ka grozījumi attieksies ne tikai uz transportlīdzekļu apstiprināšanu, bet arī uz piekabju reģistrēšanu, lietošanu un pārbaudēm uz ceļa (tehniskajām apskatēm).

27.      Komisija nesaņēma nevienu paziņojumu par minēto grozījumu pieņemšanu. Tādēļ 2003. gada 19. decembrī tā Itālijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu pienākumus, kas tai noteikti EKL 28. pantā, divu mēnešu termiņā no šī atzinuma paziņošanas brīža. Tā kā atbilde netika sniegta, Komisija, pamatojoties uz EKL 226. pantu, cēla prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, iesniedzot prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 4. martā.

III – Prasība

28.      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atzīt, ka Itālijas Republika, aizliedzot mopēdiem vilkt piekabes, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 28. pants;

–        piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29.      Itālijas Republika lūdz Tiesai noraidīt prasību.

IV – Par Tiesas uzdoto jautājumu

30.      Kā jau minēju, Tiesa pēc mutvārdu procesa atkārtotas sākšanas aicināja lietas dalībniekus un dalībvalstis atbildēt uz šādu jautājumu:

“Kādā mērā un ar kādiem nosacījumiem valsts noteikumi, kas regulē nevis kāda ražojuma īpašības, bet tā lietošanu un ko vienādi piemēro gan vietējiem ražojumiem, gan importētajiem ražojumiem, ir jāuzskata par pasākumiem ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē?”

A –    Lietas dalībnieku un dalībvalstu piedāvātās atbildes

31.      Rakstveida un mutvārdu apsvērumus iesniedza Komisija, Itālijas Republika, Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Francijas Republika, Kipras Republika, Nīderlandes Karaliste un, visbeidzot, Zviedrijas Karaliste.

32.      Komisija norāda, ka ražojuma lietošanas noteikumi regulē apstākļus, kādos attiecīgo ražojumu var lietot. Tas tā ir tāda pasākuma gadījumā, kas ierobežo kāda ražojuma lietošanu telpā vai laikā (13). Šis jēdziens aptverot arī gadījumus, kad tiesiskais regulējums aizliedz kādu ražojumu lietot.

33.      Komisija uzskata, ka, lai noteiktu, vai valsts tiesiskais regulējums par kāda ražojuma lietošanu ir uzskatāms par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē, ir jāņem vērā šāda pasākuma tiešās vai netiešās, faktiskās vai iespējamās sekas, izskatot katru gadījumu atsevišķi. Komisijai nav nekādu šaubu par to, ka tiesiskais regulējums, kas pilnībā vai gandrīz pilnībā aizliedz lietot noteiktu ražojumu, ir uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē (14).

34.      Nīderlandes Karaliste norāda, ka ir skaidri jānorobežo EKL 28. panta piemērošanas joma. Tā uzskata, ka šī noteikuma mērķis, proti, iekšējā tirgus pienācīga darbība, nevarētu nozīmēt, ka uz valsts tiesību aktiem, kas attiecas, piemēram, uz drošību uz ceļiem, attiektos EKL 28. pantā noteiktais aizliegums (15). Taču tā arī uzsver, ka pieejai tirgum bez šķēršļiem ir sevišķi liela nozīme.

35.      Nīderlandes Karaliste atbalsta viedokli, ko ģenerāladvokāte Kokote [Kokott] aizstāvēja savos secinājumos lietā C‑142/05 Mickelsson un Roos, ko Tiesa vēl izskata, jo šāds viedoklis ļaujot EKL 28. panta piemērošanas jomu neattiecināt uz vairākiem noteikumiem, kuru mērķis nav ekonomisko interešu aizsardzība. Tomēr tā norāda uz dažām grūtībām, kas saistītas ar šādu pieeju. Pirmkārt, būtu grūti precīzi definēt jēdzienu “lietošanas noteikumi”. Ja noteikums par lietošanu prasa attiecīgo ražojumu pielāgot, tad tā esot prasība attiecībā uz ražojuma īpašībām.

36.      Nīderlandes Karaliste arī uzskata, ka jaunas izņēmumu kategorijas ieviešana attiecībā uz EKL 28. panta piemērošanu kļūtu par neskaidrību avotu valstu tiesām. Atkarībā no kategorijas, kurai pieder konkrēts noteikums, būtu jāizmanto viens vai otrs kritērijs.

37.      Nīderlandes Karaliste arī kritizē judikatūru iepriekš minētajā lietā Keck un Mithouard, jo tā nesniedzot piemērotu kritēriju, un šajā sakarā atsaucas uz ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumiem apvienotajās lietās Alfa Vita Vassilopoulos un Carrefour‑Marinopoulos (16). Turklāt tā norāda, ka tāpat kā pārdošanas noteikumi, arī daži lietošanas noteikumi var izraisīt būtiskas sekas attiecībā uz tirdzniecību Kopienā, un apšauba jauna izņēmuma noteikšanas praktisko lietderību. Tādējādi Nīderlandes Karaliste piedāvā izmantot “de minimis” pieeju, ko ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] aizstāvēja savos secinājumos lietā Leclerc‑Siplec (17), lai gan tā norāda arī uz grūtībām, ar kurām valstu tiesas saskartos, to izmantojot.

38.      Pretēji Čehijas Republikai Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Kipras Republika un Zviedrijas Karaliste uzskata, ka kritērijus, kuri noteikti iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard, var piemērot arī pasākumiem, kas regulē kāda ražojuma lietošanu. Tās būtībā apgalvo, ka uz vienādi piemērojamiem valsts noteikumiem, kas ierobežo, bet neaizliedz kāda ražojuma lietošanu, principā nevar attiecināt jēdzienu “ierobežojums” EKL 28. panta izpratnē. Taču tās uzskata, ka no šī principa tomēr var atkāpties, ja tiek pierādīts, ka attiecīgie pasākumi pilnīgi un galīgi aizliedz lietot kādu ražojumu vai atļauj to lietot tikai mazsvarīgā veidā, tādējādi ierobežojot šā ražojuma pieeju tirgum.

39.      Savukārt Grieķijas Republika apgalvo, ka tiesiskais regulējums par kāda ražojuma lietošanu pats par sevi nevar radīt šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Tā tomēr norāda, ka tad, ja šis ražojuma lietošanas veids ir attiecīgā ražojuma aprites būtiska sastāvdaļa, jautājums par pasākuma kvalificēšanu ir jāizskata katrā gadījumā atsevišķi un šāda pasākuma radītie šķēršļi var ietilpt EKL 28. panta piemērošanas jomā.

40.      Visbeidzot, Itālijas Republika būtībā uzskata, ka atbilde uz Tiesas uzdoto jautājumu ir atkarīga arī no tā, vai ražojumu var izmantot citiem nolūkiem. Tā arī norāda uz bažām, kas saistītas ar drošību uz ceļiem, un uz Itālijas reljefa īpatnībām.

B –    Mans vērtējums

41.      Šajā lietā Tiesai ir jānosaka, vai Itālijas tiesiskais regulējums, kas aizliedz tās teritorijā lietot konkrētu ražojumu, ir uzskatāms par pasākumu ar importa kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē vai arī minētais tiesiskais regulējums, tādēļ ka tas nosaka preces “lietošanas noteikumus”, saskaņā ar iepriekš minētajā lietā Keck un Mithouard noteiktajiem kritērijiem ir ārpus minētā panta piemērošanas jomas.

42.      Šis jautājums ir jo interesantāks tāpēc, ka vēl vienā lietā – iepriekš minētajā lietā Mickelsson un Roos, ko Tiesa vēl izskata, – rodas līdzīgi jautājumi.

43.      Minētajā lietā Tiesai vaicā, vai EKL 28. un 30. pantā nav pieļauts Zviedrijas tiesiskais regulējums, kas ierobežo skuteru izmantošanu noteiktos ūdeņos. Šis tiesiskais regulējums atšķiras no pasākuma, kas jāizskata šajā lietā, jo tas ierobežo ražojuma lietošanu, bet neaizliedz to lietot pilnīgi un galīgi, kā to nosaka Itālijas tiesiskais regulējums.

44.      Minētajā lietā sniegtajos secinājumos ģenerāladvokāte Kokote ierosina pēc analoģijas ar “pārdošanas noteikumiem” arī preces “lietošanas noteikumus” neiekļaut EKL 28. panta piemērošanas jomā, ja ir izpildīti nosacījumi, ko Tiesa noteikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard (18).

45.      Ģenerāladvokāte Kokote norāda, ka dalībvalstu tiesību normas par ražojumu lietošanas noteikumiem un tiesību normas, kas attiecas uz to pārdošanas noteikumiem, pēc veida, kādā tās ietekmē tirdzniecību, un pēc šīs ietekmes intensitātes ir līdzīgas. Šo tiesību normu mērķis parasti nav regulēt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm. To sekas principā rodas tikai pēc ražojuma importēšanas, un tām ir tikai netieša ietekme uz šāda ražojuma pārdošanu. Ģenerāladvokāte Kokote tāpēc uzskata, ka judikatūru, kas noteikta iepriekš minētajā lietā Keck un Mithouard, būtu jāattiecina arī uz pasākumiem, kas regulē preču lietošanu, un šos pasākumus tādēļ nebūtu jāiekļauj EKL 28. panta piemērošanas jomā (19).

46.      Tomēr ģenerāladvokāte Kokote aicina Tiesu precizēt un papildināt nosacījumus, kas noteikti iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard, un ierosina, ka valsts noteikumi, kas aizliedz kādu ražojumu lietot vai atļauj to lietot tikai mazsvarīgā veidā, ietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā tiktāl, “ciktāl tie praktiski liedz precei pieeju tirgum” (20).

47.      Atgādinājis iepriekš minētās nostājas, es tagad vēlētos izklāstīt judikatūras, kas attiecas uz preču brīvu apriti, pamatnostādnes.

1)      Judikatūra par preču brīvas aprites principu

48.      Preču brīva aprite starp dalībvalstīm ir viens no Kopienas pamatprincipiem (21).

49.      Tādējādi EKL 3. pantā, kas iekļauts Līguma pirmajā daļā ar nosaukumu “Principi”, c) apakšpunktā ir noteikts, ka, lai sasniegtu EKL 2. pantā izvirzītos mērķus, Kopienas darbība paredz iekšēju tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ dažādus šķēršļus, tostarp brīvai preču apritei.

50.      Turklāt EKL 14. panta 2. punktā ir paredzēts, ka iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumu ir nodrošināta preču brīva aprite.

51.      Šis pamatprincips tiek īstenots ar EKL 28. pantu.

52.      Atgādināšu, ka šis noteikums paredz, ka dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību.

53.      Pastāvīgā judikatūra kopš 1974. gada 11. jūlija sprieduma lietā Dassonville (22) nosaka, ka šis noteikums jāsaprot kā tāds, kura mērķis ir izskaust “jebkur[us] dalībvalstu tirdzniecības noteikum[us], kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību” (23).

54.      Turklāt 1979. gada 20. februāra spriedumā lietā Rewe‑Zentral, sauktā par “Cassis de Dijon” (24), Tiesa nepārprotami atzina, ka tad, ja dalībvalstu tiesību akti nav saskaņoti, par preču brīvas aprites ierobežojumiem var būt uzskatāmi arī pasākumi, ko vienādi piemēro vietējiem ražojumiem un ražojumiem, kurus importē no citām dalībvalstīm (25).

55.      Pēc Tiesas domām šos ierobežojumus tomēr var pamatot ar kādu no EKL 30. pantā uzskaitītajiem iemesliem vai kādu no Tiesas judikatūrā minētajām primārajām prasībām (26) ar nosacījumu, ka vienā vai otrā no šiem gadījumiem attiecīgie pasākumi ir tādi, kas var nodrošināt paredzētā mērķa sasniegšanu, un ka tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (27).

56.      Interpretācija, ko Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Dassonville sniedza jēdzienam “pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību”, ir sevišķi plaša (28). No iepriekš minētās judikatūras faktiski izriet, ka pat tad, ja kāda pasākuma mērķis nav regulēt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm, Kopienu tiesai izšķiroša nozīme ir tam, kāda ir attiecīgā pasākuma ietekme uz tirdzniecību Kopienā – vai nu faktiskā, vai iespējamā. Šāda interpretācija tādējādi ir ļāvusi no EKL 28. panta viedokļa aplūkot visas dalībvalstu ekonomiskā protekcionisma formas, jo Tiesa varēja pārbaudīt jebkādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kam varētu būt ierobežojoša iedarbība uz tirdzniecību, pat ja tam nav nekādas redzamas saiknes ar importu.

57.      Lai ierobežotu pēc tās domām pārmērīgo EKL 28. panta izmantošanu un lai nepieļautu pārāk lielu iejaukšanos dalībvalstu regulējošajās pilnvarās, Tiesa pieņēma jaunu pieeju, cenšoties ierobežot šī panta piemērojamību.

58.      Vispirms Tiesa mēģināja no EKL 28. panta piemērošanas jomas izslēgt noteiktu valsts tiesisko regulējumu, kam ir kāds vispārējo interešu mērķis un kas nav nekādi saistīts ar tirdzniecību.

59.      Tādējādi 1981. gada 14. jūlija spriedumā lietā Oebel (29) Tiesa nosprieda, ka valsts tiesiskais regulējums par nakts darbu maizes un konditorejas izstrādājumu ceptuvēs ir ekonomikas un sociālās politikas leģitīma izvēle, kas atbilst Līgumā izvirzītajiem vispārējo interešu mērķiem. Tiesa norādīja, ka šāds tiesiskais regulējums, “kas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, [piemērojams] visiem valsts teritorijā reģistrētiem konkrētās nozares uzņēmumiem, neradot nekādas atšķirības attieksmē pret uzņēmējiem viņu valstspiederības dēļ un neparedzot atšķirīgus nosacījumus attiecīgās valsts iekšējai tirdzniecībai un eksporta tirdzniecībai” [neoficiāls tulkojums], neierobežo tirdzniecības plūsmas starp dalībvalstīm un tādēļ nav acīmredzami uzskatāms par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību, kurš būtu pretrunā EKL 28. pantam (30).

60.      Tādā pašā veidā 1982. gada 31. marta spriedumā lietā Blesgen (31) Tiesa uzskatīja, ka tiesību akts, kas ierobežo alkoholisko dzērienu patēriņu, pārdošanu un piedāvāšanu sabiedriskās vietās, nav pretrunā EKL 28. pantam, jo šāds tiesiskais regulējums, kas nav nekādi saistīts ar ražojumu importēšanu, nevar radīt šķēršļus preču tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Minētais tiesību akts neparedzēja nekādas atšķirības atkarībā no konkrēto ražojumu veida vai izcelsmes un neietekmēja šo alkoholisko dzērienu tirdzniecību citādos veidos. Attiecībā uz tā ierobežojošo iedarbību Tiesa nosprieda, ka tā nepārsniedz sekas, kas raksturīgas tirdzniecības regulējumam (32).

61.      Vēlāk Tiesa nolēma savu judikatūru pārskatīt. Iepriekš minētais spriedums lietā Keck un Mithouard ir pagrieziena punkts tās pieejā. Tiesa uzskatīja, ka ir jāpārskata un jāprecizē tās judikatūra šajā jomā, “ņemot vērā, ka [pēc tās domām] uzņēmēji arvien biežāk izmanto [EKL 28. pantu], apstrīdot jebkāda veida tiesisko regulējumu, kas ierobežo to tirdzniecības brīvību, pat tad, ja šis regulējums neattiecas uz citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem” (33).

62.      Minētā lieta attiecās uz Francijas tiesību aktiem, kas aizliedza tālākpārdošanu ar zaudējumiem. Atzīstot, ka šādi tiesību akti var ierobežot importēto ražojumu tirdzniecības apjomu, jo liedz uzņēmējiem izmantot noteiktu pārdošanas veicināšanas metodi, Tiesa izvirzīja jautājumu par to, “vai šāda iespējamība ir pietiekams pamats, lai atzītu attiecīgos tiesību aktus par pasākumiem ar importa kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību” (34) EKL 28. panta izpratnē.

63.      Lai uz šo jautājumu atbildētu, Tiesa nošķīra divas tiesiskā regulējuma kategorijas, proti, tiesisko regulējumu, kas paredz nosacījumus, kuriem precēm ir jāatbilst, un tiesisko regulējumu, kas ierobežo vai aizliedz noteiktus pārdošanas veidus. Katrai no abām šīm kategorijām Tiesa paredzēja atšķirīgu kontroles režīmu.

64.      Pirmā kategorija attiecas uz tiesisko regulējumu par ražojuma nosaukumu, formu, svaru un izmēru, kā arī tā sastāvu, noformējumu, marķējumu un iepakojumu, kurš atšķiras no tiesiskā regulējuma, kas pieņemts izcelsmes dalībvalstī (35).

65.      Šajā gadījumā Tiesa apstiprināja klasisko judikatūru, ko tā bija izveidojusi ar iepriekš minēto spriedumu lietā Cassis de Dijon un kurā bija noteikts, ka pat tad, ja to vienādi piemēro visiem ražojumiem, šāds tiesiskais regulējums ietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā (36).

66.      Šķēršļi preču tirdzniecībai faktiski izriet no pienākuma preces, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, pielāgot noteikumiem, kas pieņemti dalībvalstī, kurā tās paredzēts pārdot. Piemēram, nosakot pienākumu nomainīt iepakojumu vai izmainīt kāda ražojuma sastāvu, šāds tiesiskais regulējums importētājam rada papildu izmaksas un grūtības.

67.      Otrā kategorija attiecas uz tiesisko regulējumu, kas ierobežo vai aizliedz “atsevišķus pārdošanas veidus”. Tiesa šo jēdzienu nav definējusi. Taču to ir iespējams neizsmeļošā veidā precizēt, ņemot vērā Tiesas judikatūru. Papildus aizliegumam veikt tālākpārdošanu ar zaudējumiem, kas tika aplūkots iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard, Tiesa ir uzskatījusi, ka ar “pārdošanas noteikumiem” ir saistīts tiesiskais regulējums, kas ierobežo atsevišķus tirdzniecības veicināšanas veidus, piemēram, aizliegumi attiecībā uz reklāmu televīzijā noteiktā nozarē vai noteiktai mērķauditorijai (37), vai arī tiesiskais regulējums, kas nosaka, ka konkrētus ražojumus drīkst pārdot tikai noteiktas struktūras (38), vai kas regulē, piemēram, tirdzniecības vietu darba laiku (39).

68.      Tādēļ, ja nav tiešas vai slēptas diskriminācijas par labu valsts rūpniecībai, šāds tiesiskais regulējums vairs neietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā.

69.      Kā varēja konstatēt, šie pasākumi attiecas uz tirdzniecības darbības veikšanu. Tie ir vispārēji un citu dalībvalstu izcelsmes ražojumu tirdzniecību neietekmē atšķirīgā veidā, salīdzinot ar attiecīgās valsts vietējiem ražojumiem. Šis tiesiskais regulējums nevar tiešā veidā iespaidot attiecīgā ražojuma pieeju tirgum. Taču tam var būt netieša iedarbība uz importu tiktāl, ciktāl tas var reāli izraisīt pārdošanas apjoma samazināšanos.

70.      Tāpēc pretēji savai agrākai judikatūrai Tiesa uzskatīja, ka šis tiesiskais regulējums nav pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē, jo tas attiecas “uz visiem attiecīgajiem uzņēmējiem, kuri darbojas valsts teritorijā”, un tā “juridiskā un faktiskā ietekme uz attiecīgās valsts un citu dalībvalstu izcelsmes ražojumu tirdzniecību ir vienāda” (40).

71.      Tiesa tālāk precizēja, ka tad, ja šie nosacījumi ir izpildīti, “šāda veida tiesiskā regulējuma piemērošana citu dalībvalstu izcelsmes ražojumu, kas atbilst šīs valsts noteiktajām prasībām, tirdzniecībai nav uzskatāma par tādu, kas liedz tiem pieeju tirgum vai traucē šo pieeju vairāk nekā vietējiem ražojumiem” (41).

72.      Kāds tad ir pamatojums nošķīrumam, ko Tiesa ieviesa starp abām šīm tiesiskā regulējuma kategorijām?

73.      Principā jābūt iespējamam ražojumus tādus, kādi tie ir ar to sastāvu, nosaukumu, formu, marķējumu un iepakojumu, eksportēt uz visām dalībvalstīm, jo attiecībā uz šiem aspektiem tie atbilst prasībām to izcelsmes valstī. Tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā attiecīgos ražojumus importē, drīkst piemērot tikai tad, ja tos var pamatot ar kādu primāru vispārējo interešu iemeslu. Nedrīkst vairāk nekā nepieciešams radīt šķēršļus ražojumu pieejai tās dalībvalsts tirgū, kurā tos importē, un tādējādi ir jānovērš tas, ka valsts rūpniecība varētu tikt aizsargāta.

74.      Savukārt no brīža, kad šiem produktiem ir pieeja tās dalībvalsts tirgum, kurā tos importē, ir jābūt iespējamam tiem piemērot “tirgošanas noteikumus”, kas ir spēkā šajā dalībvalstī. Šajā ziņā tiem jābūt vienlīdzīgiem nosacījumiem ar attiecīgās valsts ražojumiem.

75.      Šķiet, ka šāda nošķīruma ieviešanas pamatā ir rūpes nodrošināt to, ka pastāv līdzsvarots juridiskais režīms. Aplūkojot Tiesas judikatūru, var ievērot slēptu konfliktu starp Kopienu tiesas vēlmi padarīt EKL 28. pantu par “drošības līdzekli” pret dažādajām dalībvalstu ekonomiskā protekcionisma formām, no vienas puses, un Tiesas rūpēm neiejaukties dažās šo valstu iekšpolitikas jomās, no otras puses.

76.      Šajā ziņā šī lieta attiecas uz šo problēmu pašiem galvenajiem aspektiem.

77.      Iepriekš minētais spriedums lietā Keck un Mithouard izraisīja noteiktu apjukumu. Daudzi pauda nožēlu par tā pretrunām un par pamatojuma un skaidrības trūkumu (42). Minētajā spriedumā noteikto kritēriju piemērošana ir izraisījusi daudzas interpretācijas grūtības, ko Tiesai ir nācies risināt un ko ir izdevies novērst tikai katrā gadījumā atsevišķi.

78.      Attiecībā uz šo judikatūru es paturēšu divus kritērijus.

79.      Pirmkārt, tāpat kā daudzi pirms manis es uzskatu, ka dažādu kategoriju pasākumu nošķiršana nav atbilstoša (43).

80.      Lai gan var leģitīmi censties veidot pieņēmumus par dažādu pasākumu kategoriju ietekmi uz tirgu, ierobežojuma pastāvēšana var būt atkarīga arī no citiem faktoriem, piemēram, no attiecīgā tiesiskā regulējuma piemērošanas veida un konkrētajām sekām, ko tas rada attiecībā uz preču apriti.

81.      Tādēļ Tiesas veiktais nošķīrums var būt mākslīgs un demarkācijas līnija starp šīm dažādajām pasākumu kategorijām var būt neskaidra (44). Dažos gadījumos Tiesa tiesisko regulējumu attiecībā uz ražojumu īpašībām kvalificē kā “pārdošanas noteikumus” (45). Citos gadījumos tā uzskata, ka pasākumi, kas attiecas uz kādas preces pārdošanas noteikumiem, ir normas, kuras attiecas uz ražojumu īpašībām. Tas tā ir, piemēram, tādu pasākumu gadījumā, kuri regulē reklamēšanu, kad tie ietekmē attiecīgā ražojuma iepakojumu (46). Visbeidzot, var būt arī tā, ka Tiesa šo nošķīrumu noraida un veic analīzi, kuras pamatā ir tikai un vienīgi attiecīgā tiesiskā regulējuma sekas (47). Šie piemēri parāda grūtības, ar kurām Tiesa var saskarties, kvalificējot atsevišķus pasākumus. Tāpēc, manuprāt, ir grūti izmantot kategorijas, ja praksē valsts tiesas un Kopienu tiesa var saskarties ar ļoti dažādiem tiesiskā regulējuma veidiem, kuri tām jāvērtē, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus.

82.      Otrkārt, nosakot jaunus kritērijus un ieviešot atšķirīgu kontroles režīmu atkarībā no attiecīgo pasākumu veida, šī judikatūra ir radījusi diferenciāciju attiecībā uz to, kādā veidā tiek aplūkoti preču brīvas aprites ierobežojumi, salīdzinot ar režīmu, ko piemēro citām aprites brīvībām (48).

83.      Kā mēs redzēsim, veidam, kādā tiek aplūkoti šo dažādo aprites brīvību ierobežojumi, kopīgs ir tas, ka tā pamatā ir vienots kritērijs – šķēršļi pieejai tirgum. Tāpēc, manuprāt, atšķirīgas pieejas noteikšana preču brīvas aprites jomā neatbilst tam, kas nepieciešams saistībā ar Eiropas vienotā tirgus izveidi un Savienības pilsonības parādīšanos.

84.      Tāpēc, ievērojot iepriekš norādīto, šķiet, ka kritēriji, ko Tiesa noteica iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard, nav ļāvuši precizēt EKL 28. panta piemērošanas jomu un atvieglot tā piemērošanu.

85.      Taču, tāpat kā ģenerāladvokāts Pojarešs Maduru, es neuzskatu, ka šodien būtu vietā atgriezties pie šīs judikatūras (49).

86.      Es arī neuzskatu, ka minētā judikatūra būtu jāattiecina uz tiesisko regulējumu, kas – kā tas, ko izskata pamata lietā, – attiecas uz ražojumu “lietošanas noteikumiem”.

2)      Iemesli, kuru dēļ es neatbalstu iepriekš minētās judikatūras Keck un Mithouard attiecināšanu uz pasākumiem, kas regulē ražojumu lietošanas noteikumus

87.      Iepriekš minētās judikatūras Keck un Mithouard attiecināšana uz tiesisko regulējumu par ražojumu lietošanas noteikumiem pēc manām domām rada noteiktu skaitu sarežģījumu, savukārt Tiesas “klasiskā analīze” man šķiet pilnībā apmierinoša.

88.      Pirmkārt, šāds risinājums nozīmētu, ka tiktu ieviesta jauna izņēmumu kategorija attiecībā uz EKL 28. panta piemērošanu. Taču es to neatbalstu vairāku iemeslu dēļ.

89.      No vienas puses, es neesmu pārliecināts, ka iemesli, kuru dēļ Tiesa nolēma EKL 28. panta piemērošanas jomā neiekļaut tiesisko regulējumu par ražojumu pārdošanas noteikumiem, ir spēkā arī tādu pasākumu gadījumā, kuri regulē to lietošanas noteikumus. Ja vien es nekļūdos, Tiesā nav ticis iesniegts sevišķi liels skaits prasību pret šāda veida pasākumiem.

90.      No otras puses, kā jau norādīju, es uzskatu, ka dažādu tiesiskā regulējuma kategoriju nošķiršana nav atbilstoša. Šāda pieeja ir mākslīga, un tā var kļūt par neskaidrību avotu valsts tiesām.

91.      Visbeidzot, es domāju, ka tas, ka EKL 28. panta piemērošanas jomā netiek iekļauti ne vien tie valsts pasākumi, kas regulē preču pārdošanas noteikumus, bet arī tie, kas regulē to lietošanas noteikumus, ir pretrunā Līguma mērķiem, proti, vienota un integrēta tirgus izveide. Manuprāt, šāds risinājums kaitētu EKL 28. panta lietderīgajai iedarbībai, jo tas nozīmētu, ka dalībvalstīm tiktu radīta iespēja pieņemt tiesību aktus jomās, ko likumdevējs, tieši otrādi, ir gribējis nodot Kopienas ziņā. Taču tas nav virziens, kurš būtu jāizvēlas saistībā ar Eiropas veidošanu un Eiropas vienotā tirgus izveidi. Attiecībā uz ražojumiem kopējā tirgū jābūt apritei bez šķēršļiem, bet valsts pasākumus, kas jebkādā veidā rada šķēršļus tirdzniecībai Kopienā, dalībvalstīm jāspēj pamatot.

92.      Otrkārt, es uzskatu, ka nav nekādas vajadzības ierobežot Tiesas kontroli pār pasākumiem, kas patiesībā var radīt būtiskus šķēršļus tirdzniecībai Kopienā.

93.      Tiesas kontrole, ko Tiesa veiktu saskaņā ar “klasisko analīzi”, kas noteikta iepriekš minētajos spriedumos lietā Dassonville un lietā Cassis de Dijon, pēc manām domām ir pilnībā apmierinoša, un es neredzu nevienu iemeslu, lai no tās atteiktos.

94.      Šāda analīze Tiesai ļauj ne vien kontrolēt to, vai dalībvalstis ievēro Līguma noteikumus, bet arī tām saglabā rīcības brīvību, kas nepieciešama, lai aizsargātu to leģitīmās intereses.

95.      Atgādinu, ka, lai nepieļautu, ka tirdzniecības liberalizācija ietekmē citu vispārēju interešu īstenošanu, Kopienu likumdevējs un Tiesa, veicot savu juridisko darbu, preču brīvas aprites principam ir paredzējuši izņēmumus (50).

96.      Tādējādi EKL 30. pantā ir iekļauts saraksts ar pamatojumiem, uz kuriem dalībvalstis var atsaukties, lai noteiktu preču brīvas aprites ierobežojumus. Šis saraksts ir ierobežojošs, un tas ir jāinterpretē sašaurināti (51).

97.      Paralēli Tiesa savā judikatūrā ir definējusi “primārus vispārējo interešu iemeslus”, starp kuriem ir arī apsvērumi, kas saistīti ar vidi vai arī ar patērētāju aizsardzību (52). Tādējādi, ja nav notikusi Kopienas līmeņa saskaņošana, valsts pasākums, kas pieņemts, lai aizsargātu vidi, var būt uzskatāms par “primāru iemeslu”, kas iepriekš minētā sprieduma lietā Cassis de Dijon izpratnē var ierobežot EKL 28. panta piemērošanu.

98.      Tomēr tas, ka Kopienu likumdevējs un Kopienu tiesa ir atzinuši gadījumus, kuros var leģitīmi ierobežot preču brīvu apriti, nedod dalībvalstīm “carte blanche”. Pat tad, ja to pieņemtos pasākumus var pamatot ar vispārēju interešu iemesliem, tiem katrā ziņā ir jābūt nepieciešamiem un samērīgiem (53).

99.      Turklāt šī analīze ļauj Tiesai nodrošināt tiesas kontroli pār visiem dalībvalstu pieņemtajiem pasākumiem.

100. Šāda kontrole ir nepieciešama. Ir jānodrošina, lai dalībvalstis ņemtu vērā to, kādā mērā noteikumi, kurus tās pieņem, var ietekmēt preču brīvu apriti un tirgus dalībnieku tiesības izmantot aprites brīvības. Nedrīkst arī pieļaut, ka valsts tiesām nāktos no šajā noteikumā paredzētā aizlieguma izslēgt pārāk daudz pasākumu. Tāpēc ierobežošanas jēdziens ir jāaplūko paplašinātā izpratnē.

101. Tajā pašā laikā šai tiesas kontrolei jāpaliek ierobežotai, jo Tiesas uzdevums nav sistemātiski pārbaudīt ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu saistītos pasākumus, ko dalībvalstis varētu pieņemt. Tādēļ samērīguma pārbaude ir tā, kas Tiesai ļauj noteikt interešu līdzsvaru starp apsvērumiem, kas saistīti ar iekšējā tirgus izveidi, un dalībvalstu leģitīmo interešu aizsardzību (54).

102. Ievērojot iepriekš norādīto, es neredzu nevienu iemeslu, kura dēļ vajadzētu atteikties no šīs analīzes un izmantot risinājumu, kas galu galā novestu pie tā, ka viens no Līguma galvenajiem noteikumiem zaudētu daļu no sava satura.

103. Treškārt, es domāju, ka iepriekš minēto judikatūru Keck un Mithouard nedrīkst attiecināt ne uz tiesisko regulējumu, kas aizliedz kāda ražojuma lietošanu, ne pat uz tiesisko regulējumu, kas nosaka šī ražojuma lietošanas noteikumus.

104. Tiesiskais regulējums, kas jāizskata šajā lietā tiktāl, ciktāl tas pilnīgi un galīgi aizliedz lietot noteiktu ražojumu un tādējādi tam atņem jebkādu lietderību, pēc savas būtības tiešām ir uzskatāms par šķērsli preču brīvai apritei. Pat ja šo tiesisko regulējumu vienādi piemēro gan vietējiem ražojumiem, gan importa ražojumiem, tas pēdējiem liedz pieeju tirgum. Tas ir acīmredzams ierobežojums, un ir nepieciešama pārbaude, ņemot vērā gan EKL 28. pantu, gan EKL 30. pantu.

105. Manuprāt, tā tas ir arī tādu pasākumu gadījumā, kas nosaka kāda ražojuma lietošanas noteikumus. Pat ja šādu pasākumu mērķis principā nav regulēt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm, tiem tomēr var būt iedarbība uz tirdzniecību Kopienā, ietekmējot attiecīgā ražojuma pieeju tirgum. Tādēļ, manuprāt, šāda veida pasākumi būtu jāpārbauda, ņemot vērā Līguma noteikumus, nevis jāatzīst, ka tie neietilpst tā piemērošanas jomā.

106. Tāpēc, ievērojot iepriekš norādīto, es uzskatu, ka valsts noteikumi, kas regulē kāda ražojuma lietošanu, ir jāvērtē nevis ņemot vērā kritērijus, ko Tiesa noteikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard, bet gan jāpārbauda, ņemot vērā EKL 28. pantu.

107. Pārbaude, kura jāizdara Kopienu tiesai, manuprāt, būtu jāveic, pamatojoties uz kritēriju, kas formulēts, ņemot vērā mērķi, kurš tiek īstenots ar EKL 28. pantu un kurš ir kopīgs visiem aprites brīvību ierobežojumiem, proti, tirgus pieejas kritēriju (55).

3)      Tiesas kontrole, kuras pamatā ir tirgus pieejas kritērijs

108. Atgādinu, ka atbilstoši EKL 28. pantam Līgums dalībvalstu starpā aizliedz “pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību” (56). Tādēļ, īstenojot Tiesas kontroli pār valsts tiesisko regulējumu, Līguma garam un burtam atbilstošāk būtu konkrēti novērtēt šī tiesiskā regulējuma iedarbību tirgū.

109. Tāpēc kritērijs, ko es ierosinu, būtu vispārējs kritērijs, kurš pamatotos vairāk uz pasākuma iedarbību attiecībā uz pieeju tirgum nekā uz aplūkojamā tiesiskā regulējuma priekšmetu. Šis kritērijs tādējādi attiektos uz visiem tiesiskā regulējuma veidiem neatkarīgi no tā, vai runa ir par prasībām, kas saistītas ar ražojuma īpašībām, pārdošanas noteikumiem vai arī lietošanas noteikumiem.

110. Minētais kritērijs attiektos uz pasākumu, ar kuru valsts tiesiskais regulējums rada šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm (57).

111. Saskaņā ar šo kritēriju valsts tiesību akts būtu uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, kurš ir pretrunā Līgumam, ja tas kavē, traucē vai apgrūtina pieeju tirgum citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem.

112. Pastāvot šādam kritērijam, dalībvalstīm būtu jāpamato tikai tie pasākumi, kas rada šķēršļus tirdzniecībai Kopienā. Tas ļautu rast atbilstošāku līdzsvaru starp prasībām, kas saistītas ar kopējā tirgus pienācīgu darbību, un prasībām, kuras saistītas ar nepieciešamību respektēt dalībvalstu suverēno kompetenci.

113. Attiecībā uz šī kritērija piemērošanu es tāpat kā Komisija uzskatu, ka Kopienu tiesai būtu jāpārbauda katrs gadījums atsevišķi. Īstenojot šo kontroli, Tiesa in concreto pārbaudītu apjomu šķēršļiem tirdzniecībai Kopienā, ko rada pasākums, kurš ierobežo pieeju tirgum.

114. Aplūkojot Tiesas judikatūru, var rast dažas norādes par šāda kritērija piemērošanu.

115. Runājot, pirmkārt, par pasākumiem, kas rada atklātu diskrimināciju, šķēršļi tirdzniecībai Kopienā ir acīmredzami. Šādi pasākumi ir aizliegti EKL 28. pantā.

116. Otrkārt, runājot par pārējām pasākumu kategorijām, ir nepieciešams aplūkot to konkrēto ietekmi uz tirdzniecības plūsmām, taču analīzei, kas Tiesai būtu jāveic, nevajadzētu būt saistītai ar sarežģītu ekonomisku vērtējumu. Tiesa ir norādījusi, ka EKL 28. pantā starp tiesiskajiem regulējumiem, ko var kvalificēt kā pasākumus ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, nav paredzētas nekādas atšķirības atkarībā no to iedarbības intensitātes uz tirdzniecību Kopienā (58).

117. Tiesas rīcībā tomēr jābūt pietiekamām norādēm, kas tai ļauj noteikt, vai šie pasākumi var kavēt vai traucēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi no Tiesas judikatūras izriet, ka tikai hipotētiska iedarbība vien (59) vai pilnīgi nejauša vai netieša iedarbība (60), vai arī vienkārši nenozīmīga iedarbība (61) nav pietiekama, lai pasākumus kvalificētu par pasākumiem ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, kas ir pretrunā EKL 28. pantam. Šiem šķēršļiem tātad nav katrā ziņā jābūt faktiskiem un nozīmīgiem, bet tiem jābūt vismaz iespējamiem. Tas tā ir, piemēram, tādu vienādi piemērojamu pasākumu gadījumā, kas paredz nosacījumus attiecībā uz ražojumu īpašībām.

118. Tāda vienota un vienkārša kritērija piemērošana, kas attiecas uz pieeju tirgum, ļautu tuvināt dažādu aprites brīvību ierobežojumu kontroles režīmus. Kā jau norādīju, iepriekš minētajā judikatūrā Keck un Mithouard noteiktie kritēriji ir izraisījuši diferenciāciju attiecībā uz to, kādā veidā tiek aplūkoti preču brīvas aprites ierobežojumi, salīdzinot ar citām brīvībām. Taču, ņemot vērā to, kas nepieciešams saistībā ar Eiropas vienotā tirgus izveidi un Savienības pilsonības parādīšanos, ir vajadzīga vienāda pieeja attiecībā pret šīm dažādajām brīvībām.

119. Ir skaidrs, ka analoģijas starp preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti nav pilnīgas. Tomēr veidam, kādā tiek aplūkoti šo dažādo brīvību ierobežojumi, kopīgs ir tas, ka tā pamatā ir šķēršļu pastāvēšana tirgus pieejai.

120. Personu, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites jomā Tiesa pārbauda, vai strīdīgais pasākums liedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu attiecīgās brīvības īstenošanu, un atzīst par pretēju Līgumam tādu tiesisko regulējumu, kas, piemēram, ietekmē darba ņēmēja pieeju darba tirgum vai kas kavē kapitāla pieeju finanšu tirgum.

121. Tiesa to nesen atgādināja spriedumā lietā Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, kurā ir teikts, ka “ar EKL 39. un 43. pantu netiek pieļauti tādi valsts pasākumi, kas pat tad, ja tie ir piemērojami bez diskriminācijas pilsonības dēļ, Kopienas pilsoņiem var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanu” (62).

122. Starp šiem pasākumiem ir tie, kuri, lai gan ir piemērojami vienādi, tomēr ietekmē kādu no attiecīgās darbības veikšanas aspektiem un kuru dēļ uzņēmumam tiek liegts efektīvs konkurences līdzeklis, ar ko iekļūt tirgū (63).

123. Tādējādi iepriekš minētajā spriedumā lietā CaixaBank France Tiesa uzskatīja, ka Francijas tiesību akti, kas aizliedz maksāt atlīdzību par noguldījumiem, ir ierobežojums EKL 43. panta izpratnē, jo tie citu dalībvalstu, ne Francijas Republikas, uzņēmumiem rada “būtisku šķērsli to darbībai”, tādējādi ietekmējot to pieeju Francijas tirgum (64).

124. Vēl arī attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību Tiesa spriedumā lietā Fidium Finanz (65), kura attiecas uz Vācijas tiesisko regulējumu, kas paredz prasību iepriekš saņemt atļauju dalībvalstī, kurā sniegts pakalpojums, nosprieda, ka strīdīgā režīma rezultātā tika likti šķēršļi pieejai Vācijas finanšu tirgum uzņēmumiem, kuri neatbilda Vācijas tiesību aktos izvirzītajām prasībām, un it īpaši sabiedrībām, kas dibinātas trešās valstīs (66).

125. Tajā pašā lietā, lai gan tika atzīts, ka kapitāla brīvas aprites aspekts ir blakus apstāklis, Tiesa norādīja, ka ar minēto tiesisko regulējumu Vācijā rezidējošiem klientiem bija mazāk pieejami tie finanšu pakalpojumi, ko piedāvā sabiedrības, kuras dibinātas ārpus Eiropas Ekonomikas zonas, tādējādi samazinot ar šiem pakalpojumiem saistīto pārrobežu finanšu apriti (67).

126. Visbeidzot, attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Tiesa spriedumā lietā Graf (68) uzskatīja, ka pat vienādi piemērojams noteikums, kas kavē vai attur kādas dalībvalsts valstspiederīgo doties prom no savas izcelsmes valsts, lai īstenotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir uzskatāms par šķērsli šai brīvībai. Šajā sakarā Tiesa atgādināja, ka, “lai tos varētu uzskatīt par šādiem šķēršļiem, [attiecīgajiem pasākumiem] ir jārada nosacījumi darba ņēmēju pieejai darba tirgum” (69). Tiesa jau tā bija nospriedusi spriedumā lietā Bosman (70) attiecībā uz tiesisko regulējumu par profesionāla futbolista pārcelšanu no viena kluba uz otru (71).

127. Šāds tiesiskais regulējums ir uzskatāms par ierobežojumiem, kas ir pretrunā Līgumam, jo, traucējot jaunu uzņēmēju piekļuvi attiecīgajam tirgum, tie objektīvi rada šķēršļus aprites brīvībām. Šādi pasākumi saglabā attiecīgo tirgu tā esošajā stāvoklī un tātad pēc būtības ir pretēji aprites brīvībām un konkurencei, kas ir kopējā tirgus pašā pamatā (72).

128. Preču brīvas aprites jomā tirgus pieejas kritērijs ir cieši saistīts ar Tiesas judikatūrā īstenoto pieeju.

129. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Dassonville Tiesa jēdzienu “pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību” definēja kā, atgādināšu, “jebkurus dalībvalstu tirdzniecības noteikumus, kas var [..] traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību” (73). Tālāk iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard Tiesa uzskatīja, ka valsts noteikumi, kas ierobežo vai aizliedz dažus pārdošanas veidus, neietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā, ja tie “[neliedz] citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem pieeju tirgum vai [netraucē] šo pieeju vairāk nekā vietējiem ražojumiem” (74). Nošķirot dažādās pasākumu kategorijas, Tiesa tātad ir mēģinājusi noteikt apstākļus, kādos katra no šīm kategorijām var ietekmēt pieeju tirgum (75).

130. Pastāv daudzi judikatūras piemēri, kuri patiesībā pamatojas uz šo kritēriju. Piemēram, spriedumā lietā Gourmet International Products (76) Tiesa norādīja, ka tiesiskais regulējums, kas pilnībā aizliedz izplatīt patērētājiem reklāmas paziņojumus par alkoholiskajiem dzērieniem, ir uzskatāms par šķērsli tirdzniecībai Kopienā, kurš ietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā, jo tas citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem pieeju tirgū var traucēt vairāk nekā vietējiem ražojumiem (77). Tādā pašā veidā iepriekš minētajā spriedumā lietā De Agostini un TV‑Shop, kas attiecās uz bērniem paredzētas televīzijas reklāmas pilnīgu aizliegumu, Tiesa uzskatīja, ka valsts tiesiskais regulējums, kas reklāmas devējam liedz izmantot vienīgo reklāmas veidu, kurš tam ļauj iekļūt attiecīgajā tirgū, var būt uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību (78).

131. Kā ģenerāladvokāts Ticano norādīja savos secinājumos iepriekš minētajā lietā CaixaBank France, judikatūrā attiecībā uz preču brīvu apriti var konstatēt tādu pašu kritēriju kā to, kuru piemēro saistībā ar citām brīvībām (79).

132. Viena un tā paša kritērija izmantošana visām aprites brīvībām ļauj vieglāk atrisināt gadījumus, kad pasākumus, kuri iesniegti Tiesas pārbaudei no preču brīvas aprites viedokļa, var kvalificēt arī kā citu aprites brīvību ierobežojumus.

133. Lai gan lielākajā daļā gadījumu Tiesa šāda veida pasākumus izskata saistībā tikai ar vienu no pamatbrīvībām (80), Tiesa ir dažreiz uzskatījusi, ka preču brīvas aprites aspekts un, piemēram, pakalpojumu sniegšanas brīvības aspekts ir savstarpēji cieši saistīti, un tādēļ attiecīgo ierobežojumu ir izskatījusi, vienlaikus ņemot vērā gan EKL 28. pantu, gan EKL 49. pantu.

134. Piemēram, spriedumā lietā Canal Satélite Digital (81) Tiesa nosprieda, ka tiesiskais regulējums, kas noteikta aprīkojuma tirdzniecību un ar to saistīto pakalpojumu sniegšanu saista ar iepriekšējas atļaujas izsniegšanas procedūru, ir pretrunā preču brīvas aprites principam un pakalpojumu sniegšanas brīvības principam, jo attiecīgās procedūras ilguma un ar to saistīto izdevumu dēļ tā varēja attiecīgos uzņēmumus atturēt no to projekta turpināšanas (82).

135. Turklāt ir arī gadījumi, kuros Tiesa citu aprites brīvību jomā pēc analoģijas ir piemērojusi kritērijus, kas noteikti iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard. Piemēram, spriedumā lietā Alpine Investments (83), kas attiecās uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, Kopienu tiesa uzsvēra tieši to apstākli, ka – “atšķirībā no iepriekš minētās lietas Keck un Mithouard – aizliegums, kuru izskatīja šajā lietā, tiešā veidā [ietekmēja] piekļuvi pakalpojumu tirgum citās dalībvalstīs un tātad varēja traucēt pakalpojumu tirgus darbību Kopienā ”(84).

136. Ievērojot iepriekš norādīto, es tātad uzskatu, ka valsts tiesiskais regulējums var būt uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, kas ir pretrunā Līgumam, ja tas rada šķēršļus ražojuma pieejai tirgum – neatkarīgi no tā, kas ir attiecīgā pasākuma priekšmets.

137. Tādējādi, lai atbildētu uz jautājumu, ko Tiesa uzdevusi šajā tiesvedībā, es uzskatu, ka valsts noteikumi, kas regulē kāda ražojuma lietošanas noteikumus un ko vienādi piemēro gan vietējiem ražojumiem, gan no citām dalībvalstīm importētiem ražojumiem, ir uzskatāmi par pasākumiem ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē, ja tie rada šķēršļus attiecīgā ražojuma pieejai tirgum.

138. Ņemot vērā šos apstākļus, es tālāk izskatīšu attiecīgā pasākuma saderību ar preču brīvas aprites principu, ko nodrošina EKL 28. pants.

V –    Par pienākumu neizpildi

139. Atgādināšu, ka Komisijas prasība ir virzīta uz to, lai Tiesa atzītu, ka Itālijas tiesiskais regulējums, aizliedzot mopēdiem, motocikliem, tricikliem un kvadricikliem vilkt piekabes, rada šķērsli preču brīvai apritei, kas ir pretrunā Līgumam.

A –    Lietas dalībnieku galvenie argumenti (85)

140. Komisija vispirms atgādina, ka saskaņotu Kopienas tiesības aktu par mopēdu piekabju apstiprināšanu, reģistrāciju un lietošanu neesamības gadījumā ir piemērojams EKL 28. un 30. pants.

141. Komisija norāda, ka Itālijas tiesiskais regulējums traucē lietot citās dalībvalstīs likumīgi ražotas un pārdotas piekabes, kavējot to importēšanu un to pārdošanu Itālijā. Šādu aizliegumu nevar uzskatīt par saderīgu ar Līgumu, ja vien tas nav pamatots ar vienu no vispārējo interešu iemesliem, kas uzskaitīti EKL 30. pantā, vai kādu no Tiesas judikatūrā minētām primārajām prasībām.

142. Šajā sakarā Komisija atzīmē, ka tas fakts, ka Itālijas Republika atļauj citās dalībvalstīs reģistrētiem mopēdiem pārvietoties tās teritorijā, pat ja tie velk piekabi, pierāda, ka attiecīgais tiesiskais regulējums neatbilst nevienai ceļu drošības prasībai.

143. Visbeidzot Komisija uzsver, ka Direktīvas 93/93 un Direktīvas 97/24 apsvērumiem, uz kuriem atsaucas Itālijas Republika sava tiesiskā regulējuma pamatojumam, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav obligāta rakstura un tie nevar padarīt tādus valsts tiesību aktus kā šajā prāvā aplūkotie par saderīgiem ar Kopienu tiesībām.

144. Atbildot uz šiem argumentiem, Itālijas Republika iebilst, ka pārkāpums, ko tai pārmet, attiecas uz aizliegumu Itālijā reģistrētiem mopēdiem vilkt piekabes, nevis atteikumu reģistrēt citā dalībvalstī ražotu un tirdzniecībai Itālijā paredzētu mopēdu un piekabi.

145. Turklāt Itālijas Republika apgalvo, ka Direktīvas 93/93 un Direktīvas 97/24 pēdējie apsvērumi ietver atkāpi, kas pieļauj strīdīgo pasākumu. Pēc tās domām šāda atkāpe ir skaidrojama ar reljefa atšķirībām, kas pastāv valstu teritorijās. Tā varētu tikt atcelta tikai tad, ja būtu saskaņoti tehniskie noteikumi attiecībā uz divriteņu vai trīsriteņu mehānisko transportlīdzekļu vilkto piekabju apstiprināšanu, reģistrāciju un lietošanu (86). Tomēr Itālijas Republika atzīmē, ka piemērojamās Kopienu tiesības neparedz šādu saskaņošanu. Tāpēc savstarpēja piekabju atzīšana paliekot dalībvalstu diskrecionārajā varā.

146. Visbeidzot Itālijas Republika uzsver, ka transportlīdzekļu tehniskie parametri ir nozīmīgi no ceļu drošības viedokļa. Šajā sakarā Itālijas iestādes uzskata, ka, pastāvot apstiprināšanas normu trūkumam attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas velk piekabi, arī nepieciešamie drošības nosacījumi nav izpildīti.

B –    Vērtējums

147. Vispirms jānorāda, ka Kopienu tiesības neregulē transportlīdzekļu vadīšanas un satiksmes noteikumus, tostarp transportlīdzekļus, kas velk piekabi.

148. Nepastāvot saskaņošanas noteikumiem Kopienas līmenī, dalībvalstis tātad var noteikt ceļu satiksmes drošības līmeni, ko tās uzskata par atbilstošu savā teritorijā, un veikt pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt sabiedrisko drošību. Tās tādēļ var paredzēt ierobežojumus attiecībā uz piekabju lietošanu.

149. Taču šādu kompetenci nevar īstenot neierobežoti.

150. Nepastāvot kopējiem vai saskaņotiem noteikumiem, dalībvalstīm ir pienākums ievērot Līgumā atzītās pamatbrīvības, starp kurām, atgādināšu, ir arī preču brīva aprite (87). Kā jau norādīju, šī brīvība saskaņā ar EKL 28. pantu nodrošina, ka importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību dalībvalstu starpā ir aizliegti.

151. Saskaņā ar jēdziena “pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību” definīciju, ko Tiesa sniedza iepriekš minētajā spriedumā lietā Dassonville, jebkāds valsts tiesiskais regulējums, kas rada šķēršļus importētā ražojuma pieejai tirgum, ietilpst EKL 28. panta piemērošanas jomā.

152. Ievērojot iepriekš veikto analīzi, jautājums ir par to, vai attiecīgie Itālijas tiesību akti var radīt šķēršļus tirdzniecībai Kopienā un, konkrētāk, traucēt citās dalībvalstīs likumīgi ražotām un pārdotām piekabēm iekļūt Itālijas tirgū.

153. Šajā lietā aplūkojamais tiesiskais regulējums ir ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu saistīts pasākums, ko Itālijas valdība pieņēmusi, lai nodrošinātu transportlīdzekļu vadītāju un ceļu lietotāju drošību. Tas kā tāds ir iekļauts Ceļu kodeksā. Šis pasākums piekabju lietotājiem aizliedz tās vilkt ar mopēdu, motociklu, triciklu vai arī kvadriciklu, un šis aizliegums ir spēkā visā Itālijas teritorijā. Šķiet, ka šim principālajam aizliegumam nav neviena izņēmuma. Pretēji tiesiskajam regulējumam, kas tika izskatīts iepriekš minētajā lietā Mickelsson un Roos, šis pasākums nevis ierobežo kāda ražojuma lietošanu, bet pilnīgi un galīgi aizliedz to lietot.

154. Turklāt izskatāmajā pasākumā nav paredzēta nekāda atšķirība atkarībā no tā, vai piekabes tiek ražotas un pārdotas Itālijā vai arī tiek importētas no citām dalībvalstīm (88). Atbildes rakstā uz repliku Itālijas Republika uzsver, ka aizlieguma pasākums attiecas uz visām piekabēm, neatkarīgi no to izgatavošanas vai pārdošanas vietas (89).

155. Kā Komisija norādījusi savos rakstveida apsvērumos (90), piekabes, uz kurām attiecas aplūkojamais tiesiskais regulējums, ir īpašs tirgus. Tām ir īpaši tehniskie parametri, lai tās varētu vilkt ar motocikliem.

156. Ievērojot šos apstākļus, es uzskatu, ka Itālijas tiesiskais regulējums nosaka būtiskus ierobežojumus piekabju ražotājiem un izplatītājiem, kas dibināti citās dalībvalstīs, vienlaikus pilnībā atzīstot ceļu satiksmes drošības aizsardzības svarīgumu un ņemot vērā to, ka Kopiena un dalībvalstis tam piešķir arvien lielāku nozīmi.

157. Aplūkojamais aizliegums iekļūšanu Itālijas tirgū padara praktiski neiespējamu.

158. Šī aizlieguma apjoms ir tāds, ka tas ļauj piekabes lietot tikai pilnīgi mazsvarīgā veidā. Tām tiek atņemta jebkāda lietderība, jo tās nav iespējams lietot parastajā veidā, kuram tās paredzētas, proti, lai ar motociklu varētu pārvadāt vairāk bagāžas. Šis aizliegums tādējādi attur izplatītājus no to importēšanas. Šādam darījumam nav gandrīz nekādas jēgas, ja mazumtirgotājs zina, ka šādu aprīkojumu nevarēs ne pārdot, ne iznomāt (91). Šāda aizlieguma sekas tādējādi ir importa ievērojama samazināšana.

159. Tādēļ es uzskatu, ka attiecīgais tiesiskais regulējums, kas noteiktu preci pilnīgi un galīgi aizliedz lietot visā valsts teritorijā, ietver būtisku, tiešu un nepastarpinātu šķērsli tirdzniecībai Kopienā. Tātad šāds tiesiskais regulējums, manuprāt, ir uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē.

160. Taču šādam pasākumam nav katrā ziņā jābūt pretrunā Kopienu tiesībām. Kā jau redzējām, dalībvalstis var piemērot aprites brīvībām ierobežojumus, ja tos var pamatot ar kādu leģitīmu iemeslu un ja tie ir atbilstoši un samērīgi.

161. Attiecībā uz minētā pasākuma pamatojumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesisko regulējumu, kas rada šķēršļus preču brīvai apritei, var pamatot ar kādu no iemesliem, kuri uzskaitīti EKL 30. pantā, vai ar kādu primāru vispārēju iemeslu, kuri izveidoti Tiesas judikatūrā, gadījumā, ja valsts tiesiskais regulējums ir vienādi piemērojams (92).

162. Attiecībā uz šo prasību Itālijas Republika apgalvo, ka attiecīgais aizliegums ir noteikts ar mērķi nodrošināt drošību uz ceļiem.

163. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šāds mērķis ir uzskatāms par primāru vispārējo interešu iemeslu, kas var pamatot šķērsli preču aprites brīvībai (93).

164. Tomēr šādam aizliegumam jābūt saderīgam. Lai gan tad, ja nav saskaņotu noteikumu par piekabi velkošu motociklu satiksmi, lemt par līmeni, kādā tās vēlas nodrošināt transportlīdzekļu vadītāju drošību, un par veidu, kādā šis līmenis jāsasniedz, ir dalībvalstu ziņā, tās to var darīt tikai Līguma noteiktajās robežās, tostarp ievērojot samērīguma principu.

165. Lai valsts tiesiskais regulējums būtu saderīgs ar samērīguma principu, ir jāpārliecinās, no vienas puses, vai tas ir atbilstošs attiecīgo interešu aizsardzībai un, no otras puses, vai izmantotie līdzekļi nepārsniedz to, kas nepieciešams attiecīgā mērķa sasniegšanai (94).

166. Nav šaubu, ka šie tiesību akti var būt efektīvs līdzeklis, ar ko aizsargāt ceļu lietotājus. Kā ģenerāladvokāts Ležē jau norādīja pirmajos secinājumos, kas tika sniegti šajā lietā, noteiktos apstākļos motocikls, kas velk piekabi, var būt satiksmei bīstams, jo ir lēns un uz ceļa aizņem daudz vietas.

167. Tomēr man ir grūti atzīt, ka apstrīdētais pasākums varētu atbilst samērīguma prasībai.

168. Itālijas tiesību akti nenosaka, ka aizliegums motocikliem vilkt piekabes attiecas tikai uz konkrētām vietām vai konkrētos maršrutos, bet ir piemērojami visā Itālijas teritorijā neatkarīgi no ceļu infrastruktūras vai satiksmes apstākļiem.

169. Itālijas iestādes nav norādījušas ne uz vienu konkrētu apstākli, kas varētu liecināt, ka šīs prasības ir samērīgas attiecībā pret izvirzīto mērķi. Turklāt attiecīgais aizliegums attiecas tikai uz Itālijā reģistrētiem motocikliem (95). Tādējādi citās dalībvalstīs reģistrētiem transportlīdzekļiem ir atļauts pārvietoties ar piekabi pa Itālijas ceļiem.

170. Turklāt es uzskatu, ka transportlīdzekļu vadītāju drošību, uz ko attiecas Itālijas tiesību akti, varētu nodrošināt ar līdzekļiem, kas daudz mazākā mērā ierobežotu tirdzniecības brīvību. Valsts iekšienē būtu, piemēram, jānosaka riskanti maršruti – tādi kā kalnu ceļi, lielie autoceļi vai arī sabiedriskie ceļi ar sevišķi intensīvu satiksmi –, lai pieņemtu sektoriālus aizliegumus vai ierobežojumus. Šāda alternatīva ierobežotu ar piekabju lietošanu saistīto risku un katrā ziņā daudz mazāk ierobežotu tirdzniecību.

171. Katrā ziņā es uzskatu, ka Itālijas iestādēm pirms tik radikāla pasākuma pieņemšanas kā vispārējs un pilnīgs aizliegums bija rūpīgi jāizskata iespēja izmantot pasākumus, kas aprites brīvību ierobežotu mazākā mērā, un no tiem jāatsakās tikai tad, ja tiktu nepārprotami konstatēts, ka tie nav atbilstoši izvirzītā mērķa sasniegšanai. Taču no lietas materiāliem neizriet, ka Itālijas iestādes būtu to darījušas.

172. Ievērojot iepriekš norādīto, es uzskatu, ka Itālijas Republika, pieņemot un saglabājot spēkā tiesisko regulējumu, kas aizliedz tās teritorijā lietot piekabes, ko velk mopēdi, motocikli, tricikli un kvadricikli, nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti ar EKL 28. pantu.

173. Attiecībā uz Itālijas Republikas izvirzīto argumentu, ka Direktīvas 93/93 un Direktīvas 97/24 pēdējie apsvērumi atļauj dalībvalstīm saglabāt spēkā šādu tiesisko regulējumu, es uzskatu, ka tas neļauj pamatot ierobežojumu, kas noteikts ar attiecīgo pasākumu.

174. Kā ģenerāladvokāts Ležē jau norādīja savos secinājumos šajā lietā, Kopienu tiesību akta preambula saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav juridiski saistoša un uz to nevar atsaukties, lai atkāptos no attiecīgā akta noteikumiem vai lai interpretētu tā noteikumus tādā veidā, kas acīmredzami būtu pretējs to formulējumam (96).

175. Taču, tikai izlasot vien Direktīvu 93/93, kļūst skaidrs, ka neviens no Itālijas Republikas minētajiem apsvērumiem nav iekļauts pašā direktīvas tekstā. Šajā sakarā, kā ģenerāladvokāts Ležē jau norādīja šajā lietā sniegto secinājumu 65. punktā, lai gan principā no direktīvas preambulas ir redzamas norādes Tiesai par likumdevēja gribu un tās noteikumiem piešķiramo nozīmi, tomēr tad, ja apsvērumā minētais jēdziens nav konkrēti definēts pašā direktīvas tekstā, tieši direktīvas tekstam ir jābūt noteicošajam (97).

176. Jebkurā gadījumā es atgādinu, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atvasināta tiesību norma, šajā gadījumā direktīva, “nav interpretējama kā tāda, kas pilnvaro dalībvalstis noteikt nosacījumus, kas ir pretēji Līguma noteikumiem par preču apriti” (98).

177. Ievērojot iepriekš norādīto, iesaku Tiesai atzīt, ka Itālijas Republika, pieņemot un saglabājot spēkā tiesisko regulējumu, kas aizliedz lietot piekabes, ko velk mopēds, motocikls, tricikls vai kvadricikls, nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti ar EKL 28. pantu.

VI – Par tiesāšanās izdevumiem

178. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

VII – Secinājums

179. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai:

–        atzīt, ka Itālijas Republika, pieņemot un saglabājot spēkā tiesisko regulējumu, kas aizliedz lietot piekabes, ko velk mopēds, motocikls, tricikls vai kvadricikls, nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti EKL 28. pantā;

–        piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.


1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 – 1993. gada 24. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 (Recueil, I‑6097. lpp.).


3 – Šajos secinājumos ar terminu “motocikls(-i)” es apzīmēšu arī visus šos transportlīdzekļus.


4 – Šajā gadījumā – trešajai palātai.


5 – Padomes 1992. gada 30. jūnija Direktīva par divriteņu vai trīsriteņu mehānisko transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu (OV L 225, 72. lpp.).


6 – Saskaņā ar Direktīvas 92/61 1. panta 2. punkta pirmo ievilkumu ar “mopēdiem” ir jāsaprot “divriteņu vai trīsriteņu transportlīdzekļi, kas aprīkoti ar motoru, kura cilindru tilpums nepārsniedz 50 kubikcentimetrus, ja tas ir iekšdedzes motors, un kuru maksimālais projektētais ātrums nepārsniedz 45 kilometrus stundā”.


7 – Skat. no pirmā līdz trešajam, divpadsmito un pēdējo apsvērumu.


8 – Skat. astoto apsvērumu.


9 – Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīva par divriteņu vai trīsriteņu mehānisko transportlīdzekļu masu un gabarītiem (OV L 311, 76. lpp.).


10 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 17. jūnija Direktīva par dažām divriteņu vai trīsriteņu mehānisko transportlīdzekļu detaļām un parametriem (OV L 226, 1. lpp.).


11 – Skat. Direktīvas 93/93 un Direktīvas 97/24 pēdējos apsvērumus.


12 – 1992. gada 18. maija GURI Nr. 114 (turpmāk tekstā – “Ceļu kodekss”).


13 – Gadījumi, kuros ir nepieciešama administratīva atļauja (piemēram, ieroču nēsāšanai) vai noteikts vecums, lai varētu iegūt vai lietot konkrētus ražojumus, vai arī gadījumi, kuros kāda ražojuma lietošana ir aizliegta noteiktās vietās vai noteiktos dienas laikos (piemēram, aizliegums slimnīcās lietot mobilos telefonus).


14 – 2000. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑473/98 Toolex (Recueil, I‑5681. lpp., 34.–37. punkts). Šajā spriedumā Tiesa noteica, ka valsts tiesiskais regulējums, kas paredz principiālu aizliegumu lietot konkrētu ražojumu, ir uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, tostarp gadījumos, kad minētais tiesiskais regulējums šādam aizliegumam paredz atsevišķu izņēmumu sistēmu.


15 – Nīderlandes Karaliste kā piemēru min valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz ātruma ierobežojumiem uz ceļiem vai uz pirotehnikas lietošanu.


16 – 2006. gada 14. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑158/04 un C‑159/04 (Krājums, I‑8135. lpp.).


17 – 1995. gada 9. februāra spriedums lietā C‑412/93 (Recueil, I‑179. lpp.).


18 – Savu secinājumu 44. punktā ģenerāladvokāte J. Kokote “izmantošanas nosacījumus” definē kā “dalībvalstu tiesisko regulējumu, kas regulē preču izmantošanas veidu un vietu”.


19 – 52.–55. punkts.


20 – 87. punkts.


21 – Skat. it īpaši 1996. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C‑194/94 CIA Security International (Recueil, I‑2201. lpp., 40. punkts), kurā Tiesa norādīja, ka preču brīva aprite ir “viens no Kopienas pamatiem”, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Alfa Vita Vassilopoulos un Carrefour‑Marinopoulos, 14. punkts.


22 – Lieta 8/74 (Recueil, 837. lpp.).


23 – Turpat, 5. punkts. Skat. arī 1987. gada 12. marta spriedumu lietā 178/84 Komisija/Vācija, saukta par “Alus tīrības likums” (Recueil, 1227. lpp., 27. punkts); 1997. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑265/95 Komisija/Francija (Recueil, I‑6959. lpp., 29. punkts); 2005. gada 24. novembra spriedumu lietā C‑366/04 Schwarz (Krājums, I‑10139. lpp., 28. punkts) un 2008. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C‑265/06 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑2245. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).


24 – Lieta 120/78 (Recueil, 649. lpp.).


25 – Minētā lieta attiecas uz valsts tiesisko regulējumu, kas nosaka dažu dzērienu minimālo spirta saturu. Tiesa uzskatīja, ka Vācijas tiesību akti, kas noteica, ka nosaukumu “augļu liķieris” drīkst izmantot tikai tiem alkoholiskajiem dzērieniem, kuru spirta koncentrācija ir virs 25 °, un kas tādēļ liedza Vācijas Federatīvajā Republikā pārdot Francijas liķierus ar spirta koncentrāciju no 15 ° līdz 25 °, ir uzskatāmi par pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē.


26 – Lai iepazītos ar kritiku par Tiesas judikatūru šajā jautājumā, skat. Hatzopoulos, V., “Exigences essentielles, impératives ou impérieuses: une théorie, des théories ou pas de théorie du tout?” Revue trimestrielle de droit européen, Nr. 2, 1998. gada aprīlis–jūnijs, 191. lpp.


27 – Skat. it īpaši 2003. gada 8. maija spriedumu lietā C‑14/02 ATRAL (Recueil, I‑4431. lpp., 64. punkts).


28 – Skat. White, E., “In search of the limits to article 30 of the EEC Treaty”, Common Market Law Review, 1989, Nr. 2, 235. lpp., un Reich, N., “The ‘November Resolution’ of the European Court of Justice: Keck, Meng and Audi Revisited”, Common Market Law Review, 1994, 449. lpp.


29 – Lieta 155/80 (Recueil, 1993. lpp.).


30 – 12. un 16. punkts.


31 – Lieta 75/81 (Recueil, 1211. lpp.).


32 – 8. un 9. punkts.


33 – 14. punkts. Par šo pašu jautājumu skat. apsvērumus, kas izklāstīti 31. un 32. punktā ģenerāladvokāta Fenelija [Fennelly] secinājumos lietā Graf (2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C‑190/98, Recueil, I‑493. lpp.).


34 – Iepriekš minētais spriedums lietā Keck un Mithouard, 13. punkts.


35 – Turpat, 15. punkts. Skat. arī 1982. gada 10. novembra spriedumu lietā 261/81 RauLebensmittelwerke (Recueil, 3961. lpp.) attiecībā uz pienākumu izmantot noteikta veida iepakojumu; 1986. gada 4. decembra spriedumu lietā 179/85 Komisija/Vācija (Recueil, 3879. lpp.) attiecībā uz aizliegumu lietot noteiktas formas pudeles; 1994. gada 2. februāra spriedumu lietā C‑315/92 Verband Sozialer Wettbewerb, saukta par “Clinique”, (Recueil, I‑317. lpp.) attiecībā uz kāda kosmētikas izstrādājuma nosaukumu; 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑317/92 Komisija/Vācija (Recueil, I‑2039. lpp.) attiecībā uz derīguma termiņa norādi; 1997. gada 13. marta spriedumu lietā C‑358/95 Morellato (Recueil, I‑1431. lpp.) attiecībā uz maizes sastāvu; 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā C‑416/00 Morellato (Recueil, I‑9343. lpp.) attiecībā uz nepieciešamību mainīt importētu ražojumu marķējumu, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Alfa Vita Vassilopoulos un Carrefour‑Marinopoulos attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas “bake‑off” produktu pārdošanai paredzēja tādas pašas prasības kā tās, ko piemēro tradicionālajiem maizes un citiem maiznīcu izstrādājumiem.


36 – Iepriekš minētais spriedums lietā Keck un Mithouard, 15. punkts.


37 – Skat. it īpaši 1993. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑292/92 Hünermund u.c. (Recueil, I‑6787. lpp., 19.–21. punkts) attiecībā uz farmaceitiem noteiktu aizliegumu reklamēt farmācijas izstrādājumus kinoteātros, radio vai televīzijā; iepriekš minēto spriedumu lietā Leclerc‑Siplec, 21. un 22. punkts, attiecībā uz valsts pasākumu, kas aizliedza televīzijas reklāmu izplatīšanas nozares uzņēmumiem, un 1997. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C‑34/95 līdz C‑36/95 De Agostini un TV‑Shop (Recueil, I‑3843. lpp., 39. punkts) attiecībā uz bērniem paredzētas reklāmas pilnīgu aizliegumu.


38 – Skat. it īpaši 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑391/92 Komisija/Grieķija (Recueil, I‑1621. lpp., 13.–15. punkts) attiecībā uz tiesisko regulējumu, kas zīdaiņiem paredzētu pārstrādātu pienu atļāva pārdod tikai aptiekās, un 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑387/93 Banchero (Recueil, I‑4663. lpp., 34.–36. punkts) attiecībā uz tiesisko regulējumu, kas ar tabakas izstrādājumu mazumtirdzniecību atļāva nodarboties tikai apstiprinātiem izplatītājiem.


39 – Skat. it īpaši 1994. gada 2. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑401/92 un C‑402/92 Tankstation ’t Heukske un Boermans (Recueil, I‑2199. lpp., 12.–14. punkts) attiecībā uz pasākumu, kas reglamentēja uzpildes staciju darba laiku, un tā paša datuma spriedumu apvienotajās lietās C‑69/93 un C‑258/93 Punto Casa un PPV (Recueil, I‑2355. lpp., 12.–14. punkts) attiecībā uz Itālijas tiesisko regulējumu par mazumtirdzniecības veikalu slēgšanu svētdienās.


40 – Iepriekš minētais spriedums lietā Keck un Mithouard, 16. punkts.


41 – Turpat, 17. punkts.


42 – Skat. it īpaši Picod, F., “La nouvelle approche de la Cour de justice en matière d’entraves aux échanges”, Revue trimestrielle de droit européen, Nr. 2, 1998. gada aprīlis–jūnijs, 169. lpp.; Mattera, A., “De l’arrêt ‘Dassonville’ à l’arrêt ‘Keck’: l’obscure clarté d’une jurisprudence riche en principes novateurs et en contradictions”, Revue du Marché Unique Européen, Nr. 1, 1994, 117. lpp.; Weatherill, S., “After Keck: some thoughts on how to clarify the clarification”, Common Market Law Review, 1996, 885. lpp.; Kovar, R., “Dassonville, Keck et les autres: de la mesure avant toute chose”, Revue trimestrielle de droit européen, Nr. 2, 2006. gada aprīlis–jūnijs, 213. lpp., un Poiares Maduro, M., “Keck: The End? The Beginning of the End? Or Just the End of the Beginning?” Irish Journal of European Law, 1994, 36. lpp.


43 – Skat. 38. punktu ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumos iepriekš minētajā lietā Leclerc‑Siplec.


44 – Ilustrācijai skat. iepriekš minēto Picod, F., it īpaši 172.–177. lpp., kā arī 27.–29. punktu un 31. punktu ģenerāladvokāta Pojareša Maduru secinājumos iepriekš minētajās apvienotajās lietās Alfa Vita Vassilopoulos un Carrefour‑Marinopoulos.


45 – Piemēram, iepriekš minētajā 2003. gada 18. septembra spriedumā lietā Morellato Tiesa nosprieda, ka izskatāmās lietas apstākļos “prasība attiecībā uz [..] iepakojumu, kura attiecas tikai uz tādas maizes tirdzniecību, kuru iegūst, cepot maizes pusfabrikātus, principā var neietilpt [EKL 28. panta] piemērošanas jomā ar nosacījumu, ka faktiski tā nav uzskatāma par importēto izstrādājumu diskrimināciju”, 36. punkts. Šķiet, ka Tiesa pamatojās uz to apstākli, ka prasība par iepakojumu un tātad par ražojuma pielāgošanu bija spēkā tikai ražojumu tirdzniecības pēdējā posmā, tā ka netika ietekmēta importētā ražojuma pieeja valsts tirgum.


46 – 1995. gada 6. jūlija spriedums lietā C‑470/93 Mars (Recueil, I‑1923. lpp.). Šī lieta attiecas uz Vācijas tiesisko regulējumu, kas aizliedza importēt un tirgot citā dalībvalstī likumiski tirgotu ražojumu, kura daudzums saistībā ar reklāmas kampaņu bija palielināts un uz kura iepakojuma bija norāde “+10 %”. Tiesa uzskatīja, ka šāds tiesiskais regulējums var radīt šķēršļus tirdzniecībai Kopienā, jo tā dēļ importētājam atkarībā no tirdzniecības vietas bija jāmaina savu ražojumu noformējums un attiecīgi jāuzņemas papildu izmaksas saistībā ar noformējumu un reklāmu, 13. punkts.


47 – Skat. it īpaši 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑323/93 Centre d’insémination de la Crespelle (Recueil, I‑5077. lpp., 29. punkts) attiecībā uz Francijas tiesisko regulējumu, kas uzņēmumiem, kuri importēja citas dalībvalsts izcelsmes sēklas, noteica pienākumu tās piegādāt kādam centram, kam bija piešķirta ekskluzīva koncesija, un 1997. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑189/95 Franzén (Recueil, I‑5909. lpp., 71. punkts) attiecībā uz Zviedrijas atļauju izsniegšanas režīmu saistībā ar alkoholisko dzērienu importēšanu un tirdzniecību.


48 – Runa ir par personu brīvu pārvietošanos (EKL 39.–48. pants), pakalpojumu brīvu apriti (EKL 49.–55. pants) un kapitāla brīvu apriti (EKL 56.–60. pants).


49 – 25. punkts secinājumos iepriekš minētajās apvienotajās lietās Alfa Vita Vassilopoulos un Carrefour‑Marinopoulos.


50 – 1985. gada 7. februāra spriedumā lietā 240/83 ADBHU (Recueil, 531. lpp.) Tiesa jau atzina, ka “tirdzniecības brīvības princips nav jāuzskata par absolūtu principu, bet tas ir pakļauts noteiktām robežām, ko pamato vispārējo interešu mērķi, kurus īsteno Kopiena, ja vien netiek aizskarta šo tiesību būtība”, 12. punkts.


51 – Skat. it īpaši 1981. gada 17. jūnija spriedumu lietā 113/80 Komisija/Īrija (Recueil, 1625. lpp., 7. punkts).


52 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Cassis de Dijon; 1983. gada 29. novembra spriedumu lietā 181/82 RousselLaboratoria u.c. (Recueil, 3849. lpp.) un 1992. gada 9. jūlija spriedumu lietā C‑2/90 Komisija/Beļģija, saukta “Valonijas atkritumi” (Recueil, I‑4431. lpp.).


53 – Kopienu tiesai tātad ir jāpārbauda, vai līdzekļi, ko paredz izmantot attiecīgajā pasākumā, ir atbilstoši attiecīgā mērķa sasniegšanai un vai tie nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Skat. it īpaši 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑463/01 Komisija/Vācija (Krājums, I‑11705. lpp., 78. punkts) un tā paša datuma spriedumu lietā C‑309/02 Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz (Krājums, I‑11763. lpp., 79. punkts).


54 – Piemēram, 1992. gada 16. decembra spriedumā lietā C‑169/91 B & Q (Recueil, I‑6635. lpp.) attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas ierobežoja veikalu atvēršanu svētdienās, Tiesa norādīja, ka samērīguma kontrolei ir “[jānodrošina] līdzsvars starp valsts interesēm īstenot [izvirzīto mērķi] un Kopienas interesēm attiecībā uz preču brīvu apriti”, 15. punkts.


55 – Skat. arī iepriekš minēto Picod, F., it īpaši 184.–189. lpp.; O’Keeffe, D. un Bavasso, A., F., “Four freedoms, one market and national competence: in search of a dividing line”, Liber Amicorum Slynn, Kluwer Law International, Hāga, 2000, 541. lpp., it īpaši 550. lpp.; Barnard, C., “Fitting the remaining pieces into the goods and persons jigsaw”, European Law Review, Nr. 1, 2001, 26. izdevums, 35. lpp.; Snell, J., “Goods and services in EC Law: a study of the relationship between the freedoms”, Oxford University Press, Londona, 2002; Oliver, P. un Enchelmaier,S., “Free movement of goods: recent developments in the case law”, Common Market Law Review, 2007, 649. lpp., it īpaši 666.–671. lpp.; iepriekš minēto Weatherill, S., Tryfonidou, A., “Was Keck a Half‑baked Solution After All?” Legal Issues of Economic Integration, Kluwer Law International, Hāga, 2007. 167. lpp., it īpaši 178. lpp., un Prete, L., “Of Motorcycle Trailers and Personal Watercrafts: the Battle over ‘Keck’ ”, Legal Issues of Economic Integration, Kluwer Law International, Hāga, 2008. 133. lpp. Skat. arī ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus iepriekš minētajā lietā Leclerc‑Siplec; ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] secinājumus lietā CaixaBank France (2004. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑442/02, Krājums, I‑8961. lpp.) un ģenerāladvokāta Pojareša Maduru secinājumus iepriekš minētajās apvienotajās lietās Alfa Vita Vassilopoulos un Carrefour‑Marinopoulos.


56 – Mans izcēlums.


57 – Kā Tiesa ir norādījusi, kopējā tirgus jēdziens ietver visu “šķēršļu” novēršanu tirdzniecībā Kopienā (šajā sakarā skat. 1982. gada 5. maija spriedumu lietā 15/81 SchulDouane Expediteur, Recueil, 1409. lpp., 33. punkts).


58 – Skat. it īpaši 1993. gada 18. maija spriedumu lietā C‑126/91 Yves Rocher (Recueil, 2361. lpp., 21. punkts).


59 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā B & Q, 15. punkts.


60 – Skat. it īpaši 1990. gada 7. marta spriedumu lietā C‑69/88 Krantz (Recueil, I‑583. lpp., 11. punkts); 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑379/92 Peralta (Recueil, I‑3453. lpp., 24. punkts); 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑134/94 Esso Española (Recueil, I‑4223. lpp., 24. punkts) un 1998. gada 3. decembra spriedumu lietā C‑67/97 Bluhme (Recueil, I‑8033. lpp., 22. punkts).


61 – 2005. gada 26. maija spriedums lietā C‑20/03 Burmanjer u.c. (Krājums, I‑4133. lpp., 31. punkts).


62 – 2008. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑212/06 (Krājums, I‑1683. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).


63 – Iepriekš minētais spriedums lietā CaixaBank France, 12. un 14. punkts.


64 – Turpat, 12. punkts un tajā minētā judikatūra.


65 – 2006. gada 3. oktobra spriedums lietā C‑452/04 (Krājums, I‑9521. lpp.).


66 – 46. un 49. punkts.


67 – 48. punkts.


68 – 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C‑190/98 (Recueil, I‑493. lpp.).


69 – 23. punkts.


70 – 1995. gada 15. decembra spriedums lietā C‑415/93 (Recueil, I‑4921. lpp.).


71 – 92.–104. punkts, it īpaši 103. punkts.


72 – Šajā sakarā skat. 73. punktu manos secinājumos lietā C‑500/06 Corporación dermoestética, ko Tiesa vēl izskata.


73 – 5. punkts (mans izcēlums).


74 – 17. punkts.


75 – Skat. it īpaši ģenerāladvokāta Fenelija secinājumus iepriekš minētajā lietā Graf, 19. punkts, un ģenerāladvokāta Ticano secinājumus iepriekš minētajā lietā CaixaBank France, 72. punkts.


76 – 2001. gada 8. marta spriedums lietā C‑405/98 (Recueil, I‑1795. lpp.).


77 – 18.–25. punkts


78 – 43. punkts. Skat. arī 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑322/01 Deutscher Apothekerverband (Recueil, I‑14887. lpp.), kurā Tiesa kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību kvalificēja kādu pasākumu, kas aizliedza zāļu tirdzniecību pa pastu, norādot, ka tas pieeju tirgum citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem varētu traucēt vairāk nekā vietējiem ražojumiem, 74. punkts.


79 – 73. punkts. Ģenerāladvokāts Ticano runāja par Tiesas pieeju personu brīvas pārvietošanās jomā.


80 – Tiesa tā rīkojas tad, ja izrādās, ka viena no pamatbrīvībām ir pakārtota kādai citai, un ja šo brīvību var ar to saistīt. Skat. it īpaši 1994. gada 24. marta spriedumu lietā C‑275/92 Schindler (Recueil, I‑1039. lpp., 22. punkts) attiecībā uz loteriju darbībām un 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑36/02 Omega (Krājums, I‑9609. lpp., 25.–27. punkts) attiecībā uz kāda spēles modeļa lietošanu un izmantošanu.


81 – 2002. gada 22. janvāra spriedums lietā C‑390/99 (Recueil, I‑607. lpp.).


82 – 41. punkts.


83 – 1995. gada 10. maija spriedums lietā C‑384/93 (Recueil, I‑1141. lpp.) attiecībā uz Nīderlandes tiesisko regulējumu, kas aizliedz pārdošanu pa telefonu.


84 – 38. punkts (mans izcēlums). Skat. arī 2000. gada 13. janvāra spriedumu lietā C‑254/98 TK‑Heimdienst (Recueil, I‑151. lpp.) attiecībā uz Austrijas tiesiskā regulējuma par maizes, gaļas un pārtikas izstrādājumu izbraukuma tirdzniecību saderību ar EKL 28. pantu, kurā Tiesa nepārprotami atsaucās uz tirgus pieejas kritēriju un uz iepriekš minēto judikatūru Alpine Investments, 29. punkts.


85 – Šajā sakarā es atsaucos uz 20.–27. punktu ģenerāladvokāta Ležē secinājumos šajā lietā.


86 – Šajā sakarā Itālijas Republika atzīmē, ka šāds tiesiskais regulējums jau pastāv attiecībā uz piekabēm, ko velk cita veida transportlīdzekļi.


87 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 24. un turpmākie punkti.


88 – No lietas materiāliem izriet, ka nav šāda veida piekabju vietējās ražošanas.


89 – 2. punkts.


90 – Es atsaucos uz dokumentu, ko Komisija iesniedza saistībā ar procesa atkārtotu sākšanu (3. lpp.).


91 – Šajā sakarā es atsaucos uz secinājumiem, ko ģenerāladvokāte Kokote sniedza iepriekš minētajā lietā Mickelsson un Roos. Ģenerāladvokāte Kokote savu secinājumu 45. punktā uzsvēra, ka pasākumi, kas reglamentē ražojuma lietošanu (piemēram, aizliegums braukt ārpus satiksmes ceļiem mežā vai braukšanas ātruma ierobežojums uz autostrādēm), var atturēt personas iegādāties apvidus vai īpaši ātras automašīnas, jo viņas tos nevarēs izmantot, kā vēlas, un tādējādi šis izmantošanas ierobežojums ir iespējams šķērslis tirdzniecībai Kopienas iekšienē.


92 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Cassis de Dijon.


93 – Attiecībā uz drošību uz ceļiem skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 38. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. it īpaši Komisijas 2004. gada 6. aprīļa Ieteikumu 2004/345/EK par tiesību aktu izpildi ceļu satiksmes drošības jomā (OV L 111, 75. lpp.); Komisijas 2003. gada 2. jūnija paziņojumu “Eiropas Ceļu satiksmes drošības rīcības programma: divkārša ceļu satiksmes negadījumos cietušo skaita samazināšana Eiropas Savienībā līdz 2010. gadam, īstenojot kopējas atbildības principu” (COM(2003) 311, galīgā redakcija), un Padomes 2000. gada 26. jūnija lēmumu par drošāku autoceļu nodrošināšanu (OV L 218, 1. lpp.).


94 – Skat. it īpaši iepriekš minēto 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā Komisija/Vācija, 78. punkts, un tā paša datuma spriedumu lietā Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz, 79. punkts, kā arī 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑297/05 Komisija/Nīderlande (Krājums, I‑7467. lpp., 76. punkts un tajā minētā judikatūra).


95 – Itālijas Republikas iebildumu raksta 2. punkts.


96 – Skat. it īpaši 1998. gada 19. novembra spriedumu lietā C‑162/97 Nilsson u.c. (Recueil, I‑7477. lpp., 54. punkts) un 2005. gada 24. novembra spriedumu lietā C‑136/04 Deutsches Milch‑Kontor (Krājums, I‑10095. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).


97 – Ģenerāladvokāts Ležē atsaucas uz 70. punktu savos secinājumos lietā Meta Fackler (2005. gada 12. maija spriedums lietā C‑444/03, Krājums, I‑3913. lpp.).


98 – 1992. gada 9. jūnija spriedums lietā C‑47/90 Delhaize un Le Lion (Recueil, I‑3669. lpp., 26. punkts). Skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Clinique, kurā Tiesa nosprieda, ka “direktīva [..] kā jebkurš atvasināts tiesību akts ir jāinterpretē saskaņā ar Līguma noteikumiem par preču brīvu apriti”, 12. punkts.