Lieta C‑222/04

Ministero dell'Economia e delle Finanze

pret

Cassa di Risparmio di Firenze SpA u.c.

(Corte suprema di cassazione lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Valsts atbalsts – EKL 87. un 88. pants – Bankas – Banku fondi – Uzņēmuma jēdziens – Banku fondu saņemtajām dividendēm piemērojamā tiešā nodokļa atvieglojums – Atzīšana par valsts atbalstu – Saderīgums ar kopējo tirgu – Komisijas Lēmums 2003/146/EK – Spēkā esamības novērtējums – Nepieņemamība – EKL 12., 43. un 56. pants – Nediskriminācijas princips – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Kapitāla brīva aprite

Ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumi, sniegti 2005. gada 27. oktobrī

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2006. gada 10. janvārī

Sprieduma kopsavilkums

1. Prejudiciālie jautājumi — Spēkā esamības novērtējums — Jautājums par tāda lēmuma spēkā esamību, kurš nav ticis apstrīdēts, pamatojoties uz EKL 230. pantu

(EKL 230. un 234. pants)

2. Prejudiciālie jautājumi — Tiesas kompetence — Ierobežojumi — Acīmmredzami neatbilstošs jautājums

(EKL 234. pants)

3. Konkurence — Kopienu noteikumi — Adresāti — Uzņēmumi — Jēdziens

(EKL 87. panta 1. punkts)

4. Konkurence — Kopienu noteikumi — Adresāti — Uzņēmumi — Jēdziens

(EKL 87. panta 1. punkts)

5. Valstu piešķirtie atbalsti — Jēdziens

(EKL 87. panta 1. punkts)

6. Valstu piešķirtie atbalsti — Jēdziens — Pasākuma selektīvais raksturs

(EKL 87. panta 1. punkts)

7. Valstu piešķirtie atbalsti — Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm — Konkurences aizskārums — Novērtējuma kritēriji

(EKL 87. panta 1. punkts)

8. Valstu piešķirtie atbalsti — Jēdziens

(EKL 87. panta 1. punkts)

1. Tā kā prejudiciālo jautājumu par Komisijas lēmuma spēkā esamības novērtējumu ir uzdevusi iesniedzējtiesa pēc savas ierosmes un nevis tiesību subjekts, kuram bija iespēja celt prasību par šā lēmuma atcelšanu, bet kurš nav to izmantojis EKL 230. pantā noteiktajā termiņā, minētais prejudiciālais jautājums pēdējā minētā iemesla dēļ nav atzīstams par nepieņemamu.

(sal. ar 72.–74. punktu)

2. Tiesa var nolemt nepieņemt nolēmumu par prejudiciālu jautājumu saistībā ar Kopienu tiesību akta spēkā esamības novērtējumu, ja ir nepārprotami skaidrs, ka šim iesniedzējtiesas lūgtajam vērtējumam nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu.

(sal. ar 75. punktu)

3. Konkurences tiesību kontekstā “uzņēmuma” jēdziens ietver visas vienības, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansējuma veida.

Saimniecisku darbību veido jebkādas darbības, kas saistītas ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū. Kaut arī visbiežāk saimnieciskā darbība tiek veikta tieši tirgū, tomēr nav izslēgts, ka tas tajā pašā laikā faktiski ir tirgus dalībnieks ar tiešu kontaktu tirgū un netieši – cita vienība, kas šo tirgus dalībnieku kontrolē saimnieciskas vienības, ko tie abi veido, ietvaros.

Šajā sakarā vienkārša kapitāldaļu turēšana, pat ja tā ir kontrolpakete, nav pietiekama, lai atzītu par saimniecisku tādu darbību, ko veic vienība, kas ir šo daļu turētāja, ja tā dod tikai iespējas izmantot ar akcionāra vai kopīpašnieka statusu saistītās tiesības, kā arī, attiecīgā gadījumā, saņemt dividendes – ierastos labumus no īpašuma. No otras puses, ja struktūra, kurai pieder kapitāldaļu kontrolpakete kādā sabiedrībā, šo kontroli īsteno, tieši vai netieši ietekmējot sabiedrības pārvaldību, tad ir uzskatāms, ka šī struktūra piedalās kontrolētā uzņēmuma veiktajā saimnieciskajā darbībā, un tādējādi tā ir uzskatāma par uzņēmumu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

Ja tā nav, tad vienkārša viena uzņēmuma sadalīšana divās atsevišķās vienībās, no kurām pirmā tieši turpina iepriekšējo saimniecisko darbību, bet otra kontrolē pirmo, iejaucoties tās pārvaldībā, ir pietiekama, lai liegtu Kopienu noteikumu par valsts atbalstu lietderīgo iedarbību. Tas ļauj otrajai vienībai gūt labumu no subsīdijām vai citām priekšrocībām, ko piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem, un tās pilnībā vai daļēji izmantot pirmās vienības labā, kā arī abu veidotās saimnieciskās vienības interesēs.

Līdz ar to tāda juridiska persona kā bankas fonds, kam pieder kapitāla kontrolpakete banku sabiedrībā, var tikt kvalificēta kā “uzņēmums” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un tai jāpiemēro Kopienu noteikumi par valsts atbalstu, kuru režīmā ietilpst noteikumi, no kuriem izriet banku fondu uzdevums, kas pārsniedz vienkāršu kapitāldaļu ieguldīšanu, kas dod iespēju veikt kontroles funkcijas, bet arī sniegt pamudinājumus un finansiālu atbalstu un tādējādi atspoguļo dabisku un funkcionālu saikņu pastāvēšanu starp banku fondiem un banku sabiedrībām.

(sal. ar 107., 118. un 125. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

4. Tāda juridiskā persona kā bankas fonds, kura darbība aprobežojas ar līdzekļu nodošanu bezpeļņas struktūrām, nav kvalificējama kā “uzņēmums” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Faktiski šādai darbībai ir vienīgi sociāls raksturs un to neveic tirgū, konkurējot ar citiem tirgus dalībniekiem. Šīs darbības ietvaros bankas fonds darbojas kā labdarības organizācija, nevis kā uzņēmums.

No otras puses, ja bankas fonds, kas darbojas sabiedrības interešu vai sociālo vajadzību jomās, izmanto tam valsts likumdevēja piešķirtās tiesības veikt finanšu un komerciālās darbības un darbības ar kustamiem un nekustamiem īpašumiem, kas ir nepieciešamas vai noderīgas tam paredzēto mērķu sasniegšanai, tad tas spēj piedāvāt preces vai pakalpojumus tirgū, konkurējot ar citiem tirgus dalībniekiem, piemēram, tādās jomās kā zinātniskā izpēte, izglītība, māksla vai veselība.

Šajā gadījumā bankas fonds ir uzskatāms par uzņēmumu, ja tas veic saimniecisku darbību, neskatoties uz apstākli, ka preču vai pakalpojumu piedāvāšana nav peļņas gūšanas nolūkos, jo šis piedāvājums konkurē ar tādu tirgus dalībnieku piedāvājumiem, kuriem ir šāds mērķis, un tam līdz ar to ir jāpiemēro Kopienu noteikumi par valsts atbalstu.

(sal. ar 119.–125. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

5. Atbalsta jēdziens ir vispārīgāks nekā subsīdijas jēdziens, jo ar to saprot ne tikai pozitīvu palīdzību, kas ir subsīdija kā tāda, bet arī dažāda veida pasākumus, kas dažādos veidos atvieglo nastu, kas parasti gulstas uz uzņēmuma budžetu, un kas, kaut gan tie nav subsīdijas šī vārda šaurākajā nozīmē, ir identiski pēc rakstura un rada vienādas sekas.

No tā izriet, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir atbrīvojumu no nodokļa, ar kuru, kaut arī tas neietver valsts līdzekļu piešķīrumu, tā saņēmēji nonāk labvēlīgākā finansiālā situācijā nekā citi nodokļu maksātāji, ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tāpat valsts atbalsts var būt arī pasākums, ar ko atsevišķiem uzņēmumiem tiek piešķirts nodokļa samazinājums vai parasti maksājamā nodokļa atlikšana uz vēlāku laiku.

(sal. ar 131. un 132. punktu)

6. Nodokļu atvieglojumu, ko piešķir noteiktiem uzņēmumiem atkarībā no uzņēmuma, publisko tiesību juridiskas personas vai fonda juridiskās formas un jomām, kurās šis uzņēmums darbojas, nepiemēro visiem tirgus dalībniekiem, un tādējādi tas nav uzskatāms par nodokļu vai ekonomikas politikas vispārēju pasākumu, no kā izriet, ka tas ir selektīvs.

(sal. ar 135., 136. un 138. punktu)

7. Ar EKL 87. panta 1. punktu ir aizliegts valsts atbalsts, kas ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus. Lai valsts pasākumu varētu uzskatīt par aizliegtu valsts atbalstu, nav jākonstatē, ka atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un traucē konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts varētu ietekmēt tirdzniecību un draud izkropļot konkurenci. It īpaši, ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību. Šajā sakarā apstāklis, ka kādā ekonomikas nozarē ir notikusi liberalizācija Kopienas līmenī, var liecināt, ka valsts atbalsts ietekmē vai varētu ietekmēt konkurenci, kā arī tirdzniecību dalībvalstu starpā.

Turklāt nav nepieciešams, lai uzņēmums, kas saņem atbalstu, pats piedalītos Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Ja dalībvalsts piešķir atbalstu kādam uzņēmumam, iekšējās darbības var saglabāties tādā pat līmenī vai pieaugt, taču tā rezultātā tiek samazinātas citās dalībvalstīs reģistrētu uzņēmumu izredzes iekļūt šīs dalībvalsts tirgū Turklāt tāda uzņēmuma nostiprināšana, kurš līdz šim nav piedalījies Kopienas iekšējā tirdzniecībā, var to nostādīt tādā stāvoklī, kas ļauj tam iekļūt citas dalībvalsts tirgū.

(sal. ar 139.–143. punktu)

8. Dividenžu atbrīvojums no nodokļa banku fondiem, kuriem pieder kapitāldaļas banku sabiedrībās, kas īsteno tikai labdarības, izglītības, apmācību, studiju un zinātniskās izpētes mērķus, var tikt kvalificēts kā valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Šāds valsts pasākums izriet no valsts finansējuma. Turklāt tas ir selektīvs. Visbeidzot, ar šādu atvieglojumu notiek iejaukšanās finanšu pakalpojumu nozarē, kura tika pakļauta nozīmīgam liberalizācijas procesam Kopienu līmenī, saasinot konkurenci, kas jau varēja izrietēt no Līgumā paredzētās kapitāla brīvas aprites, un, pirmkārt, ar finansējumu un/vai naudas līdzekļiem var nostiprināt banku nozarē aktīvas ekonomiskas vienības, ko veido bankas fonds un bankas sabiedrība, stāvokli un, otrkārt, nostiprināt arī bankas fonda stāvokli, veicot kādu darbību, īpaši sociālajā, zinātniskajā vai kultūras jomā.

(sal. ar 133., 138., 145. un 146. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2006. gada 10. janvārī (*)

Lieta C‑222/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Corte suprema di cassazione (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 23. martā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 28. maijā, tiesvedībā

Ministero dell’Economia e delle Finanze

pret

Cassa di Risparmio di Firenze SpA,

Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato,

Cassa di Risparmio di San Miniato SpA.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] un Dž. Arestis [G. Arestis],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 7. jūlijā,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

– Cassa di Risparmio di Firenze SpA vārdā – P. Ruso [P. Russo] un Dž. Morbidelli [G. Morbidelli], advokāti,

– Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato un Cassa di Risparmio di San Miniato SpA vārdā – A. Rosi [A. Rossi] un Dž. Roberti [G. Roberti], advokāti,

– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un V. di Buči [V. Di Bucci], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 27. oktobrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 12., 43. un turpmāko pantu, EK līguma 56. un turpmāko pantu, EKL 87. un 88. panta interpretāciju, kā arī par Komisijas 2002. gada 22. augusta Lēmuma 2003/146/EK par Itālijas valdības īstenotajiem nodokļu pasākumiem attiecībā uz banku fondiem (OV 2003, L 55, 56. lpp.) spēkā esamību.

2 Šis lūgums tika izteikts prāvā starp Cassa di Risparmio di Firenze SpA (turpmāk tekstā – “Cassa di Risparmio di Firenze”), Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato un Cassa di Risparmio di San Miniato SpA (turpmāk tekstā – “Cassa di Risparmio di San Miniato”), kas reģistrētas Itālijā, un Ministero dell’Economia e delle Finanze (Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrija) par Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato lūgumu atbrīvot no nodokļa ieturējuma ienākumus par 1998. finanšu gada dividendēm.

I – Atbilstošās valsts tiesību normas

3 Itālijā uz akciju sabiedrību dividendēm attiecas priekšnodoklis saskaņā ar 1. pantu 1962. gada 29. decembra Likumā Nr. 1745 par ieturējumiem pirms sabiedrību dividenžu izmaksas vai nodokli par sabiedrību dividendēm un grozījumiem attiecībā uz akcionāru vārdu obligātu reģistrāciju (GURI Nr. 5, 1963. gada 7. janvāris, 61. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 1967. gada 21. februāra Dekrētu–likumu Nr. 22 par jauniem noteikumiem attiecībā uz ieturējumu pirms sabiedrību dividenžu izmaksas vai nodokļiem par sabiedrību dividendēm (GURI Nr. 47, 1967. gada 22. februāris, 1012. lpp.), kas pārveidots par likumu ar grozījumiem ar 1967. gada 21. aprīļa Likumu Nr. 209 (GURI Nr. 101, 1967. gada 22. aprīlis, 2099. lpp.) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 1745/62”).

4 Likuma Nr. 1745/62 10. pantā noteikts, ka dividendes, kas pienākas personu organizācijām vai īpašumiem, kam nepiemēro uzņēmuma nodokli, jo tie neietilpst minētā nodokļa piemērošanas jomā, kā arī tiem, kuriem piemēro nodokli, pamatojoties uz to bilanci, bet nepiemēro uzņēmuma nodokli, tā vietā, lai tās apliktu ar minētā likuma 1. pantā noteikto ieturējumu pirms dividenžu izmaksāšanas, tām piemēro nodokļa atlaidi 30 % apmērā.

5 Ar Likuma Nr. 1745/62 10.a pantu tādu no uzņēmuma nodokļa atbrīvotu publisko tiesību juridisko personu vai fondu, kas īsteno tikai labdarības, izglītības, apmācību, studiju un zinātniskās izpētes mērķus, dividendes tiek atbrīvotas no 10. pantā paredzētā ieturējuma.

6 Republikas Prezidenta 1973. gada 29. septembra Dekrētā Nr. 601 par nodokļu atvieglojumiem (GURI Nr. 268 papildu izdevums, 1973. gada 16. oktobris, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 601/73”) paredzēts uz pusi samazināt nodokli sociālās palīdzības organizācijām un veidojumiem, tādu organizāciju peļņai kā savstarpējās palīdzības biedrības, veselības aprūpes organizācijas, atbalsta un labdarības organizācijas, mācību iestādes un bezpeļņas dibinājumi pētniecībai un izmēģinājumiem sabiedriskiem mērķiem, zinātniskas organizācijas, akadēmijas, vēstures, literatūras, zinātnes, izmēģinājumu un pētniecības fondi un asociācijas, kam ir tikai kultūras mērķi, kā arī organizācijas, kuru mērķi ir pielīdzināmi labdarībai vai mācībām šā likuma izpratnē.

7 Itālijas publiskās banku sistēmas privatizācijas process tika uzsākts ar 1990. gada 30. jūlija Likumu Nr. 218 par noteikumiem attiecībā uz kredītiestāžu, kas ir publisko tiesību subjekti, kapitāla dotāciju pārstrukturēšanu un palielināšanu (GURI Nr. 182, 1990. gada 6. augusts, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 218/90”) un ar 1990. gada 20. novembra likumdevēja dekrētu Nr. 356 par banku grupas restrukturizācijas un reglamentēšanas noteikumiem (GURI Nr. 282 kārtējais pielikums, 1990. gada 3. decembris, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 356/90”).

8 Dekrēta Nr. 356/90 1. punktā publiskā sektora banku iestādēm, tostarp krājkasēm, paredzēta iespēja nodot banku akciju sabiedrībai, ko tās ir izveidojušas. Pārņēmēja iestāde, praksē saukta par “bankas fondu” (turpmāk tekstā – “bankas fonds”), kļuva par vienīgo šīs sabiedrības akcionāru (turpmāk tekstā – “bankas sabiedrība”), kuras uzdevums bija turpināt bankas darbības, ko iepriekš bija veikusi publiskā bankas iestāde.

9 Minētā dekrēta 11. pantā paredzēts, ka banku fondiem, kuru darbību reglamentē šis dekrēts, kā arī to statūti, ir [tiek piešķirta] pilnīga publisko tiesību un privāto tiesību tiesībsubjektība un uz tiem joprojām attiecas likuma noteikumi par vadības un kontroles struktūru izveidi.

10 12. pantā precizēts, ka banku fondiem, kam ir nedalībnieku pamatfondi, ir jāīsteno sabiedrības interešu un sociālo vajadzību mērķi pamatā zinātniskās izpētes, mācību, mākslas un veselības jomā un jāīsteno sākotnējie sociāli neaizsargāto kategoriju atbalsta un aizsardzības mērķi.

11 Tajā pašā pantā cita starpā teikts, ka:

– banku fondi var veikt šo mērķu sasniegšanai vajadzīgās vai piemērotās finanšu, tirdzniecības, nekustamo un kustamo īpašumu operācijas;

– tie pārvalda savu dalību bankas sabiedrībā tik ilgi, kamēr tie turpina būt tās īpašnieki;

– tomēr tie nevar nedz veikt tiešas banku darbības, nedz arī turpināt būt kontrolējošo daļu īpašnieki citās banku vai finanšu iestādēs, kas nav bankas sabiedrība;

– turpretim tās var iegūt un cedēt citu banku un finanšu iestāžu mazākuma kapitāldaļas;

– pārejas periodā darbību turpinātība bankas fonda un bankas sabiedrības starpā ir jānodrošina ar noteikumiem, kuros noteikts, ka bankas fonda vadības komitejas vai pielīdzināmas struktūras locekļus ieceļ vadības padomē un kontroles struktūras locekļus – bankas sabiedrības uzraudzības padomē;

– banku fondiem ir jāieskaita noteikta daļa ienākumu no dalības banku sabiedrībās rezervē šo sabiedrību kapitāla palielināšanai;

– šo rezervi var ieguldīt sabiedrību, kurās bankas fondam ir dalība, vērtspapīros vai arī valsts emitētos vai garantētos vērtspapīros;

– banku fondi noteiktā apjomā var norakstīt banku sabiedrību parādus vai pieņemt no tām garantijas noteiktā apjomā.

12 Saskaņā ar Dekrēta Nr. 356/90 13. pantu:

– banku sabiedrību publiskā akciju cesija bija jāveic, izmantojot publisku piedāvājumu;

– kopumā viena procenta no bankas sabiedrības kapitāla apmērā varēja veikt brīvu cesiju kotēto akciju biržā;

– citu procedūru veikšanai bija jāsaņem Valsts kases ministra atļauja;

– ja cesijas vai kādas citas operācijas rezultātā bankas fonds, kaut vai tikai uz laiku, zaudēja kontroli pār akciju kontrolpaketi, kas dod balsstiesības bankas sabiedrības pilnsapulcē, operācija bija jāapstiprina ar Valsts kases ministra dekrētu;

– bankas fonds, kas cedējis kontrolpaketi, varēja iegūt citu kontrolpaketi bankas sabiedrībā, pirms tam iegūstot apstiprinājumu ar Valsts kases ministra dekrētu.

13 Saskaņā ar Dekrēta Nr. 356/90 14. pantu uzraudzību pār banku fondiem veic Valsts kases ministrija, kurai tiem ir jāiesniedz budžeta projekti un gada bilances.

14 Saskaņā ar minēto noteikumu:

– banku fondiem turklāt Valsts kases ministrijā un Itālijas Bankā bija jāiesniedz, pat periodiski, pieprasītā informācija;

– Valsts kases ministrija varēja uzdot veikt pārbaudes.

15 Ar 1. panta 7.a punktu 1994. gada 31. maija Dekrētā-likumā Nr. 332 par noteikumiem valstij un publiskajām organizācijām piederošo kapitāldaļu akciju sabiedrībās cesijas paātrināšanu (GURI Nr. 126, 1994. gada 1. jūnijs, 38. lpp.), kas pārveidots par likumu ar 1994. gada 30. jūlija Likumu Nr. 474 (GURI Nr. 177, 1994. gada 30. jūlijs, 5. lpp.), tika atcelti šā sprieduma 12. punktā minētie Dekrēta Nr. 356/90 13. panta noteikumi, kas paredzēja Valsts kases ministra atļauju, pirmkārt, lai veiktu jebkādas operācijas, kuru rezultātā bankas fonds zaudē kontroli pār bankas sabiedrību, un, otrkārt, citas kontrolpaketes iegūšanai bankas sabiedrībā.

16 Režīms, kurš tika iedibināts ar Likumu Nr. 218/90 un Dekrētu Nr. 356/90, tika papildināts ar 1998. gada 23. decembra Likumu Nr. 461 par kompetences deleģēšanu valdībai attiecībā uz 1990. gada 20. novembra likumdevēja dekrēta Nr. 356 11. panta 1. punktā noteikto organizāciju civiltiesiskā un nodokļu tiesiskā regulējuma, kā arī banku pārveides darbību nodokļu režīma pārstrukturizāciju (GURI Nr. 4, 1999. gada 7. janvāris, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 461/98”) un ar 1999. gada 17. maija Likumu–dekrētu Nr. 153 par 1990. gada 20. novembra likumdevēja dekrēta Nr. 356 11. panta 1. punktā noteikto organizāciju civiltiesisko un nodokļu tiesisko regulējumu un banku pārstrukturēšanas darbību nodokļu režīmu saskaņā ar 1. punktu 1998. gada 23. decembra Likumā Nr. 461 (GURI Nr. 125, 1999. gada 31. maijs, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 153/99”).

17 Ar Dekrēta Nr. 153/99 30. pantu tika atcelts Dekrēta Nr. 356/90 11., 12., 13. un 14. pants.

18 Dekrēta Nr. 153/99 1. pantā, izmantojot praksē lietoto nosaukumu, precizēts, ka ar “fondu” ir jāsaprot iestāde, kas ir ieguldījusi bankas sabiedrībā Dekrēta Nr. 356/90 izpratnē.

19 Dekrēta 153/99 2. panta 1. punktā noteikts šādi:

– banku fondi ir privāto tiesību bezpeļņas juridiskās personas, kurām ir likumā noteikta autonomija un pilnīgas un neierobežotas pārvaldības tiesības;

– tie realizē tikai sociālas lietderības un ekonomiskās attīstības veicināšanas mērķus saskaņā ar savu attiecīgo statūtu noteikumiem.

20 3. pantā papildināts šādi:

– banku fondi savus mērķus īsteno saskaņā ar visiem noteikumiem, kas saderīgi ar to 2. pantā definēto juridisko raksturu;

– tie darbojas saskaņā ar rentablas pārvaldības principu;

– tie var pārvaldīt tikai tādus uzņēmumus, kas darbojas tieši fondu statūtos noteikto mērķu sasniegšanai un vienīgi attiecīgajās nozarēs;

– tiem nav atļauts veikt bankas funkcijas;

– tiem ir aizliegts jebkādā veidā tieši vai netieši finansēt, pārskaitīt vai piešķirt līdzekļus iestādēm vai uzņēmumiem, kas darbojas peļņas gūšanai, lai kāda rakstura tie nebūtu, izņemot palīguzņēmumus un sociālos kooperatīvus.

21 Saskaņā ar Dekrēta Nr. 153/99 1. pantu tā sākotnējā redakcijā, “attiecīgās nozares” ir jāizvēlas no šādām: zinātniskā izpēte, mācības, māksla, kultūras mantojuma un darbību un vides resursu saglabāšana un attīstīšana, veselība un palīdzība sociāli neaizsargātajām grupām.

22 Saskaņā ar šā noteikuma grozījumu, kas veikts ar 11. pantu 2001. gada 28. decembra Likumā Nr. 448 par valsts gada un daudzgadu budžeta izveidošanas noteikumiem (2002. gada Finanšu likums) (GURI Nr. 301 kārtējais pielikums, 2001. gada 29. decembris, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 448/01”), attiecīgās nozares ir jāizvēlas no šādām: ģimene un ar to saistītās vērtības; jauniešu izglītība un apmācības; izglītība un apmācība, ieskaitot mācību līdzekļu iegādi; brīvprātīgais darbs; filantropija un labdarība; reliģija un garīgā attīstība; palīdzība veciem cilvēkiem; pilsoņu tiesības; noziedzības novēršana un sabiedriskā drošība; pārtikas drošība un kvalitatīva lauksaimniecība; vietējā attīstība un sociālo mītņu būvniecība vietējā līmenī; patērētāju aizsardzība; civilā aizsardzība; sabiedrības veselība; profilakse un rehabilitācija; sporta aktivitātes; narkomānijas prevencija un narkomānu ārstēšana; psihiskās un mentālās patoloģijas un traucējumi; zinātniskā un tehnoloģiju izpēte; vides aizsardzība un kvalitāte; māksla, kultūras mantojums un aktivitātes.

23 Dekrēta Nr. 153/99 4. panta 3. punktā tā sākotnējā redakcijā ir noteikts, ka administrācijas struktūras locekļi nevar pildīt bankas sabiedrības vadības valdes locekļa pienākumus.

24 Redakcijā, kas izriet no 2003. gada 24. decembra Likuma Nr. 350 par valsts gada un daudzgadu budžeta izveidošanas noteikumiem (2004. gada Finanšu likums) (GURI Nr. 299 kārtējais pielikums, 2003. gada 27. decembris, 1. lpp.), iepriekš minētajā noteikumā paredzēts šādi:

– personas, kas veic bankas fonda pārvaldības, vadības vai kontroles funkcijas, nevar veikt pārvaldes, vadības vai kontroles funkcijas bankas sabiedrībā vai sabiedrībās, kas atrodas tās kontrolē vai kurās tā ir daļas īpašniece;

– personas, kas bankas fondā veic plānošanas uzdevumus, nevar pildīt pārvaldības, vadības vai kontroles uzdevumus bankas sabiedrībā.

25 Tā sākotnējā redakcijā Dekrēta Nr. 153/99 5. panta 1. punktā bija noteikts, ka bankas fonda kapitāls pilnībā jāvelta likumā noteikto mērķu īstenošanai un ka sava kapitāla pārvaldības ietvaros banku fondiem ir jāpārvalda riski, lai, ievērojot piemērotākos kritērijus, saglabātu to vērtību un gūtu atbilstošu peļņu. Likuma Nr. 448/01 11. pantā šis noteikums precizēts, nosakot, ka pārvaldībai jābūt saskaņā ar banku fondu bezpeļņas raksturu un tā darbojas saskaņā ar pārskatāmības un ētikas principiem.

26 Dekrēta Nr. 153/99 6. panta 1. punktā noteikts, ka banku fondiem var būt kontrolpaketes tikai tādos saimnieciskos veidojumos un sabiedrībās, kuru mērķis ir tikai palīguzņēmumu pārvaldība.

27 Attiecībā uz daļu turēšanu banku sabiedrībās 25. panta 1. un 2. punkta sākotnējā redakcijā ir noteikts šādi:

– kontrolpaketes šajās sabiedrībās var saglabāt četrus gadus, skaitot no dekrēta spēkā stāšanās brīža, ar mērķi tās nodot;

– ja nodošana nav notikusi šajā termiņā, kontrolpakete var tikt saglabāta uz papildu periodu, kas nepārsniedz divus gadus;

– kontrolpaketes sabiedrībās, kas nav banku sabiedrības, izņemot banku fondu kontrolpaketes palīguzņēmumos, ir jānodod Uzraudzības iestādes noteiktajā termiņā, ņemot vērā prasību par kapitāla vērtības saglabāšanu un, jebkurā gadījumā, noteikto četru gadu termiņu.

28 Iepriekš minētajos noteikumos, kuri grozīti ar Likuma Nr. 448.01 11. pantu un vēlāk ar 4. pantu 2003. gada 24. jūnija Dekrētā–likumā Nr. 143 (GURI Nr. 144, 2003. gada 24. jūnijs), kas pārveidots par likumu ar grozījumiem ar 2003. gada 1. augusta Likumu Nr. 212 (GURI Nr. 185 kārtējais pielikums, 2003. gada 11. augusts) (turpmāk tekstā – “Dekrēts–likums Nr. 143/03”), tika paredzēts šādi:

– maksimālais kontrolpaketes četru gadu saglabāšanas termiņš tika aizstāts ar konkrētu datumu – 2005. gada 31. decembri;

– tika ieviesta iespēja kontrolpaketes banku iestādēs uzticēt uzkrāto naudas līdzekļu pārvaldīšanas sabiedrībām, kas izvēlētas saskaņā ar konkurences procedūrām un kuru uzdevums ir pārvaldīt šīs kapitāldaļas savā vārdā saskaņā ar profesionāliem un neatkarības kritērijiem, noteiktos gadījumos saglabājot iespēju banku fondiem dot norādes, lai tiktu sasauktas ārkārtas pilnsapulces un notiktu kapitāldaļu nodošana, kurai katrā gadījumā jānotiek ne vēlāk kā trešajā gadā pēc 2005. gada 31. decembra;

– ekonomikas un finanšu ministrs, kā arī Itālijas Banka izlieto pilnvaras, kas tām piešķirtas saskaņā ar banku un kredītu nozares noteikumiem;

29 Dekrēta Nr. 153/99 25. panta 3. punkta sākotnējā redakcijā, kas nav grozīta ar Likumu Nr. 448/01, ir paredzēts, ka, ja pēc kontrolpakešu saglabāšanai paredzētā termiņa izbeigšanās šīs kontrolpaketes vēl ir banku fondu turējumā, Uzraudzības iestāde veic to nodošanu tādā apmērā, lai izbeigtu attiecīgo kontroli.

30 Nodokļu jomā Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 1. punktā ir paredzēts, ka banku fondi, kuri savus statūtus ir pielāgojuši minētā dekrēta noteikumiem, ir uzskatāmi par nekomerciālām struktūrām, pat ja tie turpina īstenot savus likumā noteiktos mērķus ar palīguzņēmumu palīdzību.

31 Iesniedzējtiesas lēmuma pieņemšanas laikā 12. panta 2. punktā bija noteikts šādi:

– Dekrēta Nr. 601/73 6. pantā paredzētais režīms ir piemērojams banku fondiem, kas ir pielāgojuši savus statūtus Dekrēta Nr. 153/99 noteikumiem un darbojas attiecīgajās nozarēs;

– tas pats režīms līdz statūtu pielāgošanai Dekrēta Nr. 153/99 noteikumiem ir piemērojams banku fondiem, kuri nav komercsabiedrības un kuri galvenokārt ir īstenojuši sabiedrisko interešu un sociālo vajadzību mērķus nozarēs, kas norādītas Dekrēta Nr. 356/90 12. pantā un tā vēlākajos grozījumos.

32 Dekrēta Nr. 153/99, ko groza ar Dekrētu–likumu Nr. 143/03, 12. panta 3. punktā ir noteikts, ka banku fondi zaudē savu nekomerciālo struktūru statusu un vairs nesaņem paredzētos nodokļu atvieglojumus, ja pēc 2005. gada 31. decembra tie vēl ir kādas banku sabiedrības kontrolpaketes turētāji.

II – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

33 Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato Itālijas nodokļu administrācijai, pamatojoties uz Likuma Nr. 1745/62 10.a pantu, lūdza atbrīvot to no ieturējuma par dividendēm, ko tā bija guvusi 1998. finanšu gadā no kapitāldaļām Cassa di Risparmio di San Miniato, kā arī sabiedrībā Casse Toscane SpA, kuras tiesību pārņēmēja ir Cassa di Risparmio di Firenze.

34 Šis lūgums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka, ja banku fondi pārvalda savas kontrolpaketes banku sabiedrībās, šī darbība ir uzskatāma par komercdarbību, kas nav saderīga ar Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzēto atbrīvojumu.

35 Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato, kā arī Cassa di Risparmio di Firenze un Cassa di Risparmio di San Miniato apstrīdēja šo lēmumu Commissionetributariaprovinciale di Firenze.

36 Prasība tika noraidīta.

37 Visi trīs prasītāji apstrīdēja Commissionetributariaprovinciale di Firenze lēmumu Commissionetributariaregionale di Firenze, kas sūdzību pieņēma.

38 Kā uzskata iesniedzējtiesa, Commissionetributariaregionale di Firenze nosprieda, ka Fondazione Cassa di Risparmio di San Miniato, pamatojoties uz to, ka tās mērķis bija saistīts ar sabiedriskām interesēm un sociālām vajadzībām noteiktās nozarēs, bija jāsaņem juridisko personu ienākuma nodokļa samazinājums uz pusi saskaņā ar Dekrēta Nr. 601/73 6. pantu un šim samazinājumam vēl jāpievieno atbrīvojums no ieturējuma, pamatojoties uz Likuma Nr. 1745/62 10.a pantu, neatkarīgi no tā, vai bankas fonds paralēli pamata darbībām var veikt uzņēmējdarbību.

39 Iesniedzējtiesa arī paskaidro, ka Commissionetributariaregionale di Firenze šajā sakarā ir atsaukusies uz jauno režīmu, kas izriet no Likuma Nr. 461/98 un Dekrēta Nr. 153/99, kurā skaidri noteikts, ka banku fondiem piemēro attiecīgo nodokļu atlaidi.

40 Tā ir uzskatījusi, ka tās izskatāmajā lietā nav sniegti pierādījumi par to, kādas ekonomiskās darbības uzņēmumam ir primārās pār sociālām vajadzībām.

41 Ministero dell'Economia e delle Finanze par pieņemto lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību.

42 Tā cita starpā norāda, ka ir noticis Likuma Nr. 1745/62 10.a panta, Dekrēta Nr. 601/73 14. panta un Itālijas Civilkodeksa ievada noteikumu pārkāpums, saskaņā ar kuriem likumi, kuros noteikts izņēmums no vispārīgajiem noteikumiem vai citiem likumiem, ir piemērojami tikai tajos paredzētajos gadījumos un apstākļos.

43 Savā lūgumā iesniedzējtiesa, Corte suprema di cassazione, norāda, ka pamata prāvas risinājumā, pamatojoties uz valsts tiesībām, ir jāņem vērā jautājums par banku fondu fiskālā režīma saderīgumu ar Kopienu tiesībām, it īpaši ar EKL 12., 43. un turpmākajiem pantiem, 56. un turpmākajiem pantiem, kā arī EKL 87. un 88. pantu. Tā uzsver, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts iestādēm ir pienākums, ja nepieciešams pēc savas iniciatīvas piemērot Kopienu tiesību noteikumus, ja vajadzīgs, nepiemērojot tiem pretrunā esošās valsts tiesību normas.

44 Attiecībā uz EKL 87. un 88. pantu tā atgādina, ka, ja attiecīgie pamata prāvā minētie fiskālie pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktiem ražojumiem, tos nevar īstenot bez iepriekšēja Komisijas lēmuma par to saderīgumu. Līdz šāda lēmuma pieņemšanai valsts tiesām saskaņā ar EKL 88. panta 3. punkta tiešo iedarbību ir jāliedz tos piemērot.

45 Šajā sakarā iesniedzējtiesa atzīst, ka Lēmumā 2003/146 ir izvērtēti Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punktā paredzētie fiskālie pasākumi atbilstoši EKL 87. un 88. pantam.

46 Ņemot vērā šo lēmumu, izvērtētie pasākumi, kas īstenoti attiecībā uz banku fondiem, kas tieši neveic nevienu no minētā dekrēta, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu Nr. 448/01, 1. pantā uzskaitītajām nozarēm, nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, jo tie nav domāti “uzņēmumiem” šā noteikuma izpratnē.

47 Iesniedzējtiesa paskaidro, ka tas, vai banku fondi bija komerciāla rakstura, vai nē, bija iemesls atšķirībām analīzē.

48 Itālijas nodokļu administrācija ir nemainīgi uzskatījusi, ka banku fondi ir komerciāla rakstura [veidojumi], no kā izriet, ka uz tiem attiecas vispārējais nodokļu režīms.

49 Itālijas valdība procedūras, kuras noslēgumā tika pieņemts Lēmums 2003/146, ietvaros uzskatīja, ka banku fondi nav uzskatāmi par “uzņēmumiem” konkurences noteikumu izpratnē.

50 Atšķirības pastāvēja pat iesniedzējtiesas ietvaros. Atsevišķos lēmumos tika pieņemts, ka banku fondi nav komerciāla rakstura [veidojumi], jo kapitāldaļu pārvaldīšana banku uzņēmumos, kā arī citos uzņēmumos, kas nav banku uzņēmumi, ir tikai līdzeklis finanšu līdzekļu iegūšanai, kas ir būtiski šai struktūrai uzticēto sociālo un kultūras mērķu īstenošanai. Citos lēmumos bija noteikts pretēji, apšaubot sociālo un kultūras darbību saistību ar nodokļu atvieglojuma režīmu, jo attiecīgās struktūras varēja darboties banku tirgū un citos tirgos, konkurējot ar citiem uzņēmumiem.

51 Iesniedzējtiesa uzsver, ka Dekrēta Nr. 153 12. panta 2. punktā ir būtiski paplašināts Dekrēta Nr. 601/73 6. pantā paredzētais režīms, līdz kamēr ir pieņemti noteikumi par statūtu pielāgošanu Dekrētam Nr. 153/99, attiecībā uz tādiem banku fondiem, kuri nav komercstruktūras un kuri galvenokārt ir realizējuši sabiedrības interešu un sociālo vajadzību mērķus.

52 Tā piebilst, ka saskaņā ar daļu valsts tiesu prakses Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka nodokļu režīms ir piemērojams arī par nodokļu gadiem pirms Dekrēta Nr. 153/99 stāšanās spēkā.

53 Tā uzskata, ka līdz ar to ir jāpārbauda jautājums par Lēmuma 2003/146 spēkā esamību. Šajā sakarā, ja būtu jāuzskata, ka banku fondi pēc sava rakstura ir uzņēmumi, lēmums zaudētu savu spēku.

54 Tomēr saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli, ņemot vērā likumā noteiktu pienākumu, tam, ka speciāli šiem gadījumam radītu tiesību subjekti vienlaicīgi iegūst lielāko daļu vērā ņemamu bankas sabiedrību kapitāldaļu un šī situācija tāda saglabājas noteiktu laika posmu, kā arī tam, ka šie ienākumi no šādu kapitāldaļu nodošanas tiek izmantoti vērā ņemamu kapitāldaļu iegūšanai un pārvaldīšanai citos uzņēmumos, ir dažādi mērķi, kuru vidū ir arī sistēmas ekonomiskā attīstība, ļaujot veikt ekonomiskas darbības kāda produkta atrašanai, pat ja šo produktu nevar izplatīt, kas galvenokārt ir jāizmanto ar peļņas gūšanu nesaistītiem mērķiem.

55 Iesniedzējtiesa atgādina, ka 1995.–1996. finanšu gada beigās banku fondu kapitāls bija 50 000 miljardi ITL un ka 2002. gada 31. decembrī to iegrāmatotā vērtība bija sasniegusi 37 miljardus euro, neskaitot turēto kapitāldaļu, kas parasti tika iegrāmatotas pēc savas sākotnējās vērtības, vērtības pieaugumu.

56 Iesniedzējtiesa uzsver, ka banku fondu bezpeļņas darbības neapslēpj sistēmas raksturelementu, proti, to, ka šo banku fondu uzdevums kā organizatoriski, tā arī funkcionāli ir pārņemt vairāku svarīgu banku sabiedrību īpašumus un pārvaldi, īstenojot pār tām savas kontroles pilnvaras, kurās ietilpst arī direktoru iecelšana amatā un atcelšana no tā.

57 Šādu uzdevumu nevar uzskatīt par konkurences normu apiešanu. Šis uzdevums ir būtisks elements publiskajā banku sistēmā un saskaņā ar Kopienu tiesību principiem vienmēr ir ekonomikas darbības pamatā. Tā neapstrīdami ir faktors, kas varētu izraisīt Kopienas iekšējā tirgus un tirdzniecības traucējumus, it īpaši tādēļ, ka banku fondi var iegūt kapitāldaļas arī citos uzņēmumos, tai skaitā banku sabiedrībās.

58 Banku fondi ir juridiskā un ekonomiskā simbiozē ar valsts banku sistēmu, no kā izriet, ka tie nav svešinieki šajā sistēmā un attiecīgajā tirgū.

59 Iesniedzējtiesa cita starpā jautā, vai pamata prāvā apskatītais nodokļu režīms nav EKL 12. pantā ietvertā diskriminēšanas aizlieguma principa pārkāpums un tajā pat laikā EKL 43. un 56. pantā attiecīgi ietverto brīvības veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvas aprites principu pārkāpums.

60 Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Eiropas Kopienu Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai uz tiesību subjektu grupu (proti, banku fondi), kas ir izveidota, pamatojoties uz Likumu [Nr. 218/90] un [Dekrētu Nr. 356/90], ar vēlākajiem grozījumiem tajā, attiecas Kopienas konkurences noteikumi – pat ja šie tiesību subjekti administrē sociālos pabalstus – ja grupai pieder pamatkapitāla daļu kontrolpaketes sabiedrībās, kas ir iesaistītas banku darbībā, un tā administrē šīs pamatkapitāla daļas attiecībā uz ļoti lielu skaitu tirgū darbojošos subjektu, kontrolēto sabiedrību peļņai pārejot grupai? Attiecībā uz noteikumiem, kas ieviesti ar [Dekrētu Nr. 153/99], vai šiem veidojumiem dotā iespēja izmantot ieņēmumus no šīm pamatkapitāla daļām dažādiem nolūkiem, ieskaitot sistēmas ekonomisko attīstību, lai iegūtu un pārvaldītu vērā ņemamu pamatkapitāla daļu turējumu citās sabiedrībās – ieskaitot bankas – tajā skaitā kontrolpaketes turēšanu uzņēmumos, kas nav bankas, ir komercdarbība, attiecībā uz kuru ir jāpiemēro Kopienu konkurences tiesības?

2) Līdz ar to, vai uz šiem subjektiem saskaņā ar Likumu [Nr. 218/90] un vēlāk grozītā [Dekrēta Nr. 356/90] noteikumiem, kā arī saskaņā ar reformu, kas noteikta [Likumā Nr. 461/98] un [Dekrētā Nr. 153/99], attiecas Kopienas noteikumi par valsts atbalstu (EKL 87. un 88. pants) attiecībā uz tiem piemēroto atviegloto nodokļu režīmu?

3) Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu (2) ir apstiprinoša, vai saņemtajām dividendēm piemērojamā tiešo nodokļu atvieglojumu sistēma, par ko ir šī lieta, ir valsts atbalsts EKL 87. panta izpratnē?

4) Ja atbilde uz iepriekš minēto jautājumu (2) ir apstiprinoša, vai ir spēkā Eiropas Komisijas 2002. gada 22. augustā pieņemtais [Lēmums Nr. 2003/146], kurā tika noteikts, ka noteikumi par valsts atbalstu netiek piemēroti banku izcelsmes fondiem, ņemot vērā šajā lūgumā par prejudiciālo nolēmumu norādītā tiesiskuma un pamatojuma trūkumu un/vai nepietiekamību?

5) Neskarot jautājumu par to, vai ir piemērojami noteikumi par valsts atbalstu, vai labvēlīgāka nodokļu režīma piešķiršana ekskluzīvi nacionālu pārņēmēju banku peļņas, ko kontrolē fondi un saņem fondi, sadalei vai tādu sabiedrību, kurās pamatkapitāla daļas tika iegūtas, izmantojot ienākumus no kapitāldaļu banku iestādēs nodošanas, peļņas sadalei, rada diskrimināciju par labu sabiedrībām, kurās ir veikti ieguldījumi, salīdzinot ar citām sabiedrībām, kas darbojas tirgū, un tajā pašā laikā, vai tas pārkāpj uzņēmējdarbības brīvības principu un kapitāla brīvas aprites principu saistībā ar EKL 12., 43. un turpmākajiem pantiem un 56. un turpmākajiem pantiem?”

III – Par prejudiciālajiem jautājumiem

A – Par jautājumu pieņemamību

1. Par pirmā, otrā un trešā jautājuma pieņemamību

a) Tiesai iesniegtie apsvērumi

61 Atbildētājas pamata lietā uzskata, ka pirmie trīs jautājumi nav pieņemami, jo:

– pretēji tam, ko atzinusi iesniedzējtiesa, Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzētais atbrīvojums attiecas tikai uz [nodokļa] ieturējumu pirms [dividenžu] izmaksas, nevis nodokli;

– uzdotie jautājumi ir tikai valsts interesēs, lai vienkārši noskaidrotu, vai, ņemot vērā Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzētos vispārīgos noteikumus, banku fondiem ir tiesības saņemt šajā normā paredzēto atbrīvojumu.

62 Itālijas valdība un Komisija pirmo trīs uzdoto jautājumu pieņemamību neapstrīd.

b) Tiesas vērtējums

63 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saskaņā ar EKL 234. pantu Tiesa nav kompetenta ar prejudiciālu nolēmumu sniegt atzinumu par valsts tiesību normu interpretāciju (1964. gada 19. marta spriedums lietā 75/63 Unger, Recueil, 347., 365. lpp., un 1996. gada 26. septembra spriedums lietā C‑341/94 Allain, Recueil, I‑4631. lpp., 11. punkts). Tiesas kompetence aprobežojas tikai ar Kopienu tiesību noteikumu pārbaudi (1995. gada 21. decembra rīkojums lietā C‑307/95 Max Mara, Recueil, I‑5083. lpp., 5. punkts). Valsts tiesību normu piemērošanas joma un veids ir jāizvērtē valsts tiesai (1995. gada 7. decembra spriedums lietā C‑45/94 Cámara de Comercio, Industria y Navegación de Ceuta, Recueil, I‑4385. lpp., 26. punkts).

64 Pamata lietā iesniedzējtiesai arī ir jānosaka, vai Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzētais atbrīvojums attiecas uz maksājama nodokļa ieturējumu pirms izmaksas vai uz nodokļa ieturējumu.

65 Tai arī ir jāizvērtē, vai atbildētājam – bankas fondam – ir tiesības uz šādu atbrīvojumu attiecīgajā finanšu gadā, vienlaicīgi piemērojot minēto Likuma Nr. 1745/62 10.a pantu un Dekrēta Nr. 601/73 6. pantu, kā arī vajadzības gadījumā retroaktīvi piemērojot Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punktu.

66 Ja atbilde ir apstiprinoša, iesniedzējtiesai ir jāatbild uz jautājumu, proti, vai attiecīgais nodokļa atbrīvojums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Faktiski, ja tā ir, tad šo atbrīvojumu saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu nevar piemērot, par to iepriekš nepaziņojot Komisijai.

67 Jautājums, uz kuru vajadzības gadījumā valsts tiesai ir jāatbild, attiecas uz Kopienu tiesībām.

68 Šādos apstākļos pirmie trīs uzdotie prejudiciālie jautājumi, ja tie skar Kopienu tiesības, ir pieņemami.

2. Par ceturtā jautājuma pieņemamību

a) Tiesai iesniegtie apsvērumi

69 Atbildētāji pamata lietā uzskata, ka ceturtais jautājums, kas saistīts ar Lēmuma 2003/146 spēkā esamību, nav pieņemams, jo šis lēmums attiecībā uz Itālijas Republiku bija galīgais, un tā, kaut arī bija šāda iespēja, neiesniedza prasību par tā atcelšanu, pamatojoties uz EKL 230. pantu (1994. gada 9. marta spriedums lietā C‑188/92 TWD Textilwerke Deggendorf, Recueil, I‑833. lpp.).

70 Itālijas valdība uzskata, ka ceturtais jautājums ir neatbilstošs, jo Lēmums 2003/146 tika pieņemts, ņemot vērā banku fondu režīmu, kurā grozījumi izdarīti ar Dekrētu Nr. 153/99.

71 Komisija arī uzskata, ka šis jautājums nav pieņemams, jo pamata prāvā tiek spriests par situāciju 1998. gadā, bet Lēmumā 2003/146 tika izvērtēti banku fondiem ar Dekrētu Nr. 153/99 piešķirtie atvieglojumi, kuri turklāt atbilda citiem nodokļu atvieglojumiem, nevis Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzētajam atbrīvojumam.

b) Tiesas vērtējums

72 Jautājumu par Lēmuma 2003/146 spēkā esamības izvērtējumu nav uzdevis subjekts, kuram ir tiesības iesniegt prasību par šā lēmuma atcelšanu, bet kurš nav tās izmantojis EKL 230. pantā noteiktajā termiņā.

73 To ir uzdevusi iesniedzējtiesa pēc savas ierosmes.

74 Līdz ar to saskaņā ar judikatūru, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā TWD Textilwerke Deggendorf, to nevar atzīt par nepieņemamu.

75 Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa var nolemt nepieņemt nolēmumu par prejudiciālu jautājumu saistībā ar Kopienu tiesību akta spēkā esamības novērtējumu, ja ir nepārprotami skaidrs, ka šim iesniedzējtiesas lūgtajam vērtējumam nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu (2002. gada 21. marta spriedums lietā C‑451/99 Cura Anlagen, Recueil, I‑3193. lpp., 16. punkts).

76 Lēmumā 2003/146, ņemot vērā EKL 87. un turpmākos pantus, ir īpaši izvērtēts Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punkts saistībā ar Dekrēta Nr. 601/73 6. pantā paredzēto nodokļa samazināšanu uz pusi.

77 Šī samazināšana ir nodokļu atvieglojums, kas atšķiras no Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzētā atbrīvojuma no ieturējuma.

78 Komisija Lēmuma 2003/146 61. punktā un 1. pantā ir atzinusi, ka valsts atbalsts nav tāds pasākums, kas ar Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punktu ir ieviests attiecībā uz tādiem banku fondiem, kuri tieši neveic kādu no darbībām, kas uzskaitītas minētā dekrēta 1. pantā, kurā grozījumi izdarīti ar Likumu Nr. 448/01 (skat. šā sprieduma 22. punktu).

79 Iesniedzējtiesai ir jālemj, vai Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punktam iekšējo tiesību izpratnē ir vai nav ietekme uz Likuma Nr. 1745/62 10.a panta piemērošanu pamata prāvā (skat. šā sprieduma 65. punktu) attiecībā uz 1998. finanšu gadu.

80 Apstiprinošas atbildes gadījumā šai tiesai ir jāizvērtē, vai strīdīgais nodokļa atvieglojums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

81 Ja atbilde ir noliedzoša, tai ir jāizvērtē tas pats, kas tad, ja tā nospriež, ka Likuma Nr. 1745/62 10.a pants ir atbildētāja pamata lietā interesēs, piemērojot to kopā ar Dekrēta Nr. 601/73 6. pantu.

82 Tomēr katrā gadījumā tās vērtējumu nevar ietekmēt Lēmums 2003/146.

83 Faktiski Komisijas secinājums par to, ka Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punktā paredzētais pasākums nav valsts atbalsts, ir pamatots ar to, ka banku fondi nav uzņēmumi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

84 Tomēr minētais fakts izriet no Komisijas veiktās analīzes attiecībā uz banku fondu jauno režīmu, kas noteikts ar Likumu Nr. 461/98, Dekrētu Nr. 153/99 un Likumu Nr. 448/01, režīmu, kuru sākts piemērot pēc 1998. finanšu gada, par ko ir pamata lieta.

85 Šis jaunais režīms, kā tas izriet arī no šā sprieduma 7.–32. punktā izklāstītā valsts tiesiskā regulējuma, ietver arī būtiskas atšķirības, salīdzinot ar iepriekšējo režīmu, un, izņemot Dekrēta Nr. 153/99 12. panta 2. punktu, netiek apgalvots, ka tas būtu piemērojams retroaktīvi.

86 No juridiskā aspekta Komisijas vērtējums – lai veiktu banku fondu kā uzņēmumu iespējamo kvalifikāciju – attiecas arī uz režīmu, kas atšķiras no pamata lietā apskatītajā finanšu gadā piemērojamā.

87 Šajā sakarā Lēmuma 2003/146 43. punktā Komisija, pamatojoties uz svarīgiem faktiem, norāda, ka:

– ar Dekrētu Nr. 153/99 attiecībā uz banku fondu kontroli pār komercuzņēmumiem ir ieviestas “īpašas garantijas”, kas analizētas lēmuma 36.–39. punktā;

– ar Likumu Nr. 448/01 pastiprināta atšķirība starp banku fondiem un finanšu iestādēm, kliedējot šaubas, kas par šo apstākli tika izteiktas lēmumā par procedūras uzsākšanu.

88 Turklāt, runājot par faktiem, saistībā ar iespējamību, ka banku fondi tiešā veidā veic darbības piemērojamajos noteikumos paredzētajās nozarēs, Komisija ir ņēmusi vērā faktiskās situācijas aprakstu pēc 1998. finanšu gada, ko tai ar 2001. gada 16. janvāra vēstuli iesniedza Itālijas iestādes.

89 Sava lēmuma 51. punktā tā norāda, ka šajā vēstulē Itālijas iestādes ir paskaidrojušas, ka “šobrīd” neviens bankas fonds nav izmantojis likumā paredzēto iespēju tieši darboties kādā no šīm jomām, un lēmuma 54. punktā tā norāda, ka šī informācija “noveda atpakaļ pie sākotnējā viedokļa, kas izteikts lēmumā par procedūras uzsākšanu saistībā ar to, vai fondus var uzskatīt par uzņēmumiem”.

90 Šajā kontekstā Komisijas veiktais banku fondu vērtējums to jaunā režīma ietvaros nav tāds, lai novērtētu to kvalifikāciju iepriekšējā režīma ietvaros, vajadzības gadījumā ņemot vērā pašu par sevi atšķirīgo faktisko situāciju.

91 Turklāt ir acīmredzams, ka iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums par Lēmuma 2003/146 spēkā esamību nav saistīts ar pamata prāvas priekšmetu tādā ziņā, ka tas nav vajadzīgs, lai atrisinātu minēto prāvu.

92 Tādēļ tas ir atzīstams par nepieņemamu.

3. Par piektā jautājuma pieņemamību

a) Tiesai iesniegtie apsvērumi

93 Atbildētāji pamata lietā uzskata, ka piektais jautājums par diskriminācijas pastāvēšanu vai brīvības veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvas aprites ierobežojumiem ir nepieņemams tā nenoteiktības dēļ. Iesniedzējtiesa neprecizē attiecīgos tiesību aktu elementus, kas radītu šķērsli EK līgumā noteikto brīvību izmantošanai. Tā turklāt skaidri nenorāda, kādā veidā banku fondi vai banku sabiedrības gūst labumu no diskriminācijas.

94 Itālijas valdība un Komisija piektā jautājuma pieņemamību neapstrīd.

b) Tiesas vērtējums

95 Pretēji atbildētāju pamata lietā apgalvojumiem iesniedzējtiesa piektajā jautājumā skaidri norāda, ka:

– pamata lietā izskatāmais nodokļu atvieglojums var radīt diskrimināciju vai ierobežot brīvību veikt uzņēmējdarbību vai kapitāla brīvu apriti;

– diskriminācija un ierobežojums ir to uzņēmumu – banku vai nē – interesēs, kuros banku fondiem pieder kapitāldaļas.

96 Tādēļ piektais jautājums ir pieņemams.

B – Par attiecīgo Kopienu tiesību normu interpretāciju

97 Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, un saskaņā ar šā sprieduma 84.–90. punktā sniegtajiem apsvērumiem attiecībā uz jaunā banku fondu režīma, kas izriet no Likuma Nr. 461/98, Dekrēta Nr. 153/99 un Likuma Nr. 448/01, nepiemērotību, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāda juridiskā persona kā pamata lietā minētā, ņemot vērā attiecīgajā laikposmā piemērojamo režīmu, var tikt uzskatīta par “uzņēmumu” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un uz to kā šādu uzņēmumu minētajā laika posmā varēja attiecināt Kopienu noteikumus par valsts atbalstiem.

98 Ar trešo jautājumu, lai noskaidrotu, vai attiecībā uz valsts pasākumu, kas īstenots, neņemot vērā EKL 88. panta 3. punktā paredzēto iepriekšējās pārskatīšanas procedūru, tā bija jāpiemēro vai nē, tā pati tiesa būtībā jautā, vai pamata prāvā apskatītais atbrīvojums no ieturējuma par dividendēm ir uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

99 Attiecībā uz piekto jautājumu ir jāatgādina, ka EKL 12. pants, kurā noteikts vispārīgais princips par jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, ir jāpiemēro autonomi tikai tādos Kopienu tiesībās noteiktos gadījumos, kuros ar līgumu nav paredzēti īpaši diskriminācijas aizlieguma noteikumi (skat. īpaši 2001. gada 8. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑397/98 un C‑410/98 Metallgesellschaft u.c., Recueil, I‑1727. lpp., 38. punkts). Tomēr diskriminācijas aizlieguma princips ir noteikts tiesību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvas aprites jomā, respektīvi, ar EKL 43. un EKL 56. pantu. Tādēļ ir uzskatāms, ka piektais jautājums attiecas tikai uz šīm normām.

100 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāds nodokļu atvieglojums kā pamata lietā minētais ir EKL 43. un EKL 56. pantā paredzētās brīvības veikt uzņēmējdarbību vai kapitāla brīvas aprites ierobežojums par labu uzņēmumiem – banku vai nē –, kuros banku fondiem pieder kapitāldaļas, attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas darbojas attiecīgajā tirgū, bet kuru kapitāldaļu turētāji nav banku fondi.

1) Par pirmo un otro jautājumu, kas saistīti ar “uzņēmuma” jēdzienu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē

a) Tiesai iesniegtie apsvērumi

101 Atbildētāji pamata lietā apgalvo, ka banku fondi nav “uzņēmumi” Kopienu konkurences tiesību izpratnē. Tādēļ uz tiem arī nav attiecināms valsts atbalstu režīms. Tie ir aprobežoti ar dividenžu saņemšanu par tiem piederošajām kapitāldaļām, gluži tāpat kā nekustamā īpašuma īpašnieks saņem īres maksu saskaņā ar īres līgumu.

102 Itālijas valdība uzskata, ka attiecīgajā pamata lietā apskatītajā laikposmā banku fondi ir uzskatāmi par uzņēmumiem konkurences tiesību izpratnē. Kontrolpaketes [turēšana] banku sabiedrībās šajā sakarā ir pietiekams pierādījums banku fondu komerciālajam raksturam un fondiem piemērojamais režīms veido dabisku un funkcionālu saiti starp tiem un Itālijas banku sistēmu. Tādēļ uz banku fondiem ir jāattiecina līguma noteikumi par valsts atbalstiem.

103 Komisija uzsver, ka fakts, ka banku fondi tur un pārvalda īpašumu, neietver pakalpojumu sniegšanu tirgū. No judikatūras viedokļa vienkāršs ieguldītājs, kas saņem dividendes vai procentus par savu kapitālu, nepiedāvā tirgū nedz preces, nedz pakalpojumus. Tādējādi banku fondi nav veikuši saimniecisku darbību. Tos nevar uzskatīt par uzņēmumiem, jo nenotiek iejaukšanās kontrolētās banku sabiedrības darbībā.

104 Attiecībā uz līdzekļu pārskaitīšanu bezpeļņas struktūrām sociālo vajadzību nozarēs, šādi veiktās banku fondu darbības neatbilst uzņēmumu darbībām.

105 Attiecībā uz banku fondu finanšu, komerciālajām darbībām un darbībām ar kustamiem un nekustamiem īpašumiem, kas nepieciešamas vai derīgas sabiedrības interešu vai sociālo vajadzību mērķu sasniegšanai, darbībām, kuras drīkst veikt saskaņā ar Dekrēta Nr. 356/90 12. pantu, tās tomēr varētu ietvert uzņēmumu darbības aspektus, ja tās ietver tiešo piedāvājumu preču un pakalpojumu tirgū.

106 Visbeidzot, tādas struktūras kā banku fondi nav uzņēmumi EKL 87. panta izpratnē, ja vien tie savu sabiedrības interešu vai sociālo vajadzību mērķu sasniegšanai nepieciešamo darbību ietvaros tiešā veidā nepiedāvā preces vai pakalpojumus tirgū.

b) Tiesas atbilde

107 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkurences tiesību kontekstā “uzņēmuma” jēdziens ietver visas struktūras, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansējuma veida (skat. īpaši 1991. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑41/90 Höfner un Elser, Recueil, I‑1979. lpp., 21. punkts, un 2004. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑264/01, C‑306/01, C‑354/01 un C‑355/01 AOK Bundesverband u.c., Recueil, I‑2493. lpp., 46. punkts).

108 Saimniecisku darbību veido jebkādas darbības, kas saistītas ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū (skat. īpaši 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑35/96 Komisija/Itālija, Recueil, I‑3851. lpp., 36. punkts, un 2000. gada 12. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑180/98 līdz C‑184/98 Pavlov u.c., Recueil, I‑6451. lpp., 75. punkts).

109 Visbiežāk saimnieciskā darbība tiek veikta tieši tirgū.

110 Tomēr nav izslēgts, ka tas tajā pašā laikā faktiski ir tirgus dalībnieks ar tiešu kontaktu tirgū un netieši – cita struktūra, kas šo tirgus dalībnieku kontrolē saimnieciskas vienības, ko tie abi veido, ietvaros.

111 Šajā sakarā ir jāuzsver, ka vienkārša kapitāldaļu turēšana, pat ja tā ir kontrolpakete, nav pietiekama, lai atzītu par saimniecisku tādu darbību, ko veic vienība, kas ir šo daļu turētāja, ja tā dod tikai iespējas izmantot ar akcionāra vai kopīpašnieka statusu saistītās tiesības, kā arī, attiecīgā gadījumā, saņemt dividendes – ierastos labumus no īpašuma.

112 No otras puses, ja vienība, kurai pieder kapitāldaļu kontrolpakete kādā sabiedrībā, šo kontroli īsteno, tieši vai netieši ietekmējot sabiedrības pārvaldību, tad ir uzskatāms, ka šī vienība piedalās kontrolētā uzņēmuma veiktajā saimnieciskajā darbībā.

113 Tādējādi tā ir uzskatāma par uzņēmumu EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē.

114 Ja tā nav, tad vienkārša viena uzņēmuma sadalīšana divās atsevišķās vienībās, no kurām pirmā tieši turpina iepriekšējo saimniecisko darbību, bet otra kontrolē pirmo, iejaucoties tās pārvaldībā, ir pietiekama, lai liegtu Kopienu noteikumu par valsts atbalstu lietderīgo iedarbību. Tas ļauj otrajai vienībai gūt labumu no subsīdijām vai citām priekšrocībām, ko piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem, un tās pilnībā vai daļēji izmantot pirmās vienības labā, kā arī abu veidotās saimnieciskās vienības interesēs.

115 Ir jāatzīst, ka tādas vienības kā pamata prāvā apskatītie banku fondi iejaukšanās banku sabiedrības vadībā var īstenoties režīma attiecīgajā laikposmā, kas noteikts Likumā Nr. 218/90 un Dekrētā Nr. 356/90, ietvaros.

116 Faktiski šā režīma ietvaros:

– bankas fondam, kam pieder kapitāla kontrolpakete banku sabiedrībā, ja tas nevar veikt bankas darbības tieši, ir jānodrošina “darbības turpinātība” savā un kontrolētās bankas starpā;

– šim mērķim noteikumos ir jāparedz, ka bankas fonda padomes vai tai pielīdzināmas institūcijas locekļus ieceļ direktoru padomē un kontroles institūcijas locekļus – bankas sabiedrības uzraudzības padomē;

– bankas fonds noteiktu daļu ienākumu no kapitāldaļām bankas sabiedrībā ieskaita rezervē, kas domāta pirmpirkuma tiesībām uz kapitāla pieaugumu šajā sabiedrībā;

– šo rezervi tas cita starpā var ieguldīt kontrolētās bankas sabiedrības vērtspapīros.

117 No šiem noteikumiem izriet banku fondu uzdevums, kas pārsniedz vienkāršu kapitāldaļu ieguldīšanu. Tie sniedz iespēju veikt kontroles pienākumus, kā arī sniegt pamudinājumus un finansiālu atbalstu. Tie atspoguļo dabisku un funkcionālu saikņu pastāvēšanu starp banku fondiem un banku sabiedrībām, kā to apstiprina fakts, īpaši ņemot vērā tādus noteikumus kā Dekrēta Nr. 356/90 14. pants, ka tiek saglabāta Valsts kases ministra uzraudzība.

118 Lai kā “uzņēmumu” kvalificētu tādu bankas fondu kā pamata lietā minētais, valsts tiesai ir jāizvērtē, vai tas ir ne tikai kontrolpaketes turētājs bankas sabiedrībā, bet arī patiesi šo kontroli īsteno, tieši vai netieši ietekmējot tās pārvaldību.

119 Turklāt attiecībā uz lomu sabiedrisko interešu un sociālo vajadzību jomās, ko valsts likumdevējs ir uzticējis banku fondiem, ir jānošķir vienkārša līdzekļu nodošana bezpeļņas struktūrām un šajās jomās tieši veiktās darbības.

120 Bankas fonda kā “uzņēmuma” kvalifikācija, šķiet, ir izslēgta attiecībā uz jebkura veida darbību, kas aprobežojas ar līdzekļu nodošanu bezpeļņas struktūrām.

121 Faktiski, kā to norāda arī Komisija, šai darbībai ir vienīgi sociāls raksturs un to neveic tirgū, konkurējot ar citiem tirgus dalībniekiem. Šīs darbības ietvaros bankas fonds darbojas kā labdarības organizācija, nevis kā uzņēmums.

122 No otras puses, ja bankas fonds, kas darbojas sabiedrības interešu vai sociālo vajadzību jomās, izmanto tam valsts likumdevēja piešķirtās tiesības veikt finanšu un komerciālās darbības un darbības ar kustamiem un nekustamiem īpašumiem, kas ir nepieciešamas vai noderīgas tam paredzēto mērķu sasniegšanai, tad tas spēj piedāvāt preces vai pakalpojumus tirgū, konkurējot ar citiem tirgus dalībniekiem, piemēram, tādās jomās kā zinātniskā izpēte, izglītība, māksla vai veselība.

123 Šajā gadījumā, kas jāizvērtē valsts tiesai, bankas fonds ir uzskatāms par uzņēmumu, ja tas veic saimniecisku darbību, neskatoties uz apstākli, ka preču vai pakalpojumu piedāvāšana nav peļņas gūšanas nolūkos, jo šis piedāvājums konkurē ar tādu tirgus dalībnieku piedāvājumiem, kuriem ir šāds mērķis.

124 Ja tiek atzīta bankas fonda kā uzņēmuma kvalifikācija – galvenokārt banku sabiedrības kontrolē un tās vadības ietekmēšanas ziņā, vai sakarā ar darbību īpaši sociālajā, zinātniskajā vai kultūras jomā – tādam bankas fondam kā pamata lietā apskatītais līdz ar to ir jāpiemēro Kopienu noteikumi par valsts atbalstu.

125 Tādējādi uz pirmo un otro jautājumu jāatbild, ka tāda juridiska persona kā pamata lietā minētais bankas fonds, valsts tiesai veicot tai piekritīgo attiecīgajā laikposmā piemērojamā režīma pārbaudi, var tikt kvalificēta kā “uzņēmums” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un kā tādam attiecīgajā laikposmā tam bija jāpiemēro Kopienu noteikumi par valsts atbalstu.

2) Par trešo jautājumu, kas saistīts ar “valsts atbalsta” jēdzienu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē

a) Tiesai iesniegtie apsvērumi

126 Atbildētāji pamata lietā uzskata, ka tāds pasākums kā Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzētais nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tam nav selektīva rakstura. Faktiski tas varētu attiekties uz visām nekomerciāla rakstura struktūrām, kurām piemīt Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzētās īpašības. Tas ir vispārējs pasākums. Ar to neatkāpjas no vispārējā nodokļu režīma. Nekomerciālo struktūru īpašās pazīmes dažādo sistēmu iekšējās saskaņotības iemeslu dēļ attaisno šādu struktūru tipam paredzētu nozares regulējuma ieviešanu.

127 Itālijas valdība uzskata, ka, ja iesniedzējtiesa atzītu, ka bankas fonds, kas ir atbildētājs pamata lietā, ir tiesīgs saņemt Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzēto atbrīvojumu no [nodokļa] ieturējuma kombinācijā ar Dekrēta Nr. 601/73 6. pantā paredzēto juridisko personu ienākuma nodokļa samazinājumu uz pusi, tad attiecīgais nodokļu režīms ir uzskatāms par valsts atbalstu. Faktiski uzņēmums tiek nostādīts privileģētā konkurences situācijā attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas darbojas attiecīgajā tirgū. Maksājama nodokļa samazinājums uz pusi ļauj banku fondiem iegūt nodokļa kredītu no valsts, jo uzņēmuma akcionāram ir tiesības atskaitīt uzņēmuma iepriekš nomaksāto nodokli, kurā tas ir akcionārs; nodokli, kas būtu lielāks par to, kurš viņam būtu jāmaksā pēc samazinājuma.

128 Komisija uzskata, ka tāds atbrīvojums kā Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzētais var tikt kvalificēts kā valsts atbalsts. Starpību finansē valsts. Tas ir selektīvs, jo tas tiek piešķirts atkarībā no uzņēmuma juridiskās formas un tā darbības atsevišķās nozarēs un tā mērķis ir sniegt priekšrocības struktūrām, kuras ir uzskatāmas par sociālu labumu dodošām, tas nav attaisnojams ar sistēmas, kurā tas ietilpst, raksturu vai vispārīgo kārtību. Attiecībā uz tirdzniecības un konkurences traucējumiem tas katrā gadījumā atsevišķi ir jāvērtē valsts tiesai.

b) Tiesas atbilde

129 Lai atbildētu uz trešo uzdoto jautājumu, iesniedzējtiesai ir jānorāda, kā interpretēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem EKL 87. panta 1. punkts kvalificē valsts pasākumu kā valsts atbalstu, proti, i) šo pasākumu finansē valsts vai izmantojot valsts līdzekļus, ii) minētā pasākuma selektivitāte, kā arī iii) iespaids uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un no šā pasākuma izrietošā konkurences izkropļošana.

i) Par nosacījumu saistībā ar pasākuma valsts finansējumu vai finansējumu no valsts līdzekļiem

130 EKL 87. panta 1. punktā paredzēts “atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem”.

131 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta jēdziens ir vispārīgāks nekā subsīdijas jēdziens, jo ar to saprot ne tikai pozitīvu palīdzību, kas ir subsīdija kā tāda, bet arī dažāda veida pasākumus, kas dažādos veidos atvieglo nastu, kas parasti gulstas uz uzņēmuma budžetu, un kas, kaut gan tie nav subsīdijas šī vārda šaurākajā nozīmē, ir identiski pēc rakstura un rada vienādas sekas (skat. īpaši 2001. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑143/99 Adria‑Wien Pipeline un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke, Recueil, I‑8365. lpp., 38. punkts; 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑501/00 Spānija/Komisija, Krājums, I‑6717. lpp., 90. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑66/02 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10901. lpp., 77. punkts).

132 No tā izriet, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir nodokļu atbrīvojumu, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, nostāda saņēmējus finansiāli izdevīgākā stāvoklī nekā pārējos nodokļu maksātājus, ir uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tāpat par valsts atbalstu var tikt uzskatīts pasākums, ar kuru atsevišķiem uzņēmumiem tiek piešķirts nodokļa samazinājums vai atlikts parasti maksājama nodokļa samaksas termiņš (iepriekš minētais spriedums lietā Itālija/Komisija, 78. punkts).

133 Tādēļ jāatzīst, ka, lai kāda arī būtu valsts tiesas atbilde uz joprojām apspriesto jautājumu, vai Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā paredzētais atvieglojums attiecas uz nodokļa ieturējumu pirms [dividenžu] izmaksas vai nodokļa atvieglojumu, tāds valsts pasākums, kas kā šajā gadījumā ir uzskatāms par piemērojamu, ir saistīts ar valsts finansējumu (vai ir valsts finansējums).

ii) Par pasākuma selektivitātes nosacījumu

134 Ar EKL 87. panta 1. punktu ir aizliegts valsts atbalsts, ar ko tiek dota “priekšroka konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, t.i., selektīvs atbalsts.

135 Tāds pasākums kā pamata lietā apskatītais neattiecas uz visiem tirgus dalībniekiem. Tādējādi to nevar uzskatīt par vispārīgu nodokļu vai ekonomiskās politikas pasākumu (iepriekš minētais spriedums lietā Itālija/Komisija, 99. punkts, un 2005. gada 15. decembra spriedums lietā C‑148/04 Unicredito Italiano, Krājums, I‑11137. lpp., 49. punkts).

136 Kā Komisija ir pamatoti norādījusi, attiecīgais nodokļu atvieglojums tiek piešķirts atkarībā no uzņēmuma, publisko tiesību juridiskas personas vai fonda juridiskās formas un jomām, kurās šis uzņēmums darbojas.

137 Šāds nodokļu atvieglojums ir atkāpe no Kopienu nodokļu režīma, nepastāvot attaisnojumam, pamatojoties uz nodokļu sistēmas, kurā tas iekļauts, raksturu vai sistēmu. Atkāpe nav pamatota ar pasākuma jēgu vai ar nodokļa piemērošanas metodi, bet izriet no valsts likumdevēja mērķa finansiāli atbalstīt struktūras, kuras tiek uzskatītas par sociālu labumu nesošām.

138 Tādējādi šāds pasākums ir selektīvs.

iii) Par nosacījumiem saistībā ar tirdzniecības dalībvalstu starpā ietekmēšanu un konkurences traucējumiem

139 Ar EKL 87. panta 1. punktu ir aizliegti valsts atbalsti, kas ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.

140 Lai valsts pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, nav jākonstatē, ka atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un traucē konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts varētu ietekmēt tirdzniecību un draud izkropļot konkurenci (2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑372/97 Itālija/Komisija, Recueil, I‑3679. lpp., 44. punkts, un iepriekš minētie 2005. gada 15. decembra spriedumi lietā Itālija/Komisija, 111. punkts, un lietā Unicredito Italiano, 54. punkts).

141 It īpaši, ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (skat. īpaši iepriekš minētos 2005. gada 15. decembra spriedumus lietā Itālija/Komisija, 115. punkts, un lietā Unicredito Italiano, 56. punkts, un tajos minēto judikatūru).

142 Šajā sakarā tas apstāklis, ka kāda no tautsaimniecības nozarēm tiek liberalizēta Kopienu līmenī, var liecināt par faktisku vai iespējamu atbalsta ietekmi uz konkurenci, kā arī par tā sekām uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. 2003. gada 13. februāra spriedumu lietā C‑409/00 Spānija/Komisija, Recueil, I‑1487. lpp., 75. punkts, un iepriekš minētos 2005. gada 15. decembra spriedumus lietā Itālija/Komisija, 116. punkts, un lietā Unicredito Italiano, 57. punkts).

143 Turklāt nav nepieciešams, lai uzņēmums, kas saņem atbalstu, pats piedalītos Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Ja dalībvalsts piešķir atbalstu kādam uzņēmumam, iekšējās darbības var saglabāties tādā pat līmenī vai pieaugt, taču tā rezultātā tiek samazinātas citās dalībvalstīs reģistrētu uzņēmumu izredzes iekļūt šīs dalībvalsts tirgū. Turklāt tāda uzņēmuma nostiprināšana, kurš līdz šim nav piedalījies Kopienas iekšējā tirdzniecībā, var to nostādīt tādā stāvoklī, kas ļauj tam iekļūt citas dalībvalsts tirgū (iepriekš minētie 2005. gada 15. decembra spriedumi lietā Itālija/Komisija, 117. punkts, un lietā Unicredito Italiano, 58. punkts).

144 Tas, vai divi iepriekš pārbaudītie nosacījumi ir izpildīti, pamata prāvā ir jāpārbauda valsts tiesai, ņemot vērā minētos interpretācijas elementus.

145 Neskarot šo vērtējumu, ir jāatzīst, ka:

– finanšu pakalpojumu nozare tika pakļauta nozīmīgam liberalizācijas procesam Kopienu līmenī, saasinot konkurenci, kas jau varēja izrietēt no EK līgumā paredzētās kapitāla brīvas aprites (iepriekš minētie 2005. gada 15. decembra spriedumi lietā Itālija/Komisija, 119. punkts, un lietā Unicredito Italiano, 60. punkts);

– tāds nodokļu atvieglojums kā pamata lietā minētais ar finansējumu un/vai naudas līdzekļiem var nostiprināt banku nozarē aktīvas ekonomiskas vienības, ko veido bankas fonds un bankas sabiedrība, stāvokli;

– tādējādi var nostiprināt arī bankas fonda stāvokli, veicot kādu darbību, īpaši sociālajā, zinātniskajā vai kultūras jomā.

146 Ņemot vērā visus iepriekš minētos elementus, uz trešo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka tāds atbrīvojums no [nodokļa] ieturējuma par dividendēm kā pamata prāvā apskatītais, valsts tiesai veicot tai piekritīgo vērtējumu, var tikt kvalificēts kā valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

3) Par piekto jautājumu saistībā ar “brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma” un “kapitāla brīvas aprites ierobežojuma” jēdzieniem EKL 43. un EKL 56. panta izpratnē

a) Tiesai iesniegtie apsvērumi

147 Atbildētāji pamata lietā apstrīd, ka pastāvētu piektajā jautājumā minētie brīvības veikt uzņēmējdarbību vai kapitāla brīvas aprites traucējumi par labu banku sabiedrībām. Tie uzskata, ka tāds atvieglojums kā Likuma Nr. 1745/62 10.a pantā minētais nerada priekšrocības šīm sabiedrībām, kuras apgrūtina nodokļu, kas jāmaksā uzņēmumiem, kuri saņem peļņu, slogs. Minētās sabiedrības negūst nekādas priekšrocības no izmaksātās peļņas [nodokļa] ieturējuma atvieglojuma.

148 Itālijas valdība uzsver, ka tāda nodokļa atvieglojuma dēļ kā pamata lietā minētais sabiedrībā, kurā bankas fondam pieder kapitāldaļas, var gūt lielāku labumu no ieguldījumiem, kas savukārt veido brīvības veikt uzņēmējdarbību vai kapitāla brīvas aprites pārkāpumu un var radīt attiecīgā tirgus traucējumus.

149 Komisija uzskata, ka nodokļu atvieglojums nav banku sabiedrības, bet gan bankas fonda priekšrocība.

b) Tiesas atbilde

150 Ņemot vērā atbildes, kas sniegtas uz pirmajiem trim jautājumiem saskaņā ar juridiskajām un faktiskajām ziņām pamata prāvā, ir jāatzīst, ka piektais jautājums nav jāpārbauda, lai kāds arī būtu iesniedzējtiesas lēmums attiecībā uz apskatāmā nodokļu atvieglojuma kvalifikāciju saskaņā ar atbilstošajiem Kopienu noteikumiem par valsts atbalstu.

151 Faktiski, ja iesniedzējtiesa nodokļu atvieglojumu kvalificē kā valsts atbalstu, minētais atvieglojums ir jāatceļ, un tādējādi vairs nepastāvēs atšķirīga attieksme, ko varētu analizēt saskaņā ar EKL 43. un EKL 56. pantu.

152 Ja tā tieši pretēji noraida šādu kvalifikāciju, tad vairs nepastāv arī jautājums par to, vai pastāv brīvības veikt uzņēmējdarbību vai kapitāla brīvas aprites ierobežojumi.

Par tiesāšanās izdevumiem

153 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai, izņemot tos, kuri radušies minētajiem lietas dalībniekiem, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1) tāda juridiska persona kā pamata lietā minētā, valsts tiesai veicot izvērtējumu par attiecīgajā laikposmā piemērojamo režīmu, var tikt kvalificēta kā “uzņēmums” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un tādēļ tam kā tādam attiecīgajā laikposmā jāpiemēro Kopienu noteikumi par valsts atbalstu;

2) tāds dividenžu atbrīvojums no nodokļa kā pamata lietā minētais, valsts tiesai veicot tai piekritīgo izvērtējumu, var tikt kvalificēts kā valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – itāļu.