1. Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Piemērojamie tiesību akti – Persona, kas ir beigusi visu profesionālo darbību vienas dalībvalsts teritorijā un pārcēlusi dzīvesvietu uz citu dalībvalsti – Pirmās dalībvalsts tiesību akti, kas atļauj brīvprātīgo apdrošināšanu noteiktām minētās valsts jomām – Principa, ka ir piemērojama tikai viena sociālā nodrošinājuma sistēma, pārkāpums – Neesamība
(Padomes Regulas (EEK) Nr. 1408/71 13. pants)
2. Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Dalībvalstu kompetence savu sociālā nodrošinājuma sistēmu organizēšanā – Robežas – Kopienu tiesību ievērošana – Līguma noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos
(EKL 39. pants)
3. Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Piederība sociālā nodrošinājuma sistēmai – Persona, kas ir beigusi visu profesionālo darbību vienas dalībvalsts teritorijā un pārcēlusi dzīvesvietu uz citu dalībvalsti – Pirmās dalībvalsts tiesību akti, kas dzīvesvietas nosacījumam pakļauj obligāto apdrošināšanu noteiktās šīs sistēmas jomās – Brīvprātīgās apdrošināšanas nosacījumi, kas ir nelabvēlīgāki nekā obligātās apdrošināšanas nosacījumi – Nepieļaujamība
(EKL 39. pants)
1. Princips, ka ir piemērojama tikai viena sociālā nodrošinājuma sistēma, kas noteikts Regulas Nr. 1408/71 – redakcijā, ko groza Regula Nr. 2195/91 –13. panta 1. punktā, netiek apstrīdēts, piemērojot dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas sniedz iespēju nerezidentiem, kas ir beiguši visu profesionālo darbību šajā dalībvalstī, palikt apdrošinātiem brīvprātīgā kārtā atbilstoši šās dalībvalsts tiesību aktiem attiecībā uz jomām, uz kurām pārstāj attiekties obligātā apdrošināšana.
Minētās regulas II sadaļas tiesību normu, ieskaitot 13. pantu, mērķis ir ne tikai izvairīties no vienlaicīgas vairāku valstu tiesību aktu piemērošanas un sarežģījumiem, kas tādēļ var rasties, bet arī nodrošināt to, ka personām, kurām ir piemērojama Regula, netiktu atņemta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā tādēļ, ka nav tiesību aktu, kuri būtu tām piemērojami. Katras dalībvalsts tiesību aktiem ir jānosaka nosacījumi, kādos pastāv tiesības vai pienākumi apdrošināties atbilstoši sociālā nodrošinājuma sistēmai vai līdzīgai sistēmai, vai tās jomai, ieskaitot tos, kas attiecas uz apdrošināšanas izbeigšanos.
(sal. ar 33., 34., 37. un 38. punktu)
2. Ja dalībvalstis saglabā kompetenci savas sociālā nodrošinājuma sistēmas organizēšanā, tām, izmantojot šīs pilnvaras, tomēr ir jāievēro Kopienu tiesības un it īpaši EK līguma tiesību normas, kas attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.
(sal. ar 39. punktu)
3. EKL 39. pants aizliedz dalībvalstij pieņemt tiesību aktus, saskaņā ar kuriem persona, kas ir beigusi visu profesionālo darbību tās teritorijā, paliek obligātā kārtā apdrošināta attiecībā uz noteiktām sociālā nodrošinājuma jomām tikai tad, ja tā saglabā dzīvesvietu attiecīgajā dalībvalstī, lai gan šai personai arī turpmāk ir obligāti jāapdrošinās atbilstoši šās dalībvalsts tiesību aktiem attiecībā uz citām sociālā nodrošinājuma jomām, pat ja tās dzīvesvieta atrodas citā dalībvalstī, jo brīvprātīgās apdrošināšanas nosacījumi pārtrauktajām obligātās apdrošināšanas jomām ir mazāk labvēlīgi nekā tie, uz kuriem attiecas obligātā apdrošināšana.
Šādi tiesību akti nerezidentus nostāda mazāk labvēlīgā situācijā nekā rezidentus attiecībā uz sociālo nodrošinājumu un tādējādi pārkāpj brīvās pārvietošanās principu, ko garantē EKL 39. pants.
(sal. ar 44., 45. punktu un rezolutīvo daļu)