Lieta C-94/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Eiropas Savienības Padomi

Prasība atcelt tiesību aktu – Padomes Lēmums 2003/106/EK par Roterdamas Konvencijas apstiprināšanu – Iepriekš norunātas piekrišanas procedūra – Bīstamas ķīmiskas vielas un pesticīdi starptautiskajā tirdzniecībā – Juridiskā pamata izvēle – EKL 133. pants un 175. pants

Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes [Juliane Kokott] secinājumi, sniegti 2005. gada 26. maijā

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2006. gada 10. janvārī

Sprieduma kopsavilkums

1. Iestāžu akti — Juridiskā pamata izvēle — Kritēriji — Kopienu akts, kurā izvirzīti divi mērķi vai ko veido divas daļas

2. Starptautiskie nolīgumi — Noslēgšana — Roterdamas Konvencija

(EKL 133. pants, 175. panta 1. punkts un EKL 300. panta 2. punkta 1. daļa un 3. punkta 1. daļa)

1. Kopienu tiesību akta juridiskā pamata izvēle, ieskaitot tos tiesību aktus, kas ir pieņemti ar mērķi noslēgt starptautisku nolīgumu, ir jābalsta uz objektīviem apstākļiem, ko iespējams pārbaudīt tiesā, kuru vidū īpaši jāizceļ tiesību akta mērķis un saturs.

Ja Kopienas tiesību akta analīze parāda, ka tam ir divi mērķi vai ka tam ir divas daļas, un ja vienu no tām var atzīt par galveno vai dominējošo, bet otrai ir tikai palīgraksturs, tad tiesību akts ir jābalsta tikai uz vienu juridisko pamatu, proti, uz to, ar ko saistīts galvenais vai dominējošais mērķis vai daļa. Ja izņēmuma gadījumā ir turpretim konstatēts, ka tiesību aktam vienlaicīgi ir vairāki nedalāmi saistīti mērķi vai tas sastāv no vairākām daļām, bet viens no tiem nav uzskatāms par netiešu un pakārtotu otram, šāds tiesību akts ir jābalsta uz dažādiem atbilstīgiem juridiskiem pamatiem. Tomēr balstīšanās uz diviem juridiskajiem pamatiem nav pieļaujama, ja procedūras, kas paredzētas vienam vai otram pamatam, nav saderīgas un/vai ja abu šo juridisko pamatu saistīta izmantošana skar Parlamenta tiesības.

(sal. ar 34.–36., 52. punktu)

2. Roterdamas Konvencija par iepriekš norunātas piekrišanas procedūru attiecībā uz dažām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem starptautiskajā tirdzniecībā nosaka divas gan attiecībā uz mērķiem, gan pēc to satura nedalāmi saistītas daļas, no kurām nevienu nevar uzskatīt par netiešu vai pakārtotu otrai un no kurām viena attiecas uz kopējo tirdzniecības politiku un otra – uz cilvēku veselības un vides aizsardzību. Lēmums 2003/106 par šīs konvencijas apstiprināšanu Eiropas Kopienas vārdā bija jābalsta uz diviem juridiskajiem pamatiem, kas šajā gadījumā ir EKL 133. pants un 175. panta 1. punkts, skatīti kopā ar EKL 300. panta atbilstošajām normām.

Šajā sakarā ir jāatzīmē, pirmkārt, ka prasības, pamatojoties vienlaikus uz EKL 133. pantu un 175. panta 1. punktu, neiespējamības pamatā nav šiem diviem juridiskiem pamatiem paredzēto procedūru nesaderība. Roterdamas Konvencija neietilpst to nolīgumu skaitā, par kuriem, pamatojoties uz EKL 133. panta 5. punktu, Padome lemj vienbalsīgi, un tādēļ papildu atsaukšanās uz EKL 133. pantu nevar ietekmēt balsošanas noteikumus Padomē, jo minētā norma, tāpat kā EKL 175. panta 1. punkts būtībā paredz lēmumu pieņemšanu ar kvalificētu balsu vairākumu. Otrkārt, atsauce vienlaicīgi uz EKL 133. pantu un 175. panta 1. punktu nevar ietekmēt Parlamenta tiesības, jo, ja pirmais no pantiem, kurš ir saistīts ar EKL 300. panta 3. punkta pirmo daļu, neprasa iepriekš apspriesties ar šo institūciju, slēdzot nolīgumu tirdzniecības politikas jomā, tad otrais no tiem turpretim noved pie šāda rezultāta.

Ņemot vērā iepriekš minēto, minētais Lēmums 2003/106 ir jāatceļ, jo tas ir pamatots tikai ar EKL 175. panta 1. punktu kopā ar EKL 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu un 3. punkta pirmo daļu.

(sal. ar 51.–54., 56. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2006. gada 10. janvārī (*)

Lieta C‑94/03

par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. pantam,

ko 2003. gada 28. februārī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv G. Curhauzens [G. zur Hausen], kā arī L. Strēma van Līra [L. Ström van Lier] un E. Rigini [E. Righini], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja B. Hofs-Nīlsens [B. Hoff‑Nielsen] un M. Simsa Robertsone [M. Sims‑Robertson], pēc tam – M. Simsa-Robertsone un K. Mihūla [K. Michoel], pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta:

Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues], F. Alabruns [F. Alabrune] un E. Puisē [E. Puisais], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un S. Terstala [S. Terstal], kā arī N. A. J. Bels [N. A. J. Bel], pārstāvji,

Austrijas Republika, ko pārstāv E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Somijas Republika, ko pārstāv T. Pinne [T. Pynnä], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv R. Kodvela [R. Caudwell], pārstāve, kam palīdz A. Dešvuds [A. Dashwood], barrister, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Eiropas Parlaments, ko sākotnēji pārstāvēja K. Pennera [C. Pennera] un M. Mūrs [M. Moore], vēlāk – M. Mūrs un K. Bredlijs [K. Bradley], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

personas, kas iestājušās lietā.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), tiesneši J. Makarčiks [J. Makarczyk], K. Gulmans [C. Gulmann], P. Kūris [P. Kūris] un J. Klučka [J. Klučka],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 7. aprīlī,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 26. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Ar šo prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Padomes 2002. gada 19. decembra Lēmumu 2003/106/EK, ar ko Eiropas Kopienas vārdā apstiprina Roterdamas Konvenciju par iepriekš norunātas piekrišanas procedūru attiecībā uz dažām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem starptautiskajā tirdzniecībā (OV 2003, L 63, 27. lpp.; turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”), tiktāl, ciktāl tas ir pamatots ar EKL 175. panta 1. punktu, nevis ar EKL 133. pantu.

Atbilstošās tiesību normas

2 Minētās Roterdamas Konvencijas (turpmāk tekstā – “Konvencija”), kas pieņemta 1998. gada 10. septembrī un nākamajā dienā darīta pieejama parakstīšanai visām valstīm un reģionālajām ekonomikas integrācijas organizācijām, mērķis atbilstoši tās 1. pantam ir “veicināt pušu dalīto atbildību un kopējas pūles starptautiskajā tirdzniecībā ar dažām bīstamām ķīmiskajām vielām, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi pret potenciālu kaitējumu un veicinātu minēto vielu lietošanu videi draudzīgā veidā”. Šajā pantā ir arī norādīts, ka šis mērķis ir jāsasniedz, “veicinot informācijas apmaiņu par to [minēto vielu] raksturlielumiem, paredzot valsts lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz minēto vielu importu un eksportu un izplatot šos lēmumus pusēm”.

3 Saskaņā ar Konvencijas 3. pantu, kas nosaka tās piemērošanas jomu, to attiecina “uz aizliegtām vai stingri ierobežotām ķīmiskām vielām un īpaši bīstamiem pesticīdu produktiem”, izņemot noteiktu skaitu vielu, kas uzskaitītas šī panta 2. punktā. Konvencijas piemērošanas jomā esošie produkti konkrētāk ir nosaukti šīs konvencijas 2. pantā.

4 No šī 2. panta b) un c) apakšpunkta izriet arī, ka ar terminiem “aizliegta” vai “stingri ierobežota” “ķīmiska viela” tiek apzīmēta ķīmiska viela, kuras “visi” vai praktiski visi “izmantošanas veidi [..] ir aizliegti ar galīgu reglamentējošu lēmumu, lai aizsargātu cilvēku veselību vai vidi”. Īpaši bīstams pesticīdu produkts ir definēts šī panta d) apakšpunktā kā “ķīmiska viela, kas lietojama kā pesticīds un kuras izmantošana atbilstošos apstākļos atstāj uz veselību vai vidi būtiskas sekas, kas novērojamas īsā laikā pēc minētās vielas vienreizējas vai vairākkārtējas izmantošanas”. Šo abu kategoriju produktiem piemērojamās procedūras ir noteiktas attiecīgi Konvencijas 5. un 6. pantā.

5 Tā Konvencijas 5. panta 1.–3. punktā attiecībā uz aizliegtām ķīmiskām vielām un stingri ierobežotām ķīmiskām vielām ir būtībā noteikts, ka pēc tam, kad Konvencijas dalībvalsts ir pieņēmusi galīgu reglamentējošu lēmumu, kas Konvencijas 2. panta e) apakšpunktā definēts kā “kādas puses pieņemts lēmums, pēc kura attiecīgajai pusei nav jāpieņem cits reglamentējošs lēmums, kura mērķis ir aizliegt vai stingri ierobežot ķīmisku vielu”, tai par to jāpaziņo, cik ātri vien iespējams, Konvencijā noteiktajam sekretariātam, kas pārbauda, vai saņemtajā paziņojumā ir Konvencijas 1. pielikumā prasītā informācija, īpaši, kas attiecas uz attiecīgās ķīmiskās vielas identifikāciju, tās fizikāli ķīmiskām, toksikoloģiskām un ekotoksikoloģiskām īpašībām, un pamatojums, kāpēc galīgais reglamentējošais lēmums ir svarīgs cilvēku veselības aizsardzībai vai videi. Ja paziņojumā ir prasītā informācija, sekretariāts saņemtās informācijas kopsavilkumu tūlīt nosūta visām Konvencijas dalībvalstīm. Pretējā gadījumā sekretariāts par to informē dalībvalsti, kas iesniegusi nepilnīgu paziņojumu, lai tā nekavējoties iesniedz trūkstošo informāciju. Konvencijas 5. panta 4. daļā ir noteikts, ka sekretariāts vienmēr reizi sešos mēnešos pusēm dara zināmu tās informācijas apkopojumu, kas saņemta, piemērojot šī panta 1. un 2. daļu, “ieskaitot informāciju, kas attiecas uz tiem paziņojumiem, kuros nav visas 1. pielikumā prasītās informācijas”.

6 Saskaņā ar Konvencijas 5. panta 5. punktu, “ja sekretariāts no diviem iepriekš norunātas piekrišanas reģioniem ir saņēmis vismaz vienu paziņojumu, kas attiecas uz noteiktu ķīmisku vielu [saukta arī par “iepriekš norunātas piekrišanas procedūru”] un pārbaudījis attiecīgā paziņojuma atbilstību 1. pielikuma prasībām, sekretariāts tos pārsūta Ķīmisko vielu pārbaudes komitejai”. Saskaņā ar šī panta 6. punktu minētā komiteja pārbauda saņemtajos paziņojumos sniegto informāciju un saskaņā ar Konvencijas 2. pielikumā uzskaitītajiem kritērijiem, kas būtībā attiecas uz galīgo reglamentējošo lēmumu un tā faktiskās un paredzamās ietekmes uz cilvēku veselību un vidi pamatojumu un attaisnojumu, dod ieteikumu pušu konferencei par to, vai uz attiecīgo ķīmisko vielu būtu attiecināma iepriekš norunātas piekrišanas procedūra un vai ķīmiskā viela attiecīgi iekļaujama 3. pielikumā.

7 Līdzīga procedūra ir paredzēta Konvencijas 6. pantā attiecībā uz īpaši bīstamiem pesticīdu produktiem. Saskaņā ar šī panta 1. punktu, tā kā “ikviena puse, kas ir jaunattīstības valsts vai pārejas ekonomikas valsts un kam radušās grūtības, izmantojot īpaši bīstamu pesticīdu produktu saskaņā ar lietošanas noteikumiem attiecīgās valsts apstākļos, var iesniegt sekretariātam priekšlikumu par īpaši bīstamā pesticīdu produkta iekļaušanu 3. pielikumā”. Šādos apstākļos izmantotā procedūra, kas aprakstīta minētā panta 2. un 5. punktā, lielā mērā ir tāda pati kā šī sprieduma 5. un 6. punktā aprakstītā procedūra, kas attiecas uz aizliegtām vai stigri ierobežotām ķīmiskām vielām.

8 Konvencijas 7. un 9. pantā ir aprakstīta procedūra ķīmiskas vielas iekļaušanai un attiecīgi svītrošanai no minētās konvencijas 3. pielikuma, bet 8. pants nosaka iekļaušanas šajā pielikumā nosacījumus ķīmiskām vielām, kam pirms Konvencijas spēkā stāšanās tika piemērota fakultatīva informēšanas un iepriekšējas piekrišanas procedūra, kas 1989. gadā iekļauta Apvienoto Nāciju Vides programmā (turpmāk tekstā – “UNEP”) un ko noteikusi Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (turpmāk tekstā – “FAO”). Konvencijas ieviestā iepriekš norunātas piekrišanas procedūra ir sīki aprakstīta tās 10. un 11. pantā, kuros ir noteikti pienākumi, kas attiecas uz minētajā 3. pielikumā iekļauto ķīmisko vielu attiecīgi importu un eksportu.

9 Šajā 10. pantā ir noteikts:

“1. Katra puse īsteno attiecīgus likumdošanas vai administratīvus pasākumus, lai nodrošinātu savlaicīgu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz 3. pielikumā iekļauto ķīmisko vielu importu.

2. Katra puse, cik ātri vien iespējams un noteikti ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc dienas, kad nosūtīts 7. panta 3. daļā minētais dokuments par lēmuma pamatnostādnēm [kam sekojot, pušu konference ieraksta 3. pielikumā jaunu ķīmisku vielu], nosūta Sekretariātam atbildi, kas attiecas uz attiecīgās ķīmiskās vielas turpmāku importu. Ja kāda puse pārveido šo atbildi, tad tā pārstrādāto atbildi tūlīt iesniedz Sekretariātam.

3. Sekretariāts, beidzoties 2. daļā noteiktajam termiņam, tūlīt vēršas pie puses, kas nav sniegusi attiecīgu atbildi, ar rakstisku lūgumu to izdarīt. Ja puse nespēj sniegt atbildi, tad Sekretariāts vajadzības gadījumā tai palīdz sniegt atbildi tādā termiņā, kāds minēts 11. panta 2. daļas pēdējā teikumā.

4. Saskaņā ar 2. daļu sniedzamā atbilde sastāv no:

a) galīgā lēmuma, kas pieņemts, ievērojot likumdošanas un administratīvus pasākumus:

i) lai dotu piekrišanu importam;

ii) lai nedotu piekrišanu importam vai

iii) lai dotu piekrišanu importam tikai ar konkrētiem nosacījumiem;

b) pagaidu atbildes, kurā var iekļaut:

i) pagaidu lēmumu par piekrišanu importam ar vai bez konkrētiem nosacījumiem vai par nepiekrišanu importam pārejas periodā;

ii) paziņojumu par to, ka galīgais lēmums tiek aktīvi apspriests;

iii) lūgumu Sekretariātam vai pusei, kas paziņojusi par galīgo reglamentējošo lēmumu, sniegt sīkāku informāciju;

iv) lūgumu Sekretariātam sniegt palīdzību ķīmiskās vielas vērtēšanā.

5. Atbilde, ko sniedz saskaņā ar 4. daļas a) vai b) punktu, attiecas uz kategoriju vai kategorijām, kas ķīmiskajai vielai norādīta(s) 3. pielikumā.

[..]

8. Katra puse atbildes, kas tai jāsniedz saskaņā ar šo pantu, dara pieejamas tās jurisdikcijā esošām personām saskaņā ar tās likumdošanas un administratīvajiem pasākumiem.

9. Puse, kas, ievērojot 2. un 4. daļu un 11. panta 2. daļu, nolemj nepiekrist ķīmiskas vielas importam vai piekrist tās importam tikai ar konkrētiem nosacījumiem, vienlaicīgi, ja tā vēl to nav izdarījusi, aizliedz vai tos pašus nosacījumus attiecina uz:

a) ķīmiskās vielas importu no jebkura avota un

b) ķīmiskās vielas ražošanu iekšzemē vietējai izmantošanai.

10. Reizi sešos mēnešos Sekretariāts informē visas puses par saņemtajām atbildēm. Minētajā informācijā iekļauj to likumdošanas un administratīvo pasākumu pieejamo aprakstu, ar kuriem ir pamatoti lēmumi. Sekretariāts turklāt informē puses par visiem gadījumiem, kad atbilde nav nosūtīta.”

10 Konvencijas 11. pantā par pienākumiem, kas attiecas uz 3. pielikumā iekļauto ķīmisko vielu eksportu, ir noteikts:

“1. Katra eksportētāja puse:

a) īsteno attiecīgus likumdošanas vai administratīvus pasākumus, lai tās jurisdikcijā esošām personām darītu zināmas atbildes, kuras Sekretariāts nosūtījis saskaņā ar 10. panta 10. daļu;

b) veic attiecīgus likumdošanas vai administratīvos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tās kompetencē esošie eksportētāji izpilda lēmumus, kas iekļauti katrā atbildē, ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc dienas, kad Sekretariāts pirmo reizi informē puses par šādu atbildi saskaņā ar 10. panta 10. daļu;

c) konsultē importētājas puses un palīdz importētājām pusēm pēc to lūguma un vajadzības gadījumā:

i) iegūt sīkāku informāciju, lai palīdzētu tām veikt pasākumus saskaņā ar 10. panta 4. daļu un šā panta 2. daļas c) punktu; un

ii) nostiprināt to kompetenci un iespējas, lai ķīmiskās vielas droši apsaimniekotu visā to aprites ciklā.

2. Katra puse nodrošina to, ka no tās teritorijas neeksportē 3. pielikumā iekļautu ķīmisku vielu ne uz vienu importētāju pusi, kas izņēmuma apstākļos nav spējusi nosūtīt atbildi vai ir nosūtījusi pagaidu atbildi, kurā nav pagaidu lēmuma, ja vien:

a) tā nav ķīmiska viela, ko importētāja puse, to importējot, ir reģistrējusi kā ķīmisku vielu, vai

b) tā nav ķīmiska viela, attiecībā uz kuru ir pierādīts, ka tā ir iepriekš izmantota vai importēta importētājas puses teritorijā, un ja vien ir pieņemts reglamentējošs lēmums par tās izmantošanas aizliegumu, vai

c) eksportētājs nav centies iegūt un nav saņēmis importētājas puses izraudzītās valsts iestādes noteikti izteiktu piekrišanu eksportam. Importētāja puse uz šādu lūgumu atbild sešdesmit dienās un tūlīt par savu lēmumu paziņo Sekretariātam.

Eksportētāju pušu pienākumi saskaņā ar šo daļu ir piemērojami vienu gadu, sākot no sešu mēnešu termiņa beigām, skaitot no dienas, kad Sekretariāts saskaņā ar 10. panta 10. daļu pirmo reizi informē puses par to, ka kāda puse nav nosūtījusi atbildi vai ir nosūtījusi pagaidu atbildi, kurā nav pagaidu lēmuma.”

11 Konvencijas 10. un 11. pants paredz pienākumus, kas attiecas uz šīs Konvencijas 3. pielikumā iekļauto ķīmisko vielu importu un eksportu, bet tās 12. pants savukārt regulē īpašu gadījumu, kad viela vēl nav iekļauta minētajā pielikumā. Būtībā šis pants noteic, ka, ja no kādas puses teritorijas eksportē ķīmisku vielu, kuru šī puse ir aizliegusi vai stingri ierobežojusi tās lietošanu, šī puse sniedz paziņojumu par eksportu importētājai pusei, kurai ir jāapstiprina paziņojuma saņemšana. Šis paziņojums īpaši satur informāciju par attiecīgās ķīmiskās vielas identifikāciju un veiktajiem piesardzības pasākumiem, lai samazinātu pakļaušanu šīs vielas iedarbībai un tās noplūdi, un visu papildu informāciju, kas ir attiecīgās eksportētājas puses izraudzītās valsts iestādes rīcībā un kas var būt noderīga importētājas puses izraudzītajai valsts iestādei. Saskaņā ar minētā 12. panta 5. punktu puses pienākums paziņot par eksportu beidzas arī, ja ir izpildīti trīs šādi nosacījumi: attiecīgā ķīmiskā viela ir iekļauta 3. pielikumā, importētāja puse ir sniegusi sekretariātam atbildi par minētās vielas turpmāko importu atbilstoši Konvencijas 10. panta 2. daļai un sekretariāts pārējām pusēm ir darījis zināmu atbildi saskaņā ar minētā 10. panta 10. daļu.

12 Konvencijas 13. pants attiecas uz informāciju, kas jāpievieno eksportējamām ķīmiskām vielām. Saskaņā ar šī panta 1. daļu “pušu konference veicina to, lai Pasaules muitas organizācija dažām ķīmiskām vielām vai to grupām, kas iekļautas 3. pielikumā, vajadzības gadījumā piešķirtu īpašus preču kodus saskaņā ar Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizēto sistēmu”. Ja šāds kods ir piešķirts, attiecīgo ķīmisko vielu eksportējot, šis kods ir jānorāda attiecīgās ķīmiskās vielas nosūtīšanas dokumentā. Šī panta 2. un 3. daļa nosaka turklāt Konvencijas pušu pienākumu prasīt, lai, eksportējot ķīmiskas vielas, kas iekļautas 3. pielikumā un tās teritorijā ir aizliegtas vai stingri ierobežotas (13. panta 2. daļa), un ķīmiskas vielas, uz ko tās teritorijā jau attiecas vides vai veselības marķēšanas prasības (13. panta 3. daļa), “tiek ievērotas marķēšanas prasības, kas nodrošina pietiekamu informācijas pieejamību attiecībā uz riskiem un/vai bīstamību cilvēku veselībai vai videi, ņemot vērā attiecīgus starptautiskos standartus”. Konvencijas 13. panta 4. daļa aicina eksportētājas puses rūpēties par to, lai katram importētājam tiktu nosūtīta starptautiski atzītam formātam atbilstoša drošības datu lapa par 13. panta 2. daļā minētajām ķīmiskajām vielām, ko lieto profesionālos nolūkos, kurā ir jaunākā informācija. Visbeidzot, saskaņā ar šī 13. panta 5. daļu informācija marķējumā un drošības datu lapā, kas ir pievienota attiecīgajai ķīmiskajai vielai, ja tas ir iespējams, ir jāsniedz vismaz vienā importētājas puses valsts valodā.

13 Līdzīgi Konvencijas 14. pantā puses ir aicinātas apmainīties ar to rīcībā esošu zinātnisko, tehnisko, ekonomisko un tiesisko informāciju par ķīmiskajām vielām, kuras ietilpst šīs konvencijas piemērošanas jomā, un informāciju par valsts reglamentējošiem pasākumiem, kas ievērojami ierobežo vienu vai vairākus ķīmiskas vielas izmantošanas veidus, savukārt Konvencijas 16. pants ir veltīts tehniskajai palīdzībai. Minētajā pantā puses, kam ir progresīvākas programmas ķīmisko vielu reglamentācijai, tiek aicinātas sniegt palīdzību citām Konvencijas dalībvalstīm, īpaši jaunattīstības vai pārejas ekonomikas valstīm, lai tās varētu izveidot infrastruktūru un attīstīt kompetences ķīmisku vielu apsaimniekošanai “visā to aprites ciklā”.

14 Visbeidzot, no Konvencijas 15. panta izriet, ka pusēm ir jāveic visi pasākumi, kas varētu būt vajadzīgi, lai Konvenciju faktiski piemērotu, t.sk. infrastruktūras un valsts iestāžu izveidošana un nostiprināšana un vajadzības gadījumā datu bāzes vai valsts reģistra, kurā ietverta informācija par ķīmisku vielu drošību, izveidošana, nozares iniciatīvas vai brīvprātīgu vienošanos par tehnisko palīdzību veicināšana. Turklāt no minētā 15. panta 2. daļas izriet, “ka katra puse tiktāl, ciktāl ir iespējams, nodrošina to, ka sabiedrībai ir attiecīgi pieejama informācija par ķīmisko vielu lietošanu, rīcību nelaimes gadījumos un alternatīvām, kas ir drošākas cilvēku veselībai vai videi nekā 3. pielikumā iekļautās ķīmiskās vielas”, bet šī paša panta 4. daļā ir noteikts, ka “šo konvenciju neinterpretē tā, lai ierobežotu pušu tiesības pieņemt lēmumu, kas cilvēku veselību un vidi aizsargā stingrāk, nekā noteikts šajā konvencijā, ja šāds lēmums saskan ar šīs konvencijas noteikumiem un starptautiskajiem tiesību aktiem”.

15 Turpmākie Konvencijas noteikumi būtībā attiecas uz to organizāciju un iestāžu lomu un uzdevumiem, kuru pienākums ir sekot un novērtēt Konvencijas piemērošanu, (18. un 19. pants), uz normām, kas piemērojamas Konvencijā paredzēto pienākumu neizpildes gadījumā vai, ja rodas domstarpības par tās interpretāciju vai piemērošanu (17. un 20. pants), un Konvencijas vai tās pielikumu grozīšanas procedūru, kā arī papildu pielikumu pieņemšanu (21. un 22. pants).

16 Saskaņā ar tās 25. panta 1. daļu Konvenciju ratificē, pieņem vai apstiprina valstis un reģionālās ekonomikas integrācijas organizācijas, un tai valstis un minētās organizācijas var pievienoties, sākot ar dienu, kad beigusies tās parakstīšana. Minētā panta 2. daļā par šīm organizācijām ir noteikts, ka, “ja par šīs konvencijas pusi kļūst kāda reģionāla ekonomikas integrācijas organizācija, bet neviena minētās organizācijas dalībvalsts nav puse, tad attiecīgajai organizācijai ir saistoši visi pienākumi, ko uzliek šī konvencija”. Turpretim, “ja viena vai vairākas šādas organizācijas dalībvalstis ir šīs konvencijas puses, tad šī organizācija un tās dalībvalstis attiecīgi lemj par savu atbildību to pienākumu izpildē, ko uzliek šī konvencija”. Visbeidzot, tās 25. panta 2. daļa noteic, ka šādā gadījumā “organizācija un dalībvalstis nedrīkst viena pret otru realizēt tiesības, ko tās iegūst saskaņā ar šo konvenciju”. Saskaņā ar Konvencijas 25. panta 3. daļu reģionālām ekonomikas integrācijas organizācijām ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokumentā ir jānorāda “savas kompetences apjoms attiecībā uz jautājumiem, kuri ir reglamentēti šajā konvencijā”.

Prāvas priekšvēsture

17 Komisija 2002. gada 24. janvārī pēc Konvencijas parakstīšanas Kopienas vārdā 1998. gada 11. septembrī Roterdamā (Nīderlande) iesniedza Padomei lēmuma projektu Kopienas vārdā apstiprināt šo konvenciju (OV C 126 E, 274. lpp.) un, pamatojoties uz tās 25. panta 3. daļu, norādīt Kopienu kompetences apjomu tajā reglamentētajos jautājumos. Pamatojoties uz EKL 133. pantu, skatītu kopā ar EKL 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu un 300. panta 3. punkta pirmo daļu, šī priekšlikuma 2. panta 2. punktā bija paredzēts, ka “Kopienas kompetencē ir visi Konvencijā regulētie jautājumi”.

18 Pēc apspriedes ar Eiropas Parlamentu saskaņā ar EKL 300. panta 3. punkta pirmo daļu Padome nekavējoties vienbalsīgi nolēma nepieņemt šo priekšlikumu un EKL 133. panta vietā piemērot 175. panta 1. punktu. Tādējādi Apstrīdētais lēmums, kas bez diskusijām tika pieņemts Tieslietu un iekšlietu padomes sēdē, kas notika Briselē 2002. gada 19. decembrī, ir balstīts uz EKL 175. panta 1. punktu, skatītu kopā ar EKL 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu un EKL 300. panta 3. punkta pirmo daļu. Minētā lēmuma B pielikumā ietverta Konvecijas 25. panta 3. punktā prasītā deklarācija, kas ir izteikta šādi:

“Eiropas Kopiena deklarē, ka saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, īpaši tā 175. panta 1. punktu, tā ir kompetenta slēgt starptautiskas vienošanās un prasīt izpildīt no tām izrietošos pienākumus, lai īstenotu šādus mērķus:

– saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti;

– aizsargāt cilvēku veselību;

– apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus;

– starptautiskā līmenī veicināt pasākumus, kas risina reģionu vai globālas vides problēmas.

Turklāt Eiropas Kopiena deklarē, ka tā jau ir pieņēmusi juridiskus dokumentus, tajā skaitā Eiropas Parlamenta un Padomes [2003. gada 28. janvāra] Regulu Nr. 304/2003 par bīstamu ķīmisku vielu eksportu un importu (OV L 63, 1. lpp.), kas ir saistoša dalībvalstīm šajā konvencijā regulētajās jomās, un ka tā piedāvā un samērīgā laikā iesniegs un attiecīgi aktualizēs šo juridisko dokumentu sarakstu Konvencijas sekretariātam.

Eiropas Kopiena ir atbildīga par to šajā konvencijā noteikto pienākumu izpildi, ko regulē spēkā esošās Kopienu tiesības.

Kopienas mērķis, īstenojot savu kompetenci, ir turpināt attīstību.” [Neoficiāls tulkojums]

19 Uzskatot, ka šajos apstākļos Konvencijas apstiprināšanas akts nav tiesisks, Komisija nolēma celt šo prasību.

20 Ar 2003. gada 16. jūlija rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs atļāva Francijas Republikai, Nīderlandes Karalistei, Austrijas Republikai, Somijas Republikai, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei, kā arī Eiropas Parlamentam iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.

Par prasību

Lietas dalībnieku argumenti

21 Komisija savu prasību pamato ar EKL pārkāpumu, kas noticis, izvēloties kļūdainu juridisko pamatu. Tā kā Konvencija ir līdzeklis ar galveno mērķi reglamentēt bīstamu ķīmisku produktu starptautisko tirdzniecību, tā atspoguļo kopējo tirdzniecības politiku un nevis kopējo vides aizsardzības politiku. Šī iemesla dēļ Apstrīdētais lēmums ir jābalsta uz EKL 133. pantu, skatītu kopā ar EKL 300. pantu, nevis uz EKL 175. panta 1. punktu, arī skatītu kopā ar EKL 300. pantu.

22 Šajā sakarā Komisija balstās ne tikai uz Konvencijas priekšmetu un mērķiem, kas viennozīmīgi izvirza priekšplānā pušu gribu tām cieši sadarboties starptautiskās tirdzniecības ar pesticīdiem un citām bīstamām ķīmiskām vielām jomā, bet arī uz pašu Konvencijas tekstu, kas viennozīmīgi norāda uz šī tiesību akta dominējošo komerciālo mērķi.

23 Vispirms uz to norāda jau pats Konvencijas nosaukums un tās 1. pants, kas skaidri attiecas uz “starptautisko tirdzniecību” ar atsevišķām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem un to “importu” un “eksportu”. Uz to turklāt norāda Konvencijas 5.–9. pants, kuros ietverti būtiski bīstamu ķīmisku vielu iekļaušanas vai svītrošanas no Konvencijas 3. pielikuma noteikumi. Visbeidzot un galvenokārt, uz to norāda Konvencijas 10. un 11. pants, kam ir izšķiroša nozīme šīs konvencijas sistēmā, nosaucot galvenos pienākumus, kas attiecas uz minētajā pielikumā iekļauto ķīmisko vielu importu un eksportu un precīzi nosaka iepriekš norunātas piekrišanas procedūras aprises. Šiem diviem pantiem ir acīmredzama nozīme tirdzniecībā, īpaši tāpēc, ka tie ļauj eksportētājiem, pateicoties informācijas par turpmāku ķīmisku produktu importu paziņošanas mehānismam, precīzi zināt, kuri tirgi ir pieejami viņu produktiem un ar kādiem nosacījumiem.

24 Šajā kontekstā Konvencijas 12.–16. panta normas nenoliedzami ietekmē ķīmisku vielu tirdzniecību, jo tās piedāvā importētājām valstīm nepieciešamos līdzekļus un informāciju, lai noteiktu iespējamos draudus, kas saistīti ar šo vielu lietošanu, un tādēļ – aizliegtu vai ierobežotu to vielu ievešanu savā teritorijā, kuras ir aizliegtas vai stingri ierobežotas vai, vajadzības gadījumā, kuru pārvaldīšana un lietošana nav pilnībā droša.

25 Papildus Komisija apgalvo, ka apstāklis, ka Konvencijas pieņemšanu veicinājuši no cilvēku veselības un vides aizsardzības izrietoši iemesli, nav šķērslis tās apstiprināšanai, pamatojoties uz EKL 133. pantu, jo, pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka kopīgā tirdzniecības politika, kas ietver ne tikai tirdzniecību ar dalībvalstīm, pēc būtības ir interpretējama paplašināti. Tādēļ šī politika var aptvert tādus citus pasākumus kā muitas vai tarifu pasākumi un izvirzīt citus mērķus tirdzniecības ar trešajām valstīm papildu regulēšanai kā, piemēram, atbalsts šo valstu attīstībai, ārpolitikas un drošības politikas īstenošana vai konkrētāk – vides un veselības aizsardzība. Šajā sakarā Komisija it īpaši atsaucas uz 1987. gada 26. marta spriedumu lietā 45/86 Komisija/Padome (Recueil, 1493. lpp.), 1990. gada 29. marta spriedumu lietā C‑62/88 Grieķija/Padome, saukts – “Černobiļa” (Recueil, I‑1527. lpp.), kā arī uz 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑281/01 Komisija/Padome (Recueil, I‑12049. lpp.), kurā Tiesa ir atcēlusi Padomes 2001. gada 14. maija lēmumu 2001/469/EK par Nolīguma noslēgšanu Eiropas Kopienas vārdā starp Amerikas Savienoto Valstu valdību un Eiropas Kopienu par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu koordinēšanu (OV L 172, 1. lpp.).

26 Turklāt arī no Līguma teksta, īpaši EKL 6. un 152. panta 1. punkta pirmās daļas, izriet, ka, pirmkārt, vides aizsardzības prasības un, otrkārt, cilvēku veselības aizsardzība ir jāparedz, nosakot un īstenojot Kopienas politiku un darbības, kas minētas EKL 3. pantā. Starptautisks nolīgums tātad var tikt apstiprināts, balstoties uz EKL 133. pantu, kaut arī pamatā vai papildus tajā ir izvirzīti vides politikas mērķi. Šajā gadījumā atsauce uz minēto pantu vēl jo vairāk atspoguļo to, ka Konvencija būtībā attiecas uz bīstamu ķīmisku produktu starptautiskās tirdzniecības regulējumu, nevis uz šādu vielu ražošanas valstisko regulējumu vai to laišanu tirgū, kas ir papildu aspekti salīdzinājumā ar šo produktu importu un eksportu. Tiesa ir nospriedusi, ka šī nolīguma starp Amerikas Savienoto valstu valdību un Kopienu kontekstā (turpmāk tekstā – “Nolīgums EnergyStar”) Konvencija ir jāuzskata par līdzekli, kas “tieši un nekavējoties” ietekmē bīstamu ķīmisku vielu tirdzniecību, bet tās pozitīvā iedarbība uz cilvēku veselību un vidi ir tikai “netieša un attāla”.

27 Komisija un personas, kas iestājušās lietā, nepārprotami apstrīd šādu secinājumu. Turklāt tās apgalvo, ka, tā kā Konvencijā nav noteikts savstarpējas normu par bīstamu ķīmisku vielu marķēšanu atzīšanas mehānisms un tā drīzāk paredz kontrolēt, proti, ierobežot šādu vielu tirdzniecību, nevis to veicināt, tā ir tuvāka Kartāgas Protokolam par biotehnisko risku novēršanu nekā Nolīgumam EnergyStar, kura mērķis savukārt ir tieši ļaut ražotājiem saskaņā ar reģistrācijas savstapējas atzīšanas procedūru lietot kopēju logo un līdz ar to veicināt energoefektīvu preču piedāvājumu un pieprasījumu. Aicināta pieņemt lēmumu šajā jautājumā, īpaši par atbilstošu juridisko pamatu minētā protokola pieņemšanai, kurā paredzēta arī “iepriekš izteiktas piekrišanas” procedūra, Tiesa 2001. gada 6. decembra atzinuma lietā 2/00 33. punktā (Recueil, I‑9713. lpp.) nosprieda, ka šī procedūra ir tipisks vides politikas līdzeklis un tādēļ ir jābalstās uz EKL 175. panta 1. punktu, lai šo protokolu noslēgtu Kopienas vārdā. Šajā gadījumā Konvencijas noslēgšanas pamatā dominē minētajiem līdzīgi apsvērumi.

28 Arī par pašiem Konvencijas mērķiem Padome un personas, kas ir iestājušās lietā, atsaucas uz daudziem apsvērumiem tās preambulā, kuros ir pieminēti ķīmisku vielu un pesticīdu draudi un to nozīmīgā ietekme uz cilvēku veselību un vidi, un uz tās 1. pantu, kas parāda pušu gribu iedrošināt nevis starptautisko tirdzniecību ar šīm vielām, bet atbildības sadali un savstarpējo sadarbību šo vielu starptautiskās tirdzniecības jomā, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi no iespējamā kaitējuma un lai veicinātu minēto vielu lietošanu videi draudzīgā veidā. Šī panta teksts tātad pilnībā apstiprina minētās konvencijas dominējošo vides aizsardzības mērķi, veicot tās 2. panta f) apakšpunktā definēto ķīmisku vielu “eksportu” un “importu”, ar to saprotot jebkuru ķīmiskas vielas pāreju no vienas Konvencijas puses citai pusei, izņemot tranzīta operācijas, neatkarīgi no pārvietošanas mērķa.

29 Šajā pat aspektā vairākas Konvencijas centrālās normas skaidri uzsver veselības un vides aizsardzības mērķu pārākumu pār Komisijas apgalvoto Konvencijas pušu gribu veicināt, atvieglot vai regulēt attiecīgo vielu starptautisko tirdzniecību. Papildus Konvencijas 10. un 11. pantam, kas attiecas uz iepriekš norunātas piekrišanas pocedūru kā tādu, Padome un personas, kas ir iestājušās lietā, šajā sakarā īpaši norāda uz normām par paziņošanu par valsts reglamentējošiem lēmumiem, kuros ir aizliegtas vai stingri ierobežotas ķīmiskas vielas (5. pants), uz procedūru, kas jāievēro, lai ķīmiskas vielas iekļautu Konvencijas 3. pielikumā un tās no šī pielikuma svītrotu (7.–9. pants), uz normām par šo vielu marķēšanu (13. pants), uz jebkuras informācijas apmaiņu par ķīmiskām vielām, kas ietilpst šīs konvencijas piemērošanas jomā (14. pants), uz infrastruktūras un valsts iestāžu izveidošanu un nostiprināšanu šīs konvencijas faktiskai ieviešanai, īpaši, lai izveidotu reģistrus un datu bāzes, kurās ir informācija par ķīmisko vielu drošību (15. pants), un uz tehnisko palīdzību, kas sniedzama jaunattīstības un pārejas ekonomikas valstīm (16. pants).

30 Visbeidzot, Padome un personas, kas ir iestājušās lietā, uzskata, ka Konvencijas vides aizsardzības raksturs skaidri izriet no tās pieņemšanas konteksta. Šajā sakarā Padome apgalvo, pirmām kārtām, ka Konvencija ir tieši atvasināta no fakultatīvas informēšanas un iepriekšējas piekrišanas procedūras, ko UNEP un FAO ir izveidojušas, gan ne tirdzniecības mērķiem, un ka tās ir šo programmu vadības un organizācijas institūcijas, kas sasauca pušu konferenci ar mērķi sagatavot un pieņemt Konvenciju un kurām ir būtiska nozīme Konvencijas pārvaldībā, jo saskaņā ar Konvencijas 19. panta 3. daļu “šajā konvencijā paredzētās sekretariāta funkcijas kopīgi pilda [UNEP] izpilddirektors un [FAO] ģenerāldirektors attiecībā uz pasākumiem, par kuriem tie savstarpēji vienojušies un ko apstiprinājusi pušu konference”.

31 Turklāt Padome atgādina, ka Konvencija atspoguļo arī 19. nodaļu programmā Agenda 21, ko pieņēma Apvienoto Nāciju konferencē par vidi un attīstību, kas notika no 1992. gada 3. līdz 14. jūnijam Riodežaneiro (Brazīlija). Ar nosaukumu “Toksisku ķīmisku vielu apsaimniekošana videi draudzīgā veidā, ieskaitot toksisku un bīstamu produktu nelegālu starptautisku pārvadājumu prevenciju” šī nodaļa skaidri atsaucas uz iepriekš norunātas piekrišanas procedūras vispārpiemērojamību ar mērķi nostiprināt toksisku ķīmisku vielu racionālu pārvaldīšanu.

32 Visbeidzot, Konvencija ir arī viena no tiem būtiskajiem nolīgumiem, uz kuru izdarīta atsauce Vispasaules Samita par noturīgu attīstību, kas notika Johannesburgā (Dienvidāfrika) no 2002. gada 26. augusta līdz 4. septembrim, laikā. Samita noslēgumā pieņemtā rīcības plāna 23. punkta a) apakšpunktā ir nepārprotami uzdots visām pusēm veicināt šī dokumenta ratifikāciju un ātru īstenošanu tā pozitīvās iedarbības uz cilvēku veselību un vidi dēļ.

33 Tātad šo apstākļu kopums nepārprotami norāda par labu atsaucei uz EKL 175. panta 1. punktu. Padome un personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā atsaucas uz vairākiem nolīgumiem un Kopienas tiesību aktiem, kuros ietvertas normas, kas attiecas uz tirdzniecību, bet tomēr to dominējošā vides aizsardzības mērķa dēļ ir balstīti uz EKL 175. pantu, uz EKL 130.S pantu (pēc grozījumiem – EKL 175. pants) vai uz EEKL 130.S pantu (pēc grozījumiem – EKL 130.S pants). Īpaši tas attiecas uz Padomes 1993. gada 1. februāra lēmumu 93/98/EEK par Konvencijas noslēgšanu Kopienas vārdā par bīstamo atkritumu starptautisko pārvadājumu un to apglabāšanas kontroli (Bāzeles Konvencija) (OV L 39, 1. lpp.) un Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2455/92 par noteiktu bīstamu ķīmisku vielu eksportu un importu (OV L 251, 13. lpp.), 1993. gada 1. februāra Padomes Regulu (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (OV L 30, 1. lpp.) un Padomes 1996. gada 9. decembra Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību (OV 1997, L 61, 1. lpp.).

Tiesas vērtējums

34 Vispirms ir jāpiemin, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesību akta juridiskā pamata izvēle, ieskaitot tos tiesību aktus, kas ir pieņemti ar mērķi noslēgt starptautisku nolīgumu, ir jābalsta uz objektīviem apstākļiem, ko iespējams pārbaudīt tiesā, kuru vidū īpaši jāizceļ tiesību akta mērķis un saturs (skat. iepriekš minēto 1987. gada 26. marta spriedumu lietā Komisija/Padome, 11. punkts; 1991. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑300/89 Komisija/Padome, saukta “Titāna dioksīds”, Recueil, I‑2867. lpp., 10. punkts; 1996. gada 3. decembra spriedumu lietā C‑268/94 Portugāle/Padome, Recueil, I‑6177. lpp., 22. punkts; iepriekš minēto atzinumu Nr. 2/00, 22. punkts, un 2005. gada 13. septembra spriedumu lietā C‑176/03 Komisija/Padome, Krājums, I‑7879. lpp., 45. punkts).

35 Ja Kopienu tiesību akta analīze parāda, ka tam ir divi mērķi vai ka tam ir divas sastāvdaļas, un ja vienu no tām var atzīt par galveno vai dominējošo, bet otrai ir tikai palīgraksturs, tad tiesību akts ir jābalsta tikai uz vienu juridisko pamatu, proti, uz to, ar ko saistīts galvenais vai dominējošais mērķis vai sastāvdaļa (skat. 2001. gada 30. janvāra spriedumu lietā C‑36/98 Spānija/Padome, Recueil, I‑779. lpp., 59. punkts; 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑211/01 Komisija/Padome, Recueil, I‑8913. lpp., 39. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑338/01 Komisija/Padome, Recueil, I‑4829. lpp., 55. punkts).

36 Savukārt, ja izņēmuma gadījumā ir konstatēts, ka tiesību aktam vienlaicīgi ir vairāki nedalāmi saistīti mērķi vai tas sastāv no vairākām daļām, bet viens no tiem nav uzskatāms par netiešu un pakārtotu otram, šāds tiesību akts ir jābalsta uz dažādiem atbilstīgiem juridiskiem pamatiem (šajā sakarā skat. īpaši 2002. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑336/00 Huber, Recueil, I‑7699. lpp., 31. punkts; šī sprieduma 35. punktā minēto 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā Komisija/Padome, 35. punkts, un iepriekš minēto 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā Komisija/Padome, 40. punkts).

37 Šajā gadījumā gan Padome, gan personas, kas iestājušās lietā, savos rakstveida vai mutvārdu apsvērumos norāda, ka nenoliedzami cilvēku veselības un vides aizsardzība ir centrālās prolēmas, kas mudināja Konvencijas parakstītājus rīkoties. Šis mērķis tik tiešām skaidri izriet ne tikai no Konvencijas preambulas teksta, bet arī daudzas tās teksta normas nepārprotami apstiprina minētā mērķa nozīmību.

38 Minētais īpaši attiecas uz Konvencijas 5. pantu, kurā paredzēta šīs konvencijas dalībvalstu pieņemto regulējumu informācijas apmaiņas procedūra ar mērķi aizliegt vai stingri ierobežot ķīmiskas vielas lietošanu tās teritorijā, un šīs konvencijas 12. pantu, kurā savukārt paredzēts šo pašu pušu pienākums paziņot par eksportu importētājai pusei, ja no tās teritorijas eksportē ķīmisku vielu, kuru šī puse ir aizliegusi vai stingri ierobežojusi, un pārskatāmības dēļ pēdējai minētajai ir formāli jāapliecina šāda paziņojuma saņemšana. Kā ģenerāladvokāte apgalvo secinājumu 37. punktā, attiecīgo pantu mērķis būtībā ir novērst, lai kādā no pusēm, īpaši jaunattīstības valstīs, tiktu importētas bīstamas ķīmiskas vielas, iepriekš nedodot tām iespēju veikt nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi.

39 Šajā aspektā jāpiemin, ka Konvencijas 10. un 11. pantā, kurā, nosakot pienākumus, kas attiecas uz šīs konvencijas 3. pielikumā iekļauto ķīmisko vielu importu un eksportu, ietverti arī zināmi noteikumi, tādi kā Konvencijas 10. panta 9. punkta b) apakšpunktā vai 11. panta 1. punkta c) apakšpunktā iekļautie, kas attiecas uz minēto aizliegto vielu ražošanu un pārvaldīšanu iekšzemē, ar mērķi nodrošināt augstāku veselības un vides aizsardzības līmeni, lai arī kāda būtu attiecīgo ķīmisko produktu izcelsme.

40 Visbeidzot, šajā sakarā var atsaukties arī uz Konvencijas 13.–16. pantu, kas īpaši paredz drošības datu lapas izveidi (13. panta 4. punkts), apmaiņu ar jebkura veida informāciju par Konvencijas piemērošanas jomā ietilpstošām vielām, tajā skaitā informāciju par minēto vielu toksiskumu, ekotoksiskumu vai drošību (14. panta 1. punkta a) apakšpunkts) un publisku pieeju informācijai par ķīmisko vielu lietošanu un rīcību nelaimes gadījumos, un alternatīvām, “kas ir drošākas cilvēku veselībai un videi” (15. panta 2. punkts). Tātad šajās normās, tāpat kā Konvencijas 16. pantā par tehnisko palīdzību jaunattīstības valstīm un pārejas ekonomikas valstīm ir skaidri uzsvērta nepieciešamība rūpēties par ķīmisko vielu drošību un nodrošināt saprātīgu un ilglaicīgu to pārvaldīšanu. Starp citu, Konvencija nepārprotami atļauj pusēm pašām pieņemt stingrākus lēmumus, kas labāk aizsargā cilvēku veselību un vidi, ja šādi lēmumi ir saderīgi ar šiem noteikumiem un atbilst starptautiskajām tiesību normām (15. panta 4. punkts).

41 Iepriekš minēto normu interpretācija parāda arī vides un veselības faktoru nozīmīgumu Konvencijas sistēmā. Kā Padome pamatoti apgalvo, šis nozīmīgums ir redzams ne tikai starptautiskā mērogā, kurā šī konvencija ir apspriesta (UNEP un FAO, kā arī Riodežaneiro 1992. gada konferencē un 2002. gada samitā Johannesburgā), bet arī šobrīd diskusijās Kopienas līmenī, un Konvencijas ātra ratifikācija ir prioritāte, kas norādīta Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 22. jūlija Lēmuma Nr. 1600/2002/EK, ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (OV L 242, 1. lpp.), 7. panta 2. punkta d) apakšpunktā.

42 Tomēr no iepriekš minētā nevar secināt, ka Konvencija attiecas uz tirdzniecību tikai pakārtoti. Šīs konvencijas normu un īpaši to pantu, kas attiecas uz iepriekš norunātas piekrišanas procedūru, interpretācija liek secināt, ka minētajā konvencijā ietvertas arī normas, kas regulē tirdzniecību ar bīstamām ķīmiskām vielām un tieši un neatliekami ietekmē šo tirdzniecību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto atzinumu lietā 2/00, 37. punkts, un iepriekš minēto 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā Komisija/Padome, 40. un 41. punkts).

43 Šo normu esamību apliecina Konvencijas 1. pants, atbilstoši kuram puses apstiprina to mērķi veicināt pušu atbildības dalīšanu un sadarbību “starptautiskajā tirdzniecībā ar dažām bīstamām ķīmiskajām vielām”, un arī šajā lietā apstrīdētais lēmums. Tātad Padome Apstrīdētā lēmuma preambulas trešajā apsvērumā skaidri atzīst, ka “Konvencija ir nozīmīga tirdzniecības ar dažām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem starptautiskā regulējuma sastāvdaļa, lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi no iespējama kaitējuma un veicinātu šo vielu videi draudzīgu lietošanu” [neoficiāls tulkojums]. Tieši tādēļ, pieņemot ar tirdzniecību saistītus tiesību aktus, kas attiecas uz noteiktu bīstamu ķīmisku vielu vai pesticīdu tirdzniecību, Konvencijas pušu mērķis ir cilvēku veselības un vides aizsardzība.

44 Šajā sakarā ir jānorāda arī, ka, ja, kā to dokumentos apgalvo Padome un vairākas personas, kas iestājušās lietā, iepriekš norunāta piekrišanas procedūra faktiski ir tipisks vides politikas līdzeklis, tās īstenošanu šajā konvencijā nosaka noteikumi, kas tieši regulē attiecīgo vielu tirdzniecību. Gan no šīs konvencijas virsraksta, gan tās 5. panta 6. punkta, skatīta kopā ar tās 2. pielikuma c) punkta iv) apakšpunktu, izriet, ka Konvenciju piemēro tikai attiecībā uz noteiktām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem, kas atrodas starptautiskajā tirdzniecībā, kas savukārt izvirza nosacījumu, ka minētās vielas ir obligāti jāiekļauj Konvencijas 3. pielikumā, tātad tām ir jāpiemēro iepriekš norunātas piekrišanas procedūra. Skaidras saiknes starp tirdzniecību un vidi nav arī Kartāgas Protokolā, ko Tiesa ir pārbaudījusi iepriekš minētajā atzinumā lietā 2/00.

45 Sekojot Konvencijai par bioloģisko daudzveidību, kuru Eiropas Ekonomikas Kopiena un tās dalībvalstis parakstīja 1992. gada jūnijā un Padome apstiprināja ar 1993. gada 25. oktobra Lēmumu 93/626/EEK (OV L 309, 1. lpp.), Kartāgas Protokola, kā apgalvo Tiesa iepriekš minētā atzinuma 2/00 34. punktā, galvenais mērķis ir aizsargāt bioloģisko daudzveidību no smagām sekām, kas var iestāties rīcības ar dažādiem dzīviem, modificētiem organismiem rezultātā, īpaši to pārrobežu pārvadāšanas rezultātā. Šo organismu tirdzniecība tātad ir tikai viens no minētajā protokolā regulētajiem aspektiem, kaut gan tas veido apstākļus, kuros saskaņā ar Konvencijas sistēmu piemēro iepriekš norunātas piekrišanas procedūru.

46 Atbilstoši tās definīcijai Konvencijā, šajā procedūrā turklāt ietverti vairāki pasākumi, kas ir jākvalificē kā “regulējoši” vai attiecīgo vielu starptautisko tirdzniecību “reglamentējoši” pasākumi un kas tātad ir saistīti ar kopīgo tirdzniecības politiku. Īpaši šajā sakarā var pieminēt Konvencijā noteikto pušu pienākumu izveidot importa kārtību, kas piemērojama šai procedūrai pakļautajām vielām (10. panta 1.–5. punkts), šīs kārtības pamatelementu paziņošanu visām ieinteresētajām fiziskajām un juridiskajām personām (10. panta 8. punkts) vai pienākumu eksoprtētājām pusēm nodrošināt, lai eksportētāji, kas atrodas tās jurisdikcijā, ievēro importētājas puses noteikto režīmu, un īpaši aizliegt, izņemot skaidri noteiktus gadījumus, jebkuru Konvecijas 3. pielikumā iekļauto vielu eksportu uz citu Konvencijas dalībvalsti, kas nav paziņojusi sekretariātam par importa kārtību, kas piemērojama šīm vielām, vai ir tikai sniegusi pagaidu atbildi, kurā nav ietverts lēmums par uz laiku piemērojamo importa kārtību (11. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts).

47 Konvencijas 10. panta 9. punkts, kas Konvencijas pusēm, kas pieņēmušas lēmumu nepiekrist noteiktas ķīmiskas vielas importam vai piekrist tam tikai ar konkrētiem nosacījumiem, liek aizliegt vai vienlaicīgi ierobežot šīs vielas importu – neatkarīgi no minētās vielas izcelsmes un ražošanas valsts – šajā sakarā sevišķi labi parāda šajā nolīgumā pastāvošās ciešās saiknes starp tirdzniecības un vides politiku. Tā kā šis pants attiecas arī uz attiecīgo ķīmisko produktu ražošanu valstī, nenoliedzami tas skar cilvēku veselības un vides aizsardzības politiku. Tajā pat laikā nevar noliegt arī, ka šai normai ir acīmredzami komerciāls saturs, jo importētājas valsts noteiktie aizliegumi vai ierobežojumi jāpiemēro jebkuras attiecīgās vielas importam neatkarīgi no tās izcelsmes. Šī norma attiecas tātad arī uz valstīm, kas nav parakstījušas Konvenciju, un tā var tieši ietekmēt tirdzniecības apjomu no minētajām valstīm un uz tām.

48 Visbeidzot, Konvencijas 13. pants un sevišķi tās 2. un 3. punkts, kas nosaka pienākumu, eksportējot bīstamas ķīmiskas vielas, tās atbilstoši marķēt, var tikt uzskatīti par Konvencijas normām, kas “regulē” vai “reglamentē” attiecīgo vielu starptautisko tirdzniecību. Vispār Konvencijas ietekmi uz starptautisko tirdzniecību apliecina arī šī panta 1. punkts, kurā Pasaules Muitas organizācija tiek aicināta katrai ķīmiskai vielai vai to grupai, kas iekļautas 3. pielikumā, piešķirt atsevišķu kodu saskaņā ar Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizēto sistēmu, kurš ir obligāti jānorāda nosūtīšanas dokumentā, attiecīgo vielu eksportējot.

49 Šos apgalvojumus par tirdzniecību reglamentējošām Konvencijas sastāvdaļām nevar apšaubīt, balstoties uz apstākli, ka minētā konvencija drīzāk ierobežo šo preču tirdzniecību, nekā to veicina. Kā Komisija pamatoti ir to dokumentos apgalvojusi, daudzi Kopienu tiesību akti tiešām ir pieņemti, pamatojoties uz EKL 133. pantu vai agrāk – uz EKL 113. pantu (pēc grozījumiem jaunajā redakcijā – EKL 133. pants), kaut arī to mērķis neapšaubāmi ir ierobežot vai pat pilnībā aizliegt noteiktu vielu importu un eksportu (šajā sakarā skat. īpaši 1995. gada 17. oktobra spriedumus lietā C‑70/94 Werner, Recueil, I‑3189. lpp., 10. punkts, un lietā C‑83/94 Leifer, Recueil, I‑3231. lpp., 10. punkts, un 1997. gada 14. janvāra spriedumu lietā C‑124/95 Centro‑Com, Recueil, I‑81. lpp., 26. punkts).

50 Vairāku personu, kas ir iestājušās lietā, minētais apstāklis, ka citi līdzīgi Kopienas nolīgumi vai regulas ir balstīti uz EEK līguma vai EK līguma 130.S pantu vai EKL 175. pantu, šajā lietā nav nozīmes. Tātad tiesību akta juridiskais pamats ir jānosaka, ievērojot tā mērķi un saturu, bet ne citu Kopienu tiesību aktu pieņemšanai izmantoto juridisko pamatu, kuram, kā šajā gadījumā, ir līdzīgas īpašības (skat. īpaši 1994. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑187/93 Parlaments/Padome, Recueil, I‑2857. lpp., 28. punkts, kas tieši attiecas uz Regulas Nr. 259/93 juridiskā pamata izvēli un ko Padome un vairākas personas, kas iestājušās šajā lietā, min, pamatojot atsauci ar EKL 175. pantu).

51 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un, kā tas skaidri izriet arī no Konvencijas preambulas astotā apsvēruma, saskaņā ar kuru Konvencijas pušu tirdzniecības politikai un vides politikai būtu vienai otru jāpapildina, lai sasniegtu ilgtspējīgu attīstību, ir jāsecina, ka gan Konvencijā noteiktie mērķi, gan tās saturs ietver divas nedalāmi saistītas sastāvdaļas, no kurām nevienu nevar uzskatīt par netiešu vai pakārtotu otrai un no kurām viena attiecas uz kopīgo tirdzniecības politiku un otra – uz cilvēku veselības un vides aizsardzību. Piemērojot šī sprieduma 36. punktā minēto judikatūru, lēmums, ar kuru šī konvencija ir apstiprināta Kopienas vārdā, tātad ir jābalsta attiecīgi uz diviem juridiskajiem pamatiem, kas šajā gadījumā ir EKL 133. pants un 175. panta 1. punkts, skatīti kopā ar EKL 300. panta atbilstošajām normām.

52 Protams, – kā Tiesa ir būtībā nospriedusi iepriekš minētā sprieduma lietā “Titāna dioksīds” 17.–21. punktā – balstīšanās uz diviem juridiskajiem pamatiem nav pieļaujama, ja procedūras, kas paredzētas vienam vai otram pamatam, nav saderīgas un/vai ja abu šo juridisko pamatu saistīta izmantošana skar Parlamenta tiesības (šajā nozīmē skat. arī 1999. gada 25. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑164/97 un C‑165/97 Parlaments/Padome, Recueil, I‑1139. lpp., 14. punkts, un iepriekš minēto 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Komisija/Padome, 57. punkts). Tomēr šajā lietā šādas sekas neiestājas, kopā balstoties uz EKL 133. pantu un 175. panta 1. punktu.

53 Tiešām, pirmkārt, Konvencija neietilpst to nolīgumu skaitā, par kuriem, pamatojoties uz EKL 133. panta 5. punktu, Padome lemj vienbalsīgi, un tādēļ papildu atsaukšanās uz EKL 133. pantu nevar šajā gadījumā ietekmēt balsošanas noteikumus Padomē, jo minētā norma, tāpat kā EKL 175. panta 1. punkts būtībā paredz prasību pēc kvalificēta balsu vairākuma.

54 Otrkārt, atsauce vienlaicīgi uz EKL 133. pantu un 175. panta 1. punktu vairāk nevar ietekmēt Parlamenta tiesības, jo, ja pirmais no pantiem, kurš ir saistīts ar EKL 300. panta 3. punkta pirmo daļu, neprasa iepriekš apspriesties ar šo institūciju, slēdzot nolīgumu tirdzniecības politikas jomā, tad otrais no tiem turpretim noved pie šāda rezultāta. Pretēji aplūkojamajai situācijai iepriekš minētajā lietā “Titāna dioksīds” juridisko pamatu apvienošana tātad šajā gadījumā neiespaido Parlamenta tiesības.

55 Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka, balstot lēmumu par Konvencijas apstiprināšanu uz divkāršu juridisko pamatu – gan EKL 133. pantu, gan 175. pantu –, Kopiena sniedz norādes arī pārējām Konvencijas pusēm gan attiecībā uz Kopienu kompetences apjomu attiecībā uz šo konvenciju, kas, kā jau iepriekš norādīts, attiecas vienādi gan uz kopīgo tirdzniecības politiku, gan uz Kopienas vides politiku, gan uz Kopienas un dalībvalstu kopetences sadali, kas tāpat jāņem vērā nolīguma īstenošanas Kopienas līmenī posmā.

56 Ņemot vērā iepriekš minēto, Apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo tas ir pamatots tikai ar EKL 175. panta 1. punktu kopā ar EKL 300. panta 2. punkta pirmās daļas pirmo teikumu un 3. punkta pirmo daļu.

Par tiesāšanās izdevumiem

57 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to prasa lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punkta pirmo daļu, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus izdevumus paši. Šajā gadījumā spriedums ir daļēji nelabvēlīgs gan Komisijai, gan Padomei, tāpēc tām jāpiespriež segt tiesāšanās izdevumus pašām. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1) atcelt Padomes 2002. gada 19. decembra Lēmumu 2003/106/EK, ar ko Eiropas Kopienas vārdā apstiprina Roterdamas Konvenciju par iepriekš norunātas piekrišanas procedūru attiecībā uz dažām bīstamām ķīmiskām vielām un pesticīdiem starptautiskajā tirdzniecībā;

2) Eiropas Kopienu Komisija un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas;

3) Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika, Somijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Karaliste un Eiropas Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – angļu.