ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS‑HAKLAS [CHRISTINE STIX‑HACKL] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 14. septembrī (1)

Lieta C‑532/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Īriju

Publiskie iepirkumi – EKL 43. un 49. pants – Direktīva 92/50/EEK – Rakstisks līgums – Līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, nepublicējot attiecīgu paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu (uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā) – Neatliekamās palīdzības pakalpojumi – Pārskatāmība – Vienlīdzība – Pienākumu neizpilde






I –    Ievada apsvērumi

1.        Šī tiesvedība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, līdzīgi paralēli uzsāktajai tiesvedībai sakarā ar valsts pienākumu neizpildi (2), skar jautājumu par to, kādas prasības izriet no primārajām Kopienu tiesībām attiecībā uz publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras pārskatāmību. It sevišķi šajā tiesvedībā runa ir par pienākumiem, kurus, piešķirot tādu līgumu slēgšanas tiesības, uz kuriem direktīvas par publisko iepirkumu neattiecas, var atvasināt no pamatbrīvībām un vispārējiem tiesību principiem. Visbeidzot runa ir par Tiesas judikatūras lietās Teleaustria (3) un Coname (4) interpretāciju un attīstību.

2.        Lai gan Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [par procedūru koordinēšanu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai] (5) (turpmāk tekstā – “Direktīva 92/50”) – kas pa šo laiku aizstāta ar tā dēvēto tiesību aktu paketi – nenoliedzami attiecas uz tādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas ir saistīti ar šīs tiesvedības pamatā esošajiem neatliekamās palīdzības pakalpojumiem, taču tā ir piemērojama tikai tādiem iepirkumiem, kas ir balstīti uz rakstisku līgumu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

3.        Šī tiesvedība pirmām kārtām attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, t.i., uz EKL 49. pantu.

4.        Turklāt ir jāatzīmē arī EKL 86. pants. Tā 1. punkts paredz pienākumus dalībvalstīm attiecībā uz noteiktiem uzņēmumiem. Turpretim 2. punkts nosaka noteiktu uzņēmumu, un vispirms tādu uzņēmumu, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, pienākumus.

B –    Valsts tiesības

5.        1953. gada Likuma par sabiedrības veselības aizsardzību (Health Act 1953) 65. panta 1. punkts nosaka:

“Par sabiedrības veselības aizsardzību atbildīgā iestāde, ievērojot vispārējos ministra norādījumus un nosacījumus, ko tā uzskata par atbilstošiem, struktūrai, kas sniedz vai piedāvā sniegt tādu pakalpojumu, kas ir līdzīgs vai papildina tos, kurus var nodrošināt par sabiedrības veselības aizsardzību atbildīgā iestāde, var sniegt šādu atbalstu:

a)      iemaksu veidā segt iestādei radušās izmaksas;

[..].”

6.        1981. gada Likuma par ugunsdzēsības dienestu (Fire Services Act1981) 25. pants paredz:

“Ugunsdzēsības dienests [saskaņā ar likuma 9. pantu par ugunsdzēsības dienestu tiek uzskatītas vietējās pārvaldes iestādes] neatkarīgi no tā, vai ir ugunsgrēka risks, var veikt visas neatliekamās darbības vai piedalīties tajās un atbilstoši veikt tādus pasākumus cilvēku glābšanai vai drošībai un īpašuma aizsardzībai, kuras tas šajā sakarā atzīst par vajadzīgiem.”

III – Fakti, pirmstiesas procedūra un tiesvedība Tiesā

7.        Pamatojoties uz sūdzību, Komisija uzzināja, kādā veidā Īrijā tiek piešķirtas neatliekamās palīdzības pakalpojumu sniegšanas tiesības. Komisija uzskatīja, ka šī līguma slēgšanas tiesību piešķiršana bija jāizsludina saskaņā ar Direktīvu 92/50, tāpēc uzsāka ar Īriju saraksti. Šī sarakste skāra jautājumu, vai pastāv līgums, kuram vajadzēja piemērot noteiktus izsludināšanas pienākumus.

8.        2001. gada 28. novembrī Komisija lūdza Īrijas iestādēm informāciju par saistību starp Dublin City Council (turpmāk tekstā – “DCC”) un Eastern Regional Health Authority (turpmāk tekstā – “Authority”). Tā kā Komisija atbildi nesaņēma, tā uzsāka EKL 226. pantā paredzēto tiesvedību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi.

9.        Savā 2002. gada 18. jūnija atbildes vēstulē Īrijas iestādes paskaidroja, ka DCC sniegtos un saskaņā ar Health Act 1953 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu Authority apmaksātos pakalpojumus DCC bija sniegusi kā “pilnvarotāja” bez līguma ar Authority, tās kontroles vai uzraudzības. Turklāt tādi pakalpojumi jau bija sniegti gadu desmitiem.

10.      Komisija savā 2002. gada 9. augusta vēstulē pieprasīja no Īrijas iestādēm visus atbilstošos dokumentus, lai noskaidrotu saistību starp DCC un Authority .

11.      2002. gada 19. septembrī Veselības un bērnu lietu ministrija nosūtīja Komisijai atbildes vēstuli un virkni dokumentu.

12.      Komisija saglabāja savu nostāju par Kopienu tiesību pārkāpumu un 2002. gada 17. decembrī nosūtīja Īrijai argumentētu atzinumu, kādu paredz EKL 226. pants. Ar 2003. gada 14. februāra vēstuli Īrijas iestādes nosūtīja Komisijai detalizētu atbildi. Komisija šo atbildi atzina par neapmierinošu.

13.      Savā prasībā Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)      atzīt, ka, atļaujot Dublin City Council sniegt neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus, Eastern Regional Health Authority iepriekš nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, Īrija nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EK līgums;

2)      piespriest Īrijai atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

14.      Īrijas prasījumi Tiesai ir šādi:

1)      Komisijas prasību noraidīt;

2)      piespriest Komisijai atlīdzināt Īrijai radušos tiesāšanās izdevumus.

IV – Lietas dalībnieku un personas, kas iestājusies lietā, argumenti

A –    Komisija

15.      Kā uzskata Komisija, neatliekamās palīdzības pakalpojumu sniegšanas pamats Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā neietilpst, jo nav rakstiska līguma, taču zināmi pienākumi izriet no pamatbrīvībām, it īpaši no EKL 43. un 49. panta, kā arī no vispārējiem tiesību principiem. Pie pēdējiem neapšaubāmi pieder pārskatāmības princips, kā arī vienlīdzības vai nediskriminācijas princips. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz nolēmumiem iepriekš minētajā lietā Telaustria un lietā [C‑55/98] Vestergaard [1999. gada 28. oktobra spriedums, Krājums, I‑7641. lpp.].

16.      Dalībvalstis var brīvi izvēlēties noteiktu procedūru, taču tām jāievēro Kopienu tiesību prasības. Tāpēc ir jānosaka atbilstoša paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu forma. Tā ir atkarīga no pakalpojuma veida un no tā, kādu uzņēmumu loku tā interesētu.

17.      Par atbilstošām vadlīnijām Komisija atzīst savu skaidrojošo paziņojumu par koncesijām Kopienu tiesībās (6).

18.      No vairākām vēstulēm, it īpaši no 1999. gada 15. janvāra DCCFinance Officer and Treasurer” vēstules izriet, ka atsevišķas vienošanās saistībā ar sniedzamajiem pakalpojumiem tika noslēgtas 1998. gada jūnijā. Tā rezultātā arī tika izstrādāts līguma projekts. Kopienu tiesību kontekstā nav svarīgi, kā to ir jākvalificē no valsts tiesību viedokļa.

19.      Tāpēc Komisija noraida Īrijas argumentu, ka pakalpojumi netika sniegti Authority. Tās uzdevums cita starpā esot nodrošināt pakalpojumu sniegšanas kontroli. Ja arī DCC nav pienākuma sniegt pakalpojumu, tad Authority ir jārūpējas par šo pakalpojumu pieejamību. Tas izriet, piemēram, no iepriekš minētā līguma projekta.

20.      Ja Īrija argumentētu, ka pakalpojumu sniegšana – kas notiek bez paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu – balstās uz Health Act 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tas nozīmētu tikai to, ka šis noteikums pārkāpj EKL 43. un 49. pantu. Kā uzskata Komisija, šis noteikums pilnvaro vienīgi Authority noslēgt vienošanās. Tas nekavē Authority publicēt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkumu procedūrā. Pakalpojuma veids un tā nepievilcīgums uzņēmumiem nenozīmē, ka ir pieļaujams atteikties no visiem paziņojumiem par paredzamo publisko iepirkumu.

21.      Arī fakts, ka Authority nebūtu strīdīgos pakalpojumus piešķīrusi, ja tos nesniegtu DCC, šo rīcību nepadarītu likumīgu.

22.      Turklāt nav pareizi arī tas, ka var piemērot Direktīvas 92/50 6. pantā paredzēto izņēmumu.

23.      Visbeidzot ir noraidāms arī arguments, saskaņā ar kuru runa ir par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu EKL 86. panta 2. punkta izpratnē. Pienākumu, kurus uzliek EK līgums, ievērošana nekavē uzticēto īpašo pienākumu izpildi. Turklāt nav skaidrs, vai DCC vai Authority ir jāuzskata par uzņēmumu, kam ir uzticēta pakalpojumu sniegšana.

24.      Kas skar Īrijas argumentāciju, ka neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi tiek sniegti bez maksas, pakalpojumus, kurus izmanto indivīds, Īrija jauc ar tiem, kas tiek sniegti Authority.

25.      Saistībā ar Īrijas argumentu, ka DCC nav atlīdzināti visi izdevumi, Komisija, kura to turklāt apstrīd, norāda, ka tas ir nesvarīgi.

26.      Attiecībā uz Nīderlandes valdības viedokli, ka pamatbrīvību piemērošanas priekšnoteikums ir pārrobežu elementa pastāvēšana, Komisija atzīst, ka tas šajā lietā tā ir.

27.      Nīderlandes valdības minētais ierobežojums attiecībā uz saskaņoto normu pārākumu balstās uz nepareizu minētās lietas izpratni. Turklāt pati Direktīva 92/50 tās 3. panta 2. punktā paredz diskriminācijas aizliegumu.

28.      Noraidāms ir arī viedoklis, atbilstoši kuram pārskatāmības pienākums ir atkarīgs no brīvprātīgas publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūras veikšanas, un ka šajā gadījumā pastāv pamatojums vai arī ir izpildīti EKL 86. panta 2. punkta nosacījumi.

29.      Adekvātas publicitātes sakarā Komisija uzsver, ka tā ne visos gadījumos pieprasa valsts mēroga vai starptautisku uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, bet ka varētu pietikt arī ar paziņojumu noteiktiem uzņēmumiem. Publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūras īstenošana saskaņā ar direktīvām nav nepieciešama.

B –    Īrija

30.      Īrija apstrīd paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu nepieciešamību saistībā ar minētajiem pakalpojumiem.

31.      Būtībā Komisija apšauba vienošanās esamību un nevis jaunu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Īrija uzskata, ka Komisijas norādītās tiesību normas tomēr nav piemērojamas. Esošo nolīgumu grozīšana nevar tikt pieprasīta.

32.      Turklāt nekāds līgums vai cita veida vienošanās starp DCC un Authority nepastāv. Tā dēvētā 1998. gada jūnija vienošanās skar iestāžu vienošanos starp divām publiskām iestādēm un sarunas par DCC izmaksu segšanu.

33.      DCC darbojas, balstoties pati uz savām normatīvajām pilnvarām un savā vārdā. DCC nav arī pakļauta Authority kontrolei. Authority veiktā izmaksu segšana nav atlīdzība un nenosedz izmaksas pilnībā.

34.      Īrija norāda, ka uz minētajiem pakalpojumiem attiecas Direktīvas 92/50 I B pielikums. Pat ja būtu ticis noslēgts rakstisks līgums, saskaņā ar Direktīvas 92/50 9. pantu būtu piemērojams vienīgi vienkāršots režīms, tātad 14. un 16. pants. Pretējā gadījumā Komisijai būtu bijis jāierosina atbilstošs direktīvas grozījums.

35.      No tā, ka Īrijā neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi tiek sniegti bez maksas, izriet, ka tie nav pakalpojumi, kuri parasti tiek sniegti par atlīdzību. Līdz ar to nav piemērojams arī EKL 43. un 49. pants. Turklāt nepastāv pret ārvalsts privātajiem uzņēmumiem vērsta diskriminācija.

36.      Īrija turklāt uzskata, ka Komisijas minētā Tiesas judikatūra lietās Telaustria un Bellini (7) šajā lietā nav piemērojama.

37.      EKL 295. pants atļauj dalībvalstīm izvēlēties tiesību aktus, kas regulē īpašumtiesību sistēmu.

38.      Visbeidzot ir jānorāda uz īpašajiem noteikumiem par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi atbilstoši EKL 16. pantam un 86. panta 2. punktam.

C –    Persona, kas iestājusies lietā

39.      Nīderlandes Karaliste, kas ir iestājusies lietā Īrijas prasījumu atbalstam, norāda, ka pārskatāmības princips neuzliek pienākumu piemērot Direktīvas 92/50 prasības. Turklāt šim principam ir virkne izņēmumu. Pirmkārt, šajā gadījumā nav sasaistes faktora ar iekšējo tirgu. Pakalpojumu sniegšanas brīvība nav skarta. Nav iemesla pārbaudīt saderīgumu ar nediskriminācijas principu. Ja Direktīvā paredzētā robežvērtība netiek sasniegta, atkrīt arī pārskatāmības pienākuma piemērojamība.

40.      Otrkārt, pārskatāmības pienākums nav piemērojams tiktāl, ciktāl atvasinātās Kopienu tiesības nosaka to pašu. Tāpat tas nav piemērojams gadījumos, kuros direktīvas par publisko iepirkumu paredz izņēmumu, kā, piemēram, Direktīvas 92/50 4. un 6. pants. Tā kā direktīvas pārskatāmības kontekstā paredz minimālu tuvināšanu, dalībvalstis varētu to, protams, pārsniegt.

41.      Treškārt, EK līgumā paredzētos principus dalībvalstij nepieciešams ievērot tikai tad, ja ir uzsākta publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūra.

42.      Ceturtkārt, ir jāpārbauda, vai pastāv attaisnojoši iemesli vai arī ir izpildīti EKL 86. panta 2. punkta nosacījumi.

43.      Kas skar pārskatāmības pienākuma saturu, Nīderlandes valdība apgalvo, ka ir jānosaka, kas ir adekvāta publicitāte. Tas katrā publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūrā būtu jāatstāj līgumslēdzēju iestāžu ziņā. 2005. gada oktobrī Komisija ir iesniegusi skaidrojošā paziņojuma projektu attiecībā uz pārskatāmības pienākumu. Tāpēc ir īstais brīdis Tiesai precizēt pārskatāmības pienākuma saturu.

V –    Vērtējums

A –    Ievada apsvērumi

44.      Attiecībā uz Komisijas prasības pieteikumu ir jākonstatē, ka tas ir vērsts tikai uz konstatējumu par noteiktu pakalpojumu sniegšanas nesaderīgumu ar Kopienu tiesībām. Turklāt runa, protams, ir par atbildētājas dalībvalsts rīcību pagātnē, pie tam (arī) attiecīgā datumā, t.i., beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam. Līdz ar to principā arī noteiktas rīcības saglabāšana pēc šā datuma, ieskaitot šīs rīcības tolerēšanu, var būt tiesvedības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi priekšmets atbilstoši EKL 226. pantam.

45.      Komisijas prasības pieteikumā nav skarta tikpat interesanta problēma, vai attiecīgajai līgumslēdzējai iestādei vai koncesijas devējam ir pienākums lauzt jau noslēgtu līgumu un kā tas jādara. Tomēr Īriju šis jautājums skar tiktāl, ciktāl vienošanās nelikumības konstatēšanas gadījumā atbilstoši EKL 228. panta 1. punktam dalībvalstij ir pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi Tiesas sprieduma izpildei (8).

46.      Komisijas prasībā šajā sakarā tiek vienīgi lūgts konstatēt, ka konkrētajam pasākumam vajadzētu būt uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā priekšmetam. Ar to Komisija, kā šķiet, ir domājusi par kaut ko līdzīgu paziņojumam par paredzamo publisko iepirkumu.

47.      Tātad šīs tiesvedības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi mērķis nav noteikt, kādai būtu jābūt rīcībai attiecībā uz konkrēto līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, bet tikai noteikt, ka tas, ka nav ticis publicēts nekāds paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu, katrā ziņā ir nepieņemami.

48.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru EKL 49. pants “Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību [ir dibināti] kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī tiesību norma prasa novērst jebkuru ierobežojumu, pat ja tas vienādi attiecas uz attiecīgās valsts pakalpojumu sniedzējiem un citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja tas pēc sava rakstura ir vērsts uz citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzēja, kurā tas likumīgi piedāvā tādus pašus pakalpojumus, darbības ierobežošanu vai aizliegšanu” (9).

49.      Saistībā ar juridiskajiem pamatiem, kuru pārkāpums ir jāpārbauda šajā tiesvedībā, Komisijas plašo prasījumu dēļ, kas attiecas uz “pienākumu, ko uzliek Līgums” pārkāpumiem, var būt runa ne tikai par EKL 43. un 49. pantu, bet arī par vispārējiem tiesību principiem, kā arī par EKL 10. pantu. Pēdējais noteikums ir apsverams līdzvērtības un efektivitātes principa veidā (10).

50.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru (11) ir jāpiemēro primārās tiesību normas, ja uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu neattiecas neviena no direktīvām. Šis priekšnoteikums attiecībā uz tādu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu kā šajā lietā ir izpildīts, jo uz to, kā atbilstoši uzskata abas puses, Direktīva 92/50 neattiecas, jo nav rakstiska līguma.

51.      Darbība, kas ir šīs tiesvedības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pamatā, skar noteiktu mehānismu attiecībā uz valsts resursu izmantošanu noteiktiem pakalpojumiem. Pati Īrija atzīst, ka zināma veida vienošanās pastāv.

52.      Kā uzskatāmi parāda spriedums lietā Komisija/Spānija, direktīvas par publisko iepirkumu attiecas arī uz sadarbības līgumiem starp valsts pārvaldes iestādēm un pārējām valsts iestādēm (12). Tas, ka šajā lietā pastāvēja rakstiska vienošanās, šobrīd izskatāmajā lietā nav svarīgi, jo šajā gadījumā ir runa nevis par direktīvas nosacījumu izpildi, bet gan par primāro tiesību piemērošanu. Tām saistībā ar attiecību veidu ir piemērojamas pat mazāk stingras prasības nekā direktīvās paredzētās. Katrā ziņā arī šajā tiesvedībā ir konstatēts, ka ir divas atšķirīgas iestādes.

53.      Izskatāmās tiesvedības pamatā ir pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošana. Tā nozīmē, ka strīdīgās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas priekšmets ir “pakalpojumi” EKL 50. panta nozīmē.

54.      Varētu, protams, uzskatīt, ka par slimnieku transportēšanu un/vai ātrās palīdzības transportu pakalpojuma saņēmēji parasti tieši nemaksā, bet ka izdevumus sedz apdrošināšana un tie tiek segti tieši no valsts budžeta. Tā kā saskaņā ar Tiesas judikatūru tieši veselības aprūpē (13) pietiek ar to, ja atlīdzību par pakalpojumu nodrošina trešā puse, nav vajadzības tuvāk pārbaudīt norēķinu sistēmu kontekstā ar strīdīgajiem pakalpojumiem. Katrā ziņā ir konstatēts, ka East Coast Area Health Board maksāja tā dēvētos “contribution”. Tāpēc par jautājumu, cik liels ir to apjoms attiecībā pret faktiskajiem izdevumiem, šajā tiesvedībā nav jāspriež.

B –    Princips: pārskatāmības pienākums

55.      Šīs tiesvedības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi priekšmets ir jautājums par to, vai ar konkrēto darbību ir tikusi pārkāpta pārskatāmības prasība.

56.      Kā jau ir minēts manos secinājumos lietā Coname, jau saskaņā ar direktīvām pārskatāmības jēdziens attiecas uz vairāku aspektu kopumu (14). Šajā tiesvedībā ir runa tikai par noteiktiem izsludināšanas pienākumiem attiecībā uz noteiktu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu.

57.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru potenciālajam pretendentam ir “jāgarantē adekvāta publicitāte, tādējādi ļaujot īstenot konkurenci attiecībā uz pakalpojumu koncesijām un [..] kontroli” (15). Bez šaubām, šī prasība attiecas ne tikai uz tādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas neiekļaujas Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā to koncesijas rakstura dēļ, bet arī uz tādu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, uz kuriem citu iemeslu dēļ neattiecas šī vai cita direktīva par publiskajiem iepirkumiem. Fakts, ka ne visām līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām, neatkarīgi no to priekšmeta un to vērtības, ir piemērojams tas pats standarts, šajā gadījumā ir jāmin tikai precizēšanas labad.

58.      Atbildētājas dalībvalsts rīcības likumības novērtēšanas kritērijs ir tas, vai bija nodrošināta adekvāta pārskatāmība.

59.      Tātad ir jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā tā dēvētā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā neesamība pārkāpj šo prasību. Tiesa lietā Coname ir norādījusi, ka ir “jāpārbauda, vai [piešķiršana] [..] atbilst prasībām par pārskatāmību, kas, nebūt neuzliekot pienākumu publicēt uzaicinājumu uz konkursu, ļauj uzņēmumam, kas atrodas [..] citas dalībvalsts teritorijā, piekļūt atbilstošai informācijai par minēto koncesiju, pirms tā tiek piešķirta, lai šis uzņēmums varētu izrādīt savu interesi par šīs koncesijas iegūšanu, ja to vēlētos” (16).

60.      Tātad no judikatūras izriet, ka šī atbilstība ir jānovērtē, ņemot vērā personas, kas ir ieinteresētas konkrētajā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā. Turklāt ir jāņem vērā ne tikai faktiski ieinteresētie pakalpojumu sniedzēji, jo loks aptver arī visus potenciālos interesentus citās dalībvalstīs.

61.      Tādēļ ir jāizvēlas tāds pārskatāmības līmenis, kas atbilst šai prasībai. Tomēr pastāv jautājums, vai tam noteikti ir jānotiek tā dēvētā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā vai paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu veidā.

1)      Uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā nepieciešamība?

62.      Pirmām kārtām ir jānoskaidro, vai primārās tiesības visos gadījumos pieprasa tā dēvēto uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā.

63.      Šajā sakarā varētu izmantot Tiesas pirmās palātas spriedumus lietās Parking Brixen un ANAV, kurās Tiesa ir nospriedusi, ka “dalībvalstis nevar atstāt spēkā tādas valsts tiesību aktu [normas], ar kurām tiek atļauts [piešķirt] sabiedrisko pakalpojumu koncesijas, neīstenojot konkurenci, jo ar šādu piešķiršanu tiek pārkāpts EKL 43. vai 49. pants vai vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības princips” (17).

64.      Tomēr varētu būt runa par neprecizitāti sprieduma vācu valodas redakcijā. Līdzīgi kā franču valodas redakcija abās šajās lietās, arī itāļu valodas redakcija lietā ANAV runā par “mise en concurrence” vai par “procedura concorrenziale”. Tāpēc apzināti runa nav par “appel d’offres” vai “bando di gara”, tātad par paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu direktīvu par publisko iepirkumu izpratnē.

65.      Turklāt Tiesa savā spriedumā, kuru pasludinājusi virspalāta, lietā Coname skaidri uzsver, ka primārās tiesības ne visos gadījumos pieprasa uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu izpratnē (18).

66.      Tāpēc šis Tiesas spriedums ir jāuzskata par galveno lēmumu, kas tādējādi ir sākuma punkts sekojošam vērtējumam. Turklāt tas izriet no apstākļa, ka spriedumu lietā Coname pasludināja virspalāta un citi spriedumi satur valodas neprecizitātes, un arī no principiāliem apsvērumiem.

67.      Viedoklim, saskaņā ar kuru līguma slēgšanas tiesību piešķiršana bez paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu (uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā) un tieša sazināšanās ar noteiktiem uzņēmumiem ir vispārīgi nepieļaujama, nevar piekrist jau tāpēc vien, ka pat direktīvas par publisko iepirkumu paredz izņēmumus šādam publicitātes pienākumam. Tomēr Komisija pati skaidri norāda, ka tā nerunā par Direktīvā 92/50 paredzēto publicitātes pienākumu transponēšanu primārajās tiesībās. Ja saskaņā ar primārajām tiesībām vienmēr būtu nepieciešams paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu, līgumslēdzējas iestādes ārpus direktīvu par publisko iepirkumu darbības jomas būtu pakļautas stingrākiem noteikumiem nekā šo direktīvu piemērošanas jomā ietvertie.

68.      Papildus tam Tiesa spriedumā lietā Coname atzīst arī zināmus izņēmumus no primārajās tiesībās noteikto pienākumu ievērošanas. Šie izņēmumi vēl ir jāizskata atsevišķi.

69.      Līdz ar to ir jāsecina, ka var pastāvēt tādi līgumi, attiecībā uz kuriem tā dēvētais uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, tātad paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu, nav nepieciešams.

70.      Šajā sakarā, man šķiet, ir nepieciešams atgādināt par manu jau secinājumos lietā Coname pausto nostāju (19) par to, ka nav vienota tiesiskā regulējuma par publiskajiem iepirkumiem un ka ir lietderīgi diferencēt, ņemot vērā konkrētos līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas apstākļus. Šī tiesvedība dod Tiesai iespēju nodrošināt nepieciešamo skaidrojumu.

2)      Diferenciācija, ņemot vērā konkrēto līguma veidu

71.      Ir jāvadās pēc principa, ka pārskatāmības pienākuma detaļas izriet no katra konkrētā gadījuma apstākļiem.

72.      Turpmākie apsvērumi saskaņā ar šīs tiesvedības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi priekšmetu attiecas uz nosacījumiem, atbilstoši kuriem var atteikties no uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā publicēšanas un to, vai šie nosacījumi šajā lietā ir izpildīti.

73.      Orientējošu informācijas avotu, no vienas puses, dod princips, ka ir jāpastāv pārbaudes iespējai, kā arī samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi. No otras puses, ir jāņem vērā attiecīgo Kopienu tiesību publisko iepirkumu jomā mērķi, tādi kā konkurences un iekšējā tirgus nodrošināšana, kā arī primāro tiesību aktu normu “effet utile”.

74.      Pārskatāmības pienākuma saturs ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, tādiem kā līguma priekšmets, proti, pakalpojumi, piegādes vai būvdarbi, un līguma paredzamās vērtības.

75.      Tā kā šajā tiesvedībā ir runa par Direktīvas 92/50 I B pielikumā paredzētajiem pakalpojumiem, tātad par pakalpojumiem, kas nav prioritāri, ir jāpārbauda, vai direktīvā noteiktajai atšķirībai starp prioritāriem pakalpojumiem un pakalpojumiem, kas nav prioritāri, ir nozīme arī primārajās tiesībās.

76.      Šo direktīvās paredzēto kategoriju noteikšanas pamatā varētu būt arguments, kas skar visu publisko iepirkumu jomu, ka daži līgumi ir vairāk saistīti ar iekšējo tirgu nekā citi, t.i., tajos ir ieinteresēts lielāks uzņēmumu loks, ieskaitot citu dalībvalstu uzņēmumus. Šim aspektam varētu būt nozīme tieši saistībā ar pamatbrīvību piemērošanu, jo tās ir saistītas ar pārrobežu elementu (20).

77.      Kopienu likumdevējs tikai noteiktas pakalpojumu kategorijas, proti, prioritāros pakalpojumus, ir pakļāvis Direktīvas 92/50 režīmam pilnībā, taču no tā vēl nevar secināt, ka citi pakalpojumi, proti, pakalpojumi, kas nav prioritāri, nav saistīti ar iekšējo tirgu, t.i., tie nevarētu tikt sniegti kā pārrobežu pakalpojumi. Ja arī Kopienu likumdevējs šo sadalījumu divās daļās grozījumu ietvaros, t.i., Direktīvā 2004/18, – turklāt vēl ar to pašu pamatojumu (21) – ir saglabājis, tas vēl principā neizslēdz primāro tiesību piemērošanu.

78.      Ja balstītos uz pieņēmumu, ka par pakalpojumiem, kas nav prioritāri, pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm intereses nav, tad Komisijai tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi būtu jāpierāda, ka attiecīgajam publiskajam iepirkumam tomēr ir varbūtēja pārrobežu nozīme.

79.      Principā Komisijai tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi ir jāpierāda savi argumenti gan faktiskā, gan juridiskā ziņā. No tā varētu secināt, ka Komisijai, veicot tirgus analīzi, ir jāpierāda, kuri uzņēmumi, ņemot vērā iespējamo konkurenci, varētu būt ieinteresēti plānotā līguma piešķiršanā, ņemot vērā, ka līguma vērtībai un priekšmetam šajā sakarā ir izšķiroša nozīme.

80.      Nedz Komisijas rakstveida, nedz mutvārdu argumenti šīm prasībām neatbilst. Ja pamatā ir šī stingrā pierādīšanas pienākuma mēraukla, Komisijas prasības pieteikums būtu jānoraida kā nepamatots.

81.      Šajā sakarā tomēr nevar neņemt vērā, ka Tiesa publisko iepirkumu jomā līdz šim nav paredzējusi tik stingrus kritērijus (22). Gluži otrādi, tā kā nav pretēju pierādījumu, tā varētu uzskatīt, ka noteikta mēroga līgumi šaubu gadījumā, iespējams, rada citu dalībvalstu uzņēmumos ieinteresētību.

82.      Tātad šajā tiesvedībā nav jāatsakās no principa, ka ir jāsniedz tik daudz informācijas, cik potenciāli ieinteresētajiem uzņēmumiem ir nepieciešams, lai tie varētu izlemt jautājumu par dalību līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā vai jautājumu par piedāvājuma iesniegšanu. Primārās tiesības nekādā gadījumā neuzliek pienākumu sniegt informāciju, kas saskaņā ar direktīvām par publisko iepirkumu ir paredzēta paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu paraugos (23).

83.      Tas, ka attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, balstoties uz tās saturiskajām pazīmēm, attaisno publicitātes neesamību vispār, no lietas materiāliem vai tiesas sēdes neizriet. Ne ikgadējā vērtība, ne pakalpojumu priekšmets neliecina par to, ka šāda neesamība ir saderīga ar Kopienu tiesībām.

84.      Līdz ar to tagad ir jāpārbauda, vai šī neesamība varēja tikt balstīta uz primārajās tiesībās skaidri paredzētajiem izņēmumiem vai uz judikatūrā atzītajiem attaisnojošajiem iemesliem attiecībā uz pamatbrīvībām vispārīgi vai publisko iepirkumu jomā.

85.      Tā kā konkrētajā gadījumā paredzēto pakalpojumu izziņošana vispār nav notikusi, ir lieki detalizēti pārbaudīt, kurš publicēšanas veids bija jāizvēlas un kādam bija jābūt uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā obligātajam saturam.

C –    Izņēmumi un pamatojumi

86.      Turpinājumā ir jāpārbauda, vai saistībā ar ierobežojumu niecīgo ietekmi pamatbrīvības nav ietekmētas, vai atbildētāja dalībvalsts var atsaukties uz Līguma noteikumiem, kas dalībvalsts pasākumus izslēdz no primāro tiesību piemērošanas, vai pastāv attaisnojošs iemesls, kas skaidri paredzēts Līgumā vai atzīts judikatūrā un vai ir piemērojams EKL 86. panta 2. punkts. Visbeidzot, ir jāpārbauda, vai direktīvās paredzētie izņēmumi, it īpaši Direktīvas 92/50 6. pants, ir piemērojami kā tādi vai pēc analoģijas.

1)      Līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas nenozīmīgā ietekme

87.      Tiesa savā spriedumā lietā Coname ir atkārtojusi preču brīvas aprites ietvaros attīstīto judikatūru, saskaņā ar kuru “īpašu apstākļu dēļ, piemēram, pavisam nelielu ekonomisku problēmu dēļ, būtu pamats apgalvot, ka uzņēmums, kas atrodas citā dalībvalstī, [..] nebūtu ieinteresēts iegūt attiecīgo koncesiju un ka ietekme uz attiecīgajām pamatbrīvībām tādējādi būtu uzskatāma par pārāk apšaubāmu un pārāk netiešu, lai varētu secināt, ka, iespējams, ir noticis pamatbrīvību pārkāpums” (24).

88.      Neatkarīgi no tā, ka rodas jautājums par mazsvarīguma robežām, strīdīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršana vairāku miljonu Īrijas mārciņu vērtībā gadā šiem nosacījumiem neatbilst. 2001. gadā ikgadējo pakalpojumu vērtībai bija jāsasniedz jau vairāk nekā 7 miljonus mārciņu. Tādējādi tika ievērojami pārsniegta pat Direktīvā 92/50 paredzētā robežvērtība.

2)      Attaisnojošie iemesli, kurus skaidri paredz Līgums

89.      Vispirms ir jāatgādina par Līguma noteikumiem, kuri dalībvalstu pasākumus – kaut arī pamatojoties uz noteiktiem nosacījumiem – vispārīgi izslēdz no primāro tiesību piemērošanas. Turklāt publisko iepirkumu jomā ir pirmām kārtām nepieciešami izņēmumi attiecībā uz drošību, proti, EKL 296. un 297. pants. Tomēr pierādījuma neesamības dēļ šie izņēmumi šajā lietā atkrīt.

90.      Tāpat arī dalībvalstis var balstīties uz Līgumā skaidri noteiktajiem attaisnojošajiem iemesliem saskaņā ar EKL 46. pantu, skatot to kopā ar EKL 55. pantu, tādiem kā sabiedriskā kārtība vai veselība. Šajā lietā tomēr ir jāpiebilst, ka atbildētāja dalībvalsts nav aizstāvējusies, pierādot atbilstoša attaisnojoša iemesla esamību (25).

91.      Turpretim uz valsts iestādi attiecināms, t.i., uz EKL 45. panta balstīts attaisnojošs iemesls pieprasa, lai tiktu izpildīti atsevišķi nosacījumi. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “EKL 45. pants un 55. pants kā izņēmumi no brīvības veikt uzņēmējdarbību pamatnoteikuma ir jāinterpretē tādējādi, ka tie tiktu piemēroti tikai tad, ja ir absolūti nepieciešams aizsargāt intereses, ko tie ļauj aizstāvēt dalībvalstīm” (26).

92.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru minētajos pantos paredzētais izņēmums ir piemērojams tikai darbībām, kas pašas par sevi ir tieša un konkrēta līdzdalība valsts varas īstenošanā (27).

93.      Taču šajā lietā judikatūrā noteiktie nosacījumi attiecībā uz šo skaidri paredzēto iemeslu piemērojamību nav izpildīti.

3)      Līgumā skaidri nenoteiktie attaisnojošie iemesli vai vispārējo interešu iemesli

94.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru (28), kura principā ir attiecināta arī uz publisko iepirkumu jomu (29), ierobežojumi brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai var būt pamatoti, ja tie atbilst noteiktiem nosacījumiem.

95.      Saskaņā ar šo judikatūru minētajiem ierobežojumiem ir jābūt pamatojamiem ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, jābūt piemērotiem izvirzītā mērķa sasniegšanai un tie nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Katrā gadījumā tiem ir jābūt piemērojamiem nediskriminējošā veidā.

96.      Šajā sakarā tomēr ir jānorāda, ka atbildētāja dalībvalsts nav varējusi pierādīt, ka Tiesas atzītie attaisnojošie iemesli vai vispārējo interešu iemesli, kā, piemēram, patērētāju aizsardzība, attaisno izvēlēto rīcību.

97.      Visbeidzot ir jānorāda uz “objektīva iemesla” attaisnojošo iemeslu, kas ir attīstīts Tiesas judikatūrā (30). Plašāks skaidrojums par šo iespēju, kuru Tiesa nav precīzāk izskaidrojusi, pamatot atsevišķus dalībvalstu noteikumus, it īpaši tās piemērošanas nosacījumus, nav nepieciešams, jo Īrija atbilstošus argumentus šajā kontekstā nav sniegusi.

4)      EKL 86. pants

98.      Tālāk šajā lietā ir jāapskata EKL 86. pants.

99.      Konkrētās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kontekstā ir jānorāda, ka patiesībā tā ir ekskluzīvu tiesību piešķiršana, proti, neatliekamās palīdzības, precīzāk, neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu jomā.

100. Šajā sakarā rodas jautājums, vai EKL 86. panta 1. punkts attiecas arī uz šādu tiesību uzticēšanu, un ne tikai uz citiem valsts pasākumiem attiecībā uz uzņēmumiem, kuriem dalībvalstis piešķir ekskluzīvas vai īpašas tiesības. No Tiesas judikatūras var secināt, ka arī uz pašu ekskluzīvo tiesību piešķiršanu, proti, radot dominējošo stāvokli tirgū, attiecas EKL 86. panta 1. punkts apvienojumā ar EKL 82. pantu. Taču tas vēl nenozīmē, ka šāda piešķiršana ir aizliegta (31). Jautājums par to, vai šādu tiesību piešķiršana, piemēram, DCC piešķirtās tiesības sniegt neatliekamās palīdzības pakalpojumus, atbilst Kopienu tiesībām, ir jānoskaidro, pamatojoties uz citiem noteikumiem, nevis EKL 86. panta 1. punktu. Šajā ziņā pie atbilstošajām materiāltiesiskajām normām pieder arī EKL 86. panta 2. punkts. Līdz ar to šim noteikumam, neskaitot pasākumus, kuri skar uzņēmumus, ir nozīme arī kontekstā ar valsts pasākumiem.

101. Šajā tiesvedībā tomēr ir runa nevis par tiesību nodošanu Authority, bet par tās rīcību sabiedrisko pakalpojumu ietvaros, proti, tās veikto līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, t.i., uzticot neatliekamās palīdzības pakalpojumu sniegšanu DCC. Attiecībā uz iestāžu rīcību, kurām tiek nodotas noteiktas tiesības, EKL 86. panta 2. punktam ir tiesiska nozīme.

102. Kas attiecas uz neatliekamās palīdzības pakalpojumu nodošanu DCC, ir jāpārbauda, vai Authority atbilst EKL 86. panta 2. punkta nosacījumiem, t.i., vai tas ir uzņēmums, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un vai primāro tiesību normu piemērošana de jure vai de facto ir kavējusi tam nodoto uzdevumu īstenošanu.

103. Principā ir jāatzīst, ka noteiktos gadījumos publiskā iepirkuma procedūras īstenošana uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā veidā ar to saistītā norises laika un piedāvājumu iesniegšanai paredzētā termiņa dēļ var kavēt uzdevumu izpildi. Tā tas varētu būt, piemēram, sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu gadījumā, ja iepriekš minētā iemesla dēļ būtu bijuši enerģijas vai ūdens piegādes pārtraukumi vai novēlēta saņemšana.

104. Tāpēc Tiesas judikatūras skatījumā ir jāpārbauda, kādā apjomā bija nepieciešama konkurences ierobežošana vai pat jebkādas konkurences izslēgšana no citu uzņēmumu puses, lai ekskluzīvo tiesību īpašniekam būtu iespēja izpildīt savus ar vispārējām interesēm saistītos uzdevumus, turklāt saimnieciski pieņemamos apstākļos (32).

105. Kaut arī nav nepieciešams, lai, veicot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, būtu apdraudēta uzņēmuma turpmākā pastāvēšana, ir vismaz jābūt pierādītam, ka īpašo pienākumu, kas ir uzticēti šim uzņēmumam, izpilde de jure vai de facto būtu bijusi apdraudēta (33).

106. Šajā sakarā atbildētāja dalībvalsts nav varējusi pierādīt, ka izvēlētā pieeja bija nepieciešama, lai dotu DCC iespēju izpildīt savu ar vispārējām interesēm saistīto uzdevumu saimnieciski pieņemamos apstākļos.

107. Līdz ar to nav jāizskata jautājums, vai DCC patiešām ir uzņēmums, kam ir uzticēti ar vispārējām saimnieciskām interesēm saistīti uzdevumi.

108. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka EKL 86. panta 2. punkts kā noteikums, kurš atļauj izņēmumus no EK līguma, ir jāinterpretē šauri (34). Šīs tiesvedības kontekstā EKL 16. pants arī neko citu neparedz.

5)      Direktīvās paredzēto izņēmumu transponēšana

109. Visbeidzot ir jāņem vērā izņēmumu, kas noteikti direktīvās attiecībā uz iepriekšēja paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu publicēšanas pienākumu, piemērošana.

110. Ir jāvadās no principa, ka primāro tiesību piemērošanas jomā tieši tās pašas prasības, kādas ir direktīvās, nevar piemērot attiecībā uz publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūru. Tas, protams, neizslēdz, ka dažas prasības, tādas kā diskriminācijas aizliegums, ir piemērojamas arī ārpus direktīvu darbības jomas – tomēr saskaņā ar citu juridisku pamatu, kā, piemēram, vispārīgs tiesību princips.

111. Kā jau vairākkārt uzsvērts (35), primāro tiesību ietvaros katrā ziņā būtu nepieciešams atzīt arī tādus izņēmumus, kas atbilst tiem, kurus nosaka direktīvas (36). Nevar izslēgt, ka var būt arī gadījumi, kuros publiskā iepirkuma procedūra var notikt, iepriekš nepublicējot paziņojumu par paredzamo iepirkuma procedūru, proti, nepublicējot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā.

112. Šajā gadījumā attiecībā uz šo izņēmumu veidu tomēr ir jākonstatē, ka atbildētāja dalībvalsts nav balstījusies uz kādu no izņēmumiem, kas minēti Direktīvā 92/50, lai, nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, veiktu iepirkumu sarunu procedūras veidā.

6)      Direktīvas 92/50 6. pants

113. Tiesvedībā vairākkārt ir apspriesta Direktīvas 92/50 6. panta piemērojamība. Šis noteikums izslēdz pakalpojumu līgumus no šīs direktīvas piemērošanas jomas, balstoties uz noteiktiem nosacījumiem – cita starpā, pakalpojuma sniedzējam ir jābūt ekskluzīvām tiesībām.

114. Attiecībā uz šī izņēmuma noteikuma piemērojamību principiāli ir jāpiebilst, ka to var piemērot tikai tad, ja uz attiecīgo publisko iepirkumu vispār attiecas Direktīva 92/50. Tā kā tomēr ir konstatēts, ka nav izpildīti jau citi nosacījumi Direktīvas 92/50 piemērojamībai, pārbaude, vai šajā tiesvedībā pastāv ekskluzīvas tiesības, ir lieka.

115. Tiesvedības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ietvaros attiecīgās dalībvalsts uzdevums ir norādīt varbūtējos iemeslus Kopienu tiesību normu nepiemērošanai. Šajā tiesvedībā diskusijas tomēr stricto sensu aprobežojas ar Direktīvas 92/50 6. pantu.

116. To, vai primārajās tiesībās pastāv salīdzināms izņēmums, kas vajadzības gadījumā varētu būt attaisnojošs iemesls vai tā dēvētais “objektīvais iemesls” sprieduma lietā Coname izpratnē, kā rezultātā šādas darbības būtu atbrīvotas pat no primāro tiesību piemērošanas, lietas dalībnieki tuvāk nav apsprieduši.

D –    Secinājumi

117. Kopumā Komisijas kritizētās darbības izvērtēšana liek secināt, ka nepastāvēja apstākļi, kas ļāva sniegt strīdīgos pakalpojumus, nepublicējot nekādu paziņojumu.

118. Nenoliedzami, pastāv arī tāda publiskā iepirkuma procedūra, attiecībā uz kuru var atteikties no izziņošanas vispār, tomēr šādi apstākļi šajā lietā nepastāv vai vismaz nav pierādīti.

VI – Tiesāšanās izdevumi

119. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Īrijai spriedums nav labvēlīgs un Komisija ir prasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad jāpiespriež Īrijai atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus. Nīderlandes Karaliste kā persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

VII – Secinājumi

120. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai:

1)      atzīt, ka, atļaujot Dublin City Council sniegt neatliekamās palīdzības transportlīdzekļu pakalpojumus, Eastern Regional Health Authority iepriekš nepublicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, lai gan tādi apstākļi, kas ļautu Īrijai šādi rīkoties, nepastāvēja, Īrija nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EK līgums;

2)      piespriest Īrijai atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      piespriest Nīderlandes Karalistei segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.


1 – Oriģinālvaloda – vācu.


2 – Mani šīsdienas secinājumi lietā C‑507/03 Komisija/Īrija.


3 – 2000. gada 7. decembra spriedums lietā C‑324/98 Telaustria un Telefonadress (Recueil, I‑10745. lpp.).


4 – 2005. gada 21. jūlija spriedums lietā C‑231/03 Coname (Krājums, I‑7287. lpp.).


5 – OV L 209, 1. lpp.


6 – OV C 121, 2. lpp.


7 – 1987. gada 9. jūlija spriedums apvienotajās lietās no 27/86 līdz 29/86 SA Constructions et entreprises industrielles u.c. (Recueil, 3347. lpp.).


8 – 2004. gada 18. novembra spriedums lietā C‑126/03 Komisija/Vācija (Krājums, I‑11197. lpp., 26. punkts) un 2005. gada 3. marta spriedums lietā C‑414/03 Komisija/Vācija (Krājumā nav publicēts, 11. punkts).


9 – 2005. gada 20. oktobra spriedums lietā C‑264/03 Komisija/Francija (Krājums, I‑8831. lpp., 66. punkts).


10 – Mani 2005. gada 12. aprīļa secinājumi lietā C‑231/03 (spriedums minēts 4. zemsvītras piezīmē), 81. punkts un tajā minētās norādes par judikatūru.


11 – Spriedumi lietā C‑231/03 (iepriekš minēta 4. zemsvītras piezīmē), 16. punkts, un lietā C‑264/03 (iepriekš minēta 9. zemsvītras piezīmē), 32. punkts.


12 – 2005. gada 13. janvāra spriedums lietā C‑84/03 Komisija/Spānija (Krājums, I‑139. lpp., 38. un turpmākie punkti).


13 – 1998. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑158/96 Kohll (Recueil, I‑1931. lpp.), 2001. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑368/98 Vanbraekel (Recueil, I‑5363. lpp.), 2001. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑157/99 Smits un Peerbooms (Recueil, I‑5473. lpp.) un 2003. gada 13. maija spriedums lietā C‑385/99 Müller-Fauré (Recueil, I‑4509. lpp.).


14 – Mani secinājumi lietā C‑231/03 (spriedums minēts 4. zemsvītras piezīmē), 88. un turpmākie punkti.


15 – 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑410/04 ANAV (Krājums, I‑3303. lpp., 21. punkts) un 2005. gada 13. oktobra spriedums lietā C‑458/03 Parking Brixen (Krājums, I‑8612. lpp., 49. punkts).


16 – Spriedums lietā C‑231/03 (iepriekš minēts 4. zemsvītras piezīmē), 21. punkts.


17 – Spriedumi iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētajā lietā C‑410/04, 23. punkts, un lietā C‑458/03, 52. punkts.


18 – Spriedums lietā C‑231/03 (iepriekš minēts 4. zemsvītras piezīmē), 21. punkts. To parāda arī sprieduma franču valodas versija (un appel d’offres).


19 – Mani secinājumi lietā C‑231/03 (spriedums iepriekš minēts 4. zemsvītras piezīmē), 69. un turpmākie punkti.


20 – Skat. manus secinājumus lietā C‑231/03 (iepriekš minēta 4. zemsvītras piezīmē), 78. punkts.


21 – Deviņpadsmitais apsvērums.


22 – Skat. tikai 2005. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑158/03 Komisija/Spānija (Krājumā nav publicēts, OV C 330, 1. lpp.).


23 – Skat. manus secinājumus lietā C‑231/03 (spriedums iepriekš minēts 4. zemsvītras piezīmē), 97. punkts.


24 – Spriedums lietā C‑231/03 (iepriekš minēts 4. zemsvītras piezīmē), 20. punkts.


25 – Spriedums lietā C‑264/03 (iepriekš minēts 9. zemsvītras piezīmē), 69. punkts.


26 – 1988. gada 15. marta spriedums lietā 147/86 Komisija/Grieķija (Recueil, 1637. lpp., 7. punkts), 1998. gada 29. oktobra spriedums lietā C‑114/97 Komisija/Spānija (Recueil, I‑6717. lpp., 34. punkts) un 2006. gada 30. marta spriedums lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti (Krājums, I‑2941. lpp., 45. punkts).


27 – 1974. gada 21. jūnija spriedums lietā 2/74 Reyners (Recueil, 631. lpp., 45. punkts), 1993. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑42/92 Thijssen (Recueil, I‑4047. lpp., 8. punkts), lietā C‑114/97 (iepriekš minēta 26. zemsvītras piezīmē), 35. punkts, 2001. gada 31. maija lietā C‑283/99 Komisija/Itālija (Recueil, I‑4363. lpp., 20. punkts) un lietā C‑451/03 (iepriekš minēta 26. zemsvītras piezīmē), 46. punkts.


28 – Skat. tikai 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus (Recueil, I‑1663. lpp., 32. punkts), 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard (Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts) un 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑243/01 Gambelli u.c. (Recueil, I‑13031. lpp., 64. punkts un turpmākie punkti).


29 – Skat. tikai spriedumu lietā C‑158/03 (iepriekš minēts 22. zemsvītras piezīmē), 35. punkts.


30 – Spriedums lietā C‑231/03 (iepriekš minēts 4. zemsvītras piezīmē), 23. punkts: “Jāatgādina – apstāklis, ka Comune di Cingia de Botti pieder 0,97 % no Padania kapitāla, nav uzskatāms par objektīvu iemeslu, kas varētu attaisnot šādu atšķirīgu attieksmi.”


31 – Skat., piemēram, 1991. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑41/90 Höfner un Elser (Recueil, I‑1979. lpp., 29. punkts), 1991. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑179/90 Merci Convenzionali Porto di Genova (Recueil, I‑5889. lpp., 16. punkts) un 1992. gada 17. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑271/90, C‑281/90 un C‑289/90 Spānija u.c./Komisija (Recueil, I‑5833. lpp., 35. punkts un turpmākie punkti).


32 – 1993. gada 19. maija spriedums lietā C‑320/91 Corbeau (Recueil, I‑2533. lpp., 16. punkts) un 2001. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑475/99 Ambulanz Glöckner (Recueil, I‑8089. lpp., 57. punkts).


33 – 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑157/94 Komisija/Nīderlande (Recueil, I‑5699. lpp., 43. punkts).


34 – Spriedums lietā C‑157/94 (iepriekš minēts 33. zemsvītras piezīmē), 37. punkts.


35 – Skat. manus secinājumus lietā C‑231/03 (spriedums minēts 4. zemsvītras piezīmē), 93. punkts, un vēlākos ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 2005. gada 2. jūnija secinājumus lietā C‑525/03 Komisija/Itālija (2005. gada 27. oktobra spriedums, Krājums, I‑9405. lpp.), 47. punkts.


36 – Direktīvas 92/50 11. panta 3. punkts, kā arī Direktīvas 2004/18 31. pants.