ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,
sniegti 2005. gada 27. janvārī (1)
Lieta C‑478/03
Celtec Ltd
pret
John Astley,
Julie Owens,
Deborah Lynn Hawkes
[House of Lords (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Uzņēmumu īpašumtiesību pāreja – Privatizācija – Pārejas diena – Darbinieku tiesības – Tiesības un pienākumi, kas rodas personai, kas nodod īpašumtiesības, no pārejas dienā pastāvoša darba līguma
1. House of Lords [Lordu palāta] (Apvienotā Karaliste) lūdz Tiesas viedokli par kārtību, kādā Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu likumu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (2) piemērojama profesionālās izglītības pakalpojumu privatizācijai Velsā, kuru īstenojot, ierēdņi sākotnēji tika pārcelti darbā un pēc tam kļuva par darbiniekiem privātajā uzņēmumā, kas no vietējām aģentūrām pārņēma minēto pakalpojumu sniegšanu. Precīzāk, House of Lords vēlas noskaidrot, kurš brīdis uzskatāms par “pārejas dienu”, ja pāreja ir komplekss, vairākos posmos noritošs darījums. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek lūgts precizēt minētā jēdziena saturu, kas līdz šim brīdim nav bijis dalībvalstu tiesu par Direktīvas 77/187 interpretāciju bieži uzdoto jautājumu uzmanības centrā.
I – Faktu izklāsts un prejudiciālie jautājumi
2. Apvienotās Karalistes valdība, īstenojot 1989. gadā sākto pārvaldes reformu, paredzēja izveidot Training and Enterprise Councils [Izglītības un uzņēmumu padomes, turpmāk tekstā – “TEC”], kas pārņemtu darbību no valdības finansētām, par jauniešu un bezdarbnieku izglītības programmām atbildīgo ierēdņu vadītām vietējām aģentūrām. Lai īstenotu šo pakāpenisko privatizāciju, TEC izmantoja Department of Employment [Darba ministrija] telpas un brīvi piekļuva tās informācijas sistēmām un datu bāzēm. Sākumposmā, kurš bija iecerēts aptuveni 3 gadu garumā, vietējo aģentūru darbinieki tika pārcelti darbā TEC, pilnībā saglabājot viņu ierēdņu statusu; tādējādi izglītības pasākumus varēja turpināt bez pārtraukuma un, izmantojot kvalificētus darbiniekus, par kuriem TEC nevajadzēja uzņemties finansiālo atbildību. Department of Employment darbinieki turpināja veikt iepriekšējo darbu tajās pašās telpās, bet TEC pārraudzībā. Secretary of State [Valsts sekretārs] 1991. gada 16. decembra vēstulē TECStaffing Group [par personāla jautājumiem atbildīgā grupa] priekšsēdētājiem (3) gan tika paredzēts, ka galarezultātā TEC uzņemsies darba devēja statusu attiecībā uz tajās strādājošajiem. Pārcelšanas perioda beigās TEC strādājošajiem tika dota iespēja izvēlēties, vai tikt ieceltiem jaunā amatā Department of Employment, mainot darba jomu, vai arī turpināt veikt to pašu darbu kā TEC darbiniekiem. Šajā sakarā Department of Employment 1992. gadā noslēdza vienošanos ar TEC, nosakot to pienākumus pret ierēdņiem, kuri mainījuši statusu, lai kļūtu par TEC darbiniekiem (4). Tobrīd radās jautājums par Transfer of Undertakings (Protection of Employment) Regulations 1981 [1981. gada Noteikumi par darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu īpašnieka maiņas gadījumā], ar ko Lielbritānijas tiesībās transponēta Direktīva 77/187, iespējamo piemērošanu, taču jautājums netika atrisināts.
3. Tiesas izskatīšanai nodotā lieta attiecas uz Ziemeļvelsā – Rekshemā [Wrexham] un Bengorā [Bangor] – esošām aģentūrām, kuru īpašumtiesības pārņēma Newtec, kas uzsāka darbību 1990. gada septembrī. Uzņēmumu apvienošanās rezultātā Newtec pēctecību 1997. gadā uzņēmās Celtec Ltd (turpmāk tekstā – “Celtec”). Darbinieku pārcelšanas sistēma, kas bija ieviesta, lai nodrošinātu sekmīgu privatizāciju par labu Newtec, attiecās uz 43 ierēdņiem. Pēc aptuveni trīs gadus ilga perioda 18 ierēdņi izvēlējās atstāt valsts civildienestu, lai kļūtu par Newtec darbiniekiem; pārējie ierēdņi vai nu izvēlējās tikt pārcelti jaunā amatā valsts civildienestā, vai arī devās pensijā, vai atstāja darbu citu iemeslu dēļ.
4. Estlijs [Astley], Hoksa [Hawkes] un Ouvensa [Owens] stājās valsts civildienestā, attiecīgi, 1973. gada 31. augustā, 1985. gada 4. novembrī un 1986. gada 21. aprīlī. Viņi tika pārcelti uz Newtec līdz ar tā izveidošanu un vēlāk kļuva par tā darbiniekiem, atstājot valsts civildienestu, un visu minēto laiku turpināja veikt vienus un tos pašus darba pienākumus. Ouvensa un Hoksa tika pieņemtas darbā Newtec 1993. gada 1. jūlijā, Estlijs – 1993. gada 1. septembrī. Celtec 1998. gadā Hoksu atlaida no darba un atteicās atzīt viņas darba stāžu, tā ilgumu skaitot kopš stāšanās valsts civildienestā. Estlijs un Ouvensa arī raizējās tikt atlaisti no darba. Visi trīs darbinieki iesniedza prasību Abergele Employment Tribunal [Ebergeles Darba strīdu tiesa] (Apvienotā Karaliste), lūdzot atzīt viņu darba stāža ilgumu.
5. Saskaņā ar Employment Rights Act 1996 [1996. gada Likums par darbinieku tiesībām] 1. panta 3. punktu darba devējam ir pienākums, pieņemot darbā, darbiniekam sniegt rakstveida ziņas, īpaši viņa darba attiecību sākšanās dienu, kā arī “dienu, kurā sācies darbinieka pastāvīgas nodarbinātības periods, ņemot vērā jebkādu iepriekšēju nodarbinātību pie cita darba devēja, kuras laiks ieskaitāms šajā periodā”. Ja darba devējs neievēro pienākumu sniegt šādas ziņas, darbinieks, pamatojoties uz Employment Rights Act 1996 11. panta 1. punktu, var vērsties Employment Tribunal. Darba stāža ilgums, uz kura noteikšanu darbiniekam ir tiesības, ietekmē darbiniekiem attiecīgā gadījumā paredzēto kompensāciju par atlaišanu (5). Darba stāžs jeb jēdziens “pastāvīga nodarbinātība” attiecas uz nodarbinātību pie viena darba devēja. Uzņēmumu īpašnieka maiņas gadījumā tomēr Employment Rights Act 1996 218. panta 2. punktā paredzēts, ka uzņēmuma īpašnieka maiņa neaptur nostrādātā laika periodu, proti, pie personas, kas nodod īpašumtiesības, nostrādātais laiks pēc īpašnieka maiņas uzskatāms par laiku, kas nostrādāts pie īpašumtiesību saņēmēja. Estlijs, Ouvensa un Hoksa lūdza Employment Tribunal atzīt, ka viņi ir bijuši pastāvīgi nodarbināti kopš stāšanās valsts civildienestā un viņu darba līgumi nodoti vispirms Newtec un tad Celtec. Nepastāv šaubas, ka līdz ar uzņēmumu apvienošanos, kā rezultātā izveidots Celtec, no viena uzņēmuma otram nodoti tajā strādājošo darba līgumi. Neskaidrība toties attiecas uz Department of Employment saistošo darba līgumu nodošanu Newtec.
6. Ebergeles Employment Tribunal, kurā tika celta prasība, 1999. gada 22. decembra spriedumā noteica, ka privatizācijas process uzskatāms par uzņēmuma īpašnieka maiņu Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta izpratnē. Visbeidzot, tiesa noteica, ka ir piemērojams Employment Rights Act 1996 218. pants un uzskatāms, ka prasītāji ir bijuši pastāvīgi nodarbināti kopš stāšanās valsts civildienestā.
7. Jānorāda, ka Direktīvas 77/187, kas pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 100. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 94. pants), mērķis saskaņā ar tās otro apsvērumu ir “aizsargāt darbinieku tiesības uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā”. Saskaņā ar 1. panta 1. punktu šī direktīva “attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ”. Darbinieku tiesību nodrošināšana uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā paredzēta Direktīvas 3. panta 1. punktā: “Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”
8. Employment Tribunal spriedums tika pārsūdzēts Employment Appeal Tribunal [Darba strīdu apelācijas tiesa] (Apvienotā Karaliste). Minētā tiesa 2001. gada 5. oktobra spriedumā atzina īpašnieka maiņu Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta izpratnē. Apelācijas tiesa turklāt norādīja, ka par īpašumtiesību pārejas dienu Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta izpratnē jāuzskata diena, kad īpašumtiesību saņēmējs ieguvis uzņēmuma īpašumtiesības un pilnīgu kontroli pār to. Apelācijas tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā īpašumtiesību pāreja notikusi 1990. gada septembrī, kad darbību uzsāka Newtec. Tādējādi ierēdņi, kas sākotnēji tika pārcelti darbā Newtec, nevar apgalvot, ka viņu tiesības tikušas nodotas 1993. gadā, trīs gadus pēc īpašumtiesību pārejas dienas.
9. Šajā pašā lietā 2002. gada 19. jūlijā spriedumu pasludināja Court of Appeal (England & Wales) [Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa)] (Apvienotā Karaliste). Turpmākajai argumentācijai ir noderīgi daži tās konstatējumi. Court of Appeal norādīja, ka Department of Employment ierēdņu kompetence veidoja daļu Newtec nodotā uzņēmuma, tā kā Newtec šo kompetenci izmantoja visu ierēdņu pārcelšanas laiku. Court of Appeal skatījumā īpašumtiesību pārejas dienas jēdziens Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta izpratnē aptver arī gadījumu, kad uzņēmuma īpašumtiesību nodošana norit vairāku gadu garumā. Līdz ar to Court of Appeal atcēla Employment Appeal Tribunal spriedumu.
10. Celtec iesniedza apelācijas sūdzību House of Lords, apstrīdot Court of Appeal spriedumu. Šīs prasības izskatīšanas ietvaros House of Lords uzdod Tiesai šādus jautājumus:
“1) Vai Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīvas 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 3. panta 1. punkta teksts “īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā” interpretējams tā, ka pastāv kāds noteikts brīdis, kurā uzņēmuma vai tā daļas īpašumtiesību pāreja uzskatāma par pabeigtu un 3. panta 1. punktā norādītās tiesības un pienākumi – par nodotiem?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kā nosakāms šis konkrētais brīdis?
3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, kā interpretēt 3. panta 1. punktā ietvertos vārdus “īpašumtiesību pārejas dienā”?”
11. Visi trīs jautājumi attiecas uz jēdziena “īpašumtiesību pārejas diena” interpretāciju Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta izpratnē. Tādēļ, manuprāt, uz tiem labāk atbildēt kopā.
12. Rakstveida procesa gaitā rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Celtec, atbildētāji, t.i., Estlijs, Ouvensa un Hoksa, kā arī Komisija. 2004. gada 2. decembrī notika tiesas sēde, kurā uzstājās minētie lietas dalībnieki.
13. Vispirms izvērtējis notikušās īpašumtiesību pārejas piemērošanas jomu, kā arī nosacījumus, ar kādiem tai piemērojama Direktīva 77/187 (II), es pievērsīšos jēdziena “īpašumtiesību pārejas diena” interpretācijai Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta izpratnē (III) un, visbeidzot, norādīšu sekas, kādas tam ir attiecībā uz izskatāmo lietu.
II – Notikušās īpašumtiesību pārejas analīze
14. Vispirms būtu jāizvērtē divi aspekti: jānosaka, vai Direktīvu 77/187 var piemērot privatizācijai (A) un kāda ir vienība, kas mainījusi īpašnieku minētās privatizācijas rezultātā (B).
A – Direktīvas 77/187 piemērošana profesionālās izglītības pasākumu privatizācijai
15. Direktīva 77/187 regulē vairākus uzņēmumu īpašumtiesību maiņas aspektus. Lai gan direktīva sākotnēji iecerēta, lai aizsargātu darbinieku tiesības, iegūšanas vai pārstrukturēšanas darbību rezultātā mainoties darba devējam, Tiesa atzinusi, ka direktīvas piemērošanas jomā ietilpst ārēju līgumu slēgšana (6), apakšlīgumu slēgšana (7), privatizācija (8) un uzņēmumu nodošana valstij (9). No Direktīvas 77/187 materiālās piemērošanas jomas tomēr izslēgta pašvaldības pārvaldes funkciju nodošana vairāku pašvaldību grupai (10). Kritērijs direktīvas piemērošanai ir tas, vai nodotais uzņēmums veic saimniecisku darbību. Šis Direktīvas 77/187 materiālās piemērošanas jomas ierobežojums norādīts arī Direktīvas 98/50 1. pantā, kurā noteikts, ka “šī direktīva attiecas uz privātiem un valsts uzņēmumiem, kas iesaistīti saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas nolūkā gūt peļņu. Valsts pārvaldes iestāžu veikta administratīva pārkārtošana vai administratīvo funkciju pārdale starp valsts pārvaldes iestādēm nav īpašumtiesību pāreja šīs direktīvas nozīmē”. Izskatāmajā lietā profesionālās izglītības pasākumu saimnieciskais raksturs nerada nekādas šaubas, un minētās darbības privatizācija var būt īpašumtiesību pāreja Direktīvas 77/187 izpratnē.
16. Tiesai ir bijis jānosaka Direktīvas 77/187 piemērošanas joma attiecībā uz personām, un Tiesa atkārtoti norādījusi, ka direktīvā paredzētā darbinieku tiesību aizsardzība attiecas tikai uz personām, kas uzskatāmas par darbiniekiem saskaņā ar valstu tiesību aktiem (11). Šī atsaukšanās uz valstu tiesību aktiem nostiprināta Direktīvā 98/50, kurā jēdziens “darbinieks” definēts kā “ikviena persona, kuru attiecīgajā dalībvalstī kā darbinieku aizsargā attiecīgās valsts darba tiesības”.
17. Žēl tomēr, ka nepastāv jēdziena “darbinieks” definīcija Kopienas sociālajās tiesībās (12). Lai gan Tiesa apliecinājusi gatavību jēdzienu “darbinieks” interpretēt paplašināti EKL 39. panta izpratnē (13), tā vienmēr uzskatījusi, ka Direktīva 77/187 tikai daļēji saskaņo dalībvalstu tiesību aktus un nenosaka vienotu darbinieka jēdzienu vai no darba līguma izrietošās tiesības (14). Pat ja direktīva dalībvalstu tiesību aktus jautājumā par uzņēmuma īpašumtiesību pāreju saskaņo tikai daļēji (15), norādei uz darbinieka statusa noteikšanu saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem ir īpaši smagas sekas attiecībā uz valsts civildienestā strādājošajiem. Ja šo personu statusu regulē publisko tiesību normas, kuras viņām valsts tiesībās nepiešķir darbinieku statusu, šīs personas var pārcelt uz privātu uzņēmumu, viņām liedzot tiesību aizsardzību, kas būtu līdzvērtīga tai, ko tādā pašā situācijā baudītu privātajā jomā strādājošie (16). Atsaukšanās uz valstu tiesībām, lai noteiktu darbinieka statusu, rada situāciju, kad, tikai ņemot vērā starp ierēdņiem un viņu darba devējiem pastāvošo darba attiecību kvalifikāciju, tiek atšķirīgi vērtētas vienādas situācijas. Tādējādi vienādu darbību privatizācija var gan ietilpt, gan neietilpt Direktīvas 77/187 piemērošanas jomā atkarībā no attiecīgajām valsts tiesību normām. Šāda situācija neatbilst direktīvas mērķiem. Gluži pretēji, Kopienu tiesību neitralitātes principam attiecībā uz privāto un valsts uzņēmumu nošķiršanu atbilstošāk būtu uzskatīt, ka Direktīvas 77/187 obligātie noteikumi ir piemērojami visiem saimnieciskās darbības īpašumtiesību maiņas gadījumiem (17).
18. Pat gadījumā, ja Tiesa nebūtu pārliecināma, ka Direktīva 77/187 ir piemērojama jebkādai saimnieciska rakstura darbībai, liekas, ka Apvienotajā Karalistē īstenotā privatizācija, kas tiek izskatīta šajā lietā, vienalga ietilpst direktīvas piemērošanas jomā. Spriedumā lietā Beckmann, kas attiecās uz īpašumtiesību pāreju no valsts sektora uz privāto, proti, no National Health Service [Valsts Veselības dienests] uz privātu uzņēmējsabiedrību Dynamco Whicheloe Macfarlane, Tiesa ņēma vērā pušu un Apvienotās Karalistes sniegto interpretāciju, saskaņā ar kuru attiecīgajiem darbiniekiem, “neskatoties uz [National Health Service] piederību valsts sektoram, piemērojami valsts darba tiesību akti, un [..] tādējādi uz viņiem attiecas Direktīvas noteikumi” (18). Šajā lietā starp pusēm pastāv vienprātība, ka Department of Employment ierēdņi uzskatāmi par “darbiniekiem”, uz ko attiecas Direktīva 77/187. Tādējādi nepastāv šķēršļi minētās direktīvas piemērošanai lietas faktiskajiem apstākļiem.
B – Vienība, kas mainījusi īpašnieku
19. Atbildei uz jautājumiem par jēdzienu “īpašumtiesības pārejas diena”, kas ietverti House of Lords lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, vajadzētu ļaut noteikt, vai Direktīvas 77/187 noteikumi aizsargā atbildētāju tiesības. Pirms atrisināt šo jautājumu, nepieciešams noteikt, kādā apjomā notikusi īpašumtiesību pāreja no Department of Employment uz Newtec.
20. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai noteiktu, vai notikusi īpašumtiesību pāreja Direktīvas 77/187 izpratnē, jāizvērtē “visi faktiskie apstākļi kopumā, kas raksturo attiecīgo darījumu” (19). Tiesa norāda vairākus elementus, kas jāņem vērā šajā sakarā: “attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids; tas, vai citam īpašniekam nodotas ķermeniskas lietas, piemēram, ēkas un kustama manta; bezķermenisku lietu vērtība īpašnieka maiņas brīdī; tas, vai jaunais uzņēmuma vadītājs pārņēmis lielāko daļu darbinieku; vai pārņemti klienti; kā arī līdzība starp uzņēmuma darbību pirms īpašnieka maiņas un pēc tās un šīs darbības iespējamās pārtraukšanas ilgums” (20). Nozīme, kādu katram no minētajiem elementiem piešķirtu valsts tiesa, atkarīga no vērtējamā darījuma rakstura (21).
21. Tiesa tāpēc varēja nospriest, ka “atsevišķās nozarēs, kurās darbība pamatā balstīta uz cilvēkresursiem, kopīgā darbā pastāvīgi iesaistītu darbinieku grupa var veidot saimniecisku vienību” (22). Savukārt nozarēs, kur darbībai nepieciešami būtiski izejmateriāli un iekārtas, piemēram, regulāru autobusu sabiedrisko pārvadājumu nodrošināšanā, nevar uzskatīt, ka attiecīgā vienība saglabājusi savu identitāti gadījumā, ja nav būtiskā apmērā nodotas šādu pamatlīdzekļu īpašumtiesības (23).
22. Employment Tribunal 1999. gada 22. decembra sprieduma 11. punktā noteica, ka vienība, kas mainījusi īpašnieku, ir “valdības finansēta par 16 gadiem vecākām personām paredzēta profesionālās izglītības un uzņēmējdarbības pārvaldība Anglijā un Velsā, kā arī informācijas sistēmas un datu bāzes, personāls un telpas” (24). Minētās definīcijas plašais saturs ir skaidrojams ar to, ka triju prasītāju lietai vajadzētu būt par piemēru visiem citiem ierēdņiem, kuru statuss mainījies īstenotās privatizācijas rezultātā. Employment Tribunal sprieduma 12. punktā arī noteikusi, ka profesionālās izglītības darbība pamatā balstīta uz cilvēkresursiem. Court of Appeal apstiprinājusi, ka personāla – sākotnēji pārcelto, tad darbā pieņemto darbinieku – kompetence ir daļa no Newtec īpašumā nodotās vienības. Tādā veidā liekas pierādīts, ka notikusī īpašumtiesību pāreja attiecas gan uz pamatlīdzekļiem, gan uz darbinieku kompetenci. Tagad jānosaka diena, kad šī pāreja notika.
III – Jēdziena “īpašumtiesību pārejas diena” interpretācija Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta izpratnē
23. House of Lords lūdz Tiesu interpretēt jēdzienu “īpašumtiesību pārejas diena” Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta izpratnē. Šim jautājumam ir divi aspekti: pirmkārt, jānoskaidro, vai pārejas diena ir uzskatāma par konkrētu laika brīdi vai arī par kādu laika posmu un, otrkārt, – vai pārejas diena var būt tikai viena. Kad būs izvērtētas no šī jautājuma izrietošās neskaidrības (A), jānosaka metode, kā noteikt pārejas dienu, jo īpaši gadījumā, kad pāreja ir komplekss darījums (B).
A – Īpašumtiesību pārejas dienas nozīme Direktīvā 77/187
24. Jēdziens “īpašumtiesību pārejas diena” ir lietots tikai Direktīvas 77/187 3. pantā. Vispirms izvērtējis šī jēdziena nozīmi direktīvas tiesību normu sistēmā, es norādīšu elementus, ko jēdziena interpretācijai sniegusi Tiesa.
1. Īpašumtiesību pārejas dienas nozīme direktīvas vispārējā tiesību normu sistēmā
25. Direktīvas 77/187 mērķis ir nodrošināt darbinieku tiesības uzņēmuma īpašumtiesību pārejas gadījumā. Lai to nodrošinātu, izveidoti vairāki mehānismi. Tie sāk darboties, tiklīdz izpildīti nosacījumi, lai uzņēmuma īpašnieka maiņu varētu uzskatīt par uzņēmuma īpašumtiesību pāreju direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē. Analīze saskaņā ar šo pantu ļauj noteikt īpašumtiesību pārejas apjomu. Līdz ar to tiek noteikti darbinieki, kas piesaistīti vienībai, kuras īpašumtiesības tiek nodotas (25).
26. Pirmā no īpašumtiesību pārejas fakta konstatēšanas sekām ir norādīta direktīvas 3. panta 1. punktā un izpaužas kā to tiesību saglabāšana, kas darbiniekiem izriet no darba līguma vai darba attiecībām.
27. Direktīva 77/187 neaprobežojas vienīgi ar darba līgumu spēkā esamības saglabāšanu uzņēmuma īpašumtiesību pārejas gadījumā. Tajā paredzēts arī pienākums par īpašumtiesību pāreju informēt darbinieku pārstāvjus. Direktīvas 77/187 6. panta 1. punktā paredzēts, ka personai, kas nodod īpašumtiesības, “savlaicīgi pirms īpašumtiesību pārejas” darbinieku pārstāvjiem jāsniedz informācija par īpašumtiesību pāreju. Saskaņā ar grozījumiem, kas veikti ar Direktīvu 98/50, kā daļa no šīs informācijas skaidri norādīta arī “īpašumtiesību pārejas noteiktā vai plānotā diena”.
28. Minētā noteikuma mērķis ir darbinieku pārstāvjiem dot iespēju reaģēt uz īpašumtiesību pārejas rezultātā paredzamajām strukturālajām pārmaiņām. Lai informācija par īpašumtiesību pāreju būtu noderīga, gadījumos, kad pastāv vienošanās, ka īpašumtiesību pāreja notiks vairākos posmos, šī informācija darbinieku pārstāvjiem jāsniedz pirms īpašumtiesību pārejas pirmā posma. Lai darbinieku pārstāvji varētu pienācīgi reaģēt uz plānoto īpašumtiesību pāreju, viņiem sniegtajā informācijā jāiekļauj arī dažādo iecerēto pārejas posmu apraksts (26).
29. Visbeidzot, Direktīvas 77/187 4. pants ir šīs direktīvas nodrošinātās darbinieku tiesību aizsardzības trešais pīlārs. Ja īpašumtiesību pārejas rezultātā atlaisti darbinieki, par to ir atbildīgs darba devējs. Tādējādi ikviena rīcība, kas neatbilst direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktajam pienākumam aizsargāt no darba līguma izrietošās darbinieku tiesības, ir sodāma. Šī panta piemērošana nemainās atkarībā no tā, vai īpašumtiesību pāreja notiek uzreiz vai vairākos posmos; izšķirošais kritērijs ir saikne starp atlaišanu un īpašumtiesību pāreju.
2. Jēdziena “īpašumtiesību pārejas diena” interpretācija judikatūrā
30. Tiesa vairākos spriedumos norādījusi, kā interpretējams Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkts.
31. Tiesas skatījumā no īpašumtiesību pārejas dienas ir atkarīga īpašumtiesību pārejai pakļautās vienības darba devēju maiņa. Proti, īpašumtiesību pārejas diena nosaka dienu, kurā īpašumtiesību saņēmējs pārņem īpašumtiesības nododošās personas pienākumus, kas izriet no darba līgumiem. Tātad “1977. gada 14. februāra Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkts jāinterpretē tā, ka no īpašumtiesību pārejas dienas persona, kas nodod īpašumtiesības, īpašumtiesību pārejas fakta rezultātā ir atbrīvota no pienākumiem, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām” (27). Ja pirms īpašumtiesību pārejas par pienākumiem, kas darba devējam izriet no darba līgumiem, ir atbildīga persona, kas nodod īpašumtiesības, pēc īpašumtiesību pārejas minētās personas vietā stājas īpašumtiesību saņēmējs. Tas gan neizslēdz iespēju, ka īpašumtiesību pāreja norit vairākos posmos. Noteikts, ka, noslēdzoties šādai īpašumtiesību pārejai, īpašumtiesību saņēmējs būs pārņēmis īpašnieku mainījušajai vienībai saistošos darba līgumus.
32. Īpašumtiesību pārejas dienai ir nozīme arī, nosakot Direktīvā 77/187 darba devējiem noteikto pienākumu spēkā esamības apjomu laikā. To ilustrē Tiesas spriedums lietā Ny Mølle Kro (28). Hansena [Hansen], viesmīle, kuru 1983. gadā pieņēma darbā viesmītnē Ny Mølle Kro, prasīja viņai piemērot darba koplīgumu, ko bija apņēmies ievērot uzņēmuma iepriekšējais nomnieks, kurš bija nodevis savas īpašumtiesības uzņēmuma tābrīža vadītājam. Tā kā Hansena bija pieņemta darbā pēc notikušās īpašumtiesību pārejas, uz viņu neattiecās noteikumi par darba apstākļiem, kas bija spēkā pirms īpašumtiesību pārejas. Kā to skaidrojusi Tiesa, “direktīvas 3. panta 2. punktā nav paredzēts, ka darba apstākļi, kas noteikti darba koplīgumā, īpašumtiesību saņēmējam būtu jāsaglabā ne tikai attiecībā uz tiem darbiniekiem, kas īpašumtiesību pārejas dienā jau strādā uzņēmumā, bet arī uz tiem, kas pieņemti darbā pēc minētās dienas” (29).
33. Tiesa līdzīgi sprieda arī lietā Wendelboe u.c. (30), kuras faktiskie apstākļi bija citādāki. Vendelbo [Wendelboe], Jensens [Jensen] un Jepesens [Jeppesen] 1980. gada 18. janvārī tika atlaisti no darba LJ Music ApS – uzņēmumā, kas bija uz maksātnespējas robežas. Pēc 1980. gada 4. martā pasludinātās maksātnespējas uzņēmumu pārņēma uzņēmums ApS SPKR, kam saskaņā ar 1980. gada marta beigās noslēgtu vienošanos bija tiesības izmantot LJ Music ApS iekārtas, sākot no tā maksātnespējas pasludināšanas dienas. ApS SPKR 1980. gada 6. martā atkal pieņēma darbā Vendelbo, Jensenu un Jepesenu, neņemot vērā viņu iepriekšējo darba stāžu. Tiesai tika uzdots prejudiciāls jautājums, vai uzņēmuma īpašumtiesību pārejas gadījumā jāsaglabā pirms uzņēmuma īpašnieka maiņas pastāvējušie darba apstākļi darbiniekiem, kas īpašumtiesību pārejas brīdī uzņēmumā nestrādāja. Tiesa uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši. No tā saskaņā ar Direktīvas 77/187 4. pantu izriet, ka darbinieki, kas atlaisti no darba pirms uzņēmuma īpašumtiesību pārejas, nevar prasīt atjaunošanu darbā, pamatojoties uz notikušo īpašumtiesību pāreju, ja vien atlaišana nav bijusi saistīta ar īpašumtiesību pāreju. Jāuzsver, ka laikā starp atlaišanu, kas notika 1980. gada 18. janvārī, un atkārtoto pieņemšanu darbā, kas notika 1980. gada 6. martā, visi trīs darbinieki darbu bija pārtraukuši.
34. No šīs judikatūras izriet, ka Direktīvu 77/187 piemēro tikai tiem darba līgumiem, kas ir spēkā īpašumtiesību pārejas dienā, bet ne citiem. Tādējādi īpašumtiesību pārejas diena kalpo arī, lai ierobežotu darba devēju pienākumus. Viņiem jāgādā, lai tiktu saglabātas vienīgi īpašumtiesību pārejas dienā nodarbināto darbinieku tiesības. Uz Direktīvu 77/187 nevar atsaukties ne tie, kas pieņemti darbā pēc īpašumtiesību pārejas, ne tie, kuri pēc tās no darba uzņēmumā atlaisti, pamatojoties uz iemeslu, kas nav saistīts ar īpašumtiesību pāreju.
35. Visbeidzot, Tiesa noteikusi, ka Direktīvas 77/187 3. panta 1. punktā minētā īpašumtiesību pārejas diena ir imperatīva. Lietā Rotsart de Hertaing (31) iesniedzējtiesa jautāja, vai darbinieku pārejai noteikti jānotiek īpašumtiesību pārejas dienā vai arī iespējams tam noteikt citu, vēlāku dienu pēc personas, kas nodod īpašumtiesības, vai pēc īpašumtiesību saņēmēja izvēles. Lietas faktiskie apstākļi bija šādi: Rotsartu de Hertengu [Rotsart de Hertaing] pēc uzņēmuma īpašumtiesību pārejas no Benoidt uz IGC Housing Service no darba atlaida viņas sākotnējais darba devējs. Bija jānoskaidro, vai Benoidt kā persona, kas nodod īpašumtiesības, varēja joprojām būt viņas darba devējs, lai gan jau notikusi uzņēmuma īpašnieka maiņa. Pamatojoties uz Direktīvā 77/187 paredzētās darbinieku tiesību aizsardzības imperatīvo raksturu, Tiesa apstiprināja, ka “sakaņā ar direktīvas 3. panta 1. punktu darba līgumu un darba attiecību pāreja obligāti notiek [uzņēmuma] īpašumtiesību pārejas dienā; to nevar atlikt uz vēlāku laiku pēc personas, kas nodod īpašumtiesības, vai pēc īpašumtiesību saņēmēja ieskata” (32). Lai precizētu minētā sprieduma piemērojamību, jāizsaka divas piezīmes. Pirmkārt, īpašumtiesību pāreja notika, abām pusēm noslēdzot vienošanos. Tas tātad bija vienkāršs, tūlītējs un precīzi datēts darījums. Ja uzņēmuma īpašumtiesību pāreja nesakristu ar darba attiecību pāreju, būtu sarežģīti noteikt tās norises dienu. Otrkārt, Tiesa raksturo Direktīvas 77/187 noteikumus kā imperatīvus ar mērķi novērst, ka puses no tiem atkāpjas, lai pazeminātu īpašnieku mainījušās vienības darbinieku tiesību aizsardzības līmeni (33). Gadījumos, kad šāds risks nepastāv, Tiesa pilnībā respektē līgumslēgšanas brīvību, atzīstot, piemēram, ka darbinieks var nepiekrist viņa darba līguma pārejai (34).
36. Tātad saskaņā ar Tiesas judikatūrā sniegto interpretāciju īpašumtiesību pārejas dienai Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta izpratnē nav noteikti jābūt vienam precīzam brīdim, ja pāreja notiek vairākos posmos.
B – Īpašumtiesību pārejas dienas noteikšana kompleksā īpašnieka maiņas darījumā
37. Īpašumtiesību pāreju, kas notiek kā darījumu virkne, ar nobīdi laikā starp lēmumu veikt īpašnieka maiņu un tās īstenošanas dažādajiem posmiem var saukt par kompleksu īpašumtiesību pārejas darījumu. Lai noteiktu sekas, kas izriet no īpašumtiesību pārejas kā kompleksa darījuma, es vispirms izklāstīšu Tiesas apsvērumus, analizējot šāda veida īpašumtiesību pārejas gadījumus. Ņemot vērā šo judikatūru, es pievērsīšos lietas dalībnieku aizstāvētajai Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta interpretācijai un pēc tam sniegšu citu interpretāciju, kas man liekas pareiza.
1. Judikatūra par kompleksiem īpašumtiesību pārejas darījumiem
38. Kompleksi īpašumtiesību pārejas darījumi Direktīvas 77/187 piemērošanas jomā tika iekļauti pakāpeniski. Tas notika, Tiesai paplašināti interpretējot Direktīvas 77/187 1. panta 1. punktu, kas atsaucas uz īpašumtiesību pāreju “īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ”. Judikatūrā šis noteikums iztulkots tā, ka nav nepieciešams, lai starp personu, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēju pastāvētu tieša līgumiska saikne. Gluži pretēji, norādīts, ka “Direktīvu [77/187] piemēro visos gadījumos, kad līgumisku attiecību kontekstā mainās fiziskā vai juridiskā persona, kas atbildīga par uzņēmuma darbību un saistību nodibināšanu ar uzņēmuma darbiniekiem” (35). Tādējādi Tiesa tieši atzinusi, ka īpašumtiesību pārejas pamatā esošais darījums var noritēt divos posmos ar trešās personas – piemēram, īpašnieka vai līdzekļu ieguldītāja – starpniecību (36). Tāpat apstāklis, ka īpašumtiesību pārejas pamatā ir administratīvs akts, nav šķērslis uzskatīt, ka Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta piemērošanas nosacījums ir izpildīts (37).
39. Ja starp personu, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēju nav tiešas saiknes, īpašumtiesību pārejai vairumā gadījumu vajadzētu notikt vairākos posmos; viens no tiem dažreiz ir arī laika posms, kurā īpašnieka maiņai pakļautā vienība aptur darbību. Iespējams arī, ka pamatlīdzekļu nodošana nesakrīt ar darba līgumu saistošā spēka nodošanu. Šādos gadījumos gan Tiesa nav uzskatījusi, ka nobīdei laikā būtu nozīme, nosakot, vai notikusi īpašumtiesību pāreja.
40. Ģenerāladvokāts Kosmas [Cosmas] secinājumos lietās Hernández Vidal un Hidalgo u.c. ierosinājis, ka tikai tad, ja “starp noteikta tirgus darbības izbeigšanu un tā nodošanu citam uzņēmējam darbības atsākšanai pastāv tuva saistība laikā” (38), otro minēto darbību var uzskatīt par īpašumtiesību pāreju Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa šo kritēriju nav oficiāli atzinusi, taču “darbības iespējamās apturēšanas ilgumu” izmanto kā vienu no kritērijiem, lai noteiktu, vai notikusi īpašumtiesību pāreja (39).
41. Lietā, kurā īpašumtiesību pāreja notika uzņēmuma darbības starpsezonu pārtraukuma laikā un līdz ar to starp pamatlīdzekļu nodošanas brīdi un darba līgumu stāšanos spēkā pastāvēja nobīde laikā, Tiesa nosprieda, ka darba līgumi pārņemti. Spriedumā lietā Ny Mølle Kro apstiprināts, ka uzņēmuma darbības starpsezonu pārtraukums “parasti neizbeidz uzņēmuma kā saimnieciskas vienības pastāvēšanu” (40).
42. Arī nobīde laikā starp uzņēmuma darbības uzsākšanu un darbinieku atkalpieņemšanu darbā neizslēdz secinājumu, ka notikusi īpašumtiesību pāreja. Lietā Allen u.c. uzņēmums bija tai pašai grupai piederošam meitasuzņēmumam kā apakšuzņēmējam nodevis urbšanas darbu veikšanu, kas bija šī uzņēmuma saimnieciskās darbības joma. Tiesa uzskatīja, ka notikusi īpašumtiesību pāreja no viena meitasuzņēmuma otram. Tam, ka “ACC darbinieku pārņemšana darbā AMS un darba līgumu spēkā stāšanās un spēka izbeigšanās nenotika vienlaicīgi”, netika piešķirta nozīme, jo “uzņēmuma īpašumtiesību pāreja ir komplekss juridisks un praktisks darījums, kura īstenošanai var būt nepieciešams noteikts laiks” (41). Tajā pašā spriedumā Tiesa apsvēra iespēju, ka darbinieki būtu varējuši īpašumtiesību pārejas sākumposmā strādāt gan pie personas, kas nodeva īpašumtiesības, gan pie īpašumtiesību saņēmēja. Arī šādi apstākļi neizslēgtu secinājumu, ka notikusi īpašumtiesību pāreja (42).
43. Varētu izklāstīt arī citus piemērus, kad Tiesa konstatējusi, ka notikusi īpašumtiesību pāreja par spīti tam, ka starp tās dažādajiem posmiem pastāvējusi nobīde laikā (43). Visos šajos gadījumos Tiesa veikusi objektīvu un pragmatisku analīzi. Tā par būtisku nav atzinusi ne pušu nodomu, ne īpašumtiesību pārejas dažādo posmu pilnīgu sakritību laikā. Tiesa, nosakot īpašnieku mainījušās vienības apjomu, nav ņēmusi vērā darījuma sadrumstalotību laikā. Lai kāda būtu īpašumtiesību pārejai izvēlētā forma, Tiesas pamatmērķis ir nodrošināt Direktīvā 77/187 paredzēto darbinieku tiesību aizsardzību (44). Tādējādi Tiesa ieskicē īpašnieku mainījušās vienības apveidu, neizvirzot prasību, ka īpašumtiesību pārejai būtu jānotiek vienā noteiktā brīdī un tūlītēji. Protams, īpašumtiesību pārejas darījuma kompleksais raksturs noteikti ietekmē īpašumtiesību pārejas dienas jēdziena interpretāciju Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta izpratnē.
2. Lietas dalībnieku sniegtās jēdziena “īpašumtiesību pārejas diena” interpretācijas noraidīšana
a) Viena noteikta un tūlītēja īpašumtiesību pārejas brīža noteikšana pēc objektīva kritērija
44. Vispirms ir ierosināts, ka Tiesai būtu jāatzīst, ka īpašumtiesību pārejas diena ir viens noteikts brīdis, kas sakrīt ar to, kad īpašnieku mainījušais uzņēmums pārgājis īpašumtiesību saņēmēja rīcībā un pilnīgā kontrolē. Šādu pieeju 2001. gada 5. oktobra spriedumā aizstāv Employment Appeal Tribunal, kā arī Celtec. Šī uzņēmuma skatījumā jēdziens būtu šādi jāinterpretē vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tas atbilstu Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta gramatiskai interpretācijai. Šādu interpretāciju stiprinātu arī nepieciešamība aizsargāt īpašumtiesību pārejā iesaistīto pušu tiesisko drošību.
45. Šajā lietā, piemērojot Celtec atbalstīto interpretāciju, īpašumtiesību pārejas diena būtu 1990. gada septembrī. No tā izriet, ka prasītāji kā uzņēmuma darbinieki būtu varējuši prasīt saglabāt viņu no darba līgumiem izrietošās tiesības minētajā laikā. Saskaņā ar Celtec apgalvojumu Department of Employment ierēdņi netieši atteikušies no savu darba līguma nodošanas uzņēmuma īpašumtiesību saņēmējam. Viņu lēmums piekrist tikt pārceltiem darbā uz TEC, vienlaikus saglabājot savu darbinieku statusu Department of Employment, būtu jāuzskata par atteikšanos nodot viņu darba līgumus TEC.
46. Šāda argumentācija nav pareiza, jo Celtec tiesas sēdē atzinis, ka tas 1990. gada septembrī Department of Employment darbniekiem nepiedāvāja noslēgt darba līgumu ar TEC. Jebkurā gadījumā atzīt, ka darbinieki varētu bez tiešas un nepārprotamas piekrišanas atteikties no savu darba līgumu nodošanas, būtu pretrunā Direktīvas 77/187 garam; direktīvā, gluži pretēji, paredzēts, ka darba līgumu pāreja notiek automātiski līdz ar uzņēmuma īpašumtiesību pāreju.
47. Tātad, ja tiktu piemērota Celtec sniegtā Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta jēdziena “īpašumtiesību pārejas diena” interpretācija, būtu jāatzīst, ka Department of Employment darbinieku darba līgumi nodoti TEC, sākot ar 1990. gada septembri. Vispārīgāk šāda interpretācija nozīmētu, ka darba līgumu pāreja notiek automātiski vienā noteiktā dienā, izņemot, ja darbinieki pret to iebilduši.
48. Turklāt šāda interpretācija liegtu iespēju īstenot pakāpenisku privatizāciju, kā tas darīts Apvienotajā Karalistē, jo tādējādi nebūtu pieļaujama darbinieku pārcelšana – jau no 1990. gada septembra par pārcelto darbinieku darba devējiem būtu kļuvušas TEC. Valsts tātad nevarētu reorganizācijas darbības strukturēt, tajās paredzot sākumposmu, kura īstenošanas laikā vienība, kas pārņemtu atsevišķas valsts darbības jomas, vēl nebūtu autonoma, taču – kā šajā lietā – jau varētu izmantot tās rīcībā nodotus darbiniekus, tos pati gan nealgojot. Praksē tas radītu šķēršļus tādu kompleksu darījumu īstenošanai kā šajā lietā izskatītais, pat gadījumos, kad darba līgumu pārejas nobīde laikā nepazeminātu darbinieku tiesību aizsardzības līmeni un notiktu ar viņu piekrišanu. Šāds iznākums būtu pretrunā visu īpašumtiesību pārejas darījumā iesaistīto pušu līgumslēgšanas brīvībai, jo tiktu noteikta obligāta prasība vienlaicīgi nodot jaunajam īpašniekam darbinieku kompetenci un viņu darba līgumus. Turklāt šādu prasību būtu grūti saskaņot ar šo secinājumu 38.–42. punktā izklāstīto Tiesas judikatūru attiecībā uz kompleksiem īpašumtiesību pārejas darījumiem.
49. Otrkārt, Celtec uzskata, ka gadījumā, ja nepastāv skaidrs un objektīvs kritērijs, lai noteiktu vienu precīzu īpašumtiesību pārejas dienu, turpmākajiem darba devējiem nebūtu iespējams zināt, no kura brīža stājas spēkā vai spēku zaudē viņu pienākumi pret īpašnieku mainījušās vienības darbiniekiem.
50. Manuprāt, tiesiskās drošības prasība neietver nepieciešamību noteikt vienu precīzu īpašumtiesību pārejas dienu. Kā tiesas sēdē norādījis atbildētāju pārstāvis, nav šaubu, ka darba līguma saistošais spēks pāriet vienā noteiktā dienā. Tas tomēr nenozīmē, ka arī uzņēmuma īpašumtiesību pārejai jānotiek vienā noteiktā dienā. Tiesiskā drošība tiek pilnībā garantēta ar konstatējumu, ka notikusi uzņēmuma īpašumtiesību pāreja, jo līdz ar to darbinieki var būt droši, ka viņu tiesības, kas izriet no viņu darba līgumiem, tiks saglabātas, piemērojot Direktīvas 77/187 3. panta 1. punktu.
51. Turklāt, pat ja uzskatītu, ka īpašumtiesību pārejas diena ir brīdis, kurā īpašumtiesību saņēmējs iegūst īpašnieku mainījušā uzņēmuma kontroli, virknē gadījumu būtu sarežģīti vai pat neiespējami droši noteikt šādu brīdi, jo jēdziens “efektīva kontrole” liekas plaši interpretējams.
52. Kā savos apsvērumos norāda Komisija, tikpat kaitīgi būtu īpašumtiesību pārejas dienas noteikšanai izvēlēties citu objektīvu kritēriju, piemēram, noteiktu skaitu jaunajam īpašniekam nodoto līgumu. Tādējādi tiktu ieviesta mākslīga atšķirība starp līgumiem, kas nodoti, pirms sasniegts noteiktais skaitliskais slieksnis, no vienas puses, jo šie līgumi tiktu saglabāti saskaņā ar Direktīvu 77/187, un līgumiem, kas nodoti pēc minētā sliekšņa sasniegšanas, no otras puses, jo šie līgumi savukārt netiktu uzskatīti par saistītiem ar īpašumtiesību pāreju.
53. Tātad, manuprāt, Celtec sniegtajai interpretācijai nevar piekrist.
b) Ar īpašiem apstākļiem pamatots risinājums šajā lietā
54. Komisija rakstveida apsvērumos Tiesai izklāstījusi nedaudz citādu pieeju (45). Komisija uzskata, ka, lai gan principā īpašumtiesību pārejas diena ir viens noteikts laika brīdis, ņemot vērā izskatāmās lietas īpašos apstākļus, būtu jāpieņem, ka īpašumtiesību pāreja stājusies spēkā attiecībā uz katru darbinieku individuāli brīdī, kad Newtec kļuvis par attiecīgā darbinieka darba devēju. Tādējādi īpašumtiesību pārejas laiks principā saglabā tā precīzo raksturu, jo tiek noteikts individuāli attiecībā uz katru darbinieku atkarībā no dienas, kad šis darbinieks kļuvis par Newtec darbinieku.
55. Celtec iebilst pret šādu pieeju, jo tādējādi tiekot radīts izņēmums no Direktīvas 77/187 vispārējiem noteikumiem, bet šāda kompetence piemīt vienīgi likumdevējam.
56. Man liekas, ka šādu izņēmumu citastarp būtu arī īpaši uzmanīgi jāpiemēro, jo Komisija neprecizē, tieši kuri konkrētās īpašumtiesību pārejas apstākļi ir uzskatāmi par īpašiem. Jāpiebilst vēl, ka jēdziens “īpaši apstākļi” ir ārkārtīgi neskaidrs, un tas ir jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā, kas savukārt apdraud tiesisko drošību.
57. Ņemot vērā minētos apvērumus, interpretācija, ko rakstveida apsvērumos ierosinājusi Komisija, man nešķiet pārliecinoša.
c) Jēdziena “īpašumtiesību pārejas diena” paplašināta interpretācija kā “īpašumtiesību pārejas periods”
58. Otra Tiesai ierosinātā pieeja ir īpašumtiesību pārejas dienu interpretēt kā pārejas periodu, kas ir laikā ilgstošs un beidzas līdz ar īpašumtiesību pārejai pakļautās vienības pēdējā elementa nodošanu īpašumtiesību saņēmējam. Atbilstoši šai pieejai būtu uzskatāms, ka Department of Employment pāreja uz Newtec beigusies, līdz persona, kas nodod īpašumtiesības, pārstājusi būt visu šī uzņēmuma darbinieku darba devējs un darba devēja statusu ieguvis īpašumtiesību saņēmējs.
59. No Apvienotās Karalistes tiesām, kas iztiesājušas šo strīdu starp Celtec un trīs tā darbiniekiem, īpašumtiesību pāreju kā periodu, kas sācies 1990. gada septembrī un noslēdzies 1993. gadā, definējusi Employment Tribunal. Arī Court of Appeal norādījusi, ka Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta jēdzienu “īpašumtiesību pārejas diena” var interpretēt kā īsāku vai garāku laika periodu, kura gaitā tiek īstenota īpašumtiesību pāreja. Šo interpretāciju izmantojuši atbildētāji. Tiesas sēdē, šķita, to atbalstīja arī Komisija.
60. Galvenais arguments, ko izvirzīja šīs interpretācijas piekritēji, bija tās atbilstība Direktīvas 77/187 mērķim nodrošināt darbinieku tiesību aizsardzību. Man gan liekas, ka, lai arī, protams, vēlams, lai interpretācija atbilstu minētajam mērķim, ar šo argumentu vien nepietiek, lai pārliecinātu par interpretācijas pareizību. Neliekas prātīgi spriest, ņemot vērā vienīgi direktīvas mērķi, un šo tiesību aktu izprast kā līdzekli tikai un vienīgi darbinieku aizsardzībai, nepaturot prātā sekas, kādas ierosinātajai interpretācijai var rasties nākotnē (46).
61. Lai gan būtu pamatoti paplašināti interpretēt atsevišķus Direktīvas 77/187 noteikumus (47), pieņēmums, ka īpašumtiesību pārejas diena ir pārejas periods, kas beidzas līdz ar pēdējā darba līguma nodošanu īpašumtiesību saņēmējam, rada vairākas problēmas.
62. Nebūtu skaidrs to darba līgumu stāvoklis, kuri nodoti pirms dienas, kas uzskatāma par “īpašumtiesību pārejas dienu”. Rastos arī jautājums, vai persona, kas pieņemta darbā pārejas perioda laikā, norisinoties īpašumtiesību pārejai, var prasīt sava darba līguma nodošanu īpašumtiesību saņēmējam, piemērojot Direktīvu 77/187. Neskaidrība, kas tādējādi rastos attiecībā uz pārejas periodu, mudina atteikties no īpašumtiesību pārejas dienas jēdziena paplašinātas interpretācijas.
63. Lai gan tā nerada iepriekš aprakstītos problēmjautājumus, interpretācija, ka pāreja norit attiecībā uz katru darba līgumu individuāli – līdz ar visu no attiecīgā līguma izrietošo tiesību nodošanu –, arī nešķiet piemērota vairāku turpmāk izklāstītu apsvērumu dēļ.
64. Gan pirmā, gan otrā interpretācija ir pretrunā direktīvas loģikai. Direktīvas 77/187 3. panta 1. punktā paredzēta darba līgumu automātiska pāreja līdz ar uzņēmuma īpašumtiesību pāreju. Šajā normā noteiktas īpašumtiesību pārejas sekas attiecībā uz darba līgumiem. Pieņēmums, ka uzņēmuma īpašumtiesību pāreja ir notikusi tikai tad, kad īpašumtiesību saņēmējam nodoti darba līgumi, nozīmētu, ka īpašumtiesību pārejas sekas tiek padarītas par tās esamības nosacījumu. Tādējādi uzņēmuma īpašumtiesību pāreju konstatētu nevis objektīvi, bet gan atkarībā no darba līgumu pārejas. Tādējādi saskaņā ar šādu interpretāciju persona, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmējs varētu vienkārši neparedzēt darba līgumu pāreju, lai tādējādi izvairītos no Direktīvas 77/187 piemērošanas darījumam.
65. Minēto iemeslu dēļ īpašumtiesību pārejas dienas jēdzienu Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkta izpratnē nevar interpretēt kā pārejas periodu.
3. Īpašumtiesību pārejas dienas alternatīva interpretācija kompleksā īpašumtiesību pārejas darījumā
66. Direktīva 77/187 ir piemērojama, lai cik sarežģīts būtu īpašumtiesību pārejas darījums. Direktīvas mērķis ir un paliek nodrošināt zemāko obligāto sociālās aizsardzības līmeni īpašumtiesību pārejai pakļautas vienības darbiniekiem, saglabājot viņu tiesības. Lai gan judikatūrā dominē šie sociāla rakstura apsvērumi, tai raksturīgi arī centieni minētos apsvērumus saskaņot ar otru direktīvas mērķi – darīt iespējamu konkurētspējīgu uzņēmumu veidošanos (48). Lietās par uzņēmumu īpašumtiesību pāreju Tiesa savā judikatūrā tādējādi tiekusies saglabāt līdzsvaru starp mērķi aizsargāt darbinieku tiesības un nepieciešamību ņemt vērā ekonomikas realitāti (49).
67. Kad īpašumtiesību pāreja notiek, personai, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmējam noslēdzot attiecīgu vienošanos, pārejas dienu noteikt ir vienkārši. Ja šāda vienošanās nepastāv, kļūst grūti noteikt precīzu dienu, kurā īpašumtiesību pāreja būtu uzskatāma par notikušu. Problēma, kas jāatrisina šajā lietā, ir – kā nodrošināt to darbinieku tiesību aizsardzību, kuru darba līgumi nodoti īpašumtiesību saņēmējam, tai pat laikā saglabājot elastīgumu attiecībā uz pārejas praktiskās norises kārtību, kas atspoguļo ekonomiska un politiska rakstura apsvērumus. Kā norādīts, analizējot Celtec argumentus, viena konkrēta īpašumtiesību pārejas brīža izvēle būtu patvaļīga un tādējādi radītu šķēršļus pakāpeniskai privatizācijas īstenošanai, kad tiek paredzēts pagaidu posms, kurā darbinieki tiek pārcelti darbā pie īpašumtiesību saņēmēja.
68. Gluži pretēji, neviens no abiem direktīvas mērķiem netiek apdraudēts, ja noraida pieeju, saskaņā ar kuru jānosaka viens konkrēts brīdis, no kura īpašumtiesību pāreja uzskatāma par pabeigtu. Tieši tādā veidā iespējams nodrošināt darbinieku tiesību aizsardzību, vienlaikus pieļaujot īpašumtiesību pārejas darījumu īstenot ilgākā laika posmā.
69. Lai neapdraudētu Direktīvā 77/187 paredzēto darbinieku tiesību aizsardzību, būtu jāpanāk, lai šīs tiesības nebūtu atkarīgas no dienas, kad notikusi viņu darba līgumu pāreja. Citādi personām, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmējiem varētu rasties kārdinājums atlikt darba līgumu nodošanu, lai izvairītos no Direktīvas 77/187 piemērošanas īpašumtiesību pārejas darījumam.
70. Lai apmierinātu darbinieku tiesību aizsardzības prasību, manuprāt, jāizpilda trīs nosacījumi. Pirmkārt, darba līgumu saistošā spēka pāreja dienā, kas nav pamatlīdzekļu pārejas diena, neietekmē darbiniekus tikai tādā gadījumā, ja darba apstākļi un noteikumi, kas ir spēkā, pieņemot lēmumu par uzņēmuma īpašumtiesību pāreju, nemainās šīs pārejas praktiskās īstenošanas laikā, kas var ilgt noteiktu laika periodu (50). Ja personas, kas nodod īpašumtiesības, saimnieciskais stāvoklis pasliktinās un tā dēļ var pasliktināties darba apstākļi un noteikumi, darba līgumu pārejas atlikšana ir pretrunā Direktīvai 77/187.
71. Otrkārt, dienai, kad paredzēta darba līgumu pāreja, nevajadzētu būt nekādai ietekmei uz īpašumtiesību pārejas apjomu. Citiem vārdiem, līdzko ir noteikta vienība, kas maina īpašnieku, un tādējādi arī darbinieki, kas ar to saistīti, saskaņā ar Direktīvas 77/187 1. panta 1. punktu vienīgā rīcības brīvība, kas atliek personai, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmējam, attiecas uz darba līgumu pārejas dienas izvēli.
72. Treškārt, tā kā ir noteikts, ka darbinieki var atteikties no savu darba līgumu nodošanas no viena darba devēja citam (51), a fortiori viņiem jābūt iespējai dot piekrišanu tam, ka viņu darba līgumu pāreja notiek pēc uzņēmuma īpašumtiesību pārejas dienas ar nosacījumu, ka viņu tiesību apjoms nemainās. Turklāt, dodot savu piekrišanu tam, ka viņu darba līgums tiek nodots īpašumtiesību saņēmējam pēc uzņēmuma aktīvu pārejas dienas, darbinieki nezaudē iespēju atteikties no darba līgumu nodošanas, ja viņi tā vēlas. Judikatūrā noteikts, ka darbinieka atteikšanās no sava darba līguma nodošanas citam darba devējam jāvērtē saskaņā ar valsts tiesību aktiem (52). Saskaņā ar tiem vērtējama arī darbinieka piekrišana vēlākai darba līguma pārejai.
73. Ja tiek ievēroti šie trīs nosacījumi, kuru vērtējums ir valsts tiesas ziņā, iespējams uzņēmuma īpašumtiesību pāreju īstenot vairākos posmos, neapdraudot darbinieku tiesību zemāko obligāto aizsardzības līmeni, kas uzņēmumu īpašumtiesību maiņas gadījumiem noteikts Direktīvā 77/187.
C – Lietā izskatāmās īpašumtiesību pārejas vērtējums
74. Notikusī privatizācija ir atzīta par uzņēmuma īpašumtiesību pāreju Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta izpratnē. No tā izriet, ka Department of Employment saistošie darba līgumi nodoti TEC saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punktu. Attiecīgās valsts tiesai jāuzrauga, lai darba līgumu nodošana uzņēmuma īpašumtiesību saņēmējam pēc pamatlīdzekļu pārejas dienas atsevišķiem darbiniekiem neliegtu viņu tiesību aizsardzību, kā paredzēts Direktīvā 77/187, vai neierobežotu viņu tiesības. Valsts tiesas ziņā ir arī noteikt, vai Department of Employment darbinieki ir piekrituši tam, ka viņu darba līgumi kļūst saistoši uzņēmuma īpašumtiesību saņēmējam tikai darbinieku pārcelšanas laika beigās. Ja visi šie trīs nosacījumi nav izpildīti, jāpieņem, ka darba līgumu pāreja notikusi brīdī, kad attiecībā uz Newtec stājās spēkā pārējie īpašumtiesību pārejas elementi, tas ir, 1990. gada septembrī.
IV – Secinājumi
75. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz House of Lords uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
“Jēdziens “īpašumtiesību pārejas diena”, kas minēts Padomes 1997. gada 14. februāra Direktīvas 77/187/EEK par dalībvalstu likumu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 3. panta 1. punktā, neparedz, ka pastāv viens noteikts brīdis, kad vienlaicīgi notiek visu uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības elementu pāreja. Notiekot privatizācijai, darba līgumu pāreja var notikt pēc aktīvu pārejas, ja vien tā rezultātā nepazeminās Direktīvā 77/187 noteiktās darbinieku tiesību aizsardzības līmenis un ja darbinieki tam piekrituši.”
1 – Oriģinālvaloda – portugāļu.
2 – OV L 61, 26. lpp. Šī direktīva grozīta ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvu 98/50/EK, ar kuru groza Direktīvu 77/187/EEK par dalībvalstu likumu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 201, 88. lpp.). Minētie grozījumi kodificēti ar Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/23/EK par dalībvalstu likumu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 16. lpp.). Lietas faktisko apstākļu laikā spēkā bija tikai direktīvas sākotnējā versija.
3 – Tiesai iesniegto atbildētāju apsvērumu 4. pielikums.
4 – Lēmuma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu 9. punkts.
5 – Saskaņā ar Employment Rights Act 1996 155. pantu darbiniekam ir tiesības uz kompensāciju par atlaišanu ekonomisku apsvērumu dēļ tikai tad, ja attiecīgajā datumā viņš ir bijis nodarbināts vismaz divus gadus. Šādas kompensācijas apjoms ir atkarīgs no darba stāža (Employment Rights Act 1996 162. pants).
6 – 1992. gada 12. novembra spriedums lietā C‑209/91 Watson Rask un Christensen (Recueil, I‑5755. lpp.); 1994. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑392/92 Schmidt (Recueil, I‑1311. lpp.) un 1998. gada 10. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑173/96 un C‑247/96 Hidalgo u.c. (Recueil, I‑8237. lpp.).
7 – 1999. gada 2. decembra spriedums lietā C‑234/98 Allen u.c. (Recueil, I‑8643. lpp.).
8 – 2002. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑164/00 Beckmann (Recueil, I‑4893. lpp.) un 2003. gada 6. novembra spriedums lietā C‑4/01 Martin u.c. (Recueil, I‑12859. lpp.).
9 – 2000. gada 26. septembra spriedums lietā C‑175/99 Mayeur (Recueil, I‑7755. lpp.) un 2004. gada 11. novembra spriedums lietā C‑425/02 Delahaye (Krājums, I‑10823. lpp.).
10 – 1996. gada 15. oktobra spriedums lietā C‑298/94 Henke (Recueil, I‑4989. lpp.).
11 – 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā 105/84 Danmols Inventar (Recueil, 2639. lpp., 27. punkts); 1991. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑362/89 D’Urso u.c. (Recueil, I‑4105. lpp., 12. punkts) un 2000. gada 14. septembra spriedums lietā C‑343/98 Collino un Chiappero (Recueil, I‑6659. lpp., 38. punkts).
12 – Supiot, A. Au-delà de l’emploi. Flammarion, Paris, 1999, 296. lpp. (izdevumā norādīts uz ieceri izstrādāt vienotu Kopienas definīciju jēdzienam “darbinieks”). Par minētā jēdziena elastīgajām robežām skat.: Davies, P. un Freedland, M. Employees, Workers, and the Autonomy of Labor Law. Mélanges en l’honneur de S. Simitis. 2000, 31. lpp.
13 – Kā jaunāko skat. 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani (Krājums, I‑7573. lpp.).
14 – Kopienu sociālās tiesības var dēvēt par “tiesību starptautisku pamatu” [“transnational floor of rights”], kā norādīts izdevumā: Barnard, C. un Deakin, S. Social Policy in search of a role: integration, cohesion and citizenship. 1996 Onwards, lowering the barriers further. Wiley, 1996, 177. lpp.
15 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Danmols Inventar, 26. punkts.
16 – Šie argumenti papildina tos, ko secinājumos iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Henke izklāstījis ģenerāladvokāts Lencs [Lenz] un secinājumos iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Collino un Chiappero izklāstījis ģenerāladvokāts Albērs [Alber].
17 – Tiesa jau attiecībā uz jēdzienu “darba laiks” atzinusi, ka atsaukšanās uz valstu tiesībām “nenozīmē, ka dalībvalstis var vienpusēji noteikt šī jēdziena piemērošanas jomu” (2003. gada 9. septembra spriedums lietā C‑151/02 Jaeger (Recueil, I‑8389. lpp., 59. punkts)).
18 – Iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Beckmann, 27. punkts.
19 – 1997. gada 11. marta spriedums lietā C‑13/95 Süzen (Recueil, I‑1259. lpp., 14. punkts). Skat. arī 1986. gada 18. marta spriedumu lietā 24/85 Spijkers (Recueil, 1119. lpp., 13. punkts); 2001. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑172/99 Liikenne (Recueil, I‑745. lpp., 33. punkts); 2002. gada 24. janvāra spriedumu lietā C‑51/00 Temco (Recueil, I‑969. lpp., 24. punkts) un 2003. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑340/01 Abler u.c. (Recueil, I‑14023. lpp., 33. punkts).
20 – Iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Süzen, 14. punkts, kā arī citi minētajā zemsvītras piezīmē norādītie spriedumi.
21 – Iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Süzen, 18. punkts, kā arī citi minētajā zemsvītras piezīmē norādītie spriedumi.
22 – Iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Temco, 26. punkts.
23 – Iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Liikenne, 42. punkts.
24 – Atbildētāju apsvērumu 1. pielikums.
25 – 1985. gada 7. februāra spriedums lietā 186/83 Botzen u.c. (Recueil, 519. lpp., 15. punkts).
26 – Skat. pēc analoģijas ar informācijas sniegšanas pienākumu, kas noteikts Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvā 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (OV L 254, 64. lpp.), kā tā ir interpretēta 2004. gada 13. janvāra spriedumā lietā C‑440/00 Kühne & Nagel (Recueil, I‑787. lpp.) un 2001. gada 29. marta spriedumā lietā C‑62/99 Bofrost* (Recueil, I‑2579. lpp.).
27 – 1988. gada 5. maija spriedums apvienotajās lietās 144/87 un 145/87 Berg un Busschers (Recueil, 2559. lpp., 14. punkts).
28 – 1987. gada 17. decembra spriedums lietā 287/86 (Recueil, 5465. lpp.).
29 – Iepriekš minētais spriedums lietā Ny Mølle Kro, 26. punkts.
30 – 1985. gada 7. februāra spriedums lietā 19/83 Wendelboe u.c. (Recueil, 457. lpp.).
31 – 1996. gada 14. novembra spriedums lietā C‑305/94 (Recueil, I-5927. lpp.).
32 – Iepriekš 31. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Rotsart de Hertaing, 26. punkts.
33 – 16. punkts ģenerāladvokāta Van Gervena [Van Gerven] secinājumos apvienotajās lietās C‑132/91, C‑138/91 un C‑139/91 Katsikas u.c. (1992. gada 16. decembra spriedums, Recueil, I‑6577. lpp.).
34 – Iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Katsikas u.c., 33. punkts.
35 – Iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Süzen, 12. punkts, lietā Liikenne, 29. punkts, un lietā Abler u.c., 41. punkts.
36 – Iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Temco, 31. un 32. punkts.
37 – 1992. gada 19. maija spriedums lietā C‑29/91 Redmond Stichting (Recueil, I‑3189. lpp.).
38 – Secinājumi apvienotajās lietās C‑127/96, C‑229/96 un C‑74/97 Hernández Vidal u.c. (1998. gada 10. decembra spriedums, Recueil, I‑8179. lpp.) un apvienotajās lietās C‑173/96 un C‑247/96 Hidalgo u.c. (1998. gada 10. decembra spriedums, Recueil, I‑8237. lpp.).
39 – Skat. 19. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus.
40 – Iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Ny Mølle Kro, 20. punkts.
41 – Iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Allen u.c., 32. punkts.
42 – Turpat, 35. punkts.
43 – 1988. gada 10. februāra spriedums lietā 324/86 Tellerup, t.s. Daddy’s Dance Hall (Recueil, 739. lpp.); iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Berg un Busschers un 1996. gada 7. marta spriedums apvienotajās lietās C‑171/94 un C‑172/94 Merckx un Neuhuys (Recueil, I‑1253. lpp.).
44 – Laulom, S. The European Court of Justice in the dialogue on transfers of undertakings: a faillible interlocutor? Labour Law in the Courts Red. Sciarra, S. Hart, 2001, 152. lpp.: “Īpašumtiesību pārejas forma kļūst nebūtiska.”
45 – Tiesas sēdes gaitā Komisija, izskatās, mainījusi savu nostāju, pieslejoties atbildētāju argumentiem.
46 – Iespējamo risku izklāstu skat.: More, G. The Concept of Undertaking in the Aquired Rights Directive: The Court under Pressure (Again). 15 YEL. 1995, 135. lpp.
47 – Tiesa, piemēram, paplašināti interpretējusi šīs direktīvas 1. panta 1. punktu.
48 – Direktīvas 77/187 ceturtajā apsvērumā norādīts uz “tiešo ietekmi uz iekšējā tirgus darbību”, kādu var radīt dalībvalstīs pastāvošās atšķirības sociālās jomas tiesību aktos. Barnard, C. Employment Law. 2e édition, 2000, 445. lpp., un Deakin, S. un Browne, J. Social Rights and Market Order: Adapting the Capability Approach. Economic and Social Rights in the EU Charter of Fundamental Rights, a legal perspective. Oxford. 2003, 28. lpp.: “Sociālo tiesību vēsturiskais uzdevums ir saskaņot tradicionālos sociālās politikas mehānismus ar tirgus darbības mehānismiem.”
49 – Par to, kādā veidā Tiesa saglabājusi līdzsvaru starp šīm divām imperatīvām, skat.: Hunt, J. The Court of Justice as a policy actor: the case of the Acquired Rights Directive. 18 Legal Studies. 1998, 336. lpp.
50 – Nešķiet ne nepieciešams, ne vēlams ierobežot pārejas īstenošanas pasākumu ilgumu, ja darba apstākļi nemainās salīdzinājumā ar tiem, kas pastāvēja dienā, kad tika pieņemts lēmums par īpašumtiesību pāreju.
51 – Iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Katsikas u.c.
52 – Iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Katsikas u.c. un iepriekš 43. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Merckx un Neuhuys, un 1998. gada 12. novembra spriedums lietā C‑399/96 Europièces (Recueil, I‑6965. lpp.).