TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 6. maijā (*)

Preču zīmes – Tiesību aktu tuvināšana – Direktīva 89/104/EEK – Apzīmējumi, kas var būt preču zīme – Atšķirtspēja – Krāsa kā tāda – Oranžā krāsa

Lieta C‑104/01

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 234. pantam

iesniedza Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) nolūkā saņemt prāvās, kuras iztiesā šī tiesa, starp

Libertel Groep BV

un

Benelux‑Merkenbureau

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās Direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), 3. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: sestās palātas priekšsēdētājs, kas pilda Tiesas priekšsēdētāja pienākumus, Ž. P. Puisošē [J. P. Puissochet], palātu priekšsēdētāji M. Vatelē [M. Wathelet] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], P. Janns [P. Jann], F. Makena [F. Macken], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents),

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretāre F. Kontē [F. Contet], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Libertel Groep BV vārdā – D. V. F. Ferkāde [D. W. F. Verkade] un D. J. G. Visers [D. J. G. Visser], advocaten,

–        Benelux-Merkenbureau vārdā – K. van Nispens [C. J. J. C. van Nispen], advocaat,

–        Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – R. Megrila [R. Magrill], pārstāve, kurai palīdz D. Aleksanders [D. Alexander], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. B. Rasmusens [N. B. Rasmussen] un H. M. H. Speijarts [H. H. Speyart], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2002. gada 30. aprīlī sniedza Benelux-Merkenbureau, ko pārstāvēja K. van Nispens, Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja J. van Bakela [J. van Bakel], pārstāve, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja M. Tepins [M. Tappin], barrister, un Komisija, ko pārstāvēja H. M. H. Speijarts,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2002. gada 12. novembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2001. gada 23. februāra rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi 5. martā, Hoge Raad der Nederlanden atbilstoši EK līguma 234. pantam ir uzdevusi četrus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt 3. pantu Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”).

2        Šie jautājumi radušies prāvā starp sabiedrību Libertel Groep BV (turpmāk tekstā – “Libertel”) un Benelux‑Merkenbureau (Beniluksa Preču zīmju birojs, turpmāk tekstā – “BBM”), jo pēdējais minētais atteica kā preču zīmi reģistrēt oranžu krāsu attiecībā uz telekomunikāciju produktiem un pakalpojumiem, ko bija lūgusi Libertel.

 Atbilstošās tiesību normas

 Parīzes konvencija

3        Starptautiski preču zīmju tiesības regulē 1883. gada 20. marta Parīzes konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, kurā pēdējie grozījumi izdarīti 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā (United Nations Treaty Series, Band 828, Nr. 11851, 305.–388. lpp.; turpmāk tekstā – “Parīzes konvencija”). Visas dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses šajā konvencijā.

4        Parīzes konvencijas 6.quinquies panta B daļas 2. punktā ir noteikts, ka var atteikt preču zīmju reģistrāciju vai atzīt tās par spēkā neesošām, ja tām pietrūkst jebkāda atšķirīguma (atšķirtspējas).

5        Parīzes konvencijas 6.quinquies panta C daļas 1. punktā ir precizēts:

“Nosakot, vai zīme ir aizsargājama, jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, it īpaši – zīmes lietošanas ilgums.”

 Kopienu tiesiskais regulējums

6        Direktīvas 2. pantā ar nosaukumu “Apzīmējumi, no kuriem var sastāvēt preču zīme” ir noteikts:

“Preču zīme var sastāvēt no jebkuriem apzīmējumiem, ko var attēlot grafiski, jo īpaši no vārdiem, ieskaitot personu vārdus, zīmējumiem, burtiem, cipariem, preču vai to iepakojuma formas ar nosacījumu, ka šādi apzīmējumi spēj parādīt atšķirību viena uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.”

7        Direktīvas 3. panta ar nosaukumu “Iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai” attiecīgi 1. un 3. punktā paredzēts:

“1.      Nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem:

a)      apzīmējumus, kas nevar veidot preču zīmi,

b)      preču zīmes, kam nav nekādas atšķirtspējas,

c)      preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem vai norādēm, kuri var noderēt tirdzniecībā, lai apzīmētu preču veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi vai preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku, vai citas preču raksturīgas pazīmes,

d)      preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem vai norādēm, kuras ir kļuvušas par ierastām pašreizējā valodā vai tirdzniecības bona fide un ieviestajā praksē,

e)      apzīmējumus, kas sastāv tikai no:

–        formas, kas izriet no pašu preču īpašībām, vai

–        preču formas, kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai, vai

–        formas, kas piešķir precēm reālu vērtību,

[..]

3.      Preču zīmei neatsaka reģistrāciju vai nepasludina to par spēkā neesošu saskaņā ar 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu, ja pirms reģistrācijas pieteikuma datuma un turpmākajā tās lietošanā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju. Ikviena dalībvalsts bez tam var paredzēt, ka šo normu piemēro arī tad, ja atšķirtspēja iegūta pēc reģistrācijas pieteikuma datuma vai pēc reģistrācijas datuma.”

8        Direktīvas 6. pantā ir precizēts:

“1.      Preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā

a)      viņa paša vārdu vai adresi;

b)      norādes attiecībā uz preču vai sniegtā pakalpojuma veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi, preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku, vai citas preču vai pakalpojumu īpašības;

c)      preču zīmi, ja tas nepieciešams preces vai pakalpojuma paredzētā nolūka norādei, jo īpaši par piederumiem vai rezerves daļām,

ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās.

2.      Preču zīme nedod īpašniekam tiesības aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā agrākas tiesības, kas ir spēkā konkrētā apvidū, ja attiecīgās dalībvalsts tiesību akti atzīst šīs tiesības un tās ir spēkā teritorijā, kurā tiek atzītas.”

 Beniluksa vienotais likums par preču zīmēm

9        Beļģijas Karalistes, Luksemburgas Lielhercogistes un Nīderlandes Karalistes preču zīmju tiesības bija noregulētas kopējā likumā – Beniluksa vienotajā likumā par preču zīmēm (Trb. 1962, 58). Lai šo trīs dalībvalstu tiesībās transponētu Direktīvu, šis likums tika grozīts ar 1992. gada 2. decembra protokolu par minētā likuma grozīšanu (Trb. 1993, 12), grozījumi stājās spēkā 1996. gada 1. janvārī.

10      Šādi grozītā Beniluksa vienotā likuma par preču zīmēm (turpmāk tekstā – “LBM”) 6.a pantā ir paredzēts:

“Beniluksa Preču zīmju birojs noraida reģistrācijas pieteikumu, ja tas uzskata, ka:

a)      iesniegtais apzīmējums nav preču zīme 1. panta izpratnē, it īpaši, ja tam nav atšķirtspējas, kā paredzēts Parīzes konvencijas 6.quinquies panta B daļas 2. punktā;

b)      pieteikums attiecas uz preču zīmi, kas ir minēta 4. panta 1. un 2. punktā.

2.      Reģistrācijas atteikumam uz apzīmējumu, kas var būt preču zīme, ir jāattiecas pilnībā. Ierobežoti tas var attiekties tikai uz vienu vai vairākām precēm, kurām preču zīme ir paredzēta.

3.      Beniluksa Birojs nekavējoties rakstveidā informē iesniedzēju par tā nodomu pilnīgi vai daļēji atteikt reģistrāciju, norāda pamatojumu un dod viņam iespēju atbildēt termiņā, kāds noteikts izpildes noteikumos.

4.      Ja Beniluksa Biroja iebildumi reģistrēt nav atcelti noteiktajā termiņā, reģistrācijas pieteikumu pilnīgi vai daļēji noraida. Beniluksa Birojs nekavējoties rakstveidā informē iesniedzēju, norādot atteikuma pamatojumu un norādot šī lēmuma pārsūdzēšanas iespējas, kas paredzētas 6.b pantā.

5.      Reģistrācijas pieteikuma atteikums attiecībā uz visām precēm vai attiecībā uz preču daļu padara pieteikumu pilnīgi vai daļēji par spēkā neesošu. Šīs spēkā neesamības iedarbība iestājas tikai pēc tam, kad, to neizmantojot, ir beidzies 6.b pantā minētais pārsūdzības termiņš vai kad neatsaucami ir noraidīts lūgums izdot reģistrācijas rīkojumu.”

11      LBM 6.b pantā ir paredzēts:

“Iesniedzējs divu mēnešu laikā pēc paziņošanas, kas minēta 6.a panta 4. daļā, var Cour d'appel, Briselē, Gerechtshof, Hāgā, vai Cour d'appel, Luksemburgā, iesniegt prasības pieteikumu ar lūgumu izdot reģistrācijas rīkojumu. Tiesu, kurai lieta teritoriāli ir piekritīga, nosaka atkarībā no iesniedzēja adreses, pilnvaras devēja adreses vai pasta adreses, kas norādīta pieteikuma iesniegšanas brīdī.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

12      Libertel ir sabiedrība, kas veic uzņēmējdarbību Nīderlandē un kuras galvenā darbība ir mobilo telekomunikāciju pakalpojumu sniegšana.

13      BBM ir iestāde, kas ir kompetenta preču zīmju jomā attiecībā uz Beļģijas Karalisti, Luksemburgas Lielhercogisti un Nīderlandes Karalisti. Kopš 1996. gada 1. janvāra BBM uzdevums ir pārbaudīt reģistrācijas pieteikumus attiecībā uz absolūtajiem atteikuma iemesliem.

14      Libertel 1996. gada 27. augustā BBM iesniedza pieteikumu reģistrēt oranžu krāsu kā preču zīmi attiecībā uz atsevišķām telekomunikāciju precēm un pakalpojumiem, proti, attiecībā uz 9. klases precēm – telekomunikācijas materiāliem, un 35.–38. klases pakalpojumiem – telekomunikāciju pakalpojumiem, kā arī telekomunikāciju līdzekļu materiālo, finansiālo un tehnisko vadību.

15      Reģistrācijas pieteikuma pavaddokumentā, laukumā, kas paredzēts preču zīmes attēlam, bija taisnstūra virsma oranžā krāsā, bet laukumā, kur paredzēts norādīt preču zīmes aprakstu, – uzraksts “oranžs” bez jebkāda krāsas koda norādes.

16      1997. gada 21. februāra vēstulē BBM informēja Libertel, ka tas provizoriski atsaka šī apzīmējuma reģistrāciju. Tas uzskatīja, ka, tā kā Libertel nav pierādījusi, ka reģistrācijai iesniegtais apzīmējums, kas ir tikai oranža krāsa, ir ieguvis atšķirtspēju, šo apzīmējumu lietojot, tad šim apzīmējumam nav atšķirtspējas LBM 6.a panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

17      Libertel iebilda pret šo provizorisko atteikumu. BBM, uzskatot, ka nav iemesla atteikumu pārskatīt, 1997. gada 10. septembra vēstulē paziņoja savu galīgo atteikumu.

18      Saskaņā ar LBM 6.b pantu Libertel šo atteikumu pārsūdzēja Gerechtshof te 's‑Gravenhage (Nīderlande), kas prasību ar 1998. gada 4. jūnija nolēmumu noraidīja.

19      1998. gada 3. augustā Libertel iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden.

20      Izskatot šo strīdu, Hoge Raad radās jautājumi par pareizu LBM 6.a panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanu un tātad arī attiecībā uz to, kā interpretēt Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Tā rezultātā Hoge Raad ar 2001. gada 23. februāra rīkojumu iesniedza Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai vienkāršai, konkrētai krāsai, kas atspoguļota kā tāda vai kas apzīmēta ar starptautisku kodu, var attiecībā uz dažām precēm un pakalpojumiem būt atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

a)      Kādos apstākļos var pieļaut, ka vienkāršai, konkrētai krāsai ir atšķirtspēja iepriekš minētajā izpratnē?

b)      Vai fakts, ka reģistrācija tiek lūgta attiecībā uz lielu skaitu preču vai pakalpojumu vai īpašai precei vai pakalpojumam, vai īpašai preču vai pakalpojumu grupai, var mainīt atbildi uz pirmo jautājumu?

3)      Vai, lai novērtētu atšķirtspēju, kas noteiktai krāsai var būt kā preču zīmei, ir jāpārbauda, vai pastāv vispārējas intereses, lai šī krāsa paliktu visiem pieejama, kā tas ir attiecībā uz apzīmējumiem, kas norāda ģeogrāfisko izcelsmi?

4)      Vai, lai atbildētu uz jautājumu par to, vai apzīmējumam, kas iesniegts reģistrācijai kā preču zīme, ir atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, Beniluksa Preču zīmju birojam ir jāaprobežojas ar abstraktu atšķirtspējas vērtējumu, vai arī tam ir jāņem vērā visi konkrētie lietas apstākļi, it īpaši šī apzīmējuma lietojums un veids, kā to izmanto?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada apsvērumi

21      Ar prejudiciālajiem jautājumiem par Direktīvas 3. pantu tiek pausta vēlme uzzināt, vai un attiecīgā gadījumā kādos apstākļos krāsai kā tādai, bez noteiktām robežām telpā, var būt atšķirtspēja attiecībā uz dažām precēm vai pakalpojumiem.

22      Šo jautājumu izskatīšanai iepriekš ir jānosaka, vai krāsa kā tāda var veidot preču zīmi Direktīvas 2. panta izpratnē.

23      Šādā nolūkā krāsai kā tādai ir jāatbilst trīs prasībām. Pirmkārt, tai ir jāveido apzīmējums. Otrkārt, šo apzīmējumu ir jāvar attēlot grafiski. Treškārt, šim apzīmējumam ir jāvar atšķirt viena uzņēmuma preces un pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem.

24      Eiropas Savienības Padome un Komisija ir sniegušas kopēju paziņojumu, kas ierakstīts Padomes protokolā Direktīvas pieņemšanas laikā, ka tās “uzskata, ka 2. pants neizslēdz iespēju [..] reģistrēt kā preču zīmi krāsu kombināciju vai vienu atsevišķu krāsu [..] ar nosacījumu, ka šādi apzīmējumi spēj parādīt atšķirību starp viena uzņēmuma precēm un pakalpojumiem un cita uzņēmuma precēm un pakalpojumiem” (ITSB OV Nr. 5/96, 607. lpp.).

25      Tomēr šādu paziņojumu nevar ņemt vērā, interpretējot atvasināto tiesību aktu, ja, kā tas ir šai gadījumā, tā saturs nav pausts nevienā attiecīgā dokumenta normā un tātad tam nav juridiska spēka (1991. gada 26. februāra spriedums lietā C‑292/89 Antonissen, Recueil, I‑745. lpp., 18. punkts, un 1997. gada 29. maija spriedums lietā C‑329/95 VAG Sverige, Recueil, I‑2675. lpp., 23. punkts). Turklāt Padome un Komisija šo ierobežojumu ir noteikti atzinušas sava paziņojuma preambulā, saskaņā ar kuru, “tā kā Padomes un Komisijas paziņojumi, kuru teksts atspoguļots tālāk, nav normatīva tiesību akta daļa, tie neietekmē šī tiesību akta interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā”.

26      Tāpēc Tiesai ir jānosaka, vai Direktīvas 2. pants ir jāinterpretē tā, ka krāsa kā tāda var veidot preču zīmi.

27      Šai sakarā ir jāuzsver, ka nevar pieņemt, ka krāsa kā tāda veido apzīmējumu. Parasti krāsa ir tikai lietas īpašība. Tomēr tā var veidot apzīmējumu. Tas atkarīgs no apstākļiem, kādos krāsa tiek izmantota. Neatkarīgi no tā krāsa kā tāda saistībā ar preci vai pakalpojumu var veidot apzīmējumu.

28      Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka grafiskam attēlojumam Direktīvas 2. panta izpratnē ir jāļauj apzīmējumu attēlot vizuāli, it īpaši, izmantojot figūras, līnijas vai rakstu zīmes tā, ka to var precīzi identificēt (2002. gada 12. decembra spriedums lietā C‑273/00 Sieckmann, Recueil, I‑11737. lpp., 46. punkts).

29      Lai īstenotu savu funkciju, grafiskajam attēlojumam Direktīvas 2. panta izpratnē ir jābūt skaidram, precīzam, pilnīgam, pašpietiekamam, viegli pieejamam, saprotamam, noturīgam un objektīvam (iepriekš minētais spriedums lietā Sieckmann, 47.–55. punkts).

30      Šajā lietā Tiesai uzdotais jautājums attiecas uz lūgumu reģistrēt krāsu kā tādu, ko atspoguļo krāsas paraugs uz plakanas virsmas, vārdisks krāsas apraksts un/vai starptautiski atzīts krāsas identifikācijas kods.

31      Parasts krāsas paraugs tomēr neatbilst šī sprieduma 28. un 29. punktā minētajām prasībām.

32      Proti, krāsas paraugs laika gaitā var izbalēt. Nevar izslēgt, ka daži materiāli ļauj saglabāt krāsu nemainīgā veidā. Tomēr citi materiāli, it īpaši papīrs, krāsas nianses laika gaitā nesaglabā. Šādā gadījumā krāsas parauga iesniegšana reģistrācijai varētu neatbilst Direktīvas 2. pantā noteiktajai noturīguma prasībai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Sieckmann, 53. punkts).

33      No tā izriet, ka reģistrācijai iesniegts krāsas paraugs pats par sevi neveido grafisku attēlojumu Direktīvas 2. panta izpratnē.

34      Savukārt krāsas vārdisks apraksts, ko veido vārdi, kurus savukārt veido rakstu zīmes, ir tās grafisks attēlojums (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Sieckmann, 70. punkts).

35      Krāsas vārdisks apraksts ne vienmēr noteikti atbildīs šī sprieduma 28. un 29. punktā noteiktajām prasībām. Šis jautājums ir jāvērtē, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus.

36      Krāsas parauga un tās vārdiska apraksta apvienojums tātad var veidot grafisku attēlojumu Direktīvas 2. panta izpratnē ar noteikumu, ka apraksts ir skaidrs, precīzs, pilnīgs, pašpietiekams, viegli pieejams, saprotams un objektīvs.

37      Šī sprieduma 34. punktā minēto iemeslu dēļ krāsas apzīmējumu ar starptautiski atzītu identifikācijas kodu var uzskatīt par tādu, kas veido grafisku attēlojumu. Šādus kodus uzskata par precīziem un stabiliem.

38      Ja krāsas paraugs, kuram pievienots vārdisks apraksts, neatbilst Direktīvas 2. panta prasībai būt grafiski attēlojamam, it īpaši tādēļ, ka tam nav precizitātes vai noturīguma, šo trūkumu vajadzības gadījumā var labot, pievienojot krāsas apzīmējumu, izmantojot starptautiski atzītu identifikācijas kodu.

39      Attiecībā uz jautājumu par to, vai krāsa kā tāda spēj parādīt viena uzņēmuma preču un pakalpojumu atšķirību no cita uzņēmuma precēm un pakalpojumiem Direktīvas 2. panta izpratnē, ir jāvērtē, vai krāsas kā tādas var vai nevar nodot precīzu informāciju, it īpaši attiecībā uz preces vai pakalpojuma izcelsmi.

40      Šai sakarā ir jāatgādina, ka, lai gan krāsas spēj sniegt zināmas ideju asociācijas un izraisīt sajūtas, ar tām to iedabas dēļ īpaši nevar nodot precīzu informāciju. It īpaši tas nav iespējams tādēļ, ka krāsas to pievilcīguma dēļ daudz un bieži izmanto preču un pakalpojumu reklāmā un mārketingā, taču bez jebkāda precīza vēstījuma.

41      Tomēr nebūtu pamatoti no šī faktu konstatējuma secināt, ka krāsas kā tādas principā ir aizliegts uzskatīt par tādām, kas spēj parādīt viena uzņēmuma preču un pakalpojumu atšķirību no cita uzņēmuma precēm un pakalpojumiem. Nevar izslēgt, ka pastāv situācijas, kad krāsa kā tāda var norādīt uz uzņēmuma preču vai pakalpojumu izcelsmi. Tāpēc ir jāatzīst, ka krāsas kā tādas spēj parādīt viena uzņēmuma preču un pakalpojumu atšķirību no cita uzņēmuma precēm un pakalpojumiem Direktīvas 2. panta izpratnē.

42      No iepriekš minētā izriet, ka krāsa kā tāda, ievērojot iepriekš norādītos nosacījumus, var veidot preču zīmi Direktīvas 2. panta izpratnē.

43      Prejudiciālo jautājumu izskatīšana tāpēc jāveic šī sprieduma 22.–42. punktā izklāstīto secinājumu kontekstā.

 Par trešo jautājumu

44      Vispirms ir jāizskata trešais jautājums, ar kuru iesniedzējtiesa jautā, vai, lai vērtētu noteiktas krāsas atšķirtspēju, kas tai var būt kā preču zīmei, ir jāpārbauda, vai pastāv vispārējas intereses, lai šī krāsa paliktu visiem pieejama, kā tas ir attiecībā uz apzīmējumiem, kas norāda ģeogrāfisko izcelsmi.

45      Saskaņā ar dažiem apsvērumiem, kas iesniegti Tiesai, ar pašreizējiem tehnikas līdzekļiem iespējams izšķirt ļoti lielu skaitu krāsu nianšu. Šis apgalvojums var būt patiess, bet tam nav nozīmes šī jautājuma sakarā. Lai noteiktu, vai krāsu kā tādu var reģistrēt kā preču zīmi, ir jāraugās no konkrētās sabiedrības viedokļa.

46      Tā kā rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nav norādīts pretējais, ir jāuzskata, ka pamata lieta attiecas uz precēm un pakalpojumiem, kas ir domāti patērētāju kopumam. Tāpēc ir jāuzskata, ka šajā gadījumā konkrētā sabiedrība ir vidusmēra patērētāji, kas ir normāli informēti un saprātīgi uzmanīgi un apdomīgi (skat. it īpaši 1999. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑342/97 Lloyd Schuhfabrik Meyer, Recueil, I‑3819. lpp., 26. punkts).

47      Krāsu skaits, ko šī sabiedrība var izšķirt, ir neliels, jo tai reti ir iespēja tieši salīdzināt dažādu krāsas nianšu preces. No tā izriet, ka faktiski pieejamo dažādo krāsu skaits potenciālai izmantošanai par preču zīmi, lai parādītu preču vai pakalpojumu atšķirības, ir jāuzskata par ierobežotu.

48      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru preču zīmju tiesības ir pamata elements netraucētas konkurences sistēmā, kuru mēģināts iedibināt un saglabāt ar EK līgumu (skat. 1990. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑10/89 Hag II, Recueil, I‑3711. lpp., 13. punkts, un 1999. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑63/97 BMW, Recueil, I‑905. lpp., 62. punkts). Tiesības un iespējas, ko preču zīme piešķir tās īpašniekam, ir jāanalizē, ņemot vērā šo mērķi.

49      Turklāt saskaņā ar Direktīvas 5. panta 1. punktu reģistrēta preču zīme tās īpašniekam attiecībā uz noteiktām precēm un pakalpojumiem piešķir ekskluzīvas tiesības, kas tam ļauj kā preču zīmi reģistrēto apzīmējumu monopolizēt bez laika ierobežojuma.

50      Iespēju reģistrēt preču zīmi var ierobežot, pamatojoties uz sabiedrības interesēm.

51      Tāpēc Direktīvas 3. pantā uzskaitītie dažādie reģistrācijas atteikuma iemesli ir jāinterpretē to vispārējo interešu kontekstā, kas ir katra šī iemesla pamatā (skat. 2002. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑299/99 Philips, Recueil, I‑5475. lpp., 77. punkts).

52      Attiecībā uz Direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu Tiesa ir atzinusi, ka šīs normas mērķis atbilst vispārējām interesēm, kuras prasa, lai tādu preču vai pakalpojumu kategoriju aprakstošus apzīmējumus vai norādes, kuru reģistrācija tiek lūgta, visi varētu brīvi izmantot (1999. gada 4. maija spriedums apvienotajās lietās C‑108/97 un C‑109/97 Windsurfing Chiemsee, Recueil, I‑2779. lpp., 25. punkts, un 2003. gada 8. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no C‑53/01 līdz C‑55/01 Linde u.c., Recueil, I‑3161. lpp., 73. punkts).

53      Tāpat attiecībā uz Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu Tiesa ir atzinusi, ka šīs normas mērķis atbilst vispārējām interesēm, kuras prasa, lai formu, kuras pamata īpašības atbilst tehniskai funkcijai un kas ir izvēlētas, lai to īstenotu, visi varētu brīvi izmantot (iepriekš minētie spriedumi lietā Philips, 80. punkts, un lietā Linde u.c., 72. punkts).

54      Attiecībā uz krāsas kā tādas reģistrāciju par preču zīmi, tāpēc ka faktiski pieejamo krāsu skaits, reģistrējot dažas krāsas kā preču un pakalpojumu preču zīmes, ir ierobežots, būtu iespējams izlietot visu pieejamo krāsu paleti. Tik plašs monopols nav savienojams ar netraucētas konkurences sistēmu, it īpaši tāpēc, ka pastāv risks, ka tādējādi tiktu radītas neleģitīmas konkurences priekšrocības par labu tikai vienam uzņēmējam. Tas, ka uzņēmējiem, kas jau darbojas, tiktu atļauts savā labā reģistrēt visas faktiski pieejamās krāsas uz jauno uzņēmēju interešu rēķina, būtu pretrunā ekonomikas attīstībai un uzņēmējdarbības gara veicināšanai.

55      Tāpēc Kopienu preču zīmju tiesību jomā ir jāatzīst, ka vispārējās interesēs nav nepamatoti ierobežot krāsu pieejamību citiem uzņēmējiem, kuru piedāvāto preču un pakalpojumu veids atbilst precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz ko tiek lūgta reģistrācija.

56      Jo lielāks būtu to preču un pakalpojumu skaits, attiecībā uz ko tiek lūgta preču zīmes reģistrācija, jo ekskluzīvās tiesības, ko, iespējams, piešķirtu preču zīme, būtu pārmērīgākas un tādējādi nonāktu konfliktā ar netraucētas konkurences sistēmu un vispārējām interesēm nepamatoti neierobežot krāsu pieejamību citiem uzņēmējiem, kuru piedāvāto preču un pakalpojumu veids atbilst precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz ko tiek lūgta reģistrācija.

57      Komisija savos apsvērumos ir apgalvojusi, ka doma, ka dažiem apzīmējumiem ir jāpaliek pieejamiem un tāpēc tos nevar aizsargāt, ir pausta Direktīvas 6. pantā, nevis tās 2. un 3. pantā. Šo argumentu nevar pieņemt.

58      Direktīvas 6. pants attiecas uz preču zīmes darbības ierobežojumiem pēc tam, kad tā reģistrēta. Komisija ar savu argumentu faktiski, izskatot reģistrācijas pieteikumu, piedāvā veikt minimālu Direktīvas 3. pantā paredzēto atteikuma iemeslu kontroli, jo risku, ka uzņēmēji varētu piesavināties atsevišķus apzīmējumus, kam būtu jāpaliek pieejamiem, neitralizē ierobežojumi, kas, pamatojoties uz minēto 6. pantu, tiek noteikti reģistrētās preču zīmes darbības stadijā. Šādas argumentācijas sekas būtībā ir tādas, ka kompetentajai iestādei reģistrācijas brīdī tiek atņemtas tiesības vērtēt atteikuma iemeslus, kas minēti Direktīvas 3. pantā, un tās tiek nodotas tiesnešiem, kuru uzdevums ir nodrošināt, lai ar preču zīmi piešķirtās tiesības faktiski varētu tikt īstenotas.

59      Šāda pieeja nav saderīga ar Direktīvas sistēmu, kas pamatota ar kontroli pirms reģistrācijas, nevis ar kontroli a posteriori. Nekas Direktīvā neļauj no tās 6. panta izdarīt šādu secinājumu. Gluži pretēji – Direktīvas 2. un 3. pantā precizēto reģistrācijas šķēršļu skaits un detalizētais apraksts, kā arī plašās tiesību aizsardzības iespējas atteikuma gadījumā liecina par to, ka pārbaudei, kas tiek veikta, kad tiek iesniegts reģistrācijas pieteikums, nav jābūt minimālai. Lai izvairītos no tā, ka preču zīmes tiek reģistrētas nepamatoti, šai pārbaudei ir jābūt stingrai un pilnīgai. Kā Tiesa jau ir nospriedusi, juridiskās drošības un labas pārvaldes iemeslu dēļ ir jānodrošina, lai preču zīmes, kuru lietojums varētu tikt veiksmīgi apstrīdēts tiesā, netiktu reģistrētas (1998. gada 29. septembra spriedums lietā C‑39/97 Canon, Recueil, I‑5507. lpp., 21. punkts).

60      Tāpēc uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka, lai vērtētu noteiktas krāsas atšķirtspēju, kas tai var būt kā preču zīmei, ir jāņem vērā vispārējās intereses nepamatoti neierobežot krāsu pieejamību citiem uzņēmējiem, kuru piedāvāto preču un pakalpojumu veids atbilst precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz ko tiek lūgta reģistrācija.

 Par pirmo jautājumu un otrā jautājuma a) daļu

61      Ar pirmo jautājumu un otrā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai var tikt atzīts, ka krāsai kā tādai ir atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē, un, ja jā, tad kādos apstākļos.

62      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru preču zīmes pamata funkcija ir garantēt patērētājam vai gala lietotājam ar preču zīmi apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, viņam bez iespējas sajaukt ļaujot atšķirt šo preci vai pakalpojumu no precēm un pakalpojumiem ar citādu izcelsmi (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu Canon, 28. punkts, un 2001. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑517/99 Merz & Krell, Recueil, I‑6959. lpp., 22. punkts). Ar preču zīmes palīdzību attiecīgās preces un pakalpojumi ir jāatšķir kā tādi, kas nāk no noteikta uzņēmuma. Šai sakarā ir jāņem vērā gan preču zīmju pierastais lietojums izcelsmes norāžu formā attiecīgajos sektoros, gan konkrētās sabiedrības uztvere.

63      Konkrētā sabiedrība, kas definēta šī sprieduma 46. punktā, ir vidusmēra patērētāji, kas ir normāli informēti un saprātīgi uzmanīgi un apdomīgi.

64      Ir jāņem vērā apstāklis, ka vidusmēra patērētājam tikai retumis ir iespēja tieši salīdzināt dažādas preču zīmes (skat. dažādos kontekstos iepriekš minēto spriedumu lietā Lloyd Schuhfabrik Meyer, 26. punkts, un 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C‑291/00 LTJ Diffusion, Krājums, I‑2799. lpp., 52. punkts).

65      Konkrētās sabiedrības uztvere tādas preču zīmes gadījumā, ko veido krāsa kā tāda, obligāti nav tāda pati kā vārdiskas vai figurālas preču zīmes gadījumā, jo tā sastāv no apzīmējuma, kas nav atkarīgs no apzīmēto preču veidola. Ja publika ir pieradusi nekavējoties uztvert vārdiskas vai figurālas preču zīmes kā apzīmējumus, kas identificē preces izcelsmi, tas pats obligāti nenotiek tad, kad apzīmējums saplūst ar tās preces veidolu, attiecībā uz kuru apzīmējuma kā preču zīmes reģistrācija tiek lūgta. Patērētāji nav pieraduši izdarīt pieņēmumus par preču izcelsmi, ņemot vērā to vai to iepakojuma krāsu, ja nav citu grafisku vai teksta elementu, jo pašreizējos komerciālajos paradumos krāsa kā tāda principā netiek izmantota kā identifikācijas līdzeklis. Krāsai kā tādai parasti nepiemīt spēja parādīt noteikta uzņēmuma preču atšķirību.

66      Krāsas kā tādas gadījumā tikai izņēmuma apstākļos ir iedomājama atšķirtspējas pastāvēšana pirms jebkādas lietošanas, īpaši tad, kad preču vai pakalpojumu skaits, attiecībā uz kuriem preču zīme tiek lūgta, ir ļoti ierobežots un ja konkrētais tirgus ir ļoti specifisks.

67      Tomēr pat tad, ja krāsai kā tādai ab initio nav atšķirtspējas Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, tā to saskaņā ar šī panta 3. punktu attiecībā uz pieprasītajām precēm un pakalpojumiem var iegūt lietošanas rezultātā. Šādu atšķirtspēju parasti var iegūt pēc tam, kad ir noticis normāls attiecīgās sabiedrības iepazīstināšanas process. Šādā gadījumā kompetentajai iestādei ir globāli jāvērtē elementi, ar kuriem var tikt pierādīts, ka preču zīme ir kļuvusi spējīga identificēt attiecīgo preci kā tādu, kas nāk no noteikta uzņēmuma, un tātad atšķirt šo preci no citu uzņēmumu precēm (iepriekš minētais spriedums lietā Windsurfing Chiemsee, 49. punkts).

68      Tāpēc uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka krāsai kā tādai bez robežām telpā attiecībā uz noteiktām precēm un pakalpojumiem var būt atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē, it īpaši ar nosacījumu, ka to var attēlot grafiski un ka šis attēlojums ir skaidrs, precīzs, pilnīgs, pašpietiekams, viegli pieejams, saprotams, noturīgs un objektīvs. Šī pēdējā minētā prasība nevar tikt apmierināta, vienkārši uz papīra atspoguļojot attiecīgo krāsu, bet tā var tikt apmierināta, šo krāsu norādot ar starptautiski atzītu identifikācijas kodu.

69      Uz otrā prejudiciālā jautājuma a) daļu tāpēc ir jāatbild, ka var tikt atzīts, ka krāsai kā tādai ir atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē, ar nosacījumu, ka preci vai pakalpojumu, attiecībā uz kuru preču zīmes reģistrācija tiek lūgta, ar to var identificēt kā tādu, kas nāk no noteikta uzņēmuma, un atšķirt šo preci vai pakalpojumu no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.

 Par otrā jautājuma b) daļu

70      Ar otrā jautājuma b) daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai faktam, ka krāsas kā tādas reģistrācija par preču zīmi tiek lūgta attiecībā uz lielu skaitu preču vai pakalpojumu vai īpašu preci vai pakalpojumu, vai īpašu preču vai pakalpojumu grupu, ir nozīme, vērtējot, vai šai krāsai ir atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

71      Ņemot vērā šī sprieduma 56., 66. un 67. punktā izklāstītos apsvērumus, uz otrā prejudiciālā jautājuma b) daļu ir jāatbild, ka faktam, ka krāsas kā tādas reģistrācija par preču zīmi tiek lūgta attiecībā uz lielu skaitu preču vai pakalpojumu vai īpašu preci vai pakalpojumu, vai īpašu preču vai pakalpojumu grupu, ir nozīme, kopā ar citiem konkrētās lietas apstākļiem vērtējot gan to, vai krāsai, kuras reģistrācija tiek lūgta, ir atšķirtspēja, gan to, vai tās reģistrācija atbilst vispārējām interesēm nepamatoti neierobežot krāsu pieejamību citiem uzņēmējiem, kuru piedāvāto preču un pakalpojumu veids atbilst precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz ko tiek lūgta reģistrācija.

 Par ceturto jautājumu

72      Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai, vērtējot, vai preču zīmei ir atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē, preču zīmju reģistrācijas jomā kompetentajai iestādei ir jāveic abstrakta vai konkrēta pārbaude, ņemot vērā visus lietas apstākļus, it īpaši preču zīmes lietojumu.

73      Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Direktīvas divpadsmitajā apsvērumā ir precizēts, ka “Kopienas dalībvalstīm uzliek saistības Parīzes Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību” un “nepieciešams, ka šīs direktīvas prasības ir pilnībā saskanīgas ar Parīzes Konvencijas prasībām”.

74      Parīzes Konvencijas 6.quinquies panta C daļas 1. punktā ir precizēts, ka “nosakot, vai zīme ir aizsargājama, jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, it īpaši – zīmes lietošanas ilgums”.

75      Otrkārt, apzīmējuma kā preču zīmes reģistrācija vienmēr tiek lūgta attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir minēti reģistrācijas pieteikumā. Tādējādi preču zīmes atšķirtspēja ir jāvērtē saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem reģistrācija tiek lūgta, no vienas puses, un saistībā ar konkrētās sabiedrības uztveri, no otras puses.

76      Tā kā preču zīmju reģistrācijas jomā kompetentajai iestādei ir jāpārliecinās, ka apzīmējumam netrūkst atšķirtspējas attiecībā uz uzņēmuma, kas lūdz reģistrāciju, precēm vai pakalpojumiem, tā nevar veikt abstraktu pārbaudi, bet tai obligāti ir jāveic konkrēta pārbaude. Šajā pārbaudē ir jāņem vērā visi uz šo lietu attiecināmie apstākļi, tai skaitā, attiecīgā gadījumā, apzīmējuma, kura reģistrācija preču zīmes veidā tiek lūgta, lietojums.

77      Tāpēc uz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka, vērtējot, vai preču zīmei ir atšķirtspēja Direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē, preču zīmju reģistrācijas jomā kompetentajai iestādei ir jāveic konkrēta pārbaude, ņemot vērā visus lietas apstākļus, it īpaši – preču zīmes lietojumu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

78      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 2001. gada 23. februāra rīkojumu iesniegusi Hoge Raad der Nederlanden, nospriež:

1)      krāsai kā tādai bez robežām telpā attiecībā uz noteiktām precēm un pakalpojumiem var būt atšķirtspēja Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās Direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē, it īpaši ar nosacījumu, ka to var attēlot grafiski un ka šis attēlojums ir skaidrs, precīzs, pilnīgs, pašpietiekams, viegli pieejams, saprotams, noturīgs un objektīvs. Šī pēdējā minētā prasība nevar tikt apmierināta, vienkārši uz papīra atspoguļojot attiecīgo krāsu, bet tā var tikt apmierināta, šo krāsu norādot ar starptautiski atzītu identifikācijas kodu;

2)      lai vērtētu noteiktas krāsas atšķirtspēju, kas tai var būt kā preču zīmei, ir jāņem vērā vispārējās intereses nepamatoti neierobežot krāsu pieejamību citiem uzņēmējiem, kuru piedāvāto preču un pakalpojumu veids atbilst precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz ko tiek lūgta reģistrācija;

3)      var tikt atzīts, ka krāsai kā tādai ir atšķirtspēja Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē, ar nosacījumu, ka preci vai pakalpojumu, attiecībā uz kuru preču zīmes reģistrācija tiek lūgta, ar to var identificēt kā tādu, kas nāk no noteikta uzņēmuma, un atšķirt šo preci vai pakalpojumu no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem;

4)      faktam, ka krāsas kā tādas reģistrācija par preču zīmi tiek lūgta attiecībā uz lielu skaitu preču vai pakalpojumu vai īpašu preci vai pakalpojumu, vai īpašu preču vai pakalpojumu grupu, ir nozīme, kopā ar citiem konkrētās lietas apstākļiem vērtējot gan to, vai krāsai, kuras reģistrācija tiek lūgta, ir atšķirtspēja, gan to, vai tās reģistrācija atbilst vispārējām interesēm nepamatoti neierobežot krāsu pieejamību citiem uzņēmējiem, kuru piedāvāto preču un pakalpojumu veids atbilst precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz ko tiek lūgta reģistrācija;

5)      vērtējot, vai preču zīmei ir atšķirtspēja Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē, preču zīmju reģistrācijas jomā kompetentajai iestādei ir jāveic konkrēta pārbaude, ņemot vērā visus lietas apstākļus, it īpaši – preču zīmes lietojumu.

Puissochet

Wathelet

Timmermans

Gulmann

Edward

Jann

Macken

von Bahr

Cunha Rodrigues

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 6. maijā.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

R. Grass

 

      G. C. Rodríguez Iglesias


* Tiesvedības valoda – holandiešu.