TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 12. jūnijā (*)

Brīva preču aprite – Šķēršļi, kas rodas privātpersonu rīcības rezultātā – Dalībvalstu pienākumi – Lēmums neaizliegt saietu, kura mērķis ir apkārtējās vides aizsardzība un kura rezultātā visa satiksme uz Brenner autoceļa tika pārtraukta uz 30 stundām – Attaisnojums – Pamattiesības – Vārda brīvība un pulcēšanās brīvība – Samērīguma princips

Lieta C‑112/00

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Oberlandesgericht Innsbruck (Austrija) nolūkā saņemt strīdā, kuru izskata šī tiesa, starp

Eugen Schmidberger, Internationale Transporte und Planzüge

un

Austrijas Republiku

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 30., 34. un 36. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 28., 29. un 30. pants), skatot tos kopā ar EK līguma 5. pantu (jaunajā redakcijā EKL – 10. pants), kā arī par dalībvalsts atbildības par privātpersonām nodarītiem zaudējumiem, kas iestājušies Kopienu tiesību pārkāpumu rezultātā, nosacījumiem.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji, Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet] un R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un A. Ross [A. Rosas],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Eugen Schmidberger, Internationale Transporte und Planzüge vārdā – K. H. Plankels [K. H. Plankel], H. Mairhofers [H. Mayrhofer] un R. Šneiders [R. Schneider], Rechtsanwälte,

–        Austrijas Republikas vārdā – A. Rikabona [A. Riccabona], pārstāvis,

–        Austrijas valdības vārdā – H. Dosi [H. Dossi], pārstāvis,

–        Grieķijas valdības vārdā – N. Dafniu [N. Dafniou] un G. Karipsiadis [G. Karipsiadis], pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – U. Leanca [U. Leanza], pārstāvis, kam palīdz O. Fjumara [O. Fiumara], vice avvocato generale dello Stato,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. A. Fīrstrā [M. A. Fierstra], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. K. Šīferers [J. C. Schieferer], pārstāvis,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2002. gada 12. martā sniedza Eugen Schmidberger, Internationale Transporte und Planzüge, ko pārstāvēja R. Šneiders; Austrijas Republika, ko pārstāvēja A. Rikabona, Austrijas valdība, ko pārstāvēja E. Rīdls, pārstāvis; Grieķijas valdība, ko pārstāvēja N. Dafniu un G. Karipsiadis; Itālijas valdība, ko pārstāvēja O. Fjumara, Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve, Somijas valdība, ko pārstāvēja T. Pinne [T. Pynnä], pārstāve, Komisija, ko pārstāvēja J. K. Šīferers un J. Grunvalds [J. Grunwald], pārstāvis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2002. gada 11. jūlijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2000. gada 1. februāra rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi 24. martā, Oberlandesgericht Innsbruck (Insbrukas Federālās zemes Augstākā tiesa), pamatojoties uz EKL 234. pantu, iesniedza sešus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt EK līguma 30., 34. un 36. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 28., 29. un 30. pants), skatot tos kopā ar EK līguma 5. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants), kā arī par dalībvalsts atbildības par privātpersonām nodarītiem zaudējumiem, kas iestājušies Kopienu tiesību pārkāpumu rezultātā, nosacījumiem.

2        Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar strīdu starp Eugen Schmidberger, Internationale Transporte und Planzüge (turpmāk tekstā – “Schmidberger”) un Austrijas Republiku (turpmāk tekstā – “Austrijas Republika”) par tās kompetento iestāžu vides aizsardzības asociācijai netieši piešķirtu atļauju organizēt saietu uz Brenner autoceļa, kura rezultātā visa satiksme uz šī ceļa tika pārtraukta uz 30 stundām.

 Atbilstošās valsts tiesību normas

3        1953. gada Versammlungsgesetz (Likums par sapulcēm) 2. pantā, vēlāk grozīts (turpmāk tekstā – “VslgG”), ir noteikts:

1) Personai, kas vēlas organizēt saietu vai sapulci, kuros dalība ir pieejama visām ieinteresētajām personām bez ierobežojumiem, jāiesniedz kompetentajām iestādēm (16. pants) rakstisks iesniegums ne vēlāk kā 24 stundas pirms plānotā sapulces vai saieta sākuma, norādot tā(-s) mērķi, vietu un laiku. Iesniegumam jāsasniedz kompetentās iestādes ne vēlāk kā 24 stundas pirms plānotā saieta sākuma.

2) Pēc pieprasījuma kompetentās iestādes nekavējoties izsniedz iesnieguma apliecinājumu [..].”

4        Saskaņā ar VslgG 6. panta nosacījumiem:

“Kompetentās iestādes aizliedz saietus, kas ir pretrunā krimināltiesībās paredzētajam vai kas apdraud valsts drošību vai sabiedrības labklājību.”

5        VslgG 16. pantā ir paredzēts:

“Kompetentā iestāde” šā likumā izpratnē parasti nozīmē:

a)      federālo policiju – teritorijās, kurās tā īsteno savu kompetenci;

b)      vietās, kur ir Landeshauptmann [federālās zemes valdības] atrašanās vieta, un gadījumos, kad tur nav federālās policijas, – Sicherheitsdirektion [federālās zemes drošības direkcija]; [..]

c)      visās pārējās vietās – Bezirksverwaltungsbehörde [apgabala valsts pārvaldes iestāde].”

6        1960. gada Straßenverkehrsordnung (Ceļu satiksmes kodekss), vēlāk grozīts (turpmāk tekstā – “StVO”), 42. panta pirmajā daļā aizliegta ceļu satiksme treileriem sestdienās no plkst. 15.00 līdz 24.00, kā arī svētdienās un svētku dienās no pusnakts līdz plkst. 22.00, ja lielas kravnesības automašīnas (turpmāk tekstā – kravas automašīna) vai treilera svars pārsniedz maksimāli atļautās 3,5 tonnas. Turklāt saskaņā ar šā panta otro daļu pirmajā daļā minētajos laika posmos ir aizliegta satiksme kravas automašīnām, smagajām automašīnām ar piekabi un cieto šasiju smagajām automašīnām, kuru maksimāli atļautais svars pārsniedz 7,5 tonnas. Pastāv noteikti izņēmumi, proti, piena, izstrādājumu, kas ātri bojājas, un kaušanai paredzētu dzīvnieku pārvadājumiem (izņemot liellopu pārvadājumus pa autoceļiem).

7        Saskaņā ar StVO 42. panta sesto daļu no plkst. 22.00 līdz 5.00 ir aizliegta to kravas automašīnu satiksme, kuru maksimāli atļautais svars pārsniedz 7,5 tonnas; šis aizliegums neattiecas uz braucieniem, ko veic transportlīdzekļi ar zemu trokšņa līmeni.

8        Saskaņā ar StVO 45. panta otro un turpmākām daļām atkāpes attiecībā uz ceļu izmantošanas noteikumiem var piešķirt, ja ir iesniegts individuāls pieprasījums un ja izpildīti konkrēti nosacījumi.

9        StVO 86. pantā paredzēts:

“Gājieni. Ja nav paredzēts citādi, tad gadījumos, kad ārpustelpu sapulcēm, publiskiem vai vietējiem tradicionāliem gājieniem, tautas svētkiem, procesijām vai citiem līdzīgiem saietiem plānots izmantot ielas, to organizētājiem par tiem jāpaziņo attiecīgajai vietējai administrācijai trīs dienas pirms pasākuma norises [..].”

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

10      No šīs lietas materiāliem izriet, ka 1998. gada 15. maijā asociācija Transitforum Austria Tirol, kuras mērķis ir “dzīves telpas aizsardzība Alpu reģionā”, saskaņā ar VslgG 2. pantu un StVO 86. pantu informēja Bezirkshauptmannschaft Innsbruck par saieta norisi no plkst. 11.00 piektdienā, 1998. gada 12. jūnijā, līdz plkst. 15.00 sestdienā, 1998. gada 13. jūnijā, uz Brenner autoceļa (A 13) ar visas satiksmes slēgšanu šajā laika posmā uz šā autoceļa no atpūtas laukuma Europabrücke līdz Schönberg (Austrija) ceļa nodevas iekasēšanas vietai.

11      Tajā pašā dienā šīs asociācijas prezidents sarīkoja preses konferenci, pēc kuras Austrijas un Vācijas plašsaziņas līdzekļi izplatīja informāciju par Brenner autoceļa slēgšanu. Arī Austrijas un Vācijas autoklubi tika brīdināti, un tie attiecīgi sniedza praktisku informāciju ceļu satiksmes dalībniekiem, it īpaši iesakot izvairīties braukt pa šo autoceļu minētajā laika periodā.

12      1998. gada 21. maijā Bezirkshauptmannschaft pieprasīja Sicherheitsdirektion für Tirol norādījumus attiecībā uz paziņoto saietu. 1998. gada 3. jūnijā Sicherheitsdirektor izsniedza rīkojumu par saieta neaizliegšanu. 1998. gada 10. jūnijā notika dažādu vietējo iestāžu locekļu sanāksme nolūkā garantēt mierīgu minētā saieta norisi.

13      Uzskatot, ka šis saiets ir likumīgs no Austrijas tiesību viedokļa, Bezirkshauptsmannschaft nolēma saietu neaizliegt, taču tas neizvērtēja, vai šis lēmums nav pretrunā Kopienu tiesībām.

14      Saiets notika norādītajā vietā un laikā. Tā rezultātā kravas automašīnas, kas būtu braukušas pa Brenner autoceļu, no piektdienas, 1998. gada 12. jūnija, plkst. 9.00 tika apturētas. Šis autoceļš tika atkal atvērts satiksmei sestdienā, 1998. gada 13. jūnijā, ap plkst. 15.30, ievērojot Austrijas tiesībās paredzēto kravas transportlīdzekļu, kuru masa pārsniedz 7,5 tonnas, satiksmes aizliegumu noteiktās sestdienu un svētdienu stundās.

15      Schmidberger ir starptautisks transporta uzņēmums Rot an der Rot (Vācija), un tam pieder sešas kravas automašīnas ar piekabēm “ar zemu trokšņa līmeni un samazinātu izplūdes gāzu koncentrāciju”. Tā galvenā uzņēmējdarbība ir koksnes pārvadājumi no Vācijas uz Itāliju un tērauda pārvadājumi no Itālijas uz Vāciju. Šajā nolūkā šīs kravas automašīnas pārvietojas galvenokārt pa Brenner autoceļu.

16      Schmidberger iesniedza prasību Landesgericht Innsbruck (Insbrukas Federālās zemes tiesa, Austrija), pieprasot no Austrijas Republikas zaudējumu atlīdzību ATS 140 000 apmērā ar tādu pamatojumu, ka pieci no viņa kravas transportlīdzekļiem četras dienas pēc kārtas nevarēja braukt pa Brenner autoceļu, ņemot vērā, ka, pirmkārt, ceturtdiena, 1998. gada 11. jūnijs, bija svētku diena Austrijā, bet 13. un 14. jūnijs bija sestdiena un svētdiena un, otrkārt, ka Austrijas tiesībās lielākajā daļā nedēļas nogaļu un svētku dienu paredzēts satiksmes aizliegums kravas transportlīdzekļiem, kuru svars pārsniedz 7,5 tonnas. Šis autoceļš ir vienīgais tranzīta maršruts, pa kuru transportlīdzekļi var braukt no Vācijas un Itāliju un otrādi. Saieta atļaušana un fakts, ka Austrijas iestādes neveica nekādus pasākumus, lai novērstu šā ceļa posma bloķēšanu, ir kvalificējami kā brīvas preču aprites šķērslis. Tā kā šis šķērslis nevar būt attaisnots ar demonstrantu tiesībām uz vārda brīvību un pulcēšanās brīvību, tas veido Kopienu tiesību pārkāpumu un uzliek atbildību attiecīgajai dalībvalstij. Šajā konkrētajā gadījumā Schmidberger zaudējumi rodas no tā kravas automašīnu apturēšanas (ATS 50 000), izdevumiem par vadītāju darbu (ATS 5000) un nesaņemtās peļņas, ko veido klientiem piešķirami maksājumu atvieglojumi pēc nopietniem aizkavējumiem preču pārvadājumos, kā arī sešu braucienu starp Vāciju un Itāliju neizpildes (ATS 85 000).

17      Austrijas Republika noraidīja šo prasību, pamatojoties uz to, ka lēmums par paziņotā saieta neaizliegšanu tika pieņemts pēc lietas apstākļu rūpīgas izvērtēšanas, ka informācija par Brenner autoceļa slēgšanas datumu tika laikus izplatīta Austrijā, Vācijā un Itālijā un ka saiets neizraisīja nopietnus sastrēgumus vai citus incidentus. Brīvas aprites šķērslis, kas rodas demonstrācijas rezultātā, ir pieļaujams ar nosacījumu, ka ar to radītais kavēklis nav ne pastāvīgs, ne nopietns. Izvērtējot iesaistītās intereses, priekšroka ir dodama vārda un pulcēšanās brīvībai, tāpēc ka šīs pamattiesības ir neaizskaramas demokrātiskā sabiedrībā.

18      Konstatējot pierādījumu trūkumu par to, ka 1998. gada 12. un 13. jūnijā Schmidberger kravas transportlīdzekļiem bija jābrauc pa Brenner autoceļu vai ka nebija iespējams mainīt brauciena maršrutu nolūkā izvairīties no zaudējumiem pēc tam, kad uzņēmums uzzināja par saieta organizāciju, Landesgericht Innsbruck ar 1999. gada 23. septembra spriedumu noraidīja prasību, pamatojoties uz to, ka šī transportsabiedrība, no vienas puses, nav izpildījusi prasības (kas izriet no Austrijas materiālajām tiesībām) attiecībā uz pierādīšanas nastu par minētajiem finansiāliem zaudējumiem un, no otras puses, ka tā nav respektējusi savu pienākumu (kas izriet no Austrijas procesuālajām tiesībām) iesniegt visus faktiskos pierādījumus, uz kuriem tā pamatojās savā prasībā un kas ir nepieciešami strīda izšķiršanai.

19      Tad Schmidberger iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Innsbruck, kas uzskata, ka gadījumos, kā tas ir arī šajā lietā, kad prasība vismaz daļēji pamatojas uz Kopienu tiesībām, ir jāņem vērā Kopienu tiesību prasības.

20      Šajā sakarā ir svarīgi noteikt, pirmkārt, vai brīvas preču aprites princips, ja iespējams – kopā ar EK līguma 5. pantu, uzliek dalībvalstij pienākumu garantēt brīvu pieeju svarīgiem tranzīta maršrutiem un vai šis pienākums ir pārāks par tādām pamattiesībām kā vārda brīvība un pulcēšanās brīvība, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. un 11. pantā (turpmāk tekstā – “ECK”).

21      Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa jautā, otrkārt, vai tādējādi konstatētais Kopienu tiesību pārkāpums ir pietiekami nopietns, lai sauktu valsti pie atbildības. Interpretācijas jautājumi it īpaši rodas attiecībā uz EK līguma 5. panta, kā arī 30., 34. un 36. panta precizitātes un skaidrības pakāpi.

22      Šajā gadījumā valsts atbildība varētu iestāties, vai nu pamatojoties uz kļūdu likumdošanā – ja Austrijas likumdevējs nebūtu saskaņojis normas, kas skar pulcēšanās brīvību, ar saistībām, kuras izriet no Kopienu tiesībām, un it īpaši ar brīvas preču aprites principu, – vai uz administratīvu pārkāpumu – jo kompetentajām valsts iestādēm iekšējās tiesības bija jāinterpretē atbilstoši EK līgumā paredzētajām prasībām attiecībā uz brīvu preču apriti, ievērojot sadarbības un lojalitātes pienākumu, kas noteikts EK līguma 5. pantā, tiktāl, ciktāl šie no Kopienu tiesībām izrietošie pienākumi ir tieši piemērojami.

23      Valsts tiesa jautā, treškārt, par tiesību uz kompensāciju, kas pamatota ar valsts atbildību, raksturu un apmēru. Tā jautā, cik stingriem kritērijiem ir jāatbilst pierādījumiem par to zaudējumu cēloņiem un apmēru, kas iestājas Kopienu tiesību normatīva vai administratīva pārkāpuma rezultātā, un it īpaši vēlas zināt, vai tiesības uz kompensāciju pastāv arī situācijās, kad zaudējumu apmēru var aprēķināt tikai aptuveni.

24      Visbeidzot, iesniedzējtiesa izsaka šaubas par valsts priekšnosacījumiem par tiesību uz atlīdzinājumu piešķiršanu saistībā ar valsts atbildību. Tā jautā, vai Austrijas normas par pierādīšanas un liecību pienākumu un par pienākumu sniegt visu faktisko informāciju, kas ir nepieciešama strīda izšķiršanai, atbilst juridiskās efektivitātes principam tiktāl, ciktāl tiesības, kas balstās uz Kopienu tiesībām, ne vienmēr tiek definētas pilnībā kopš paša sākuma un prasītājam rodas patiesas grūtības precīzi norādīt visus faktus, ko pieprasa Austrijas normas. Tādējādi šajā gadījumā tiesību uz kompensāciju saturs nebūs skaidrs ne attiecībā uz to raksturu, ne uz to apmēru, un tāpēc lūgums par prejudiciālu nolēmumu ir nepieciešams. Valsts pirmās instances tiesas argumentācija tādējādi var mazināt to tiesību nozīmi, kas balstās uz Kopienu tiesībām, noraidot prasību uz valsts tiesību principu pamata un izvairoties no attiecīgiem jautājumiem par Kopienu tiesībām uz tīri formāla pamata.

25      Uzskatot, ka strīda izšķiršanai ir nepieciešama Kopienu tiesību interpretācija, Oberlandesgericht Inssbruck nolēma atlikt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai brīvas preču aprites principi EK līguma 28. panta (bijušais EKL 30. pants) un turpmāko pantu vai citu Kopienu tiesību noteikumu izpratnē jāinterpretē tā, ka dalībvalstij ir jānodrošina, lai svarīgi tranzīta maršruti būtu pilnīgi brīvi vai iespējami pieņemamās robežās brīvi un bez jebkāda veida ierobežojumiem, cita starpā arī pieprasot, lai tiktu aizliegts vai vismaz vēlāk varētu tikt aizliegts politiska rakstura saiets, kas paredzēts uz tranzīta maršruta un par kuru ticis paziņots, ja un tiklīdz tas var norisināties ārpus tranzīta maršruta ar salīdzināmu iedarbību uz sabiedrību?

2)      Vai dalībvalsts kļūda, valsts tiesību normās, kas attiecas uz tiesībām uz sapulcēm un pulcēšanās brīvību, nenorādot atsauci, atbilstoši kurai Kopienu tiesību principi, t.i., vispirms pamatbrīvības, bet konkrēti šajā gadījumā – it īpaši noteikumi par brīvu preču apriti, ir tāpat jāņem vērā, līdzsvarojot sapulču brīvību un sabiedrības intereses, veido pietiekami nopietnu Kopienu tiesību pārkāpumu, lai dalībvalsts tiktu saukta pie atbildības saskaņā ar Kopienu tiesību principiem, pieņemot, ka visi citi nosacījumi ir izpildīti, ja šīs kļūdas dēļ politiska rakstura saiets, kura ilgums ir 28 stundas, tiek atļauts un ir arī norisinājies un šā saieta dēļ Kopienas iekšienē preču pārvadājumiem svarīgs maršruts tiek slēgts un cita starpā tiek slēgta arī lielākā kravas automašīnu satiksmes daļa četras dienas, izņemot īsu pārtraukumu uz dažām stundām, sakarā ar jau agrāk pastāvējušu valsts vispārēju satiksmes aizliegumu svētku dienās?

3)      Vai valsts iestādes lēmums, atbilstoši kuram Kopienu tiesību noteikumi – it īpaši tie, kas attiecas uz brīvu preču apriti un uz vispārējo sadarbības un lojalitātes pienākumu, kas paredzēts EK līguma 10. pantā (bijušais EKL 5. pants) – atļauj 28 stundu ilgu politiska rakstura saietu, kura dēļ kopā ar jau agrāk pastāvējušu valsts vispārēju satiksmes aizliegumu svētku dienās preču pārvadājumiem ir slēgts svarīgs maršruts Kopienas iekšienē, tai skaitā slēgta arī lielākā kravas automašīnu satiksmes daļa četru dienu laikā, izņemot īsu pārtraukumu uz dažām stundām, veido pietiekami nopietnu Kopienu tiesību pārkāpumu, lai dalībvalsts tiktu saukta pie atbildības saskaņā ar Kopienu tiesību principiem, pieņemot, ka visi citi nosacījumi ir izpildīti?

4)      Vai valsts iestādes atļauta politiska rakstura saieta mērķim, kas vērsts uz darbu veselīgas dzīves telpas izveidei un to, lai tiktu pievērsta uzmanība draudiem par pastāvīgi pieaugošā kravas automašīnu tranzīta negatīvo ietekmi uz sabiedrības veselību, ir prevalējošs spēks pār Kopienu tiesību noteikumiem par brīvu preču apriti EK līguma 28. panta izpratnē?

5)      Vai zaudējums var būt pamats no valsts atbildības izrietošām tiesībām uz kompensāciju, ja cietusī puse var pierādīt, ka ir izpildīti visi nosacījumi ienākuma gūšanai, kas šajā gadījumā izpaužas iespējā veikt pārrobežu preču transportēšanu ar kravas automašīnām, kuras atradās tās rīcībā, bet kuras bija apturētas uz četrām dienām 28 stundu ilga saieta dēļ, bet nevar pierādīt, ka šis konkrētais brauciens netika veikts?

6)      Gadījumā, ja atbilde uz ceturto jautājumu ir negatīva:

Vai sadarbības un lojalitātes pienākums, kas noteikts EK līguma 10. pantā (bijušais EKL 5. pants), un efektivitātes princips uzliek valsts iestādēm un it īpaši valsts tiesām pienākumu nepiemērot valsts materiālo vai procesuālo tiesību normas, kas ierobežo iespējas atsaukties uz Kopienu tiesībās garantētām tiesībām, tādām kā, šajā gadījumā, no valsts atbildības izrietošas tiesības uz kompensāciju, tik ilgi, kamēr ar Kopienu tiesībām garantēto tiesību saturs nav pilnīgi precizēts, nepieciešamības gadījumā vēršoties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu?”

 Par pieņemamību

26      Austrijas Republika ir izteikusi šaubas par šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, norādot, ka būtībā Oberlandesgericht Innsbruck uzdotie jautājumi ir tīri hipotētiski un tiem nav nekāda sakara ar pamata strīda izšķiršanu.

27      Tiesvedība, ko uzsācis Schmidberger, tādējādi mēģinot panākt dalībvalsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, liekot domāt, ka šis uzņēmums ir sniedzis pierādījumus par ciestiem zaudējumiem, kas iestājušies varbūtēja pārkāpuma rezultātā.

28      Tomēr Schmidberger divām valsts tiesām, kurās viņš ir vērsies pamata lietā, nav izdevies pierādīt, ka, pamatojoties uz konkrētiem pierādījumiem, atbilstoši kuriem, lai veiktu pārvadājumus starp Vāciju un Itāliju, viņa kravas automašīnām bija jābrauc pa Brenner autoceļu dienās, kad norisinājās saiets, pastāv konkrēts personisks zaudējums vai, ja nepieciešams, ka viņš ir izpildījis pienākumu mazināt zaudējumus, ko – kā apgalvots – viņš cietis, paskaidrojot iemeslus, kāpēc viņš slēgtā maršruta vietā nevarēja izvēlēties citu maršrutu.

29      Šajos apstākļos atbilde uz uzdotajiem jautājumiem, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, nav nepieciešama vai vismaz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir priekšlaicīgs, jo fakti un pierādījumi šai tiesai netika iesniegti pienācīgi.

30      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 234. pantā paredzētais process ir tāds sadarbības instruments starp Tiesu un valsts tiesām, ar kura palīdzību pirmā sniedz otrajām Kopienu tiesību interpretāciju, kas tām ir nepieciešama nolūkā atrisināt tām iesniegtās lietas (skat. it īpaši Tiesas 1990. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑297/88 un C‑197/89 Dzodzi, Recueil, I‑3763. lpp., 33. punkts; 1990. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑231/89 Gmurzynska-Bscher, Recueil, I‑4003. lpp., 18. punkts; 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑83/91 Meilicke, Recueil, I‑4871. lpp., 22. punkts, un 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑413/99 Baumbast un R, Recueil, I‑7091. lpp., 31. punkts).

31      Šīs sadarbības ietvaros tikai valsts tiesa, kas izskata strīdu, zinot faktus par tā rašanos un uzņemoties atbildību par tālāko tiesas nolēmumu, var, izvērtējot katras konkrētās lietas apstākļus, noteikt gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību sprieduma pieņemšanas vajadzībām, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmību. Tātad, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Eiropas Kopienu Tiesai parasti ir jāpieņem lēmums (skat. it īpaši 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts; 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts; 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑153/00 Der Weduwe, Recueil, I‑11319. lpp., 31. punkts, kā arī 2003. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑318/00 Bacardi-Martini un Cellier des Dauphins, Recueil, I‑905. lpp., 41. punkts).

32      Tomēr Tiesa ir nospriedusi arī, ka izņēmuma apstākļos tai ir jāizvērtē apstākļi, kādos pie tās vērsusies valsts tiesa (skat. šajā sakarā iepriekš minētā sprieduma lietā PreussenElektra 39. punktu). Sadarbība, kam būtu jādominē prejudiciālā nolēmuma procedūrā, nozīmē, ka valsts tiesai ir jāņem vērā Tiesai uzticētā funkcija, proti, palīdzēt nodrošināt tiesiskumu dalībvalstīs, nevis sniegt konsultācijas vispārīgos vai hipotētiskos jautājumos (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Bosman, 6. punkts; lietā Der Weduwe, 32. punkts, kā arī lietā Bacardi-Martini un Cellier des Dauphins, 42. punkts).

33      Tādējādi Tiesa ir spriedusi, ka tā nevar pieņemt prejudiciālu nolēmumu par valsts tiesas uzdoto jautājumu, ja ir acīmredzams, ka valsts tiesas pieprasītajai Kopienu tiesību interpretācijai vai Kopienu tiesību normas spēkā esamības novērtējumam nav nekādas saistības ar pamata lietas faktiem vai priekšmetu vai ka jautājums ir hipotētisks un ka Tiesai nav vajadzīgā faktiskā vai tiesiskā pamata, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Bosman, 61. punkts, kā arī lietā Bacardi-Martini un Cellier des Dauphins, 43. punkts).

34      Šajā gadījumā katrā ziņā ir jāatzīst, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi nepieder nevienai no kategorijām, uz ko izdarīta atsauce iepriekšējā punktā minētajā tiesas judikatūrā.

35      Schmidberger prasības mērķis ir piespiest Austrijas Republiku atlīdzināt zaudējumu, kas radies varbūtēja Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā, kurš izpaužas faktā, ka Austrijas iestādes nav aizliegušas saietu, kas izraisīja pilnīgu satiksmes bloķēšanu uz Brenner autoceļa 30 stundas bez pārtraukuma.

36      No tā izriet, ka šajā kontekstā iesniedzējtiesas jautājums par Kopienu tiesību interpretāciju nepārprotami ietilpst reālā un patiesā strīdā starp tajā iesaistītajām pusēm un tādējādi tas nav uzskatāms par hipotētisku.

37      Turklāt no rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka valsts tiesa precīzi un detalizēti ir izklāstījusi iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka strīda izšķiršanai ir jāiesniedz Tiesas izskatīšanai vairāki Kopienu tiesību interpretācijas jautājumi, starp kuriem ir arī jautājums par faktoriem, kas ir jāņem vērā, mēģinot pierādīt Schmidberger varbūtējos zaudējumus.

38      Turklāt, kā izriet no apsvērumiem, ko dalībvalstis un Komisija iesniegušas uz paziņojumu par rīkojumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu, šajā rīkojumā ietvertā informācija tām ir ļāvusi ieņemt skaidru nostāju par visiem Tiesā iesniegtajiem jautājumiem.

39      Ir jāpiebilst, ka no EKL 234. panta otrās daļas skaidri izriet, ka valsts tiesas kompetencē ietilpst izlemt, kurā lietas izskatīšanas posmā uzdot Tiesai prejudiciālos jautājumus (skat. 1981. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās 36/80 un 71/80 Irish Creamery Milk Suppliers Association u.c., Recueil, 735. lpp., 5. punkts, un 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C‑236/98 JämO, Recueil, I‑2189. lpp., 30. punkts).

40      Nevar apstrīdēt arī to, ka iesniedzējtiesa pietiekami skaidri definējusi gan sava par Kopienu tiesību interpretāciju iesniegtā jautājuma faktisko, gan arī tiesisko kontekstu un ka tā sniegusi Tiesai visu atbildes sniegšanai uz uzdoto prejudiciālo jautājumu vajadzīgo informāciju.

41      Vēl jo vairāk ir loģiski, ka iesniedzējtiesa vispirms prasa Tiesai noteikt, kādi ir zaudējumu veidi, kas var tikt ņemti vērā dalībvalsts atbildības par Kopienu tiesību pārkāpumu ietvaros, un, it īpaši, ka tā lūdz izskaidrot jautājumu, vai atlīdzībai jāsedz tikai reāli ciestais zaudējums, vai tai jāsedz arī negūtā peļņa, kas var būt aprēķināma tikai aptuveni, kā arī, ka tā vēlas zināt, cik lielā mērā cietušajam ir jāmēģina izvairīties no šā zaudējuma vai mazināt to, pirms šī tiesa spriež par dažādiem pierādījumu faktiem, ko Tiesa uzskatījusi par būtiskiem, izvērtējot Schmidberger faktiski ciesto zaudējumu.

42      Visbeidzot, lietā par dalībvalsts atbildību iesniedzējtiesa jautā Tiesai ne tikai par zaudējumu pastāvēšanas priekšnosacījumu, šo zaudējumu iespējamiem veidiem un pierādījumiem par to pastāvēšanu, bet tā uzskata arī, ka ir jāuzdod vairāki jautājumi par citiem nosacījumiem šīs atbildības pastāvēšanai, it īpaši par to, vai valsts iestāžu darbības, kādas tās ir pamata lietā, veido Kopienu tiesību pārkāpumu un vai šis pārkāpums ir tāds, kas rada tiesības uz kompensāciju.

43      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, nevar apgalvot, ka pamata lietā Tiesai ir lūgts lemt par hipotētisku jautājumu vai par jautājumu, kam nav saistības ar spriedumu, kurš jāpieņem iesniedzējtiesai.

44      Gluži pretēji, no šiem apsvērumiem izriet, ka iesniedzējtiesas jautājumi ir objektīvi nepieciešami, lai risinātu tiesā izskatāmo strīdu, kura ietvaros tai jāpieņem lēmums, kurā būtu ņemts vērā Tiesas spriedums, un ka informācija, kas Tiesai, proti, rīkojumā, tika sniegta, ļauj sniegt lietderīgu atbildi uz šiem jautājumiem.

45      Tātad Oberlandesgericht Innsbruck prasība sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemama.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

46      Vispirms ir jāatzīmē, ka ar iesniedzējtiesas jautājumiem tiek izvirzītas divas atšķirīgas, kaut gan saistītas problēmas.

47      Patiešām, no vienas puses, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Brenner autoceļa pilnīga slēgšana uz 30 stundām bez pārtraukuma tādos apstākļos kā pamata lietā ir kvalificējama kā brīvas preču aprites šķērslis un vai tādējādi tā ir uzskatāma par Kopienu tiesību pārkāpumu. No otras puses, jautājumi konkrēti attiecas uz apstākļiem, kādos var iestāties dalībvalsts atbildība par privātpersonām nodarītiem zaudējumiem Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā.

48      Attiecībā uz šo pēdējo aspektu iesniedzējtiesa it īpaši lūdz paskaidrojumus par to, vai un, attiecīgā gadījumā, cik lielā mērā tādos apstākļos, kādi pastāv šajā lietā, Kopienu tiesību pārkāpums, pieņemot, ka tas pastāvēja, ir pietiekami skaidrs un nopietns, lai sauktu attiecīgo dalībvalsti pie atbildības. Tā arī jautā Tiesai par kompensējamā zaudējuma raksturu un pierādīšanu.

49      Tā kā otrkārt uzdotie jautājumi, loģiski, jāizskata tikai gadījumā, ja atbilde uz pirmo šā sprieduma 47. punkta otrajā daļā uzdoto jautājumu ir pozitīva, Tiesai vispirms ir jālemj par dažādiem minētā jautājuma aspektiem, kas būtībā veido pirmā un ceturtā jautājuma priekšmetu.

50      No pierādījumiem, kas izriet no pamata lietas materiāliem, kurus nosūtījusi iesniedzējtiesa, kā arī no Tiesā sniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem izriet, ka šie jautājumi ir jāsaprot tā, ka ar tiem tiek mēģināts noskaidrot, vai fakts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes neaizliedza saietu, kura galvenais mērķis bija apkārtējās vides aizsardzība un kura rezultātā iestājās svarīga satiksmes ceļa, tāda kā Brenner autoceļš, pilnīga bloķēšana uz 30 stundām bez pārtraukuma, ir neattaisnojams šķērslis brīvas preču aprites pamatprincipam, kā tas izriet no EK līguma 30. un 34. panta, kas nepieciešamības gadījumā skatāmi kopā ar EK līguma 5. pantu.

 Par brīvas preču aprites šķēršļa pastāvēšanu

51      Sākotnēji ir jāuzsver, ka brīvas preču aprites princips veido vienu no Kopienu pamatprincipiem.

52      Tādējādi EK līguma 3. panta (jaunajā redakcijā – EKL 3. pants), kas ir iekļauts EK līguma pirmajā daļā, kuras nosaukums ir “Principi”, c) daļā ir noteikts, ka, lai sasniegtu 2. pantā izvirzītos mērķus, Kopienas darbība aptver iekšējo tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ šķēršļus, tostarp brīvai preču apritei.

53      EK līguma 7.a panta (jaunajā redakcijā – EKL 14. pants) otrajā daļā paredzēts, ka iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar šo līgumu ir nodrošināta preču brīva aprite.

54      Šis pamatprincips ir īstenots galvenokārt ar EK līguma 30. un 34. pantu.

55      Konkrētāk, 30. pantā paredzēts, ka dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi līdzīgi pasākumi. Līdzīgi 34. pantā starp šīm valstīm aizliegti eksporta kvantitatīvie ierobežojumi un citi līdzīgi pasākumi.

56      Kopš 1974. gada 11. jūlija sprieduma lietā 8/74 Dassonville (Recueil, 837. lpp., 5. punkts) ir radīta pastāvīgā judikatūra, kurā par šo noteikumu mērķi būtībā tiek uzskatīta visu tiešo vai netiešo, esošo vai potenciālo importa plūsmas šķēršļu likvidēšana Kopienas iekšējā tirdzniecībā (skat. šajā sakarā 1997. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑265/95 Komisija/Francija, Recueil, I‑6959. lpp., 29. punkts).

57      Proti, Tiesa nosprieda, ka ar EK līguma 30. pantu, kas ir būtisks instruments, lai izveidotu tirgu bez iekšējām robežām, tiek aizliegti ne tikai valsts īstenoti pasākumi, ar kuriem kā tādiem tiek ierobežota tirdzniecība starp dalībvalstīm, bet tas var attiekties arī uz gadījumiem, kad kāda dalībvalsts nav veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu šķēršļus, ko preču brīvai apritei nav radījusi pati valsts (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 30. punkts).

58      Tas, ka kāda dalībvalsts atturas no rīcības vai ka attiecīgā gadījumā tās veiktie pasākumi nav pietiekami, lai novērstu preču brīvas aprites šķēršļus, kas tās teritorijā radušies privātpersonu darbību, kas vērstas pret citu dalībvalstu izcelsmes produktiem, dēļ, kavē Kopienas iekšējo tirdzniecību tieši tāpat kā aktīva rīcība (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 31. punkts).

59      Tādējādi EK līguma 30. un 34. pantā paredzēts, ka dalībvalstis ne tikai nedrīkst pašas pieņemt tādus tiesību aktus vai rīkoties tādā veidā, kas varētu traucēt tirdzniecību, bet, ņemot vērā 5. pantu, tām ir arī jāveic visi nepieciešamie un piemērotie pasākumi, lai to teritorijā tiktu ievērota šī pamatbrīvība (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 32. punkts). Minētais 5. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt visus vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no EK līguma, un atturēties no visiem pasākumiem, kas var traucēt EK līguma mērķu sasniegšanai.

60      Ņemot vērā, cik svarīga nozīme ir brīvai preču apritei, it īpaši iekšējā tirgus pareizai darbībai, Kopienas sistēmā, katras dalībvalsts pienākums ir garantēt preču brīvu apriti tās teritorijā, apstiprinot nepieciešamos un piemērotos pasākumus, lai novērstu visus no privātpersonu darbībām izrietošus šķēršļus, neatkarīgi no tā, vai šīs darbības skar importa vai eksporta plūsmas vai vienkārši preču tranzītu.

61      No iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 53. punkta izriet, ka lieta, kurā tika pieņemts šis spriedums, attiecās ne tikai uz importu, bet arī uz citu valstu produktu tranzītu caur Franciju.

62      No iepriekš minētā izriet, ka attiecībā uz situāciju, kas veido izskatāmā pamata strīda priekšmetu, kompetentajām valsts iestādēm, kad tās sastopas ar šķēršļiem, kuri neļauj efektīvi nodrošināt EK līgumā paredzētās pamatbrīvības, tādas kā brīva preču aprite, un kuri iestājas privātpersonu darbības rezultātā, šīm iestādēm jāveic atbilstoši pasākumi nolūkā nodrošināt šo brīvību attiecīgajā dalībvalstī, pat ja šīs preces tikai tiek transportētas caur Austriju uz Itāliju vai Vāciju, kā tas ir šajā pamata lietā.

63      Jāpiebilst, ka šis dalībvalstu pienākums ir vēl jo nozīmīgāks, kad tas attiecas uz vissvarīgāko ceļu, tādu kā Brenner autoceļš, kas veido vienu no svarīgākajiem sauszemes tirdzniecības satiksmes ceļiem starp Ziemeļeiropu un Itālijas ziemeļiem.

64      No iepriekš teiktā izriet, ka fakts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes neaizliedza saietu, kurš izraisīja svarīga satiksmes ceļa, tāda kā Brenner autoceļš, pilnīgu bloķēšanu uz 30 stundām bez pārtraukuma, ierobežo preču tirdzniecību Kopienas iekšienē un tādējādi tas ir uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas principā ir pretrunā pienākumiem, kuri uzlikti ar EK līguma 30. un 34. pantu, skatot tos kopā ar 5. pantu, izņemot gadījumus, kad šis aizliegums var būt objektīvi attaisnots.

 Par iespējamu šķēršļa attaisnojumu

65      Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai mērķis, kāds tika izvirzīts 1998. gada 12. un 13. jūnija saietam, – kura laikā demonstranti mēģināja vērst sabiedrības uzmanību uz tiem draudiem apkārtējai videi un sabiedrības veselībai, ko izraisa pastāvīgs kravas automašīnu satiksmes pieaugums uz Brenner autoceļa, tādējādi mēģinot panākt, ka kompetentās iestādes pastiprina pasākumus nolūkā samazināt šo satiksmi un piesārņojumu, kuru tā izraisa īpaši jutīgajā Alpu reģionā, – var apdraudēt no Kopienu tiesībām izrietošos pienākumus brīvas preču aprites jomā.

66      Tomēr, pat ja vides un sabiedrības veselības aizsardzība, it īpaši minētajā reģionā, ar noteiktiem nosacījumiem var veidot vispārējo sabiedrības interešu leģitīmu mērķi, kas pēc savas dabas var attaisnot ar EK līgumu garantēto pamatbrīvību, tostarp brīvas preču aprites, ierobežojumu, ir jāteic, ka, tāpat kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 54. punktā, šā saieta specifiskie mērķi kā tādi nav noteicoši tādas tiesvedības gadījumā, ko uzsācis Schmidberger, kurā tiek mēģināts saukt pie atbildības dalībvalsti par varbūtēju Kopienu tiesību pārkāpumu un kurā par pamatu šai atbildībai ir fakts, ka valsts iestādes nav novērsušas satiksmes traucējumus uz Brenner autoceļa.

67      Lai noteiktu, kādos apstākļos var iestāties dalībvalsts atbildība, un, it īpaši, lai noskaidrotu jautājumu par to, vai šī valsts ir pārkāpusi Kopienu tiesības, vērā jāņem tikai šai dalībvalstij inkriminētā rīcība vai nolaidība.

68      Šajā gadījumā ir jāņem vērā tikai tas, kāds ir bijis valsts iestāžu netiešā lēmuma atļaut vai neaizliegt minēto saietu mērķis.

69      Kā izriet no pamata lietas materiāliem, Austrijas iestādes ir ņēmušas vērā apsvērumus, kas ir tieši saistīti ar demonstrantu pamattiesībām vārda brīvības un pulcēšanās brīvības jomā, kuras pasludinātas un garantētas ECK un Austrijas Konstitūcijā.

70      Savā rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu valsts tiesa vēlas noskaidrot arī, vai EK līgumā paredzētais brīvas preču aprites princips prevalē pār minētajām pamattiesībām.

71      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības veido to vispārējo tiesību principu neatņemamu sastāvdaļu, kuru ievērošanu Tiesa nodrošina; šajā nolūkā Tiesa ņem vērā dalībvalstīm kopējās konstitucionālās tradīcijas, kā arī norādījumus, kas paredzēti starptautiskos līgumos par cilvēktiesību aizsardzību, kuru noslēgšanā dalībvalstis ir piedalījušās vai kuriem tās pievienojušās. Šajā kontekstā ECK ir īpaša nozīme (skat. it īpaši 1991. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑260/89 ERT, Recueil, I‑2925. lpp., 41. punkts; 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 37. punkts, un 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 25. punkts).

72      Principi, kas iedibināti ar šo judikatūru, vēlreiz tikuši apstiprināti Vienotā Eiropas akta preambulā un pēc tam arī Līguma par Eiropas Savienību F panta 2. punktā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 79. punkts). Saskaņā ar šo noteikumu “Savienība kā Kopienas tiesību vispārīgo principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgām konstitucionālām tradīcijām”.

73      No tā izriet, ka Kopienā nav pieļaujami pasākumi, kas neatbilst tādējādi atzītām cilvēktiesībām (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā ERT, 41. punkts, un 1997. gada 29. maija spriedumu lietā C‑299/95 Kremzow, Recueil, I‑2629. lpp., 14. punkts).

74      Tā kā pienākums ievērot pamattiesības ir saistošs gan Kopienai, gan tās dalībvalstīm, šo tiesību aizsardzība veido leģitīmu interesi, kas principā attaisno Kopienu tiesībās paredzēto saistību ierobežojumu, pat ja tā ir ar EK līgumu garantēta pamatbrīvība, tāda kā brīva preču aprite.

75      Tāpat ir arī pastāvīgā judikatūra, kurā noteikts, ka tad, kad – kā tas ir šajā lietā – valsts situācija ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, Tiesai, kurai lieta tikusi iesniegta prejudiciāla nolēmuma kārtībā, jāsniedz valsts tiesām visi interpretācijas elementi, kas ir nepieciešami, lai izvērtētu šīs situācijas atbilstību pamattiesībām, kuras it īpaši izriet no ECK un kuru ievērošanu Tiesa nodrošina (šajā sakarā skat. 1987. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑12/86 Demirel, Recueil, 3719. lpp., 28. punkts).

76      Šajā gadījumā valsts iestādes, lemjot par ierobežojuma uzlikšanu vienai no pamatbrīvībām, kas pasludinātas EK līgumā, pamatojās uz nepieciešamību ievērot gan ECK, gan attiecīgās dalībvalsts Konstitūcijā garantētās pamattiesības.

77      Šajā lietā izvirzās arī jautājums par nepieciešamību Kopienās garantēto pamattiesību aizsardzības prasību saskaņot ar prasībām, kas izriet no EK līgumā pasludinātajām pamatbrīvībām, it īpaši jautājums par vārda un pulcēšanās brīvību, kas garantēta ECK 10. un 11. pantā, un brīvas preču aprites saturu, kad uz šīm brīvībām tiek veikta atsauce kā uz attaisnojumu preču aprites ierobežojumam.

78      Šajā sakarā ir jānorāda, ka, no vienas puses, brīva preču aprite ir viens no pamatprincipiem EK līguma sistēmā, bet saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru kopš 1979. gada 20. februāra sprieduma lietā C‑120/78 Rewe-Zentral (t.s. “Cassis de Dijon”, Recueil, 649. lpp.) tā ar dažiem nosacījumiem var tikt ierobežota, pamatojoties uz EK līguma 36. pantā izklāstītajiem nosacījumiem vai uz obligātām prasībām par vispārējām sabiedrības interesēm.

79      No otras puses, kaut gan pamattiesības, kas ir šīs pamata lietas priekšmets, ir skaidri atzītas ECK un ir demokrātiskas sabiedrības pamats, no šīs Konvencijas 10. panta 2. punkta un 11. panta 2. punkta tomēr izriet, ka vārda un pulcēšanās brīvība arī var būt pakļauta noteiktiem ierobežojumiem, kas ir attaisnojami ar vispārējām sabiedrības interesēm, tiktāl, ciktāl šie ierobežojumi ir paredzēti likumā, tiem par pamatu ir viens vai vairāki leģitīmie mērķi un tie ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, t.i., tie ir attaisnojami ar obligātām sociālām vajadzībām un it īpaši ir samērīgi ar mērķi, kuru ar tiem tiek mēģināts panākt (šajā sakarā skat. 1997. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑368/95 Familiapress, Recueil, I‑3689. lpp., 26. punkts, un 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑60/00 Carpenter, Recueil, I‑6279. lpp., 42. punkts, kā arī ECT 1998. gada 23. septembra spriedumu lietā Steel u.c. pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions, 1998‑VII, 101. punkts).

80      Tādējādi vārda brīvība un miermīlīgas pulcēšanās brīvība, kas garantēta ECK, nav absolūtas prerogatīvas, bet tās atšķirībā no citām Konvencijā paredzētajām pamattiesībām, tādām kā visu cilvēku tiesības uz dzīvību vai jebkādas spīdzināšanas vai nežēlīga un cilvēka cieņu pazemojoša soda vai izturēšanās aizliegums, uz kurām neattiecas nekādi ierobežojumi, jāizskata saistībā ar to uzdevumu sabiedrībā. Šo tiesību īstenošana var tikt ierobežota tiktāl, ciktāl šie ierobežojumi atbilst vispārējām sabiedrības interesēm un, ņemot vērā šo ierobežojumu mērķus, neveido pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas apdraud aizsargāto tiesību būtību (šajā sakarā skat. 1992. gada 8. aprīļa spriedumu lietā C‑62/90 Komisija/Vācija, Recueil, I‑2575. lpp., 23. punkts, un 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑404/92 P X/Komisija, Recueil, I‑4737. lpp., 18. punkts).

81      Šajos apstākļos ir jāizvērtē iesaistītās intereses un, ņemot vērā apstākļu kopumu katrā atsevišķā gadījumā, jānosaka, vai ticis ievērots taisnīgs līdzsvars starp šīm interesēm.

82      Šajā sakarā kompetentajām iestādēm ir diskrecionārā vara. Tomēr ir jāpārbauda, vai Kopienas iekšējās tirdzniecības ierobežojumi ir samērīgi ar leģitīmo mērķi, ko ar tiem mēģināts sasniegt, proti, šajā gadījumā – ar pamattiesību aizsardzību.

83      Attiecībā uz pamata lietu sākotnēji ir svarīgi atzīmēt, ka to raksturojošie apstākļi skaidri atšķiras no situācijas, kāda ir bijusi lietā, kurā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, uz kuru atsaucas Schmidberger kā uz atbilstošu precedentu tiesvedībā pret Austriju.

84      Salīdzinājumā ar faktiskajiem apstākļiem, ko Tiesa izklāstījusi iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 38.–53. punktā, ir jāatzīmē, pirmkārt, ka saiets, par kuru ir runa šajā gadījumā, norisinājās pēc atļaujas pieprasījuma, kas tika iesniegts uz valsts tiesību pamata, un pēc tam, kad kompetentās iestādes nolēma to neaizliegt.

85      Otrkārt, demonstrantu klātbūtnes uz Brenner autoceļa dēļ sauszemes satiksme tika pārtraukta tikai vienā maršrutā, tikai vienu reizi un uz gandrīz 30 stundām. Turklāt brīvas preču aprites šķērslis, kas radies šā saieta rezultātā, ir ierobežots salīdzinājumā ar to ģeogrāfisko mērogu un traucējumu būtisko nopietnību, kas bija pamats iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija taisīšanai.

86      Treškārt, nav apstrīdēts, ka ar saietu pilsoņi īstenoja savas pamattiesības, publiski paziņojot savu viedokli, kuru viņu uzskata par svarīgu sabiedrības dzīvē; tāpat arī ir skaidrs, ka šīs sabiedriskās demonstrācijas mērķis nebija ierobežot tirdzniecību ar īpaša veida precēm vai ar noteiktas izcelsmes precēm. Tieši pretēji, iepriekš minētajā lietā Komisija/Francija demonstrantu mērķis bija tieši nepieļaut to produktu tirdzniecību, kuriem bija nevis Francijas, bet citu dalībvalstu izcelsme, šajā nolūkā ne tikai traucējot šādu preču transportēšanai, bet arī iznīcinot tās pārvadājuma laikā uz Franciju vai caur to, turklāt pat tad, kad tās jau bija izvietotas šīs dalībvalsts veikalu plauktos.

87      Ceturtkārt, šajā sakarā ir jāatgādina, ka kompetentās iestādes veica vairākus kontroles un atbalsta pasākumus, lai cik vien iespējams mazinātu traucējumus sauszemes satiksmei. Proti, šīs iestādes, ieskaitot policijas spēkus, demonstrācijas organizētāji un dažādas automobilistu asociācijas sadarbojās savā starpā nolūkā garantēt saieta pareizu norisi. Jau ilgu laiku pirms saieta norisināšanās datuma plašsaziņas līdzekļi un autoklubi sāka plašu informācijas kampaņu gan Austrijā, gan citās kaimiņvalstīs un tika norādīti dažādi apvedceļi, lai uzņēmēji būtu pienācīgi informēti par plānotā saieta dienā un vietā piemērojamiem satiksmes ierobežojumiem un lai tie varētu laikus izvairīties no šiem ierobežojumiem. Turklāt tika veikti drošības pasākumi demonstrācijas norises vietā.

88      Turklāt nav apstrīdēts fakts, ka atsevišķais gadījums, par kuru šeit ir runa, neizraisīja vispārējās nedrošības atmosfēru ar iebiedējošu ietekmi uz Kopienas iekšējās tirdzniecības plūsmām to kopumā pretēji nopietniem un atkārtotiem traucējumiem sabiedriskajai kārtībai lietā, kas noveda pie iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija.

89      Visbeidzot, attiecībā uz citām Schmidberger paredzētajām iespējām saistībā ar šo saietu, ņemot vērā dalībvalstu lielo diskrecionāro varu, apstākļos, tādos kā šajā lietā, kompetentās valsts iestādes varēja uzskatīt, ka tiešs un pilnīgs saieta aizliegums būtu uzskatāms par nepieņemamu iejaukšanos demonstrantu pamattiesībās uz pulcēšanos un brīvi publiskot savu viedokli.

90      Stingrāku nosacījumu noteikšanu gan šā saieta norises vietai – piemēram, uz Brenner autoceļa malas, – gan tā ilgumam – ierobežojot tā ilgumu tikai uz dažām stundām – varētu uzskatīt par pārmērīgu ierobežojumu, kas atņemtu pasākumam būtisku tā apjoma daļu. Kaut gan kompetentajām valsts iestādēm ir jāmēģina cik vien iespējams mazināt sekas, ko demonstrācija uz valsts ceļa var izraisīt brīvai apritei, ir arī taisnība, ka tām ir jālīdzsvaro šīs intereses ar to demonstrantu interesēm, kas mēģina vērst sabiedrības uzmanību uz organizēta pasākuma mērķiem.

91      Ir taisnība, ka parasti šāda veida pasākumi izraisa noteiktas neērtības personām, kas tajos nepiedalās, taču attiecībā uz aprites brīvību šīs neērtības ir principā pieļaujamas, ja šo pasākumu mērķis ir galvenokārt paust publiski savu viedokli saskaņā ar likumu.

92      Šajā sakarā Austrijas Republika bez iebildumiem attiecībā uz šo punktu norāda, ka visi citi iespējamie risinājumi katrā ziņā novestu pie grūti kontrolējamas reakcijas riskiem, kas savukārt varētu izraisīt nopietnākus tirdzniecības un sabiedriskās kārtības traucējumus Kopienā, pārvēršoties “savvaļas” demonstrācijā, novedot pie sadursmēm starp kustības, kas organizē protestu, piekritējiem un pretiniekiem vai pie vardarbības no to demonstrantu puses, kas uzskatītu, ka viņu pamattiesības tiek aizskartas.

93      Tātad valsts iestādes, ņemot vērā viņu rīcībā esošo lielo diskrecionāro varu šajā jomā, pamatoti varēja uzskatīt, ka attiecīgajā gadījumā minētā saieta leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar Kopienas tirdzniecību mazāk ierobežojošiem pasākumiem.

94      Iepriekš izklāstīto apsvērumu kontekstā uz pirmo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka fakts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes neaizliedza saietu apstākļos, kādi tie bija šajā pamata lietā, nav pretrunā EK līguma 30. un 34. pantam, kas skatīti kopā ar šī līguma 5. pantu.

 Par dalībvalsts atbildības nosacījumiem

95      No atbildes, kas sniegta uz pirmo un ceturto jautājumu, izriet, ka, ņemot vērā apstākļu kopumu, kas pastāvēja lietā, kura iesniegta iesniedzējtiesā, kompetentajām valsts iestādēm nevar pārmest tādu Kopienu tiesību pārkāpumu, kas radītu šo dalībvalsts atbildību.

96      Šajos apstākļos nav jālemj par citiem jautājumiem attiecībā uz nosacījumiem, pie kādiem iestājas dalībvalsts atbildība par privātpersonām nodarītiem zaudējumiem, kas radušies Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

97      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Austrijas, Grieķijas, Itālijas, Nīderlandes un Somijas valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Oberlandesgericht Innsbruck ar 2000. gada 1. februāra rīkojumu, nospriež:

fakts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes neaizliedz saietu apstākļos, kādi tie ir šajā pamata lietā, nav pretrunā EK līguma 30. un 34. pantam (jaunajā redakcijā – EKL 28. un 29. pants), tos skatot kopā ar EK līguma 5. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants).

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 12. jūnijā.

* Tiesvedības valoda – vācu