TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 10. jūlijā (*)

Padomes Direktīva 93/53/EEK – Ar vīrusu hemorāģisko septicēmiju (VHS) un lašu infekciozo anēmiju (ISA) inficēto zivju krājumu iznīcināšana – Kompensēšana – Dalībvalsts pienākumi – Pamattiesību, it īpaši īpašumtiesību, aizsardzība – Padomes Direktīvas 93/53/EEK spēkā esamība

Apvienotās lietas C‑20/00 un C‑64/00

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Court of Session (Skotija) (Lielbritānija) nolūkā saņemt strīdā, kuru izskata šī tiesa, starp

Booker Aquaculture Ltd, kas rīkojas ar nosaukumu “Marine Harvest McConnell” (C‑20/00),

Hydro Seafood GSP Ltd (C‑64/00)

un

Scottish Ministers

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Kopienu tiesību principus par pamattiesību, it īpaši īpašumtiesību, aizsardzību, un Padomes 1993. gada 24. jūnija Direktīvas 93/53/EEK, ar ko ievieš obligātos Kopienas pasākumus noteiktu zivju slimību kontrolei (OV L 175, 23. lpp.), spēkā esamību.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], F. Makena [F. Macken] (referente), N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],

ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Booker Aquaculture Ltd. vārdā – P. S. Hodžs [P. S. Hodge], QC, un Dž. Murs [J. Mure], advocate, ko pilnvarojis Steedman Ramage, solicitors,

–        Hydro Seafood GSP Ltd. vārdā – Ī. O`Nīla [A. O'Neill], QC, un J. Kriollijs [E. Creally], advocate, ko pilnvarojis McClure Naismith, solicitors,

–        Scottish Ministers vārdā – R. Megrila [R. Magrill], pilnvarotā pārstāve, un K. Boids [C. Boyd], QC, Lord Advocate, kam palīdz N. Peinss [N. Paines], QC, kā arī L. Danlopa [L. Dunlop], advocate,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – R. Megrila [R. Magrill], pilnvarotā pārstāve, kam palīdz N. Peinss [N. Paines], QC,

–        Francijas valdības vārdā – K. Vasaka [C. Vasak] un K. Rispāla‑Belanžē [K. Rispal‑Bellanger], pilnvarotās pārstāves,

–        Itālijas valdības vārdā – U. Leanca [U. Leanza], pilnvarotais pārstāvis, kam palīdz F. Kvadri [F. Quadri], avvocato dello Stato,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. A. Fīrstrā [M. A. Fierstra], pilnvarotais pārstāvis,

–        Norvēģijas valdības vārdā – M. Jūpeslanns [M. Djupesland], pilnvarotais pārstāvis,

–        Eiropas Savienības Padomes vārdā – Dž. Kārberijs [J. Carbery], pilnvarotais pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – G. Beršeids [G. Berscheid] un K. Fičs [K. Fitch], pilnvarotie pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2001. gada 15. maija tiesas sēdē sniedza Booker Aquaculture Ltd. vārdā – P. S. Hodžs [P. S. Hodge] un Dž. Murs [J. Mure], pilnvarotie pārstāvji, Hydro Seafood GSP Ltd vārdā – Ī. O`Nīla [A. O'Neill], QC, un J. Kriollijs [E. Creally], pilnvarotie pārstāvji, Scottish Ministers vārdā – N. Peinss [N. Paines] un L. Danlopa [L. Dunlop], pilnvarotie pārstāvji, Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. Amodeo [G. Amodeo], pilnvarotais pārstāvis, kam palīdz N. Peinss [N. Paines], Itālijas valdības vārdā – F. Kvadri [F. Quadri], pilnvarotais pārstāvis, Padomes vārdā – Dž. Kārberijs [J. Carbery], pilnvarotais pārstāvis, kā arī Komisijas vārdā – K. Fičs [K. Fitch], pilnvarotais pārstāvis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2001. gada 20. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2000. gada 11. janvāra (C‑20/00) un 2000. gada 18. februāra (C‑64/00) rīkojumiem, ko Tiesa saņēmusi attiecīgi 2000. gada 24. janvārī un 2000. gada 28. februārī, Court of Session (Skotija) lūdza Tiesu atbilstoši EK līguma 234. pantam sniegt atbildi uz vairākiem prejudiciāliem jautājumiem par Kopienu tiesību principu par pamattiesību, it īpaši īpašumtiesību, aizsardzību interpretāciju, kā arī par Padomes 1993. gada 24. jūnija Direktīvas 93/53/EEK, ar ko ievieš obligātos Kopienas pasākumus noteiktu zivju slimību kontrolei (OV L 175, 23. lpp.), spēkā esamību.

2        Šie jautājumi radās saistībā ar divām prāvām attiecīgi starp Booker Aquaculture Ltd. (turpmāk tekstā – “Booker”) un Hydro Seafood GSP Ltd (turpmāk tekstā – “Hydro Seafood”) pret Scottish Ministers.

3        Ar Tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 10. maija rīkojumu lietas C‑20/00 un C‑64/00 tika apvienotas vienā rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesību akti

 Padomes Direktīva 91/67/EEK

4        Padomes 1991. gada 28. janvāra Direktīvas 91/67/EEK, kura attiecas uz dzīvnieku veselības nosacījumiem, ar ko reglamentē akvakultūras dzīvnieku un produktu laišanu tirgū (OV L 46, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 24. jūnija Direktīvu 93/54/EEK (OV L 175, 34. lpp.), 3. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.      Akvakultūras dzīvnieku laišanai tirgū piemēro šādas vispārīgas prasības:

a)      tiem nedrīkst būt klīnisku slimības simptomu iekraušanas dienā;

b)      tie nedrīkst būt paredzēti iznīcināšanai vai nokaušanai saskaņā ar kādas A pielikumā minētās slimības apkarošanas plānu;

c)      tie nedrīkst būt cēlušies no saimniecības, kam veterinārsanitāru apsvērumu dēļ noteikts aizliegums, un tie nedrīkst būt bijuši saskarē ar šādas saimniecības dzīvniekiem, un jo īpaši no saimniecības, kam sakarā ar [..] Direktīvu 93/53/EEK [..] ir piemēroti kontrolpasākumi;

[..]

3.      Akvakultūras produktiem, ko laiž tirgū lietošanai pārtikā, jābūt iegūtiem no dzīvniekiem, kuri atbilst 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajām prasībām.”

5        Grozītās Direktīvas 91/67 2. panta 1., 2. un 3. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

1)      “akvakultūras dzīvnieki” ir dzīvas zivis [..], kas cēlušies no saimniecības, to skaitā savvaļā mītošie akvakultūras dzīvnieki, kas paredzēti saimniecībai;

2)      “akvakultūras produkti” ir produkti, kas iegūti no akvakultūras dzīvniekiem, kuri paredzēti vai nu audzēšanai, piemēram, olšūnas un gametas, vai arī lietošanai pārtikā;

3)      “zivis [..]” ir visas zivis [..] jebkurā attīstības stadijā.”

6        Grozītās Direktīvas 91/67 A pielikuma “Zivju, mīkstmiešu un vēžveidīgo slimību/slimību izraisītāju saraksts” tabulas 1. ailē ir norādītas noteiktas slimības un 2. ailē ir norādītas uzņēmīgās sugas. Šī pielikuma I saraksta 1. ailē norādīta tikai viena slimība – lašu infekciozā anēmija (turpmāk tekstā – “LIA”) –, un attiecībā uz to 2. ailē norādīta uzņēmīgā suga – Atlantijas lasis. Vīrusu hemorāģiskā septicēmija (turpmāk tekstā – “VHS”) ir viena no šī pielikuma II sarakstā minētajām slimībām, un āte šī saraksta 2. ailē ir norādīta kā uzņēmīgā suga.

7        Pielikuma iedalījums I un II sarakstā, kā arī tajos noteikto slimību ārstēšanas atšķirība ir attaisnojama ar faktu, ka I sarakstā iekļautās slimības (turpmāk tekstā – “I saraksta slimības”) Kopienā ir eksotiskas, turpretī II sarakstā norādītās slimības (turpmāk tekstā – “II saraksta slimības”) jau ir endēmiskas noteiktās Kopienas teritorijās.

8        Grozītās Direktīvas 91/67 5. pantā ir noteikta procedūra, kura jāievēro, lai iegūtu apstiprinātas zonas statusu Kopienas teritorijā, kurā viena vai vairākas II saraksta slimības nav konstatētas (turpmāk tekstā – “apstiprināta zona”). Šīs direktīvas 6. pantā minēta līdzīga procedūra saimniecībām, kuras ir neapstiprinātās zonās (turpmāk tekstā – “apstiprinātas saimniecības”).

9        Zonas apstiprināšanas kritēriji ir minēti grozītās Direktīvas 91/67 B pielikumā. Šīs Direktīvas C pielikumā ir līdzīgi noteikumi saimniecību apstiprināšanai.

10      Grozītās Direktīvas 91/67 7. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“Dzīvu zivju, kas pieder A pielikuma II saraksta 2. ailē minētajām uzņēmīgajām sugām, to olšūnu vai gametu laišanai tirgū piemēro šādas papildu garantijas:

a)      ja tās ieved apstiprinātā zonā, tām saskaņā ar 11. pantu jāpievieno transporta dokuments, kas atbilst E pielikuma 1. vai 2. nodaļā norādītajam paraugam un apliecina, ka šie produkti cēlušies no apstiprinātas zonas vai apstiprinātas saimniecības [..];

b)      ja tās jāieved saimniecībā, kas, lai gan neatrodas apstiprinātā zonā, atbilst C pielikuma I sadaļas nosacījumiem, tām saskaņā ar 11. pantu jābūt pievienotam transporta dokumentam, kurš atbilst E pielikuma 1. vai 2. nodaļā norādītajam paraugam un kurš apliecina, ka šie produkti nāk attiecīgi no apstiprinātas zonas vai saimniecības, kam ir tāds pats veselības stāvoklis kā galamērķa saimniecībai.”

11      Grozītās Direktīvas 91/67 9. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lietošanai pārtikā paredzētu akvakultūras dzīvnieku un produktu, kas cēlušies no neapstiprinātas zonas, laišanai tirgū apstiprinātā zonā piemēro šādas prasības:

1.      Pret A pielikuma II saraksta 1. ailē minētajām slimībām uzņēmīgas zivis pirms nosūtīšanas jānobeidz un jāizķidā. Tomēr līdz 28. pantā paredzētās izskatīšanas rezultātiem šīs zivis nav obligāti jāizķidā, ja tās cēlušās no apstiprinātas saimniecības neapstiprinātā zonā. Saskaņā ar 26. pantā paredzēto procedūru var pieņemt atkāpes no šā principa. Līdz minētā lēmuma pieņemšanai turpina piemērot valsts noteikumus, kas uzliek pildīt Līguma vispārīgos noteikumus.”

12      Tādēļ no grozītās Direktīvas 91/67 noteikumiem izriet, ka prasība par zivju izcelsmi no apstiprinātas zonas vai apstiprinātas saimniecības, lai tās pārdotu tirgū dzīvas, ir piemērojama attiecībā uz II sarakstā minētajām slimībām uzņēmīgajām sugām, ieskaitot VHS, bet ne attiecībā uz I saraksta slimībām, konkrēti – LIA. Attiecībā uz II sarakstā minētajām slimībām uzņēmīgas zivju sugas, kuras nav ne no apstiprinātās zonas, ne no apstiprinātās saimniecības, var atļaut ievest apstiprinātā zonā tikai tad, ja tās pirms nosūtīšanas nobeidz un izķidā.

 Lēmums 92/538/EEK

13      Ar Komisijas 1992. gada 9. novembra Lēmumu 92/538/EEK (OV L 347, 67. lpp.) Lielbritānijas un Ziemeļīrijas zonas tika apstiprinātas attiecībā uz hematopoeitic necrosis infekciju un VHS.

 Direktīva 93/53/EEK

14      Padomes Direktīva 93/53 ir piemērojama sarakstos I un II norādītajām slimībām. Preambulas 12. apsvērumā ir noteikts:

“[..] Direktīvas 91/67/EEK A pielikumā izklāstītās slimības uzliesmojuma gadījumā piemēro Padomes 1990. gada 26. jūnija Lēmumu 90/424/EEK par izdevumiem veterinārajā jomā un jo īpaši tā 5. pantu”.

15      Direktīvas 93/53 3. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums reģistrēt visas saimniecības, kuras audzē vai uztur pret I un II sarakstā minētajām slimībām uzņēmīgas zivis. Atbilstoši šīs direktīvas 4. pantam dalībvalstis visos gadījumos informē par kādas no I vai II sarakstā minētajām slimībām iespējamo esamību.

16      Minētās direktīvas 5. pants attiecas uz gadījumiem, kad ir aizdomas, ka saimniecībā ir ar I sarakstā minēto slimību inficētas zivis. Tajā paredzēts uzsākt dažādus pasākumus, tostarp visu zivju sugu un kategoriju oficiālu saskaitīšanu, drošības joslu noteikšanu ap skartajām saimniecībām, beigtu zivju vai to subproduktu apglabāšanu valsts dienesta uzraudzībā, atbilstošu dezinfekcijas līdzekļu izmantošanu saimniecības ieejās un izejās, kā arī epizootisko izmeklēšanu.

17      Direktīvas 93/53 6. pantā ir noteikts:

“Tiklīdz ir oficiāli apstiprināta I sarakstā minētās slimības klātbūtne, dalībvalstis nodrošina, ka valsts dienests izdod rīkojumu par to, ka papildus 5. panta 2. punktā minētajiem pasākumiem piemēro šādus pasākumus:

a)      inficētajā saimniecībā:

–        tūlīt jāizved visas zivis,

–        iekšzemes saimniecībām – visi zivju baseini jānosusina, lai tos attīrītu un dezinficētu,

–        visas olšūnas un gametas, beigtas zivis un zivis ar klīniskām slimības pazīmēm uzskata par augsta riska materiālu, un tās jāiznīcina valsts dienesta uzraudzībā saskaņā ar Direktīvu 90/667/EEK [..],

–        visas dzīvas zivis nogalina un iznīcina valsts dienesta uzraudzībā saskaņā ar Direktīvu 90/667/EEK vai, ja zivis ir sasniegušas komerciālo lielumu un tām nav klīnisko slimības pazīmju, tās nogalina valsts dienesta uzraudzībā, lai pēc tam īstenotu vai pārstrādātu lietošanai pārtikā.

Pēdējā gadījumā valsts dienests nodrošina, ka zivis tiek tūlīt nogalinātas un izķidātas un ka šīs darbības veic tādos apstākļos, kas novērš patogēnu izplatīšanos, kā arī nodrošina to, ka zivju paliekas un subproduktus uzskata par augsta riska materiālu un tos apstrādā saskaņā ar Direktīvu 90/667/EEK, lai iznīcinātu patogēnus, bet izmantotajam ūdenim veic apstrādi, kas dezaktivizē visus tajā esošus patogēnus,

–        pēc zivju, olšūnu un gametu izvešanas, tiklīdz iespējams, jāiztīra un jādezinficē zivju baseini, iekārtas un jebkurš materiāls, kas varētu būt inficēts, saskaņā ar valsts dienesta paredzētajiem norādījumiem un tā, lai novērstu jebkādu šīs slimības izraisītāja izplatīšanās vai izdzīvošanas risku. Inficētās saimniecības tīrīšanas un dezinfekcijas kārtību nosaka saskaņā ar 19. pantā noteikto procedūru,

–        visas iespējami inficētās vielas, kas minētas 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā, jāiznīcina un jāapstrādā tā, lai nodrošinātu visu tajās esošo patogēnu iznīcināšanu,

–        epizootiskā izmeklēšana jāveic saskaņā ar 8. panta 1. punktu un attiecībā uz to jāpiemēro 8. panta 4. punkta noteikumi; šajā izmeklēšanā jāiekļauj paraugu ņemšana laboratoriskajām pārbaudēm;

b)      visās saimniecībās, kas atrodas tādā ūdens sateces baseinā vai piekrastes zonā, kur atrodas inficētā saimniecība, jāveic veterinārsanitārā ekspertīze; ja šīs kontroles laikā tiek konstatēti slimības gadījumi, piemēro pasākumus, kas paredzēti šīs daļas a) apakšpunktā;

c)      valsts dienests atļauj atjaunot saimniecības populāciju pēc tīrīšanas un dezinfekcijas darbību apmierinošas kontroles un tā perioda beigās, ko valsts dienests uzskata par atbilstošu, lai nodrošinātu patogēna un citu iespējamo infekciju izskaušanu attiecīgajā ūdens sateces baseinā;

d)      ja 5. panta 2. punkta a), b), c) un d) apakšpunktā minēto pasākumu īstenošanai ir nepieciešama sadarbība ar citu dalībvalstu oficiālajiem dienestiem, attiecīgo dalībvalstu oficiālie dienesti sadarbojas ar tiem, lai nodrošinātu atbilstību šajā pantā paredzētajiem pasākumiem.

Vajadzības gadījumā nosaka atbilstošus papildu pasākumus saskaņā ar 19. pantā paredzēto procedūru.”

18      Direktīvas 93/53 9. pantā ir paredzēts:

“1.      Ja ir aizdomas par II sarakstā minēto slimību un/vai tā ir apliecināta apstiprinātā zonā vai apstiprinātā saimniecībā, kas atrodas neapstiprinātā zonā, veic epizootisko izmeklēšanu saskaņā ar 8. pantu. Dalībvalstīm, kuras vēlas atgūt savu statusu, kas definēts saskaņā ar Direktīvu 91/67/EEK, jāatbilst minētās Direktīvas B un C pielikuma noteikumiem.

2.      Ja epizootiskajā izmeklēšanā atklājas, ka šo slimību ir bijis iespējams ievest no apstiprinātas zonas vai no citas apstiprinātas saimniecības, vai to ir bijis iespējams pārnest uz citu apstiprinātu saimniecību zivju, olšūnu vai gametu transportlīdzekļu vai personu pārvietošanās dēļ vai citu iemeslu dēļ, minētās zonas vai saimniecības uzskata par aizdomīgām un piemēro atbilstošus pasākumus.

3.      Valsts dienests tomēr var atļaut nobeigšanai paredzēto zivju nobarošanu, kamēr tās sasniedz komerciālo lielumu.”

19      Grozītās Direktīvas 91/67 B pielikuma noteikumos, kas minēti Direktīvas 93/53 9. panta 1. punktā, paredzēts, ka apstiprinātās zonas statuss var tikt atjaunots, ja, it īpaši inficētajās saimniecībās, nobeidz visas tajās esošās zivis un savāc inficētās zivis.

20      Atbilstoši Direktīvas 93/53 17. pantam:

“Nosacījumi, kas reglamentē Kopienas finanšu iemaksas pasākumiem, kas saistīti ar šīs direktīvas piemērošanu, ir paredzēti Lēmumā 90/424/EEK.”

21      Šīs direktīvas 20. panta 2. punktā ir noteikts:

“Tomēr no 1. punktā paredzētās dienas dalībvalstis saskaņā ar Līguma vispārīgajiem noteikumiem var uzturēt spēkā vai piemērot savā teritorijā stingrākus noteikumus nekā tie, kas noteikti šajā direktīvā. Dalībvalstis informē Komisiju par jebkuru šādu pasākumu.”

 Lēmums 90/424/EEK

22      Padomes 1990. gada 26. jūnija Lēmumā 90/424/EEK par izdevumiem veterinārajā jomā (OV L 224, 19. lpp.) it īpaši ir ietverti noteikumi par Kopienas finanšu atbalstu, pirmkārt, ārkārtas pasākumiem, kuri vajadzīgi gadījumos, kad parādās kāda no 3. panta 1. punktā norādītajām slimībām, kā arī, otrkārt, programmām minētā panta pielikumā norādīto slimību izskaušanai un uzraudzībai. Tajā katram no šiem diviem gadījumiem paredzēts Kopienas finanšu atbalsts valstu kompensāciju programmām [zivju] audzētājiem.

23      Lēmuma 90/424 3. panta 1. punkta sarakstā norādīto slimību vidū nav nekādu zivju slimību. Tomēr to – kā skaidri paredzēts šī lēmuma 5. panta 2. punktā – var papildināt, lai tādējādi iekļautu slimības, kuras var tikt pārnestas uz zivīm.

24      Otrkārt, saskaņā ar 3. panta 2. punktu Lēmumā 90/424 dalībvalsts var saņemt finanšu atbalstu no Kopienas ārkārtas pasākumu veikšanai, kuri vajadzīgi šī panta 1. punktā norādīto slimību uzliesmojuma gadījumā, ar nosacījumu, ka ar nekavējoši noteiktajiem pasākumiem it īpaši tiek paredzēta ātra un atbilstoša kompensācija [zivju] audzētājiem.

25      Vienīgā Lēmuma 90/424 pielikuma sarakstā norādītā zivju slimība ir hematopoeitic necrosis infekcija, kura šim sarakstam tika pievienota ar Padomes 1994. gada 21. jūnija Lēmumu 94/370/EK (OV L 168, 31. lpp.).

 Valsts tiesību akti

26      Direktīva 91/67 Apvienotajā Karalistē tika transponēta ar “Fish Health Regulations 1992” (Statutory Instrument 1992, Nr. 3300).

27      Direktīva 93/53 šajā dalībvalstī tika transponēta ar “Diseases of Fish (Control) Regulations 1994” (Statutory Instrument 1994, Nr. 1447). Tostarp ar Noteikumiem Nr. 4 un Nr. 5 tika ieviesti minimālie Kopienu pasākumi I saraksta slimību kontrolei. Tajos paredzēts pienākums atbildīgajam ministram pieņemt lēmumus, kuros prasīts piemērot Direktīvā 93/53 paredzētos pasākumus.

28      Diseases of Fish (Control) Regulations 1994 pieņemšanas laikā Apvienotajā Karalistē netika novērotas ne klīniskas, ne citas II saraksta slimību pazīmes, tādējādi šai sakarā tai dodot tiesības uz apstiprinātas zonas statusu. Šī dalībvalsts nolēma, ka, ja notiktu šādas slimības uzliesmojums, tad būtu jāpiemēro tādi paši pasākumi, kādus Kopiena ir noteikusi I saraksta slimībām.

29      Diseases of Fish (Control) Regulations 1994 7. noteikumos tādējādi ir paredzēts pienākums atbildīgajam ministram pieņemt lēmumus, lai ieviestu tādus pašus pasākumus attiecībā uz II saraksta slimībām kā tos, kuri paredzēti I saraksta slimību kontrolei. Pasākumi, kurus ministram ir pienākums noteikt ar lēmumu gadījumos, ja tiek apstiprināta VHS epidēmija apstiprinātā zonā, tādējādi ir:

“iii) visu olšūnu un gametu, beigtu zivju un zivju ar klīniskām slimības pazīmēm iznīcināšana ministra uzraudzībā saskaņā ar Direktīvas 90/667/EEK noteikumiem;

iv)      aa)   visu dzīvu zivju nokaušana un iznīcināšana ministra uzraudzībā saskaņā ar Direktīvas 90/667/EEK noteikumiem, vai

bb)      visu dzīvu zivju nokaušana to pārdošanai tirgū vai pārstrāde cilvēku patēriņam ministra uzraudzībā, bet vienīgi tad, ja zivis sasniegušas komerciālo lielumu un neuzrāda klīniskas slimības pazīmes.”

 Pamata lietas fakti un prejudiciālie jautājumi

 Lieta C‑20/00

30      Booker 1995. un 1996. gadā iegādājās sabiedrību McConnell Salmon Ltd (turpmāk tekstā – “MSL”). MSL bija noslēgusi nomas līgumu par āšu audzēšanas saimniecību Gēas salā (Apvienotā Karaliste) 1993. gadā. Vienlaicīgi tā bija iegādājusies 1991. un 1993. gada klases āšu krājumus. Pēc tam tā bija iegādājusies jaunus – 1994. gada klases – āšu krājumus. Saimniecība tajā laikā atradās apstiprinātā zonā grozītās Direktīvas 91/67 izpratnē.

31      1994. gada augustā šajā saimniecībā tika apstiprināts VHS uzliesmojums, un 1994. gada septembrī Secretary of State for Scotland paziņoja MSL Lēmumu (turpmāk tekstā – “1994. gada lēmums”) par Diseases of Fish (Control) Regulations 1994 7. noteikumu piemērošanu.

32      Saskaņā ar 1994. gada lēmuma 4. punktu:

“Neskarot 5. punktu, visas zivis nokauj un to kautķermeņus iznīcina saskaņā ar Padomes Direktīvas 90/667/EEK noteikumiem, paredzot, ka šo zivju kautķermeņi vai atkritumu savākšana veicama tādā veidā vai uz tādu vietu, ko iepriekš apstiprinājis Secretary of State.”

33      Tā paša lēmuma 5. punktā ir paredzēts:

“Zivis, kuras šī lēmuma izdošanas laikā ir sasniegušas komerciālo lielumu, var tikt nokautas pārdošanai vai cilvēku uztura sagatavošanai ar šādiem nosacījumiem:

a)      inspektors uzskata, ka nav slimību klīnisko pazīmju;

b)      zivis vispirms tiek izķidātas;

c)      zivju nokaušana, izķidāšana un sagatavošana pārdošanai tirgū vai cilvēku uztura sagatavošanai tiek veikta saskaņā ar tiesību aktiem šajā jomā;

[..].”

34      1994. gada lēmuma sagatavošanas laikā zivis 1993. un 1994. gada klasēs vēl nebija sasniegušas komerciālo lielumu, un tādējādi tās tika nokautas un iznīcinātas saskaņā ar šī lēmuma 4. pantu. Zivis 1991. gada klasē, kuras bija sasniegušas komerciālo lielumu, tika nobeigtas pārdošanai tirgū vai cilvēku uztura sagatavošanai saskaņā ar šī lēmuma 5. pantu.

35      Lēmums 92/538 VHS uzliesmojuma rezultātā tika grozīts ar Komisijas 1994. gada 15. decembra Lēmumu 94/817/EK (OV L 337, 88. lpp.), lai tādējādi no jauna noteiktu apstiprinātās zonas attiecībā uz VHS, iekļaujot tajās “Lielbritānijas teritoriju, izņemot Gēas salu”.

36      MSL pieprasīja Secretary of State kompensāciju par zaudējumiem, kurus tās skatījumā tā ir cietusi zivju nokaušanas un iznīcināšanas 1993. un 1994. gadā rezultātā, kā arī par zivju nokaušanu 1991. gadā un priekšlaicīgu realizēšanu tirgū. 1996. gada maijā Secretary of State informēja prasītāju pamata lietā, norādīdams, ka kompensācijai nav juridiska pamata un turklāt nav pamatoti veikt ex gratia maksājumu, tādēļ ka valdība politisku apsvērumu dēļ ir iedibinājusi praksi nemaksāt kompensāciju tiem, kam bija jāveic zivju slimību kontroles pasākumi.

37      Booker cēla prasību pret Secretary of State, prasot pārskatīt Diseases of Fish (Control) Regulations 1994 7. noteikumus un Secretary of State 1996. gada maijā pieņemto lēmumu, ar kuru tika atteikta kompensācija. Pirmajā instancē Lord Ordinary Court of Session (Skotija) (Apvienotā Karaliste) nosprieda, ka Secretary of State ir rīkojies nelikumīgi, lēmumu par [zivju] nokaušanu minēto noteikumu izpildei pieņemšanas laikā neparedzot nekādas kompensācijas ne likumdošanas, ne administratīvā ceļā.

38      Secretary of State iesniedza apelāciju par šo lēmumu. Scottish Ministers –Secretary of State tiesību pārņēmēju nostāja bija tāda pati attiecībā uz lūgumu atlīdzināt zaudējumus, un viņi turpināja apelācijas tiesvedību.

39      Uzskatīdama, ka pamata lietas iznākums ir atkarīgs no Kopienu tiesību normu interpretācijas, Court of Session (Skotija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Ja dalībvalsts, izpildīdama Direktīvā 93/53/EEK noteiktos pienākumus veikt kontroles pasākumus pret II saraksta slimību uzliesmojumu apstiprinātās saimniecībās vai apstiprinātās zonās, pieņem lēmumu par iekšējo tiesību pasākumiem, kuru rezultātā tiek iznīcinātas un nokautas zivis, vai Kopienu tiesību principi par pamattiesību, it īpaši īpašumtiesību, aizsardzību ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem tai tiek izvirzīta prasība veikt pasākumus, kuri paredz kompensāciju piešķiršanu:

a)      zivju, kuras tiek iznīcinātas, īpašniekam un

b)      zivju īpašniekam, kuram ir uzdots zivis nekavējoties nokaut, kā rezultātā šo zivju īpašniekam tās nekavējoties ir jāpārdod?

2)      Ja dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi, tad saskaņā ar kādiem interpretācijas kritērijiem dalībvalsts tiesai ir jāvērtē, vai veiktie pasākumi atbilst pamattiesībām, it īpaši īpašumtiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa un kuras izriet no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas?

3)      Vai ar šiem kritērijiem tiek izvirzīta prasība, lai atbilstoši attiecīgajiem pasākumiem tiktu izšķirts, vai attiecīgo zivju īpašnieks ir vai nav vainojams slimības uzliesmojumā?”

 Lieta C‑64/00

40      Hydro Seafood audzē lašus vairākās saimniecībās Skotijas rietumos. 1998. gadā šīs saimniecības skāra LIA uzliesmojums. Saskaņā ar Diseases of Fish (Control) Regulations 1994 5. noteikumiem Secretary of State paziņoja Hydro Seafood vairākus lēmumus (turpmāk tekstā – “1998. gada lēmumi”) par laika posmu no 1998. gada maija līdz jūlijam, pieprasot iznīcināt to zivju krājumus, kuras vēl nebija sasniegušas komerciālo lielumu, kā arī pārdot tirgū to zivju krājumus, kuras jau bija sasnieguši šādu lielumu.

41      Hydro Seafood izpildīja savus pienākumus atbilstoši 1998. gada lēmumiem. Tā tomēr apgalvoja, ka papildus zaudējumiem, kuri tieši radās no zivju krājumu iznīcināšanas vai pāragras pārdošanas, tai, ievērojot striktos praktiskos pasākumus, kas bija paredzēti 1998. gada lēmumos, ir radušies arī citi ievērojami izdevumi. Hydro Seafood tādēļ prasīja kompensāciju Secretary of State par saviem zaudējumiem 14 miljonu GBP apmērā. Pēdējais minētais noraidīja prasību un atteicās maksāt jebkādu kompensāciju.

42      1999. gada martā Hydro Seafood cēla prasību pret Secretary of State par lēmuma, ar ko noraidīta kompensācija, atcelšanu. Scottish MinistersSecretary of State tiesību pārņēmēja nostāja bija tāda pati.

43      Ievērojot, ka no pamata prāvas izrietēja analogi, bet ne identiski jautājumi Tiesai lietā C‑20/00 uzdotajiem jautājumiem, Court of Session (Skotija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Ja dalībvalsts, izpildīdama Direktīvā 93/53/EEK noteiktos pienākumus veikt kontroles pasākumus pret II saraksta slimību uzliesmojumu apstiprinātās saimniecībās vai apstiprinātās zonās, pieņem lēmumu par iekšējo tiesību pasākumiem, kuru rezultātā tiek iznīcinātas un nokautas zivis, vai Kopienu tiesību principi par pamattiesību, it īpaši īpašumtiesību, aizsardzību ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem tai tiek izvirzīta prasība veikt pasākumus, kuri paredz kompensāciju piešķiršanu:

a)      zivju, kuras tiek iznīcinātas, īpašniekam un

b)      zivju īpašniekam, kuram ir uzdots zivis nekavējoties nokaut, kā rezultātā šo zivju īpašniekam tās nekavējoties ir jāpārdod?

2)      Ja dalībvalstīm ir jāveic šādi pasākumi, tad saskaņā ar kādiem interpretācijas kritērijiem dalībvalsts tiesai ir jāvērtē, vai veiktie pasākumi atbilst pamattiesībām, it īpaši īpašumtiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa un kuras izriet no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas?

3)      Vai ar šiem kritērijiem tiek izvirzīta prasība, lai atbilstoši attiecīgajiem pasākumiem tiktu izšķirts, vai attiecīgo zivju īpašnieks ir vai nav vainojams slimības uzliesmojumā?

4)      Vai Direktīva 93/53/EEK tiktāl, ciktāl tajā LIA uzliesmojuma gadījumā nav paredzēta kompensācijas piešķiršana a) zivju, kuras tiek iznīcinātas, īpašniekam un b) zivju īpašniekam, kuram ir uzdots zivis nekavējoties nokaut, kā rezultātā šo zivju īpašniekam tās nekavējoties ir jāpārdod, ir uzskatāma par nelikumīgu, jo tā ir pretrunā pamattiesībām, it īpaši īpašumtiesībām?”

 Par pirmo un otro jautājumu lietās C‑20/00 un C‑64/00 un ceturto jautājumu lietā C‑64/00

44      Sākotnēji ir jānorāda, ka Direktīvā 93/53 ir paredzēts, ka saimniecībās, kur zivis ir inficētas ar noteiktām slimībām, dalībvalstīm tostarp ir jāveic šādi pasākumi:

–        attiecībā uz I saraksta slimībām, pirmkārt, visas zivis, kuras uzrāda klīniskas slimības pazīmes, uzskata par augsta riska materiālu un tās iznīcina oficiāla dienesta uzraudzībā; otrkārt, visas dzīvās zivis nokauj un iznīcina oficiāla dienesta uzraudzībā vai gadījumos, kad zivis ir sasniegušas komerciālo lielumu un tām nav klīnisko slimības pazīmju, tās nobeidz oficiāla dienesta uzraudzībā, lai pēc tam tās pārdotu tirgū vai pārstrādātu lietošanai pārtikā (Direktīvas 93/53 6. panta pirmās daļas a) apakšpunkts);

–        attiecībā uz II saraksta slimībām apstiprinātas zonas statusa atgūšanai atbilstoši Direktīvai 91/67 ar grozījumiem ir jāatbilst minētās Direktīvas B pielikuma prasībām, it īpaši attiecībā uz visu zivju nokaušanu inficētajās saimniecībās un to zivju savākšanu, kuras skārusi slimība; oficiālais dienests tomēr var atļaut nokaušanai paredzēto zivju nobarošanu, kamēr tās sasniedz komerciālo lielumu (Direktīvas 93/53 9. pants).

45      Šajā kontekstā pirmie divi prejudiciālie jautājumi lietā C‑20/00 un lietā C‑64/00, kā arī ceturtais jautājums, kurš uzdots lietā C‑64/00, ir domāti, lai noskaidrotu, pirmkārt, vai Direktīva 93/53 tiktāl, ciktāl tajā paredzēti minimālie pasākumi I saraksta slimībām, ir spēkā neesoša, jo ar to tiek pārkāptas pamattiesības uz īpašumu, un, otrkārt, vai dalībvalstu veiktie pasākumi pret I un II sarakstā minētajām slimībām šīs direktīvas ieviešanai ir nesaderīgi ar šīm tiesībām, ja ne Direktīvā, ne ar valstu pasākumiem tās piemērošanai netiek paredzēta kompensāciju piešķiršana skartajiem īpašniekiem.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

46      Visas ieinteresētās personas, kuras iesniegušas Tiesai savus apsvērumus, norāda, ka pamattiesības ir Kopienu vispārējo tiesību principu neatņemama sastāvdaļa. Tās arī norāda, ka prasības, kuras izriet no pamattiesību aizsardzības Kopienu tiesību sistēmā, ir saistošas arī dalībvalstīm, kad tās ievieš Kopienu tiesisko regulējumu, un ka šīs tiesības ietver īpašumtiesības, kuras paredzētas arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “CPK”), kura parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, Pirmā papildu protokola 1. pantā.

47      Booker un Hydro Seafood norāda, ka Kopienu tiesību principi par pamattiesību, it īpaši īpašumtiesību, ievērošanu ir interpretējami tādējādi, ka tie prasa piešķirt kompensāciju īpašniekiem, kuru zivis iznīcina, vai nu tās nokaujot un iznīcinot, vai arī nobeidzot apstākļos, kādi pastāvējuši pamata lietā. Tās šajā sakarā atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (ECT 1982. gada 23. septembra spriedums lietā Sporrong un Lönnroth pret Zviedriju, A sērija, Nr. 52; 1986. gada 21. februāra spriedums lietā James un Ors pret Apvienoto Karalisti, A sērija, Nr. 98, un 1995. gada 20. novembra spriedums lietā Pressos Compania Naviera SA u.c. pret Beļģiju, A sērija, Nr. 332).

48      Prasītāju pamata lietā skatījumā kompensāciju esamība un apmērs ir svarīgi elementi līdzsvara starp vispārējām interesēm un indivīdu tiesībām saglabāšanā, lai tādējādi nodrošinātu, ka aizsardzība saskaņā ar CPK Pirmā papildu protokola 1. pantu pret ekspropriāciju un atņemšanu nav tikai šķietama vai pilnībā neefektīva.

49      Tās norāda, ka tās neapgalvo, ka pamata lietā esošajos apstākļos noteiktie ierobežojumi viņu īpašumtiesībām būtu pretēji vispārējo interešu mērķiem, kurus Kopiena veicina lauksaimniecības tirgus kopējās organizācijas ietvaros. Tomēr, iztrūkstot jebkādai kompensācijas formai, Apvienotās Karalistes valdības veiktie pasākumi nesamērīgi un nepieņemami ietekmē pašu šo tiesību būtību.

50      Booker un Hydro Seafood norāda arī, ka, tā kā tiek apšaubītas pamattiesības, precīzāk, tiesības uz īpašumu, tad nekādu kompensāciju neparedzēšana personām, kuras ietekmē iekšējo tiesību pasākumi, piemērojot direktīvu, ir samērīguma principa pārkāpums.

51      Hydro Seafood norāda arī, ka nepastāv nekādi ārkārtas apstākļi, kuri varētu pamatot absolūtu atteikumu kompensēt zaudējumus, kurus tā ir cietusi pamata lietā norādīto pasākumu rezultātā.

52      Scottish Ministers, Apvienotās Karalistes, Francijas, Itālijas, Nīderlandes un Norvēģijas valdības, kā arī Padome un Komisija turpretī apgalvo, pirmkārt, ka Tiesa nekad nav nospriedusi, ka Kopienu tiesību aktu vispārējie principi uzliek pienākumu maksāt kompensācijas tādos gadījumos kā pamata lietā, un, otrkārt, ka šādas kompensācijas trūkums ir saderīgs ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi.

53      Scottish Ministers, Nīderlandes valdība un Komisija tālāk norāda, ka prasītāju pamata lietā ciestie zaudējumi radušies nevis rīkojumu iznīcināt un nokaut zivis dēļ, bet gan to slimību uzliesmojuma dēļ, attiecībā uz kurām Kopiena īstenoja leģitīmus kontroles pasākumus.

54      Saskaņā ar Francijas, Itālijas, Nīderlandes un Norvēģijas valdību, kā arī Padomes un Komisijas minēto gadījumos, kad zivju iznīcināšana un nogalināšana ir pamatojama ar Kopienas vispārējo interešu mērķiem un šādi pasākumi nav pārāk nesamērīgi salīdzinājumā ar sasniedzamo mērķi, lai neievērotu pašu īpašumtiesību būtību, tie neprasa izmaksāt kompensācijas.

55      Attiecībā uz Direktīvas 93/53 spēkā esamību Hydro Seafood norāda, ka, lai gan šajā direktīvā nav paredzēta tieša kompensāciju sistēma saimniecību īpašniekiem, kurus ietekmē veiktie pasākumi, kas ar Direktīvu tiek prasīti, tās tomēr netieši ir paredzētas. Pieņemot, ka dalībvalstīm nav ne pilnvaru, ne pienākuma noteikt kompensāciju sistēmu šādiem saimniecību īpašniekiem, atbilstošie Direktīvas noteikumi ir atzīstami par nelikumīgiem.

56      Saskaņā ar Itālijas un Nīderlandes valdību, kā arī Padomes un Komisijas norādīto tas, ka Direktīvā 93/53 nav paredzēta nekāda kompensāciju izmaksa saimniecību īpašniekiem, nenozīmē, ka tā ir pretrunā to īpašumtiesībām un ka tādējādi tā būtu uzskatāma par nelikumīgu.

57      Nīderlandes valdība norāda arī, ka šo jautājumu regulējošu Kopienas noteikumu trūkuma dēļ šādas kompensācijas principa ievērošana un formas noteikšana ir katras dalībvalsts kompetencē.

 Tiesas vērtējums

58      Pieņemot Direktīvu 93/53, Kopienu likumdevējs ir definējis dzīvnieku veselības un aizsardzības pasākumus, kuri dalībvalstīm jāveic, lai nepieļautu un ierobežotu noteiktas zivju slimības to teritorijā.

59      Vispirms ir jāatzīst, ka tiesības uz kompensācijām īpašniekiem, kuru zivis iznīcina vai nobeidz pēc šādu pasākumu ieviešanas, neizriet nedz no Direktīvas 93/53 teksta, nedz sistēmas.

60      Protams, Direktīvas 93/53 17. pantā ir paredzēts, ka nosacījumi par Kopienas finanšu līdzdalību darbībās, kas saistītas ar šīs direktīvas piemērošanu, ir noteikti Lēmumā 90/424. Ar šo lēmumu tiek ieviests Kopienas finanšu atbalsts dalībvalstīm, kurām rodas izdevumi, it īpaši, izmaksājot kompensācijas īpašniekiem, kuru dzīvniekus nobeidz vai iznīcina, lai kontrolētu noteiktas slimības ārkārtas pasākumu vai izskaušanas un uzraudzības programmu ietvaros.

61      Tomēr Lēmuma 90/424 3. panta 1. punktā ietvertajā sarakstā norādītās slimības, uz kurām attiecina ārkārtas pasākumus, nav nevienas zivju slimības.

62      Otrkārt, atbilstoši Lēmuma 90/424 3. panta 2. punktam attiecīgā dalībvalsts iegūst Kopienas finanšu atbalstu, kas nepieciešams šī panta 1. punktā ietvertajā sarakstā norādīto slimību uzliesmojuma gadījumā, ar noteikumu, ka tās piemērotie pasākumi īpaši ietver ātras un atbilstošas kompensācijas saimniecību īpašniekiem. Tādējādi vienīgi tad, ja dalībvalsts nolemj maksāt šādas kompensācijas un apmierina šīs prasības, tā iegūst finanšu atbalstu no Kopienas.

63      Kopienas finanšu pasākumus, kas paredzēti Lēmuma 90/424 24. pantā, lai izskaustu un kontrolētu slimības, var piemērot tikai šī lēmuma pielikumā minētajām slimībām. Kopš Lēmuma 94/370 spēkā stāšanās vienīgā zivju slimība šajā sarakstā ir hematopoeitic necrosis infekcija.

64      Tādēļ ir jāvērtē, vai, nepastāvot kompensācijām skarto saimniecību īpašniekiem, Direktīva 93/53 ir saderīga ar pamattiesībām uz īpašumu.

65      Šajā sakarā ir jāuzsver, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pamattiesības ir Kopienu vispārējo tiesību principu neatņemama sastāvdaļa, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, ar šādu mērķi iedvesmojoties no dalībvalstu kopīgām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī no vadlīnijām, kuras aizgūtas no starptautiskiem instrumentiem cilvēktiesību aizsardzības jomā, kuru ietvaros dalībvalstis sadarbojas vai kurām tās ir pievienojušās (šajā sakarā skat. 1979. gada 13. decembra spriedumu lietā 44/79 Hauer, Recueil, 3727. lpp., 15. punkts). ECK šajā sakarā ir īpaša nozīme (šajā sakarā skat. 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 37. punkts, un 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 25. punkts).

66      Ar šo judikatūru nostiprinātie principi ir vēlreiz apstiprināti Vienotā Eiropas akta preambulā, pēc tam – Līguma par Eiropas Savienību F. panta 2. punktā (1995. gada 15. decembra spriedums lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 79. punkts). Šobrīd tie ir noteikti Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru Savienība “ievēro pamattiesības, ko nodrošina [..] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgām konstitucionālām tradīcijām”.

67      Īpašumtiesības ir vienas no pamattiesībām, ko aizsargā Tiesa (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hauer, 17. punkts).

68      Tomēr pamattiesības nav absolūtas tiesības, – tās jāskata kontekstā ar to funkciju sabiedrībā. Tā rezultātā šo tiesību izmantošanai var noteikt ierobežojumus, it īpaši tirgu kopējās organizācijas kontekstā, paredzot, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst Kopienas veicināto vispārējo interešu mērķim un attiecībā uz sasniedzamo mērķi nerada pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos pašā šo tiesību būtībā (skat. 1989. gada 13. jūlija spriedumu lietā 5/88 Wachauf, Recueil, 2609. lpp., 18. punkts; 1992. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑177/90 Kühn, Recueil, I‑35. lpp., 16. punkts, un 1997. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑22/94 Irish Farmers Association u.c., Recueil, I‑1809. lpp., 27. punkts).

69      Šo kritēriju kontekstā būtu jāvērtē sistēmas pamata lietā saderība ar prasībām, kuras izriet no pamattiesībām uz īpašuma aizsardzību.

70      Pirmkārt, būtu jānosaka ar Direktīvu 93/53 sasniedzamie mērķi un, otrkārt, tas, vai, ievērojot šos mērķus, Direktīvā noteiktie zivju iznīcināšanas un nokaušanas pasākumi, neparedzot kompensācijas ietekmētajiem saimniecību īpašniekiem, nav pārmērīga un nepieņemama iejaukšanās, neievērojot pašu šo īpašumtiesību būtību.

71      Direktīvas 93/53 noteikumi ir jāskata dzīvnieku un akvakultūras produktu tirgus kopējās organizācijas, kura ir cieši saistīta ar Kopienas strukturālo politiku šajā jomā, kontekstā. Noteikti sasniedzamie mērķi šajā sakarā izriet no grozītās Direktīvas 91/67.

72      No grozītās Direktīvas 91/67 kopumā izriet, ka Kopienas īstenotā politika paredz veicināt iekšējā dzīvnieku un akvakultūras produktu tirgus izveidošanu, vienlaicīgi izvairoties no zivju infekcijas slimību izplatīšanās.

73      Ar šīs direktīvas palīdzību tiek pausti centieni EK līguma 39. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 33. pants) noteikto vadlīniju ietvaros sasniegt divus mērķus –, pirmkārt, nodrošināt iekšējā tirgus pabeigšanu, racionālu akvakultūras sektora attīstību un palielināt tā produktivitāti un, otrkārt, Kopienas līmenī paredzēt veselības noteikumus šajā sektorā.

74      Lai sasniegtu šo divkāršo mērķi, grozītajā Direktīvā 91/67 ir minētas vispārīgās prasības attiecībā uz akvakultūras dzīvnieku laišanu tirgū, ieskaitot sugas, kuras ir uzņēmīgas pret I un II saraksta slimībām. Tajā minēti apjomīgi noteikumi, kuri ir piemērojami gan to zonu un saimniecību apstiprināšanai, kuras uzskatāmas par pilnīgi vai daļēji tīrām no II saraksta slimībām, ieskaitot VHS, gan akvakultūras dzīvnieku un produktu laišanai tirgū.

75      Attiecībā uz II saraksta slimībām ir jāievēro 5.–7. un 9. pants, kā arī grozītās Direktīvas 91/67 A pielikums. Ievērojot, ka veselības stāvoklis akvakultūras dzīvniekiem visā Kopienas teritorijā nav vienāds, šajos noteikumos ir noteiktas un regulētas apstiprinātās zonas un saimniecības, kuras var iegūt īpašu dzīvnieku veselības statusu, lai veicinātu zivju laišanu tirgū no šādām zonām un saimniecībām.

76      It īpaši grozītās Direktīvas 91/67 7. pantā ir noteikts, ka zivju sugas, kuras ir uzņēmīgas pret II saraksta slimībām, var brīvi transportēt dzīvas laišanai tirgū Kopienā, ja tās nāk no apstiprinātas zonas vai saimniecības. Lai atļautu šādu laišanu tirgū, šajā direktīvā definēti noteikumi un procedūra, kas ir piemērojama zonu vai saimniecību apstiprināšanai un apstiprinājuma saglabāšanai, atlikšanai, atjaunošanai un anulēšanai.

77      Šādā kontekstā tika pieņemta Direktīva 93/53. No tās preambulas ir acīmredzams, ka tai arī ir divkārša funkcija. No vienas puses, tā dod iespēju veikt kontroles pasākumus, tiklīdz saimniecībā ir aizdomas par I vai II saraksta slimības klātbūtni, lai varētu rīkoties nekavējoties un efektīvi, ja tiek apstiprināta slimības klātbūtne. No otras puses, ievērojot, ka šādu slimību uzliesmojums var ātri iegūt epizootiskus apmērus, izraisot mirstību un tāda mēroga traucējumus, kas var ievērojami samazināt akvakultūras nozares rentabilitāti, šīs direktīvas mērķis ir novērst slimību izplatīšanos, it īpaši, rūpīgi kontrolējot tādu zivju un produktu pārvietošanu, ar kuriem var izplatīties infekcija.

78      Ar Direktīvu 93/53 tādējādi tiek veikts ieguldījums iekšējā akvakultūras dzīvnieku un produktu tirgus pilnveidošanai un veidota daļa no sistēmas, kura nepieciešama, lai ieviestu Kopienas pasākumu minimumu noteiktu zivju slimību kontrolei. Attiecīgi pasākumi, kuri paredzēti šajā direktīvā, ir atbilstoši sabiedrības interešu mērķiem, kuru sasniegšanu veicina Kopiena.

79      Attiecībā uz to, vai no minētajiem pasākumiem izrietošie īpašumtiesību ierobežojumi, ņemot vērā sasniedzamos mērķus un nepastāvot kompensācijai, rada pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos pašā šo tiesību būtībā, vispirms ir jāuzsver, ka šiem pasākumiem ir steidzamības raksturs un tie ir paredzēti, lai garantētu efektīvas rīcības uzsākšanu, tiklīdz ir apstiprināta slimības klātesamība, kā arī lai samazinātu jebkādu risku patogēnu izplatībai vai izdzīvošanai.

80      Otrkārt, pasākumi ir paredzēti, nevis lai atturētu saimniecību īpašniekus no to akvakultūras saimniecību turpmākas izmantošanas, bet lai dotu tiem iespēju turpināt to darbību.

81      Tā rezultātā nekavējoša visu zivju iznīcināšana un nokaušana dod iespēju augšminētajiem īpašniekiem atjaunot skartos zivju krājumus pēc iespējas ātrāk.

82      Šie minētie pasākumi tādējādi dod iespēju atsākt dzīvu zivju sugu, kuras ir uzņēmīgas pret I un II saraksta slimībām, transportēšanu un laišanu tirgū Kopienā, kā rezultātā visas ieinteresētās puses, ieskaitot akvakultūru saimniecību īpašniekus, var būt ieguvējas.

83      Visbeidzot, ir jāuzsver, kā arī Booker pati ir atzinusi, ka viņas veiktā uzņēmējdarbība kā akvakultūras saimniecības īpašniecei ir saistīta ar komerciālu risku. Kā pamatoti norādījuši arī Scottish Ministers, Apvienotās Karalistes un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija, prasītājām pamata lietā kā saimniecību īpašniecēm ir jārēķinās, ka zivju slimība var uzliesmot jebkurā brīdī un nest tām zaudējumus. Šāds risks ir neatņemama uzņēmējdarbības, kas saistīta ar dzīvnieku audzēšanu un pārdošanu, sastāvdaļa un ir dabiska notikuma sekas tiktāl, ciktāl tas saistīts ar I un II saraksta slimībām.

84      Attiecībā uz iespējamo zaudējumu apmēru ir jākonstatē, ka zivīm, kurām ir konstatētas klīniskas slimības pazīmes, to stāvokļa dēļ nav tirgus vērtības. Attiecībā uz zivīm, kuras ir sasniegušas komerciālu lielumu un kuras var laist tirgū vai pārstrādāt cilvēku pārtikai, ja tās pēc nokaušanas neuzrāda nekādas klīniskas slimības pazīmes, saimniecību īpašnieku iespējamie zaudējumi, ko tie cietīs šāda veida zivju nekavējošas nokaušanas dēļ, rodas tādēļ, ka viņi paši nav izvēlējušies izdevīgāko laiku to laišanai tirgū. Jāuzsver, ka, ievērojot risku, ko rada klīniskās slimības pazīmes, ir neiespējami noteikt izdevīgāku laiku to laišanai tirgū. Attiecībā uz visām pārējām zivju sugām nav iespējams noteikt, vai tām vēl ir kāda tirgus vērtība, ievērojot risku, ka nākotnē tām var attīstīties klīniskās slimības pazīmes.

85      Protams, Kopienas likumdevējs plašās rīcības brīvības, kas tam piešķirta lauksaimniecības politikas jomā, kontekstā (skat. 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑315/93 Flip un Verdegem, Recueil, I‑913. lpp., 26. punkts) var uzskatīt, ka pilna vai daļēja kompensācija ir piemērojama saimniecību īpašniekiem, kuru dzīvniekus iznīcina un nobeidz. Tomēr no šī konstatējuma neizriet, ka Kopienas vispārējie tiesību principi būtu pamats, lai kompensāciju piešķirtu jebkādos apstākļos.

86      No visa iepriekš minētā izriet, ka Direktīvā 93/53 noteiktie minimālie iznīcināšanas un nokaušanas pasākumi, lai kontrolētu I saraksta slimības, neizmaksājot kompensācijas cietušo saimniecību īpašniekiem, nerada pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, neievērojot pašu īpašumtiesību būtību.

87      Tādēļ uz lietā C‑64/00 uzdoto ceturto jautājumu ir jāatbild, ka tā vērtējuma rezultātā nav atklāti nekādi apstākļi, kuri varētu ietekmēt Direktīvas 93/53 spēkā esamību tādēļ, ka tajā ir noteikti minimālie pasākumi I saraksta slimību kontrolei, neparedzot kompensācijas ar šiem pasākumiem skarto saimniecību īpašniekiem.

88      Attiecībā uz Direktīvas 93/53 piemērošanu dalībvalstīs ir jāuzsver, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Wachauf, 19. punkts, un 1994. gada 24. marta spriedumu lietā C‑2/92 Bostock, Recueil, I‑955. lpp., 16. punkts) prasības, kas izriet no pamattiesību aizsardzības Kopienu tiesību sistēmā, ir saistošas arī dalībvalstīm, kad tās ievieš Kopienas noteikumus, un tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, dalībvalstīm ir jāpiemēro šie noteikumi atbilstoši šīm prasībām.

89      Apvienotā Karaliste ir veikusi minimālos pasākumus, lai kontrolētu I saraksta slimības, kas paredzētas Direktīvā 93/53. Tā nav izmantojusi iespējas, kas šīs direktīvas 9. panta 3. punktā piešķirtas dalībvalstīm, dodot tiesības nobarot ar II sarakstā minēto slimību inficētās zivis, līdz tās sasniedz komerciālu lielumu, bet attiecībā uz II saraksta slimībām pieņēmusi lēmumu par pasākumiem, kuri ir ekvivalenti tiem, kas šajā direktīvā paredzēti attiecībā uz I saraksta slimībām.

90      Tādos kā pamata lietā minētie apstākļi dalībvalsts ieviestie obligātie kontroles pasākumi, pirmkārt, pret I saraksta slimībām, kas ir identiski minimālajiem pasākumiem, kurus Kopiena paredzējusi saistībā ar šīm slimībām, neparedzot kompensācijas, nerada, ievērojot šī sprieduma 79.–85. punktā norādītos apsvērumus, pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos pašā šo tiesību būtībā.

91      Otrkārt, nekavējoša zivju nokaušana un nogalināšana saimniecībās, kurās zivis inficējušās ar II sarakstā minētu slimību, dod iespēju dalībvalstij atgūt, cik vien ātri tas iespējams, apstiprinātas zonas statusu daļā Kopienas teritorijas, kurā slimība nav konstatēta. Šāda atgūšana dod iespēju dzīvu zivju sugas, kuras ir uzņēmīgas pret šīm slimībām, brīvi laist tirgū Kopienā pēc iespējas ātrāk un aizliegt apstiprinātajā zonā laist tirgū tās dzīvo zivju sugas, kuras nenāk no apstiprinātas zonas vai saimniecības.

92      Šī sprieduma 79.–85. un 91. punktā minēto apsvērumu dēļ tādos kā pamata lietā minētie apstākļi tādi dalībvalsts ieviestie kontroles pasākumi pret II saraksta slimībām, kas ir līdzīgi minimālajiem pasākumiem, kurus Kopiena ir noteikusi I sarakstā norādītajām slimībām, neparedzot kompensācijas, atbilst Kopienas veicināto vispārējo interešu mērķiem un nerada pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos pašā šo tiesību būtībā.

93      Tāpēc uz lietās C‑20/00 un C‑64/00 uzdotajiem pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild tādējādi, ka dalībvalsts veikti pasākumi nekavējošai zivju iznīcināšanai un nokaušanai, lai kontrolētu I un II saraksta slimības, piemērojot Direktīvu 93/53, kuri attiecīgi ir identiski vai līdzīgi minimālajiem pasākumiem, kurus Komisija ir noteikusi I saraksta slimībām, neparedzot kompensācijas, tādos apstākļos kā pamata lietā nav nesaderīgi ar pamattiesībām uz īpašumu.

 Par trešo jautājumu lietās C‑20/00 un C‑64/00

94      Ar trešo lietās C‑20/00 un C‑64/00 uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai dalībvalstu īstenoto pasākumu, lai kontrolētu I un II saraksta slimības, piemērojot Direktīvu 93/53, novērtējums par atbilstošu pamattiesībām uz īpašumu atšķirtos atkarībā no tā, vai slimības uzliesmojumā ir konstatējama zivju īpašnieka vaina.

95      Ievērojot sniegtās atbildes uz pirmo un otro jautājumu lietās C‑20/00 un C‑64/00, uz trešo jautājumu šajās lietās būtu jāatbild, ka pamata lietā esošajos apstākļos fakts, ka slimības uzliesmojumā ir konstatējama zivju īpašnieka vaina, neietekmē dalībvalsts īstenotu pasākumu, piemērojot Direktīvu 93/53, lai kontrolētu I un II saraksta slimības, saderību ar pamattiesībām uz īpašumu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

96      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes, Francijas, Itālijas, Nīderlandes un Norvēģijas valdībām, kā arī Padomei un Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Court of Session (Skotija) ar 2000. gada 11. janvāra un 18. februāra rīkojumiem, nospriež:

1)      izvērtējot ceturto prejudiciālo jautājumu, kas uzdots lietā C‑64/00, nav atklāti nekādi apstākļi, kuri varētu ietekmēt Padomes 1993. gada 24. jūnija Direktīvas 93/53/EEK, ar ko ievieš obligātos Kopienas pasākumus noteiktu zivju slimību kontrolei, spēkā esamību tādēļ, ka tajā ir noteikti minimālie pasākumi cīņai pret 1991. gada 28. janvāra Direktīvas 91/67/EEK, kura attiecas uz dzīvnieku veselības nosacījumiem, ar ko reglamentē akvakultūras dzīvnieku un produktu laišanu tirgū, kas grozīta ar Padomes 1993. gada 24. jūnija Direktīvu 93/54/EEK, A pielikuma I saraksta slimībām, neparedzot kompensācijas ar šiem pasākumiem skarto saimniecību īpašniekiem;

2)      pasākumi nekavējošai zivju iznīcināšanai un nokaušanai, lai kontrolētu I un II saraksta slimības, piemērojot Direktīvu 93/53, kuri attiecīgi ir identiski vai līdzīgi minimālajiem pasākumiem, kurus Komisija ir noteikusi I saraksta slimībām, neparedzot kompensācijas, tādos apstākļos kā pamata lietā nav nesaderīgi ar pamattiesībām uz īpašumu;

3)      pamata lietā esošajos apstākļos fakts, ka slimības uzliesmojumā ir konstatējama zivju īpašnieka vaina, neietekmē dalībvalsts īstenotu pasākumu, piemērojot Direktīvu 93/53, lai kontrolētu I un II saraksta slimības, saderību ar pamattiesībām uz īpašumu.

Rodríguez Iglesias

Puissochet

Schintgen

Timmermans

Gulmann

Edward

La Pergola

Macken

Colneric

von Bahr

 

      Cunha Rodrigues

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 10. jūlijā.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

R. Grass

 

      G. C. Rodríguez Iglesias


* Tiesvedības valoda – angļu.